latvijas valsts un iesiibu veesture

Pārvaldes un tiesu reformas Baltijas guberņās 19.gs. pēdējā ceturksnī.

19.gs. otrajā pusē Baltijas guberņas joprojām pārvaldīja gubernatori un visām 3 guberņām – Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes – bija viens kopīgs ģenerālgubernators, kura amatu gan 1876.g. likvidēja. Visas 3 guberņas savu valstisko un tiesisko īpatnību dēļ turpināja pastāvēt kā atsevišķs Baltijas novads. Vācu muižnieku privilēģijas un ekonomiskās priekšrocības joprojām palika neskartas. Vēlāk, sakarā ar revolucionārās kustības pieaugumu, Baltijas provincēs un Krievijas ārpolitiskajiem apvērsumiem cara valdība daļēji sašaurināja Baltijas vācu muižniecības privilēģijas. Lai Baltijā nostiprinātu Krievijas impērijas va

a
aru, šai novadā tika īstenotas dažas pārvaldes un tiesu reformas:

– 1888.gada 9.jūnija likums „Par policijas reformu Baltijas guberņās”. Šis likums ieviesa centralizēto policijas pārvaldes sistēmu arī Baltijas novadā, atceļot vācu birģeru policijas iestādes pilsētās un vācu muižnieku policijas orgānus laukos, tādējādi vācu muižnieku vara pagastos bija sašaurināta, bet ne likvidēta, jo pagastu un apriņķu policijas pienākums joprojām bija sargāt vietējo muižnieku intereses.

– 1889.gada 9.jūlija likums „Par tiesu reformu Baltijas guberņās” noteica, ka Krievijas impērijas tiesu nolēmumi (noteikumi) tiek piemēroti arī Baltijas guberņās. Lī
ī
īdz ar to Baltijas vecās feodālās tiesas (__, zemes tiesas, maģistrāti u.c.) tika nomainītas ar buržuāziska rakstura Krievijas impērijas tiesām – miertiesas, miertiesnešu sapulces – apelācijas instances, kā augstākās tiesas – darbojās apgabaltiesas, kas izspieda svarīgākās civillietas un krimināllietas. Līdz ar tiesu reformu Ba
a
altijas guberņās stājās spēkā arī Krievijas impērijas, prokuratūras un advokatūras noteikumi. Baltijas dzimtbūtniecisko tiesu paliekas pēc 1889.gada reformām vēl saglabājās pagasta tiesu organizācijā.

– 1889.gada 9.jūlija pagaidu noteikumi „Par zemnieku iestāžu sastāva un kompetences grozīšanu” noteica, ka Baltijas guberņās jāieceļ komisāri zemnieku lietās. Šo amatpersonu uzdevums bija uzraudzīt pagasta sabiedrisko pārvaldi un pārvaldīt vai pagastos pareizi piemēro likumus un nekārto zemnieku agrārās lietas.

– 1877.gada 26.marta likums „Par Krievijas 1870.gada pilsētu nolikuma piemērošanu Baltijas guberņās” paredzēja Baltijas novada pilsētās vēlētu pilsētas domi, kura savukārt ievēlēja izpildu orgānu- pilsētas valdi, pirms tam uz Baltijas guberņām šie noteikumi neattiecās, sakarā ar vietējo vācu birģeru kārtas privilēģijām. Tāpat tika izveidotas katrā pilsētā tās ___ pārvaldi. Pakāpeniski tika sašaurinātas Baltijas vācu birģeru privilēģijas, kā sakarā domēs pakāpeniski pieauga ar
r
rī krievu, latviešu un citu tautību lielburžuāzijas pārstāvju skaits.

Šīs arī bija galvenās reformas, kas tika īstenotas saistībā ar pārvaldi un tiesu sistēmu Baltijas guberņās 19.gs. pēdējā ceturksnī.

Latvijas valsts un tiesību vēstures avotu raksturojums.

Pētīšanas (vēstures) avoti –līdzekļi Latvijas valsts tiesību vēstures pētīšanā, kuri satur jutekliski uztveramu informāciju par to (var ieraudzīt, aptaustīt, dzirdēt).

Zinātniskajā literatūrā viens no klasifikācijas variantiem – dalījums tiešajos un netiešajos avotos.

Tiešie avoti – tādi, kuru izdošanas mērķis bijis radīt tiesību normu – vispār obligātu un vispārinātu uzvedības noteikumu, vai saistīti ar ti

i
iesību normu pielietošanu dzīvē (seni likumi, tiesību grāmatas).

Netieši avoti – pastarpināti, netieši sniedz informāciju par tiesisko dzīvi pagātnē. Avotu izmantošanā ir nepieciešama avotu kritika, avota info patiesuma novērtēšana tāpēc, ka var būt kļūdas pārrakstot, jānoskaidro lietotu vārdu nozīme, rakstīta vēstures avota autora politiskās simpātijas.

Netiešie avoti: lietiskie un rakstītie.

Rakstītie: Lat. Indriķa hronika, 12.-13.gs. rakstītie avoti, Atskaņa hronika, Baltazara Rusova Līv.hronika, periodiskie izdevumi, ceļojumu apraksti, kalendāri, zinātniskā literatūra (mācību grāmatas, monogrāfijas, raksti). Sākot ar 19.gs., Latvijas zinātnieki veidoja 3 modeļus literatūrā: baltvācu, pilsoniskais vēstures izpētes modelis (ar lat.nac. veidošanos), marksistiskais.

Tiesību avoti vēsturiski iedalāmi 3 grupās: pieradumi (paražas), tiesu precedenti (pieredze vai prakse), normatīvie akti.

Paražu tiesību avoti Latvijas teritorijā tiešā (autentiskā) veidā, jo rakstības trūkuma dēļ vispār neeksistē. Par tām var spriest tikai netieši pēc ļoti neskaidriem un grūti datējamiem juridiskās folkloras materiāliem, kuros atrodami tautas apziņā daudzus gadus simteņus saglabājušies šo tiesību elementi. Dažas paražu tiesību normas ir minētas vācu iebrukuma laikā rakstītajās hronikās, tāpat miera padošanas līgumi, tautas dziesmas un sakāmvārdi u.c.

Tiesiskā apziņa senajiem latviešiem, tāpat kā citām kontinentālajām tautām Eiropas, tiesību jēdzienā valodnieki ietvēra arī taisnīguma ideja, tātad juridiskās un ētiskās normas nebija šķirtas. Īpašuma, mantošanas, ģimenes, saistību tiesību un krimināltiesību elementi paražu tiesībās izdalāmi mākslīgi, šo iezīmju labākai izpratnei. Pats vārds tiesības kā juridisks termins latviešu valodā tiek lietots tikai kopš 19.gadsimta otrās puses, un nerakstītām tiesībām to darbības laikā jebkāds formāls iedalījums nav iespējams. Tāda ___ vēlākajos paražu tiesību apkopojumos – vācu rakstītajās zemnieku tiesībās.

Tiesu precedenti, t.i., tiesu prakse tajos gadījumos, kad konkrētais strīds nav neregulēts ar tiesību normu, bet tam ir līdzība ar citu situāciju, kura jau ir noregulēta ar likumu. Šādu tiesu precedentu Latvijas valsts vēsturē nav mazums, tāpēc tie tiek izmantoti kā tiesību avoti, jo to ir atzinusi attiecīga valsts institūcija.

Normatīvos aktus deleģē, izdod vai apstiprina valsts varas institūcijas valsts uzd._ un tiesiski tiesību normas. Šajā gadījumā par tiesību avotiem var nosaukt Latvijas Republikas Satversmi, likumus, atpakaļ vēsturē –likumi, kas attiecās uz konkrēto laiku.

3. Kameru sistēma autoritārā režīma laikā.

Kameru sistēmu autoritārā režīma laikā Latvijā var uzlūkot kā jaunu valsts pārvaldi un reizē arī kā pilsoņu tiesību ierobežošanu. Taču šāda sistēma tika izveidota saimnieciskās un kultūras dzīves vadīšanai. Tika izveidotas 6 iestādes jeb kameras: tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības, amatniecības, darba, rakstu un mākslas, profesiju kameras.

Kameru sistēma Latvijā bija kas jauns un nepazīstams, tās savā veidā bija jaunas pašvaldības formas un preti: personālās pašvaldības kameru veidā. Šis jaunās pašvaldības nebijās saistītas ar noteiktu teritoriju, bet gan tās dibinājās uz pilsoņu piederību pie noteikta aroda vai darba nozares. Taču to nozīme bija niecīga. Tautas visplašākās aprindas nevarēja vairs izteikt savu gribu, arī kameru vadībā ieceltie (nevis ievēlētie) cilvēki neuzdrošinājās izteikt savas domas – viņi drīkstēja tikai slavināt K.Ulmani, viņa valdīšanas stilu.

Katras kameras uzdevums bija savu prasību, vajadzību, interešu pārstāvēšana un kārtošana. Piem., Darba kameras uzdevumos ietilpa pārstāvēt algotā darbaspēka intereses valsts, pašvaldības un citās publiski tiesiski rakstura iestādēs, tai līdzīgi citām kamerām, bija jādod atsauksmes par likumiem, to projektiem, rīkojumiem utml. Visu kameru uzdevums un tiesības bija specificētas, tas nozīmēja to, ka šīs kameras ne tik daudz īstenoja uzdevumus, kas tieši būtu saistīti ar iedzīvotāju labklājības uzlabošanu, bet gan ar valdības politikas realizāciju, t.i., kameras faktiski bija valdības ideoloģijas atbalstītājas.

Kā jau tika minēts, faktiski tautas visplašākās aprindas ne savas gribas izteikšanas bija atstumtas un arī „padomēs” (kas tika nodibinātas kā kameru sistēmas virsbūve) pieaicinātās personas neuzdrīkstējās izteikt savu viedokli, jo tas nesaskanēja ar valdības priekšrakstiem. Tika nodibināta valsts saimniecības padome un valsts kultūras padome. Tādā veidā tiek radīts zināms arodu parlaments, taču šāds parlaments, sastāvs neatspoguļoja iedzīvotāju plašāko gribu un intereses.

Tātad valdība šeit pati uzdod zināmus noteikumus, pienākumus sabiedrībai un prasa no pašas sabiedrības, lai tā šos uzdevumus, uzliktos pienākumus izpilda. Cits jautājums, vai šie uzdevumi ir tie paši precīzākie un labākie, lai vadītu saimniecisko dzīvi un kultūru, lai veicinātu vārda tiešajā nozīmē – „iedzīvotāju, pilsoņu labklājību”.

3. Kameru sistēma (1934.-1940).

Ieceltu amatpersonu jeb tā sauktais profesiju parlaments, ko izveidoja Kārlis Ulmanis pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma ar mērķi palielināt valsts monopolu un valsts akciju sabiedrību lomu un mazināt ārzemju kapitāla nozīmi. Izveidoja 6 kameras: Lauksaimniecības (dibināta 1935 IV), Amatniecības (dibināta 1935 XII), Tirdzniecības un rūpniecības (dibināta 1935 I), Darba (dibināta 1936 V), Rakstu un mākslas (dibināta 1938 V) un Profesiju kameru (dibināta 1938 V). Kameras tika pakļautas attiecīgās nozares ministram, kurš uz 3 gadiem iecēla kameras vadību un kameras locekļus (1/3 locekļu katru gadu nomainīja). Kameras piedalījās Valsts Saimniecības padomē un Valsts Kultūras padomē, kur tām bija ierobežotas padomdevēja tiesības.

Ministru kabinets par savu darbību nebija atbildīgs ne kamerām, ne valsts padomēm. Faktiski kameru izveidošana bija neizdevies eksperiments aizvietot tautas pārstāvniecību ar ieceltām amatpersonām, kaut arī ekonomikā dažas kameras darbojās sekmīgi. 1940 K.Ulmanis sāka šīs sistēmas reorganizāciju. 1940.28.II stājās spēkā Tirdzniecības un rūpniecības kameras likuma grozījumi. Tie noteica, ka turpmāk 90 kameru locekļus ievēlēs attiecīgās tirgotāju un namsaimnieku biedrības, bet 30, tāpat kā iepriekš, iecels ministrs. Iesākto kameru demokratizāciju bija iecerēts turpināt. Pēc Latvijas okupācijas 1940.17.VI Kirhenšteina valdība kameras likvidēja.

Valsts varas, pārvaldes un pašpārvaldes iekārta Latvijas teritorijā 20.gs. sākumā (līdz I Pasaules karam).

Izmaiņas pārvaldē un tiesās 20.gs.sākumā notika 2 iemeslu dēļ:

Pārvaldes reformas Krievijas impērijā – 1905.gada pieņemtā konstitūcija, kurā tika iekļauts vēlēšanu likums, nosakot likumdošanas orgānus. Jau 1906.gada pavasarī darbu uzsāka valsts dome – vēlēts likumdošanas orgāns.

Krievijas impērijā sākās nemieru kustības, kuras apspiešanai valsts izmantoja pat ārkārtas līdzekļus. Arī zemnieki iesaistījās šajā kustībā. To iesaistīšanās cēlonis – dzimtbūšanas atcelšana notika piešķirot tikai formālu brīvību, bet nepiešķīra zemi. Liela daļa nevar īstenot savas tiesības, kļūst par bezzemniekiem. Zemnieki uzsāka muižu dedzināšanu to zemju konfiskāciju. Muižnieki sūdzējās gubernatoram, kurš 1905.gadā izsludina kara stāvokli un atjaunoja Baltijas ģenerālgubernatora amatu, veidojās soda ekspedīcijas – deportēja cilvēkus uz Sibīriju. Kārtības nodrošināšanai tiek izmantotas lauku kara tiesas (kara tiesu paveids), kuru process ir slēgts un lietu izskata 2 dienu laikā.

