Akmens laikmets ir pats senākais posms cilvēces senvēsturē. Šādu nosaukumu tas guvis tādēļ, ka darbarīkus, ieročus un iedzīves priekšmetus tā laikā darināja galvenokārt no akmens. Senatnē nebija zināmas izejvielu pārstrādes metodes, nebija arī fabriku. Vienīgā iespēja toreiz bija izmantot dabā atrodamos materiālus – akmeni, koku, šķiedru un nogalināto dzīvnieku kaulus un ādas, ragu, mizu, mālu.
Latvijā akmens laikmets pastāvēja apmēram septiņus tūkstošus gadu ilgi – no 9.g.t.vidus līdz 2.g.t.vidum p.m.ē. Šo laiku sīkāk iedala trīs posmos, pamatojoties uz atšķirībām cilvēku dzīvesveidā. Katram posmam dots no grieķu val. Patapināts nosaukums: paleolīts jeb senākais, mezolīts jeb vidējais un neolīts jeb jaunākais akmens laikmets.
Apmēram pirms 10 000 gadiem, virzoties gar upēm, sekojot ziemeļbriežu bariem, no dienvidiem vai dienvidrietumiem latvijā ienāca pirmie cilvēki. Sākumā Latviju apdzīvojuši somugri un baltu ciltis. Ap 1.g.t.p.m.ē. Latvijā ienākusi neliela iedzīvotāju grupa no skandināvijas.
Paleolīts jeb senākais akmens laikmets (8500.-7700.g.p.m.ē.)Latvijā salīdzinājumā ar akmens laikmetu kopumā bija samērā īss – tikai 800 gadu. Apmetnes cilvēki cēluši upju un ezeru krastos. Vissenākos Latvijas mājokļus varam attēlot kā apaļas, konusveidīgas briežādas teltis ar vaļēja pavarda apkuri. Teltis varēja būt slēgtas, vai arī ar vaļēju priekšu. Pavards atradās telts vidū vai tās priekšā. Katrā teltī dzīvoja 4-8 vai pat vairāk cilvēku, vecāki ar bērniem un tuvākajiem radiniekiem. Telti galvenokārt izmantoja pārgulēšanai un patvērumam sliktā laikā, dienas lielāko daļu senie cilvēki pavadīja brīvā dabā – medīja, zvejoja, vāca ogas, saknes, sēnes un citas izdzīvošanai nepieciešamās lietas. No ziemeļbriežu ragiem, kauliem, ādas un sausajām dzīslām izgatavoja arī lielāko daļu nepieciešamo darbarīku. Senākajā akmens laikmetā cilvēki iemācījās arī apstrādāt ādu. Sākotnēji telšu pārklājiem izmantoja ādas ar visu spalvu, taču tās bija smagas. Lai ādas kļūtu mīkstākas un ūdens necaurlaidīgas, tās ģērēja. Vispirms tās ar krama skrāpjiem no abām pusēm attīrīja no taukiem un spalvām. Pēc tam ar apaļiem, gludiem akmeņiem ilgstoši berzēja, padarot tās mīkstas un piesūcināja ar brieža smadzenēm. Ar šādu ādu pārvilktas teltis bija viegli pārvietojamas lielos attālumos, jo iedzīvotāji ilgstoši nedzīvoja vienā vietā, bet klejoja.
Mezolīts jeb vidējais akmens laikmets (7700.- 4500.g.p.m.ē.) Latvijā ilga apmēram 3200 gadu. Cilvēki vēl joprojām pārvietojās, sekojot medījuma dzīvniekiem, ejot no vienas zivju nārsta vietas uz nākamo, arī lasot ogas, riekstus un sēnes, ievācot ēdamos augus un saknes, tomēr teltis vairs nebija līdzi nesamās, vienmēr viegli nojaucamās un atkal no jauna uzstādāmās ādas teltis, bet gan no tievām koku kārtīm, zariem, koku mizām, zāļu stiebriem, meldriem un niedrēm celtas vienkāršas konstrukcijas pastāvīgas mītnes. Teltis bija pārsegtas ar koku mizu gabaliem. Aukstākajos mēnešos sienas varēja pārklāt ar ādām. Gulēja uz sausām lapām, sūnām, siena vai ādām, pēdējās arī izmantoja apsegam. Cilvēki nodarbojās ar zveju un medībām, ēda ogas, sēnes, riekstus, gliemežus, gaļu, zivis. Medību galvenie ieroči bija šķēps, kaula duncis, loks un bultas. Dažu dzīvnieku medībās lietoja arī harpūnas. Mazākus dzīvniekus un putnus ķēra ar cilpām un slazdiem. Mednieku palīgs bija pirmais pieradinātais dzīvnieks – suns. Zivis zvejoja ar makšķerēm, tīkliem, ķēra ar rokām, dūra ar žebērkļiem vai smalkzobainām harpūnām. Mezolītā darba rīkus gatavoja no brieža, taura u.c. dzīvnieku kauliem. Lai atvieglotu raga apstrādi, to padarīja mīkstāku, sautējot uz uguns. Mezolīta rīku sortimentu papildina arī raga cirvji, kapļveida rīki, īleni, kalti. Šī perioda beigās iedzīvotāji apguvuši arī akmeņu skaldīšanas un slīpēšanas tehniku, kas izmantota, no slānekļa izgatavojot kaltus. Mezolīta, tāpat kā visa akmens laikmeta sabiedrības organizācijas pamatā ir, ģints kopiena. Tajā dzīvoja radniecīga cilvēku grupa, kurus saistīja ne tikai kopēja izcelsme, bet arī kopējs darbs un cīņa par eksistenci.
