Konspekts par Andreja Pumpura tautas eposu
„ Lāčplēsis”.
Pērkona mājā sabrauca Baltijas dievi uz sapulci. Patrimpam kūlīšu rati, Pakolam kaulainās kamanās melni zirgi iejūgti, Antripam zvīņaini zirgi, zaļgani niedriņu rati. Līgo un Puškaitim ziedaini rati ar ātriem spārnotiem zirgiem. Dievu un Pērkona dēli ieradās jāšus. Austra, Laima, Tikla, daiļajās Saulītes meitas turēja zeltotus grožus. Likteņtēvs sēdēja dimanta klonā. Viņš piecēlās un teica, ka ir nācis pasaulē varens dieva dēls, to nosauca –Kristus.
Pērkons apsolījās pasargāt latviešu tautu. „Kas manu tautu še kalpināt, nospaidīt dzīsies, visus agrāk vai vēlāk notriekšu ar zibeņiem.”
Patrimps teica, ka viņš gādās par to, lai Latvijā maizīte labi aug un latvju tauta bagātus pļāvumus vāks, bet svešo tautu arkli un sirpi lūzt. Kad visi bija solījušies, ka apsargās latviešu tautu un sapulce gāja uz beigām, dievi jau gribēja šķirties, kad Staburadzīte nāca un runāja, ka šonakt, sēdēdama uz Stabraga klintes, redzēja divas raganas uz ozola bluķiem. Tās laidās pāri Daugavai, pēkšņi viena nometa savu bluķi, pārsēdās pie otras un aizlidoja projām. Bet tai bluķī bija skaists jauneklis, es viņu izvilku no bluķa, ienesu kristāla pilī un apguldīju to gliemežu gultā. Tiklīdz kā pārliecinājos, ka viņš ir dzīvs, nācu tev ziņot, Pērkoni lielais, un tālāku pavēli saņemt.
Staburadze teica, ka vēlas puisi vest augšā pa pilsvārtiem un tad paturēt pie sevis. Tikla šos vārdus dzirdot, teica, ka Staburadze to puisi vēlas, lai pavadītu ar viņu mīlīgus brīžus. Staburadze nosarka un teica: „Tas puisis cīnās pret tumšajiem spēkiem.” Laima sacīja, ka viņai jāredz puiša liktenis. Bet pērkons pēkšņi uzsauca: „Sievišķi paliekat mierā! Šis staltais puisis ir mans svētītais augstākiem mērķiem, raganas atvarā iemeta Lielvārda dēlu Lāčplēsi. To, ka Staburadze paglābi viņu laikā ir labi un tagad skrien uz mājām, apkop jaunekli un ved to caur vārtiem, lai tas paliek par akmeni. Tu, Laima, vēlāk vadīsi jaunekli caur likstām.” Sapulce tagad bija beigta.
Sensenos laikos pie Daugavas stāvēja Lielvārdes pils. Kādā jaukā dienā kad Ziedon’s smaidīja. Lielvārdes kungs pastaigājās ar savu dēlu. Runājot tie pienāca pie tuvas mežmalas, ozolu ēnā. Vecais, piekusis, apsēdās un pēkšņi viņam virsū metās dusmīgs lācis. Jaunākais ātri pieskrien klāt un lāci saķer aiz vaļējiem žokļiem, ar lielu stiprumu jauneklis pārplēš zvēru uz pusēm. Vecākais sacīja, ka šodien, kad tev paliek astoņpadsmit es tev pastāstīšu ko interesantu. Šodien pirms astoņpadsmit gadiem pienāca laiva Daugavas krastā. Izkāpa ārā cienījams vecis Vaidelots ar mazu puisēnu rokās un teica man, lai es to audzinu par savu mantinieku. Teica, ka puisēnu atradis mežā pie kādas lācenes pienīgām krūtīm zīžot šo dīvaino cilvēka bērnu. „Šis puisis reiz kļūs par slavenu varoni.” Šos vārdus pateicis viņš aizbrauca. Es audzināju to par staltu puisi –tu pats tas esi. Par Lāčplēsi tevi sauksim joprojām, lai paliek vārds šis par piemiņu šodien, ka tēvu izglābi no nāves, rādīdams pirmo varoņa darbu.