Cariskajā Krievijā līdz pat I Pasaules karam pastāvēja 1906.gada 23.aprīlī izveidotajos likumos noteiktā centrālā valsts varas un pārvaldes institūciju sistēma, tajā ietilpa: Krievijas imperators, valsts padome, valsts dome, ministru padome, ministri un atsevišķo resoru galvenie pārvaldnieki. Carisma pakāpeniskas degradācijas rezultātā impērijas varas un pārvaldes institūciju prestižs strauji mazinājās (pārdzīvoja dziļu krīzi). Šo krīzi uzskatāmi demonstrēja 4.sasaukuma Valsts domes darbība (1912.-1917.g.). Valsts dome pieņēma likumprojektus, kuru mērķis bija atbalstīt cara valdības kara politiku un nostiprināt patvaldību, tomēr Nikolajs II sasauca valsts domi visai neregulāri. Valstiski svarīgu likumprojektu izstrādāšanā domes darbība tika stipri ierobežota. Visas daudzmaz nozīmīgos jautājumos, pat tādos, kas formāli bija valsts domes kompetencē, likumus izdeva cars vienpersoniski. Carisma vispārējs pagrimums pamazām izraisīja neapmierinātību arī Krievijas pilsonībā un tās pārstāvjos Valsts domē. Prasīja pārveidot valsts aparātu un piešķirt valsts domei tiesības kontrolēt darbību. Tādējādi valsts dome kļuva par patvaldības opozīcijas centru. Pilsonība centās panākt no cara patvaldības vienīgi tiesības uz līdzdalību valsts jautājumu kārtošanā.

Pirmais pasaules karš radīja nepieciešamību izstrādāt visai ievērojamas izmaiņas cariskās, Krievijas valsts aparātā, tas tika militarizēts, pielāgots kara vajadzībām. Līdzās valsts varas un pārvaldes institūcijām (izveidošanās kārtību, sastāvu un kompetenci reglamentēja 1906.gada 23.aprīļa Valsts pamatlikumi), tika izveidotas vairākas specifiskas kara laika valsts un sabiedriskās institūcijas.

5. Agrīnie valstiskie veidojumi Latvijas teritorijā, to juridiskais raksturojums. (!!!jāmaina teksts saviem vārdiem, jo pārrakstīts no grāmatas)

No tagadējās Latvijas, teritorijā jau 3.dadu tūkstošus p.m.ē. dzīvojušām baltu ciltīm kā pirmā mūsu ēras VII gs. minēti kurši,, vēlā – līdz XI gs. – arī zemgaļi, latgaļi, sēļi. Apmēram no tā paša laika Latvijas teritorijā dzīvoja arī lībieši un vendi.

Pirmo valstisko veidojumu iekārta pakāpeniski veidojās, apvienojoties militāri administratīviem centriem – pilīm. Pirmās no tām varētu būt uzbūvētas mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Lai izdzīvotu bija nepieciešams apvienoties un veidot lielākus nocietinājumus, tāpēc vairāki ciemi veidoja pagastu (nodevu maksāšanas vienību), savukārt, vairāki pagasti apvienojās pils – novadā, tie atkal – zemēs (galos), kas arī bija administratīvā iedalījuma pirmvienības. Pakāpeniski sāka veidoties novadi – valstiski veidojumi pēc ģeogrāfiskām un etnogrāfiskām pazīmēm ar vairāk vai mazāk centralizētu valdību.

Pirmo valstisko veidojumu kopējās iezīmes Latvijas teritorijā tradicionāli tiek uzskatītas par nepietiekamām, lai tos pielīdzinātu valstīm. Kaut arī saskatāmas teorētiski formulētas valsts pazīmes (nācija, kopēja teritorija, valstiskuma institucionalitāte), līdz XIII gs. sākumam to praktiskā izpausme Jersikā, Koknesē, Kursā un Zemgalē vērtējama tikai kā Latvijas valstiskuma veidošanās pirmsākumi, jo:

a) Latviešu nācija izveidojās tikai daudzu gadsimtu laikā, saplūstot latgaļiem, kuršiem, zemgaļiem u.c. Katra etniskā grupa skaitliski bija pārāk maza, lai to veidotās publiskās varas organizācijas pielīdzinātu pat vienādu attīstības līmeni sasniegušu, bet skaitliski daudz lielāku tautu veidotām valstīm (XII-XIII gs. visas Baltijas iedzīvotāju skaits pēc ļoti nepilnīgiem aprēķiniem nepārsniedza 500 tūkstošus cilvēku). Savu valstiskumu latviešu tauta spēja iegūt tikai 1918.gadā.

b) Latvijas teritorija vēl XII gs. sākumā nebija vienota etnisku un politisku faktoru dēļ. Robežu jēdziens saistāms tikai ar katras etniskās grupas apdzīvoto, iekopto zemi un tās tuvāko apkaimi. Visa valstiskā veidojuma robežas labākajā gadījumā veidoja ūdensšķirtnes, sliktākajā – plaši mežu masīvi. Līdz ar to, nelielā iedzīvotāju blīvuma un neapstrādātās zemes pārpilnības dēļ robežas starp dažādiem valstiskajiem veidojumiem bija nosacīts un minimāli aktuāls raksturs.

c) Publiskās varas organizācija šajos valstiskajos veidojumos bija fragmentāra un nepilnīga. Avotos minēts visai šaurs sabiedrisko darbu loks (galvenokārt, pilskalnu nostiprināšana), kuru vadībai un uzraudzībai arī nebija paredzēti specializēti ierēdņi. Protams, ziņas nav pilnīgas, jo, piem., dreļļu darbu kāds kunga vīrs noteikti uzraudzīja, bet šādiem pienākumiem bija gadījuma raksturs, un tie neliecina par attīstīta valsts aparāta esamību. Šāda līmeņa pārvalde bija pilnīgi pietiekam līdz vācu iebrukumam un, nenoliedzami, nepieciešamības gadījumā būtu pilnveidojusies līdz ar izmaiņām sabiedriskajās attiecībās. Lielāka nozīme Latvijas teritorijas pakļaušanā vācu iebrucējiem bija nevis valstiskās iekārtas nepilnībām (pārvaldes, tehniskās, militārās utt. attīstības zemajam līmeni), bet gan politiska, „starptautiska” rakstura iemesliem. Tie ne tikai traucēja apvienoties visiem Baltijas iedzīvotājiem kopējai cīņai pret vācu iebrucējiem, bet pat ļāva iebrucējiem tos izmantot kā savus sabiedrotos vienu pret otru.

Latvijas baltu un lībiešu sākotnējā tiesas spriešana un tiesas.

Vārda „tiesa” pirmnozīme baltu tautām ir taisns virziens: tieši, taisni, patiesi. Tiesību ideja bija cieši saistīta ar godu.

Tiesas sastāvs un vieta: tiesas sastāvs bija atkarīgs no lietas sarežģītības pakāpes. Vienkāršu lietu izskatīšanai pietika ar tiesnesi (ciema vai pagasta vecāko, pilskunga vai sevišķos gadījumos – augstāku kungu) ar vai bez padomdevēja, svarīgākos gadījumos tika sasaukta visu brīvo iedzīvotāju sapulce. Pirmajā gadījumā tiesas spriešana notika tiesneša dzīvesvietā, otrajā – tradicionālajā sapulču vietā (parasti zem upurozola). Izņēmuma gadījumā tiesu varēja organizēt arī noziedznieka notiesāšanas vietā. Sīkāki pārkāpumi vai nodarījumi pēc paražu tiesībām tika iztiesāti attiecīgajā dzimtā, kur spriedējs bija dzimtas vecākais.

Tiesas process: nosacīti iedalāms 2 procesuālajās stadijās:

Laicīgajā – tā bija pietiekam, ja lietas apstākļi bija noskaidrojami ar juridiskiem līdzekļiem, t.i., apsūdzētā atzīšanās, lietiskie pierādījumi, liecinieku liecības utt. Šajā gadījumā bija iespējami 2 varianti:

ja tika izdarīts kriminālnoziegums, tad tas, kurš zināja par noziegumu sacēla publisku trauksmi, pēc trauksmes paziņošanas katram bija ar ieročiem rokās jādzenas pakaļ noziedzniekam, lai to aizturētu, aizvestu pie tiesneša un liecinātu par notikušo, tiesnesis (vienpersoniski vai arī sapulcē) nopratināja puses, noklausījās liecības, pieņēma zvērestus, uzklausīja sapulces dalībnieku viedokli un paziņoja spriedumu.

Ja prasībām bija civiltiesisks raksturs, prasītājs vērsās pie tiesneša, izteica prasību, nosauca atbildētāju un lieciniekus. Tiesnesis izskatīja lietu vai nu viens pats (ja lietas apstākļi bija vienkārši), vai arī sasauca sapulci.

Sakrālā stadija bija nepieciešama, ja pirmajā stadijā iztiesāt lietu nebija iespējams (piem., apsūdzētais neatzinās, pierādījumu un liecinieku trūka vai tie bija pretrunīgi utt.). Tiesu izsprieda saistībā ar reliģisko kultu. Šajā stadijā svarīgu nozīmi ieguva ___, zīmlēji – īpaši mācīti zinātnieki, kas pie dievības dotajām zīmēm izlēma lietas. Zīmlēmis reizē bija arī tiesnesis. Spriežot tiesu, taisnību parasti uzzināja ar zīlēšanu (dieva tiesa jeb ordālijas). Sevišķi liela nozīme Dieva tiesā bija zirgam, kuram tika piedēvēta īpaša gudrība, kas ļauj ieskatīties nākotnē un ieraudzīt to, ko cilvēki paši neredz. Dieva tiesas galīgais lēmums nebija apšaubāms. Spriežot tiesu, vainīgumu pārbaudīja arī ar sakarsētu dzelzi.

Prāvnieku rīcībspēja: Tiesiskajā dzīvē senlatvieši ņēma par pamatu savu ķermeni un viņa puses. Labā puse, un sevišķi labā roka, ieguva tādu pārsvaru pār kreiso, ka kreili uzskatīja par Dieva ievainotu cilvēku. Viss ko persona darīja ar kreiso roku, palika bez tiesiskajām sekām, t.i., darījumi, ko slēdza, dodot kreiso roku, nenodarbināja tiesības un pienākumus. Ar kreiso roku nevarēja arī zvērēt, turpretī labās rokas darbību tiesības sankcionēja, jo pastāvēja prezumpcija – viss ir labs, kas rokā.

Pierādījumi un sodi: Pierādījumi varēja būt liecības, lietiskie pierādījumi un zvēresti. Sodu izpilde – avotos aprakstīta tikai pēc lietu iztiesāšanas sapulcēs. Paražu tiesības bijušas ātras un nežēlīgas nāves soda piespriešanā un izpildīšanā gadījumos, kad apsūdzēto vaina tika uzskatīta par pierādītu.

Latvijas valsts un tiesību vēsture kā zinātne un kā studiju kurss.

Starptautiskie līgumi un to nozīme Latvijas neatkarības zaudēšanā.

PSRS un Vācijas starptautisko līgumu nozīme Latvijas neatkarības zaudēšanā – 1940.gada 17.jūnijā Padomju savienības sarkanā armija okupēja Latvijas Republikas teritoriju. Tas kļuva iespējams Staļiniskās PSRS un hitleriskās Vācijas vienošanās rezultātā par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā, ko noformēja ar Padomju savienības un Vācijas savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, kurš tika parakstīts 1939.gada 23.augustā, un līguma par draudzību un robežu (1939.g.28.septembrī) slepeniem papildprotokoliem, Molotova – Rībentropa pakts paredzēja ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā, kur PSRS sfērā ietilpa Igaunija, Latvija, Somija un daļa Polijas, bet Vācijai tika paredzēta Lietuva un daļa Polijas.

1939.g.1.septembrī Polija iebruka Vācija, bet vēlāk PSRS. 1939.g.28.sept. PSRS un Vācija noslēdza draudzību un robežu līgumu, šeit Polija un Lietuva tiek pārdalītas jau savādāk nekā tas bija paredzēts Molotova- Rībentropa paktā.

Par Padomju savienības īstenotās okupācijas ieganstu tika izvirzīts apgalvojums 1939.g.5.oktobra PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līgums, kurš paredzēja, ka PSRS Latvijai sniegs militāra rakstura palīdzību, t.i., Latvijas teritorijā tiks ievesti 25 tūkstoši liels sarkanās armijas karaspēks, kā arī būs PSRS kara flote Rīgas ostā. Šis oktobra līgums ietekmē Latviju kā brīvu valsti, jo viena no valsts pazīmēm ir iekšēja un ārēja suverēnā vara, kuru neietekmē citas suverēnās varas, taču šajā gadījumā Latvijas valsts vara nespēja kontrolēt sarkanās armijas karaspēku, kuru kontrolēja cita suverēnā vara. Noteikumi paredzēja, ka līgums ir spēkā 10 gadus, ja viena no pusēm neuzskata par vajadzīgu lauzt līgumu.

