LATVIEŠU TAUTASTĒRPI
Latviešu tautas kultūrā liela nozīme ir ne tikai tautasdziesmām, dejām, teikām, pasakām, paražām un amatniecībai, bet arī tautastērpam. Tautas kultūra rodas no īpatnējiem dabas, klimatiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem, kādos tauta dzīvo. Tautas kultūra ir tā, kas tautu saista un vieno, tā attīsta tautas nacionālo pašapziņu. Kultūras veidošanā liela loma bijusi arī tautastērpam.
Tautastērpu attīstība ir cieši saistīta ar tautas vēsturi. Tajos atspoguļojas tautas vēsture, sākot no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, kad tagadējā Latvijas teritorijā veidojās baltu un somugru ciltis, līdz pat 19.gs. 2.pusei, kad tautas tērpus pārstāja valkāt. Tautastērpos visspilgtāk atspoguļojas dažādu tautu, arī dažādu novadu atšķirības. Tautastērpi ataino ne tikai etniskās īpatnības, bet arī to valkātāju sociālās un ģimenes attiecības, vecumu, turīgumu, gadsimtu gaitā izveidojušās tradīcijas, kultūras sakarus un mijiedarbību ar kaimiņu tautām.
Latviešu tautastērpi veidojās kā lauku ļaužu apģērbs, kas piemērots attiecīgajam nodarbošanās veidam, kā arī attiecīgajam gadalaikam, ikdienai un svētkiem. Feodālisma laikmetā tautastērpi maz mainījās. Apģērbi tika darināti uz vietas saimniecībā no pašu ražotās vilnas un liniem. Pirktas tika vienīgi rotaslietas, dažkārt arī galvassegas un apavi.
Straujākas pārmaiņas apģērba attīstībā radās reizē ar kapitālisma un rūpniecības uzplaukumu un pārvietošanās brīvību. 19.gs. otrajā pusē lauku sētās palielinājās pilsētas kultūras ietekme un tautastērpus pakāpeniski nomainīja pilsētas tipa apģērbs. 19.gs. beigās tautastērpi ikdienā vairs netika valkāti. Tikai dažos attālākos novados kā goda apģērbu tautastērpus turpināja nēsāt līdz pat 20.gs. 40.gadiem.
Latviešu tautastērpus iedala piecās grupās atbilstoši etnogrāfiskajiem apgabaliem – Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales un Augšzemes tautastērpos. To atšķirības sākotnēji saistītas ar seno baltu un somugru cilšu etniskajām atšķirībām. Feodālisma laikmetā, kad teritorija bija sadrumstalota un zemnieki bija cieši piesaistīti muižai, vēl vairāk pastiprinājās atšķirības apģērbā, tā izveidojot novadiem raksturīgus tautastērpus.
Visspilgtāk novadu īpatnības izpaudās sieviešu tērpu proporcijās, piegriezumā, krāsu un rakstu izvēlē, īpaši, brunču, zeķu un cimdu krāsu un rakstu izvēlē, izšuvumu tehnikā. Mazāk atšķirību bija galvassegās, virsdrēbēs un apavos. Tajos ātrāk parādījās pilsētas ietekme.
Vīriešu tērpos 18.–19.gs. novadu atšķirības bija mazāk izteiktas, īpatnības izpaudās galvenokārt apģērbu apdarē, rotājumos un detaļās.
Visā Latvija izplatīti apavi bija pastalas un vīzes. Turīgākie zemnieki centās iegādāties zābakus un kurpes. 19.gs. 2.pusē zābakus un kurpes valkāja jau liela daļa iedzīvotāju.