Lāčplēsis devās stalts uz slaveno Burtnieku pili mācīties gudrības. „Sveicini no Lielvārda Burtnieka kungu, tad tevi tur uzņems laipni. Tur tu mācīsies septiņus gadus.” Noklausījies tēva mācību tas vairogu vicinot, aizjāja projām.
Kādā pilī Aizkrauklis sēdēja pie galda ar savu meitu Spīdalu. Aizkrauklis jautāja viņai, kur viņa ņēma šīs krelles un gredzenus? Spīdala teica, ka viņai tās dod vecā kūma. Ļaudis runā, ka vecā kūma ir ragana un baro pūķi ar cilvēka gaļu. Spīdala nosarkusi skatījās pa logu un ieraudzīja kā jauns kareivis iejāj pa vārtiem. Tā kā Aizkraukles pils atrodas ļoti tālu atrodas no ļaudīm, tad reti bija kāds nācis pie viņiem ciemos. Nobrīnījies par šo negaidīto viesi pat Aizkrauklis piegāja pie loga. Pagalmā stāvēja Lāčplēsis. Lāčplēsis sveicināja kungu, teikdams, ka viņš ir ceļā uz Burtnieku pili. Viņš lūdza Aizkrauklim nakts mājas un tas viņam atļāva. Kopā ar Aizkraukli tas gāja iekšā un pretī tiem Spīdala gāja. Kareivis notrīcēja, ieraudzīdams tik skaistu būtni. Spīdala runāja ar Lāčplēsi līdz Aizkrauklis vēlēja tai ciemiņu pabarot un apguldīt.
Pusnaktī Lāčplēsis atvēra logu, elpodams svaigu gaisu, redzēja kā skrien ēnas. No rīta tas Aizkrauklim teica, ka pabūs vēl te dažas dienas. Vakarā visi gāja gulēt, bet Lāčplēsis izskrēja ārā, apsēdās pie krūma un sāka novērot. Te pēkšņi no mājas iznāk Spīdala melnās drēbēs. Tā sēdās kādam bluķim virsū, sētmalā, teikdama burvju vārdus tā aizlidoja. Lāčplēsis nelaimīgs devās iekšā, jo gribēja viņš arī tos jodus redzēt. No rīta, staigājot pa sētsvidu, Lāčplēsis ieraudzīja bluķi ar vidū izdobtu caurumu. Tajā caurumā varēja viegli ielīst cilvēks. Lāčplēsis uzreiz izdomāja, ka šovakar viņš tur tai caurumā ielīdīs un lidos Spīdalai līdzi. Pusnaktī, ielīdis bluķī, Lāčplēsis gaidīja Spīdalu. Tā izgāja uzsēdās bluķim virsū un aizlidoja pāri Aizkraukles mežiem.
Spīdala nolaidās „Velna bedres kalnā ” pēc ilga lidojuma. Atstādama bluķi kalna galā, tā gāja Velna bedrē ar vēl divpadsmit raganām. Lāčplēsis atjēdzies gāja tajā bedrē arī iekšā. Tur bija liels katls, kurā vārījās vakariņas. Iedamas tālāk, katra ragana sasmērēja acis ar zālēm un tām uzreiz acis palika gaišākas. Lāčplēsis paslēpies aiz zālēm kaktā vēroja tās. Viņš meklēja Spīdalu, bet nevarēja pazīt, jo visas bija vienādas. Ejot tālāk viņš arī sasmērēja acis ar zālēm. Un tagad katlā tas redzēja bērnu rociņas, nevis desas. Visām raganām bija daudz visādu rotu. Tad katra ragana izsauca sev kundziņu un gāja prom uz citu istabu. Beigās galvenā ragana sauca un izleca ārā Līkcepure –jodu un raganu virsaitis. Viņš jautāja, vai viss ir gatavs. Ragana atbildēja: „Jā! ”
Sacēlās ugunis, jaunie pāri pamodās un dejoja ap Līkcepuri. Tad vecā ragana bļāva: „Iekšā! ” Tūliņ kāda siena pavirzījās un izveda ārā kādu bālu cilvēku, iegrūda to raganu aplī. Lāčplēsis, to redzēdams, satrūkās. Tas cilvēks bija svētnieks, labdaris Kangars. Viņš dzīvoja vientuļš Kangaru kalnos, meža vidū.
