Konstitucionālās tiesības

1. Konstitucionālo tiesību jēdziens, objekts un priekšmets.

Konstitucionālo tiesību jēdzienam ir 3 izpratnes veidi – konstitucionālās tiesības kā:

1) tiesību nozare;
2) zinātne;
3) mācību disciplīna.

1) Konstitucionālās tiesības kā tiesību nozare regulē:
a) indivīda, pilsoņa un visas sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses, un
b) valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses,
kā arī abu šo pušu savstarpējās attiecības.

Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets ir:
1) personas tiesiskā statusa pamati;
2) sabiedrības un valsts iekārtas pamati;
3) valsts forma;
4) likumdošanas, izpildu un tiesu varas organizācija un darbība;
5) valsts pārvaldes un pašvaldību pamati.

2) Konstitucionālās tiesības kā zinātne ir dažādu uzskatu, mācību un teoriju kopums, kas izklāstīti rakstos, grāmatās u.tml. Tā veic konstitucionālo principu, normu, institūtu, pastāvošo uzskatu un teoriju izpēti. Izpētes rezultātā rodas konkrēti secinājumi, jauni jēdzieni, kategorijas, definīcijas u.t.t.
Latvijā lielākie sasniegumi konstitucionālo tiesību kā zinātnes jomā vērojami 20. gadsimta 20. – 30. gados. Ievērojamu ieguldījumu šajā jomā veicis Kārlis Dišlers, sarakstot tādus darbus kā:
– “Ievads Latvijas valsts tiesību zinātnē”;
– “Demokrātiskas valsts tiesību pamati”,
– “Demokrātiskas valsts pārvalde” u.c.
Pazīstami arī tādi autori kā Lotārs Šulcs, Miķelis Valters, Mucenieks, bet mūsdienās – I. Krastiņš, J. Bojārs.

3) Konstitucionālās tiesības kā mācību disciplīna – tiek pasniegta dažādu valstu ausgtskolās kā studiju kurss, kura mērķis ir iepazīstināt studentus ar konstitucionālo tiesību būtību, principiem, tiesisko normu sistēmu gan savā valstī, gan ārvalstīs.

2. Konstitucionālo tiesību avoti un to struktūra.

Tiesību avots ir forma, kurā norma ir ietverta. Tas ir normatīvs akts, ko izdod kompetenta valsts iestāde vai ko pieņēmusi tauta referendumā.
Pastāv objektīvie un juridiskie avoti. Taču konstitucionālo tiesību sakarā ir jārunā konkrēti par juridiskajiem avotiem, un tie ir:
1) konstitūcijas un konstitucionālie likumi;
2) organizatoriskie likumi jeb likumi, kas papildina konstitūcijas (“Par tiesu varu”; “Saeimas vēlēšanu likums” u.c.);
3) parastie likumi;
4) konstitucionālās uzraudzības institūciju akti (piemēram, Satversmes tiesas nolēmumi);
5) izpildvaras normatīvie akti;
6) pašvaldību normatīvie akti;
7) iekšējie valsts līgumi;
8) tiesu precedenti un konstitucionālās paražas.

Latvijas Republikas konstitucionālie tiesību avoti ir:
1) Satversme;
2) Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru Kabineta noteikumi;
3) Satversmes tiesas akti;
4) pašvaldību saistošie noteikumi;
5) Centrālās vēlēšanu komisijas instrukcijas;
6) starptautiskie līgumi.

Kas attiecas uz starptautiskajiem līgumiem, tad 1994. gada 13. janvāra likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. pantā noteikts, ka, ja starptautiskajā līgumā paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. Līdz ar to starptautiskie līgumi it kā iegūst augstāku spēku, nekā Satversme, kas ir Latvijas Republikas galvenais konstitucionālais avots. Taču Satversmi ir apstiprinājusi Satversmes sapulce, grozījumus tajā var izdarīt tikai Saeima vai tauta referendumā. Arī starptautiskos līgumus apstiprina Saeima. Par šo jautājumu ir daudz diskutēts, taču domājams, ka pareizāk būtu starptautiskos līgumus ierindot aiz Satversmes.

Runājot par konstitucionālo avotu struktūru, kā piemēru var ņemt Satversmi. Tā sastāv no 8 nodaļām: 1) Vispārējie noteikumi (taču to varētu nosaukt arī par preambulu, un tajā ir noformulēti valsts iekārtas pamati); 2) Saeima; 3) Valsts Prezidents; 4) Ministru kabinets; 5) Likumdošana; 6) Tiesas; 7) Valsts kontrole; 8) Cilvēka pamattiesības.
Satversmes struktūrā un saturā ir rūpīgi iestrādāti galvenie modernā konstitucionālisma principi:
1) suverenitāte;
2) tautvaldība;
3) valsts varas dalīšana;
4) tiesiska valsts u.c.
Latvijas parlamentārais režīms strikti ir formulēts kā demokrātisks un republikānisks. Tātad, Satversmes (konstitūcijas) kā konstitucionālo tiesību avota saturu veido tās tiesību normas, kuras ir ietvertas konstitūcijā, t.i., tās, kuras regulē cilvēka, sabiedrības un valsts tiesiskos pamatus.

3. Konstitucionālo tiesību normas, to veidi un īpatnības.

Konstitucionālo tiesību norma ir vispārīga, formāla un oficiāla valsts pavēle, kas nosaka regulējamo personu (fizisko un juridisko) uzvedību un rīcību. Tie ir konkrēti uzvedības noteikumi, kuri jāievēro.
Konstitucionālo tiesību normas regulē:
1) konstitucionālo tiesību pamatus;
2) cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumus;
3) valsts iekārtu;
4) likumdošanas, izpildu varas un tiesu varas sistēmu;
5) vietējās pārvaldes sistēmu.

Tiesību normu klasifikācija ir normu grupēšana pēc to būtiskajām pazīmēm. Turklāt, klasificēt tiesību normas var dažādi – pēc satura, formas, regulēšanas priekšmeta, izdevēja iestādes u.c.

1) Pēc izdevēja iestādes izšķir trīs tiesību normu veidus:
a) likuma normas (Saeima);
b) likumpamatoto aktu normas (MK 81.p.kārtībā izdotie Noteikumi);
c) deleģētās likumdošanas normas (valsts uzdevumā izdod pilnvarotās iestādes).
Šāda tiesību normu klasifikācija ļauj noteikt normu juridisko spēku, parāda to subordināciju, kam ir svarīga nozīme normu kolīzijas gadījumā.

2) Pēc normu spēkā esamības noteiktā teritorijā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) republikāniskās nozīmes jeb valsts mēroga normas jeb normas, kas darbojas visā valsts teritorijā;
b) vietējās nozīmes jeb šaurāka mēroga darbības normas.

3)Pēc personu loka, uz kurām normas attiecas konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) vispārējās normas – attiecas uz visām personām;
b) speciālās normas – attiecas uz noteiktu personu loku (fizisko vai juridisko).

4) Pēc normās ietverto priekšrakstu satura konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) imperatīvās normas – satur absolūti noteiktu noteikumu, kas izteikts kategoriskā formā;
b) dispozitīvās normas – satur relatīvi noteiktus uzvedības noteikumus, ko regulējamo attiecību subjekti var konkretizēt un precizēt, savstarpēji vienojoties.

5) Pēc tiesību normu nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) regulējošās normas;
b) aizsargājošās normas.

6) Regulējošās normas savukārt var iedalīt:
a) pienākumu uzliekošās normas – tās uzliek pienākumu veikt noteiktas darbības;
b) aizliedzošās normas – nosaka personām pienākumu atturēties no attiecīgā veida darbībām;
c) pilnvarojošās normas – nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu (normas par tiesībām uz izglītību u.c.);
d) tieši regulējošās – attiecas uz konkrētu valsts institūciju vai amatpersonu u.tml.;
e) absolūtās – darbojas praktiski visās dzīves sfērās.

7) Pēc darbības laika konstitucionālo tiesību normas iedalās:
a) pastāvīgās normas – darbojas visu laika periodu;
b) pagaidu normas – pieņemtas un darbojas uz konkrētu laika periodu;
c) izņēmuma normas – tiek pieņemtas konkrētos gadījumos, ārkārtas situācijās.

Konstitucionālo tiesību normu īpatnības – konstitucionālo tiesību normas struktūra atšķiras no parastās normas struktūras ar to, ka tajā reti kad ir hipotēze un nekad nav sankcijas. Konstitucionālo tiesību normām ir arī īpaša pieņemšanas, grozīšanas un atcelšanas kārtība.

4. Konstitucionāli tiesiskās attiecības, to subjekti.

Tiesiskās attiecības ir sabiedriskas attiecības, kuras regulē tiesību normas, un kuru dalībniekiem pieder subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi, ko nodrošina valsts.

Konstitucionāli tiesiskās attiecības ir tiesisko attiecību grupa, kas rodas uz valsts varas īstenošanas pamata, sakarā ar tās īstenošanu. Tās rodas tiesību normai saskaroties ar īstenību.

Konstitucionāli tiesisko attiecību īpatnības:
1) tās rodas starp likumā noteiktām personām;
2) šo attiecību dalībniekiem ir stingri noteikti savstarpējās uzvedības noteikumi;
3) tiesiskās attiecības vienmēr rodas uz tiesisko normu pamata;
4) tiesisko attiecību realizāciju aizsargā valsts.

Konstitucionāli tiesisko attiecību klasifikācija:
1) attiecības starp valstisku vienību un sociālu kopību (valsts un etniska kopība ar savu autonomiju);
2) attiecības starp divām valstiskām vienībām (parlaments un valdība);
3) attiecības starp valstisku vienību un pilsoņu politisku apvienību (valsts un politiskā partija);
4) attiecības starp valstisku vienību un pilsoni (vēlēšanu gaitā).

Konstitucionāli tiesisko attiecību subjekts ir tiesiskās attiecības dalībnieks, kuram piemīt divas juridiskās īpašības – tiesībspēja un rīcībspēja. Konstitucionāli tiesiskajās attiecībās viena no pusēm vienmēr ir subjekts, kam ir valsts vara.

Konstitucionālajās tiesībās izšķir divu veidu subjektus:
1) fiziskie jeb individuālie subjekti – indivīds, pilsonis, pilsoņu grupas, deputāti, Valsts Prezidents u.t.t.;
2) kolektīvie subjekti – tauta, nācija, valsts, iestādes, pašvaldības, sabiedriskās un politiskās organizācijas u.t.t.

Konstitucionāli tiesisko attiecību objekts – materiālās un nemateriālās pasaules labumi, kā arī personas darbības, kuru dēļ rodas konkrētā tiesiskā attiecība.

5. Konstitūcijas jēdziens un funkcijas. Konstitūcijas rašanās veidi.

Vārds “konstitūcija” ir radies no latīņu valodas vārda “constituio”, kas tulkojumā nozīmē lēmums, noteikums.
Konstitūcija ir tautas vai valsts pamatlikums, kurš nofiksē valdīšanas raksturu un formu, nosaka galvenos principus, kuriem pakļauta valsts iekšējā dzīve.

Konstitūcija nosaka :
a) valdīšanas organizāciju;
b) funkciju sadali
starp tām valsts institūcijām, kuras realizē valsts varu.
Būtībā tas ir pamatnoteikums, kurš nosaka sabiedrības un valsts pamatattiecības – augstākais valsts pamatlikums, likums, kas apveltīts ar augstāko juridisko spēku. Konstitūcija darbojas kā tiesiskās sistēmas stabilizators un regulators.

Konstitūcijas jēdzienam ir trīs izpratnes varianti – formālais, materiālais un akseoloģiskais.

1) formālais – kad konstitūcija saistās ar noteiktu tekstu, rakstītu dokumentu, kas satur konkrētu informāciju par valsts iekārtu, uzbūvi, valdīšanas formu, valsts institūcijām u.t.t. Šaurākā izpratnē tā ir vienkārši grāmatiņa, kura tiek saukta par konstitūciju, bet plašākā – arī citi teksti, kas satur atbilstoša rakstura informāciju, piem., Saeimas vēlēšanu likums, likums “Par tiesu varu”u.tml.;

2) materiālais – tiek saukts arī par reālo konstitūciju. Runa iet par tām normām, kuras reāli regulē sabiedrības un valsts dzīves tiesiskos pamatus. Būtībā pie šīm normām pieskaita pamatnormas par valsts organizāciju: kādas ir valsts augstākās institūcijas, kā tās tiek veidotas, kādi uzdevumi un pilnvaras ir katrai no tām, kā tās darbojas, kā savstarpēji sadarbojas, u.tml.;

3) akseoloģiskais – tiek uzskatīts par ideālāko izpratnes variantu, kad sakrīt formālā un materiālā konstitūcija – tad tā tiek uzskatīta par vērtīgu.

Konstitūcijas saturu veido tās tiesību normas, kuras ir ietvertas konstitūcijā, t.i., tās, kuras regulē cilvēka, sabiedrības un valsts dzīves tiesiskos pamatus.

Konstitūcijas forma ir satura izpausme uz āru. Konstitūcijai ir iekšējā forma un ārējā forma.
Pie konstitūcijas iekšējās formas pieder, piemēram, konstitūcijas izstrādāšanas, pieņemšanas un grozīšanas kārtība, bet pie ārējās formas – konstitūcijas nosaukums, nodaļas, panti, teksts. Būtiski, ka konstitūcija reti kad stājas spēkā tūlīt pēc pieņemšanas. Tā, piemēram, Satversme tika pieņemta 1922. gada 15. februārī, bet stājās spēkā 1922. gada 17. novembrī.

Konstitūcijas funkcijas:
1) konstituējošā funkcija – tiek saukta arī par iedibinošo funkciju, jo rada platformu, kur politiskie spēki var izvērst savas politiskās spēles;
2) stabilizējošā funkcija – cieši saistīta ar konstituējošo funkciju, jo strikti nosaka ietvarus, kuros politisko spēku spēle var izvērsties;
3) izglītojošā funkcija – šīs funkcijas pamatā ir ideoloģisko funkciju veikšana. Tā veido pilsoņu tiesisko apziņu, viņu attieksmi pret pastāvošo iekārtu;
4) kanalizējošā funkcija – konstitūcija “izrok” kanālus, pa kuriem iet tiesību normas;
5) strukturējošā funkcija – vara, pārvalde u.c. tiek strukturēta uz konstitūcijā ietvertajām normām;
6) nacionālā funkcija – nostiprina nacionālo vērtību aizsardzību;
7) juridiskā funkcija – svarīgākā no konstitūcijas funkcijām, jo nosaka visas valsts tiesiskās sistēmas pamatus;
8) politiskā funkcija – nosaka politiskā procesa dalībnieku uzvedības noteikumus.

Pastāv vairāki konstitūciju rašanās veidi:
a) valdot valstī stipram monarham, kurš vēlas nostiprināt savu varu, dodot tai juridisku pamatu, viņš vienpusēji “dāvāja” tautai konstitūciju. Tādā veidā radušās konstitūcijas tiek sauktas par dāvinātajām jeb oktorētajām konstitūcijām un tās monarhu un viņa varu praktiski neierobežoja;

b) ja tauta bija parādījusi, ka spēj aizstāvēt savas tiesības, līdz ar ko arī monarha pozīcijas kļuva vājākas, tad konstitūcija radās kā savstarpējs divpusējs līgums starp monarhu un tautu. Monarhija tika saglabāta, taču tautai piešķirtās tiesības bija salīdzinoši plašākas;

c) tautai pašai izstrādājot konstitūciju, tajā tiek nostiprināta tautas suverenitātes ideja, taču, ņemot vērā, ka tautai vienkopus sapulcēties kopīgas konstitūcijas izstrādāšanai praktiski nav iespējams, šim nolūkam tiek izveidotas īpašas institūcijas, kuras tiek ievēlētas un kurām tauta uztic konstitūcijas izstrādāšanu un pieņemšanu;

d) vēsturē ir pazīstamas arī izcīnītās jeb iekarotās konstitūcijas.

6. Konstitūciju klasifikācijas kritēriji.

Konstitūciju klasifikācija pēc dažādām pazīmēm ļauj orientēties pamatlikumu daudzveidībā un palīdz izprast dažādu valstu uzbūves un darbības likumsakarības.

Konstitūcijas tiek klasificētas šādi:

1) Pēc valsts gribas izteiksmes formas – rakstītās un nerakstītās konstitūcijas. Vairumā valstu konstitūcija pastāv kā viens vienots rakstisks dokuments un parasti šādā vārdā tiek arī nosaukts. Šādas konstitūcijas tiek sauktas arī par kodificētajām – vienā dokumentā apvienotajām. Taču ir arī valstis, piemēram, Lielbritānija un Izraēla, kurās konstitūcijas veidojas no:
a) atsevišķiem likumiem, kas pastāv rakstītā veidā;
b) tiesu precedentiem;
c) nerakstītajām paražām,
un tad tās tiek sauktas par jauktajām un atsevišķas to daļas – par nerakstītajām konstitūciju daļām.

2) Pēc grozījumu izdarīšanas kārtības – stingrās un elastīgās konstitūcijas.
Stingrajās konstitūcijās ietilpst normas, kuras apgrūtina grozījumu izdarīšanu tajās. Piemēram, grozījumus konstitūcijā var izdarīt parlaments ar 2/3 vai ¾ balsu vairākumu, vai arī tās var grozīt tikai ar tautas nobalsošanu. Papildinājumi tiek veikti ielikumu veidā. Pie šīs konstitūciju grupas ir pieskaitāmas lielākā daļa konstitūciju un tipiskākais piemērs ir ASV konstitūcija.
Elastīgajās konstitūcijās grozījumu izdarīšana ir atvieglotāka, to izdarīšanai nav nepieciešams tik liels balsu vairākums. Pie šādām konstitūcijām pieder, piemēram, Indijas, Lielbritānijas, Jaunzēlandes un Marokas konstitūcija.

3) Pēc politiskā režīma – autoritārās un demokrātiskās konstitūcijas.
Demokrātiskās konstitūcijas dod garantijas cilvēka pamattiesībām un brīvībām, kā arī paredz valsts institūciju veidošanu brīvu, demokrātisku vēlēšanu veidā.
Autoritārās konstitūcijas manāmi ierobežo un pat aizliedz politisko partiju darbību, vai arī pasludina vienas partijas varas monopolu. Tās negarantē cilvēka pamattiesības un brīvības, bet rada apstākļus to apspiešanai.

4) Pēc politiski teritoriālā iedalījuma – unitārās un federālās konstitūcijas.
Unitāras konstitūcijas ir valstīm, kuru sastāvā nav sīkāku valstisku veidojumu.
Federālas konstitūcijas ir valstīm, kuru sastāvā ir valstiski veidojumi, piemēram, štati, republikas, pavalstis, autonomie novadi (ASV, Krievijas Federācija, Indija). Parasti federālajās konstitūcijās tiek noteikts šo valstisko veidojumu statuss.

Šie ir izplatītākie konstitūciju klasifikācijas veidi, taču konstitūcijas tiek klasificētas arī:

* Pēc valdīšanas formas – republikāniskās un monarhiskās konstitūcijas;

* Pēc darbības laika – pagaidu un pastāvīgās konstitūcijas;

* Atkarībā no atbilstības vai neatbilstības sabiedriskajām attiecībām:
– fiktīvās konstitūcijas – tādas, kuras neatspoguļo faktiskās sabiedriskās attiecības;
– īstās konstitūcijas – tādas, kurās faktiskās sabiedriskās attiecības ir adekvāti atspoguļotas un iestrādātas.

7. Konstitucionālisma jēdziens, tā satura analīze.

Pēc savas būtības konstitucionālisma jēdziens ir apkopojošs juridiski politisks un ideoloģisks jēdziens un tā aptvertās parādības ir cieši saistītas.

Konstitucionālisms ir saistīts ar ideoloģiju, kas balstās uz 3 tēzēm:
1) izvirza noteiktu mērķi;
2) piedāvā noteiktu pasākumu kopumu izvirzītā mērķa sasniegšanai;
3) piedāvā noteiktus pasākumus, kā saglabāt un aizsargāt sasniegtos rezultātus.

Sākotnēji ar konstitucionālismu tika apzīmēta valdīšanas forma, kur konstitūcija ierobežoja monarha varu, taču mūsdienās tiek runāts par 3 konstitucionālisma aspektiem:

1) Teorētiskas zināšanas, mācības, kas satur idejas un atziņas par konstitūciju, cilvēktiesībām, valsti, tiesībām, tautas suverenitāti, demokrātiju, varas dalīšanu u.c. Šajā konstitucionālisma aspektā ir iespējams identificēt publiskās varas avotus, mērķus, ierobežojumus u.t.t. Tādējādi droši var teikt, ka konstitucionālisms kā sarežģītu sabiedriski politisku un tiesisku parādību kopums izveido īpašu doktrīnu – pasaules konstitucionālismu, kas ir juridiskā pasaules uzskata kodols.

2) Konstitucionālisms ietver arī tādas sociālas, idejiski politiskas kustības, kuru programmā izvirzīts mērķis izveidot konstitucionālu iekārtu.

3) Konstitucionālisms kā institucionāla teorija par konkrētas valsts konstitucionāli tiesisko praksi, varas pilnvaru un darbības konstitucionāli tiesisko reglamentāciju valstīs, kur reāla, funkcionējoša konstitūcija aktīvi ietekmē cilvēka un sabiedrības dzīvi, tiesības, likumdošanu, vēlēšanu kārtību un valsts dzīvi vispār.
Konstitucionālisma mērķis – noteikti centieni panākt, lai sabiedrība tiktu regulēta ar konstitūcijas palīdzību.

Konstitucionālisma saturs – shematiski to var attēlot šādi:
1) konstitucionālisma teorija, principi un idejas;
2) centieni šo principu un ideju realizācijai;
3) “dzīvais” konstitucionālisms, kas tiek realizēts valsts dzīvē.

8. Konstitucionālisma vēsturiskās attīstības galvenie posmi.

Konstitucionālisma vēsture nav garāka par 2.-3. gadsimtiem. Būtībā pirmsākumi meklējami jau 17. -18.gs. un par pamudinājumu tam kalpoja pastāvošā politisko cīņu sadursme. Jau sākotnēji vērojami tādi politiskie centieni kā absolūtās varas ierobežošana un cilvēka tiesību paplašināšana. Aktīvi tika pausta vēlēšanās panākt to, lai valsts vara būtu taisnīga, tiesiska un pēc iespējas mazāk varmācīga.

Savus ziedu laikus konstitucionālisms piedzīvoja 19.gs. Šis ir laika periods, kad pasaulē sāk parādīties konstitūcijas un tiek izstrādātas konstitucionālisma galvenās pamattēzes un principi.

20.gs. 20.-30.os gados tiek runāts par konstitucionālisma pagrimumu, kas cieši saistīts ar parlamentārisma un demokrātisma krīzi. Tieši šajā laika posmā sāk parādīties komunisma un rasisma ideoloģijas.

Loģisks krīzes noslēgums bija 2.Pasaules karš, pēc kā sākās sava veida konstitucionālisma ideju atdzimšana jeb renesanse, kurai, sakarā ar to, ka jaunu ideju bija maz, raksturīga veco ideju iedzīvināšana un pielāgošana jaunajiem apstākļiem.

Latvijas valstiskuma un konstitucionālisma vēsturiskās attīstības posmus var iedalīt šādi:
1) 13.-19.gs., kad izveidojas pirmie politiskie veidojumi un vērojami centieni izveidot valsti, ko nebija iespējams realizēt līdz galam sakarā ar vācu iekarotāju iebrukumiem;
2) 1860.-1890.g. – tautiskās atmodas laikmets, kad sākas jaunlatviešu kustība;
3) 1890.-1914.g. – Jaunās Strāvas darbības laiks;
4) 1905. gada revolūcija;
5) I Pasaules karš – tā rezultātā rodas reāli priekšnoteikumi Latvijas valsts izveidei. Tiek izveidota Latvijas Pagaidu Nacionālā padome, Latvijas neatkarību de facto atzīst Anglija. Tiek izveidota Tautas Padome, kas 1918.g.18. novembrī nodibina Latvijas valsti.
6) 1920.g. – 1934.g.15. maijs – parlamentārās demokrātijas posms, Satversmes izstrādāšanas un pieņemšanas posms;
7) 1934.g. 15. maijs – 1940.g. – posmu raksturo būtiskas konstitucionālas izmaiņas. Faktiski tiek apturēta Satversmes darbība, likumdošanas un izpildu vara koncentrējas vienas personas rokās. Tiek ierobežota partiju un preses brīvība.
8) 1940.g.-1991.g. – PSRS okupācijas posms;
9) Latvijas republikas valstiskuma atjaunošanas posms, kas sākas ar 1990. gada 4. maijā pieņemto Deklarāciju par LR neatkarības atjaunošanu.

9. Suverenitātes jēdziens un struktūra. Suverenitātes principa subjekti un tā regulējums LR konstitucionālajās tiesībās.

Suverenitāte ir viens no konstitucionālisma pamatprincipiem. Jēdziens “suverenitāte” ir veidojies no vārdiem “vara” un “augstākais”. Tātad, tā ir varas īpašība, varas kvalitāte būt augstākajai. Suverenitāte ir valsts galvenā īpašība, turklāt tai ir jābūt gan iekšējai, t.i. neatkarīgajai no valstiskajām varām, gan ārējai.

Analizējot LR Satversmes 2. pantu, kurš nosaka, ka: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, parādās divi suverēnās varas subjekti: 1) Latvijas valsts un 2) Latvijas tauta.

Izšķir sekojošas suverenitātes formas:

1) Valsts suverenitāte ir valsts augstākā vara iekšējās attiecībās un neatkarība starptautiskajā arēnā. Tā ir juridiski noformēta valsts neatkarība visās jomās. Valsts ir mehānisms, kas varu pielieto un tās suverenitāte izpaužas apstāklī, ka augstākā vara tiek pielietota procesā. Tomēr valsts suverenitāte nebūt nav neierobežota. To ierobežo valsts pienākumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Pastāv trīs valsts suverenitātes izpausmes veidi:

a) Teritoriāla virsvaldonība – šajā aspektā valsts teritorija netiek uzskatīta kā īpašums. Runa iet par valstij tās teritorijā piederošo publisko varu, kuras subjekts ir tauta un kuras izpildītāji ir valsts amatpersonas, kuru rīcību reglamentē tiesību normas, kuras nosaka kā šī vara ir jārealizē;

b) Neatkarīga iekšpolitika – valstij ir tiesības pieņemt savus likumus, noteikt savu pilsonību, organizēt pārvaldi, noteikt savu simboliku u.t.t.;

c) Patstāvīga ārpolitika – spēja uzturēt attiecības arī ar citām suverēnām valstīm, piemēram, noslēdzot starpvalstu vienošanos, parakstot dažādus līgumus, palīdzot citām valstīm u.c.
Valsts suverenitātes iekšējais aspekts – autonomija.

2) Tautas suverenitāte – jēdziens “tautas suverenitāte” parādījās jau viduslaikos, taču tā saknes meklējamas jau senajā Romā un tas nozīmē to, ka tauta tiek atzīta par visas varas avotu. (LR Satversmes 2.p.: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”).
Tautas suverenitātes princips saistās ar ikvienas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, uz organizēšanos suverēnā valstī. Suverēna tauta ir patstāvīga tauta, kura nav atkarīga no citas tautas.
Tauta ir tāda sabiedrība, kuras locekļiem ir sekojošas kopīgas pazīmes:
a) viens kopīgs nosaukums;
b) mīts par kopīgu izcelšanos;
c) kopīgas vēsturiskas atmiņas;
d) kopīgi kultūras elementi;
e) asociācija ar konkrētu dzimteni.

3) Nacionālā suverenitāte – tautai ir daudz vienojošu elementu, taču tai piemīt viens trūkums, kas nav raksturīgs nācijai, proti, tautai kā etniskai grupai nav politiskā jumta – savas valsts, turklāt nācija ir politiski un teritoriāli organizēta sabiedrība, kas veidota uz vienas kultūras elementiem, kuras locekļiem ir kopīga emocionāla saikne, solidaritāte un vēlme dzīvot kopā un vienlīdzīgi sadalīt kopīgos resursus. Nacionālās suverenitātes principa sakarā runa iet par tautas titulgrupu, kas ņem aktīvu dalību augstākās varas veidošanā. Nacionālā titulgrupa nosaka valsts robežas, valsts teritorijas izvietojumu kopumā, valsts simboliku, valsts valodu. Nacionālā suverenitāte ir grupa, kas apzinājusies savas vajadzības un intereses.

4) Valsts orgānu suverenitāte – tauta pati politiski darboties nevar un tāpēc ieceļ savā vietā orgānu – politiski pilntiesīgu pilsoņu kopumu, kas ir tautas suverenitātes nesējs.