Tautastērpu vēsturiskās izpētes un rekonstrukcijas galvenais avots ir muzeju kolekcijas. Līdz mūsdienām saglabājušies galvenokārt tikai 19.gs. tautastērpi, kā arī senāku gadsimtu rotaslietas. Par seno latviešu un lībiešu apģērba attīstību līdz 13.gs. plašu materiālu sniedz arheoloģiskie pētījumi. Latgalē pirmie audumu paraugi arheoloģiskajos materiālos atrasti jau no 3.gs. Audumu varēja konstatēt tad, kad to plašāk sāka rotāt ar bronzu – spirālītes, gredzeni iekonservēja to. Tomēr par apģērba piegriezumu un veidu var sākt runāt, sākot ar 10.gs. Apģērbu gatavoja no linaudekla un vilnas. Krekli bija tunikveida bez apkaklītēm ar iegriezumu krekla priekšpusē, ko latgalietes aizdarīja ar saktu, bet lībietes aizsēja ar lentīti, piedurkņu gali bija vaļēji, uz tiem lika rokassprādzes. Latgalē svārki pārsvarā bija līdz puslielam, šūdināti vai nu ar sānu vīlēm, kurus augšā satur josta, vai apliekamie svārki. Lībietēm bija sarafāntipa svārki, kurus uz pleciem sasprauda ar rotadatām. Svārku malas mēdza būt rotātas. Lībietes nēsāja rotātus kājautus, tāpēc svārki bija nedaudz īsāki nekā citur. Tika valkātas arī jakas, latgalietēm tikai pie darba apģērba. Lībietēm mēdza būt arī priekšauti. Jostas apjoza divām kārtām. Ļoti izplatītas bija villaines, kas bieži tika grezni rotātas. Galvā tika likti bronzas spirālīšu vainagi, grīstes vainagi, stikla krellīšu vainagi, lībietēm izplatītas bija matu lentes, kas tāpat varēja būt rotātas ar bronzu. Plaši tika valkāti arī galvas auti.
Par apģērba attīstību Livonijas periodā 14.–16.gs. iespējams gūt tikai daļēju priekšstatu. To sniedz 16.gs. beigu ceļotāju apraksti un dažādu tērpu zīmējumi. Piemēram, Livonijas sieviešu apģērbu zīmējis itālietis Bartolomejs Grasi (1585.g.) un holandietis Breins. Šajos zīmējumos redzams, ka meitas valkājušas stikla zīļu vainagus ar pušķiem aizmugurē, precētas sievas lakatiņus, galvasautus vai aubes. Brunči pārsvarā bijuši vienkrāsaini līdz potītēm vai pusstilbam, ap vidu sietas austas jostas ar kupliem pušķiem galos. Villaines tika saspraustas ar saktām uz krūtīm vai uz pleca.
Ap 1635.gadu Livonijai cauri ceļoja Ādams Oleārijs. Viņš savā ceļojuma aprakstā ievietojis arī latviešu kāzu gājiena zīmējumu un apģērbu aprakstu. Pēc Oleārija sniegtajām ziņām sievietes staigājušas ar neapsegtu galvu, valkājušas no rupjas vilnas vai linaudekla darinātu apģērbu, nēsājušas priekšautu, vasarā vilkušas vīzes, ziemā – pastalas. Vīrieši valkājuši īsus svārkus un garus zābakus, galvā likuši rata cepures.
Pilnīgāko 17.gs. 2.puses vidzemnieku un kurzemnieku apģērbu aprakstu sniedzis Duisburgas universitātes profesors J.Brants 1673.gadā. Viņš apraksta svētdienas apģērbu ziemas laikā. Tātad, pēc J.Branta ziņām, turīgākie saimnieki nēsājuši aitādas kažokus, plecu daļa, apkakle un abas kažoka malas līdz apakšai tikušas rotātas ar izrakstītām ādas piešuvēm. Lai kažoku saudzētu, tam pa virsu bieži valkājuši vadmalas svārkus, kājās vilkuši kazādas pastalas, bet stilbus tinuši ar baltiem linu autiem. Galvā viņi likuši platmali vai cepuri. Savukārt jaunas sievietes arī aukstā laikā staigājušas tikai kreklā, kas pie kakla bijis sasprausts ar saktu. Pār labo plecu nēsāta melna vilnas josta, brunči bijuši līdz lieliem. Kājās viņas vilkušas tāšu vīzes, ap stilbiem – linu autus. Sievietes staigājušas vai nu ar kailām galvām, vai sējušas baltu linu lakatiņus, virs tiem liekot vainagus. Uz lauku ejot, sievietes apsegušās ar vilnas seģeni, ko priekšā turējušas ciet ar roku. Bieži sievietes virs minētā apģērba valkājušas arī garus vadmalas svārkus. Vecas sievas valkājušas tādu pašu apģērbu tikai bez vainaga un saktām, galva bijusi apsieta. J.Branta aprakstā minētās vidzemnieku ģērbšanās tradīcijas lielākoties vērojamas arī 19.gs. zemnieku apģērbā.