1940.g.16.jūnijā notas uzdevums bija izvirzīt ieganstu tā saucamajai garantijas okupācijai, t.i. PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma izpildes nodrošināšanai. Padomju valdība Latvijai izvirzīja prasības: nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju. Prasībām bija ultimatīvs raksturs un Latvijas valdībai tika pieprasīts sniegt atbildi uz tām līdz 16.jūnija. 11.naktī. Latvijas Ministru Kabinets pieņēma PSRS prasības 16.jūnija sēdē un iesniedza savu demisiju valsts prezidentam K.Ulmanim. Ar 16.jūnija notu un tai sekojošajiem soļiem, Padomju Savienības valdība pārkāpa tās noslēgtos līgumus ar Latviju. 17.jūnijā tika noslēgts Nolīguma protokols par padomju papildu daļu izvietošanu un apgādi, ko noslēdza Latvijas armijas pavēlniecība ar Padomju karaspēka pavēlniecības pārstāvjiem. Līdz ar to tika izveidots tā saucamais okupācijas nolīgums, kas piekrita Padomju savienības politiskajai un militārajai intervencijai 16.jūnija notas ietvaros. Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā 1940.g.5.augustā intervences un okupācijas apstākļos atņem 16.jūnija notā pieprasītajiem pasākumiem pamatojumiem –savstarpējās palīdzības līguma izpildes garantēšanu.

9. Paražu tiesības Latvijas teritorijā 9.-12.gadsimtos.

Paražu tiesību avoti Latvijas teritorijā tiešā (autentiskā) veidā, jo rakstības trūkuma dēļ vispār neeksistē. Par tām var spriest tikai netieši pēc ļoti neskaidriem un grūti datējamiem juridiskās folkloras materiāliem, kuros atrodami tautas apziņā daudzus gadus simteņus saglabājušies šo tiesību elementi. Dažas paražu tiesību normas ir minētas vācu iebrukuma laikā rakstītajās hronikās, tāpat miera padošanas līgumi, tautas dziesmas un sakāmvārdi u.c.

____

10. Iedzīvotāju tiesiskais stāvoklis Livonijā.

Livonijā iedzīvotāji tika iedalīti 4 kārtās:

1. muižnieku kārta – dižciltīgie, aristokrāti

a) bruņinieku –katrs, kura 4 senči ir bruņinieki. Atradās dienesta (ar kādu militāru organizāciju) vai lēņu attiecībās. Pēc tam bruņinieku kārta noformējās.

b) zemes muižniecība – iecelšana notika izlēņojot zemi ar īpašu ceremoniāli: komendācijā – ceremoniālā iestāšanās vasaļos, investitūra – zemes gabala ceremoniālā nodošana jaunajam vasalim.

c) Leimaņi – mazi vasaļi. Viņiem nepiederēja dzimtcilvēki. Starpslānis starp vāciešiem un latviešiem.

2. Garīdznieku kārta –

a) Livonijas bīskapi

b) ordeņu brāļi (muižnieki, bet garīdznieki)

c) katoļu garīdznieki (nebija feodāļi).

3. Pilsētnieku kārta –

a) Birģeri – pilsētas iedzīvotāji, kuriem tajā piederēja nekustams īpašums – nams vai uzņēmums. Patriciāts – mantīgāko pilsētnieku virsslānis, sagrāba pilsētas rāti. Tirgotāji – Lielā ģilde. Amatnieki – mazā ģilde.

b) Livonijas pilsētu trūcīgie iedzīvotāji – galvenokārt nevācieši. Pilsētas gaiss dara brīvu (1 gads + 1 diena). Var nodarboties ar amatniecību un tirdzniecību, ja samaksā iepirkšanas naudu. Bet tomēr vienkārša darba strādnieki – brālības.

4. Zemnieku kārta –

a) saimnieki – muižas klaušu māju lietotāji, paši strādāja un organizēja kalpu darbu savā saimē un sūtīja tos uz muižu.

b) būdenieki – sīki zemes apbūvieši, nebija zirgu.

c) vaļinieki – muižai nepiesaistīti ļaudis, strādāja nolīgtus mēnešus vai dienas.

d) pušelnieki – apstrādāja zemi, saņēma pusi no tās ražas.

e) bandinieki – strādāja pie saimnieka un algas vietā saņēma zemes gabaliņu apstrādāšanai.

f) kalpi – saimnieka pastāvīgie algādži.

g) dreļļi – verdzības cēlonis: parādi, smags sods, gūsts.

Kārtu iedalījums bija arī tiesību sistēmas un tiesas spriešanas pamatā. Katrai kārtai ir sava tiesību apakšsistēma, kārta ir stabils veidojums, juridiska jeb tiesiska grupa, ne tikai sabiedrība.

– Zemnieku tiesības. Zemnieku tiesību avoti:

1) Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības

2) Lībiešu – Igauņu zemnieku tiesības

3) Kuršu zemnieku tiesības.

Pilntiesīgs loceklis jeb tiesību subjekts bija katrs zemnieks, kurš nebija brīvprātīgi atdevis cita cilvēka privātā varā vai arī nebija pret savu gribu pārdots drellībā. Pieaugot publiskās varas nozīmei, par ierobežotas tiesībspējas avotu sāka kalpot arī tiesas spriedums (tikai par smagu noziegumu izdarīšanu). Persona, kurai nebija šo šķēršļu, tika uzskatīta par pilnvērtīgu tiesību subjektu, t.i., tā varēja brīvi savas kārtas ietvaros rīkoties ar piederošo mantu, savu personu, mainīt pēc patikas dzīves vietu (ar 16.gs. sākumu saimnieki sāka zaudēt pārvietošanās spēju) un aizstāvēt aizskartās vai apstrīdētās intereses tiesā. Z/n kļuva par muižnieku dzimtai piederošu darbaspēku. Lielāko z/n tiesību matērijas daļu sastāda krimināltiesības, jo tolaik valsts izdoto tiesību uzdevums bija asinsatriebības (vaidu tiesības) paražas pārvarēšana, aizstājot to ar nozieguma izpirkšanas sistēmu (kompozīcijas sistēma). Parasti atbildība bija individuāla, tomēr smagus noziegumus nācās kompensēt visai dzimtai, jo vainīgajam nevarēja būt tik lielu finansiālo līdzekļu (piem., nogalināšana – 40 markas, kas ir vesels kapitāls). Tādējādi visu Livonijas laiku lielu nozīmi saglabāja kolektīva atbildība. Sākotnēji cietusī puse bija tiesīga izvēlēties: iesniegt tiesā prasību par mantisku atlīdzību vai arī uzsākt vainu karu. Vēlāk likumi pilnīgi noliedza asinsatriebību. Atļauja atpirkties bija uzskatāma par žēlastības izdarīšanu noziedzniekam, jo tas deva iespēju trimdiniekam (vārgam) atgriezties agrākajā tiesību pasaulē. Z/n kriminālatbildība bija līdzīga vai pat identiska kā lēņu vīriem. Īpašuma, ģimenes un mantošanas tiesības z/n tiesību avotos regulētas skopāk, jo valsts vara atstāja šīs attiecības pašu privātpersonu ziņā, kuras šajā jomā balstījās uz paražām. Piederēja īpašumtiesības uz kustamām lietām. Atšķirībā no lēņiem tiesība uz „tēva zemi” tika uzskatīta vienlaicīgi arī par mantošanas tiesību un pašu īpašuma devēja par mantojumu, kuru varēja pārdot, ieķīlāt, iznomāt vai dāvināt. Leimaņu rīcība ar nekustamo mantu bija stipri ierobežota, toties viņu apakšīpašumā (lietojumā) esošais novads nebija apgrūtināts ar reālnastām un nodokļiem. Z/n par nekustamo īpašumu uzskatīja ne vien mājas un aramzemes, bet arī pļavas un mežus.

Vietējo iedzīvotāju kristīšanas rezultātā, viņiem kļuva saistošas kanoniskās tiesības (katoļu baznīcās), kuras regulēja ievērojamu civiltiesību daļu. Laulības slēgšana reāli visu Livonijas laiku notika pēc paražu tiesībām, tomēr tika vēlāk nolemts, ka salaulāt var tikai tad, ja meita aizvesta ar radu gribu. Laulības šķiršana bija iespējama, bet katoļu baznīca to centās ierobežot. Ja notika likumīga šķiršanās, mantiskās attiecības atgriezās pirmslaulības stāvoklī, ja vīrs pamet sievu, viņu uzskata par mirušu, notiek likumīgā mantošanas kārtība. No mantojuma varēja atteikties, ja tas bija apgrūtināts ar lieliem parādiem. Tēvam piederošo (ciemu, zemi, māju, kumeļu) mantoja dēli, mātei (pūrs, villaines, govis, aitas) –meitas. Ja nebija dēlu, visu mantoja mita un māte. A-novados minotārā sistēma – jaunākā dēla priekšrocība uz mantojumu. Atsevišķos novados – majotārā kārtība jeb vecākā dēla priekšrocības.

– Bruņinieku (vasaļu) tiesības. Tiesību kodifikācijas – Voldemāra-Ērika lēņu tiesības, senākās bruņinieku tiesības, Livonijas spogulis, vidējās bruņinieku tiesības, pārstrādātās bruņinieku tiesības.

Krimināltiesībās ietvertas visas soda attīstības pakāpes – no asinsatriebības līdz pat publiski-tiesiskai sodu sistēmai. Asinsatriebība tika pieļauta pie nonāvēšanas, sakropļošanas, izvarošanas. Citos gadījumos risināja kazuistiski. Pret vaidu tiesību kā likumīgu institūtu valsts vara cīnījās visu laiku.

Noziedzīga nodarījuma subjekts- fiziskas personas, kas nav nepilngadīgas (pilngadīgas personas – kas varēja dot lēņa zvērestu, t.i., vīrieši no 12 gadiem) vai garā vājas. Garā vājām personām pastāvēja civiltiesiskā atbildība. Par laulības pārkāpšanu, ķecerību, buršanu, nodevību, laupīšanu u.c. draudēja nāves sods, par nonāvēšanu aiz neuzmanības – vīra nauda. Pastāvēja 5 atbildības veidi: dzīvības sodi, miesas sodi, goda sodi, brīvības sodi, mantas sodi. Samazināta atbildība arī sievietēm grūtniecības stāvoklī. Papildsodi: mantas konfiskācija, mājas nopostīšana.

Lēņu tiesības regulē ne tikai privātās, bet arī publiskās attiecības. Par lēņa zvēresta laušanu vai nepaklausību draudēja kriminālsods. Lēni senjors nodeva savam vasalim. Tiesība uz lēni sevī ietvēra visu iespējamo peļņu no izlēņotās lietas, t.i., ienākumus, kas nāca no zemes, cietokšņiem u.c. publiskām klausībām. Senjora – vasaļa saist__ izšķīra personisko un lietisko pusi. Pilsoniskā – vasalitāte, kas sevī ietvēra paklausību lēņa devējam, savstarpēju uzticību, aizsardzību. Lietiskā – dalīta tiesība uz benifīciju (lēni). Šo stāvokli nodibināja ar īpaša akta palīdzību – komendāciju un investitūru (nodrošina valdījumu uz svešu lēni). Komendācijas radīja personas nebrīvību. Lēņu vīrs nodod zvērestu. Augstākstāvoša persona nevar būt par zemākstāvošas lēņa vīru (1. ķeizars, 2. garīgie firsti, 3.laicīgie__, 4. grāfi un baroni).

Lietu tiesības. Attiecībā uz zemi – nav zemes bez senjora. Tas atzina augstdzimušo prioritāti šajā jomā pār citām kārtām. Feodālā zeme dalījās 2 daļās: 1. ___ izlēņoja, 2. paturēja savā __. Attiecībā uz apakšīpašumu izblēņotājs saglabāja pirmpirkuma tiesības. Nevēlams pircējs – baznīca, jo pēc tā laika pārliecības, garīdznieki mantu turēja „mirušā rokā”, t.i., lieta tika izņemta no civilās apgrozības.

Mantošanas tiesības. Visciešākajā saistībā ar lēņu tiesībām, tāpēc feodālo īpašumu parasti mantoja vecākais dēls. Tomēr vēlāk sāka arī citus bērnus pielīdzināt vecākam – visi pēcnācēji ieguva zināmu ekvivalentu no mantojuma masas. Piem., lēni sāka izlēņot koprokā, t.i., tiesību uz lēni ieguva vairākas personas, tomēr tas nepalielināja pienākumu apjomu.

Ģimenes tiesības attīstījās spēcīgā katoļu baznīcas ietekmē. Ar 9.gs. laulības process neatgriezenisks, tāpēc tika aizliegti ārpus laulības dzimumkontakti un laulības šķiršana, ārlaulībā dzimušie tika visādi nicināti. Sievietes un vīrieša savienība ir svēta. No romiešiem laulāto attiecībās tika pārņemts tēva varas institūts. Sieviete tiek uzskatīta par zemāku radību, bet viņu nevajadzētu sist, jo tas var izsaukt neuzticību, viņa var arī noindēt vīru.

– Pilsētnieku tiesības. Mantojami īpašumi –nami, ēkas, cita veida birģeru manta – varēja tikt pārdoti ar rātes ziņu. Brīvi pārdot varēja tikai tādu īpašuma objektu, ko vīrs un sieva bija paši pirkuši, mantotu – tikai ar radinieku piekrišanu. Ja nomira sieva un ģimenē bērnu nebija, vīrs paturēja 2/3, sievas radi 1/3 mantas. Ja nomira vīrs, neatstājot bērnus, sieva saņēma ½ un vīra radi ½ mantas. Ja bērns paliek, sievai nomirstot, tad bērnam 1/3, vīram 2/3 mantas. Ja vairāki bērni, tad ½ bērni, ½ vīrs. Testaments jāapliecina diviem pilsētas rātes vīriem. Strīdus izšķir rāte.

Ja noķer vīrieti intīmās attiecībās ar jaunavu – tā jāprec vai jāmaksā sods 10 markas sudraba. Ja izvaro vai ja noķerts pie citas sievas – galvas nociršana.

