Latvijas prezidenti

Piecos gados valsts prezidenta amatā Čakste pieņēma vairāk nekā 400 likumu un apžēloja 549 notiesātos. Lielākā daļa šo cilvēku bija tiesāti politisku iemeslu dēļ neskaidrības un juku laikos. Piemēram, kā to saka Ādolfs Šilde, minot rakstnieka Andrievas Niedras gadījumu, kad cietuma sodu pārvērta par viņa izraidīšanu no Latvijas: “Čakste Niedras noziegumu – sadarbību ar vāciešiem – atzina par “politisku kļūmi, kas bija pielaista sarežģītos vēsturiskos apstākļos”.

Čakstes nostājā allaž izpaudās princips – palīdzēt savai tautai. Ja bija sodīts kāds lauku cilvēks ar lielu ģimeni, Čakste atvēlēja vi

i
iņu priekšlaicīgi izlaist no cietuma, lai varētu pavasarī apsēt laukus. Toties Čakste bija nepiekāpīgs pret koruptantiem, ko dēvēja par ķirmjiem, kas grauž valsts ēku.

49 gadus vecais Alberts Kviesis pamatā turpināja abu priekšgājēju tradīcijas, ar bezpartejisku objektivitāti un nosvērtību balstot demokrātiju, veicot amata funkcijas un cienīgi reprezentējot valsti. Kviesis mēģināja iespējami izvairīties no iejaukšanās valdības likumdošanas darbā. Visā savā darbības laikā viņš neiesniedza Saeimai nevienu paša izstrādātu likumprojektu, nevienu likumprojektu neaizsūtīja atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai, kā arī nesasauca Rīgas pilī nevienu ministru kabineta sē

ē
ēdi.

Kviesis turpināja atbalstīt arī mūzikas dzīvi, uzņēmās Vispārējo Dziesmu svētku protektora un goda kuratorijas priekšsēdētāja posteni. 1931.gada 21.jūnijā viņš atklāja Dziesmu svētkus un dāvināja ceļojošo balvu – pēc Arvīda Dzērvīša meta darinātu greznu kokli. Kviesis uzņēmās protektora pienākumus arī 1933.gada VIII Vi

i
ispārējos Dziesmu svētkos, kas bija veltīti I dziesmu svētku atcerei.

Ulmaņa diktatūras laikā tika gūti neapstrīdami panākumi lauksaimniecībā un valsts saimniecības izveidošanā, tomēr, gribēdams tautai palīdzēt un sagādāt tai labāku nākotni, viņš īstenībā atņēma tai pašlemšanas tiesības, privātsaimniecību lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībā. Vēl ievērojamāki panākumi tika sasniegti izglītības un kultūras jomā – pieaugošas Kultūras fonda aktivitātes, “Draudzīgā aicinājuma”, Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana, Brāļu kapu celtniecības nobeigšana, uzceltas daudzas monumentālas celtnes un pieminekļi, īpaši skolu celtnes provincē (uzplaukuma laikā atklātas pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Šajā laikā tika uzcelta arī Ķeguma spēkstacija, jauni dzelzceļi, sākta vietējo izrakteņu kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, plauka un modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija fi

i
inanses un nauda.

Paralēli bija arī demokrātijas ierobežojumi, zināma nacionālās politikas saasināšanās, arī saimnieciskajā jomā, tomēr nepastrīdams bija arī liels nacionāls pacēlums, ideālisma pieaugums prāvā sabiedrības daļā. Bija arī vadonības kults, kas dažbrīd izpaudās nepievilcīgā veidā, subjektīvisms un autoritārisms. Ulmanim neapšaubāmi varētu pārmest nepietiekamu aktivitāti ārpolitikā. Savas vadonības sešos gados viņš ne reizes neizbrauca no Latvijas ne diplomātiskā misijā, ne privātā braucienā. Maz vērības Ulmaņa valdība veltīja valsts aizsardzībai.

Nepatīkamo valsts vēlēšanu lietu 1936.gada 12. martā Ulmanis nokārtoja vienkārši ar sava Ministru ka

a
abineta lēmumu pārņemt savās rokās arī Valsts prezidenta amatu. Tagad viņš bija kļuvis vienvaldnieks – valdības galva, Valsts prezidents, bruņoto spēku un aizsargu augstākais vadonis. 1936.gada 12. marta likumā var lasīt, ka Ulmanis kā Ministru prezidents Valsts prezidenta amatu pildīs līdz 1934.gada 18. maija deklarācijā paredzētās Satversmes reformas izveidošanai, un viņam atvaļinājumā esot vai citu iemeslu dēļ nevarot pildīt valsts prezidenta amatu, to pildīs Kara ministrs Jānis Balodis. Šis likums arī atcēla visus pastāvošos likumus, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata pildīšanai noteikta citāda kārtība. Tādēļ nav brīnums, ka pēc tam, kad Ulmanis trīs gadus jau bija pavadījis arī Valsts prezidenta amatā, nekas nenotika, un viņš mierīgi paturēja šo amatu, ignorējot konkrētā prezidentūras termiņa izbeigšanos.