Neolīts jeb jaunākais akmens laikmets (4500.-1500.g.p.m.ē.) Latvijā ilga gandrīz tikpat ilgi, cik vidējais akmens laikmets – 3000 gadu. Agrā neolīta kultūra Latvijā attīstījās uz vietējās mezolīta kultūras pamata. Latvijas senākajā vēsturē neolīts atšķiras no mezolīta ar tehnisko progresu, etnisko grupu kustību, kas nesa sev līdzi arheoloģisko kultūru maiņu, kā arī pāreju no savācēju uz ražotāju dzīvesveidu. Arī neolīta laikā iedzīvotāju galvenā nodarbe bija zveja un medības, tādēļ viņi savas mītnes pēc tradīcijas turpināja ierīkot ūdens baseinu tuvumā vai pat purvos. Neolīta cilvēki fiziski bija ļoti labi attīstīti un spēcīgi, jo mednieku un zvejnieku gaitas prasīja lielu izturību un veiklību. Skarbie dzīves apstākļi un dabiskā izlase darīja savu, tādēļ cilvēku vidējais mūža ilgums bija tikai apmēram 30 gadi. Neolīta laikā cilvēku dzīvē ieviesās daudz jaunu sasniegumu. Cilvēki iemācījās labāk apstrādāt kramu un akmeni. Tos apskaldot, slīpējot, pulējot un urbjot, gatavoja skaistus cirvjus, kaltus, kapļus, dunču, bultu un šķēpu galus. Uzlabotie, daudzveidīgie darba rīki cēla cilvēku darba ražīgumu. Kļuva iespējams sagādāt bagātākus pārtikas krājumus un ilgstošāk dzīvot vienā vietā. Ar vietsēžu dzīvi savukārt saistījās iespēja un nepieciešamība celt labākus, pamatīgākus mājokļus. Uzlabotie dzīves apstākļi veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu. Neolīta beigās Latvijā sāka attīstīties primitīva lopkopība un zemkopība un vecās dzīvesvietas pie ūdeņiem tika pamestas. To veicināja baltu cilšu ieplūšana Latvijā 2.g.t.p.m.ē. Audzēja liellopus, sīklopus, vistas. Attīstīta bija arī zirgkopība. Mājlopi deva lielu daļu uzturam nepieciešamās gaļas. Uzturā lietoja arī piena produktus. Apģērbu gatavoja no ādām, liniem un vilnas. To sasprauda ar kaula adatām vai dzintara pogām. Neolīta laikā Latvijā ieviesās podniecība – no vietējā māla sāka izgatavot māla traukus. Podus gatavoja no māla ar zvirgzdu vai sasmalcinātu gliemežvāku piejaukumu. Māla traukus gatavoja bez podnieka ripas. No māla masas gatavoja lentveida pavedienus un, tos spirāliski lipinot, veidoja trauku. Trauka virsmu ar roku nogludināja un izrotāja – ar ķemmīti, aukliņu u.c. Gatavo trauku apdedzināja pavardā. Māla traukos glabāja produktus un gatavoja arī ēdienu. Ēdienu vārot, trauku lika starp ugunskura akmeņiem vai arī nostiprināja zemē un meta tajā sakarsētus akmeņus. Tika gatavotas arī rotas no dzintara, kaula un slānekļa. Bija attīstīta maiņa. Galvenais maiņas priekšmets bija dzintars. Runājot par neolīta apmetnēm, atsevišķi atzīmējama mūsdienās grūti izprotama parādība – mirušo apbedījumi dzīvesvietās. Jādomā, ka šādas apbedīšanas tradīcijas skaidrojamas ar akmens laikmeta cilvēku priekšstatiem par pēcnāves dzīvi un senču kultu. Viņi ticēja, ka mirušie arī no aizsaules spēj uzturēt kontaktus ar dzīvajiem un ietekmēt viņu likteņus.
Akmens laikmets beidzās līdz ar metāla parādīšanos. Tad darbarīku gatavošanai sāka izmantot bronzu, tomēr vēl joprojām Latvijas teritorijā lielākā daļa darbarīku tika gatavoti no koka, akmens un krama.