Aizbildņi bija statūtos paredzēti bāreņu pārstāvēšanai, parasti kāds no Rīgas birģeriem.

Pilngadība iestājas vīriešiem no 18 gadiem, sievietēm no 14 gadiem.

Krimināltiesības – par naudas viltošanu – sodi no naudas soda līdz cepšanai uz pannas (atkarībā no viltojuma lieluma). Viltojumi tirdzniecībā tika smagi sodīti. Slepkavība – ja noķer nozieguma vietā – nāve, vēlāk – sadauzīja uz rata. Ja izdodas aizbēgt –naudas sods. Par noslīcināšanu – nāves sods. Ievainošana ar ieroci – nocērt roku vai uzliek naudas sodu. Zādzība – no pēriena līdz zīmes iededzināšanai, auss nogriešanai, izraidīšana no pilsētas un pat pakāršana.

– Kanonskās tiesības regulēja baznīcas organizāciju, katoļu garīdznieku un ordeņa brāļu savstarpējās attiecības, bet daudzos tiesību jautājumos bija pakļauti visi iedzīvotāji. Tās regulēja laulības, liecību došanu tiesā, procentu ņemšanu.

11. Latvijas autonomijas projekti un politiskie grupējumi ap tiem (līdz 1918.gada 18.novembrim).

Pirmie Latvijas autonomijas projekti tika izstrādāti Pirmā pasaules kara gados, kad Eiropā kļuva populārs nāciju pašnoteikšanās lozungs. 1915.gada novembrī Latvijas autonomijas projektu izstrādāja mazinieks F.Cielēns (klasiska valstiskā autonomija, kas paredz Krievijas un Latvijas varu kompetences noteikšanu Latvijas teritorijā, kā arī Latvijas likumdošanas atbilstību Krievijas konstitūcijai). 1916.gadā filozofs Dr.P.Zālīte piedāvā savu autonomijas projektu (Latvijas apzīmēta par autonomu republikānisku valsti, kuru ar Krieviju saistītu tikai muitas līnija). Pēc 1917.gada revolūcijas brīvāki dzīves apstākļi –latvieši apņēmās paši sev noorganizēt pašvaldības iestādes (zemes padomes). Pēc revolūcijas gandrīz visās latviešu sanāksmēs, kur sprieda par tautas nākotni, izteica 2 galvenās prasības: 1. lai visas latviešu apdzīvotās zemes apvienotu vienā pārvaldes apgabalā – Latvijā; 2. lai šim jaunajam pārvaldes apgabalam piešķirtu autonomiju (plašu pašvaldību).

Par autonomijas apmēriem sākumā vēl nebija pilnīgas saskaņas. Daži sākumā apmierinājās ar šaurāku, tā saucamo provinces autonomiju, turpretim citi pieprasīja jau ļoti plašu, tā saucamo valsts autonomiju, t.i., lai Latvijai būtu pašai savi likumdošanas un pārvaldes orgāni (LNDP, LZS). Viņi vēlējās, lai Krievija kļūtu par savienotām valstīm jeb federāciju, bet Latvija būtu viena no šīs federācijas daļām jeb apakšvalstīm. Lieliniskā LSD vērsās pret valstisku autonomiju, atbalstīt vienīgi plašu vietējo pašpārvaldi. Lai dažādos viedokļus saskaņotu, 1917.gada augustā Rīgā sanāca dažādu latviešu sabiedrības organizāciju konference. Tajā vienojās pieprasīt Latvijai Krievijas republikā autonomiju ar valsts raksturu, t.i., ļoti plašām pašnoteikšanās tiesībām. Latviešu tautas aktīvā daļa jau šai laikā sāka nosvērties uz pilnīgi neatkarīgas jeb suverēnas Latvijas valsts pusi. Tam nāca par labu tas, ka 1. arī krievu demokrātiskā pagaidu valdība izturējās nelabvēlīgi pret Latvijas autonomijas centieniem – bija redzams, ka Krievijas sastāvā latviešu kultūras dzīve nevarēs attīstīties; 2. iekšējais sabrukums Krievijā bija tik liels, ka no Krievijas valsts varas puses Latvijas neatkarības centieniem nevarēja sagaidīt nopietnāku pretestību.

Jau 1917.gada rudenī latvieši stājās pie neatkarīgas Latvijas valsts pamatu veidošanas. 1917.g.2.maijā Vidzemes pagaidu zemes padomes sēdē tika ierosināts izveidot LNP, kas varētu pārstāvēt visus latviešus nacionālās pašnoteikšanas centienos. 1917.g.novembrī Vidzemes zemes padomes Autonomijas nodaļas apspriedes rezolūcija prasīja demokrātiskā ceļā ievēlētas Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu, kurai būtu likumīgas tiesības lemt par Latvijas tautas pašnoteikšanos. Tas nav iespējams, jo ievērojama daļa Latvijas bija vācu karaspēka okupēta. Pilsoniskie politiskie spēki tomēr izveidoja Latviešu pagaidu Nacionālo padomi (LPNP), kura sanāca uz savu pirmo sesiju 1917.g.17.novembrī Valkā. Šī padome sastāvēja no Vidzemes, Kurzemes un Latgales zemes padomju, citu sabiedrisko organizāciju un politisko partiju pārstāvjiem. Tās uzdevums bija apspriest un kārtot visas latviešu tautas lietas, reprezentējot to uz ārieni un iekšieni (20.novembra „Deklarācija ārvalstīm un tautām”). LPNP 1.sesijā tika izveidota arī LPNP organizatoriskā struktūra (valde, sešas nodaļas). Vissvarīgākais NP šīs sesijas likums (deklarācija) bija, ka Latvija, kurā ietilpst Kurzeme, Vidzeme un Latgale ir autonoma valsts vienība. Tās stāvoklis attiecībā uz ārieni un iekšējo iekārtu noteikšot Latvijas sapulces un tautas nobalsošana. Savu lēmumu NP pamatoja ar tautas pašnoteikšanās principu. Otrajā sesijā 1918.g.15.-18.janvārī Pēterpilī pieņēma lēmumu, kurā pasludināja, ka „Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai”. Tas bija pirmais oficiālais Latvijas neatkarības prasības pieteikumi.

Par savu galveno uzdevumu NP uzskatīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu (neiespējams, jo lielinieku valdība) – aprobežojās ar Latvijas valsts idejas propagandēšanu. Sevišķi sekmīgi darbojās NP ārlietu nodaļa, kas vadīja sakarus ar ārzemju valdībām, informējot tās par Latviju (Z.Meierovičs). Anglija atzina Latvijas neatkarību de facto jau 11.novembrī.

Vienā laikā ar NP gatavoja pamatus Latvijas valstij arī otra organizācija – Rīgas demokrātiskais bloks, kas darbojās vācu okupētajā teritorijā (Rīgā, Kurzemē). Sastāvēja no tiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, kas, vāciešiem Rīgu ieņemot, to nebija atstājuši (K.Ulmanis, P.Kalniņš, M.Valters). Popularizēja neatkarīgas demokrātijas Latvijas ideju sabiedrībā.

1918.g.11.novembrī Vācija bija spriesta parakstīt Kompjeņas pamieru. 12.pants noteica, ka Vācijas bruņotie spēki ir jāizved no Krievijas teritorijas tad, kad šajās teritorijās sabiedrība atzīs par stabilu – Latvija veido neatkarīgu valsti, t.i., stabilu stāvokli. 1918.g.17.novembrī LPNP+DB=Latvijas tautas padome – jauna organizācija, kas sastāv no 8 politisko partiju pārstāvjiem un zemes padomes. Zināms vietu skaits arī mazākumtautību deputātiem. Līdz Satversmes sapulces sanākšanai TP uzņēmās suverēno varu Latvijā. Premjers – J.Čakste, biedri – M.Skujenieks un G.Zemgals. PV galva – K.Ulmanis (sastāda MK). TP nebija vēlēta tautas pārstāvniecība. 17.novembra TP sēdē vienbalsīgi tika pieņemta „Latvijas TP politiskā platforma”, kura kļuva par LR pirmo konstitucionālo tiesību normatīvo aktu. Latvija tika pasludināta par neatkarīgu valsti, tika noteikta tās valsts iekārta – demokrātiska republika, noteikts varas sadalījums starp jaunizveidotās pagaidu varas galvenajām institūcijām. TP nolēma jau nākošajā dienā, t.i., 18.novembrī pasludināt (proklamēt) Latvijas valsts nodibināšanu.

12. PSRS un Latvijas Republikas 1939.gada 5.oktobra līguma saturs un nozīme.

Pēc Polijas sadalīšanas Padomju Savienības valdība sāka īstenot savus nodomus Baltijā. 1939.g. 5.oktobrī Latvijas valdība parakstīja Savstarpējā palīdzības līgumu, tā atļaujot tās teritorijā izvietot Padomju Savienības karaspēku, kas garantētu Latvijas drošību no iespējamā kādas valsts iebrukuma. Saskaņā ar šo līgumu, Latvijā ieradās ap 30 000 padomju karavīru un virsnieku. Sarkanā armija apmetās galvenokārt Kurzemes piekrastē no Liepājas līdz Ventspilij. Liepājas ostā ieradās padomju karakuģi, visos Kurzemes piekrastes rajonos sarkanā armija uzsāka lidlauku būvi. Armijas vajadzībām atsavināja tūkstošiem hektāru zemes, pilsētās lika atbrīvot simtiem dzīvokļu. Tomēr Latvijas iekšējās lietās padomju armija vēl neiejaucās un K.Ulmanis pārliecināja tautu, ka Latvijai briesmas nedraud. Tā arī bija tai brīdī, jo Padomju Savienībai bija jāveic karš ar Somiju. Karš Somijā aizlavēja Maskavas vēlmi pievienot Baltijas valstis PSRS, vajadzēja pārorganizēt padomju karaspēku, palielināt tā kaujas spējas.

Parakstot šo līgumu, bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Latvija zaudēs neatkarību.

13. Livonijas valstiskā organizācija.

Vācu veidota pārvaldes sistēma Latvijas teritorijā. Attīstās Romas pāvesta organizēto Krusta karu ietvaros. Tika veidots Zobenbrāļu ordenis (reliģiska organizācija ar ieročiem), lai veiktos pagānu kristīšanās. 13.gs. sākumā Alberts uzdāvina jaunkristātus zemes vācu ķeizaram un pēc tam saņem tās atpakaļ kā feodu jeb lēņi (zemes īpašums, kuru seniors nodod savam vasalim, paturot uz to virsīpašuma tiesības un pieprasot noteiktus pienākumus). Uz 1 zemes gabalu īpašuma tiesības pieder daudzām personām (virsīpašuma un apakšīpašuma tiesības). Pastāvēja divu veidu līgumi:

1. investitūra – seniors nodod noteiktas mantas tiesības savam vasalim (noma).

2. komendācija – līgums, kuru veido abpusējas personiskas attiecības un pienākumi (uzticība, paklausība, aizsardzība.

Alberts – 1.pakāpes vasalis, iegūst publiskās varas pilnvaras (likumdošanas tiesības, fiskālā pilnvara un jurisdiktīva) izlēņo zemi 2 veidu vasaļiem: citiem bīskapiem un Zobenbrāļu ordenim (kolektīvais vasalis); trīs Rīgas bīskapiem 1/3 ordenis.

14.gs.sākumā izveidojās 5 valstiņas: Rīgas virsbīskapija, Tērbatas, Kurzemes, Vīkas bīskapijas un Livonijas ordeņu valsts.

Publiskās varas pilnvaras bīskapijām: desmitā tiesa un citi nodokļi, tiesas spriešana. Valsts vara sadrumstalota, nonāk privātpersonu rokās uz civiltiesību līguma pamata.

Domkapituls – lēmējinstitūcija neizlēņoto bīskapiju daļā.

Bīskapa padome – piedalās arī bīskapa vasaļi un pilsētnieki.

Livonijas ord. Valsts – centralizēta. Izlēņo savas zemes ļoti maz bez publiskās varas pilnvarām. Ir tiesības saņemt 10 tiesas daļu.

15.gs. 1.pusē izveidojas Livonijas piecu valstiņu konfederācija, kuras raksturojums saistāms ar tās pakļautību Romas pāvestam, Vācijas ķeizaram un Vācu ordenim, Livonijas valstiņu savstarpējām tiesiskām attiecībām.

Landtāgs – kopēja lēmējinstitūcija (kārtu pārstāvniecības sapulce – garīdzniecība, bruņinieki, pilsētnieki, zemnieki), kas izdod likumus –recesijas. Landtāgu veidoja prelātu kūrija (Livonijas bīskapi, domkapitula locekļi, klosteru priekšnieki), ordeņa kūrija (Livonijas ordeņa augstākās amatpersonas), vasaļu kūrija (feodālo valstu vasaļi), pilsētu kūrija. Landtāga kompetence – zemes aizsardzības jautājumi, likumdošana, tiesas spriešana (apelācija).

