Saturs.
Latvijas derīgie izrakteņi :
1) granīts,
2) māls,
3) smilts,
4) grants,
5) smilšakmeņi,
6) kaļķakmeņi,
7) dolomīti,
8) saldūdens kaļķi,
9) ģipšakmeņi,
10) kūdra,
11) krāsu zeme.
Latvijas derīgie izrakteņi.
Pie Latvijā pazīstamiem derīgiem izrakteņiem jāpieskaita ledāja atnestie laukakmeņi un vietējie ieži. Pirmajiem pieskaitāmi Skandināvijas un Somijas kristāliskie ieži :
1) granīti,
2) gneisi,
3) porfiri,
4) kvarcīti,
kā arī no Somu jūras līča Igaunijas piekrastes atnestie silura kaļķakmeņi.
Vietējiem iežiem pieskaitāmi kaļķakmeņi, avotkaļķi, dolomīti, merģeļainie dolomīti, ģipši, māli, smilšakmeņi un citi minerāli.
Pavisam Latvijā ir sastopami sekojoši derīgie izrakteņi :
1) granīts,
2) māls,
3) smilts,
4) grants,
5) smilšakmeņi,
6) kaļķakmeņi,
7) dolomīti,
8) saldūdens kaļķi,
9) ģipšakmeņi,
10) kūdra,
11) krāsu zeme.
Granīts.
Granīts ir kristālisks iezis, kas sastāv no laukšpatiem (40% – 50%), kvarca (25% – 30%), krāsainiem minerāliem (līdz 15%). Granīts ir sarkans, sarkanpelēks. Granīts ir pilnkristālisks.
Latvijā pastāv vietējie un atnestie ieži. Pie vietējiem iežiem pieskaitāmi pamatieži, kas cēlušies uz vietas un tagad redzami kārtām dabiskos un mākslīgos atsegumos. Atnesti ir laukakmeņi, ko ledājs nesis no ziemeļiem, no Somijas, Zviedrijas, Baltijas jūras un Igaunijas ziemeļu krasta. Tumšie, pelēkie, noapaļotie, dažāda lieluma granīti, gneisi un tiem radnieciskie ieži izkaisīti visā Latvijā. Baltie vai iepelēkie Igaunijas silura kaļķakmeņi, kā oļi un grants tāpat izbārstīti pa visu zemi. Sarkanie vai brūnie kvarcīti sastopami samērā reti. Granītiem un gneisiem ir izcila nozīme celtniecībā, bet Igaunijas silura kaļķakmeņiem – rūpniecībā – dedzinātu kaļķu ieguvei kaļķu cepļos.
Atkarībā no šo minerālu graudu lieluma izšķir rupjgraudainos un sīkgraudainos. Mūsu vietējie granīti atrodas dziļi zemē. Somijā tie iznāk zemes virspusē, zem Somu jūras līča un Igaunijas sāk noiet dziļumā. Latvijā tie ieguļ jau apmēram 1 km dziļumā un Lietuvā vēl dziļāk. Austrumos no Latvijas teritorijas turpretī tie atkal iznāk virspusē.
Māls.
Māls sastāv galvenokārt no māla minerāliem. Māla sastāvā dominē daļiņas, kas mazākas par vienu tūkstošo daļu milimetra. Samitrinoties māls kļūst plastisks, bet pēc apdedzināšanas iegūst akmens cietību. Mālu izmanto ugunsizturīgu materiālu, būvmateriālu, keramikas izstrādājumu ražošanā, urbšanas duļķēm, naftas produktu attīrīšanai, pārtikas, gumijas, papīra, plastmasu, parfimērijas, porcelāna un fajansa rūpniecībā.
Kopumā tiek izšķirti pirmatnējie un otrējie (sekundārie) ieži. Granīts ir pirmatnējais iezis, smilts un māls, kas cēlušies no sastāvdaļām – kvarca, laukšpata un vizlas – ir otrējie jeb sekundārie ieži. Smiltis rodas, kvarcam mehāniski sadrūpot, bet māls – laukšpatam un vizlai ķīmiski pārveidojoties.
Māla galvenās sastāvdaļas uz visas zemeslodes ir vienādas, bet piemaisījumi paārveido gan tā krāsu, gan īpašības. Tādēļ arī māla izlietošana ir tik dažāda. Pēc krāsas izšķir : baltus, pelēkus, dzeltenus, sarkanus, brūnus, zaļus un melnus mālus. Māla krāsa, atskaitot melno, atkarīga no dzelzs oksīdu piemaisījumiem. Tiakai melno krāsu dod organiski jeb oglekļa savienojumi.