5) Valsts varas suverenitāte – valsts vara ir augstākā vara, juridiski neierobežota un neierobežojama. Šī vara parādās valsts iekšienē, tāpēc valsts varas suverenitāti dažreiz mēdz apzīmēt kā iekšējo suverenitāti, taču gan ārējās, gan iekšējās suverenitātes subjekts ir pati valsts, kura uz ārieni uzstājas kā tiesību subjekts pret citām valstīm, bet uz iekšieni, kā tiesību subjekts pret indivīdiem.

6) Tiesību suverenitāte – tiesiskā valstī augstākā vara pieder tiesībām.

10. Tautvaldības princips

Tautvaldība jeb demokrātija ir ļoti ciešā saskarē ar tautas suverenitāti. Tas ir politikas īstenošanas veids, kurā tauta tiek uzskatīta par valsts varas avotu.

Jēdziens “demokrātija” ir cēlies no grieķu valodas vārdiem “demos” – tauta, un “kratos” – vara.

Tiešās demokrātijas kā demokrātijas formas būtība ir tā, ka svarīgus pārvaldes lēmumus pieņem paši pilsoņi. Pastāv vairākas tiešās demokrātijas izpausmes formas. Svarīgākā no tām – tautas nobalsošana jeb referendums. Arī vēlēšanas ir tiešās demokrātijas izpausme. Tiešās demokrātijas institūcijas ir arī tautas protests un tautas likumdošanas iniciatīva, arī piedalīšanās mītiņos, sapulcēs, demonstrācijās u.c.

Netiešā demokrātija tiek saukta arī par pārstāvniecības demokrātiju. To raksturo tas, ka tauta savu zināmu daļu suverenitātes nodod tautas pārstāvjiem. Tautas pārstāvniecības institūcija ir parlaments, ko tauta ievēl vēlēšanu ceļā.

Klasiskās senatnes republikas bija tiešas demokrātijas ar tautas sapulci kā augstāko aktīvo valsts varas orgānu. Tā, piemēram, Atēnās 5. un 4.gs. p.m.ē. bija noteikts, ka tautas sapulcē piedalās visi vīrieši virs 20 gadiem. Kārtējās tautas sapulces sanāca ik pa deviņām dienām un nodarbojās ar likumdošanu, politiskiem jautājumiem, kā arī ievēlēja un kontrolēja amatpersonas.

Viduslaikos radās tādas institūcijas kā:
a) nacionālais parlaments (piemēram, Anglijā, kā pirmajā no valstīm);
b) vietējās pašvaldības.
Viduslaiku ideologu vidū, kuri cildināja cilvēka brīvības un vienlīdzības ideju, goda vieta pieder Padujas Marsīlijam, kurš tautas varu atzina par augstāko, pilnībā suverēna varu valstī.

Vētrainais 17.gs., lai gan nostiprinājās absolūtisms, bija ļoti nozīmīgs demokrātijas idejas attīstībā. Ļoti dedzīgi demokrātijas piekritēji bija digeru kustības pārstāvji angļu revolūcijas laikā. Digeri, kuri veidojās no sabiedrības trūcīgākajiem slāņiem, vēlējās nevardarbīgā veidā radīt jaunu sabiedrisko kārtību, kas balstītos uz kolektīvu zemes īpašumu. Zeme piederētu komūnām – brīvu un vienlīdzīgu cilvēku kopienām.
Vērojot demokrātisko ideju attīstību 17.gs. Eiropā, jāmin zinātnieks-domātājs anglis Džons Loks – liberālās ideoloģijas radītājs. Liberāļi par lielāko vērtību uzskata indivīdu un tā brīvības tiesības, un tās ir dotas ikvienam indivīdam kopš dzimšanas brīža. Valsts ir cilvēku radīts veidojums, kurš paredzēts viņu dabisko tiesību nodrošināšanai.

11. Tautas nobalsošanas regulējums LR.

Tautas nobalsošanu Latvijā reglamentē:
– likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”;
– LR Satversme.
Tautas nobalsošana ir rīkojama sestdienā un tajā var piedalīties visi Latvijas pilsoņi, kuriem ir tiesības piedalīties Saeimas vēlēšanās.

Tautas nobalsošana ir jārīko šādos gadījumos:
1) LR Satversmes 77.p. nosaka, ka, ja Saeima ir grozījusi:
– Satversmes 1.p.: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”;
– Satversmes 2.p.: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”;
– Satversmes 3.p.: “Latvijas valsts teritorijas starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”;
– Satversmes 4.p.: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”;
– Satversmes 6.p.: “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.”;
– Satversmes 77.p.,
tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.

2) LR Satversmes 48.p. nosaka, ka Valsts Prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk kā 2 mēnešus pēc Saeimas atlaišanas. LR Satversmes 50.p. nosaka, ka, ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.

3)Tautas nobalsošanu reglamentē arī LR Satversmes 72.,73.,74.,75.p. Valsts Prezidentam ir tiesība apturēt likuma publicēšanu uz 2 mēnešiem, kas ir jādara obligāti, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/3 Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts Prezidents vai 1/3 Saeimas locekļu var izlietot 7 dienu laikā no likuma pieņemšanas dienas Saeimā. Šādi apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/10 daļa vēlētāju. Ja 2 mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad likums ir publicējams. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un, ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā ¾ no visiem deputātiem (72.p.).

Tautas nobalsošanai nevar nodot:
a) budžetu;
b) likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju;
c) līgumus ar ārvalstīm (73.p.).

Ja Saeima ar ne mazāk kā 2/3 balsu vairākumu pieņem likuma steidzamību, tad Valsts Prezidents nevar prasīt šāda likuma otrreizēju caurlūkošanu, to nevar nodot tautas nobalsošanai un tas ir izsludināms ne vēlāk kā 3 dienā pēc tam, kad Valsts Prezidents pieņemto likumu saņēmis.

LR Satversmē ir reglamentēti sekojoši referendumi:
 leģislatīvais referendums (likumdošanas funkcija);
 kreatīvais referendums (balsošana par Saeimas vai Valsts Prezidenta atlaišanu).

Referendumu iedalījums var būt arī sekojošs:
– obligātais referendums – LR Satversme nosaka, konkrēti par kādiem jautājumiem ir jārīko tautas nobalsošana (77.p. nosaka, ka tautas nobalsošana jārīko, ja Saeima grozījusi LR Satversmes 1.,2.,3.,4.,6.,77.p.);
– fakultatīvais referendums – tautas nobalsošana tiek rīkota uz tautas izteiktās vēlēšanās pamata. LR Satversmes 72.p. nosaka, ka Valsts Prezidentam ir tiesība apturēt likuma publicēšanu uz 2 mēnešiem. Viņam ir pienākums apturēt likuma publicēšanu, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/3 Saeimas locekļu. Šādā kārtā apturētais likums ir nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/10 vēlētāju;
– alternatīvais referendums – saskaņā ar Satversmes 78.p., ne mazāk kā 1/10 vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Valsts Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to bez pārgrozījumiem nepieņem, projekts nododams tautas nobalsošanai. Tātad, šajā gadījumā tautas nobalsošana ir atkarīga no Saeimas – ja tā pieņem likumprojektu bez pārgrozījumiem tekstā, tad tautas nobalsošana nenotiek, bet, ja likumprojekts bez pārgrozījumiem Saeimā netiek pieņemts – tiek rīkota tautas nobalsošana.

12. Valsts varas dalīšanas princips un šī principa īstenošana LR.

Varas institūciju sadalījuma koncepcija ir radusies apgaismības laikmetā. Valsts varas dalīšanas teoriju izstrādājuši 17.un 18.gs. domātāji – anglis Džons Loks un francūzis Šarls Luijs de Monteskjē.
Saskaņā ar viņu ierosināto principu, varai valstī jābūt sadalītai tā, lai neviena no tās institūcijām nekontrolētā veidā un pilnīgi patstāvīgi nevarētu izšķirt visus pilsoņu jautājumus. Viņi uzskata, ka nav pieļaujams, ka tas, kurš pieņem likumus ir arī tiesnesis.

Pēc Monteskjē pastāv 3 varas:
1) likumdošanas vara;
2) izpildu vara;
3) tiesu vara.

Kas var izdot likumus, kuriem būtu pakļauts cilvēks, sabiedrība, amatpersonas, organizācijas? Demokrātiskā valstī tā ir tauta. Taču visi pilsoņi likumu apspriešanā un pieņemšanā reāli piedalīties nevar, tādēļ šīs likumdošanas tiesības tiek deleģētas tautas ievēlētām uzticības personām, kas tautas vārdā pieņemtu likumus. Šādu tautas pārstāvju sapulci sauc par parlamentu.

Izpildvaras galvenā institūcija ir valdība – Ministru Kabinets. Prezidentālā republikā valdību veido un vada prezidents, parlamentārā valstī valdību veido parlaments. Galvenais izpildvaras uzdevums – panākt to, ka parlamenta pieņemtie likumi darbotos. Ar savu administratīvo aparātu – ministrijām un dažādām iestādēm tā pārvalda daudzas sabiedrības dzīves jomas, piemēram, gādā par valsts aizsardzību, regulē starptautiskās attiecības u.t.t.

Tiesu vara jeb trešā vara ir galvenais tiesiskās kārtības nodrošināšanas līdzeklis. Tiesiskās kārtības uzturēšanai valstī īpaša vieta ir tiesai, piem., tikai un vienīgi tiesa var atzīt personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un noteikt soda mēru. Vienīgi tiesa var atzīt personu par rīcībnespējīgu vai oficiāli konstatēt radniecības attiecības. Tai jāizšķir arī ar mantiskajiem strīdiem u.c. civilajām tiesībām saistītie strīdi, konflikti starp atsevišķām personām. Tiesas lēmumi un spriedumi ir obligāti ne tikai atsevišķām personām, bet arī valsts institūcijām, organizācijām, amatpersonām.

Likumdošanas vara Latvijā pieder Saeimai un tautai. Tās darbību regulē Satversme, Saeimas vēlēšanu likums, Saeimas Kārtības rullis.

Latvijas Republikas valdība ir Ministru Kabinets, kas sastāv no Ministru Prezidenta un ministriju vadītājiem ministriem. Ministru Kabinets ir augstākais valsts izpildvaras orgāns.

Tiesu Latvijā spriež rajona, pilsētas tiesas, apgabaltiesas, Augstākā tiesa, kara vai izņēmuma stāvokļa gadījuma arī kara tiesas. Konstitucionālās uzraudzības institūcija ir Satversmes tiesa, kas izveidota 1996.gadā un tās kompetencē ietilpst lietu par likumu un Saeimas pieņemto lēmumu, arī MK, ministriju, pašvaldību pieņemto normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Varas dalīšana prasa stingri ievērot principu, kas iekļauts likuma “Par tiesu varu” 10.p. – spriežot tiesu, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkarīgi un pakļauti vienīgi likumam. Tiesu sistēmu Latvijā regulē LR Satversme un likums “Par tiesu varu”.

13. Latvijas valstiskuma veidošanās priekšnoteikumi (1860.-1918).

Kad var sākt runāt par Latvijas valstiskuma veidošanās sākumu? Pastāv 2 varianti – 13.gs un 19.gs.
13.gadsimts – šo laika periodu raksturo pirmo politisko veidojumu parādīšanās, turklāt vēstures avotos tiek pieminēti arī noteikti administratīvās pārvaldes elementi un kultūras līmenis. Taču vai šie elementi noveda pie valsts – vienprātības šajā jautājumā nav.
19. gadsimtā tiek ielikti pirmie tautas pamatelementi, taču par politisko iekārtu vai varu runāt vēl nevar. 19. gadsimta vidus tiek uzskatīts par valstiskuma un konstitucionālisma pamatu liekošo laika periodu.
Pirmais nepieciešamais faktors ceļā uz tautas pašas dibinātu valsti ir nacionālā pašapziņa, par kuras uzplaukumu latviešu tauta var runāt sākot ar 19.gs. otro pusi. Pirmie vērtību apzinātāji bija jaunlatvieši. Jaunlatvieši nebija organizācija, bet gan 19.gs. otrās puses inteliģences kustības apzīmējums. Ievērojamākie jaunlatvieši – Valdemārs, Barons, Alunāns, Brīvzemnieks u.c.
1868.gadā jaunlatvieši dibināja Rīgas Latviešu biedrību. Tika dibināti arī kori, vāktas tautasdziesmas, nodibināti pirmie nacionālie laikraksti, starp kuriem īpašu vietu gūst Kr. Valdemāra “ Pēterburgas avīzes “. Latvieši sāk sevi apzināties kā tautu, ko ilgi apspieduši vācu kungi. Palīdzību cīņai pret vāciešiem latvieši meklē Krievijā, bet smaga ir rusifikācijas politika – latviešu valodas lietošana tiek aizliegta, skolās ievieš krievu valodu. Šis pārkrievošanās laikmets pastāv 20 gadus. Jaunlatvieši pierādīja to, ka latvieši ir tauta ar savu valodu un kultūras tradīcijām.

19.gs. 80-o gadu beigās, 90-o gadu sākumā sāk izplatīties jauns kultūras virziens – Jaunā Strāva. Daļa no Jaunās Strāvas atbalstītājiem kļūst par marksisma jeb sociālisma piekritējiem un centās latviešu strādniekus atdalīt no pārējām šķirām. Tika izsmieta arī tautas gara mantu vākšana. Visiem spēkiem jaunstrāvnieki centās jaukt un ārdīt tautas kopējos pasākumus. Sākumā Jaunās Strāvas idejas guva lielu piekrišanu latviešu inteliģences jaunajā paaudzē, īpaši starp tiem, kas apmeklēja krievu augstskolas. Jauno ideju piekritēji sāka izplatīt savas mācības arī plašākās tautas aprindās ar brošūru un laikrakstu palīdzību. Liela nozīme Jaunās Strāvas ideju izplatīšanā bija laikrakstam “Dienas Lapa“, kas sāka iznākt 1886.gadā. Tā redaktors bija Pēteris Stučka, vēlāk arī Rainis. Ar savu darbību jaunstrāvnieki ienesa lielāku rosību latviešu kultūras dzīvē – tā kļuva dziļāka, daudzpusīgāka. Taču viņu darbībai bija arī ļoti negatīvas sekas – ar savu šķiru mācību viņi veicināja latviešu tautas saskaldīšanos naidīgās grupās.

1905.g. revolūcija Krievijā uzskatāma par vienu no spilgtākajiem notikumiem latviešu tautas vēsturē, kas parādīja, ka latvieši spēj publiski organizēties. Tika iedragāta vācu muižnieku vara Latvijā, latvieši ieguva ticības brīvību un spēju brīvāk dibināt dažādas biedrības, sasaukt sapulces, izdot grāmatas un preses izdevumus. Līdz ar revolūciju tika mazināti pārkrievošanās spaidi. Latviešu valoda skolās ieguva lielākas tiesības.

Pirmais Pasaules Karš (1914.-1918.) Latvijai bija nozīmīgs gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Iesācies 1914.gada jūlijā tas ievilkās garumā, kaut daudzi to bija uzskatījuši par ātri pārejošu. Raksturīgākie notikumi šajā laika posmā bija:
1) Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana 1915.gadā, kad neilgā laika periodā tika saformēti 8 bataljoni un devītais rezerves bataljons;
2) Latvijas bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas dibināšana, kas bija pirmais solis visu latviešu tautas spēku sakopošanā un kopā ar latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu uzskatāms par pirmo praktisko soli Latvijas autonomijas realizācijā.

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas pastiprinājās latviešu tautas cerības uz autonomiju. 1917.gadā sāka dibināties pilsoniskās partijas – Zemnieku Savienība, Nacionāldemokrātu apvienība, Republikāniskā partija, Neatkarības apvienība u.c. Pakāpeniski radās nepieciešamība dibināt plašāku organizāciju – Nacionālo padomi, kas varētu pārstāvēt visas latviešu tautas intereses.
1917.gada 29. novembrī Valkā sanāca Zemes padomju, politisko partiju un citu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri izveidoja Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi kā latviešu tautas pārstāvniecības institūciju, vienlaikus ar kuru vācu okupētajā Latvijas daļā darbojās arī Rīgas Demokrātiskais Bloks, kas tika izveidots 1917. gada septembrī.
Savā pirmajā sesijā, 1917.gada 18.novembrī LPNP izdeva paziņojumu, deklarāciju, ka Latvija, kurā ietilpst Latgale, Kurzeme un Vidzeme ir autonoma valsts vienība un tās stāvokli attiecībā uz iekšējo un ārējo kārtību noteikšot Satversmes sapulce un tautas nobalsošana.
1918. gada janvārī LPNP otrajā sesijā jau noteikti tika paziņots, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai. LPNP galvenais uzdevums tika izvirzīts sasaukt Satversmes sapulci, taču tas netika izpildīts. Sekmīgi darbojās LPNP ārlietu nodaļa, kas nodarbojās ar sakaru uzturēšanu ar ārzemju valdībām, sniedzot tām informāciju par Latviju. 1918. gadā uz ārzemēm tika deleģēts Zigfrīds Meierovics, kurš LPNP vārdā darbojās ar tik labām sekmēm, ka 1918.gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja, ka Anglija atzīst Latvijas neatkarību de facto.
Vienlaikus ar LPNP pamatus Latvijas valstij gatavoja arī Rīgas Demokrātiskais bloks. Aktīvi tā locekļi bija Ulmanis, Skujenieks, Valters u.c. Arī viņu mērķis bija Latvija kā neatkarīga demokrātiska republika.
Jau 1917.g. rudenī vācu neokupētajā Latvijas daļā savu darbību aktivizēja lielinieciski noskaņotie spēki. Tika dibinātas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes, kuru II Kongress notika Valmierā, kur tika paziņots, ka Latvijā tiek nodibināta padomju vara. Tika ievēlēta arī pirmā padomju valdība – Iskolats, par kuras priekšsēdētāju iecēla bijušo jaunstrāvnieku Frici Rozīti.
Šī padomju vara bija iecerējusi ieviest Latvijā sociālistiskus pārkārtojumus, taču Iskolata darbība tika pārtraukta 1918.gada februārī, kad pēc izjukušajām Brestļistovskas miera sarunām visu Latvijas teritoriju okupēja Vācija.
Provāciski noskaņotie spēki sāka aktivizēties, cerot izveidot Baltijas hercogisti kā Vācijas sastāvdaļu, taču šī projekta īstenošanu izjauca Vācijas sakāve Pasaules karā. Tādējādi var teikt, ka uz 1918. gadu Latvijā darbojās 3 dažādi politiskie spēki – nacionālpatriotiskie, lielinieciskie un provāciskie – katrs ar savām idejām un plāniem.

Starp LPNP un Rīgas Demokrātisko bloku radās domstarpības par to, kuram tad ir lielākas tiesības pārstāvēt latviešu tautu. Un tā, pēc vairāku dienu politiskajām apspriedēm, uz LPNP un RDB vienošanās pamata, 1918. gada 17. novembrī tika dibināts jauns latviešu pārstāvniecības orgāns – Tautas Padome kā augstākā valsts varas iestāde. Līdz Satversmes Sapulces sanākšanai tā uzņēmās suverēno varu Latvijā. Par tās priekšsēdētāju ievēl Jāni Čaksti, tā vietnieki – M.Skujenieks un G.Zemgals. Pagaidu valdības jeb pirmā MK sastādīšana tika uzticēta K.Ulmanim.
Savā pirmajā sēdē Tautas Padome pieņēma Politisko Platformu un jau nākamajā dienā, 18. novembrī, nolēma pasludināt Latvijas neatkarību.
Tautas Padomes Politiskā Platforma sastāvēja no 7 nodaļām:
1 – veltīta Satversmes Sapulcei un tajā noteikts, ka tā sasaucama pēc iespējas drīzā laikā, noteikta tās locekļu ievēlēšanas kārtība. Fiksēti mūsdienīgi vēlēšanu principi;
2 – noteikts, ka Latvija ir demokrātiska republika;
3 – noteikts, ka līdz Satversmes Sapulces sasaukšanai suverēnā vara pieder Tautas Padomei, kura arī ieceļ Pagaidu valdību;
4 – veltīta cittautiešu tiesībām;
5 – fiksētas svarīgas cilvēktiesības;
6 – nostiprināta doma par sabiedriskās drošības institūcijām, kā arī noteikts, ka jāpanāk vācu karaspēka izvešana no Latvijas teritorijas;
7 – izvirzīta nepieciešamība izveidot vietējās pašvaldības kā vietējās varas institūcijas.

1918.g.18.novembrī Tautas Padomes svinīgajā sēdē, ko sakarā ar to, ka Čakste nebija vēl ieradies Rīgā atklāja Zemgals, tika paziņots, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. Pirmo reizi atskanēja “ Dievs, svētī Latviju “, kam sekoja pirmā Ministru Prezidenta paziņojums par Pagaidu valdības nodomiem un uzdevumiem. Tās bija demokrātiskas reformas, agrārā jautājuma atrisināšana, sociālās reformas, pilsoņu vienlīdzība, neatkarīgi no tautības. Tai pat vakarā Tautas Padomes un Pagaidu valdības vārdā Ulmanis un Zemgals griezās pie Latvijas pilsoņiem ar uzsaukumu, kurā Tautas Padome pasludina, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republiska valsts, kuras Satversmi tuvākajā nākotnē noteiks Satversmes Sapulce un, ka Tautas Padome kā augstāko izpildu varu Latvijā ir nodibinājusi Latvijas Pagaidu valdību.

14. Konstitucionālās nozīmes akti Latvijā 1918.-1922.g. un tajos nostiprinātie Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatprincipi.

Kaut arī Latvijas valsts 1918. gada 18. novembrī bija pasludināta, reāli tā nepastāvēja, jo:
1) nebija noteiktas valsts teritoriālās robežas;
2) nebija savas valsts armijas;
3) valdībai nebija finansiālo līdzekļu;
4) zeme bija karā izpostīta, rūpniecība sagrauta;
5) lieliniekiem Latvijā vēl joprojām bija liela ietekme – viņi cerēja tajā atjaunot padomju varu.
Vislielākās problēmas Pagaidu valdībai radīja Latvijas valsts aizsardzība. 1918. gada 6. decembrī tā nodibināja Aizsardzības ministriju, kuras galvenais uzdevums bija Latvijas bruņoto spēku izveidošana, kas reāli spētu aizsargāt valsti. Tika izveidotas 3 brīvprātīgo rotas:
1) Virsnieku un instruktoru rezerves rota,;
2) Cēsu rota;
3) Studentu rota,
kas kļuva par Latvijas armijas pamatu.

Jaunā Latvijas armija tika dibināta 1919.gada 1.janvārī Oskara Kalpaka vadībā. 1918. gada 4.decembrī Maskavā tika izveidota Latvijas Pagaidu valdība ar P.Stučku priekšgalā, kas 17.decembrī izdeva manifestu par neatkarīgas Latvijas padomju republikas nodibināšanu, bet jau 22.decembrī Ļeņins parakstīja dekrētu, ka tiek atzīta Latvijas padomju neatkarība.
Sākotnēji Stučkas valdību atbalstīja plaši iedzīvotāju slāņi un tās karaspēks jau 1919. gada 3. janvārī iegāja Rīgā. Ulmanis un citi viņa valdības ministri atstāja Rīgu, devās uz Jelgavu, tad uz Liepāju. Šis bija smags periods pagaidu valdībai, taču tā savu darbu turpināja, tika noslēgti svarīgi līgumi ar Igauniju, Lietuvu, Angliju. Tika izdots rīkojums par zemes piešķiršanu bezzemniekiem, pēc kā Pagaidu valdību sāka atbalstīt liela daļa bezzemnieku, kas bija vīlušies Stučkas padomju valdībā. Tas nebija pa prātam vāciešiem un izmantojot militāro pārsvaru Liepājā viņi veica uzbrukumu, mēģinot apcietināt Pagaidu valdību, kas gan neizdevās, jo Ulmaņa valdība paglābās angļu sūtniecībā. Liepājā tika sastādīta provāciska valdība ar Andrievu Niedru priekšgalā. Tā uz 1919. gada maiju Latvijā pastāvēja 3 dažādas valdības:
1) Ulmaņa pagaidu valdība;
2) P.Stučkas padomju valdība;
3) A.Niedras valdība.

Niedras valdības likteni izšķīra Cēsu kaujas, 26.jūnijā tā paziņoja par savas darbības izbeigšanu. 8.jūlijā ar sajūsmu Rīgā tika sagaidīta Ulmaņa valdība. 1920. gada 1. februārī 628 dienas ilgušās Brīvības cīņas bija beigušās. Pagaidu valdība varēja stāties pie valsts iekšējās dzīves izveidošanas. Ievērojams notikums – Satversmes Sapulces vēlēšanas 1920. gada 17.un 18.aprīlī. Uz savu pirmo sēdi tā sanāca 1920.g.1.maijā. Par priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Čakste.

Konstitucionālās nozīmes akti:
1) LPNP 1917.g.18.novembra deklarācija – savā pirmajā sesijā, 1917.g.18.novembrī LPNP izdeva paziņojumu, deklarāciju, ka Latvija, kurā ietilpst Latgale, Kurzeme un Vidzeme ir autonoma valsts vienība un tās stāvokli attiecībā uz iekšējo un ārējo kārtību noteikšot Satversmes sapulce un tautas nobalsošana.
2) 1918.g.11.novembris – Latvijas de facto atzīšana no Anglijas valdības.
3) Latvijas Tautas Padomes Politiskā Platforma – Latvijas 1. pagaidu konstitūcija, spēkā no 1918. gada 17. novembra – 1920. gada 1. jūnijam.
4) 1918. gada 18. novembra Latvijas proklamēšanas deklarācija.
5) Savas darbības pirmā mēneša laikā Satversmes Sapulce izstrādā un pieņem 2 svarīgus likumus: “Deklarācija par Latvijas valsti” un “Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi”, kuri kopā sastāda otro Latvijas pagaidu Satversmi.
6) 1922.g.15.februārī Satversmes Sapulcē tiek pieņemta LR Satversme.

15. Latvijas Republikas konstitucionālā attīstība (līdz 1934. gada 15. maijam un līdz 1940. gada 17. jūnijam).

1933.gada rudenī K.Ulmanis iesniedza Saeimai Satversmes grozījuma projektu, kas paredzēja ievēlēt Valsts prezidentu uz 5 gadiem, piešķirot viņam plašākas pilnvaras, bet Saeimas deputātu skaitu samazināt līdz 50.
1934.g.8.maijā Saeima pieņēma daļu ierosināto grozījumu otrajā lasījumā, bet priekšlikums piešķirt Valsts prezidentam tiesību atlaist Saeimu pirms tās pilnvaru beigām tika noraidīts. Tas Zemnieku Savienībā, kuras līderis bija Ulmanis, izraisīja neapmierinātību. Trešajam lasījumam vajadzēja notikt 18.maijā, taču tas nenotika, jo 1934.g.15.maijā tika sarīkots K. Ulmaņa izdarītais valsts apvērsums.
Tātad, kad Saeima reformas projektu bija noraidījusi Ulmanis redzēja, ka jāmeklē citi ceļi un līdzekļi valsts glābšanai.
Naktī no 15. uz 16. maiju visā valstī tika pasludināts kara stāvoklis. Tika apturēta politisko partiju darbība, Saeima tika atlaista. Likumdošanas funkcijas pārņēma jaunais MK, kura vadību uzņēmās Ulmanis. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju ticību Saeimai bija zaudējusi, apvērsums tika uzņemts samērā mierīgi, turklāt cerības ieviesa Ulmaņa paziņojums, ka valdība nekavējoties stāsies pie Satversmes reformas sagatavošanas.
Valdība izdeva rīkojumu, ka manifestācijas un ielu gājienus aizliegts rīkot. Tiek aizliegti arī daudzi preses izdevumi. Vēlētās pašvaldības tiek atlaistas un turpmāk visas amatpersonas ieceļ iekšlietu ministrs.
Liela loma autoritārā režīma attīstībā tiek ierādīta kamerām. Kā pirmā 1934. gada 21. decembrī tiek izveidota Tirdzniecības un rūpniecības kamera, nedaudz vēlāk vēl 3 saimniecības kameras – Lauksaimniecības, Amatniecības un Darba kameras.
Kultūras un brīvo profesiju nozarēs tiek dibinātas 2 kameras – Rakstu un mākslas kamera un Profesiju kamera.
Četras saimniecības kameras veidoja Valsts saimniecības padomi, bet abas pārējās – Kultūras padomi.
Kameras nodarbojās ar likumu izstrādāšanu un tām pakļauto nozaru darba regulēšanu, bet tām nebija likumdošanas tiesību un izteikti ierobežotas padomdevēja tiesības.
Ulmaņa dotais solījums izstrādāt jaunu Satversmi netika izpildīts, valstī pakāpeniski nostiprinājās autoritārās vadonības režīms.
Kad 1936. gadā beidzās Kvieša prezidentūras laiks, MK izdeva likumu par to, ka Valsts prezidenta amatu turpmāk pildīs Ulmanis. Faktiski sanāk, ka viņš pats sevi iecēla par prezidentu.