14. Latvijas aneksija 1940.gadā.

1940.g.jūnija sākumā pastiprinājās ārējais spiediens no Padomju savienības puses. 1.upuris bija Lietuva, pēc tam ultimātu no Molotova 16.jūnijā dabūja arī Latvijas (tika vainota padomju zaldātu nolaupīšanā). K.Ulmanis ievāca ziņas no fon Koces par Latvijas iespējām saņemt ieročus no Vācijas un par atļauju Latvijas militārām vienībām atkāpties Vācijas teritorijā. Fon Koces atbilde bija negatīva. Latvijai pietrūka ieroču, munīcijas pietika 2 nedēļām intensīvai karadarbībai. Armijas nebija kaujas gatavībā. Militārā sadarbība starp 3 Baltijas valstīm neizveidojās. K.Ulmanis pieņēma ultimātu, jo uzskatīja, ka pretošanās būtu bez izredzēm. 1940.gada 17.jūnijā padomju armijas daļas pārgāja Latvijas dienvidu un austrumu robežas bez jebkādas pretestības. Latvijas valdība bija aicinājusi iedzīvotājus izturēties mierīgi. Molotovs aizsūtīja Tautas komisāru padomes vicepriekšsēdētāju Andreju Višinski uz Rīgu, lai vadītu Latvijas sovetizāciju un nomierinātu Ulmani. 20.jūnijā izveidoja jaunu Latvijas valdību, kas notika it kā prezidenta vārdā, bet ministrus izraudzīja Višinskis. Valdības saraksts bija apstiprināts Maskavā. Par ministru prezidentu kļuva liberālais profesors Augusts Ķirhenšteins. Jaunās valdības 1.rīkojums attiecās uz komunistiskās partijas legalizēšanu.

15. Izmaiņas tiesu iekārtā Latvijas teritorijā 20.gs. sākumā (līdz Pirmajam Pasaules karam).

Tiesības līdz I Pasaules karam tika papildinātas galvenokārt sabiedriskās drošības nostiprināšanai.

Krimināltiesības revolūcijas priekšvakarā tika attīstītas divos virzienos:

pastāvošo krimināllikumu pastiprināšanā

speciālu likumdošanas aktu izdošana.

Revolūcijas un nemieru apstākļos cara valdība meklēja iespēju pastiprināt represijas uz vispārējo krimināllikumu pamata. 1903.g. 22.nmarta Sodu likumi tika izstrādāti kā modernas kriminālkodekss, tomēr apstiprināts netika. Cara valdība apstiprināja tikai dažas šī kodeksa nodaļas. Pārējās daļas atstāja kā projektu un cars neatcēla vecos likumus. Normatīvo aktu saskaņošana notika 1909.gadā. Tādējādi 1903.g. Sodu likumu projekts nekad Krievijā nav bijis izsludināts par visā pilnībā spēkā esošu likumu.

Projekts sastāvēja no 37 nodaļām, kas aptvēra 687 pantus. 1.nodaļa bija iedalīta 8 apakšnodaļās un 72 pantos, kuri regulēja krimināltiesību vispārīgās daļas jautājumus, tika ievietots kriminālsodu uzskaitījums, kas paredzēja 8 sodus, tika parādīts nozieguma iedalījums pēc smaguma pakāpes, kas tika arī definēti, noteica arī sodu izpildes kārtību un robežas. Vairāki 3.apakšnodaļas panti noteica, ka kriminālsodu piemērošanas rezultātā notiesātais zaudē mantiskās un nemantiskās tiesības, varēja zaudēt savus titulus, kā arī varēja atcelt pēc soda no sabiedriskajiem amatiem.

Par spēkā esošām tika pasludinātas nodaļas, kuras noteica sodus par dumpi pret valsts varu, valsts nodevību, nepaklausību likumīgajai varai, pretdarbību likumīgai tiesai utt.

1905.g.10.aprīļa ukazs noteica, ka zemnieku nemieru rezultātā nodarītus mantiskus postījumus muižām vai kādiem vietējiem uzņēmumiem atlīdzina tās sādžas jeb ciema sabiedrība, pie kuras pieder vainīgie. Tika izveidotas īpašas apriņķu pagaidu komisijas no vietējās muižniecības un zemstu organizācijas pārstāvjiem zaudējumu aprēķināšanai. Ukazs paredzēja arī īpašu zaudējumu piedziņas kārtību. Tā kā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās nebija ukazā minēto ciema sabiedrību, kā arī nebija zemstu iestāžu, šī atbildība tika uzlikta pagastu sabiedrībai.

1905.g. 2.decembra ukazs vērsās pret streikiem sabiedriski un valstiski nozīmīgos uzņēmumos, valsts iestādēs, piedraudot ar sodu (cietuma sodu) uz laiku no 8 mēnešiem līdz 1 gadam un 4 mēnešiem. Tāds pats sods draudēja arī iedzīvotājiem, kuri piespieda streikot citus.

1906.g. 9.februāra Valsts Padomes uzskats, ko apstiprināja cars, noteica, ka personas nedrīkst izgatavot, iegūt un glabāt, izplatīt sprāgstvielas bez īpašas atļaujas. Ja to dara, tad persona sodāma ar visāda veida priekšrocību tiesību zaudēšanu un ieslodzījumu labošanas nodaļā. Par smagiem pārkāpumiem varēja izsūtīt katorgā.

1906.g. 13.februāra Valsts padomes uzskats, ko apstiprināja cars, paredzēja atbildību par tādu melu ziņu izplatīšanu, kas skar valsts iestāžu un amatpersonu darbību, aizliedza izplatīt baumas par valdības rīcību vai sabiedriskām nelaimēm un citiem notikumiem. Vainīgās personas tika sodītas ar cietuma sodu dažādās ilguma pakāpēs vai ar pārmācības namu.

1906.g. 15.aprīļa Valsts padomes uzskats paredzēja sodu laukstrādnieku streiku rīkotājiem.

Administratīvās tiesības galvenokārt reglamentēja pilsoņu tiesību jautājumus.

1905.g.17.oktobra manifests apsolīja tautai dāvināt pilsoņu brīvības, tomēr tas netika izpildīts. Pagaidu noteikumi par pusi vairāku normatīvo aktu veidā ierobežoja manifestā solīto vārda brīvību.

1905.g. 24.novembra ukazs atcēla iepriekšējo cenzūru periodiskiem izdevumiem pilsētās, bet ne lauku novados. Cenzūra tika saglabāta arī uz visiem neperiodiskajiem izdevumiem. Izdevumus, kuri vairs nebija pakļauti cenzūrai tika atcelti administratīvie sodi. Autorus un redaktorus par pārkāpumiem varēja saukt tiesas, bet ne administratīvā ceļā. Ar tiesas lēmumu izdevums varēja tikt apturēts vai pilnīgi slēgts.

Pagaidu noteikumi par biedrībām un savienībām – saskaņā ar Manife__ deklarēja, ka atļauts dibināt biedr1ibas un savienības, neprasot iepriekšējās valdibas atļauju. Taču īstenībā pastāvēja tādi ierobežojumi, ka šis brīvības princips tā arī palika tikai deklarācijas līmenī. Aizliedza dibināt biedrības, kuras apdraudētu sabiedrisko mieru un drošību. Tieslietu ministrs varēja slēgt jebkuru biedrību pēc saviem ieskatiem. Varēja veidot labdarības biedrības, biedrības savu materiālo vajadzību apmierināšanai. Savstarpēja arodbiedrību apvienošanās bija aizliegta.

Pagaidu noteikumi par sapulcēm paredzēja sapulču brīvību, taču noteica daudz ierobežojumu. Publiskajām sapulcēm bija noteikts stingrs režīms. Sapulcēm bija jānotiek kādā slēgtā telpā. Sapulcēs nedrīkstēja piedalīties apbruņotas personas un zemāko un vidējo mācību iestāžu audzēkņi. Sapulcē bija jābūt policijas pārstāvja klātbūtnei. Par publisku sapulču neatļautu organizēšanu bija paredzēti kriminālsodi.

Civiltiesības būtiski mainītas netika. Kā tiesību avots Baltijas guberņā joprojām pastāvēja Vietējo Civillikumu kopojums, kuru papildināja ar dažām jaunām piezīmēm ražošanas attīstības veicināšanai.

Izmaiņas tiesu darbā līdz 1914.g. neskāra pastāvošo vispārējo tiesu iekārtu un procesu, jo apvidos, kur bija izsludināts kara, ārkārtējas apsardzības vai pastiprinātas apsardzības stāvoklis darbojās kara tiesas.

Lauku kara tiesas darbojās saskaņā ar 1906.g. 19.-20.augustā apstiprināto Nolikumu un Noteikumiem par laiku kara tiesām, kas noteica vienkāršotu krimināllietu izskatīšanas kārtību gadījumos, kad notikuši acīmredzami noziegumi. Tiesa tika spriesta, pamatojoties uz policijas, slepeno aģentu un armijas virsnieku ievāktām ziņām. Kara tiesas nodibināja pēc ģenerālgubernatoru, armijas virspavēlnieku un viņiem pielīdzināmu personu pieprasījuma. Tiesai nekavējoties bija jāsāk darboties un lietas jāizspriež ne ilgāk kā divu diennakšu laikā . Iztiesāšana notika aiz slēgtām durvīm. Spriedums pēc tā pasludināšanas tūlīt stājās spēkā un nekavējoties tika izpildīts. Rīkojumus par sprieduma izpildīšanu deva attiecīgie militārie priekšnieki. Tiesa sastāvēja no priekšsēdētāja un 4 locekļiem, kas bija ierindas virsnieki. Ne tiesas priekšsēdētājam, ne tās locekļiem nebija jābūt juridiski izglītotiem.

Izmaiņas vispārējā kriminālprocesā – vienkāršoja arī dažu lietu iztiesāšanas kārtību apgabaltiesās un tiesu palātās. Krimināllietās lietu izskatīšanas kārtības vienkāršošana tika pielietota un arī tika saīsināts iztiesāšanas prāvu laiks (sevišķi svarīgās krimināllietās).

Revolucionārās tiesas tika izveidotas apvidos, no kuriem bija padzītas valsts varas iestādes. Vairākās Latvijas pilsētās revolucionārās tiesas tika izveidotas pie LSDSP komitejām. Rīgā tika izveidota Federatīvās komitejas tiesa, kuras sastāvā bija KSDSP un LSDSP biedri, kā arī bunda pārstāvji. Liepājā pastāvēja Apvienotās komitejas tiesa, Kuldīgā u.c. – LSDSP komiteju tiesas. Šīs tiesas darbojās nelegāli, vadoties tikai no revolucionārās tiesiskās apziņas un strādnieku šķiru interesēm. Tika izspriestas lietas par politiskajiem pretiniekiem, nodevējiem, provokantiem, spiegiem, zagļiem, huligāniem u.c. Revolucionārā vara neatzina veco varu un nerēķinājās ar vecajām pārvaldes un tiesu iestādēm.

16. Tiesāšana Livonijā.

Livonijas tiesu struktūra tika veidota atbilstoši iedzīvotāju iedalījumam kārtās – tikai līdzīgs var tiesāt līdzīgu.

Muižnieku kārtas tiesu iestādes:

Vācijas valsts kamertiesa – augstākā tiesa Vācijā. Tiesāja pēc romiešu tiesībām. Latvijas vācu muižniekiem bija iespēja tiesāties šai tiesā, jo Livonijas feodālo valstu komplekss juridiski saistījās kā Vācijas sastāvdaļa. Muižnieki šo izdevību arī izmantoja. Livonijas dižciltīgie prāvnieki tiesā parasti piedalījās personiski, bet dažreiz sūtīja tikai savus pārstāvjus – advokātus.

Lantāga tiesa – apelācijas instance. Notika priviliģēto kārtu kopējā sanāksmē, kas pieņēma arī likumdošanas aktus, lēma par nodokļiem, zemes aizsardzību, karu vai mieru, starptautiskiem līgumiem utt. Izskatīja muižnieku privātsūdzības, kuras tika iesniegtas apelācijas kārtībā. Svarīgus muižnieku strīdus lietas dažreiz izsprieda kā 1.instances tiesa.

Mantāga tiesa – atsevišķu Livonijas novadu lēņu vīru sanāksmes, 1.instances tiesa. Izsprieda vasaļu (muižnieku) strīdus (civillietas) un pārkāpumus (krimināllietas). Izlēma svarīgus saimnieciskus un politiskus jautājumus.

Kanoniskās tiesas. Kristīgajā pasaulē darbojās pēc vienotiem principiem. Būtiskas īpatnības Livonijā nav atzīmētas. Bija un ir organizētas ļoti specifiski un patstāvīgi. Baznīcas galva – Romas pāvests, kam pakļauti kardināli. Tiesās tika sodīti parastie iedzīvotāji, ja pārkāpa baznīcas noteikumus vai grēkoja pārkāpjot 10 baušļus.

Pilsētnieku tiesu iestādes:

Pilsētas rātes tiesa – apelācijas instance. Darbojās saskaņā ar Hanzas pilsētu statūtiem, kuri rātei piešķīra ne tikai pārvaldes tiesības, bet arī tiesas varu. Tiesā varēja pārsūdzēt pilsētas fogta spriedumus. Rāte ievēlēja vai iecēla pilsētas fogtu un pakāpeniski paplašināja savas tiesas funkcijas uz pilsētas fogta rēķina. Lielo Hanzas pilsētu – Rīgas un Rēveles – ietekmē attīstījās arī mazo pilsētu rātes kā pārvaldes un tiesu institūcijas. Pilsētniekiem bija jāmaksā tiesas izdevumi. Rāte iecēla personas, kas uzraudzīja likumdošanu.

Pilsētas fogts – 1.instances tiesa. Livonijas pilsētu attīstības sākumā bija feodālo valdnieku – bīskapu iecelts tiesnesis kā pilsētā, tā laukos. Tiesā bija arī rakstvedis un prokurors. Attīstoties rātes varai, fogtu tiesas vara tika ierobežota un pakļauta rātei. Fogts izsprieda tiesu un, ja rāte nekādus iebildumus necēla, tad savu spriedumu arī izpildīja. Pirms rātes uzkundzēšanās fogta tiesai bija samērā liela vara.