1692.gadā kurzemnieku apģērbu aprakstu sniedzis Rozins Lentilijs aprakstā “Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi”.
Detalizēti latviešu un igauņu zemnieku apģērbu 18.gs. 2.pusē un 19.gs. sākumā aprakstījis igauņu mācītājs Augusts Hupels. Pēc A.Hupela materiāliem, zemnieki nēsājuši pastalas, tikai svētdienās vai godos daži vilkuši kurpes vai zābakus. Ikdienas darbos bieži gājuši basām kājām vai vīzēs. Vēsā un lietainā laikā sievietes segušas sagšas. Īstens latviešu apģērbs esot bijis pelēkā krāsā. Latvietes nēsājušas īsus, pieguļošus kamzoļus un sakrokotus brunčus, sējušas priekšautus, vilkušas zeķes un īpaši svētdienās galvā likušas cepures, kas rotātas ar sparģeļu ogām. Uz krūtīm viņas spraudušas sudraba saktas ar sarkaniem stikla akmeņiem.
Pašus vērtīgākos un plašākos materiālus par latviešu tautastērpu vēsturi 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā atstājis Rīgas Ķeizariskā liceja konrektors Johans Kristofs Broce. Viņš daudz ceļoja pa Vidzemi, un bez dažādu citu vēstures materiālu zīmējumiem un aprakstiem viņš 253 zīmējumos attēlojis arī vidzemnieku apģērbu. Gandrīz katram zīmējumam J.K.Broce pievienojis paskaidrojumus, kuros raksturoti apģērbu darināšanai izlietotie materiāli un tehniskie paņēmieni, pieminēts arī, kādam nolūkam apģērbs darināts un ar ko nodarbojies tā valkātājs. J.K.Broce zemniekus attēlojis viņu dabiskajā vidē – lauku sētā, pļavā, tīrumā, tirgū pilsētā, darbā, godos un svētkos.
Vērtīgi materiāli par latviešu, lībiešu un krieviņu tērpiem atrodami 1862.gadā izdotajā monogrāfijā “Krievijas tautas”.
1868.gadā tika nodibināta Rīgas Latviešu biedrība. Biedrības Zinību komisija organizēja materiālu vākšanu Latviešu etnogrāfiskajam muzejam, kas bija Latvijas Vēstures muzeja priekštecis. 1896.gadā Rīgā tika izveidota pirmā plašākā latviešu etnogrāfiskā izstāde. Eksponātu vākšanai 1894.–1895. gadā RLB Zinību komisija organizēja vairākas ekspedīcijas gan Kurzemē, gan Vidzemē, kurās tika savākti arī tautastērpi un materiāli par tiem. Viens no ekspedīciju dalībniekiem bija mākslinieks Jānis Krēsliņš, kurš zīmēja gan zemnieku sētas, gan iedzīves priekšmetus, gan tautastērpus un to valkātājus. J.Krēsliņš diezgan precīzi atspoguļojis 19.gs. 2.puses dažādu novadu apģērbu īpatnības. Etnogrāfiskajai izstādei tautastērpus un zemnieku tipus zīmējuši arī Ā.Alksnis, A.Baumanis, J.Rozentāls un citi tālaika latviešu mākslinieki.
1924. gadā tika nodibināta Pieminekļu valde. Tā organizēja plašu etnogrāfisko materiālu vākšanu. Tika rīkotas daudzas ekspedīcijas, kurās iesaistījās gan zinātnieki, gan mākslinieki, gan skolotāji un studenti, gan muzeju darbinieki. Rezultātā tika izveidots Brīvdabas muzejs un bagātīgi papildināti Latvijas Vēstures muzeja fondi. Pēc 2. pasaules kara ar etnogrāfisko materiālu vākšanu, kārtošanu un publicēšanu nodarbojās Latvijas Vēstures institūta Etnogrāfijas sektors.