Pēkšņi Līkcepure iekliedzās: „Grēcinieks, šodien tevim laiks ir apritējis, saņem savu algu tagad pūķa rīklē, tevi tur iegrūdīs raganu dakšas.” Kangars nokrita un sāka lūgties, lai paildzina viņa laiku un, ka viņš kalpošot Līkcepurei no jauna. Līkcepure teica, ka Baltijā drīz ienākšot sveša tauta, kura sludinās jaunu ticību un Kangaram vajadzēs palīdzēt svešai tautai izplatīt to ticību. Līkcepure lika Kangaram zvērēt. Kangars zvērēja un par to viņam paildzināja mūžu. Visas raganas apsveica Kangaru un sapulce beidzās. Lāčplēsis ielīdis bluķī, gaidīja Spīdalu.
Vecā ragana piegāja pie Spīdalas un teica, ka šovakar te bija Lāčplēsis. Ragana lika Spīdalai iemest to atvarā pie Staburaga.
Staburadze pārnāca mājās noskumusi no Dievu sapulces. Lāčplēsis jau bija pamodies un lūkojās apkārt, domāja par to, kā viņš te nokļuva. Bet pēkšņi attaisījās durvis un iegāja iekšā kāda jaunava. Viņa bija ļoti skaista. Un tās mati bija atsieti vizulīšiem. Lāčplēsis gribēja celties un pateikties glābējai, bet jaunava neļāva. Tad Lāčplēsis iepazinās ar viņu. Izrādījās ka tā ir Staburadzes meitiņa un šī vieta ir kristāla pils, kura pieder Staburadzei –viņa glābējai. Meitiņa aizgāja pēc azaida, tad atnāca pati Staburadze un Lāčplēsis pateicās tai klanīdamies. Staburadze teica, ka dievi grib, lai Lāčplēsis cīnās tēvijas labā un viņi to vadīs visu viņa atlikušo dzīvi. Lāčplēsis vēlreiz pateicās un Staburadze viņam iedeva spoguli, ar kura palīdzību tas padarīs pretinieku bezspēcīgu. Laimdota iedeva Lāčplēsim zilo lentīti no saviem matiem un pušķoja ar to viņa cepuri. Staburadze teica, ka viņš redzēs vēl Laimdotu un izveda to pa kristāla pils vārtiem. Tur Lāčplēsis nokrita un kļuva par akmeni.
Lāčplēsis pamodies palīdzēja tikt cilvēkiem pāri Daugavai. Otrā krastā stāvēja jauneklis, kurš nesa baļķus no meža. Lāčplēsis iepazinās ar puisi. Viņu sauca Koknesis. Lāčplēsis pastāstīja Koknesim, kur viņš dodas un Koknesis devās viņam līdzi uz Burtnieku pili mācīties gudrības.
Kad abi jaunieši tuvojās Aizkraukles pilij, Spīdala nobālēja. Aizkrauklis atdeva Lāčplēsim savu zirgu. Nākošajā vakarā nonāca tie Burtnieku pilī. Burtnieks tos uzņēma un izprāšņāja. Jaunekļi pastāstīja, ko viņi vēlas. Lāčplēsis to sveicināja no tēva. Tad Burtnieks laipni tos uzņēma kā mācekļus vecajā pilī.