Zemnieku tiesas:

Fogta tiesa vispirms tika izveidota Livonijas bīskapijās, pēc tam arī Fogts sprieda tiesu. Pildīja arī administratīvās, saimnieciskās un pat militārās funkcijas. Tiesāja vācus un nevācus. Fogti, spriežot tiesu pagastos, mēdza pieaicināt arī zemnieku sabiedrības pārstāvjus, galvenokārt vecākos, kas palīdzēja rast vajadzīgo spriedumu. Pieaicinot zemnieku pārstāvjus tiesā tikai radīja ilūziju, ka līdzīgs tiesā tikai līdzīgu, jo izšķirošā lēmēja loma tiesas spriešanā palika pašam fogtam. Ar pieaicināto zemnieku palīdzību fogts varēja uzzināt vietējās paražas, sarunāties ar prāvniekiem vietējā valodā un noskaidrot vietējos apstākļus. Parādu prasību un citu civillietu izspriešanā pieaicinātie zemnieki varēja paši izspriest prāvu.

Muižas tiesa nodibinājās bīskapijas lēņu muižās. Feodāļi tiesāja sev pakļautus ļaudis. Balstījās uz paražu tiesībām. Ja kādu ļaudi noķēra kāda cita muižnieka zemē, tad viņu izdeva tiesāt nevis valdībai, bet tam muižniekam, kura robežās viņš bija izdarījis noziegumu. Tiesas spriedējs bija pats muižnieks, bet tiem bija arī piesēdētāji (citi muižnieki). Tiesā pieaicināja arī vecākos zemniekus. Muižas tiesas vara bija ievērojami šaurāka par fogta tiesas varu. Sevišķi svarīgās prāvās bija nepieciešana fogta (kā valsts varas pārstāvja) klātbūtne. Nevienam zemniekam nevarēja piespriest nāves sodu, ja klāt nav bijis fogts un lauku rakstvedis no tā novada, kuram apsūdzētais piederējis. Vēlākos gados pieauga arī muižnieku patvaļa, jo palielinājās muižnieku ekonomiskā un politiskā ietekme.

Pagasta tiesa – zemnieku sabiedriskā tiesa. Pārkāpumus savā iekšējā dzīvē sodīja pati pēc savām senām paražām. Kaut gan vācu okupanti bija iznīcinājuši veco tiesas spriešanas kārtību, tomēr seno tiesības paražu paliekas saglabājās. Paši tiesajās pēc saviem ieskatiem. Bieži nāvi atrieba ar nāvi pat neskatoties uz to, ka slepkavība tika izdarīta aizstāvoties. Reizēm, ja īsto slepkavu nevarēja notvert, tad bieži bija jācieš viņa tuvākiem draugiem. Par cik Livonijas valdnieku intereses zemnieki neapdraudēja, tie zemnieku sabiedriskajai tiesai pievērsa maz uzmanības. Baznīcas ideologi, neprazdami vietējās latviešu un igauņu valodas, nespēja efektīvi iejaukties zemnieku sabiedrībā. Tādēļ zemnieki varēja noturēt pagastu tiesu. Zemnieki tiesu sprieda pēc iespējas tajā ciemā, kur noziedznieks bija notverts. Tiesā bija jāpiedalās prāvniekiem. Ja kāds neieradās, tad prāvu zaudēja. Tai pašā tiesā, kur lieta jau bija izspriesta, otrreiz griezties bez papildus samaksas vairs nevarēja.

17. Padomes – to izveidošanās, politiskā orientācija un darbība 1917.-1918.g.

1917.g.27.februārī tika nodibināta Petrogradas Strādnieku partija un Krievu deputātu padome, kam bija liela nozīme jaunas varas un tās politiskās platformas izveidošanā. To izveidoja sociālistisko partiju aktīvisti. Padome izdeva pavēli, ar kuru armijas daļās noteica demokrātiski vēlētu kareivju komiteju. Atcēla virsnieku titulēšanu, līdz ar to tika sagrauta Krievijas armijas vienveidība. Petrogradas Padomes izvirzītās prasības visumā tika akceptētas no Valsts domes pagaidu komitejas puses, izņemot prasību proklamēt demokrātiskas republikas iekārtu Latvijā.

Vidzemes zemes padome – bija pirmā pašvaldības iestāde Vidzemes guberņā. Tajā piedalījās guberņas iedzīvotāji, bet kārtu izšķirības vēlāk to pārdēvēja par Vidzemes Pagaidu zemes padomi. Tā tika atzīta par pašvaldības iestādi Vidzemes latviešu daļā. VPZP pieņēma lēmumus, kas regulēja vietējo, politisko, administratīvo un saimniecisko dzīvi.

Rīgas Strādnieku deputātu padome (RSDP) bija viena no pirmajām darba ļaužu šķiriskajām padomēm Latvijā. Darbojās kā faktiskā vara visā Rīgā, risinot jautājumus, kas bija pilsētas pašvaldības kompetencē, dažreiz arī tos, kas attiecās uz Vidzemes guberņas komisāru. RSDP iesaistījās darba attiecību regulēšanā.

Latvijas Pagaidu zemes padomi (LPZP) ievēlēja Latgales tautas pārstāvja kongresā. Tā sastāvēja no 60 locekļiem. LPZP neieguva pašvaldības institūcijas statusu.

Bezzemnieku deputātu padomes tika veidotas pagastos.

Kareivju deputātu padomes tika izveidotas atbilstoši Petrogradas Strādnieku un kareivju deputātu padomes pavēlei.

Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes Latvijā tika apvienotas vienotā struktūrā. Tā par saviem uzdevumiem izvirzīja revolucionāro spēku apvienošanu.

1917.g.oktobrī sanāca lielāko latviešu organizāciju partiju pārstāvji, lai izlemtu jautājumu par Latvijas Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibināšanu. LPNP noturēja 2 sesijas, kur tika runāts par dažādiem svarīgiem uzdevumiem.

18. Kurzemes hercogistes izveidošanās un valsts tiesiskais statuss.

19. Livonijas tiesību iedalījums un raksturojums.

Livonijas laikos pārvalde, sabiedrības iekārta un tiesību iedalījums tika pārņemti no Vācijas. Atbilstoši katrai kārtai veidojās tiesību sistēma kā kārtu tiesības. Kā kārta tiek saprasts – tiesiskā grupa, sociālā grupa.

1.kārta – Muižnieki – dižciltīgie, aristokrāti, ietekmīgākie un bagātākie.

Bruņinieki – juridiskais pamats: investitūra (līgumi), komendācija.

Avoti:

a) slēgti līgumi

b) no Vācijas recepēti bruņinieku tiesību krājumi (“Sakšu spogulis” – “Livonijas spogulis”)

Livonijas Landtāga recesijas.

Institūcijas:

Livonijas Landtāgs

Mantāgs – mazāka novada vasaļu sapulce; spriež vietējo tiesu; izvēlējās pārstāvjus Landtaga.

Pamatā attiecības starp senjoru un vasali.

Noteikti bija vai nu dienesta attiecības ar kādu militāru organizāciju (Livonijas ordenis) vai nu lēņu attiecības ar kādu lielu feodālu (Livonijas bīskapu vasaļi kā bruņoti karavīri).

Vēstures gaita kļuva par atsevišķu kārtu.

Zemes muižniecība. No sākuma sastāvēja no neciliem izcelsmes Vācijas muižniekiem, kuri šeit kļuva par vasaļiem, bet bruņinieku kārtā netika iecelti. Lai kļūtu – vajadzēja izlēņot zemi ar īpašām ceremonijām. Izlēņošanas akts (komendācija, investitūra). Pārsvarā visi vasaļi bija vācieši.

Leimaņi – sīki lēņu vīri, mazi vasaļi. Leimaņiem nepiederēja dzimtcilvēki, zemi apstrādāja paši kopā ar nolīgtiem kalpiem, deva nodevas, pildīja karadienestu palīgkaraspēkā, personiski brīvi, starp viņiem bija arī latvieši un igauņi (brīvzemnieki), kā arī kuršu ķoniņi.

2.kārta – Garīdznieki. Balstās uz kanoniskajām tiesībām (Romas pāvesta likumi ir augstākie, bulas).

regulējamas attiecības: baznīcas iekšiene; pārvalde, iekārta; amatpersonu tiesības un pienākumi; garīdznieku savstarpējās attiecības; par īpašumu.

Laicīgās attiecības: laulības un ģimenes attiecības; saderināšanās; kāzas; šķiršanās; mantošanas tiesības – testamenti; procesuālās tiesības – inkvizīcijas process, spīdzināšana, kriminālprocesuālās tiesības (no 16.gs.).

Garīdznieku iedalījums: Livonijas bīskapi; ordeņa brāļi; katoļu garīdznieki (draudzēs).

3.kārta – Pilsētnieki. Pilsētu tiesības veidojas recipējot vācu pilsētu tiesības:

veidojās pašvaldības (augstākā ir Rāte, kura izdod likumus, pārvalda, ir tiesu vara).

Pilsēta balstoties uz rāts likumiem veido savas tiesības.

“Brīvība” ir pilsētas tiesības uz savu armiju, finansēm.

Rezultātā – valsts valstī.

Rīga to dara pirmā, receptējot Hamburgas tiesības. Rodas ?ficiācija (pilsēta māte un pilsēta meita) – Rīgas –Hamburgas tiesības

Tiesību veidi: mantiskās, saistību, kriminālās, tiesiskais stāvoklis, procesuālās attiecības.

Institūcijas var apelēt: zemes kungs (bīskapi, Vācijas ķeizars); rāte; neatkarīgas zemākās tiesas.

Pilsētas tiesās izmantots rakstiskais process un tas kļūst no privātā par publisko. Parādās prokurors (publiskais apsūdzētais, konsultants). Ātri atsakās no ordālijām un pievēršas tagad līdzīgajiem pierādījumiem.

4.kārta – Zemnieki – lauku iedzīvotāji, kas savu piederību manto un ir vietējie iedzīvotāji.

Tiesību avoti:

zemnieku tiesību krājumi (Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības – latgaļu paražu tiesības; Kurzemes zemnieku tiesības; Lībiešu – igauņu tiesības).

Livonijas Landtāga tiesības.

Muižnieku savstarpējie līgumi.

Zemnieku iedalījums:

saimnieki – muižās klaušu māju lietotāji; strādāja paši + bija arī kalpi.

Vaļinieki – muižas nepiesaistītie lauku ļaudis,

Būdenieki – sīki zemes apbūvieši, nav sasnieguši saimnieka stāvokli.

Pušelnieki – ļaudis; strādāja pie saimnieka, algas vietā saņēma nelielu zemes gabaliņu apstrādei; nebija tieši pakļauti muižai.

Kalpi – saimnieka patstāvīgi algādži; parasti saimnieks tos sūtīja uz muižām atstrādāt klaušas.

Dreļļi – līdzīgi vergiem, to iemesls ir parādi, sodi, gūsts.

20. Vasaļu tiesas Livonijā.

21. Padomju tiesību sistēmas ieviešana Latvijas PSR (1940.-1941.)

Tiesību avoti LPSR:

PSRS Centrālo varas iestāžu izdotie normatīvie akti:

PSRS Augstākās padomes izdotie likumi

PSRS Augstākās padomes prezidija dekrēti

PSRS tautas komisāru Padomes noteikumi un rīkojumi

VK (_) P CK un PSRS __ kopīgie lēmumi

Centrālo valsts pārvaldes orgānu izdotie akti.

LPSR varas iestāžu izdotie normatīvie akti – līdzīgi 1.punktam, tikai augstākais spēks CPSR AP likumiem.

“Tautas valdības” darbības posmā līdz Latvijas inkorporācijai – PSRS sastāvā izdotie normatīvie akti. Līdz šim esošie Latvijas normatīvie akti tika atcelti.

Krievijas PFSR kodeksi.

Ar PSRS AP Prezidija 1940.g.16.novembra dekrētu atļāva LPSR teritorijā piemērot KPFSR kodeksus – kriminālkodeksu, kriminālprocesa kodeksu, civilkodeksu, civilprocesa kodeksu, darba likuma kodeksu un laulības, ģimenes un aizbildniecības kodeksu.

Katram kodeksam un likumam bija atsevišķi noteikumi, piem., KPFSR Zemes kodekss uz Latviju neattiecās.

Padomju tiesību teorija tiesu praksei netika piešķirta tiesību avotu loma – tiesas uzdevums bija interpretēt likumu, nevis veidot tiesību normas.

Atzīmējams padomju tiesību doktrīnas ideoloģiskais raksturs – par tās pamatu ņemta marksisma-ļeņinisma ideoloģija, bet arī ietekmēja ātrākā perioda komunistiskās partijas dokumenti.

Tiesībām ir šķiriskais raksturs un visām tiesībām ir publiskais raksturs.

Krimināltiesībās tika pieļauta iespēja atkāpties no likuma vispārējām normām (piem., lai sodītu tautas ienaidniekus).

Cilvēkus stimulēja pēc taisnīguma griezties nevis tiesās, bet komunistiskās partijas pārstāvniecībās.

22. Zemnieku tiesas Livonijā.

???Ievērojot seno tiesību normas, zemniecība viduslaikos saglabāja arī seno tiesu iekārtu. Tiesu sprieda pagasta tiesas tiesneši (vācu Rechtsfinder) un pagasta vecajie, iespējams, seno latviešu dižciltīgo pēcteči. Tiesas priekšsēdētāji bija vācieši – ordeņa vai bīskapu fogti, bīskapu lēņu novados – vasaļi. 1241.g. Sāmsalas igauņi solīja “pieņemt” fogtu reizi gadā pagasta dienās laicīgu lietu izspriešanai “un tam jātiesā, kas tiesājams, pēc zemes vecajo padoma”. Savukārt zemgaļi 1272.g. līgumā solīja, ka ļaus ordeņa fogtam noturēt tiesu 3 reizes gadā.