1940. gada 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS valdības notu, kas, kaut arī netika noformulēta kā ultimāts, pēc savas būtības tomēr tāds bija. Notā tika paziņots, ka PSRS valdība uzskata par nepieciešamu sastādīt Latvijā jaunu valdību, kā arī bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā. Latvijas valdībai izvirzītās prasības nācās pieņemt, 1940.g.17.jūnijā Ulmanis paziņoja par valdības atkāpšanos un par savu palikšanu prezidenta postenī.

1940. gada 17. jūnijā Latvijā tika ievestas PSRS karaspēka daļas un Latvija tika okupēta. 16. jūnija notā tika izvirzīta prasība izveidot Latvijā tādu jaunu valdību, kura būtu labvēlīga PSRS. Šīs prasības izpildes kontrole tika uzdota PSRS speciālajam pārstāvim Andrejam Višinskim, kurš ieradās Rīgā 18. jūnijā, pēc kā arī sākās jaunās valdības izveidošana. 20. jūnijā tika izveidota jauna valdība, kuru vadīja Augusts Kirhenšteins – jau 1940. gada 21. jūnijā tā uzsāka savu darbību.
Šai valdībai bija jāveic pasākumi, kas parādītu Latvijas tuvināšanos PSRS. Sākās Latvijas Komunistiskās partijas legalizācijas process, Ulmaņa režīma pārveidošana – atcelti vairāki valdības pieņemtie lēmumi un rīkojumi, likvidēta kameru sistēma, izveidotas strādnieku komitejas.
Jau 4.jūlijā no PSRS valdības tika saņemts Saeimas vēlēšanu datums – 14. un 15.jūlijs. Šai pašā dienā notika MK sēde, kurā tika pieņemts likums par Saeimas vēlēšanām, kas bija Satversmes pārkāpums, jo pastāvošo Saeimas vēlēšanu likumu grozīt un papildināt var tikai pati iepriekšējā Saeima un nevis MK. Tātad, Saeimas vēlēšanu likuma procedūra bija nelikumīga. Pašas Saeimas vēlēšanas tika rīkotas straujā tempā. Tika noorganizēts Latvijas Darba tautas bloks, kura kodols – Latvijas Komunistiskās partijas biedri. Oficiāli tika izziņots, ka par darba tautas bloka kandidātiem nobalsojuši 97,8% vēlētāju.
Prettiesiski ievēlētās Saeimas sēdes sākās 21.jūlijā, šai pat datumā tika paziņots, ka Ulmanis savas amata pilnvaras ir nodevis Kirhenšteinam. 22.jūlijā Ulmanis tika deportēts uz PSRS, kur 1942.gadā apcietinājumā mira.
1940. gada 21. jūlijā jaunā Saeima pieņēma deklarāciju “ Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā”. Taču tās pieņemšanā Saeimai nebija konstitucionālu pilnvaru – tā nebija tiesīga grozīt valsts iekārtu un likvidēt Latvijas tautas suverenitāti, jo saskaņā ar Satversmes 77.p., ja Saeima grozījusi Satversmes 1.,2.,3.,4. vai 6.p., tad šādi grozījumi ir nododami tautas nobalsošanai., taču šī deklarācija tautas nobalsošanai nodota netika. Līdz ar to deklarācija “Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā” un tai sekojošā Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā uzskatāma par antikonstitucionālu. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā sākās strauja pārkārtošanās, tika pieņemta LPSR konstitūcija, ieceltas izpildkomitejas, tika nacionalizēti īpašumi, latu kā maksāšanas līdzekli likvidēja, visa zeme tika pasludināta par valsts īpašumu, sākās lauksaimniecības kolektivizācija.

16. Latvijas konstitucionālās iekārtas atjaunošana (1990. gada 4. maija Deklarācija)

Okupācija un Latvijas nelikumīgā atrašanās PSRS sastāvā Latvijas Republikas valstiskuma konstitucionālo attīstību apturēja uz vairāk nekā 50 gadiem un šis process atsākās tikai 1990.g.4.maijā, kad LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu“.
Ar šo deklarāciju Augstākā Padome pasludināja par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju “ Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā”.
Augstākā Padome atzina arī, ka spēkā ir 1922. gada 15. februāra Satversme un atjaunoja tās darbību visā Latvija teritorijā.
Tika atjaunots arī valsts nosaukums – Latvijas Republika. Taču neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai bija nepieciešams pārejas periods.
Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai Augstākā Padome apturēja LR Satversmes darbību, izņemot 1.,2.,3.,6.pantu, kas noteica valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Pārejas periods ilga līdz 1991. gada augustam, kad PSRS notika valsts apvērsuma mēģinājums.

17. Latvijas Republikas Satversmes darbības atjaunošanas galvenie posmi.

Satversmes Sapulces vēlēšanas notika 1920.g.17. un 18. aprīlī. Tajās varēja piedalīties visi 21 gadu sasniegušie Latvijas pilsoņi.

Uz savu pirmo sēdi Satversmes Sapulce sanāk 1920. gada 1. maijā , ievēlot Jāni Čaksti par savu priekšsēdētāju.
Savas darbības pirmā mēneša laikā Satversmes Sapulce izstrādā un pieņem 2 svarīgus likumus : “Deklarācija par Latvijas valsti” un “Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi”, kuri kopā sastāda otro Latvijas pagaidu Satversmi.
27. maijā pieņemtā deklarācija sastāvēja tikai no 2 punktiem: 1) Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu un 2) Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.“
“Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi” lai gan īsi, tomēr skaidri formulē demokrātiskas parlamentāras republikas iekārtu.
Satversmes Sapulces darbības laikā no 1920.g.1.maija – 1922.g.7.novembrim kopumā pieņemti 205 likumi un 435 citi lēmumi. Liela nozīme bija likumam “ Par muižniecības kārtu likvidēšanu”, Saeimas vēlēšanu likumam, Pavalstniecības likuma papildinājumiem, Zemes iekārtas likumam, kas tiek saukts arī par Likumu par agrāro reformu. Ar šo likumu visas muižas tika atsavinātas to līdzšinējiem īpašniekiem, pasludinot tos par valsts īpašumu. Tiesības iegūt zemes gabaliņus par nelielu maksu bija katram Latvijas pilsonim, kam savas zemes nebija.
1) 1922. gada 15. februārī tika pieņemta LR Satversme. Satversmes izstrādāšanas komisiju vadīja Marģers Skujenieks, un tai bija 2 apakškomisijas. Pirmajai, Fēliksa Cielēna vadībā bija jāizstrādā Satversmes 1 daļa – valsts iekārtas projekts, bet II apakškomisijas uzdevums (vada Pauls Kalniņš) izstrādāt Satversmes 2.daļu – cilvēka un pilsoņu tiesību un pienākumu deklarāciju.
1922. gada 15. februārī Satversmes Sapulce pieņēma I apakškomisijas darba rezultātu, taču 1922. gada 26. februārī, pēdējā lasījumā, daļa par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem tika noraidīta un netika pieņemta. Kāpēc? Visa starptautiskā situācija bija savādāka nekā šodien un cilvēktiesības nebija tik starptautiski nozīmīgas, tika kritizēts šīs daļas deklaratīvisms, nebija raksturīga pietiekama sagatavotība šo normu iedzīvināšanai, teksts bija pretrunīgs ar tā laika dažiem reālajiem procesiem, tajā bija iekļautas pārāk daudz revolucionāras tēzes.
Tātad, pēc 2 gadu nopietna darba šis uzdevums tika paveikts – Satversmes I daļa pieņemta. Tajā bija noteikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Saeimai tika nodota likumu izstrādāšana un pieņemšana, tā tika ievēlēta 1922. gada 7. un 8. oktobrī 100 deputātu sastāvā uz 3 gadiem. LR galva bija Valsts prezidents, ko ievēl Saeima uz 3 gadiem. 1922.gadā par pirmo Valsts prezidentu Saeima ievēl Jāni Čaksti. Un tomēr, prezidenta vara bija ļoti ierobežota. Dažādo valsts dzīves nozaru kārtošana un vadīšana bija uzticēta MK, kas savā darbībā bija atkarīgs no Saeimas – stājoties darbā tam nepieciešama Saeimas uzticība, bet, ja tā izsaka kabinetam neuzticību – tam jāatkāpjas.
2) 1933.gada rudenī K.Ulmanis iesniedza Saeimai Satversmes grozījuma projektu, kas paredzēja ievēlēt Valsts prezidentu uz 5 gadiem, piešķirot plašākas pilnvaras, bet Saeimas deputātu skaitu samazināt līdz 50.
1934.g.8.maijā Saeima pieņēma daļu ierosināto grozījumu otrajā lasījumā, bet priekšlikums piešķirt Valsts prezidentam tiesību atlaist Saeimu pirms tās pilnvaru beigām tika noraidīts. Kad Saeima reformas projektu bija noraidījusi Ulmanis redzēja, ka jāmeklē citi ceļi un līdzekļi valsts glābšanai. Naktī no 15. uz 16. maiju visā valstī tika pasludināts kara stāvoklis. Tika apturēta politisko partiju darbība, Saeima tika atlaista. Likumdošanas funkcijas pārņēma jaunais MK, kura vadību uzņēmās Ulmanis. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju ticību Saeimai bija zaudējusi, apvērsums tika uzņemts samērā mierīgi, turklāt cerības ieviesa Ulmaņa paziņojums, ka valdība nekavējoties stāsies pie Satversmes reformas sagatavošanas. Ulmaņa dotais solījums izstrādāt jaunu Satversmi netika izpildīts, valstī pakāpeniski nostiprinājās autoritārās vadonības režīms. Kad 1936. gadā beidzās Kvieša prezidentūras laiks, MK izdeva likumu par to, ka Valsts prezidenta amatu turpmāk pildīs Ulmanis. Faktiski sanāk, ka viņš pats sevi iecēla par prezidentu.
3) 1940. gada 21. jūlijā jaunā Saeima pieņēma deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā”. Taču tās pieņemšanā Saeimai nebija konstitucionālu pilnvaru – tā nebija tiesīga grozīt valsts iekārtu un likvidēt Latvijas tautas suverenitāti, jo saskaņā ar Satversmes 77.p., ja Saeima grozījusi Satversmes 1.,2.,3.,4. vai 6.p., tad šādi grozījumi ir nododami tautas nobalsošanai., taču šī deklarācija tautas nobalsošanai nodota netika. Līdz ar to deklarācija “Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā” un tai sekojošā Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā uzskatāma par antikonstitucionālu. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā sākās strauja pārkārtošanās, tika pieņemta LPSR konstitūcija.
4) 1990.g.4.maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu“. Ar šo deklarāciju Augstākā Padome pasludināja par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā”. Augstākā Padome atzina arī, ka spēkā ir 1922. gada 15. februāra Satversme un atjaunoja tās darbību visā Latvijas teritorijā. Tika atjaunots arī valsts nosaukums – Latvijas Republika.
Neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai de facto bija nepieciešams pārejas periods, tādēļ līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai Augstākā Padome apturēja LR Satversmes darbību, izņemot Satversmes 1., 2., 3. un 6.p., jo tie noteica Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu, un tos varēja grozīt tikai tautas nobalsošanas ceļā. Pārejas periodā tika atzīts par iespējamu Latvijā piemērot arī tās Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6.p.
Šajā laikā Latvijas valstiskuma konstitucionālais pamats bija 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme, kaut arī visu tās pantu darbība bija apturēta. Vienlaikus tika piemērotas arī tās Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar LR Satversmes 1., 2., 3. un 6.p.
Pārejas periods neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanai de facto ilga līdz 1991. gada augustam, kad PSRS notika valsts apvērsuma mēģinājums. 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar kuru tika noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ar šo konstitucionālo likumu tika atcelts 1990. gada maijā noteiktais pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto. Līdz ar pārejas perioda beigšanos spēku zaudēja arī tās Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kuras vēl tika piemērotas pārejas periodā. No šā brīža 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme kļuva par vienīgo Latvijas valstiskuma konstitucionālo pamatu. Tomēr Satversme nestājās spēkā pilnā apjomā, jo Augstākā Padome saglabāja tiesības realizēt Latvijas Republikā augstāko valsts varu līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai.
Kaut arī 1990. gada 4. maija deklarācijā bija noteikts, ka Satversmes pantu darbība ir apturēta līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai, taču Augstākā Padome jaunu Latvijas Satversmi nepieņēma, atstājot šo jautājumu Saeimas izlemšanai.
Lai ievēlētu Saeimu, Augstākā Padome 1992. gada 20. oktobrī pieņēma likumu “Par 5. Saeimas vēlēšanām”. Tās notika 1993. gada 5. un 6. jūnijā. Uz savu pirmo sēdi 5. Saeima sanāca 1993. gada 6. jūlijā, kad tika pieņemts paziņojums, ka “ar 5. Saeimas sanākšanu uz pirmo sēdi 1993. gada 6. jūlijā, LR Satversme ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar 1933. gada 21. marta likumu, stājusies spēkā pilnā apjomā un izbeigušās Augstākās Padomes pilnvaras”.
Tādējādi Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas netika pieņemta jauna konstitūcija, bet gan pilnā apjomā spēkā stājās Satversme, kas bija pieņemta 1922. gadā.

18. Cilvēktiesību struktūra starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un LR Satversmē.

Cilvēktiesības ir katram atsevišķam indivīdam neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības, kuras tam piemīt jau kopš dzimšanas. Valsts sāka veidoties apmēram pirms 7-8 tūkstošiem gadu, sabiedrība izveidojusies jau vismaz miljons gadu atpakaļ, taču cilvēktiesības parādījušās tikai pirms nedaudz vairāk kā 200 gadiem, ko noteikušas dažādas cilvēku un sabiedrības īpatnības, dažādās attieksmes starp indivīdu un sabiedrību atsevišķajos vēsturiskajos posmos.
Līdz 18.gs. cilvēktiesības attīstījās nesakārtoti, taču jau sākot ar 18.gs., kad sāk parādīties konstitūcijas, vērojami centieni pieiet šim jautājumam kompleksi un radīt speciālus dokumentus. 1789.-1791.gada Franču deklarācija un ASV Tiesību Bils ir pirmās sistemātiskās normas, kuras nosauktas par cilvēka un pilsoņa tiesībām un brīvībām.
Līdz 1945. gadam, respektīvi, līdz II Pasaules kara beigām, šie dokumenti ir tikai nacionālo valstu, nevis starptautiskie dokumenti. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības attīstās tikai nacionālo valstu ietvaros.
Pēc II Pasaules kara cilvēktiesībām tika pievērsta arī starptautiska mēroga uzmanība, kas izpaudās tās atspoguļojot dažādos starptautiskajos dokumentos. 1945. gada ANO statūtos tika izvirzīta prasība izstrādāt starptautisku cilvēku tiesību aizsardzības dokumentu un jau 1948. gadā tika pieņemta ANO Ģenerālās Asamblejas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.
1998. gada 15. oktobrī Saeimā tika pieņemta Satversmes 8. nodaļa “ Cilvēka pamattiesības”. Tā stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Satversmē noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, citiem likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Tajā ir iekļautas visas tās pamattiesības un brīvības, kuras atbilst vispārējo cilvēktiesību klasifikācijai pēc satura, un proti:
1) tiesības uz fizisko integritāti – šeit galvenokārt pieskaitāmas jebkuras personas tiesības uz dzīvību, uz tās fizisko neaizskaramību. Tās ir tiesības, kas visciešāk ir saistītas ar indivīda izdzīvošanu. Satversmes 93.p. nosaka, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, bet 94.p., ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību un ka cilvēka brīvību nedrīkst atņemt un ierobežot citādi kā tikai saskaņā ar likumu. 95.pantā, savukārt, noteikts, ka ir aizliegta jebkāda spīdzināšana vai citāda cietsirdīga attieksme pret cilvēku.
2) Tiesības uz personiskās sfēras neaizskaramību – runa iet par personas cieņu un godu, intīmo dzīvi, autortiesībām u.t.t. Latvijas Republikas Satversmes 95.p. garantē, ka cilvēka godu un cieņu aizsargā valsts. 96.p. nosaka ikviena tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Autortiesības un patenttiesības aizsargā Satversmes 113.p.
3) Tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu – tās garantē Satversmes 95.p., kurš nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.
4) Tiesības uz taisnīgu tiesu – šeit pamatā darbojas princips, ka visi likuma un tiesas priekšā ir vienlīdzīgi un, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, kā arī nevainīguma prezumpcija, saskaņā ar kuru ikviens ir uzskatāms par nevainīgu, līdz viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu (92.p.).
5) Tiesības uz brīvu domu komunikāciju – tas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības uz apziņas, domas, reliģiskās pārliecības brīvību (99.p.), kā arī tiesības uz vārda brīvību, informācijas brīvu iegūšanu, paturēšanu un izplatīšanu, savu uzskatu paušanu (100.p.).
6) Tiesības uz vienlīdzību – nav pieļaujama nekāda veida diskriminācija attiecībā uz rasi, tautību, reliģisko pārliecību, dzimumu vai seksuālo minoritāti. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas (91.p.).
7) Tiesības uz pārvietošanās brīvību, brīvību izbraukt no savas valsts, kā arī atgriezties tajā – Satversmes 98.p. garantē ikviena tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, nosakot, ka ikvienam, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības tajā brīvi atgriezties.
8) Sociālās tiesības – runa iet par tiesībām uz sociālo drošību, pēc likuma visiem vienādi noteiktiem nodarbinātības apstākļiem, kā arī uz tiesībām uz brīvu profesijas un brīvu izglītības izvēli. Šīs ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds ir nepieciešams savas dzīvības un veselības uzturēšanai, elementāro kultūras prasību apmierināšanai. Satversmes 106.p. garantē tiesības uz brīvu nodarbošanās un darbavietu izvēli atbilstoši cilvēka spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts, taču ir noteikti arī daži izņēmumi – par piespiedu darbiem netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu. 107.p. nosaka ikviena darbinieka tiesības uz atbilstošu samaksu par veikto darbu, kas nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto iztikas minimumu. 109.p. garantē sociālo nodrošinājumu vecuma, bezdarba, darbnespējas u.c. likumā noteiktajos gadījumos. 110.p. nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, vecāku un bērna tiesības, īpaši palīdzot bērniem invalīdiem un bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, cietuši no varmācības. Medicīniskās palīdzības minimums tiek garantēts 111.p., savukārt tiesības uz izglītību tiek aizsargātas 112.p., nosakot, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.
9) Ekonomiskās tiesības – to pamatā ir īpašuma tiesības, mantošanas tiesības, kā arī tiesības uz uzņēmējdarbību. Satversmes 105.p. garantē ikviena tiesības uz īpašumu, kura piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām ir pieļaujama tikai atsevišķos gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.
10) Personas tiesības kultūras jomā – Satversmes 113.p. nosaka konstitucionālas garantijas zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvībai, kā arī autortiesībām un patenttiesībām.
11) Mazākumtautību tiesības – mazākumtautībām ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību (114.p.).
12) Personas politiskās tiesības un brīvības Latvijas Republikas Satversmē – politiskās tiesības un brīvības dod personai tiesības piedalīties sabiedrības un valsts pārvaldīšanā – tiesības vēlēt (8.p.) un tikt ievēlētam (9.p.), tiesības piedalīties referendumā (80.p.), tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu – šīs ir pilsoņu tiesības, savukārt no Satversmē nostiprinātajām cilvēktiesību garantijām jāmin 102.-104.p., kuri nosaka, ka ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskajās partijās un citās sabiedriskajās organizācijās, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, gājienu un piketu brīvību, un, ka ikviens ir tiesīgs vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildes pēc būtības.
Šis ir Satversmē nostiprināto cilvēka pamattiesību un brīvību minimums, no kura atkāpes nav pieļaujamas. Taču cilvēktiesības (un arī ne visas) drīkst ierobežot, taču vienīgi tiktāl, cik tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams. Tādēļ Satversmes 116.p. atsevišķi izceļ cilvēktiesības, kuras likumā paredzētajos gadījumos var ierobežot nolūkā aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.
Kā redzams no Satversmes 8. nodaļas, tajā principā tiek lietoti sekojoši termini – “ tiesības “, “ brīvības “, “vienlīdzība”.
Vienlīdzība pieder pie nozīmīgākajiem demokrātijas ideāliem. Satversmē ir nostiprināta: 1) politiskā vienlīdzība, kas ietver visu vienlīdzību likuma priekšā un visiem vienāda tiesiskā aizsardzība; 2) iespēju vienlīdzība – vienādas iespējas sevi attīstīt, maksimāli izmantojot savas spējas.

Cilvēktiesību jomā Latvija ir ratificējusi lielu skaitu starptautisko līgumu – ar 1990.g.4. maija deklarāciju “ Par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos “, Latvija deklarēja sev par saistošu 51 šādu dokumentu, vēlāk, t.i., pēc 1992. gada, mūsu valsts pievienojās vēl vairākiem šādiem dokumentiem. Analizējot Satversmes tiesas likuma 16.p.9.p., var izdarīt secinājumu, ka Saeimas ratificētie starptautiskie līgumi normatīvo aktu hierarhijā ir novietojami tūlīt aiz Satversmes. To prioritāte pār līgumiem izriet arī no likuma “ Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem “ 13.p., kurā teikts, ka, ja Saeimas apstiprinātajā starptautiskajā līgumā paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi “. Protams, ja salīdzina Satversmes 8. nodaļa ar kādu no starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, nevar nepamanīt, ka no normu satura viedokļa tie ir precīzāki un tas padara vieglāku to piemērošanu.

Ar jēdzienu “cilvēktiesības” parasti tiek apzīmētas tiesības, kas noteiktas starptautisko tiesību normās, bet ar jēdzienu “pamattiesības” saprot tiesības, kas noteiktas valsts iekšējo tiesību normās. Lai precīzi atzīmētu visu šo tiesību kopumu, korekti būtu lietot šos jēdzienus kopā – cilvēktiesības un pamattiesības.
ANO Statūtu normas par cilvēktiesībām – modernās Cilvēktiesības sāka veidoties pēc II Pasaules kara. 1945. gadā tika izveidota ANO un jēdziens “cilvēktiesības” pirmo reizi parādās ANO Statūtos. Detalizēts cilvēktiesību uzskaitījums parādās 1948.g. Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kas ar laiku kļuva par galveno avotu visām turpmākajām darbībām cilvēktiesību attīstīšanā. Šī deklarācija ir pirmais cilvēktiesības visaptverošais dokuments. Tā pasludina 2 plašas cilvēktiesību kategorijas:
1) pilsoniskās un politiskās tiesības;
2) ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.
Taču ANO pieņemtajā starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām, pilsoņu un politisko tiesību uzskaitījumu raksturo daudz lielāka juridiska konkrētība un to ir arī vairāk nekā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tas, piemēram, paredz aizliegumu ieslodzīt parādu dēļ, paredz tiesības visām personām, kam atņemta brīvība, uz humānu apiešanos u.c.
Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tāpat, kā iepriekšējais ir Cilvēktiesību hartas sastāvdaļa un, salīdzinājumā ar VCTD satur daudz plašāku ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību garantēšanu. Turklāt, paktā ir ne tikai konkrētu tiesību uzskaitījums, bet arī detalizēts to apraksts un definējums. Visi nostiprinātie pamatprincipi iegūst obligātu raksturu valstīm un tiek ieviests arī to ievērošanas mehānisms.
Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija – šajā konvencijā izveidotā sistēma uzskatāma par visattīstītāko un efektīvāko no visām pastāvošajām sistēmām. Tā garantē tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību, spīdzināšanas, cietsirdīgas apiešanās aizliegumu, tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi u.t.t. Salīdzinot ar LR Satversmi, arī šo tiesību uzskaitījums ir salīdzinoši plašāks.
Eiropas sociālā Harta – papildus jau tradicionālajām cilvēktiesību aizsardzību dokumentos ietvertajām tiesībām, tajā tiek pasludinātas bērnu un jauniešu un strādājošu sieviešu tiesības uz aizsardzību, mātes un bērna tiesības uz sociālo aizsardzību. Tajā noteiktas arī tiesības cilvēkiem ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem u.c.
Pastāv vēl daudzi citi cilvēktiesību dokumenti, taču salīdzinot , piemēram, Satversmes cilvēka pamattiesību nodaļu ar jebkuru starptautisko dokumentu, jāatzīst, ka Satversme regulē tikai cilvēktiesību minimumu. Starptautiskajos cilvēktiesību aizsardzības dokumentos šīs garantijas ir daudz plašākas un detalizētākas.
1948. gada ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, cilvēka tiesību un brīvību normas iedala četrās grupās:
1) Elementārās tiesības un brīvības – tiesības uz dzīvību, brīvību, personisko neaizskaramību, tiesības netikt pārvērstam par vergu, aizliegums piekopt vergturību un vergu tirdzniecību, aizliegums personu spīdzināt un citādā veidā nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojoši ar to apieties, vienlīdzība likuma priekšā, tiesības, kas attiecas uz tiesvedības procesuālajām garantijām, aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē, dzīvokļa un korespondences neaizskaramība;
2) Pilsoņa tiesības – personas tiesības tikt atzītai par tiesību subjektu, pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība, tiesības atstāt jebkuru valsti, ieskaitot savējo un atgriezties savā valstī, tiesības uz patvērumu, tiesības uz pilsonību, tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni, tiesības uz īpašumu;
3) Politiskās tiesības – domas un sirdsapziņas un reliģijas brīvība, pārliecības un tās paušanas brīvība, tiesības uz miermīlīgām sapulcēm un apvienībām, tiesības piedalīties savas valsts pārvaldībā;
4) Ekonomiskās, sociālas un kultūras tiesības – tiesības uz darbu un brīvu darba izvēli, tiesības uz vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu, tiesības apvienoties arodbiedrībās, tiesības uz atpūtu, tiesības uz noteiktu dzīves līmeni, tiesības piedalīties kultūras dzīvē, baudīt mākslu, tiesības līdzdarboties zinātnē un baudīt tās labumus.
Ar deklarāciju ir noteikts, ka cilvēks savu tiesību un brīvību īstenošanā ir ierobežojams tikai likuma ietvaros un vienīgi tādēļ, lai pienācīgi nodrošinātu citu cilvēku tiesību un brīvību atzīšanu un cienīšanu, kā arī apmierinātu demokrātiskas sabiedrības prasības attiecībā uz morāli, sabiedrisko kārtību un vispārējo labklājību.

19. Pilsonības institūts, tā galvenā satura analīze.

Pilsonība – personas noturīga tiesiska saikne ar konkrētu valsti. Pilsonības saturu veido pilsoņu un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums. Pilsonības institūts reglamentē pilsoņu statusu valstī.
Pilsonības kā fiziskas personas un valsts tiesiski politiskai saiknei raksturīgākās iezīmes ir:
1) nepieciešamība;
2) noturīgums;
3) nepārtrauktība.
Valsts nevar eksistēt bez stabiliem pastāvīgiem sakariem ar saviem iedzīvotājiem, kuru vairākums ir valstij uzticīgi pilsoņi. Savukārt, valsts garantē saviem pilsoņiem visaugstāko iespējamo tiesību kompleksu, kas tādā apjomā nav pieejams nepilsoņiem.

Pilsonības noturīgums laikā nozīmē to, ka personas pilsonība darbojas pastāvīgi, no personas dzimšanas līdz nāvei, vai arī no pilsonības iegūšanai līdz tās zaudēšanai.

Pilsonības noturīgums telpā nozīmē to, ka persona nepārstāj būt attiecīgās valsts pilsonis arī tad, kad viņa uz laiku vai pavisam atstāj savas valsts teritoriju.

Latvijas Republikas Pilsonības likumā ir nostiprināti šādi pamatprincipi:
1) pilsoņu vienlīdzība neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida;
2) laulība ar personu, kas nav Latvijas pilsonis, neietekmē pilsonības statusu;
3) pilsoņa uzturēšanās ārvalstīs pilsonību neietekmē;
4) pilsoņa aizsardzība ārvalstīs;
5) pilsoņa izdošana vai izraidīšana ir aizliegta.