Gadi gāja un Burtnieku pilī Lāčplēsis ar Koknesi jau mācēja lasīt Burtnieku vecos rakstus. Lāčplēsis jau gribēja lūgt Burtniekam Laimdotas roku, kad izpaudās ziņa, ka Kangaru kalnos posta ciemus Kalapuisis. Burtnieks atlaida jaunekļus pie Kalapuiša, bet tad nāca ziņa, ka igauņu pulki dedzina ciemus un lūdz, lai Burtnieks aicina savus kareivjus stāties pretī. Lāčplēsis devās pie Kalapuiša, bet Koknesis gāja palīdzēt Burtniekam.
Lāčplēsis uzvarēja Kalapuisi un atstāja to dzīvu. Tad abi divi devās beigt igauņu karu. Nu visi karavīri atgriezās Burtnieku pilī. Visi dziedāja, gan meitas, gan kareivji, gan Burtnieks.
Vakarā Lāčplēsis atrada slepenu eju, no kuras spīdēja gaisma. Viņš gāja iekšā un turpināja savu ceļojumu uz leju pa šaurām akmeņu kāpnēm. Nonācis lejā, Lāčplēsis saprata, ka tā ir vecā Burtnieku pils, kura nogrima ezera vidū. Vienā no kambariem sēdēja Laimdota ar daudziem tīstokļiem. Sēžot lejā ar Laimdotu, Lāčplēsis lūdza viņas roku un Laimdota piekrita. Tikai Lāčplēsim vajadzēja vienam pašam nosēdēt vecajā pilī visu nakti. Pa nakti pie Lāčplēša nāca visādi mošķi. Pat Spīdala bija atnākusi, bet Lāčplēsis visus aizdzina ar spoguļa palīdzību.
Nākošajā rītā vecā Burtnieku pils stāvēja uz kādas saliņas ezera vidū. Vecais Burtnieks svētīja jauno pāri. Kādā vakarā, kad atkal viņi sēdēja vecajā pilī, Laimdota lasīja Lāčplēsim teikas no vecajiem tīstokļiem.
Pienāca Veļu laiks un vakarā nozaga Laimdotu, kā arī pazuda Koknesis. Meklējot Laimdotu, Lāčplēsis satiek Kangaru un Spīdalu. Tie viņam saka, ka Laimdotu aizveda uz Vāczemi ar Koknesi.
Lāčplēsis kādu laiku dzīvoja pie tēva Lielvārdes pilī un bija ļoti noskumis, jo domāja, ka Laimdota krāpj viņu ar Koknesi. Tomēr tēvs viņu mierināja.
Nodibināja Rīgu!
Laimdota bija ieslēgta Nonnu klosterī. Laimdotu uzglāba Koknesis un tie devās mājup caur Ziemeļa jūru. Pa to laiku Lāčplēsis maldījās Ziemeļa jūrā un Ziemeļmeita viņam palīdzēja. Pastāstīja, kur drīkst un kur nedrīkst stāties. Lāčplēsis devās tālāk un kādā salā viņam uzbruka Sumpurņi, kuri ēda cilvēkus. Tad Apburtajā salā viņš satiek Spīdalu, kura kļūst par sievieti, bet raganas drānas sadedzina. Atrodas tajā salā arī Koknesis un Laimdota. Koknesis lūdz roku Spīdalai un visi brauc mājās. Tēvijā visi svin Līgo svētkus, kā arī sagaida Lāčplēsi ar draugiem. Vēlāk kāzas svin Lāčplēsis ar Laimdotu un Koknesis ar Spīdalu.
Sākās karš ar bruņiniekiem un tad kāds Tumšais bruņinieks ieradās Latvijā un cīnījās ar Lāčplēsi. Beigās abi iekrita Daugavā un joprojām vēl cīnās.