Renesanses sadzīve un mode

Renesanses laikmetā Itālijā ļoti populāras bija pilis (palacco). Palacco Strocci un Palacco Pitti celtas kā cietoksnis ārpusē, bet ar vieglu, arkām apjoztu pagalmiņu, kuru šķērsojot ienācējs varēja nokļūt krāšņi iekārtotās zālēs un īpašnieku dzīvojamās telpās. Florenciešu un venēciešu viesistabās un guļamistabās bija dārgas mēbeles antīko priekšteču stilā. Dienvidos mājas iedzīve bija daudz atturīgāka, interjerā dominēja akmens: sienas, grīdas, durvju rāmji tika apšūti ar marmoru, griesti – ar koku, tomēr iedzīve bija daudz vienkāršāka nekā Itālijas ziemeļos. Bagātnieki sāka iekārtot arī ārpilsētas vi

i
illas seno romiešu stilā. Līdztekus pilīm un villām parādās pavisam jauni, līdz šim nebijuši ēku tipi, kuri izteica jauno dzīves ritmu, noliktavas, slimnīcas, rātsnami, teātri vairs nebija retums ne ziemeļos, ne dienvidos.

Renesanses sadzīvē ienāk kāda neliela, bet svarīga iezīme: sadzīves priekšmeti vairs netiek izgatavoti kā viens vienīgs amatniecības mākslas paraugs. Ne tikai ēkas, bet arī sadzīves priekšmeti vispirms top skicēs uz papīra. Viduslaiku sadzīves etalons veidojās kā nākamā pakāpe gadu gaitā, turpretī renesanse “pārkāpa” vairākiem gadsimtiem un sadzīves detaļās vairāk ba
a
alstījās uz antīko, nevis iepriekšējo gadsimtu tradīciju.

Viduslaikos cilvēku hierarhija bija stabila un nemainīga, un arī mēbeles stingri un noteikti tika novietotas pie telpas sienām uz ilgu laiku, to bija samērā maz, un tās izpildīja stingri noteiktas funkcijas. Renesanses laikmetā parādās pa
a
avisam jaunas mēbeļu formas, daudzveidīgākas kļūst esošās, tās ir mainīgākas un mobilākas. Lai arī ļoti populāras vēl joprojām ir dažnedažādas lādes (ar lādi – solu – sākot un līgavas pūru beidzot), renesanses laikmetā notiek pāreja no horizontālas drēbju glabāšanas uz vertikālu, sāk izmantot dažnedažādus skapju veidus – no apģērba līdz trauku un dažādu sadzīves priekšmetu glabātājiem. Tiesa, vertikālo skapi renesanses laikmetā lieto tikai Lombardijā, pārējos Itālijas mēbeļu centros (Toskānā, Venēcijā un Boloņā) vēl joprojām ļoti populāras ir tās pašas vecās lādes.

Arhitektūrā un glezniecībā tik ļoti iecienītā proporcija un t. s. zelta viduslīnija ienāk arī sadzīves priekšmetos. Mēbeļu izgatavošanā jaunums ir t. s. arhitektūras stils, kad sadzīves priekšmets kļūst par miniatūru pili ar kolonnām, pilastriem un karnīzēm. Formu un dažādības ziņā sevišķi izceļas formas sē
ē
ēdēšanai – no t. s. strocci krēsla uz trim kājām un ar ļoti augstu atzveltni līdz bagātīgiem griezumiem dekorētam krēslam uz četrām kājām. Visos Itālijas novados vēl joprojām ļoti populāri ir dažnedažādi saliekamie krēsli ar mīkstu polsterējumu.

Un tomēr renesanses iezīmes itāļu sadzīvē visspilgtāk izpaudās modes tendencēs. Jaunais itāļu ģērbšanās stils radās Florencē, un tas lielā mērā bija saistīts ar jaunu audumu un rotaslietu ievešanu no tālajiem jūras braucieniem.

Līdzīgi kā antīkajā pasaulē renesanses laika tērpā valda ritms, visu atsevišķo daļu harmonija. Renesanses mo
o
ode atteicās no nedabiskām tērpa detaļām un veidojumiem: jostasvietas pārāk zemo vai, tieši otrādi, pārāk augsto novietojumu, asajām tērpa izgriezuma līnijām, apavu spicajiem purniem, neērtajām piedurknēm un pārāk augstajām cepurēm. Renesanse tā visa vietā ieviesa dabiskumu un “apstiprināja” arī to skaistuma etalonu, kas eksistē vēl tagad, – slaidu augumu, platus plecus, šauru jostasvietu, staltu gaitu.

Protams, neiztika arī bez modes kaprīzēm. Par skaistām tika uzskatītas vienīgi sievietes ar gaišiem matiem. Jau toreiz pazina vairākus krāsu izmaiņu paņēmienus: matus krāsoja vai arī lietoja parūkas ar gaišiem, dabīgiem matiem. Renesanses laika māju fasādēs tika speciāli veidotas dziļas nišas, kurās dāmas savus matus balināja saulē. Tiesa, sauļošanās laikā bija ļoti jāuzmanās, jo sejas ādai bija jāpaliek bālai. To panāca ar speciālām cepurēm solana ar platām malām, uz kurām tika uzkarināti mati, seju atstājot ēnā. Pati svarīgākā modes prasība bija augsta, atsegta piere. To nedrīkstēja “aizēnot” pat uzacis. Tās izplūkājot likvidēja ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Katrīnas Sforcas pamācības, kā krāsot seju, zināja katra sieviete, kas kaut nedaudz interesējās par modi. Renesanses laikmetā mode nebija tikai iegriba, kaprīze vai sevis izteikšanas veids. Sievietei, kura ievēroja zināmas sabiedrības normas, vajadzēja arī pakļauties modei neatkarīgi no pašas vēlmēm, gaumes un iedzimtajām īpatnībām. Renesanses laikā radās arī pirmā literatūra par modi un kosmētiku.

Tieši tāpat, kā itāļu arhitektūra ir it kā šūta pēc cilvēka izmēra, arī pats tērps bija veidots harmoniski, detaļas saskaņojot. Sevišķi tas izpaudās sieviešu tērpā – pirmo reizi strikti tika nodalīti svārki un tērpa augšdaļa. Elegantās piedurknes tika pārgrieztas, radot rokām kustību brīvību. Šie iegriezumi šur tur atsedza balto veļu. Apakšveļa kļuva ļoti izsmalcināta, un balti audumi bija ļoti dārgi.

Renesanses beigu posmā vērojama arī divu toņu saplūšana vienā apģērbā un divu dažādu materiālu izmantošana vienā apģērbā, un tā jau ir manierisma pazīme.

Vīriešu modē dominēja visai īsa tunika, kura bieži pat nesniedzās līdz ceļiem un atsedza krāsainas bikses. Antīkā toga tika pārveidota par apmetni ar ļoti platu apkakli, tās gali nereti sniedzās līdz ceļiem. Tunika bija zinātnieku, inteliģences un padzīvojušu ļaužu apģērbs, un vēl tagad tā ir daudzu universitātes profesoru goda tērps.