Pilsoņa galvenās tiesības un pienākumi – katrā valstī pastāv noteikta normu sistēma, kura regulē valsts pilsoņu tiesības un pienākumus un viņu attiecības ar valsti. Pilsoņa tiesību un pienākumu kopums norobežo viņu no nepilsoņa. Latvijas pilsoņu tiesības ir nostiprinātas LR Satversmē:
1) tiesības piedalīties valsts un sabiedrības lietu lemšanā tieši vai ar ievēlētu pārstāvju (deputātu) starpniecību;
2) vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus un dibināt politiskas partijas;
3) tikai LR pilsoņiem var nodot īpašumā vai pārdot zemi un citus dabas resursus, izņemot, ja LR noslēgtajos starptautiskajos līgumos ir noteikta cita kārtība;
4) LR pilsonis var brīvi izvēlēties dzīvesvietu jebkurā valsts teritorijā, kā arī brīvi izbraukt no valsts un atgriezties tajā;
5) atrodoties ārvalstīs LR pilsonim ir tiesības uz valsts aizsardzību;
6) LR pilsoņiem ir tiesības turēt reģistrētus ieročus.

Vienlaikus LR pilsonim ir pienākums būt uzticīgam Latvijas Republikai. Viņam ir tiesības un pienākums aizsargāt valsts brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu. Pilsonim ir jāpilda obligātais valsts dienests un citas likumā noteiktās saistības pret valsti. Pilsonim ir aizliegts rīkoties svešas valsts interesēs un vērsties pret savu valsti.

Valsts tiesības, pienākumi un atbildība pret Latvijas pilsoni – katrā valstī pastāv noteikta normu sistēma, kura regulē valsts attiecības ar pilsoni, tās tiesības un pienākumus, kā arī atbildību:
1) valsts garantē pilsoņiem tiesības piedalīties valsts un sabiedrības lietu lemšanā tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju (deputātu) starpniecību;
2) valsts garantē saviem pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus un dibināt politiskas partijas;
3) tikai LR pilsoņiem var nodot īpašumā vai pārdot zemi vai citus dabas resursus, izņemot, ja LR starptautiskajos līgumos noteikta cita kārtība;
4) valsts garantē LR pilsoņiem tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu jebkurā valsts teritorijā, kā arī brīvi izbraukt no valsts un atgriezties tajā.
5) atrodoties ārvalstīs LR pilsoņiem tiek garantēta valsts aizsardzība;
6) valsts piešķir LR pilsoņiem tiesības turēt reģistrētus ieročus.
7) valstij ir jāgarantē ikvienam, ne tikai pilsoņiem, cilvēka pamattiesību ievērošanu.
Bez jau minētajām valsts tiesībām un pienākumiem, valstij ir tiesības prasīt no pilsoņa uzticību Latvijas Republikai, jo pilsoņa gan tiesības, gan pienākums ir aizsargāt valsts brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu. Pilsonim jāpilda obligātais valsts dienests un citas likumā noteiktas saistības pret valsti.
Kā redzams, valsts un pilsoņa savstarpējās tiesības un pienākumi ir jāskata ciešā kopskatā.

20. Naturalizācijas institūts, tā subinstitūti.

Naturalizācija ir viens no pilsonības iegūšanas veidiem. Tā ir imigrantu, atbraucēju, ārvalstnieku vai bezvalstnieku uzņemšana pilsonībā saskaņā ar kādas valsts likumiem.
Parasti naturalizācijai ir individuāls raksturs – tā notiek uz personas brīvprātīga iesnieguma pamata. Taču naturalizācija var notikt arī revolūciju, valstu sadalīšanās un apvienošanās, teritoriālās cesijas vai arī pilsonības automātiskās izmaiņas (transfēres) gadījumā. Mūsdienu starptautiskās tiesības neatzīst piespiedu naturalizāciju.

Svarīgākie naturalizācijas priekšnoteikumi :
1) domicils – dzīvesvieta, tās ilgums;
2) valsts valodas zināšanas;
3) uzticības solījums (zvērests),
4) konstitūcijas un vēstures zināšana u.c.
Naturalizācija nozīmē, ka personai nāksies iedzīvoties jaunā vidē un apgūt citādas saskarsmes, kultūras un sadzīves formas.

Naturalizācijas procesu Latvijas Republikā regulē Pilsonības likums. Tas paredz naturalizācijas vispārējos noteikumus, naturalizāciju ārpus kārtas, naturalizācijas ierobežojumus un naturalizāciju vispārējā kārtībā. Bērni Latvijas Republikā tiek naturalizēti kopā ar vecākiem, ja viņi dzīvo Latvijā. Taču nepilngadīgajiem vecumā no 14 līdz 18 gadiem pilsonību var mainīt atbilstoši vecāku pilsonībai tikai ar šā nepilngadīgā rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā pilsonība mainījusies atbilstoši vecāku pilsonībai bez viņa rakstveida piekrišanas, viņam 1 gada laikā pēc pilngadības sasniegšanas ir tiesības atjaunot Latvijas pilsonību.
Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, viena laulātā naturalizācija nav attiecināma uz otru laulāto. Taču ir valstis, kurās ir pretēji noteikumi, piemēram, Itālijā.

1994. gadā tika nodibināta LR Naturalizācijas pārvalde, kuras galvenais uzdevums ir pilsonības jautājumu risināšana. Līdz šim brīdim Latvijā ir notikušas būtiskas izmaiņas saistībā ar pilsonības problēmu risināšanu – Pilsonības likumā vairākkārt ir izdarīti grozījumi, kas paplašina to Latvijas iedzīvotāju loku, kam ir tiesības pretendēt uz uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā, dotas tiesības Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta nepilsoņu un bezvalstnieku ģimenēs dzimušajiem bērniem tikt atzītiem par Latvijas pilsoņiem, ir izstrādāta valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā”, kuras galvenais mērķis ir vienotas un saliedētas sabiedrības veidošana Latvijā.
Neraugoties uz to, ka ir pieaudzis Naturalizācijas pārvaldes darba apjoms, nemainīgs ir palicis viens no tās galvenajiem darbības principiem – censties pēc iespējas nodrošināt visus interesentus gan Latvijā, gan ārvalstīs ar pilnīgu informāciju par darbu, ko tā veic, kā arī par iespējām iedzīvotājiem izmantot tās pakalpojumus.
Naturalizācijas pārvalde savas darbības laikā ir izdevusi un izplatījusi daudzus informatīvos materiālus, īstenojusi vairākus projektus, lai palielinātu iedzīvotāju izpratni par pilsonības jautājumiem.

21. Naturalizācijas vispārējie noteikumi LR.

Personu pēc tās lūguma var uzņemt Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā, taču Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kuras ir reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā un:

1) kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi Latvija ne mazāk kā 5 gadus, sākot no 1990. gada 4. maija. Personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992. gada 1. jūlija, 5 gadu termiņu skaita no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas brīža;
2) prot latviešu valodu;
3) zina LR Satversmi;
4) zina valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi;
5) kurām ir legāls iztikas avots;
6) kuras ir devušas solījumu par uzticību Latvijas Republikai;
7) kuras ir iesniegušas paziņojumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības un ir saņēmušas iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi, vai pilsonības zaudēšanu apliecinošu dokumentu, bet bijušās PSRS pilsoņi, kuri 1990. gada 4. maijā pastāvīgi dzīvoja Latvijā – apliecinājumu, ka tie nav ieguvuši citas valsts pilsonību;
8) uz kurām neattiecas naturalizācijas ierobežojumi;
Naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt tikai tās personas, kuras atbilst visiem minētajiem nosacījumiem.

Iesniedzot naturalizācijas iesniegumu, personai jāapmaksā valsts nodeva MK noteiktajā apmērā.
Pēc 1998. gadā notikušā referenduma par Pilsonības likuma grozījumiem, vairs nepastāv “naturalizācijas logi”, respektīvi, personām vairs nav iespējas naturalizēties ārpus kārtas. Tomēr par naturalizāciju ārpus kārtas būtu uzskatāma personu uzņemšana Latvijas pilsonībā, kurai ir īpašie nopelni valsts labā, bet kurai nav iespējas naturalizēties vispārējā kārtībā. Šādu uzņemšanu Latvijas pilsonībā veic Saeima. Persona, kura vēlas, lai tā tiktu uzņemta Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem valsts labā, iesniedz Saeimai iesniegumu par uzņemšanu pilsonībā. Iesniegumam pievienojama arī attiecīgās personas autobiogrāfija un paziņojums, ka nav faktu, kas varētu liecināt, ka uz šo personu būtu attiecināms kāds no naturalizācijas ierobežojumiem.
Vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni vecumā līdz 15 gadiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tas attiecas arī uz adoptētiem un ārlaulības bērniem.
Personas, kuru iesniegumi ir noraidīti, tos atkārtoti var iesniegt gadu pēc iepriekšējā lēmuma pieņemšanas.

22. Piederības regulējums pie Latvijas pilsonības.

Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Tās saturu veido pilsoņu un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

Saskaņā ar Pilsonības likuma 2. pantu Latvijas pilsoņi ir:
1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību;
2) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija, kuri reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā un kuriem nav citas valsts pilsonības vai kuri ir saņēmuši iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi;
3) sievietes, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar LR 1919. gada 23. augusta “Likuma par pavalstniecību” 7. pantu bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, un viņu pēcnācēji, ja šīs personas ir reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pavalstniecību;
4) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuras reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā un apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības vai tās saņēmušas iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauju. Pilsonību vienlaikus ar šādu personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;
5) personas, kuras naturalizējušās vai citādi ieguvušas Latvijas pilsonību likumā noteiktajā kārtībā;
6) bērni, kuri atrasti LR teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;
7) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.
Turklāt, ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs nav, tad bērns ir Latvijas pilsonis, ja viņš:
a) dzimis Latvijā;
b) dzimis ārpus Latvijas, bet vecākiem, vai tam no viņiem ar kuru bērns dzīvo kopā, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvija.
Vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties bērnam arī otras valsts pilsonību. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs nav, turklāt abu vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties.
Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs bezvalstnieks vai nav zināms, bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimšanas vietas.

Personai, kura tiek uzņemta pilsonībā, nedrīkst izveidoties dubultā pilsonība. Ja Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var vienlaikus uzskatīt arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni, tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku viņš uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni.

23. Tiesības naturalizēties ārpus kārtas LR. Naturalizācijas ierobežojumi.

Pēc 1998. gadā notikušā referenduma par Pilsonības likuma grozījumiem, vairs nepastāv “naturalizācijas logi”, respektīvi, personām vairs nav iespējas naturalizēties ārpus kārtas. Tomēr par naturalizāciju ārpus kārtas būtu uzskatāma personu uzņemšana Latvijas pilsonībā, kurai ir īpašie nopelni valsts labā, bet kurai nav iespējas naturalizēties vispārējā kārtībā. Šādu uzņemšanu Latvijas pilsonībā veic Saeima. Persona, kura vēlas, lai tā tiktu uzņemta Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem valsts labā, iesniedz Saeimai iesniegumu par uzņemšanu pilsonībā. Iesniegumam pievienojama arī attiecīgās personas autobiogrāfija un paziņojums, ka nav faktu, kas varētu liecināt, ka uz šo personu būtu attiecināms kāds no naturalizācijas ierobežojumiem.

Saskaņā ar pilsonības likuma 11. pantu, kurā noteikti naturalizācijas ierobežojumi, Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras:
1) ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret LR neatkarību, valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu;
2) pēc 1990. gada 4. maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu;
3) ir kādas ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas;
4) dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā);
5) pēc 1940. gada 17. jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanas no PSRS (Krievijas) bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijā. Šis ierobežojums nav attiecināms uz personām, kuras tiek uzņemtas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā;
6) ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki, informatori, aģenti, konspiratīvo dzīvokļu turētāji, un, ja šis fakts konstatēts likumā noteiktā kārtībā.
7) Latvijā vai citā valstī ir bijušas sodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums arī Latvijā;
8) Pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Latvijas Komunistu Savienībā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.

Gadījumā, ja persona, kura iesniegusi naturalizācijas iesniegumu tiek saukta pie kriminālatbildības vai attiecībā uz to ierosināta pārbaudes lieta par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu, iesnieguma izdarīšana tiek apturēta, līdz stājas spēkā tiesas spriedums vai lieta tiek izbeigta.

24. Bērnu pilsonības tiesiskais regulējums.

Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

Latvijas pilsoņi bez citām personu grupām ir arī:
1) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;
2) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;
3) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.
Turklāt, ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs nav, tad bērns ir Latvijas pilsonis, ja viņš:
c) dzimis Latvijā;
d) dzimis ārpus Latvijas, bet vecākiem, vai tam no viņiem ar kuru bērns dzīvo kopā, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvija.
Vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties bērnam arī otras valsts pilsonību. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs nav, turklāt abu vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties.
Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs bezvalstnieks vai nav zināms, bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimšanas vietas.

Pēc 1998. gada oktobrī notikušā referenduma ir izveidojusies jauna personu kategorija, kuras var iegūt Latvijas pilsonību, t.i. pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimuša bezvalstnieku vai nepilsoņu bērna pilsonība. Bērns, kurš dzimis pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst šādām prasībām:
1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija;
2) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz 5 gadiem par nozieguma izdarīšanu;
3) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.

25. Latvijas Republikas pilsonības iegūšanas un zaudēšanas veidi.

Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

Pilsonības iegūšanas veidi ir sekojoši:
1) filiācija jeb pilsonības iegūšana dzimstot. Pastāv divas filiācijas koncepcijas:
a) ius soli – pilsonības iegūšana atbilstoši personas dzimšanas vietai;
b) ius sanguinis – pilsonības iegūšana pēc asinsradniecības principa.

2) naturalizācija – pilsonības iegūšana ar valsts atļauju pēc personas lūguma (iesnieguma);

3) uzņemšana pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Pilsonības likumā ir iekļautas gan ius soli, gan ius sanguini koncepcijas, jo nevienas valsts likumi mūsdienās nebalstās tikai uz vienu no šiem principiem.

Latvijā pastāv 3 veidu naturalizācija:
a) naturalizācija vispārējā kārtībā, kad persona atbilst Pilsonības likuma prasībām, kārto attiecīgos eksāmenus pilsonības iegūšanai.
b) naturalizācija ārpus kārtas. Pēc 1998. gadā notikušā referenduma par Pilsonības likuma grozījumiem vairs nepastāv “naturalizācijas logi” – personām vairs nav iespējas naturalizēties ārpus kārtas. Tomēr par naturalizāciju ārpus kārtas būtu uzskatāma personu uzņemšana Latvijas pilsonībā, kurai ir īpašie nopelni valsts labā, bet kurai nav tiesību naturalizēties vispārējā kārtībā. Šādu uzņemšanu pilsonībā veic Saeima.
c) reģistrācija – atvieglotās naturalizācijas veids. Pēc 1998. gada oktobrī notikušā referenduma ir izveidojusies jauna personu kategorija, kuras var iegūt Latvijas pilsonību, t.i. pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimuša bezvalstnieku vai nepilsoņu bērna pilsonība. Bērns, kurš dzimis pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst šādām prasībām:
4) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija;
5) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz 5 gadiem par nozieguma izdarīšanu;
6) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.

Latvijas pilsonības zaudēšanas iemesls var būt:
1) atteikšanās no pilsonības;
2) pilsonības atņemšana.
Katrai personai, kurai ir citas valsts pilsonība vai kurai citas valsts pilsonība tiek garantēta, ir tiesības atteikties no Latvijas pilsonības. Šādu atteikšanās iesniegumu var noraidīt, ja:
a) personai ir neizpildītas saistības pret valsti;
b) persona nav izpildījusi obligātā militārā dienesta pienākumus.
Lēmumu par attiekšanās iesnieguma noraidījumu var pārsūdzēt tiesā.

Latvijas pilsonību var atņemt ar apgabaltiesas lēmumu, ja:
a) persona ieguvusi citas valsts pilsonību, bet nav iesniegts iesniegums par atteikšanos no Latvijas pilsonības;
b) persona bez MK atļaujas dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā, policijā, milicijā vai ir tieslietu institūciju dienestā;
c) persona apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, ir sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas un tādējādi nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību.
Latvijas pilsonības atņemšana neskar šīs personas laulātā, bērnu vai citu ģimenes locekļu pilsonību.

Personai, kura zaudējusi Latvijas pilsonību vecāku/adoptētāju izvēles, juridiskas kļūdas vai pilsonības prettiesiskas atņemšanas rezultātā, Latvijas pilsonību pēc tās lūguma var atjaunot ar MK lēmumu.
Taču personu, kurai Latvijas pilsonība atņemta, var uzņemt Latvijas pilsonībā tikai naturalizācijas kārtībā un ne agrāk kā pēc 5 Latvijā pastāvīgi nodzīvotiem gadiem, skaitot no Latvijas pilsonības atņemšanas dienas.
Latvijas pilsonības zaudēšanas un tās atjaunošanas dokumentēšanas kārtību reglamentē MK noteikumi.

26. Ārvalstnieku, bezvalstnieku un nepilsoņu tiesiskā statusa reglamentācija Latvijas Republikā.

Katras personu grupas statusu LR reglamentē atsevišķs likums. Nepilsoņu tiesisko statusu reglamentē likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas pilsonības”, bet ārvalstnieku vai bezvalstnieku tiesisko statusu.
Nepilsoņi ir tie LR dzīvojošie un terminētā prombūtnē esošie bijušie PSRS pilsoņi un viņu bērni, kuri vienlaikus atbilst sekojošiem nosacījumiem:
a) uz 1992. gada 1. jūliju viņi bija pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz šim datumam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumam ir konstatēts, ka līdz 1992. gada 1. jūlijam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvo Latvijas teritorijā;
b) viņi nav LR pilsoņi;
c) viņi nav un nav bijuši citas valsts pilsoņi.
Izņēmums no šīs grupas: personas, kas bijušas saistītas ar dienestu Krievijas bruņotajos spēkos, personas, kas saņēmušas kompensāciju par izbraukšanu no Latvijas.
Nepilsoņiem ir gandrīz visas tās pašas sociālās, ekonomiskās, personiskās un citas tiesības un brīvības kas pilsoņiem, izņemot politiskās tiesības, t.i. tiesības vēlēt un tikt ievēlētam. Nepilsoņiem vīriešiem nav obligātā valsts dienesta pienākums.
Nepilsoņa personu apliecinošs dokuments ir LR izdota nepilsoņa pase.
Nepilsoņu grupa ir sava veida fenomens visā pasaulē, jo nevienā valstī nepastāv šāda iedzīvotāju grupa.

Ar 2003. gada 1. maiju spēkā stājās jaunais Imigrācijas likums. Līdz ar tā stāšanos spēkā, spēku zaudēja likums “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”.
Imigrācijas likuma I nodaļā – Vispārīgie noteikumi, ieviests jēdziens “ārzemnieks”, par ko ir uzskatāma persona, kas nav Latvijas pilsonis vai nepilsonis. Likums mērķis ir noteikt ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta, izceļošanas un aizturēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā ārzemniekus tur aizsardzībā LR un izraida no tās, lai nodrošinātu starptautiskajām tiesību normām un Latvijas interesēm atbilstošas migrācijas politikas īstenošanu.

Ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos LR dokumentē un kontrolē:
1) Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde,
2) Valsts robežsardze,
3) LR diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības,
4) Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments.

Ārzemnieks ir tiesīgs ieceļot un uzturēties Latvijā, ja viņam vienlaikus:
1) ir derīgs ceļošanas dokuments, kura derīguma termiņš vismaz par 3 mēnešiem pārsniedz paredzēto uzturēšanās laiku LR;
2) ir derīga vīza vai uzturēšanās atļauja;
3) ir derīga veselības un dzīvības apdrošināšanas polise, kas garantē ar veselības aprūpi saistīto izdevumu segšanu Latvijas Republikā;
4) nav normatīvajos aktos noteikto šķēršļu ieceļošanai LR.
LR nav tiesīgs un ieceļot ārzemnieks, kurš iekļauts to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta.
Ja ārzemnieks vēlas uzturēties Latvijas Republikā sakarā ar viņa komercdarbību, nodarbinātību vai kā pašnodarbinātā persona, viņam nepieciešama darba atļauja, par kuras saņemšanu viņš maksā valsts nodevu MK noteiktajā apmērā.

Imigrācijas likuma II nodaļā – Vīzas, noteikta vīzu izsniegšanas kārtība un vispārējie noteikumi ārzemniekiem. Ārzemniekam, ņemot vērā ieceļošanas mērķi var izsniegt:
1) ieceļošanas vīzu;
2) tranzītvīzu;
3) lidostas tranzītvīzu.

Vīzas var būt paredzētas vienreizējai, divreizējai un vairākkārtējai ieceļošanai Latvijas Republikā. Vīzā paredzētais uzturēšanās termiņš LR nepārsniedz 90 dienas pusgada laikā. Termiņš var pārsniegt 90 dienas, ja tas atbilst starptautiskajām tiesību normām, Latvijas valsts interesēm vai ir saistīts ar nepārvaramu varu vai humāniem apsvērumiem.

Ārzemniekiem ir tiesības pieprasīt vīzu, ja:
1) ir derīgs ieceļošanas dokuments;
2) ir nepieciešami finanšu līdzekļi, lai uzturētos LR un atgrieztos mītnes zemē vai izceļotu uz trešo valsti;
3) ir ielūgums, vai citi dokumenti, kas pamato ieceļošanas un uzturēšanās mērķi.

Likums nosaka arī gadījumus, kad ielūgums vīzas pieprasīšanai nav nepieciešams, piemēram, vīzas pieprasītājs ir latvietis vai lībietis (līvs), personai vismaz viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis, ir nepieciešams apsaimniekot ārzemniekam piederošu nekustamo īpašumu vai pieņemt mantojumu, kas atrodas LR, personai ir jāpiedalās tiesas vai izmeklēšanas procesā LR u.c.

Vīzas izsniegšanu atsaka, ja:
1) nav iesniegti visi vīzas pieprasīšanai nepieciešamie dokumenti;
2) iesniedzot ziņas par sevi, ir iesniegtas nepatiesas ziņas;
3) patiesais ieceļošanas mērķis neatbilst dokumentos norādītajam mērķim;
4) ārzemnieks nevar pierādīt, ka viņam ir nepieciešamie finanšu līdzekļi, lai uzturētos LR un atgrieztos mītnes zemē;
5) ārzemnieks iekļauts to personu sarakstā, kuriem ieceļošana LR ir aizliegta;
6) uzaicinātājs rakstveidā atsaucis ielūgumu;
7) ārzemnieks ar tiesas spriedumu atzīts par vainīgu tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā LR vai ārpus tās, par ko LR likumā paredzēts sods – brīvības atņemšana uz laiku, kas nav mazāks par 1 gadu. Šo nosacījumu nepiemēro, ja sodāmība dzēsta vai noņemta likumā noteiktā kārtībā, bet attiecībā uz ārvalstī izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem – pagājuši ne mazāk kā 5 gadi pēc b/a soda izciešanas;
8) ārzemnieks vai cita persona ar draudiem vai solījumiem ir centusies ietekmēt amatpersonas lēmumu par vīzas izsniegšanu u.c. iemesli.

Likuma III nodaļā – Atteikums ārzemniekam ieceļot Latvijas Republikā, nosaka gadījumus, kuros var tikt pieņemts lēmums par atteikumu ieceļot Latvijas Republikā, piemēram, 1) ārzemnieks ierodas valsts robežas šķērsošanas vietā bez nepieciešamajiem dokumentiem; 2) atsakās sniegt nepieciešamos paskaidrojumus, kas saistīti ar viņa ieceļošanu LR; 3) kompetentas ārvalsts iestādes sniegušas informāciju, kas ir par pamatu tam, lai ārzemniekam aizliegtu ieceļot un uzturēties LR; 4) ārzemnieks izdarījis administratīvo pārkāpumu LR un nav samaksājis uzlikto naudas sodu u.c. Lēmumu par atteikumu ieceļot Latvijā, ārzemnieks 30 dienu laikā var apstrīdēt pārstāvniecībā.

Likuma IV nodaļā – Uzturēšanās atļaujas, tiek reglamentēti uzturēšanās atļauju izsniegšanas, atteikuma izsniegt, uzturēšanas atļauju anulēšanas nosacījumi un kārtība.

Likuma V nodaļa – Izraidīšana nosaka, kādos gadījumos un kādā kārtībā var tikt izdots izbraukšanas rīkojums.

VI nodaļa – Piespiedu izraidīšana nosaka gadījumus, kuros kompetentas valsts amatpersonas var pieņemt lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu, kā arī šī lēmuma apstrīdēšanas kārtību (lēmums nav apstrīdams).

VII nodaļa – Aizturēšana un turēšana apsardzībā reglamentē gadījumus, kuros ir tiesības aizturēt ārzemnieku, kā arī aizturēšanas un turēšanas apsardzībā kārtību.

VIII nodaļa – To ārzemnieku saraksts, kuriem ieceļošana LR aizliegta. Nodaļā noteikts, ka lēmumu par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana LR aizliegta, pieņem iekšlietu ministrs, ja:
1) ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks darbojas pretvalstiskā vai noziedzīgā organizācijā vai ir tās biedrs;
2) ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks rada draudus valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai, vai ierodoties Latvijā var traucēt pirmstiesas izmeklēšanu darbu noziedzīga nodarījuma atklāšanā;
4) ārzemnieks izdarījis noziegumu pret cilvēci, starptautisku vai kara noziegumu, piedalījies masu represijās u.c. iemesli.
Ja ārzemnieks ir LR nevēlama persona, lēmumu par viņa iekļaušanu sarakstā pieņem ārlietu ministrs. Šajā nodaļā noteikti arī gadījumi, kad ārzemnieka iekļaušanu sarakstā var izdarīt arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks.
IX nodaļa – Ar piespiedu izraidīšanu saistītie izdevumi nosaka šādu izdevumu segšanas kārtību un vispārējos noteikumus (sedz no valsts budžeta, bet, ja pēc ielūguma – ielūdzējs).

X nodaļa – Nobeiguma noteikumi – tajos noteikts, ka ES dalībvalstu pilsoņi, ārzemnieki, kuriem kādā ES dalībvalstī izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas LR saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem, kuru piemērošanas kārtību nosaka MK.

Jaunajā Imigrācijas likumā ir ieviesti vairāki jauni nosacījumi, kas attiecas uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu. Viens no jaunievedumiem ir uzturēšanās atļauju izsniegšana pašnodarbinātajām personām (vecajā likumā šis termins nebija minēts); noteikts maksimālais ārzemnieka aizturēšanas termiņš (2 mēneši); noteikta pārvadātāju atbildība par personu pārvadāšanu bez derīgiem dokumentiem; deklarēts, ka Eiropas Savienības pilsoņu ieceļošana un uzturēšanās LR notiek saskaņā ar ES likumiem; noteiktas iestādes, kuras izsniedz, anulē vai atceļ vīzas; noteikts, ka atsevišķos gadījumos vīzas var izsniegt robežkontroles punktos; noteiktas galvenās prasības ārvalstniekam pieprasot vīzu; noteikti gadījumi, kādos neizsniedz vīzu vai anulē jau izsniegtu vīzu; precizēts vīzā paredzētais uzturēšanās termiņš – līdz 90 dienām pusgada laikā no pirmās ieceļošanas dienas u.c.