Vislabākais baltais māls – kaolins – Latvijā nav atrasts.
Atkarībā no mehāniskiem piemaisījumiem izšķir treknu un liesu mālu. Tādu mālu, kam piejaukts daudz smilšu, akmentiņu vai kaļķu, sauc par liesu mālu. Trekns māls kaltējot stipri plaisā, bet apdedzinot saraujas tik stipri, ka priekšmets kļūst par 1/5 mazāks nekā pirms apdedzināšanas.
Lai priekšmets tik stipri nesarautos un nerastos plaisas, treknu mālu liesina ar smilti, apdedzinātu un samaltu mālu vai arī ar maltu ķieģeļu druskām.
Latvijā visvairāk izplatīts tā saucamais morenu māls.
Upju pārskalotie māli mēdz būt trekni vai liesi. Liesi māli pelēki brūnā vai pelēki zaļganā krāsā un satur 18 – 20% smalki saberzētā ogļskābā kalcija (CaCO3) un ogļskābā magnija (MgCO3), kā arī aptuveni 3% dzelzs ķīmiskus savienojumus. Māls, kas satur maz dzelzs savienojumu, bet daudz kaļķakmens putekļu, dod iedzeltenus ķieģeļus, kurus pazīst kā baltos ķieģeļus. Lieli liesā pārskalotā māla krājumi ir Lielupes krastos Kalnciema apkārtnē, tādēļ tur plaši attīstījusies balto ķieģeļu rūpniecība.
Ķieģeļrūpniecībā plaši izmanto trekno, plastisko mālu, kas satur maz smilšu un karbonātu (ogļskābā kalcija un ogļskābā magnija), bet vairāk dzelzs savienojumu. Apdedzināts tas dod sarkanus vai sārtus ķieģeļus. Tas satur aptuveni 6% dzelzs savienojumu. Tāds šļūdoņa kušanas laikā pārskalots māls nogulies Zemgales un Lubānas līdzenumā un citās vietās. Šim mālam raksturīga ir kārtainā struktūra – tas nogulies sloksnēs, tādēļ arī to sauc par slokšņu mālu. Minētos apgabalos to izmanto ķieģeļu un keramikas rūpniecībā, bet Rīgā to izmanto portandcementa ražošanā.
Zaļgans māls sastopams Salaspils apgabalā no Daugavas līdz Juglai un arī citos rajonos. Lielāki tā krājumi atrasti Cēsu un Glūdas muižas apkārtnē. Šis māls ir smalks, satur maz karbonātu, toties līdz 5% kālija un nātrija (K2O, Na2O) savienojumu.
Tūjas apkārtnē sastopams sarkanais klinkeru māls. To izmanto ne tik vien izturīgu ķieģeļu, drenu un kārniņu ražošanai, bet, kā pētījumi rāda, šis māls noder arī vērtīgo klinkeru izgatavošanai ar augstu stiepes un spiedes izturību.
Par klinkeriem sauc stipri apdedzinātus, gandrīz pilnīgi saķepušus ķieģeļus ar blīvu, bet ne porainu vai stiklainu struktūru. Ja parasto ķieģeli ieliek ūdenī, tas savās porās to uzsūks līdz 20%, turpretim klinkera ķieģelis tikai 1 – 2%.
Smilts.
Smilts ir drupu iezis ar minerālu kvarcu, silīcija dioksīdu jeb kramskābi kā galveno sastāvdaļu. Šie mazie, noapaļotie kvarca graudiņi radušies, granītam sairstot. Saules, ūdens, temperatūras maiņas un ogļskābās gāzes iedarbībā granīts sairst šķembās un zvirgzdos, kas satur tās pašas sastāvdaļas, ko granīts, proti : kvarcu, laukšpatu, vizlu, ragmani un dažas sīkākas sastāvdaļas.
Smiltī atrodas vairāk vai mazāk piemaisījumu. Ja smiltī ir visvairāk kvarca graudiņu, bet piemaisījumu 1 – 2%, tad tādu smilti dēvē par kvarca smilti, un rūpniecībā tā ir vērtīgs materiāls. Parasti smiltī ir māla, kaļķu un dzelzs oksīdu piemaisījumi, un tā kļūst rūpniecības vajadzībām mazvērtīga. Šādu smišu ir ļoti daudz gan jūrmalas, gan iekšzemes kāpās. Visbaltāko, tīrāko kvarca smilti izlieto stikla, porcelāna un fajansa rūpniecībā.