23. Pārvaldes iekārta vācu okupācijas laikā (1941.-1945.).

24. Pilsētnieku tiesas Livonijā.

25. Latvijas pašpārvalde vācu okupācijas laikā (1941.-1945.).

Sākotnēji visa pārvalde koncentrējās vācu militāriestāžu rokās, bet frontes līnijai virzoties uz A, šo kompetenci sāka pārņemt civilpārvalde.

Ar Ā.Hitlera īpašu pavēli tiešai okupēto Baltijas valstu pārvaldei uz vietas tika izveidota vēl viena struktūra – reihskomisariāts “Ostland” ar centru Rīgā. Par tās vadītāju kļuva reihkomisārs H.Loze. Latvija šajā sistēmā ietilpa kā viens no četriem ģenerālapgabaliem, par kuras vadītāju nozīmēja ģenerālkomisāru O.Preksleru.

Kaut arī Vācija ātri vien likvidēja latviešu eiforiju par valstiskuma atjaunošanu, tomēr jau 1941.g.2.pusē radās doma, ka veiksmīgus politikas realizēšanai būtu lietderīgi izveidot tā saucamo zemes pašpārvaldi ar vadītāju O.Dankeru. Sākotnēji vācieši šo veidojumu oficiāli neatzina, tāpēc līdz 1942.g. janvārim tā darbojās puslegāli.

Jauns posms sākās 1942.g. 7.martā, kad tika noteikts, ka tiešais zemes pārvaldes darbs jāveic vietējām iestādēm vācu vadībā un uzraudzībā. Tādējādi šis veidojums bija plānots kā palīginstitūcija vācu varai.

Pilnībā pašpārvaldi beidza veidot 1942.g. 9.maijā, kad ar H.Lozes piekrišanu O.Dekslers iecēla amatā šādus pašpārvaldes ģenerāldirektorus: iekšlietu – O.Dankers, saimniecības – V.Žagars, finansu – J.Skujēvics, tieslietu – A.Valdmanis, izglītības un kultūras – H.Prīmanis, tehnikas un satiksmes – O.Leimanis, kontroles lietu vadītājs – P.Vanags, iekšējās drošības – pulkvežleitnants V.Veiss. Vācu laikā bez tam tika atjaunotas arī vietējās pašvaldības darbība, pie tam formāli skaitījās, ka tā darbojas uz agrāko Latvijas brīvvalsts likuma pamata.

1942.g. 15.maija noteikumi “Par komunālās pašvaldības ieviešanu” paredzēja, ka: apriņķi, pilsētas un pagasti, kas pēc pirmsboļševiku laika tiesībām bija pašvaldības vienības, tagad atkal ir publiskas novadu vienības, kuras pārvalda sevi uz savu atbildību; pašvaldību darbībai jānoris saskaņā ar pastāvošām tiesībām un vācu virsvaldības mērķiem un tās uzraudzībā.

1942.g. 27.jūnijā tika izdoti izpilddokumenti pie noteikumiem “par komunālās pašpārvaldes ieviešanu”, kuri stājās spēkā 1942.g.1.jūlijā. Saskaņā ar izpildnoteikumiem spēku atjaunoja 1927.g.5.novembra LR likums “Par apriņķu pašvaldību” 1934.g.16.jūlija redakcijā, 1939.g. 30.jūnija “Pilsētu pašvaldību likums” un 1922.g.21.jūnija likums “Par pagasta pašvaldībām” 1940.g.17.jūnija redakcijā, ciktāl tie nerunāja pretī Lielvācijas interesēm. Šaubu gadījumos visu izšķīra ģenerālkomisārs.

Neraugoties uz to, ka formāli spēkā bija LR tiesības, vācu okupācijas laikā tika izdoti jauni noteikumi pašvaldības darbības regulēšanai, kuri diezgan būtiski mainīja to tiesisko stāvokli.

Saskaņā ar 1942.g. 30.jūnija izdotajiem noteikumiem visu līmeņu pašvaldības sāka darboties pēc vienotiem principiem. To darbību vadīja katras pašvaldības vecākais, kuru apstiprināja vācu okupācijas iestāžu vadītāji. Pašvaldību vecāko kompetence bija visumā plaša, ciktāl to pieļāva kara apstākļi, jo tagad uz viņiem pārgāja arī valdes funkcijas. Tika izveidots palīgu institūts, no kuriem “pirmais palīgs” varēja aizstāt vecāko. Bez tam darbojās arī padomnieki 6-12 cilvēku sastāvā, atkarībā no attiecīgās teritorijas un iedzīvotāju skaita. Viņu piekrišana bija nepieciešama: 1) budžeta jautājumos; 2) nodokļu, nodevu un klaušu ievešanā un to apmēra noteikšanā; 3) par dažādu kapitālu un fondu dibināšanu un izlietošanu; 4) par nekustamā īpašuma iegūšanu, atsavināšanu un ieķīlāšanu; 5) par saistībām, kuras pārsniedz 10% no iepriekšējā gada budžeta; 6) par lielāku iestāžu un uzņēmumu dibināšanu; 7) robežu grozīšanu; 8) par saistošu noteikumu projektu atbalstīšanu; 9) par lielāku tiesisku strīdu vešanu.

Pašvaldību pieņemtos lēmumus varēja pārsūdzēt instanču kārtībā, kur augstākā pārsūdzības persona bija iekšlietu ģenerāldirektors.

26. Tautas padomes nodibināšana, tās politiskā platforma un Latvijas proklamēšana.

Latvijas Tautas padome (arī Tautas padome) 1918–1920 – Pirmā visas Latvijas iedzīvotāju pārstāvniecība. To izveidoja 1918.g. 17.novembrī Latvijas politisko partiju (Latviešu zemnieku savienība, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Latvijas Demokrātiskā partija, Radikāldemokrātiskā partija un citas) un etnisko minoritāšu (vāciešu, ebreju, krievu, lietuviešu, poļu) izvirzītie pārstāvji (102 cilvēki). Par Tautas padomes priekšsēdi tika ievēlēts Jānis Čakste, par viņa vietniekiem – M.Skujenieks un Gustavs Zemgals. 1918.g.17.novembrī Tautas padome pieņēma politisko platformu, kurā tika noteikta:

– Satversmes sapulces ievēlēšana;

– valsts forma – demokrātiska republika;

– suverēnā vara līdz Satversmes sapulces sasaukšanai pieder Tautas padomei, bet izpildvara – Latvijas Pagaidu valdībai.

Par Pagaidu valdības vadītāju tika ievēlēts Kārlis Ulmanis. Nākamajā dienā – 18.XI Tautas padome pasludināja Latvijas valsts nodibināšanu (Latvijas Republikas pasludināšana). Pirms Stučkas valdības ienākšanas Rīgā 1919 I Tautas padome pārcēlās uz Liepāju un tās darbība uz laiku tika pārtraukta. Šajā laikā Tautas padomes galvenos uzdevumus veica politisko partiju Starpfrakciju birojs. Tautas padome darbību atsāka 1919 VII Rīgā un, sagatavojusi Satversmes sapulces vēlēšanas, kas notika 1920.17.–18.IV, darbību izbeidza reizē ar Satversmes sapulces darba sākumu.

Latvijas Republikas pasludināšana (proklamēšana) – 1918.g. 18.novembrī pulksten 16.30 Nacionālajā teātrī (tolaik 2. pilsētas teātris) Gustavs Zemgals atklāja Latvijas Tautas padomes svinīgo sēdi. Latvijas Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis pasludināja “par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku”. Svinīgās sēdes dalībnieki, kājās stāvot, noklausījās vēlāko Valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”, ko, vispārējai sajūsmai un pacilātībai valdot, nodziedāja 3 reizes. Valsts proklamēšanu steidzināja ārējie apstākļi – 1918.11.XI tika parakstīts Kompjeņas pamiera līgums, ar kuru apstiprināja Vācijas zaudējumu 1. pasaules karā. Šajā pašā dienā Lielbritānijas valdība Latviešu pagaidu Nacionālo padomi atzina par Latvijas pārstāvi de facto. Savukārt lielinieciskā Krievija steidzās anulēt Brestas miera līgumu, lai atgūtu Krievijas impērijas teritorijas. Tie bija reāli draudi Latvijas neatkarības iegūšanai.

27. Tiesību raksturojums vācu okupācijas laikā (1941.-1945.).

Pēc LR atbrīvošanas no boļševikiem vācieši tomēr pilnībā neatjaunoja Latvijas brīvvalstī pastāvošās tiesības. Neraugoties uz to, visumā mūsu zeme uz neilgu laiku atkal atgriezās pie agrākās tiesiskās aprites, protams, ar tiem ierobežojumiem, kas tika pakļauti nacistiskā režīma ideoloģiskajām nostādnēm.

Tikai 1942.g. 13.jūnijā tika pieņemti noteikumi “Par Latvijas ģenerālapgabalā spēkā esošām tiesībām” un “Par rīcību ar spriedumiem un lēmumiem”. Noteikumi stājās spēkā 1942.g.2.jūlijā. Saskaņā ar tiem Latvijas ģenerālapgabalā no 2.jūlija spēkā bija tiesību normas, kura tika pieņemtas Latvijas brīvvalstī līdz 1940.g. 17.jūnijam, ciktāl tās nerunāja pretī: 1) Vācijas valsts pārvaldei un interesēm; 2) nav grozītas vai atceltas pēc 1941.g. 1.jūlija vai arī noteikts kas cits.

Oficiālu apstiprinājumu ieguva no A reihministra un viņam pakļauto iestāžu vai viņu pilnvarojumā izdotās normas un militāro iestāžu rīkojumi civilās pārvaldes uzdevumu robežās. Vienlaicīgi spēku zaudēja padomju laika tiesību matērija. Tas neattiecās uz nacionalizēto īpašumu denacionalizāciju, tika norādīts, ka tas notiks pakāpeniski, ievērojot Vācijas valsts intereses. Tiesiskās attiecības, kuras bija izveidojušās padomju laikā, apspriežamas pēc Latvijas brīvvalsts tiesībām. Tika noteikts, ka nav spēkā: padomju notāru lēmumi testamentu un mantinieku apstiprināšanas lietās; tiesas spriedumi un lēmumi, ar kuriem grozīti vai atcelti Latvijas brīvvalsts tiesas spriedumi vai lēmumi, kuri vēl nebija stājušies likumīgā spēkā līdz 1941.g.2.jhūlijam, ja to atcelšana nerunāja pretī veselīgai tiesiskai izjūtai.

Automātisku atbrīvošanu no soda izciešanas neattiecināja uz kriminālnoziegumu izdarījušām personām, bet tās varēja lūgt tiesas sprieduma pārskatīšanu līdz 1942.g.20.septembrim. Tas neattiecās uz prokuratūru. No tiesību teorijas viedokļa interesanti atzīmēt, ka normatīvajiem aktiem bieži tika noteikts atpakaļejošs spēks laika ziņā, pēc tam arī par krimināltiesiskiem nodarījumiem, ar kuriem tika pastiprinātas soda sankcijas. Izdotie rīkojumi un izpildnoteikumi bija jāpublicē gan latviešu, gan vācu valodās, turklāt, ja tekstos bija atšķirības, oficiālais skaitījās tulkojums vācu valodā.

Latvijā dzīvojošajiem Vācijas pavalstniekiem tika piemērotas Lielvācijas tiesības.

Īpašs stāvoklis bija ebrejiem, kuru tiesiskais stāvoklis tika ierobežots tik lielā mērā, ka robežojās ar beztiesiskumu.

Krimināltiesību jomā vācu okupācijas laikā Latvijas brīvvalsts sodu likumā tika izdarīta nozīmīga intervence. Cilvēki tika pakļauti dažādiem Sodu likumiem, dalot tos tikai pēc vienas pazīmes – nacionālās.

Pastiprinātu interesi okupācijas vara izrādīja tikai par nāves soda piemērošanu. Tikai 1943.g.20.marta noteikumos tika norādīts, ka nāves sodam nav pakļautas grūtnieces, sods nav izpildāms publiski un pirms apžēlojuma lūguma.

Pēc 1942.g.28.janvāra noteikumiem bija paredzēts, ka kriminālatbildība iestājas no 14 gadu vecuma, bet sākot ar 16 gadu vecumu pieļauta personas sodīšana kā pilngadīgam.

Bargi sodi bija par ārzemju radiostaciju klausīšanos, kara gūstekņu pabalstīšanu, pārtikas slēpšanu utml.

28. Iedzīvotāju tiesiskais stāvoklis Kurzemes hercogistē.

29. Tautas Padome kā pirmā Latvijas valsts likumdevēja institūcija.

Tautas padome nav vēlēta institūcija, tā ir politisku partiju pārstāvju orgāns. TP ir augstākais likumdošanas orgāns. Lai sekmētu likumdošanas darbu, TP izveidoja komisijas, kas nodarbojās ar attiecīgo likumprojektu izstrādāšanu. TP darbības posmā tika izveidotas 22 komisijas. Tiek veidotas tiesību sargājošas institūcijas. 1918.g.5.decembrī TP apstiprina Pagaidu noteikumu „Par iekšējo apsardzību”, nosakot policijas struktūras izveidi. 1918.g.6.decembrī TP apstiprina nolikumu „Par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”, kas ar pagaidu nolikumu veidotā tiesu sistēma tiek veidota saglabājot Krievijas tiesu modeli. Teritoriālā tiesu sistēma. 1.instance: miertiesa (skata sīkas civillietas un krimināllietas); apelācijas instance (apgabaltiesa) skata nozīmīgas civillietas un krimināllietas, apgabaltiesa ir kā pirmā instance un apelācijas instance (tiesu palāta); kasācijas instance visām tiesām ir Latvijas Senāts. Sevišķas tiesas – pagasta tiesas – pagasttiesām izšķiršanai saglabā civillietas, (visi pagasta iedzīvotāji bez kārtu izšķirības var iesniegt sūdzības). Apelācijas instance pagasttiesām ir miertiesa. Pagasttiesas saglabāja, jo lauku iedzīvotāju tiesības regulē zemnieku brīvlaišanas tiesības (miertiesneši nav ar tām iepazinušies) Likums noteica, ka drīzumā jāveic pagasttiesu pilnīga likvidēšana.