27. Latvijas Republikas likumdošana par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju.

Nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesības uz kultūras autonomiju reglamentē 1991. gada 21. martā pieņemtais likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”.
Likums pieņemts nolūkā garantēt LR visām nacionālajām un etniskajām grupām tiesības uz kultūras autonomiju un kultūras pašpārvaldi.
Likumā noteikts, ka LR iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu nacionālās piederības ir garantētas vienlīdzīgas, starptautiskajām normām atbilstošas cilvēktiesības.
LR garantē visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem neatkarīgi no nacionālās piederības, vienlīdzīgas tiesības uz darbu un darba samaksu. Tiek aizliegta jebkura rīcība, kas atklātā vai slēptā veidā ierobežo šādu personu iespēju izvēlēties profesiju vai ieņemt amatu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Likums paredz arī LR valsts varas un pārvaldes institūciju atbildību par Latvijas senās pamattautības – lībiešu – nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu.
Visiem LR pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības dibināt savas nacionālās biedrības, to apvienības un asociācijas. Valsts pienākums ir sekmēt to darbību un materiālo nodrošināšanu.
Viesiem LR pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības ievērot savas nacionālās tradīcijas, lietot nacionālo simboliku un atzīmēt nacionālos svētkus.
Turklāt, likumā noteikts arī, ka LR garantē visiem tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiesības brīvi uzturēt kontaktus ar tautiešiem savā vēsturiskajā dzimtenē un citās valstīs, kā arī brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā.
Latvijas Republikas valsts institūcijas sekmē materiālo apstākļu radīšanu valsts teritorijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu izglītības, valodas un kultūras attīstībai, paredzot tam valsts budžetā noteiktas summas.
Nacionālo un etnisko grupu izglītības jautājumus reglamentē LR “Izglītības likums”. Nacionālajām biedrībām ir tiesības arī par saviem līdzekļiem izveidot nacionālās mācību iestādes.
Visām nacionālajām un etniskajām grupām ir tiesības brīvi attīstīt savu profesionālo un pašdarbības mākslu.
Nacionālajām biedrībām ir tiesības izmantot valsts masu informācijas līdzekļus, kā arī izveidot savus. Turklāt Latvijas valsts veicina nacionālas periodikas un literatūras izveidošanu un izplatīšanu.
Nacionālajām kultūras biedrībām, to apvienībām un asociācijām ir tiesības veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LR likumdošanas aktiem.
Visus nacionālos vēstures un kultūras pieminekļus un objektus LR teritorijā aizsargā valsts.
Jebkura rīcība, kas vērsta uz nacionālo diskrimināciju, kā arī nacionālā naida sludināšana, ir sodāma saskaņā ar likumu.
Arī LR Satversme garantē nacionālo un etnisko grupu pārstāvjiem elementārās cilvēka pamattiesības, iekļaujot Cilvēka pamattiesību nodaļā norādes: “ikvienam ir tiesības uz”, “ikviens var” u.tml. Tas nozīmē, ka šīs tiesības attiecas ne tikai uz kādu noteiktu personu kategoriju, piemēram, pilsoņiem, bet arī uz jebkuru citu Latvijas iedzīvotāju.
1990. gada 4. maijā Latvija pievienojās 51 starptautiskajam dokumentam cilvēktiesību jautājumos. Ar šo soli LR ir atzinusi šos dokumentus par juridiski saistošiem, un tie Latvijas normu sistēmā atrodas tūlīt aiz Satversmes. Tomēr neviens no šiem dokumentiem kompleksi neaptver nacionālo un etnisko grupu, nacionālo minoritāšu, piemēram, izglītības tiesības, bet vairāk runā par visu cilvēku tiesībām uz izglītību.
Latvijai ir saistošs arī starptautiskais pakts “Par civilajām un politiskajām tiesībām” , kas tieši norāda uz nacionālo minoritāšu pārstāvju iespēju izpaust, saglabāt un attīstīt savu nacionālo identitāti, nosakot, ka “valstīs, kur ir etniskās, reliģiskās un valodas minoritātes, personām, kuras pieder pie šīm minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pašas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, piekopt savu reliģiju, lietot dzimto valodu.”
ANO Bērnu tiesību konvencijas 30.p. garantē pie nacionālajām minoritātēm piederoša bērna tiesības kopā ar citiem savas piederības grupas locekļiem baudīt savu kultūru, reliģiju un dzimto valodu.
Nozīmīgs starptautisko cilvēktiesību dokuments nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā ir ANO Deklarācija par to cilvēku tiesībām, kuri pieder pie nacionālajām, etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām minoritātēm, jo tā pieskaras nacionālo minoritāšu tiesībām apgūt dzimto valodu vai mācīties dzimtajā valodā. Deklarācijas 4.pantā noteikts, ka valstij jāsekmē savā teritorijā dzīvojošo minoritāšu valodas, kultūras un tradīciju apgūšana, kā arī iespēju robežās jārada tādi apstākļi, lai personai, kura pieder pie nacionālās minoritātes, būtu iespēja mācīties savā dzimtajā valodā. Taču šo apstākļu radīšanu izšķir pati valsts.
Arī Latvijas Valodu likums un spēkā esošais Izglītības likums nosaka, ka “Latvijā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Tiesības iegūt izglītību savā dzimtajā valodā ir arī valstī dzīvojošajiem citu tautību pārstāvjiem”. Šobrīd Latvijā ir iespējams iegūt pamata un vidējo izglītību nacionālās minoritātes valodā, jo darbojas krievu, igauņu, čigānu, ukraiņu, ebreju, lietuviešu u.c. skolas.

28. Vēlēšanu būtība un vēlēšanu tiesība. Pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi LR.

Vēlēšanu tiesības ir konstitucionālo tiesību normu sistēma, kas reglamentē tiesiskās attiecības sakarā ar valsts un pašvaldību institūciju, kā arī svarīgāko valsts amatpersonu ievēlēšanu.

Vēlēšanu tiesību institūtu vēsturiskajā attīstībā var izdalīt 4 konceptuālas nostādnes:
1) Dabisko tiesību vēlēšanu doktrīna – piedzimstot cilvēks ir apveltīts ar noteiktām dabiskām tiesībām, tai skaitā arī ar vēlēšanu tiesībām, kuras viņš realizē, ievēlot tautas pārstāvības institūtu. Tādā veidā indivīds daļu no savām dabiskajām tiesībām nodod tautas priekšstāvjiem.
2) Tiesību piedalīšanos vēlēšanās pamatā ir noteiktas spējas, tāpēc rodas atlase – tiek noteikti ierobežojumi atsevišķām personu kategorijā, tiek noteikts cenzs – nebalso sievietes, nabagie u.tml.
3) Trešā koncepcija mēģina labot abu iepriekšējo teoriju trūkumus un nosaka, ka vēlēšanām ir nevis dabisks, bet gan sabiedrisks raksturs. Cilvēku darbību regulē ne tikai prāts, bet arī kaislības. Tāpēc vēlēšanās jāļauj piedalīties visiem.
4) Mūsdienu vēlēšanu tiesību koncepcija izveidojusies 19.gs. otrajā pusē, sintezējot visus iepriekš paustos viedokļus: 1) vēlēšanu tiesības jānodrošina vairākumam; 2) jāsamazina, konkrēti nosakot indivīdu loku, kuri pie vēlēšanām nav pielaižami; 3) jāpanāk profesionāļu piedalīšanās politikā.

Vēlēšanas ir mehānisms, ar kura palīdzību tauta daļu no savas suverenitātes nodod īpašiem varas nesējiem – institūcijām, un līdz ar to šīs institūcijas tiek pilnvarotas (leģitimētas) runāt tautas vārdā.

Vēlēšanas raksturo sekojošas 4 pazīmes:
a) periodiskums;
b) tās ir saistītas ar konkurenci;
c) tās ir inkluzīvas – paredz plašu tautas masu iesaistīšanu;
d) tām ir definitīva nozīme – to rezultāti ir vispārobligāti.

Vēlēšanu tiesības var iedalīt:

1) Objektīvās vēlēšanu tiesības – tās reglamentē vēlēšanu sistēmu plašākā nozīmē, tās ir vēlēšanu institūta tiesiski normatīvais ietvars. To priekšmets ir ar vēlēšanām saistītās sabiedriskās attiecības, kurās tieši vai netieši piedalās pilsoņi;

2) Subjektīvās vēlēšanu tiesības – tās ir valsts garantētās pilsoņu tiesības piedalīties valsts un pašvaldību institūciju vēlēšanās. Tās var iedalīt aktīvajās un pasīvajās:

a) Aktīvās vēlēšanu tiesības – tiesības piedalīties vēlēšanās un balsot ir visiem tiem LR pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu. Tiesības vēlēt nav personām, kuras likumā noteiktā kārtībā atzītas par rīcībnespējīgām. (Saeimas vēlēšanu likuma 1., 2.p.);
b) Pasīvās vēlēšanu tiesības – tiesības tikt ievēlētam valsts vai pašvaldību velētajās institūcijās, kā arī tiesības izvirzīt savu kandidatūru vai piekrist savas kandidatūras izvirzīšanai.

Ierobežojumi pasīvajām vēlēšanu tiesībām ir noteikti Saeimas vēlēšanu likuma 5.p. Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem personas, kuras:
1) likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām;
2) izcieš sodu b/a vietās;
3) ir bijušas sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu un kuram sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos;
4) KL paredzētā nodarījuma izdarīšanas laikā atradušās nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nodarījuma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas tām atņēmusi iespēju saprast vai vadīt savu rīcību, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas;
5) ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki. ;
6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīva apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās.

29. Vēlēšanu tiesību konstitucionālie principi.

Vēlēšanu tiesību konstitucionālie principi Latvijā ir nostiprināti Satversmes 6.p.: “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”.

1) Vispārīgas vēlēšanas – vispārīgo vēlēšanu princips paredz visas tautas piedalīšanos vēlēšanās, tādā veidā tautai nododot daļu savas suverenitātes tautas vēlētiem pārstāvjiem. Taču ar to nav jāsaprot visu valsts iedzīvotāju tiesības piedalīties vēlēšanās, proti, likumdošanā noteikti cenzi vēlēttiesīgajām personām. Pastāv:
a) publiskie cenzi – pilsonība, dzīvesvieta, citās valstīs – sieviešu un vīriešu diferenciācija;
b) individuālie cenzi – pilsonība, pilngadība, rīcībspēja u.c..

2) Vienlīdzīgas vēlēšanas – ar vienlīdzības principu netiek saprasta vēlētāju vienlīdzība savā starpā piedalīties vēlēšanās, bet gan:
a) vēlēšanās katrs balsstiesīgais iedzīvotājs piedalās personiski un visas nododamās balsis ir vienlīdzīgas;
b) no katra vēlēšanu apgabala ievēlamo deputātu skaitam ir jābūt atbilstošam apgabala iedzīvotāju skaitam (teritoriālā pieeja vēlēšanu organizācijā).

3) Brīvas vēlēšanas – brīvas vēlēšanas saprotamas plašākā nozīmē un tās ietver sevī šādus priekšnoteikumus:
a) ir pietiekams laiks kandidātu sarakstu iesniegšanai un priekšvēlēšanu aģitācijai;
b) ir jābūt tiesībām organizēt publiskus pasākumus, mītiņus un citādā veidā darīt zināmus jebkādas priekšvēlēšanu programmas (izņemot antikonstitucionālus);
c) nedrīkst būt traucēta vēlētāju brīvas gribas izpausme (uzpirkšana, draudi, alkohola tirgošana vēlēšanu iecirkņos un to tuvumā);
d) aģitācijas aizliegums vēlēšanu iecirkņos u.t.t.

4) Aizklātas vēlēšanas – vēlētājs savu izvēli izdara slēgtā kabīnē un vēlēšanu biļetens tiek ievietots slēgtā konvertā. Šis princips novērš divu veidu nedemokrātijas izpausmes:
a) novērš jebkādu represiju iespējamību pret vēlētāju kā tas varētu būt atklātu vēlēšanu gadījumā;
b) ierobežo balsu uzpirkšanas iespējamību.

5) Proporcionālas vēlēšanas – katra politiskā partija (vēlētāju saraksts) iegūst tādu deputātu mandātu skaitu, kurš ir proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojošo vēlētaju skaitam. Satversmes 7.p.: “Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam”.

30. Proporcionālā vēlēšanu sistēma un tās galvenās iezīmes.

Proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vēsturiski jaunāka vēlēšanu sistēma līdzās mažoritārajai sistēmai, kas bija spēkā lielākā daļā pasaules valstu līdz 19.gs. beigām, kā arī pastāv vēl mūsdienās, piemēram, ASV.

Mažoritārās vēlēšanu sistēmas pamatā ir vairākuma princips – ievelēti ir tie kandidāti, kuri ieguvuši likumā iepriekš noteiktu balsu vairākumu (relatīvo, absolūto, kvalificēto).

Proporcionālās vēlēšanu sistēmas pamatā ir likta ideja par politisko spēku proporcionālās pārstāvniecības nepieciešamību. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā katra politiskā partija (vēlētāju saraksts) iegūst tādu deputātu mandātu skaitu, kurš ir proporcionāls par šo partiju (sarakstu) nobalsojošo vēlētāju skaitam. Proporcionālā vēlēšanu sistēma garantē arī nelielu politisko spēku iespēju gūt pārstāvniecību parlamentā. Taču atsevišķos gadījumos tas var radīt grūtības valdības izveidošanā un darbībā.

Galvenās proporcionālās vēlēšanu sistēmas iezīmes:
1) vēlētāju balsis dala proporcionāli ievēlamo deputātu skaitam;
2) aiz lietderības apsvērumiem, lai parlamenta sastāvs nebūtu pārāk sadrumstalots un varētu nodrošināt maksimāli stabilas valdības izveidošanu, var noteikt procentuālu barjeru, kuru nepārsniegušie kandidātu saraksti netiek pielaisti mandātu sadalē;
3) kandidātu sarakstus var iesniegt tikai likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā organizācija (partija) un politisko organizāciju (partiju) apvienība;
4) atsevišķās valstīs, arī Latvijā, proporcionālā vēlēšanu sistēma pieļauj grozāmus kandidātu sarakstus, t.i. vēlētājs, nododot savu balsi par noteiktu kandidātu sarakstu, ir tiesīgs izteikt savu atbalstu (pieliekot krustiņu), vai noraidījumu (izsvītrojot) atsevišķiem šī saraksta kandidātiem;
5) lai realizētu proporcionālo vēlēšanu sistēmu ir izstrādātas matemātiskas metodes, ar kuru palīdzību tiek noteikts katram ievēlētam kandidātu sarakstam pienākošais mandātu skaits (Hēra metode, Senlāga metode). Hēra metode tika izmantota pirmskara Latvijā, šodien Saeimas vēlēšanu rezultātu aprēķināšanā tiek izmantota Senlāga metode.

31. Vēlēšanu komisiju struktūra Saeimas vēlēšanu laikā.

Saeimas vēlēšanu sagatavošanai un vadīšanai Saeima ne vēlāk kā 6 mēnešus pēc tās sanākšanas izveido Centrālo vēlēšanu komisiju kā pastāvīgi darbojošos valsts institūciju.

Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā ir 9 locekļi, no kuriem:
– 7 locekļus un 1 priekšsēdētāju ievēl Saeima;
– 1 locekli ievēl no tiesnešu vidus Augstākā tiesa savā plēnumā.

Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina:
a) Saeimas vēlēšanu likuma izpildi;
b) šī likuma vienveidīgu un pareizu piemērošanu;
c) kontrolē tā precīzu izpildi.

Savas kompetences ietvaros Centrālā vēlēšanu komisija:
– pieņem lēmumus;
– izdod nepieciešamos rīkojumus un instrukcijas, kas tiek publicēti “Latvijas Vēstnesī”.

Centrālā vēlēšanu komisija:
1. Nosaka valsts piešķirto finansu līdzekļu sadalījumu citām vēlēšanu komisijām;
2. Rūpējās, lai vēlēšanu komisijas tiktu nodrošinātas ar telpām, transportu un sakaru līdzekļiem;
3. Nosaka, kādiem jābūt ar vēlēšanu norisi saistīto dokumentu paraugiem;
4. Nosaka kārtību, kādā ar vēlēšanu norisi saistītie materiāli nogādājami Centrālā vēlēšanu komisijā;
5. Noklausās vēlēšanu komisijas ziņojumus par vēlēšanu sagatavošanu;
6. Dod norādījumus par vēlēšanu procesa nodibināšanu atbilstoši likumam;
7. Apkopo vēlēšanu rezultātus un publicē tos;
8. Izskata sūdzības par citu vēlēšanu komisiju lēmumiem un darbību, atceļ to nelikumīgos lēmumus;
9. Gādā par visu vēlēšanas komisiju izveidošanu: nosaka vēlēšanu komisiju izveidošanas termiņus, piedalās citu komisiju izveidē, ieceļ vēlēšanu komisijas, ja tas nav izdarīts likumā noteiktā kārtībā;
10. Ja vēlēšanu gaitā ir pieļauti rupji likuma pārkāpumi, kas ietekmējuši vēlēšanu rezultātus, lemj par attiecīgā vēlēšanu iecirkņa rezultātu anulēšanu un ierosina saukt pie atbildības personas, kas ir pieļāvušas pārkāpumus.

Saeimas vēlēšanu sagatavošanai katrā pilsētā, rajonā, pagastā no vēlētājiem tiek izveidota attiecīgi:
1) pilsētas vēlēšanu komisija;
2) rajona vēlēšanu komisija;
3) pagasta vēlēšanu komisija – katra 7 locekļu sastāvā;
4) vēlēšanu iecirkņu komisijas – katra 7 locekļu sastāvā.

Saeimas vēlēšanām ārvalstīs Centrālā vēlēšanu komisija pēc Ārlietu ministrijas priekšlikuma izveido vēlēšanu iecirkņus LR konsulārajās iestādēs.
Pēc kuģu īpašnieku pieteikuma vai izveidot vēlēšanu iecirkņus uz kuģiem.

Vēlēšanu komisijas kā pastāvīgas pašvaldību institūcijas darbojas visu attiecīgu domes (padomes) pilnvaru laiku.

Iecirkņu komisijas darbojas Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajos termiņos.

Pilsētu, pagastu un rajonu vēlēšanu komisijas nodrošina Saeimas vēlēšanu sagatavošanu un sarīkošanu.

Saeimas vēlēšanu sagatavošanā pilsētu un rajonu vēlēšanu komisijas:
1) kontrolē, lai visos vēlēšanu iecirkņos tiktu iekārtotas likumam atbilstošas vēlēšanu telpas;
2) sniedz palīdzību iecirkņu komisiju nodrošināšanai ar transportu, sakaru un citiem tehniskajiem līdzekļiem un apsardzi;
3) saņem no Centrālās vēlēšanu komisijas pieteikto deputātu kandidātu sarakstus, vēlēšanu zīmes, aploksnes un citus vēlēšanu materiālus un nogādā tos iecirkņu komisijās;
4) pēc vēlēšanām saņem no iecirkņiem balsu skaitīšanas protokolus un citus materiālus, pārbauda iecirkņa komisiju protokolus, saskaita balsošanas rezultātus attiecīgajā pilsētā vai rajonā, sastāda par to protokolu, kuru nogādā Centrālai vēlēšanu komisijai;
5) sniedz Centrālai vēlēšanu komisijai pārskatu par finansu līdzekļu izlietošanu.

Vēlēšanu laikā iecirkņu komisijas:
1) nodrošina, lai vēlēšanu telpas būtu iekārtotas un apgādātas ar visu atklātai balsošanai nepieciešamo aprīkojumu;
2) nodrošina vēlētājiem iespēju iepazīties ar kandidātu sarakstiem, vēlēšanu zīmju paraugiem, un citiem likumā paredzētiem dokumentiem;
3) nodrošina brīvu un netraucētu balsošanas norisi;
4) izskata sūdzības;
5) par balsošanas gaitu raksta protokolu.

32. Balsu skaitīšana un vēlēšanu iznākuma aprēķināšana Saeimas vēlēšanās.

Saeimas vēlēšanām Latvija sadalāma 5 vēlēšanu apgabalos – Rīga, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale.
Centrālā vēlēšanu komisija nosaka katrā vēlēšanu apgabalā ievēlamo deputātu skaitu proporcionāli vēlēšanu apgabala vēlētāju skaitam.
Ārzemēs nodoto balsu skaits pieskaitāms Rīgas vēlēšanu apgabalam.

Iepriekšējā balsu skaitīšana sākas tūlīt pēc vēlēšanas iecirkņu slēgšanas. Tā tiek izdarīta iecirkņa komisijas atklātā sēdē. Pirms vēlēšanu urnas tiek atvērtas, tiek dzēstas neizmantotās vēlēšanu zīmes un vēlēšanu aploksnes.
Pēc vēlēšanu urnas atvēršanas komisija:
1) saskaita esošās aploksnes;
2) atver aploksnes, izņem vēlēšanu zīmes, vienlaikus pārbaudot vai kādā no aploksnēm nav vairākas vēlēšanu zīmes;
3) sagrupē vēlēšanu zīmes pēc kandidātu sarakstu numuriem, šķirojot derīgās zīmes no nederīgajām;
4) sastāda balsu skaitīšanas protokolu.

Nākošajā dienā pēc vēlēšanām iecirkņa vēlēšanu komisija šīs darbības veic atkārtoti. Balsu skaitīšanas galīgie rezultāti tiek atzīmēti balsu skaitīšanas galīgo rezultātu protokolā.

Vēlēšanu apgabalā ievēlētos deputātus nosaka Centrālā vēlēšanu komisija. Deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu saraksti, kas kopā visā Latvijā saņēmuši mazāk par 5% no nodoto balsu skaita.

Lai sadalītu Saeimas deputātu vietas starp pārējiem vēlēšanu apgabalā pieteiktajiem kandidātu sarakstiem, piemēro šādu kārtību:
1) nosaka vēlēšanu apgabalā par katru sarakstu nodoto balsu skaitu;
2) par katru sarakstu nodoto vēlēšanu zīmju skaitu dala secīgi ar 1,3,5,7 un tā tālāk, līdz dalījumu skaits ir vienāds ar kandidātu sarakstā pieteikto kandidātu skaitu;
3) visus iegūtos dalījumus par visiem viena vēlēšanu apgabala sarakstiem sanumurē kopējā dilstošā secībā.

Deputātu vietas vēlēšanu apgabalā saņem tie kandidātu saraksti, kuriem atbilst lielākie dalījumi. Katrā kandidātu sarakstā pieteiktie kandidāti sarindojami pēc saņemto balsu skaita – balsis, kas nodotas par visu sarakstu plus to vēlēšanu zīmju skaits, kurās vēlētāji pret šī kandidāta vārdam ir izdarījuši atzīmi +. No šīm balsīm jāatņem to vēlēšanu zīmju skaits, kurās vēlētāji šī kandidāta vārdu ir svītrojuši.
Ievēlēti ir tie kandidāti, kas saņēmuši lielāko balsu skaitu.
Ja viens un tas pats kandidāts ievēlēts par deputātu vairākos vēlēšanu apgabalos, viņš uzskatāms par ievēlētu tajā apgabalā, kur saņēmis visvairāk balsu, bet pārējos vēlēšanu apgabalos no attiecīgā saraksta par ievēlētu uzskatāms nākamais kandidāts, kas saņēmis lielāko balsu skaitu.
Latvijā vēlēšanu balsu aprēķināšanai tiek izmantota Senlāga metode. Pirmskara Latvijā izmantoja Hēra metodi.

33. Latvijas Republikas Saeima, tās sastāvs un kompetence.

Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem. To ievēlē: vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās – uz 4 gadiem.
Latvijas teritorija tiek sadalīta atsevišķos vēlēšanu apgabalos, un, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā apgabalā, ir nosakāms proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.

Saeimas vēlēšanas ir izdarāmas – oktobra pirmajā sestdienā.
Jaunievēlētā Saeima uz pirmo sēdi sanāk – novembra pirmajā otrdienā, kad arī izbeidzas iepriekšējās Saeimas pilnvaras. Pirmo sēdi atklāj iepriekšējās Saeimas priekšsēdētājs (Prezidija uzdevumā to var darīt arī cits Prezidija loceklis).

Ja Saeima tiek atlaista un jaunās Saeimas vēlēšanas notiek citā gada laikā – šāda jaunievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi ne vēlāk kā 1 mēnesi pēc tās ievēlēšanas, bet tās pilnvaras izbeidzas nevis pēc 4 gadiem, bet gan pēc 3 gadiem nākošā novembra pirmajā otrdienā ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu.

Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.

Saeima savas sēdes notur Rīgā – tikai ārkārtas apstākļu dēļ tās var tikt noturētas citā vietā.

Sēdes var notikt tikai tad, ja tajās piedalās vismaz puse Saeimas locekļu. Sēdes ir atklātas, taču, ja:
a) vismaz 10 Saeimas locekļi,
b) Valsts Prezidents,
c) Ministru prezident,
d) ministrs to pieprasa,
tad ar ne mazāk kā 2/3 klātesošo deputātu balsu vairākumu var nolemt noturēt aizklātu sēdi. Par Saeimas un komisiju slēgtām sēdēm var sniegt ziņas tikai ar Saeimas vai komisijas prezidija atļauju.

Saeimas prezidiju ievēlē – pati Saeima, un tas sastāv no:
1) priekšsēdētāja;
2) priekšsēdētāja 2 biedriem;
3) sekretāriem.
Prezidijs darbojas nepārtraukti pa visu Saeimas pilnvaru laiku.

Saeimas prezidijs:
1) sasauc Saeimas sesijas;
2) nosaka kārtējas vai ārkārtējas sēdes;
3) obligāti sasauc Saeimas sēdi, ja to prasa:
a) Valsts Prezidents;
b) Ministru prezidents;
c) ne mazāk kā 1/3 daļa Saeimas locekļu.

Saeima savus lēmums taisa – ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu (izņemot Satversmē not.gad.).

Saeima izvēlē komisijas, nosaka arī to komisiju locekļu skaitu un uzdevumus.
Komisijas – ir tiesīgas pieprasīt savai darbībai nepieciešamās ziņas un paskaidrojumus no atsevišķiem ministriem, pašvaldības iestādēm, kā arī uzaicināt savās sēdēs dot paskaidrojumus attiecīgo ministriju un pašvaldības iestāžu atbildīgos pārstāvjus.

Noteiktiem gadījumiem Saeimai ir jāieceļ – parlamentārās izmeklēšanas komisijas (ja to pieprasa ne mazāk kā 1/3 Saeimas locekļu).

Saeimai ir tiesība – iesniegt jautājumus un pieprasījumus Ministru prezidentam vai atsevišķam ministram, uz kuriem jāatbild viņiem pašiem vai viņu pilnvarotai atbildīgai valsts amatpersonai.

Ministru prezidenta vai ministra pienākums – uz Saeimas vai tās komisiju pieprasījumu piestādīt attiecīgus dokumentus, aktus u.tml.

Saeimas locekli nevar saukt pie tiesas, administratīvās vai disciplinārās atbildības ne par balsošanu, ne arī par amatu izpildot izteiktām domām.

Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības – ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata: godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās ir nepatiesas; godu aizskarošas ziņas par ģimeni vai privāto dzīvi.

Saeimas locekļa apcietināšana – bez Saeimas piekrišanas Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanu vai citādi aprobežot viņa personas brīvību. Saeimas locekli var apcietināt, ja to tieši notver pie paša nozieguma izdarīšanas. Par katru šādu apcietināšanu 24 stundu laikā ir jāziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākamajā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par tā atbrīvošanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.

Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvo sodu bez Saeimas piekrišanas.

Saeimas loceklis ir tiesīgs – atteikties no liecību došanas:
a) par pers., kas viņam kā tautas priekšstāvim uzticējušas kādus faktus/ziņas;
b) par pers., kurām viņš, pildot savus tautas priekšstāvja pienākumus, uzticējis kādus faktus/ziņas; c) par pašiem šiem faktiem/ziņām.

Saeimas loceklis nav tiesīgs – ne uz sava, ne citas personas vārda saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas. Tas attiecas arī uz ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi.

Saeimas locekļa atalgojums – tiek izmaksāts no valsts līdzekļiem.

Saeimas struktūrvienības:
1) Prezidijs;
2) Saeimas komisijas:
a. Patstāvīgās komisijas
b. Atsevišķu uzdevumu veikšanai – apakškomisijas
c. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas.
3) Speciālās komisijas atsevišķu likumdošanas uzdevumu veikšanai;
4) Frakcijas – ne mazāk kā 4 vienas partijas deputāti;
5) Politiskie bloki – veido atsevišķas frakcijas;
6) Frakciju padome – piedalās no katras partijas pa vienam deputātam un Saeimas Prezidijs;
7) Deputātu palīgs;
8) Saeimas parlamentārās atbalsta grupas starptautisko attiecību veidošanai.

34. Latvijas Republikas Saeimas amatpersonas un to kompetence. Saeimas prezidijs.

I. Saeimas prezidiju ievēlē – pati Saeima, un tas sastāv no:
1) priekšsēdētāja;
2) priekšsēdētāja 2 biedriem;
3) sekretāriem.
Prezidijs darbojas nepārtraukti pa visu Saeimas pilnvaru laiku.

Saeimas prezidijs:
4) sasauc Saeimas sesijas;
5) nosaka kārtējas vai ārkārtējas sēdes;
6) obligāti sasauc Saeimas sēdi, ja to prasa: a) Valsts Prezidents; b) Ministru prezidents; c) ne mazāk kā 1/3 daļa Saeimas locekļu.

Saeimas locekļa apcietināšana – bez Saeimas piekrišanas Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanu vai citādi aprobežot viņa personas brīvību. Saeimas locekli var apcietināt, ja to tieši notver pie paša nozieguma izdarīšanas. Par katru šādu apcietināšanu 24 stundu laikā ir jāziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākamajā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par tā atbrīvošanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.

Saeimas prezidijs arī:
a) nosaka iekšējo kārtību un darba gaitu Saeimas Kancelejā;
b) lemj par komandējumiem un to apmaksu;
c) sasauc Saeimas sesijas;
d) sastāda Saeimas sēžu darba kārtību;
e) nosaka Saeimas kārtējās un ārkārtas sēdes;
f) dod savus atzinumus par lietu tālāko virzību Saeimā;
g) pieņem darbā un atlaiž no darba Saeimas struktūrvienību vadītājus;
h) nosaka Saeimas pārstāvi Satversmes tiesā, ja Saeima nav lēmusi citādi.

II. Saeimas priekšsēdētājs :
1) reprezentē Saeimu;
2) vada Saeimas sēdes un gādā par kārtību tajās;
3) izsludina Saeimas pieņemtos lēmumus, ja tiem ir vispārēja nozīme;
4) vada frakciju padomes sēdes.