Baltā smilts, kurai rūpniecībā ir liela nozīme, Latvijā sastopama šādās vietās :
1) Kuldīgas rajonā – Kurzemē,
2) Dienvidrietumu Kurzemē, Nīgrandas, Nīkrāces, Rudbāržu apkārtnē, Dzeldas un Šķērveles upju baseinā,
3) Ropažu – Valmieras rajonā gar dzelzceļu, sevišķi Bālē,
4) Krāslavas apkārtnē pie Daugavas,
5) Lilastes – Inčukalna apkārtnē,
6) Siguldas Katlapjos.
Grants.
Grants ir irdens iezis, kas radies dabiski sairstot izvirdumu, nogulumu un metamorfizētiem iežiem. Tās graudu lielums svārstās robežās no 5 līdz 80 mm. Granti galvenokārt patērē ceļiem, uzbērumiem, javām un betonam. Ievērojami grants krājumi ir Ogres Kangaros, kas apmēram 18 km garumā vijas gar dzelzceļu no Ogres līdz Lielvārdei.
Smilšakmeņi.
Smilts ir drupu iezis, kas savukārt var dot jaunu akmeni, ja smilšu graudiņi sacementējas. Cementētāja viela var būt māls, kaļķis, dolomīts, kramskābe un dzelzs savienojumi. Ja smilts cementēta ar mālu, dzelzs savienojumiem, nedaudz kaļķa vai dolomīta, tad akmens ir mīksts. Šāds smilšakmens Latvijā ir sastopams daudzās vietās. Tas sastopams baltā, dzeltenā un sarkanā krāsā.
Smilšakmeņu atsegumi ir Gaujas, Ventas, to pieteku un daudzu mazāku upju ielejās.
Atšķirīgi ir ledāju atnestie kramainie smilšakmeņi, kas bieži sastopami starp laukakmeņiem. Šeit smilts ir cementēta ar kramskābi. Šie smilšakmeņi ir cieti, izturīgi pret temperatūras maiņām, taču to Latvijā ir maz.
Latvijā sastopami arī dolomītu smilšakmeņi, kas sastāv no smilts, sacementētas ar dolomītu. Viscietākie un būvakmeņiem noderīgākie dolomīta smilšakmens slāņi zināmi :
1) Kalnarēžu – Salenieku – Dindomu rajonā,
2) Sietiņu – Abramu – Asaru rajonā,
3) Mālkalnu rajonā.
Būvniecībai noderīgais smilšakmens ir viegli sārts, vietām ar iezaļganiem plankumiem. Iezaļganie plankumi ir mīkstāki par sārtajām daļām
Kaļķakmeņi.
Kaļķakmeņi sastāv no ogļskābā kalcija (CaCO3). Pavisam tīri tie dabā reti sastopami. Parasti tiem ir piejaukti māli, dolomīts, dzelzs un citas vielas. Kaļķakmeni izmanto papīra, stikla, ziepju, cukura, ādu, sodas, kaļķu, cementa rūpniecībā un citur vai nu kā izejviela vai kā palīglīdzeklis.
Grants bedrēs, tīrumos, upju gultnēs, kā arī mālā ir sastopami dažāda lieluma balti vai pelēki noapaļoti oļi, kurus dēvē par silura oļiem. Silura laikmeta kaļķakmens kārtas Latvija atrodas dziļi zemē.
Jaunāki – devona laikmeta – kaļķakmeņi atrodas Viļakas apriņķī, taču tiem nav lielas saimnieciskas nozīmes.
Ļoti plaši tiek izmantoti permas laikmeta kaļķakmeņi. Tie atrodas Dienvidkurzemē – Auces, Saldus, Nīgrandas rajonos.
Izšķir divas Kursas kaļķakmens pasugas – cieto un mīksto kaļķakmeni. Cietais kaļķakmens ir tīrāks. Tas atrodas biezos slāņos zem ledus laikmeta uznesumiem Cieceres – Saldus – Sesīles, kā arī Nīgrandas – Auces rajonos.
Cietais kaļķakmens sastopams dažāda lieluma iegarenu vai ieapaļu formu veidā, kuras ieguldītas mīkstā, kārtainā kaļķakmens masā.