Ar 1940.gada 23. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 1940.gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis pārņēma absolūtu varu Latvijā. Tagad viņš bija ne tikai bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstākais vadonis, pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus. Vienīgi viņš varēja lemt Latvijas likteni, gan saziņā ar 9. aprīlī izsludināto Valsts aizsardzības padomi.

Diktatūras režīms, prezidenta ārējā un militārā politika bija vājinājusi Latvijas spēju pastāvēt ārkārtīgi sarežģītajā starptautiskajā situācijā, un pēc 1940.gada 16. jūnija padomju ultimāta Ulmanis nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. 17. jūnijā Ulmanis atteicās tikai no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, cerot uz kaut kāda veida sadarbību ar jauno iekārtu un iespējami mazākiem cilvēku upuriem. K.Ulmaņa rīcība šajās liktenīgajās dienās netiek vērtēta viennozīmīgi un diskusijas par viņa motīviem un iespējamām alternatīvām vēl turpinās.

1940.gada 22. jūlijā Kārli Ulmani aizsūta uz Maskavu un tālāk uz Vorošilovsku (tagad Simferopoli) Ziemeļkaukāzā, kur viņš dzīvoja trūcīgos apstākļos līdz 1941.gada 21. jūnijam, kad vācieši iebruka Padomju Savienībā. Tad viņu novietoja preventīvā arestā un, vāciešiem tuvojoties Kaukāzam, 1942.gadā aizveda uz Mahačkalu pie Kaspijas jūras. Vāciešiem ielaužoties Kaukāzā 1942.gada septembrī, viņu kopā ar citiem arestantiem vai bēgļiem kuģī veda pāri Kaspijas jūrai uz Krasnovodsku Turkmēnijā. Kārļa Ulmaņa dzīves un darbības beigu posms joprojām ir neziņā tīts. Iespējamā apbedīšanas vieta ir Krasnovodskas “vecie kapi”, kur apbedīti bijušie cietumnieki, precīza kapavieta līdz šim vēl nav zināma.

Gustavs Zemgals par Valsts prezidentu kļuva 56 gadu vecumā. Kā valsts vadītājs, nebūdams lielāko politisko partiju pārstāvis, viņš spēja apvienot dažādu virzienu grupējumu un arī minoritāšu intereses. Politikā Zemgals sekoja sava priekšgājēja nodibinātajām tradīcijām un, kaut arī nebija tik pārliecinošs un izsmalcināts kā Jānis Čakste, tomēr labi tika galā ar valsts reprezentācijas pienākumiem. Gustavs Zemgals, audzis grūtos apstākļos, bija ļoti darbīgs, kautrīgs un dzīves stilā vienkāršs, labi zināma bija viņa atklātā nepatika pret protokolu, iespējams, traucēja arī vājās franču valodas zināšanas. Par vienu no svarīgākajiem prezidenta pienākumiem uzskatīja visu sabiedrības slāņu iesaistīšanu valsts demokrātiskajos institūtos un valsts prestiža vairošanu.

Gustava Zemgala prezidentūras laikā norisinājās arī Latvijas valsts vizīte Zviedrijā, kas Latvijai tai laikā netieši nozīmēja pilnīgu atzīšanu kaimiņvalstī un iekļaušanos Ziemeļeiropas demokrātisko nāciju saimē. 1929.gada 28.maijā Gustavs Zemgals ieradās valsts vizītē Stokholmā. Zviedrijas karaļa Gustava V atbildes vizīte Latvijā notika 1929.gada 29.jūnijā.

Zemgala Valsts prezidenta pilnvaru laiks beidzās 1930.gada 9.aprīlī. Otrreiz kandidēt uz augsto amatu viņš kategoriski atteicās. Savas darbības laikā viņš ne reizi nebija iejaucies likumdošanas darbā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, nenoturēja nevienu ministru kabineta sēdi savā vadībā un tikai vienu reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, turklāt arī nevis satura, bet juridiska iemesla dēļ.

Leave a Comment