III. Sekretārs un viņa biedri – nodrošina Saeimas sēžu protokolēšanu, ja nepieciešams Saeimas sēdēs nolasa dokumentus, pārbauda stenogrammas un pārzina Saeimas kancelejas darbus, savstarpēji vienojoties par šo darbu sadali.

Saeimas amatpersonas ir arī:
– Saeimas priekšsēdētāja biedrs (pilda priekšsēdētāja pienākumus tā prombūtnes laikā);
– frakcijas priekšsēdētājs un viņa vietnieks;
– komisijas priekšsēdētājs un viņa vietnieks;
– komisijas sekretārs;
– apakškomisijas priekšsēdētājs;
– apakškomisijas sekretārs.

35. Latvijas Republikas Saeimas funkcijas.

Tā kā parlaments demokrātiskās valstīs ir vadošais valsts varas orgāns, tam ir gandrīz visas valsts varai raksturīgās funkcijas.

Var izdalīt sekojošas Saeimas funkcijas:

1) Konstitutīvā funkcija – izņemot Satversmes 1.,2.,3.un 6.p., kurus var grozīt tikai ar tautas nobalsošanu, Satversmi var grozīt Saeima. Tas var notikt sēdēs, kurās piedalās vismaz 2/3 Saeimas locekļu, pieņemot lēmumu ar 2/3 balsu vairākumu. Grozījumi tiek pieņemti 3 lasījumos.

2) Leģislatīvā funkcija – šī funkcija izpaužas sekojošos veidos:
a) likumdošana – tā sastāv no 4 stadijām: 1) likuma ierosināšana; 2) likuma teksta izstrādāšana; 3) likuma pieņemšana; 4) likuma publicēšana;
b) starptautisko līgumu apstiprināšana – starptautisko līgumu apstiprināšana jāatšķir no šo līgumu ratificēšanas, kas pieskaitāma federatīvai funkcijai, kas ir Valsts Prezidenta funkcija. Ratifikācija var notikt tikai pēc tam, kad starptautiskais līgums, kuram nepieciešama Saeimas piekrišana, ir to saņēmis. Apstiprināšana nepieciešama visiem tiem starptautiskajiem līgumiem, kas regulē likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus;
c) amnestija – pēc savas juridiskās dabas tā ir nošķirama no apžēlošanas, kas uzskatāma par Valsts Prezidenta funkciju. Personas, uz kurām attiecināms amnestijas akts, ir pārkāpušas Krimināllikumu, kas ir bijis spēkā nodarījuma veikšanas brīdī. Amnestijas akts nostāda šīs personas tādā stāvoklī, it kā viņas nebūtu noziegušās pret likumu. Tātad, attiecībā uz šīm personām likums ir apturēts vai arī šīs personas ar amnestijas aktu ir atbrīvotas no atsevišķu Krimināllikuma pantu attiecināšanas uz viņiem.
d) Izņēmuma stāvokļa ieviešana un atcelšana – tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli ir MK, par to 24 stundu laikā paziņojot Saeimas Prezidijam, kuram šāds lēmums nekavējoties jānodod Saeimas balsošanai. Saeima var apstiprināt MK izsludināto izņēmuma stāvokli, tā var to noraidīt, kā arī var pati pēc savas iniciatīvas izsludināt izņēmuma stāvokli.

3) Administratīvi-saimnieciskā funkcija – Saeima ik gadu pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts budžetu, kas uzskatāms par valsts saimniecības plānu. Sākotnēji tas tiek izskatīts Saeimas Budžeta un finansu komisijā, bet vēlāk tiek 2 lasījumos skatīts Saeimā.

4) Kontroles funkcija – Saeimai ir kontroles tiesības gan attiecībā pret valdības administratīvi-saimniecisko darbību, gan attiecībā pret valdības administratīvo darbību vispār. Administratīvi-saimniecisko darbību ir uzticēts kontrolēt Valsts kontrolei, tomēr pēdējā kontroles instance ir Saeima. Pēc budžeta gada beigām MK jāiesniedz Saeimai norēķini par budžeta izpildi. Tātad MK administratīvi-saimnieciskās darbības kontroli Saeima veic tikai 1 reizi gadā. Bet MK administratīvo darbību kontroli Saeima var izpildīt jebkurā laikā. Šīs kontroles funkcijas tiek realizētas ar deputātu jautājumiem un pieprasījumiem, kā arī ar Saeimas izmeklēšanas komisiju darbu.

5) Kreatīvā funkcija – Saeima izveido atsevišķus valsts varas orgānus vai arī piedalās to izveidošanā. Saeimas kreatīvā funkcija pozitīvā nozīmē var izpausties 3 veidos:
a) ievēlēšanā – piem., Saeima ievēl Valsts Prezidentu, Valsts kontrolieri, Centrālo vēlēšanu komisiju;
b) apstiprināšanā amatā – Saeima apstiprina amatā, piem., tiesnešus, Valsts kontroles amatpersonas;
c) uzticības izteikšanā – Ministru kabinetam. Saeimas kreatīvās funkcijas negatīvā izpausme ir Valsts Prezidenta atlaišana un neuzticības izteikšana MK.

6) Defensīvā funkcija – Saeima ir augstākā lēmējinstitūcija svarīgākajos jautājumos par valsts aizsardzību un bruņoto spēku komplektēšanu un sagatavošanu. Ja valsts ir apdraudēta, Saeima lemj par kara pasludināšanu un mobilizāciju.

7) Jurisdiktīvā funkcija – šī funkcija izpaužas kā Saeimas locekļu pilnvaru pārbaudīšana un piekrišanas došana deputāta vai Valsts Prezidenta saukšanai pie atbildības tiesas priekšā.

8) Regulatīvā funkcija – parlamentārās valstīs valdība ir atkarīga no parlamenta un atbildīga parlamentam, tāpēc loģiski, ka parlaments ne vien kontrolē valdību, bet dod tai arī vadošus norādījumus gan vispārējā politiskā virziena ieturēšanai, gan atsevišķu resoru darbības regulēšanā.

36. Likumprojektu izskatīšanas un likumu pieņemšanas kārtība. Likuma spēkā stāšanās kārtība.

Šo jautājumu regulē LR Satversme un likums “Par likumu un citu Saeimas, Valsts Prezidenta un MK pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas un spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību”.

Likumprojektus Saeimai var iesniegt:
1) Valsts Prezidents;
2) MK;
3) Saeimas komisijas;
4) ne mazāk kā 5 deputāti;
5) 1/10 daļa vēlētāju.

Valsts Prezidents var iesniegt Saeimai arī likuma ierosinājumus, kuri var nebūt noformēti kā likumprojekti.
Likumprojekti iesniedzami Saeimai valsts valodā.
Ja likumprojekts paredz starptautiskā līguma apstiprināšanu, tam jāpievieno attiecīgā līguma oficiālais teksts un tulkojums latviešu valodā. Ja šādas prasības netiek ievērotas, Saeimas Prezidijs ir tiesīgs atdot to iesniedzējam atpakaļ.
Par saņemtajiem likumprojektiem līdz ar savu atzinumu par to tālākvirzīšanu, Saeimas Prezidijs ziņo Saeimai, kas lemj par likumprojektu nodošanu komisijām, nosakot atbildīgo komisiju, vai lemj par to noraidīšanu.
Nododot vienu un to pašu likumprojektu 2 vai vairākām komisijām, Saeima var noteikt termiņu, kādā likumprojekts jāizskata un jāiesniedz atbildīgajai komisijai vai Saeimas Prezidijam savi priekšlikumi.
Nevienu likumprojektu nedrīkst iekļaut darba kārtībā un izskatīt Saeimas sēdē, pirms tas nav izskatīts atbildīgajā komisijā. Likumprojektu, ko atbildīgā komisija atbalstījusi, Prezidijs iekļauj Saeimas nākamās kārtējās sēdes dienas kārtībā.
Ja likumprojektu ir izstrādājusi un iesniegusi komisija, kuru Saeima noteikusi par atbildīgo, likumprojekts virzāms izskatīšanai pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā.

Nevienu likumprojektu nedrīkst izskatīt pirmajā lasījumā, ja:
1) deputātiem nav bijusi iespēja saņemt šo likumprojektu, atbildīgās komisijas atzinumu par to vismaz 7 dienas iepriekš;
2) tas paredz budžetā papildus izdevumus vai izmaiņas ieņēmumos un tam nav pievienota finansu ministra attieksme.

Izskatot likumprojektu pirmajā lasījumā, atbildīgās komisijas ievelētais referents sniedz ziņojumu. Pēc ziņojuma atklājamas debates par likumprojekta principiem. Pēc debatēm Saeima lemj par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Ja likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā, Saeima lemj par termiņu kādā iesniedzami priekšlikumi.
Izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, referents sniedz ziņojumu, pēc kura tiek uzsākta likumprojekta izskatīšana pa pantiem. Otrajā lasījumā debates ir atļautas tikai par atsevišķu pantu vai tā daļu.
Izskatot likumprojektu trešajā lasījumā referents sniedz ziņojumu. Apspriežami un balsojami ir tikai tie panti, par kuriem pēc otrā lasījuma iesniegti priekšlikumi.
Likumprojekts uzskatāms par pieņemtu un kļūst par likumu, ja tas Saeimā ir apspriests 3 lasījumos (atsevišķos gadījumos 2 lasījumos), un, balsojot par to kopumā, ieguvis klātesošo deputātu balsu vairākumu.
Pieņemtos likumus Saeimas Prezidijs nosūta Valsts Prezidentam izsludināšanai. Valsts Prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā 7 dienā un ne vēlāk kā 21 dienā pēc to pieņemšanas.

Likums stājas spēkā – 14-ā dienā pēc tā izsludināšanas, ja vien likumā nav noteikts cits termiņš.

Valsts Prezidents izsludina likumus šādā kārtībā – “Saeima ir pieņēmusi un Valsts Prezidents izsludina šādu likumu: (likuma teksts)”.

7 dienu laikā no likuma pieņemšanas Saeimā, Valsts Prezidents var prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Ja Saeima likumu negroza – Valsts Prezidents otrreiz ierunas nevar celt.

Valsts Prezidents ir tiesīgs apturēt likuma publicēšanu uz 2 mēnešiem. Viņam tas ir jādara, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/3 Saeimas locekļu. Šīs tiesības var izmantot 7 dienu laikā no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādi apturētais likums ir nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/10 vēlētāju. Ja 2 mēnešu laika šāds pieprasījums neienāk, likums ir publicējams.
Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā ¾ no visiem deputātiem. Likums tautas nobalsošanā ir atcelts, ja balsotāju skaits ir vismaz ½ no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un, ja vairākums ir balsojis par likuma atcelšanu.
Tautas nobalsošanā pieņemtos likumus izsludina šādi: “Tauta ir pieņēmusi un Valsts Prezidents izsludina šādu likumu: (likuma teksts)”.
Likumi un citi Saeimas, Valsts Prezidenta un MK pieņemtie akti tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā “Latvijas Vēstnesī”. Tie publicējami arī “LR Saeimas un MK Ziņotājā”, norādot, kad tie publicēti “Latvijas Vēstnesī”.
Ja Valsts Prezidents, piem., prombūtnē esot, nevar izsludināt likumu, to viņa vietā dara Saeimas priekšsēdētājs, to īpaši norādot.
Ārkārtējos gadījumos Valsts Prezidents ir tiesīgs izsludināt likumus un citus Saeimas pieņemtos aktus, kā arī Valsts Prezidenta pavēles un rīkojumus, nolasot tos radio vai TV. Šādi izsludināts akts nekavējoties jāpublicē “Latvijas Vēstnesī”, norādot, kādā veidā tas izsludināts.

Likums stājas spēkā 14-ā dienā pēc tā izsludināšanas – spēkā stāšanās termiņu sāk skaitīt ar nākamo dienu pēc tā publicēšanas.

Saeimas lēmumus, kuriem ir vispārēja nozīme – izsludina Saeimas priekšsēdētājs. Lēmumi stājas spēkā ar to pieņemšanas brīdi.

MK lēmumi, kuri pieņemti noteikumu, instrukciju vai ieteikumu veidā – stājas spēkā nākamajā dienā pēc to publicēšanas “Latvijas Vēstnesī”.
Ja saskaņā ar īpašu likumu MK instrukcijas, ieteikumi vai to daļas ir pasludinātas par slepenām, tās nav publicējamas un stājas spēkā ar to pieņemšanas brīdi.

Ministru prezidenta un MK rīkojumi – stājas spēkā ar to parakstīšanas brīdi.
Ārkārtējos gadījumos Ministru Prezidents var izsludināt Ministru kabineta lēmumus radio vai TV.

Spēkā esošie likumi un MK noteikumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu, jo nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Ja konstatēta pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridiskais spēks.
Ja konstatēta pretruna starp vienāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir jaunākais normatīvais akts.
Ja konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, cik to neierobežo speciālā tiesību norma.

Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.

37. Saeimas deputāta tiesiskā statusa galvenās pazīmes.

Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem – deputātiem, kuru mandātus (pilnvaras) apstiprinājusi Saeima.
Saeima ievelē Mandātu un iesniegumu komisiju, kas pārbauda vēlēšanu materiālus, sūdzības par vēlēšanām, ja tādas ir iesniegtas CVK ne vēlāk kā 4 dienas pēc oficiālo vēlēšanu rezultātu izsludināšanas.

Pēc Mandātu un iesnieguma komisijas ziņojuma Saeimas locekļi alfabētiskā secībā Saeimas sēdē dod svinīgu solījumu, ko apliecina ar parakstu. Pēc svinīgā solījuma došanas Saeima lemj par deputātu pilnvarām.

Deputātam ir Saeimas locekļa tiesības līdz pilnvaru izbeigšanās brīdim.

Deputāta pilnvaras izbeidzas ar brīdi, kad:
1) sanākusi jaunievēlētā Saeima;
2) viņš paziņojis par mandāta nolikšanu un viņa vietā pilnvaras apstiprinātas citam deputātam;
3) viņš izslēgts no Saeimas sastāva;
4) viņš miris.

Saeimas loceklim ir tiesības nolikt deputāta mandātu. Saņēmis iesniegumu par mandāta nolikšanu, Saeimas prezidijs uzaicina šā deputāta vietā stāties Saeimas sastāvā nākamo kandidātu un paziņo par to Mandātu un iesniegumu komisijai, kas pārbauda vēlēšanu materiālus un par rezultātiem ziņo Saeimai, kas tad arī lemj par minētā kandidāta deputāta pilnvaru apstiprināšanu.

Katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā. Viņš drīkst tajā nepiedalīties ne ilgāk kā 1 nedēļu, iepriekš par to paziņojot Saeimas prezidijam un izprasot atvaļinājumu. Šīs tiesības viņš var izmantot 1 reizi sesijas laikā.
Katrs deputāts paziņo saeimas Kancelejai savu adresi, telefona numuru un saņem Prezidiju izdotu deputāta apliecību.
Ja par deputātu ievēlēta persona, kura ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu, tai mēneša laikā, skaitot no pilnvaru apstiprināšanas dienas, jāatstāj šis amats vai jānoliek deputāta mandāts.
Deputāts, kurš neierodas Saeimas sēdē bez svarīga iemesla, maksā par katru sēdi sodu 20% apmērā no mēneša pamatalgas.
Lai konstatētu deputātu klātbūtni, Prezidijs rīko reģistrāciju 3 reizes sēdes laikā. Deputāts uzskatāms par klātesošu, ja viņš reģistrējies visas 3 reizes.
Prezidijs pārbauda iemeslus, kuru dēļ deputāts kavējis sēdi, un uzliek sodu, ja atzīst kavējumu par neattaisnojamu.
Ja Saeima piekrīt kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli, viņš zaudē tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs līdz kriminālvajāšanas izbeigšanai, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
Ja deputāts apcietināts, viņš zaudē tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs.
Deputāts, kas notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, uzskatāms par izslēgtu no Saeimas sastāva ar dienu, kad stājas spēkā notiesājošs spriedums.

Deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš:
1) ievelēts, pārkāpjot Saeimas vēlēšanu likuma noteikumus;
2) neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai;
3) ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu;
4) vienas kārtējās sesijas laikā neattaisnotu iemeslu dēļ nav apmeklējis vairāk nekā ½ no Saeimas sēdēm;
5) izdarījis nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai pēc tā izdarīšanas saslimis ar gara slimību, kas atņēmusi viņam iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt;
6) atzīts par rīcībnespējīgu.

38. Galvenie lietu izskatīšanas noteikumi Saeimā.

Lietu izskatīšana Saeimā un tās komisijās notiek valsts valodā. Saeimas sēdes ir atklātas, taču:
1) pēc 10 deputātu;
2) Valsts Prezidenta;
3) Ministru prezidenta;
4) Ministra
prasības Saeima ar ne mazāk kā 2/3 klātesošo deputātu balsu vairākumu var nolemt, ka sēde būs aizklāta.

Saeimas sēžu norisi fiksē fonogrammā, pēc kuras sagatavo stenogrammu, kuru publicē “Latvijas Vēstnesī”.
Ja Saeimas sēde ir slēgta, stenogrammu izgatavo, bet nepublicē. Turklāt personas, kas piedalās Saeimas slēgto sēžu stenogrammu izgatavošanā, dod parakstu, ka stenogrammas saturs nevienam netiks izpausts.
Pēc sēdes atklāšanas sēdes vadītājs paziņo Saeimai pieņemšanai izsludināto darba kārtību, kurā Saeima var izdarīt arī grozījumus pēc Valsts Prezidenta, Ministru prezidenta, Saeimas komisijas, frakcijas vai ne mazāk kā 5 deputātu priekšlikuma.
Ja iepriekšējā sēdē kāda lieta ir iesākta, bet nav pabeigta, tad darba kārtību paziņo pēc šīs lietas izskatīšanas. Pirms vienas lietas izskatīšana nav pabeigta, nedrīkst pāriet pie citas lietas.
Ja sēdes vadītājs vēlas piedalīties debatēs, viņš sēdes vadību nodod savam biedram.
Vārdu Saeimas sēdēs dod sēdes vadītājs pēc rakstveida pieteikuma saņemšanas. Rakstveidā nav jāpiesakās referentam, runātajiem debatēs likumprojekta otrajā un trešajā lasījumā, runātājiem, kas sniedz atbildes uz jautājumiem vai pieprasījumiem, deputātam, kas uzdod papildjautājumus.
Referentam, Ministru Prezidentam un MK locekļiem vardu debatēs dod ārpus kārtas. Ārpus kārtas vārds dodams arī runātājiem par Kārtības ruļļa neievērošanu vai pārkāpšanu un par kārtību, kādā apspriežamā lieta virzāma tālāk.
Sēdes vadītājs var pārtraukt runātāju un izteikt viņam piezīmi. Ja runātājs vai cits sēdes dalībnieks nepaklausa sēdes vadītājam vai traucē sēdes kārtību, sēdes vadītājs viņu sauc pie kārtības vai liedz viņam runāt, vai sevišķi svarīgos gadījumos, ierosina Saeimai izslēgt viņu uz 1-6 sēdēm. Ja sēdē izceļas troksnis vai nekārtības, kuras sēdes vadītājs nespēj izbeigt, viņam ir tiesības piecelties un atstāt zāli, līdz ar to sēde uzskatāma par pārtrauktu un pusstundu. Ja arī pēc tam nav kārtības, sēdi pasludina par slēgtu.
Kad visi debatēs pieteikušies runātāji izteikušies, sēdes vadītājs pasludina debates par izbeigtām un norāda uz to ar āmura piesitienu. Pēc tam tiek dota iespēja izteikties referentam, ja vien viņš to vēlas.
Likumdošanas kārtība – Izskatot likumprojektu pirmajā lasījumā, atbildīgās komisijas ievelētais referents sniedz ziņojumu. Pēc ziņojuma atklājamas debates par likumprojekta principiem. Pēc debatēm Saeima lemj par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Ja likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā, Saeima lemj par termiņu kādā iesniedzami priekšlikumi (grozījumi).
Izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, referents sniedz ziņojumu, pēc kura tiek uzsākta likumprojekta izskatīšana pa pantiem. Otrajā lasījumā debates ir atļautas tikai par atsevišķu pantu vai tā daļu.
Izskatot likumprojektu trešajā lasījumā referents sniedz ziņojumu. Apspriežami un balsojami ir tikai tie panti, par kuriem pēc otrā lasījuma iesniegti priekšlikumi.
Likumprojekts uzskatāms par pieņemtu un kļūst par likumu, ja tas Saeimā ir apspriests 3 lasījumos (atsevišķos gadījumos 2 lasījumos), un, balsojot par to kopumā, ieguvis klātesošo deputātu balsu vairākumu.

Patstāvīgie priekšlikumi – patstāvīgais priekšlikums iesniedzams Saeimas lēmuma projekta veidā. To var iesniegt:
1) ne mazāk kā 10 deputāti;
2) Saeimas komisija.

Ziņojot par patstāvīgo priekšlikumu norāda, kas to iesniedzis un kāds ir attiecīgā Saeimas lēmuma projekta nosaukums. Pēc tam sēdes vadītājs noskaidro, vai ir iebildumi pret šā priekšlikuma iekļaušanu šīs sēdes darba kārtībā. Ja iebildumi netiek celti, tas uzskatāms par iekļautu šīs sēdes darba kārtības beigās. Ja iebildumi ir celti, Saeima lemj par priekšlikuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā.
Jautājumu izskatīšana – ne mazāk kā 5 deputāti var rakstveidā iesniegt jautājumu Ministru prezidentam, viņa biedram, ministram, valsts ministram un Latvijas Bankas prezidentam par šo amatu kompetencē esošajām lietām.
Jautājums formulējams tā, lai uz to varētu atbildēt īsi un konkrēti. Jautājums iesniedzams Saeimas Kancelejai, kas to fiksē Jautājumu reģistrā un paziņo amatpersonai, kurai jautājums adresēts. Kārtējās sesijas laikā Prezidijs pēc katras kārtējās sēdes beigām nosaka laiku atbilžu sniegšanai uz jautājumiem.

Atbildi uz jautājumu sniedz amatpersona, kurai tas adresēts, izņemot:
1) atbildi uz jautājumu, kas adresēts Ministru Prezidentam, viņa pilnvarojumā var sniegt Ministru prezidenta biedrs, ministrs vai valsts ministrs;
2) atbildi uz jautājumu, kas adresēts Ministru prezidenta biedram, viņa pilnvarojumā var sniegt valsts ministrs;
3) atbildi uz jautājumu, kas adresēts Latvijas Bankas prezidentam, viņa pilnvarojumā var sniegt viņa vietnieks.
Jautājumu uzdošanu un atbilžu sniegšanu vada Saeimas priekšsēdētājs vai kāds no viņa biedriem.

Pieprasījumu izskatīšana – ne mazāk kā 10 deputāti var rakstveidā iesniegt pieprasījumus MK locekļiem.
Saeimas sēdes laikā pieprasījumi iesniedzami Prezidijam, sēžu starplaikā – Saeimas Kancelejai, un tos nekavējoties izsniedz deputātiem. Prezidijs Saeimas sēdē ziņo par iesniegtajiem pieprasījumiem. Pieprasījumi, kurus iesniedzēji nav atzinuši par steidzamiem, nododami Pieprasījumu komisijai, kas tos izskata 2 nedēļu laikā un iesniedz Prezidijam atzinumu par to – vai nu tas ir 1) pieņemams; 2) daļēji pieņemams; 3) noraidāms.
Atbildi uz pieprasījumu MK locekļi sniedz rakstveidā ne vēlāk kā 7 dienu laikā pēc tā saņemšanas.

Balsošana – pirms balsošanas sēdes vadītājs paziņo balsošanas kārtību. Pirms balsošanas par likumprojektu un lēmuma projektu kopumā pēc sēdes vadītāja rīkojuma tiek zvanīts. Balsošanas laikā nevienam vārdu nedod. Pēc balsošanas rezultāta paziņošanas tālāka balsu pieņemšana vai grozīšana netiek pieļauta. Balsošana Saeimas sēdēs notiek atklāti ar elektroniskās balsošanas iekārtas palīdzību, izņemot, kad noteikta cita kārtība. Par klātesošiem balsošanā uzskatāmi deputāti, kas balsojuši “par”, “pret”, “atturas”.
Ne mazāk kā 10 deputāti var ierosināt, lai balsošana būtu aizklāta. Ne mazāk kā 10 deputāti var arī pieprasīt, lai pēc balsošanas nolasa katra deputāta balsojumu.
Balsošana, kas saistīta ar uzticības izteikšanu vai neizteikšanu MK, Ministru prezidentam, tā biedram, ministram vai valsts ministram, izdarāma atklāti.
Ja balsis sadalījušās vienādi (“par” vienādi ar “pret” un “atturas”), izdarāma pārbalsošana. Ja arī pārbalsojot balsis sadalījušās vienādi, balsojamais priekšlikums nav pieņemts.
Ja balsošanas rezultātu ne vēlāk kā 1 stundas laikā pamatoti apšauba vismaz 5 deputāti, izdarāma pārbalsošana.
Lēmumi pieņemti ar klātesošo deputātu balsu vairākumu.

39. Latvijas Republikas likumu izsludināšanas un spēkā stāšanās kārtība.

Likumprojekts uzskatāms par pieņemtu un kļūst par likumu, ja tas Saeimā ir apspriests 3 lasījumos (atsevišķos gadījumos 2 lasījumos), un, balsojot par to kopumā, ieguvis klātesošo deputātu balsu vairākumu.
Pieņemtos likumus Saeimas Prezidijs nosūta Valsts Prezidentam izsludināšanai. Valsts Prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā 7 dienā un ne vēlāk kā 21 dienā pēc to pieņemšanas.
Likums stājas spēkā – 14-ā dienā pēc tā izsludināšanas, ja vien likumā nav noteikts cits termiņš.
Valsts Prezidents izsludina likumus šādā kārtībā – “Saeima ir pieņēmusi un Valsts Prezidents izsludina šādu likumu: (likuma teksts)”.
7 dienu laikā no likuma pieņemšanas Saeimā, Valsts Prezidents var prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Ja Saeima likumu negroza – Valsts Prezidents otrreiz ierunas nevar celt.
Valsts Prezidents ir tiesīgs apturēt likuma publicēšanu uz 2 mēnešiem. Viņam tas ir jādara, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/3 Saeimas locekļu. Šīs tiesības var izmantot 7 dienu laikā no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādi apturētais likums ir nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/10 vēlētāju. Ja 2 mēnešu laika šāds pieprasījums neienāk, likums ir publicējams.
Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā ¾ no visiem deputātiem.
Likums tautas nobalsošanā ir atcelts, ja balsotāju skaits ir vismaz ½ no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un, ja vairākums ir balsojis par likuma atcelšanu.
Tautas nobalsošanā pieņemtos likumus izsludina šādi: “Tauta ir pieņēmusi un Valsts Prezidents izsludina šādu likumu: (likuma teksts)”.
Likumi un citi Saeimas, Valsts Prezidenta un MK pieņemtie akti tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā “Latvijas Vēstnesī”. Tie publicējami arī “LR Saeimas un MK Ziņotājā”, norādot, kad tie publicēti “Latvijas Vēstnesī”.
Ja Valsts Prezidents, piem., prombūtnē esot, nevar izsludināt likumu, to viņa vietā dara Saeimas priekšsēdētājs, to īpaši norādot.
Ārkārtējos gadījumos Valsts Prezidents ir tiesīgs izsludināt likumus un citus Saeimas pieņemtos aktus, kā arī Valsts Prezidenta pavēles un rīkojumus, nolasot tos radio vai TV. Šādi izsludināts akts nekavējoties jāpublicē “Latvijas Vēstnesī”, norādot, kādā veidā tas izsludināts.
Likums stājas spēkā 14-ā dienā pēc tā izsludināšanas – spēkā stāšanās termiņu sāk skaitīt ar nākamo dienu pēc tā publicēšanas.

40. Deputātu jautājumi un pieprasījumi.

Deputātu jautājumi – ne mazāk kā 5 deputāti var rakstveidā iesniegt jautājumu:
– Ministru prezidentam,
– viņa biedram,
– ministram,
– valsts ministram,
– Latvijas Bankas prezidentam
par šo amatu kompetencē esošajām lietām.

Jautājums formulējams tā, lai uz to varētu atbildēt īsi un konkrēti. Jautājums iesniedzams Saeimas Kancelejai, kas to fiksē Jautājumu reģistrā un paziņo amatpersonai, kurai jautājums adresēts. Kārtējās sesijas laikā Prezidijs pēc katras kārtējās sēdes beigām nosaka laiku atbilžu sniegšanai uz jautājumiem.