Kursas kaļķakmens ir viens no vērtīgākajiem izrakteņiem Latvijā, jo to izmanto daudzās rūpniecības nozarēs. Kā galveno tā izmantošanas veidu varam minēt portlandcementa rūpniecību. Kursas kaļķakmeni izlieto arī baltkaļķu iegūšanai. Kaļķameni apdedzinot, iegūst gabalaino un pēc malšanas pulverveidīgo dedzināto kaļķi. Apdedzinātos gabalus veldzē ar ūdeni, un tā dabū dzēstos kaļķus. Mūrēšanai baltkaļķi mazāk noderīgi nekā pelēkie mūrkaļķi, ko iegūst, apdedzinot dolomītus.
Dolomīti.
Dolomīti ir ieži, kas sastāv no ogļskābā kalcija un ogļskābā magnija. Pēc ārējā izskata ne vienmēr var droši izšķirt dolomītus no kaļķakmeņiem. Vienkāršs atšķiršanas vieds ir sālsskābe. Uzpilinot kaļķakmenim sālsskābi, redzamas putas, akmens vārās, izdalās ogļskābā gāze.
Dolomītu, kas satur 54% CaCO3 un 46% MgCO3, sauc par normaldolomītu. Dabā tas sastopams samērā reti.
Atkarībā no māla piemaisījuma daudzuma izšķir :
1) dolomītu ar 0 – 5% māla un
2) dolomītmerģeli ar 10 – 25% māla.
Saldūdens kaļķi.
Saldūdens kaļķi noder celtniecībai, rūpniecībai un lauksaimniecībai. Pēc izcelšanās lielākā daļa Latvijas kārtaino iežu ir ūdens baseinu nogulumi. Saldūdens kaļķi ir visajunākie ieži, jo to rašanās novērojama vēl šodien. Atkarībā no atrašanās vietas izšķir – purva, pļavu, ezeru un avotu kaļķus.
Kopējais saldūdens kaļķu atradņu skaits Latvijā ir aptuveni 1200.
Ģipšakmeņi.
Ģipšakmens iegulumu josla sākas no Gaiļu muižas un Apriķiem pie Tebras upes, tālāk stiepjas uz Ēķupi un Kastiķiem augšpus Kuldīgas, tad uz Veģiem augšpus Rendas, Zenteni, Līves muižu pie Ikšķiles un izplatās starp Slampi, Kaugurciemu un sloku.
Svarīgākās atrdnes Vidzemē ir Salaspils – Stopiņu rajonā, Mazsauriešos un Palsmanes Vizlās, Smārdē, Kuldīgā, Tebrā, Skaistkalnē.
Kūdra.
Kūdra sastopama kūdras purvos. Lielākie purvu masīvi atrodas Latgalē, trīstūrī Rīga – Jelgava – Tukums, Ziemeļvidzemē un Kurzemes piejūras rajonā. Pēc statistikas purvu kopplatība ir 643300 ha jeb 9,8% no visas Latvijas teritorijas.
Kurināmās kūdras daudzums mūsu purvos līdzinās 1206000 tonnu akmeņogļu.
Krāsu zeme.
Latvijā ir sastopamas arī minerālkrāsu jeb okarzemes atradnes. Okarzemes nogulumi atrodas vai nu zem plānas kūdras kārtas, vai arī tieši zemes virspusē. Tās biezums ir 20 – 30 cm, bet atradnes platība vidēji ap 1000 – 2000 m2. Biežāk sastopama tumšā krāsu zeme, dzaudz retāk gaišā.
Pazīstamākās okarzemes atradnes Latvijā ir Kuldīgas, Ilūkstes, Cēsu un Daugavpils apkārtnē.
Ieguves rūpniecība Latvijā.
Ieguves rūpniecība 1997 1998
Kūdras ieguve 1000t 441,9 87,9
Kūdras briketes 1000t 22,1 11,4
Šķembas 1000t 587,4 695,2
Būvsmilts 1000t 52,8 104,8
Ģipšakmens 1000t 116,9 119,1
Kaļķakmens 1000t 372,7 363,3
Izmantotās literatūras saraksts.
1. ‘Latvijas PSR derīgie izrakteņi’, Rīga,
2. Latvijas statistikas ikmēneša biļetens, Rīga, LR centrālās statistikas pārvaldes poligrāfijas daļa 1999.g. – 140 lpp.