Atbildi uz jautājumu sniedz amatpersona, kurai tas adresēts, izņemot:
1) atbildi uz jautājumu, kas adresēts Ministru Prezidentam, viņa pilnvarojumā var sniegt Ministru prezidenta biedrs, ministrs vai valsts ministrs;
2) atbildi uz jautājumu, kas adresēts Ministru prezidenta biedram, viņa pilnvarojumā var sniegt valsts ministrs;
3) atbildi uz jautājumu, kas adresēts Latvijas Bankas prezidentam, viņa pilnvarojumā var sniegt viņa vietnieks.

Jautājumu uzdošanu un atbilžu sniegšanu vada Saeimas priekšsēdētājs vai kāds no viņa biedriem.

Deputātu pieprasījumi – ne mazāk kā 10 deputāti var rakstveidā iesniegt pieprasījumus MK locekļiem.
Saeimas sēdes laikā pieprasījumi iesniedzami Prezidijam, sēžu starplaikā – Saeimas Kancelejai, un tos nekavējoties izsniedz deputātiem.
Prezidijs Saeimas sēdē ziņo par iesniegtajiem pieprasījumiem. Pieprasījumi, kurus iesniedzēji nav atzinuši par steidzamiem, nododami Pieprasījumu komisijai, kas tos izskata 2 nedēļu laikā un iesniedz Prezidijam atzinumu par to – vai nu tas ir 1) pieņemams; 2) daļēji pieņemams; 3) noraidāms.
Par pieprasījuma pieņemšanu vai noraidīšanu jālemj Saeimai. Ja Saeima uzskata, ka pieprasījums atzīstams par steidzamu, tā nekavējoties uzsāk tā apspriešanu pēc būtības un balso par tā pieņemšanu.
Pieņemtais pieprasījums tiek nosūtīts Ministru Prezidentam un attiecīgā resora vadītājam, kā arī Pieprasījumu komisijai.
Atbildi uz pieprasījumu MK locekļi sniedz rakstveidā ne vēlāk kā 7 dienu laikā pēc tā saņemšanas.

41. Deputāta palīga galvenie pienākumi.

Katram deputātam var būt ne vairāk kā 2 palīgi, kas tiek atalgoti no valsts budžeta, bet divu palīgu atalgojuma summa nedrīkst pārsniegt summu, kas paredzēta viena palīga atalgošanai.

Deputāta palīga uzdevums – kārtot visus ar deputāta darbību saistītos organizatoriskos, tehniskos, konsultatīvos un citus jautājumus.

Deputāta palīga pienākums:
1) sekmēt deputāta darbību Saeimā un tās komisijās;
2) uzklausīt vēlētāju ierosinājumus un sūdzības;
3) organizēt deputāta un vēlētāju tikšanās, sapulces;
4) nodrošināt deputātu ar darbam nepieciešamo informāciju;
5) pieņemt vēlētājus vēlētāju pieņemšanu starplaikā un pēc deputāta norādījuma risināt ierosinātos jautājumus ar amatpersonām vai iestādēm;
6) noskaidrot vēlētāju viedokli par Saeimas un deputāta darbību;
7) informēt vēlētājus pēc deputāta norādījuma;
8) kārtot deputāta lietvedību.

Deputāta palīgam deputāta uzdevumā ir tiesības būt klāt Saeimas komisiju atklātajās sēdēs.
Deputāta palīgs tiek pieņemts darbā uz deputāta pilnvaru laiku. Viņu atlaiž no darba Saeimas Kanceleja pēc deputāta ierosinājuma un saskaņā ar Darba likuma noteikumiem.

42. Valsts prezidenta institūts, tā tipi. Valsts Prezidenta ievēlēšanas un atlaišanas kārtība Latvijas Republikā.

Parlamentārajā politiskajā sistēmā – Valsts galvu jeb prezidentu ievēlē uz jau iepriekš noteiktu pilnvaru laiku un visbiežāk to dara parlaments, vai arī parlaments, piedaloties citiem pārstāvjiem (piemēram, Itālijā, piedaloties vietējo varas institūciju pārstāvjiem).
Iecelšanas veids nosaka prezidenta stāvokli – varu viņš saņem nevis tieši, t.i. pēc suverēna ( tautas, nācijas ) gribas, bet gan pēc parlamenta gribas. Attiecīgi, viņš ir atkarīgs no parlamenta, līdz ar to arī viņa pilnvaras ir stipri ierobežotas.
Prezidents pirmkārt jau ir valsts pārstāvis iekšējās un ārējās attiecībās, ir tās vienotības un suverenitātes iemiesotājs. Viņam tiek piešķirtas tādas tiesības kā, piemēram, ārvalstu vēstnieku izraidīšana un savas valsts vēstnieku atsaukšana, bruņoto spēku virspavēlniecība, valsts konstitūcijas aizsardzība, sarunu risināšana un starptautisku līgumu slēgšana. Turklāt, prezidents ieņem ļoti nozīmīgu vietu, regulējot attiecības starp valdību un parlamentu. Šeit, galvenokārt, jāmin tas, ka prezidents izvirza premjera amata kandidātu, uzticot viņam valdības veidošanu. Taču jāpiebilst, ka dažās valstīs valdības sastādīšanas veids ir nedaudz atšķirīgs, kad, piemēram, prezidents nevis izvirza premjera amata kandidātu, bet gan ieceļ to. Savukārt premjers, ar valsts galvas piekrišanu, nosauc pārējos ministrus – tas, neapšaubāmi, nostiprina prezidenta pozīcijas. Parlamentārā sistēmā, kā tas ir Latvijā, ir parlamenta vēlēts prezidents.

Prezidentālajā politiskajā sistēmā – Ja prezidents veido valdību un vada tās darbu un ministri ir atbildīgi prezidentam, ja prezidents ir neatkarīgs no parlamenta un pat var ietekmēt tā darbu, tad šādu valsts iekārtu sauc par prezidentālu iekārtu. Tātad, prezidentālās politiskās sistēmas galvenā pazīme ir valdības atbildība ne tik daudz parlamentam, cik valsts galvam – prezidentam. Prezidentālās iekārtās prezidentu parasti ievēlē visa tauta un nevis parlaments, kā tas ir parlamentārās iekārtās. Līdz ar to viņš var rīkoties brīvāk, jo varu ir devusi tauta – prezidents ir apveltīts ar plašām pilnvarām.

Pusprezidentālajā politiskajā sistēmā – Valsts Prezidents ir valsts galva un dala augstāko izpildvaru ar valdības galvu. Valdība ir atbildīga parlamenta un daļēji Valsts prezidenta priekšā.

Latvija – parlamentāra vai prezidentāla valsts? ¬ – Saskaņā ar Satversmes 35.p. “Valsts prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem”. Taču pēc atsevišķu Latvijas politiķu uzskatiem, mūsu valstij piemērotāka būtu prezidentāla iekārta, kurai pastāvot prezidents varētu rīkoties brīvi un ātrāk pieņemt lēmumus, kas balstīti uz viņa izpratni par tautas vajadzībām. Neskatoties uz šo viedokli, liela daļa tomēr uzskata, ka visas tautas vēlēts prezidents, kurš ir neatkarīgs un ar plašām pilnvarām, savas varas laikā praktiski var rīkoties kā valdnieks – vienpersoniski pieņemt lēmumus u.t.t. Tā kā prezidenta pakļautībā būtu visa izpildvara, tad viņam, pārkāpjot likumus, tas būtu grūti pierādāms. Rezultātā var tikt apdraudēta demokrātija un arī katra cilvēka brīvība un intereses. Latvijas Satversmes autori par mūsu valstij vispiemērotāko ir uzskatījuši parlamentāro iekārtu, jo 100 deputāti, kuri pārstāv atšķirīgus viedokļus, vislabāk var uzraudzīt un vadīt valdību, kā arī pieņemt likumus atbilstoši vairākuma interesēm.

Latvijā par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis 40 gadu vecumu. Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību.

Valsts Prezidenta amats nav savienojams ar citu amatu. Ja par Valsts Prezidentu ievēlētā persona ir Saeimas loceklis, tad viņam jānoliek Saeimas locekļa pilnvaras.

Latvijas Republikā Valsts Prezidentu ievēlē Saeima (parlamenta vēlēts prezidents) uz 4 gadiem, taču viena un tā pati persona nevar būt par Valsts Prezidentu ilgāk kā 8 gadus no vietas.
Valsts Prezidentu ievēl Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu. Tuvākajā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas Valsts Prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod svinīgu solījumu.

Ja Valsts Prezidents no amata atsakās, tiek atsaukts vai nomirst, viņa vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs līdz brīdim, kad Saeima izvēl jaunu Valsts Prezidentu. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs izpilda Valsts Prezidenta vietu, ja prezidents atrodas ārpus valsts robežām vai kā citādi ir kavēts pildīt savu amatu.

Pēc ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikuma, Saeima slēgtā sēdē un ar ne mazāk kā 2/3 visu Saeimas locekļu visu balsu vairākumu var nolemt atlaist Prezidentu. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas Saeimai nekavējoties jāievēl jauns Prezidents.

Ja Valsts Prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu, taču tautas nobalsošanā, kas šādā gadījumā izdarāma, vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.
Valsts Prezidentu var saukt pie kriminālatbildības, ja tam piekrīt Saeima ar ne mazāk kā 2/3 balsu vairākumu.

43. LR Valsts Prezidenta loma likumdošanā.

Likumdošanas jeb leģislatīvā funkcija ir viena no Valsts Prezidenta funkcijām. Šīs funkcijas ietvaros Valsts Prezidentam pieder:
a) likumdošanas iniciatīva – iesniedz jau izstrādātu likuma projektu Saeimai, turklāt Valsts Prezidentam šajā gadījumā nav jāievēro kontrasignatūras princips – viņš var parakstīt to viens pats (šī privilēģija ir tikai viņam);
b) likuma ierosinājums – sagatavo vispārējas tēzes par valstij aktuālu problēmu, pēc formas tas nav likumprojekts, to iesniedz Saeimai, kas to tālāk noformē. Šī privilēģija ir tikai Valsts Prezidentam;
c) iesniedz Saeimai tautas izstrādātus likumprojektus, ko ierosinājusi 1/10 vēlētāju;
d) tiesīgs apturēt likuma parakstīšanu un publicēšanu divos veidos: 1) 7 dienu laikā nosūtīt likumu otrreizējai caurlūkošanai (izņēmums – likumi, kas pieņemti steidzamības kārtībā); 2) suspensīvais veto – aptur likuma parakstīšanu un publicēšanu uz 2 mēnešiem vai nu pēc savas gribas, vai nu, ja to pieprasa 1/3 daļa deputātu. Ja Prezidents šo veto tiesību neizlieto, tad starp 7 un 21 dienu likums ir jāparaksta un jāpublicē “Latvijas Vēstnesī” – izņēmums ir ārkārtējie likumi, kuri izsludināmi radio vai TV – to dara Prezidents vai Saeimas priekšsēdētājs. Pēc izsludināšanas šie likumi ir nekavējoties jāpublicē “Latvijas Vēstnesī”, norādot kādā veidā un kad likums izsludināts.

LR Satversmē Latvijas Republikas Valsts Prezidenta likumdošanas funkcijas tiek reglamentētas šādi:
1) Valsts Prezidentam ir likuma ierosināšanas tiesības. Valsts Prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā 7 un ne vēlāk kā 21 dienā pēc to pieņemšanas. Likums stājas spēkā 14 dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits termiņš.
2) 7 dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas dienas Saeimā, Valsts Prezidents motivētā rakstā Saeimas priekšsēdētājam var prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Ja Saeima likumu negroza – Valsts Prezidents otrreiz ierunas nevar celt.
3) Valsts Prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz 2 mēnešiem. Likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/3 Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts Prezidents vai 1/3 Saeimas locekļu var izlietot 7 dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādi apturētais likums ir nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā 1/10 Saeimas vēlētāju.
4) Ja Saeima, ar ne mazāk kā 2/3 balsu vairākumu ir pieņēmusi likuma steidzamību, Valsts Prezidents nevar prasīt šāda likuma otrreizēju caurlūkošanu. To nevar nodot arī tautas nobalsošanai, un tas ir izsludināms ne vēlāk kā trešā dienā pēc tam, kad Valsts Prezidents likumu saņēmis.
5) Ne mazāk kā 1/10 vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu – Prezidentam tas jānodod Saeimai.

44. Valsts Prezidenta funkcijas un politiskā neatbildība.

Visas Valsts Prezidenta funkcijas ir minētas Satversmē un to uzskaitījums ir galīgs.

Funkciju realizēšanai Valsts Prezidentam ir piešķirtas dažādas pilnvaras:

1) Reprezentatīvā funkcija – Valsts Prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas un pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus;
2) Aizsardzības funkcija – Valsts Prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis, izrāda pastāvīgas rūpes par bruņoto spēku stāvokli, piešķir augstākos militāros apbalvojumus. Kara laikā viņš ieceļ virspavēlnieku. Valsts Prezidentam ir tiesības spert nepieciešamos militāros soļus, ja cita valsts Latvijas Republikai pieteikusi karu. Par kara pasludināšanu lemj Saeima. Valsts Prezidents piesaka karu uz Saeimas lēmuma pamata;
3) Kreatīvā funkcija – Valsts Prezidents uzaicina personu (Ministru prezidentu) sastādīt Ministru Kabinetu;
4) Tiesības apžēlot noziedzniekus – Valsts Prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Amnestiju dod Saeima;
5) Tiesības ierosināt atlaist Saeimu – Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse izsakās par Saeimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un rīkojamas jaunas Saeimas vēlēšanas. Bet, ja vairāk nekā puse izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts Prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēl jaunu Valsts Prezidentu uz atlaistā Prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.

Valsts Prezidenta politiskā neatbildība – Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts Prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru Prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem. Izņēmums ir Ministru Prezidenta kandidatūras izraudzīšana un Saeimas atlaišanas ierosināšana. Šie nav politiski lēmumi, jo tos ierosina tikai Prezidents. To galīgai apstiprināšanai nepieciešams tautas vai Saeimas balsojums.

Valsts Prezidenta politika nevar būt atšķirīga no valdības politikas. Viņam nav nekāda loma valsts pārvaldes organizēšanā, viņš tikai reprezentē valsti. No Satversmes izriet, ka valsts politiku veido Saeima, nosakot principus un pieņemot likumus. Valdība realizē dzīvē valsts politiku. Prezidentam šo funkciju nav.

45. Latvijas Republikas Ministru Kabineta sastāvs un struktūra.

Ministru kabinets ir valsts valdība. Tas ir augstākais valsts izpildvaras orgāns.

Ministru kabineta darbību un sastāvu nosaka:
1) LR Satversme;
2) Ministru kabineta iekārtas likums.

Ministru kabinetu sastāda – persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents (Ministru prezidents).

Ministru kabinets sastāv no – Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Taču Ministru prezidents var aicināt kabinetā kā pilntiesīgu kabineta locekli vienu Ministru prezidenta biedru (no kabineta ministriem) un vienu vai vairākus ministrus īpašiem uzdevumiem. Ministru prezidents var iecelt arī valsts ministru, kas ar padomdevēja tiesībām var piedalīties MK sēdēs. Viņam ir balsstiesības tikai jautājumos, kas attiecas uz viņa nozari.

Ministru kabineta sastāvā ir sekojoši ministri: aizsardzības, ārlietu, ekonomikas, finansu, iekšlietu, izglītības un zinātnes, zemkopības, satiksmes, labklājības, tieslietu, vides aizsardzības un reģionālās attīstības, kultūras ministrs.

Ministru prezidents – vada MK darbību un ir atbildīgs Saeimas priekšā. Papildus saviem tiešajiem pienākumiem var uzņemties arī vienas ministrijas pastāvīgu vadību.

Ministru prezidents ieceļ:
1) valsts ministrus (pēc uzticības saņemšanas Saeimā);
2) ministriju parlamentāros sekretārus (pēc attiecīgā ministra ieteikuma);
3) ministrus (pēc uzticības saņemšanas Saeimā);
4) Ministru prezidenta biedru;
5) Ministru prezidenta biroja vadītāju;
6) Ministru prezidenta padomniekus.

Konkrēta uzdevuma veikšanai Ministru prezidents ar savu rīkojumu var uz noteiktu laiku izveidot konsultatīvas padomes vai darba grupas, lai tās savas kompetences ietvaros sniegtu ieteikumus Ministru prezidentam vai Ministru kabinetam.

Par MK atkāpšanos Ministru prezidents paziņo Valsts Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, kuram paziņojums jāiekļauj tuvākajā Saeimas sēdē.

MK stājas pie amata pienākumu pildīšanas – pēc tam, kad Saeima, noklausījusies Ministru prezidenta ziņojumu par MK sastādīšanu, izteikusi tam savu uzticību. Uzticību Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu. Atsevišķiem ministriem un valsts ministriem, kurus Ministru prezidents ieceļ vēlāk, nepieciešams īpašs Saeimas lēmums par uzticību.

Neuzticību MK Saeima izteic:
1) pieņemot attiecīgu lēmumu;
2) noraidot MK iesniegto gadskārtējo valsts budžeta projektu.

Neuzticību atsevišķam ministram vai valsts ministram Saeima izteic: pieņemot attiecīgu lēmumu.

Ja ministru prezidents prasa, lai ministrs vai valsts ministrs atkāpjas – viņam jāatkāpjas no amata arī tad, ja Saeima tam nav izteikusi neuzticību.

Ja ministrs atkāpjas no amata – Ministru prezidents viņu pienākumus pagaidām var uzņemties pats vai nodot tos pildīt citiem ministriem un atkāpušās ministra vietā uzaicināt citas personas, ziņojot par pārmaiņām Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.

Pie Ministru kabineta pastāv Valsts kanceleja – tā pārzina MK un Ministru Prezidenta lietvedību un tās personas lietvedību, kuru Valsts Prezidents aicinājis sastādīt Ministru kabinetu.

Ministru Prezidents vada MK sēdes, bet viņa prombūtnes laikā to dara ministrs, kuru viņš tam pilnvarojis. Tas jādara zināms Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.

Ministru prezidenta tiešā pakļautībā ir:
a) Valsts kanceleja;
b) Valsts civildienesta pārvalde;
c) Eiropas integrācijas birojs.

MK pārraudzībā ir – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

46. Latvijas Republikas Ministru Kabineta funkcijas.

MK funkcijas ir sekojošas:
a) leģislatīvā – likumprojektu iesniegšana un noteikumu izstrādāšana;
b) kreatīvā – amatpersonu nozīmēšana civildienesta jomā;
c) finansu – budžeta projekta sastādīšana un iesniegšana Saeimai;
d) regulatīvā – tās būtība izteikta Satversmes 61.p.: MK apspriež visus jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevišķu kabineta locekļu ierosinātus valsts politikas jautājumus.

I. MK var izdot normatīvos aktus tikai šādos gadījumos:
1) Satversmes 81.p. noteiktajā kārtībā, t.i. laikā starp Saeimas sesijām MK ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus. Tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais 3 dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai;
2) ja likums MK tam īpaši pilnvaro;
3) ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts.
Noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem. Tajos jābūt norādei, uz kāda likuma pamata tie ir izdoti.

II. MK un atsevišķs ministrs var izdot sev padotajām institūcijām saistošas instrukcijas tikai šādos gadījumos:
a) ja likums vai noteikumi MK vai atsevišķu ministru tam īpaši pilnvaro;
b) ja attiecīgais jautājums ar likumu vai noteikumiem nav noregulēts.

III. MK vai atsevišķs ministrs var sev padotajām institūcijām izdot ieteikumus, ja likums vai noteikumi paredz, ka šai institūcijai, pieņemot konkrētu lēmumu, ir izvēles tiesības.

IV. Ministru prezidents, viņa biedri un ministri – ir tiesīgi izdot rīkojumus likumos un Ministru kabineta noteikumos noteiktajos gadījumos. Rīkojums ir individuāla rakstura administratīvs akts, kas attiecas uz atsevišķām institūcijām un amatpersonām.

Ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks, vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu, MK ir tiesība izsludināt izņēmuma stāvokli par to 24 stundu laikā ziņojot Saeimas Prezidijam, kuram šāds MK lēmums nekavējoties jāceļ priekšā Saeimai.

47. Ministru Kabineta un tā locekļu darbības izbeigšanās.

MK stājas pie amata pienākumu pildīšanas pēc tam, kad Saeima izteikusi tam savu uzticību. Ja Saeima izsaka Ministru Kabinetam neuzticību, tam jāatkāpjas.

Neuzticību Ministru Kabinetam Saeima var izteikt divējādi:
1) pieņemot attiecīgu lēmumu;
2) noraidot MK iesniegto gadskārtējo valsts budžeta projektu.

Neuzticību atsevišķam ministram vai valsts ministram Saeima izteic – pieņemot attiecīgu lēmumu. Atsevišķam ministram izteikta neuzticība attiecas arī uz attiecīgās ministrijas valsts ministriem un parlamentārajiem sekretāriem.

Ja Ministru prezidents prasa, lai ministrs vai valsts ministrs atkāpjas – viņam ir jāatkāpjas no amata arī tad, ja Saeima viņam nav izteikusi neuzticību.

Ja ministrs atkāpjas no amata pats vai pēc Ministru prezidenta prasības – amatu zaudē arī attiecīgās ministrijas valsts ministri un parlamentārie sekretāri.

Par MK atkāpšanos – Ministru prezidents paziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, kuram tuvākajā Saeimas sēdē paziņojums jāceļ priekšā Saeimai.

Ministru prezidents vai atsevišķi ministri vai valsts ministri, kuri atkāpušies bez Saeimas neuzticības izteikšanas vai kuriem ir izteikta Saeimas neuzticība, turpina pildīt savus amata pienākumus, izņemot, ja Saeima tieši ir iecēlusi personas, kurām uzdota šo amatu pagaidu pildīšana, līdz tos uzņemas to amatu pēcnācēji.

Ja no amata atkāpjas vairāki ministri – Ministru prezidents viņu pienākumus pagaidām var uzņemties pats, vai arī uzdot tos pagaidām pildīt citiem ministriem, atkāpušos ministru vietā uzaicināt citas personas, ziņojot par pārmaiņām Ministru Kabinetā Valsts Prezidentam un saeimas priekšsēdētājam. Uzaicinātās personas stājas pie amata pienākumu pildīšanas tikai pēc Saeimas uzticības saņemšanas.

48. Deleģētā likumdošana LR. Saeimas un Ministru Kabineta attiecības.

Deleģēt nozīmē uzticēt savas pilnvaras kādai citai amatpersonai vai institūcijai. Kas var izdot likumus, kuriem būtu pakļauts cilvēks, sabiedrība, amatpersonas, organizācijas? Demokrātiskā valstī tā ir tauta. Taču visi pilsoņi likumu apspriešanā un pieņemšanā reāli piedalīties nevar, tādēļ šīs likumdošanas tiesības tiek deleģētas tautas ievēlētām uzticības personām, kas tautas vārdā pieņemtu likumus. Šādu tautas pārstāvju sapulci sauc par parlamentu.
Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai. Saeima darbojas kā tautas gribas paudēja, t.i. tauta deleģē Saeimu paust savu gribu, uzticot tai realizēt likumdošanas varu.
Satversmes 81.p. noteiktajā kārtībā, t.i. laikā starp Saeimas sesijām MK ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus. Tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais 3 dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai. Tātad, MK ir deleģēts izdot noteikumus ar likumu spēku, bet tikai laikā starp Saeimas sesijām.

Saeima un Ministru kabinets – Latvija ir parlamentāra republika. Parlamentārās sistēmas galvenā pazīme ir pilnīga valdības atbildība parlamentam, t.i. Latvijā – pilnīga MK atbildība Saeimas priekšā. Ja augstākā no varām ir likumdevējvara, tad tas nozīmē, ka parlaments ieceļ valdību, kontrolē tās darbību, kā arī var to pat atcelt un sastādīt jaunu valdību. Parlamenta deputāti uzņemas pilnīgu atbildību par stāvokli valstī.
Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents, taču lai MK un ministri varētu stāties pie savu amata pienākumu pildīšanas, tiem nepieciešama Saeimas uzticība. Saeima izteic uzticību MK pieņemot attiecīgu lēmumu, iepriekš noklausoties Ministru prezidenta paziņojumu par Ministru kabineta sastādīšanu.

Ja Saeima izsaka neuzticību Ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam MK.
Ja Saeima izsaka neuzticību atsevišķam ministram, tad viņam jāatkāpjas un viņa vietā Ministru Prezidents aicina citu personu.

Ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai, ja valstī vai tās daļā izcēlies vai draud izcelties nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu, MK ir tiesīgs izsludināt izņēmuma stāvokli, par ko 24 stundu laikā jāziņo Saeimas prezidijam. Saeimas prezidijs šādu MK lēmumu nekavējoties dara zināmu Saeimai.

MK realizē valstī finansiālo funkciju, t.i. ik gadu sastāda valsts budžeta projektu un iesniedz to Saeimai. Ja Saeima noraida iesniegto budžeta projektu, uzskatāms, ka Ministru Kabinetam tiek izteikta neuzticība.

Par MK atkāpšanos Ministru prezidentam jāziņo Valsts Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, par ko viņš tuvākajā Saeimas sēdē paziņo Saeimai.

Ministru prezidentam, ministram vai valsts ministram atkāpjoties, Saeima var iecelt personas, kurām uzdod šo amatu pagaidu pildīšanu līdz brīdim, kad amata pienākumus pārņem cita persona, kura saņēmusi saeimas uzticību.

Ministru Prezidenta prombūtnes gadījumā, vai gadījumā, ja viņš kādu citu iemeslu dēļ nevar pildīt savus amata pienākumus, MK sēdes vada tas MK loceklis, kuru Ministru prezidents tam ir pilnvarojis, iecēlis par savu vietas izpildītāju – tas jādara zināms Valsts Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.

49. Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Administratīvi teritoriālā reforma. Apdzīvoto vietu struktūra.

Teritoriālā virsvaldība ir valsts suverenitātes pazīme. Teritorija ir valsts materiālais pamats un vitāli nepieciešams eksistences nosacījums.

Valsts teritorijas organizēšana pēc sava satura ir plašāka parādība kā administratīvās teritorijas jēdziens. Teritoriju var organizēt sakarā ar:
1) militārām aktivitātēm;
2) vēlēšanām;
3) dabas izrakteņu ieguvi u.c.

Katram no šiem veidiem ir savi uzdevumi un funkcijas. Viens no šiem veidiem ir administratīvi teritoriālais iedalījums – teritorija tiek organizēta nolūkā veikt pārvaldes funkciju, lai:
a) nodrošinātu normālu valsts pārvaldes funkcionēšanu;
b) lai īstenotu īpašus valsts mērķus un programmas;
c) tas palīdz realizēt cilvēktiesības;
d) tas palīdz īstenot vēlēšanu procesa norisi.

Administratīvā teritorija ir Latvijas teritorijas iedalījuma vienība, kurā valsts pārvaldes institūcijas savas kompetences ietvaros realizē pārvaldi.

Šobrīd, saskaņā ar 1991. gada likumu “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu”, Latvija sastāv no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales, un tajā pastāv sekojošas administratīvi teritoriālās vienības 2 līmeņos:
1) rajoni (26) un republikas pilsētas (97);
2) pagasti (492) un rajonpilsētas (69).

1998. gada 21. oktobrī Saeimā tika pieņemts “Administratīvi teritoriālās reformas likums”, kas nosaka kārtību kādā tiek veikta pagastu un pilsētu administratīvi teritoriālā reforma, un to, kādas administratīvās teritorijas izveidojamas, realizējot reformu:
– apriņķi;
– novadi;
– pagasti;
– pilsētas;
– galvaspilsēta Rīga.
Pēc reformas Latvijā ir šādas pašvaldības:
1) novados, pilsētās, pagastos – vietējās pašvaldības;
2) apriņķos – reģionālās pašvaldības.

Vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma ir realizējama līdz 2004. gada 30. novembrim. Tā tiek veikta 2 posmos:
1) pēc vietējo pašvaldību iniciatīvas – līdz 2003. gada 31. decembrim;
2) pēc VARAM izstrādātiem projektiem – no 2004. gada 1. janvāra – 2004. gada 30. novembrim.

Reformas ietvaros tiek realizēti tādi pasākumi kā: administratīvo teritoriju izpēte; pagastu un pilsētu apvienošanās projektu sagatavošana un realizācija (no valsts piešķirtajiem finansu līdzekļiem).

Valsts reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma izveidošana – valsts iedalījums apriņķos tiek veidots, lai nodrošinātu:
a) reģionālo pašvaldību funkciju izpildi;
b) valsts pārvaldes reģionālo funkciju izpildi;
c) reģionālo plānošanu un attīstību;
d) reģionālo pašvaldību un valsts pārvaldes institūciju sadarbību un darbības koordināciju.

Administratīvi teritoriālās reformas koordinācijai MK izveido – Administratīvi teritoriālās reformas padomi.

Apdzīvota vieta – teritorija, kurā pastāvīgi dzīvo cilvēki un kurā ir izveidoti materiāli priekšnoteikumi teritorijas apdzīvošanai.
Apdzīvotās vietas iedalās:
1) pilsētas – apdzīvotie objekti ir organizēti kā ielas;
2) lauku apdzīvotās vietas – ciemi un viensētas – funkcionējoša lauku saimniecība, dzelzceļa distanču uzraugu mājas, meteoroloģiskās uzraudzības darbinieku mājas, mežsargu mājas, savrupas lauku sētas.

50. Valsts robežas institūts. Valsts robežas noteikšana un iezīmēšana.

Valsts robežas tiesisko statusu reglamentē 1994. gada 27. oktobra “Latvijas Republikas valsts robežas likums”.

LR robeža – nepārtraukta un noslēgta līnija un ar šo līniju sakrītoša vertikāla virsma, kas norobežo Latvijas Republikas sauszemes un ūdeņu teritoriju, tās zemes dzīles un gaisa telpu no kaimiņvalstīm un no LR ekskluzīvās ekonomiskās zonas Baltijas jūrā.

Valsts robežas noteikšana – valsts robežu nosaka līdz 1940. gada 16. jūnijam LR noslēgtie līgumi, kā arī vēlāk noslēgtie starpvalstu līgumi par robežas atjaunošanu vai noteikšanu. Vietās, kur valsts robeža neatbilst līdz 1940. gada 16. jūnijam noslēgtajiem starpvalstu līgumiem, tā līdz jauna starpvalstu līguma noslēgšanai atzīstama par pagaidu demarkācijas līniju.

Demarkācija – robežas nospraušana dabā. To veic robežvalstu jauktās komisijas, iezīmējot robežu ar speciālās robežu zīmēm. Demarkāciju fiksē speciālā protokolā ar aprakstiem, shēmām un fotouzņēmumiem.

Delitimācija – robežas nospraušana uz kartes pēc starptautisko līgumu noteikumiem, detalizēti parakstot pielikumā robežas atrašanās vietu un piesaistes dabā.

Valsts robeža ir noteikta:
1) uz sauszemes, upēs, ezeros un citās ūdenstilpēs, ko šķērso robeža – pa taisni no vienas robežzīmes centra līdz otras robežzīmes centram;
2) Baltijas jūrā – pa LR teritoriālās jūras ārējo malu;
3) Irbes šaurumā un Rīgas jūras līcī – saskaņā ar LR un Igaunijas Republikas līgumu par jūras robežas noteikšanu Rīgas jūras līcī, Irbes šaurumā un Baltijas jūrā;
4) Kuģojamās upēs;
5) Uz tiltiem un citām būvēm, kas iet pāri robežposmiem, kuri noteikti pa upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm.

Valsts robežu dabā nosprauž ar skaidri redzamām robežzīmēm, kuru formu, izmērus un uzstādīšanas kārtību nosaka MK, pamatojoties uz starpvalstu līgumiem.

Sauszemes robeža – līnija, kas atdala vienu sauszemes robežu no otras. Pēc LR neatkarības atjaunošanas, Latvijai ir sekojoši starpvalstu līgumi par valsts robežu:
1) ar Igauniju un Lietuvu – par valsts robežas atjaunošanu;
2) ar Baltkrieviju – par valsts robežas noteikšanu.
Demarkācija gandrīz ir pabeigta ar Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju.

Jūras robeža – līnija, kas atdala teritoriālās jūras ūdeņus no atklātās jūras ūdeņiem.
Līgumi:
1) ar Igauniju – par jūras robežas delitimāciju Rīgas jūras līcī, Irbes šaurumā un Baltijas jūrā;
2) ar Igauniju un Zviedriju – par kopīgo jūras robežas punktu Baltijas jūrā.
Ar Lietuvu pagaidām līguma par jūras robežu nav, jo pastāv problēmas ar iespējamo naftas ieguvi no atradnēm Baltijas jūrā.

Gaisa telpa – plakne, kas veido vertikāli virs valsts sauszemes un jūras robežām.

51. Vietējo pašvaldību institūciju sistēma un to funkciju tiesiskais regulējums LR.

Pastāv 3 pašvaldību rašanās koncepcijas:
a) vēsturiskā koncepcija – saskaņā ar šo koncepciju cilvēku vietējā pārvalde ir bijusi jau pirms valsts. Turklāt tā ir bijusi valsts rašanās pamatā un var pastāvēt līdzās tai;
b) ņemot vērā to, ka pastāv dažādu līmeņu intereses, paralēli var pastāvēt valsts un vietējā pašvaldība;
c) valsts varu ir vieglāk realizēt un valsti pārvaldīt, ja ir pašvaldības.

Galvenie pašvaldību elementi ir sekojoši:
– administratīvā teritorija, kas sakrīt ar administratīvi teritoriālo iedalījumu;
– iedzīvotāji;
– iedzīvotāju vēlēta lēmējinstitūcija;
– budžets;
– tiesības iekasēt nodokļus un nodevas.

Saskaņā 1994. gada 19. maija likumu “Par pašvaldībām”, Latvijā ir 2 veidu pašvaldības:
1) vietējās pašvaldības – pilsētu, novadu un pagastu pašvaldības;
2) rajonu pašvaldības.

Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības – domes (padomes), un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, MK doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.
Realizējot gan vietējo, gan arī rajonu (reģionālo) pārvaldi, pašvaldības likumā noteiktajos ietvaros ir publisko tiesību subjekts, bet privāttiesību jomā pašvaldībām ir juridiskās personas tiesības.

Pašvaldību pastāvīgās funkcijas ir sekojošas:
1) organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde, kanalizācija, siltumpiegāde, sadzīves atkritumu apsaimniekošana u.c.) neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds;
2) gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu, sanitāro tīrību;
3) noteikt kārtību, kādā izmantojami publiskā lietošanā esošie meži un ūdeņi, ja likumos nav noteikts citādi;
4) gādāt par iedzīvotāju izglītību (piem., nodrošināt pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšanu; nodrošināt bērnus ar vietām pirmsskolas audzināšanas iestādēs, skolās);
5) rūpēties par kultūru, sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu;
6) nodrošināt veselības aprūpes pieejamību;
7) nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību;
8) sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļu jautājumu risināšanā;
9) sekmēt uzņēmējdarbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā un rūpēties par bezdarba samazināšanu;
10) gādāt par sabiedrisko kārtību;
11) izsniegt atļaujas un licences uzņēmējdarbībai, ja tas paredzēts likumos;
12) pārzināt būvniečibu attiecīgajā administratīvajā teritorijā;
13) organizēt tiesu piesēdētāju vēlēšanas;
14) veikt nepieciešamos pasākumus vietējās pašvaldības domes (padomes) vēlēšanās u.c.

Vietējās pašvaldības dome (padome) – to veido vēlēti deputāti. Vietējās pašvaldības domē/padomē ievēlējamo deputātu skaitu nosaka Likums “Par pašvaldībām” un likums “Par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes un pagasta domes deputātu statusu”.

Vietējās pašvaldības domes/padomes priekšsēdētāju ievēlē no attiecīgās domes/padomes deputātiem, aizklāti balsojot. Domes/padomes priekšsēdētājs ir ievēlēts, ja par viņa kandidatūru nodotas vairāk nekā puse no ievēlēto deputātu balsīm.
Pēc domes/padomes priekšsēdētāja ievēlēšanas no deputātu vidus ievēlē priekšsēdētāja vietnieku un pastāvīgās komitejas.
Vietējās pašvaldības dome/padome – var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir attiecīgās pašvaldības pārziņā, turklāt tikai vietējās pašvaldības dome/padome var:
– apstiprināt pašvaldības nolikumu;
– apstiprināt pašvaldības budžetu, tā grozījumus, pārskatus par budžeta izpildi, saimniecisko un gada publisko pārskatu;
– apstiprināt pašvaldības teritorijas attīstības programmu un teritorijas plānojumu;
– lemt par attiecīgās administratīvās teritorijas likvidēšanu, robežu grozīšanu vai nosaukuma maiņu;
– izveidot, reorganizēt un likvidēt pašvaldības iestādes un uzņēmumus;
– iecelt un atbrīvot no amata pašvaldības iestāžu un uzņēmumu vadītājus u.c.

Vietējās pašvaldības domes/padomes darbs notiek:
1) sēdēs;
2) pastāvīgajās komitejās.
Lēmumi tiek pieņemti sēdēs. Sēdes ir atklātas. Taču pašvaldības nolikumā (nolikums nosaka darba organizāciju) var norādīt jautājumus, kuru izskatīšanai rīkojamas slēgtas sēdes.

Vietējās pašvaldības dome (padome) ir tiesīga izdot saistošus noteikumus paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos, šādos jautājumos:
1) par teritorijas apbūvi;
2) par publiskā lietošanā esošu mežu un ūdeņu, īpaši aizsargājamo dabas un kultūras objektu aizsardzību un uzturēšanu;
3) par sabiedrisko kārtību;
4) par mājdzīvnieku uzturēšanu;
5) par dzīvojamo māju/dzīvokļu pārveidošanu par nedzīvojamām mājām/dzīvokļiem atbilstoši pašvaldības teritoriālās attīstības plānam u.c.
Saistošie noteikumi ir obligāti visām fiziskajām un juridiskajām personām attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Pašvaldības iestāžu darbības reglamentēšanai vietējās pašvaldības dome/padome var izdot nolikumus, bet pašvaldības iestāžu vadītāju un citu amatpersonu darbības reglamentēšanai – instrukcijas.
Jautājumos, kas attiecas uz atsevišķām fiziskām un juridiskām personām, vietējās pašvaldības dome pieņem lēmumus.

Pašvaldību rīcību ar finansu līdzekļiem un mantu uzrauga – Valsts Kontrole savas kompetences ietvaros.
Vietējās pašvaldības domi/padomi var atlaist Saeima, ja atkārtoti netiek pildīta un ievērota Satversme, likumi, MK noteikumi, netiek pildīti tiesu spriedumi, atkārtoti pieņem lēmumus un veic darbības jautājumos, kas nav pašvaldības kompetencē, nav spējīga pieņemt lēmumus sakarā ar to, ka 3 sēdēs pēc kārtas nepiedalās vairāk nekā puse no attiecīgās domes/padomes deputātu skaita u.c.

Vietējās pašvaldības dome/padome tiek atlaista ar likumu, kura projektu Saeimai iesniedz MK

Saeima, pieņemot likumu par vietējās pašvaldības domes (padomes) atlaišanu, ieceļ attiecīgajā administratīvajā teritorijā pagaidu administrāciju un nosaka, kādā termiņā jānotiek jaunām vietējās pašvaldības domes (padomes) vēlēšanām.

52. Valsts kontroles jēdziens un tā vieta valsts varas sistēmā LR. Valsts struktūras struktūra un kompetence.

Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla augstākā revīzijas iestāde Latvijas Republikā, kas revidē:
1) valsts un pašvaldību budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus;
2) ES un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietošanu, kuri iekļauti valsts vai pašvaldību budžetos;
3) rīcību ar valsts un pašvaldību mantu,
t.i. uzrauga stāvokļa un rīcības likumību, lietderību un pareizību. Revīzijas tiek veiktas atbilstoši LR atzītiem starptautiskajiem līgumiem.

LR Valsts kontroles tiesisko statusu reglamentē LR Satversme un Valsts kontroles likums, kā arī Valsts kontroles revīzijas reglaments.

Valsts kontroles uzdevumi un pienākumi:
– ik gadu iesniegt Saeimai atzinumu par saimnieciskā gada pārskatu par valsts un pašvaldību budžetu izpildi (to Valsts kontrolei iesniedz finansu ministrs);
– sniegt atzinumus par ministriju, pašvaldību un citu centrālo valsts iestāžu gada pārskatu sastādīšanas pareizību;
– iesniegt Saeimai un MK paziņojumus par sevišķi svarīgiem konstatējumiem;
– ziņot valsts iestādēm par konstatējumiem, kas skar šo iestāžu darbu;
– savas kompetences ietvaros sadarboties ar ES institūcijām un citām starptautiskām organizācijā un institūcijām;

Valsts kontroles struktūru veido:
1) Valsts kontrolieris;
2) Valsts kontroles padome;
3) Valsts kontroles revīzijas departamenti;
4) Valsts kontroles kanceleja.

Valsts kontrolieris – pārstāv Valsts kontroli un vada tās darbu. Viņš var piedalīties arī MK sēdēs ar padomdevēja tiesībām. Valsts kontrolieris ir arī Valsts kontroles padomes priekšsēdētājs un Valsts kontroles budžeta izpildītājs. Savas kompetences ietvaros viņš izskata administratīvo pārkāpumu lietas.

Valsts kontroles padome – tās sastāvā ietilpst:
1) valsts kontrolieris;
3) 6 Valsts kontroles padomes locekļi.
Tā apstiprina iekšējos Valsts kontroles darbību reglamentējošos normatīvos aktus, apstiprina revīziju gada plānu, lemj par revīziju jomu sadali starp revīzijas departamentiem, apstiprina atzinumu par saimnieciskā gada pārskatu par valsts un pašvaldību budžetu izpildi, izvērtē kandidatūru atbilstību Valsts kontroles padomes un revīziju departamentu kolēģiju locekļu amatam, pieņem lēmumu par pieteikumu iesniegšanu Satversmes tiesai u.c.
Valsts kontroles padomes sēdes ir slēgtas. Valsts kontroles padomes sēde ir lemttiesīga, ja tajā piedalās padomes priekšsēdētājs vai viņa pienākumu izpildītājs un ne mazāk kā 3 padomes locekļi. jautājumus izlemj ar klātesošo balsu vairākumu. Balsīm sadaloties vienādi, izšķirošā ir priekšsēdētāja balss.

Revīzijas departamenti – revīzijas darbi ar Valsts kontroles padomes lēmumu tiek sadalīti starp revīzijas departamentiem, kas veic revīzijas saskaņā ar Valsts kontroles padomes apstiprinātu revīziju gada plānu.
Revīzijas departamenta sastāvā ietilpst:
1) revīzijas departamenta direktors (viņu ieceļ Valsts kontrolieris no padomes locekļu vidus),
2) revīzijas departamenta kolēģija,
3) revīzijas sektori.
Revīzijas departaments ir sadalīts sektoros, kas sastāv no sektora vadītāja un Valsts kontroles revidentiem.

Revīzijas departamenta kolēģija – lemj par revīzijas darbu sadali starp sektoriem, izstrādā revīziju gada plāna projektu, izskata revīzijas rezultātus. revīzijas departamenta kolēģijas sēdes ir slēgtas.

Valsts kontroles kanceleja – rada priekšnoteikumus Valsts kontroles saskaņotai un optimālai darbībai.

53. Tiesu varas institūciju struktūra LR.

LR Satversmes 6. nodaļa “Tiesas” nosaka, ka tiesu Latvijā spriež:
1) rajona (pilsētas) tiesas;
2) apgabaltiesas;
3) Augstākā tiesa;
4) kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā – kara tiesa (darbojas uz sevišķa likuma pamata).
5) lietas par normatīvo aktu atbilstību Satversmei – Satversmes tiesa (darbību regulē Satversmes likums).

Tiesneši – ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Tos apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. Pret tiesneša gribu viņu no amata var atcelt vienīgi saeima un tikai likumā noteiktajos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai tiesas spriedumu krimināllietā.

Tiesu varu Latvijā regulē arī likums “Par tiesu varu”, civilprocesuālie, kriminālprocesuālie un administratīvi procesuālie likumi, kā arī likums “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Tiesa spriež tiesu neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases, nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, reliģiskās pārliecības, nodarbošanās veida un rakstura, politiskajiem un citiem uzskatiem.
Spriežot tiesu, tiesneši un tiesu piesēdētāji ir neatkarīgu un vienīgi likumam pakļauti. Tiesu neatkarību garantē valsts.
Nav pieļaujama nekāda tiesas spriešanas ierobežošana, ietekmēšana, tieši vai netieši draudi vai cita prettiesiska iejaukšanās tiesas spriešanā. Jebkura šāda rīcība ir sodāma likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav arī tiesību pieprasīt no tiesneša atskaiti vai paskaidrojumus par to, kā konkrētā lieta izskatīta.

I. Rajona (pilsētas) tiesa – tā ir pirmā instance civillietām, krimināllietām un lietām, kuras izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Latvijas Civilprocesa likums un Kriminālprocesa kodekss tieši nosaka civillietas un krimināllietas, kuras ir ir piekritīgas rajona/pilsētas tiesai. Civillietas un administratīvās lietas izskata tiesnesis vienpersoniski, bet krimināllietas – koleģiāli – tiesneša un 2 tiesas piesēdētāju sastāvā. Likumā noteiktajos gadījumos krimināllietas var izskatīt arī tiesnesis vienpersoniski. Rajona tiesas sastāvā ir tiesas priekšsēdētājs un tiesneši. Tiesnešu skaitu nosaka Saeima pēc tieslietu ministra ieteikuma.

II. Apgabaltiesa – LR ir 5 apgabaltiesas – Rīgas, Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales apgabaltiesa. Apgabaltiesa ir pirmās instances tiesa tām civillietām un krimināllietām, kuras saskaņā ar likumu ir piekritīgas apgabaltiesai (Prokuratūras likumā ir uzskaitījums – noziedzīgi nodarījumi pret mieru, slepkavības, bruņotas laupīšanas, krāpšanas lielos apmēros u.c.). Pirmajā instancē lietas izskata koleģiāli – tiesneša un tiesas piesēdētāja sastāvā. Apgabaltiesa ir apelācijas instances tiesa civillietām, krimināllietām un administratīvajām lietām, kuras izskatījusi rajona/pilsētas tiesa vai tiesnesis vienpersoniski. Apelācijas instancē lietas skata koleģiāli 3 apgabaltiesas tiesnešu sastāvā.

Apgabaltiesas tiesu kolēģijas – Apgabaltiesā ir:
1) Civillietu tiesas kolēģija;
2) Krimināllietu tiesu kolēģija;
3) Administratīvo lietu tiesu kolēģija.
Tiesu kolēģijas vada to priekšsēdētāji un kolēģiju sastāvā ietilpst tiesneši. Ja apgabaltiesas tiesu kolēģijā ir vairāk par 15 tiesnešiem, ir iespējams izveidot divas attiecīga nosaukuma kolēģijas.

Zemesgrāmatu nodaļas – pastāv pie apgabaltiesā zemesgrāmatu pārzināšanai. Zemesgrāmatu nodaļas ir tiesu iestādes. Zemesgrāmatu nodaļu tiesneši zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešiem ir rajona/pilsētas tiesnešiem noteiktais tiesiskais statuss.

III. Augstākā Tiesa – Augstākās Tiesas sastāvā ir:
a) Senāts;
b) 2 tiesu palātas – Civillietu un Krimināllietu.
Visi Augstākās Tiesas tiesneši veido plēnumu (tiesnešu kopsapulci). Augstākās Tiesas tiesnešu kopskaitu, kā arī skaitu Senātā un tiesu palātās pēc Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma nosaka Saeima.
Tiesu palātas sastāvā ir palātas priekšsēdētājs un šīs palātas Augstākās Tiesas tiesneši.
Tiesu palāta ir apelācijas instance lietās, kuras izskatījušas apgabaltiesas kā pirmās instances tiesas. Tā izskata lietas koleģiāli 3 tiesnešu sastāvā.
Augstākās Tiesas Senāts – ir kasācijas instance visās lietās, kuras izskatījušas rajonu (pilsētu) tiesas un apgabaltiesas; pirmā instance lietās par Valsts kontroles padomes lēmumiem, kas pieņemti Valsts kontroles likuma 55.p. kārtībā.
Senāta sastāvs – lietas izskata koleģiāli 3 senatoru sastāvā.
Plēnums – Augstākās Tiesas tiesu palātu tiesnešu un Senāta tiesnešu kopsapulce. Tas apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus. Tas izveido arī tiesu palātas un Senāta departamentus. Plēnums dod atzinumu par to, vai ir pamats Augstākās tiesas priekšsēdētāja atcelšanai vai ģenerālprokurora atlaišanai no amata
Augstākās tiesas darbu vada – Augstākās Tiesas priekšsēdētājs, kuru pēc Augstākās Tiesas Plēnuma ierosinājuma apstiprina Saeima uz 7 gadiem. Viņš vada Augstākās Tiesas plēnuma sēdes, un ir tiesīgs vadīt arī Senāta sēdes.

54. Satversmes tiesas statuss, sastāvs un kompetence.

Satversmes tiesa ir neatkarīgu tiesu varas institūcija, kas izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas lietas savas kompetences ietvaros.
Satversmes tiesa spriež tiesu saskaņā ar Satversmi un Satversmes tiesas likumu.

Satversmes tiesa ir juridiskā persona.

Satversmes tiesas sastāvā ir 7 tiesneši, kurus apstiprinājusi Saeima. Tiesnešu apstiprināšana notiek sekojoši:
1) 3 tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā 10 Saeimas deputātu priekšlikuma;
2) 2 tiesnešus apstiprina pēc MK priekšlikuma;
3) 2 tiesnešus apstiprina pēc Augstākās Tiesas Plēnuma priekšlikuma.

Par Satversmes tiesas tiesnesi var apstiprināt:
– Latvijas pilsonis;
– Ar augstāko juridisko izglītību;
– Vismaz 10 gadus ilgu darba stāžu juridiskajā specialitātē vai zinātniski pedagoģiskajā darbā tieslietu specialitātē zinātniskajā vai augstākajā mācību iestādē.

Par Satversmes tiesas tiesnesi nevar apstiprināt:
– personu, kura nevar būt par tiesneša amata kandidātu saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 55.p. (persona agrāk sodīta par nozieguma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai sodāmība dzēsta vai ne; agrāk izdarīts noziegums, bet persona no soda izciešanas atbrīvota sakarā ar noilgumu, amnestiju, apžēlošanu; persona agrāk saukta pie kriminālatbildības; pret personu ierosināta krimināllieta un notiek izmeklēšana; persona ir vai ir bijusi PSRS, Latvijas PSR VDK, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienesta, armijas, pretizlūkošanas dienesta darbinieks u.c.)

Satversmes tiesas kompetence – Satversmes tiesa izskata lietas par:
1) likumu atbilstību Satversmei;
2) LR parakstīto un noslēgto līgumu atbilstību LR Satversmei;
3) Citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām;
4) Citus Saeimas, MK, Valsts Prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu atbilstību likumam, izņemot administratīvos aktus;
5) Tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru MK pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes/padomes pieņemto lēmumu;
6) Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.

55. Satversmes tiesas tiesneša statuss.

Par Satversmes tiesas tiesnesi var apstiprināt:
– Latvijas pilsonis;
– Ar augstāko juridisko izglītību;
– Vismaz 10 gadus ilgu darba stāžu juridiskajā specialitātē vai zinātniski pedagoģiskajā darbā tieslietu specialitātē zinātniskajā vai augstākajā mācību iestādē.

Par Satversmes tiesas tiesnesi nevar apstiprināt:
– personu, kura nevar būt par tiesneša amata kandidātu saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 55.p. (persona agrāk sodīta par nozieguma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai sodāmība dzēsta vai ne; agrāk izdarīts noziegums, bet persona no soda izciešanas atbrīvota sakarā ar noilgumu, amnestiju, apžēlošanu; persona agrāk saukta pie kriminālatbildības; pret personu ierosināta krimināllieta un notiek izmeklēšana; persona ir vai ir bijusi PSRS, Latvijas PSR VDK, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienesta, armijas, pretizlūkošanas dienesta darbinieks u.c.)

Pēc apstiprināšanas amatā Satversmes tiesas tiesnesis dod zvērestu, ko pieņem Valsts Prezidents. Pēc zvēresta nodošanas tiesnesis var sākt pildīt savus pienākumus.

Satversmes tiesas tiesnesis nedrīkst vienlaikus ieņemt nekādu citu amatu vai strādāt citu algotu darbu, izņemot pedagoģisko, zinātnisko un radošo darbu. Viņš nedrīkst būt Saeimas vai pašvaldības domes/padomes deputāts.

Satversmes tiesas tiesneša amats nav arī savienojams ar piederību pie politiskajām organizācijām vai to apvienībām.

Krimināvajāšanas uzsākšana pret Satversmes tiesas tiesnesi, arī viņa apcietināšana nav pieļaujama bez Satversmes tiesas piekrišanas. Šāda lēmuma pieņemšanai nepieciešams visa tiesnešu sastāva absolūtais balsu vairākums. Arī aizturēšana, pakļaušana kratīšanai, piespiedu atvešana var notikt tikai ar Satversmes tiesas piekrišanu.

Disciplinārā atbildība – par izdarītajiem pārkāpumiem Satversmes tiesas tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības:
1) par uzlikto ierobežojumu strādāt citu algotu darbu pārkāpšanu;
2) par darba pienākumu nepildīšanu;
3) par necienīgu rīcību;
4) par administratīvu pārkāpumu.

Disciplinārlietu var ierosināt:
1) Satversmes tiesas priekšsēdētājs;
2) viņa vietnieks;
3) ne mazāk kā 3 Satversmes tiesas tiesneši.

Disciplinārlietu izskata Satversmes tiesa pilnā sastāvā. Lēmums tiek pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu. Balsīm sadaloties vienādi, disciplinārlieta tiek izbeigta.

Izskatot disciplinārlietu Satversmes tiesa var:
a) uzlikt disciplinārsodu – piezīmi, rājienu, amatalgas samazināšanu līdz vienam gadam, ieturot līdz 20% no pamatalgas;
b) izbeigt disciplinārlietu.

Satversmes tiesas tiesneša atbrīvošana vai atlaišana no darba – tiesnesi var atbrīvot no darba, ja viņš nevar to turpināt sava veselības stāvokļa dēļ. No amata atbrīvo ar Satversmes tiesas lēmumu. Lēmuma pieņemšanai nepieciešams balsu vairākums. Atlaist no darba satversmes tiesas tiesnesi var, ja viņš savieno savu amatu ar citu atalgotu darbu (izņemot zinātnisko, pedagoģisko, radošo), pieļāvis apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar tiesneša statusu, sistemātiski nepilda savus darba pienākumus un viņam par to jau uzlikts disciplinārsods. No amata var atlaist ar Satversmes tiesas lēmumu, kā pieņemšanai nepieciešams visa tiesnešu sastāva absolūtais balsu vairākums.
Satversmes tiesas tiesnesis zaudē amatu – ja tiek notiesāts par nozieguma izdarīšanu un spriedums stājies likumīgā spēkā.

56. Tiesības iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā.

Pieteikums par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā ir jāiesniedz rakstveidā. Tajā noteikti jānorāda: pieteikuma iesniedzējs, institūcija/amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu; lietas faktisko apstākļu izklāsts; pieteikuma juridiskais pamatojums; prasījums Satversmes tiesai.

Parasti vienā pieteikumā iespējama tikai viena akta apstrīdēšana. Vairāku aktu apstrīdēšana vienā aktā pieļaujama tikai, ja:
1) tiek apstrīdēts normatīvais akts vai tā daļa un uz to pamata izdotās zemāka juridiska spēka tiesību normas;
2) tiek apstrīdēti kādas institūcijas/amatpersonas izdotie akti sakarā ar to, ka attiecīgās institūcijas izveidošana vai amatpersonas ievēlēšana, apstiprināšana vai iecelšana nav notikusi likumā noteiktajā kārtībā.

Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā ir:
– Valsts Prezidentam;
– Saeimai;
– Ne mazāk kā 20 Saeimas deputātiem;
– Ministru Kabinetam;
– Ģenerālprokuroram;
– Valsts kontroles padomei;
– Pašvaldības domei/padomei;
– Valsts cilvēktiesību birojam;
– Tiesai, izskatot civil,-krimināl,-administratīvo lietu;
– Zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā;
– Personai satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā.

Pašvaldības dome/padome var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības.

Konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt jebkura persona, kas uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka normai. Turklāt to var iesniegt tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Konstitucionālo sūdzību var iesniegt 6 mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Sūdzībā jāpamato, ka ir aizskartas Satversmē noteiktās pieteikuma iesniedzēja pamattiesības un, ka ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi.

Tiesas pieteikumu var iesniegt, ja tiesa, izskatot lietu pirmajā instancē uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Zemesgrāmatas nodaļas tiesneša pieteikumu var iesniegt, ja veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, tiesnesis uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro, neatbilst augstāka juridiska spēka normai.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par citu saeimas, MK, Valsts Prezidenta, saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus ir:
1) Valsts Prezidentam;
2) Saeimai;
3) Ne mazāk kā 20 deputātiem;
4) MK.

Leave a comment