1919.g.16.jūlijā pieņemts likums „Par Tautas Padomes locekļu neaizskaramību”, kas noteica demokrātiskajās valstīs ierasto parlamenta deputātu imunitātes principu, 16.jūlijā pieņemts arī likums par Ministru Kabineta tiesību izdot pagaidu rīkojumus, ja neatliekama vajadzība to prasa. Likuma pieņemšanai vajadzīga TP piekrišana, likums nevar grozīt ne TP sastāvu, ne politisko platformu.

1919.g.19.augusta Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likums paredzēja, ka Satversmes sapulce ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. 22.panta piezīmē tika noteikts, ka vēlēšanu darbība var iesākties tikai tad, kad ir atsvabināta Latgales teritorija.

1919.g.23.augusta likumā „Par pavalstniecību” izmantots zemes princips un asins princips (1.p. – Par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs Krievijas valsts pavalstnieks bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem vai uz Krievijas likuma pamata bija jau pirms 1919.g.1.augusta piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šī likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā).

1919.g.23.augustā pieņemts Latvijas TP kārtības rullis, kas saturēja klasiskus parlamentārisma principus, kur līdztekus vairākuma varai tika formulētas arī mazākuma tiesības, atklātība, likumprojektu izskatīšana 3 lasījumos, nepieciešamais kvorums lēmumu pieņemšanā utt. Bet TP veidošanas un darbības kārtībā bija arī no klasiskā parlamentārisma principiem atšķirīgas normas, TP locekļi bija nevis vēlētāju, bet gan politisko partiju deleģēti. TP locekļu pilnvarām nebija noteikta termiņa. Partijas, kas viņus bija deleģējušas, jebkurā brīdī varēja atsaukt savus pārstāvjus no TP un deleģēt jaunus.

1919.g.27.augustā TP pieņēma likumu „Par Latvijas nelikumīgās valdības rīkojumu atcelšanu”, kurš pasludināja par spēkā neesošiem visus Latvijas nelikumīgās pagaidu valdības izdotos likumus, rīkojumus un līgumus, kā arī anulēja iecelšanas amatos un paaugstinājumus dienesta pakāpēs, izņemot tos, kurus vēlāk apstiprināja likumīgi.

30. Izmeklēšanas (inkvizīcijas process) Livonijā.

31. Kurzemes hercogistes valsts iekārta.

Kurzemes hercogiste 16.gs. ir Polijas karaļa lēņa valsts. Tās konstitucionālie pamati noteikti 1561.g. Gotharda Ketlera (ordeņa pēdējais mestrs un pirmais Kurzemes hercogs) un Sigismunda II Augusta (Polijas- Lietuvas karalis) līgumā. Pārvalde tika organizēta pēc Prūsijas parauga, kura arī bija Polijas karaļa lēņa valsts.

Hercogsa pats bija lēņa valdnieks un viņam uz Kurzemi un Zemgali bija apakšīpašuma tiesības (virsīpašuma tiesības – Polijas karalim). Hercogs karalim deva uzticības zvērestu, kam sekoja t.s. investitūra – karalis ceremoniāli hercogam pasniedza lēņa rakstu, kurā bija fiksētas karaļa un hercoga savstarpējās tiesības un pienākumi. Hercogam bija likumdevēja vara savās muižās (agrākās ordeņa muižas) un pilsētās, ja tās neatradās uz muižnieku zemes. Viņš piešķīra pilsētām pilsētu tiesības un privilēģijas, deva amata ruļļus cunftēm, savukārt likumdošanas aktus muižniecībai viņš varēja izdot tikai kopā ar muižnieku kārtas pārstāvniecības orgānu – landtāgu. Hercogam piederēja eksluzīvas tiesības uz naudas kalšanu, viņā pārziņā atradās arī pasta sakari. Pats hercogs arī iecēla savis ierēdņus no muižnieku vidus. Hercoga ārpolitisko varu ierobežoja saistības ar Polijas karali (tam dotais uzticības zvērests). Hercogs varēja sūtīt un pieņemt sūtņus, slēgt starptautiskis līgumus, ko pēc tam bija jāapstiprina Polijas karalim un Saeimam. Hercogs bija arī karaspēka virspavēlnieks, tomēr viņa karaspēks bija mazs, tāpēc hercoga militārā vara nebija liela.

Kurzemes hercogistes pārvaldes aparāts sastāvēja no fhercoga augstākās padomes un ierēdņiem, kas sastāvēja no Landhofmeistera (pārzināja valsts saimniecību un publiskās lietas), kanclera (pārzināja valsts kanceleju, administratīvās lietas, muitas licences un baznīcas jautājumus), virsburggrāfa (pārzināja pilsētu rātes, amatniecības, tirdzniecības un lēņu lietas), landmaršala (pārzināja akcīzes jautājumus un ārlietas). Vēl augstākajā padomē ietilpa 2 tiesību doktori, mkuriem būtībā bija vismazākā teikšana.

Ierēdņi, kuru funkcijas bija saistītas ar izpildvaru, bija pilskungu un virspilskungi. Pilskungi pārvaldīja iecirkņus (tādi bija 8) un viņu funkcijas bija kārtības uzturēšana un tiesas spriešana. Virspilskungi bija apgabalu priekšnieki (tādi bija 4) un viņi ne tikai sprieda tiesu, bet arī pārvaldīja hercoga zemi un savos apgabalos organizēja landtāga deputātu vēlēšanas.

Muižnieku un pilsētnieku kārtām bija arī savas pašpārvaldes institūcijas. Landtāgs – muižnieku pārstāvniecības orgāns – kopā ar hercogu izlēma visus svarīgākos ekonomiskos un politiskos jautājumus. Landtāgs sanāca Jelgavā ne retāk kā reizi divos gados un tajā piedalījās vēlēti muižnieku kārtas pārstāvji – deputāti. Ārkārtējos landtāgus varēja sasaukt hercogs, 6 nedēļas iepriekš izsludinot tā darba kārtību. Šo savu lēmumu viņš paziņoja virspilskungiem, savukārt tie – pilskungiem, tie – vēlēšanu iecirkņiem. 2 nedēļas pirms landtāga sanākšanas tika rīkotas iecirkņu vēlēšanas, ievirzīts 1 balsstiesīgs deputāts no katra iecirkņa, kuram tika doti norādījumi, kā kurā jautājumā jābalso. Turklāt tieši landtāgam bija izšķirošā loma likumdošanā, jo bez tā piekrišanas hercogs nevarēja pieņemt lēmumus.

Pilsētnieku pašpārvaldi veidoja rāte un cunftes un ģildes. Rāte bija pilsētas pašpārvaldes institūcija, Parasti tā sastāvēja no 6-10 locekļiem – rātskungiem, kurus vēlēt un par kuriem tikt ievēlēti varēja tikai birģeri. Rātes vadītājs un pilsētas galva bija birģermeistars. Pie rātes piederēja arī vēlēti tiesneši – fogti.

Cunftes bija amatnieku apvienības, bet ģildes – tirgotāju apvienības. Tajās bija jāiestājas katram, kurš varēja un vēlējās nodarboties ar amatniecību vai tirdzniecību, kas bija ļauts tikai birģeriem.

Īpašu jāizdala Piltenes autonomā apgabala pašpārvalde, kas bija pakļauts nevis hercogam, bet gan tieši Polijas karalim. Šī apgabala pārvalde tika organizēta pēc Igaunijas parauga un galvenais tā likums bija Piltenes statūts. Augstākais pārvaldes orgāns bija Landrātu kolēģija 6 landrātu un rakstveža sastāvā ar vecāko landrātu priekšgalā. Piltenes apgabala pilnīgu autonomiju un neatkarību no hercoga raksturo tas, ka landrātu kolēģiju no Kurzemes muižnieku vidus ievēlēja landtāgs un to apstiprināja Polijas karalis.

32. Latvijas SPR izveidošana, valsts varas organizācijas īpatnības.

Jau 1917.g. lielinieki bija nākuši pie varas Latvijas teritorijā un nodibinājuši tā saucamo Iskolata Republiku, kas beidza pastāvēt 1918.g. februārī, kad vācu karaspēks bija ieņēmis visu Latvijas teritoriju. 1918.g. 3.martā starp Vāciju un Krieviju tika parakstīts Brestas miera līgums, kurā tiek sadalīta Latvijas teritorija – Latgale piešķirta Krievijai, bet pārējā teritorija – Vācijai. Taču Vācija karā zaudē un ir spiesta parakstīt Kompjeņas pamieru, kurā atsakās no Brestas līguma. Jau pēc 13.novembrī to anulēja arī Krievija un sūtīja savu karaspēku uz Rietumiem. 18.novembrī tiek proklamēta neatkarīgā Latvijas Republika, ko Padomju Krievija atteicās atzīt, jo Latvijas teritoriju uzskatīja par Krievijas daļu. Tomēr tas piespieda savu varu šeit organizēt kā neatkarīgu republiku – LSPR.

1918.g.4.decembrī uz Latvijas Sociāldemokrātu Centrālās komitejas (LSD CK) lēmuma pamata tika izveidota Latvijas Padomju valdība ar Pēteri Stučku kā valdības priekšsēdētāju. 17.decembrī izdots “Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdības manifests”, kurā tika pasludinātas par atceltām pagaidu valdības, zemes un tautas padomes un vara nostiprināta padomju valdības rokās. Tika atcelti visi esošie likumi, to vietā pasludinot Proletariāta diktatūru un “Padomju valdības brīvību un proletāriskās revolūcijas likumu”. Tika atjaunota Iskolata republikas likumu darbība, kas attiecās uz ekonomiku. 22.decembra dekrēts “Par Latvijas Padomju Republikas neatkarību” – Padomju Krievija atzīst Latvijas neatkarību.

___????.

33. Vasaļu tiesību īpatnības Livonijā.

34. Zemnieku tiesas un tiesāšana Kurzemes hercogistē.

35. Padomju tiesības Latvijas teritorijā pirmskara laikā, to raksturojums.

36. Pilsētnieku tiesas un tiesāšana Kurzemes hercogistē.

Pilsētu rātes tiesa darbojās saskaņā ar katras pilsētas statūtiem, Pārvaldes iestāde – rāte (dome) bija tiesīga spriest tiesu pilsētas iedzīvotājiem civilās un kriminālās lietās. Piespriežot sodus, rātes sēdē vajadzēja piedalīties virspilskungam. Tiesas spriešana notika īpašās tiesu dienās. Pilsētas rāte bija pirmās instances tiesa. Tās spriedumus varēja pārsūdzēt hercoga galma tiesā.

37. Kurzemes hercogistes tiesību avoti, to raksturojums.

Svarīgākie tiesību avoti un hercogistes likumu kodifikācijas iedalāmas vairākās grupās:

tiesību akti, kuri darbojās līdz 1561.gadam vai saistīts ar hercogistes izveidošanos;

vietējās un centrālās varas izdotie tiesību akti un kodifikācijas;

pašvaldības rakstura akti (landtāga lēmumi, muižu likumi).

Tiesību akti, kuri darbojas līdz 1561.g. vai saistīti ar hercogistes izveidošanos bija agrārās Livonijas tiesības un Padošanās līgums.

Livonijas tiesības un privilēģijas – tās netika grozītas un papildinātas, turpināja būt spēkā arī Kurzemes hercogistē attiecībā uz tiem lēņiem, kurus hercogs turpmāk piešķīra jaunajiem vasaļiem no savām zemēm, arī krimināltiesību, civiltiesību un citās tiesību nozarēs. Tiesās piemēroja Livonijas bruņinieku tiesības un pilsētu tiesības. Livonijas Zemnieku tiesības arī nebija atceltas, bet tām nebija nekādas nozīmes, jo muižnieki___.

Padošanās līgums – Polijas karalis Sigismunds Augusts un bijušās Livonijas mestrs Gothards Kotlers 1561.g. Viļņā noslēdz padošanās līgumu. Šī vienošanās ir Kurzemes hercogistes dibināšanas akts: tajā izteikti jaunās vasaļvalsts pamatprincipi:

Gothards kļūst par Polijas karaļa vasali ar hercoga titulu. Polijas karalis izlēņo viņam Kurzemi un Zemgali. G.Ketlers atsakās no mestra amata un visām tiesībām par labu karalim, viņam ir tiesības kalt naudu pēc Lietuvas naudas parauga.

Bijušajiem Livonijas iedzīvotājiem dota ticības brīvība.

Paliek spēkā bijušās Livonijas iedzīvotāju tiesības un privilēģijas, it sevišķi muižniekiem. Tiek atstāta vāciskā pārvalde.

Ar šo līgumu Kurzemes hercogiste nonāk feodālās attiecībās ar Poliju.

Vietējās un centrālās varas izdotie tiesību akti un kodifikācijas –

1. Hercoga Gotharda privilēģijas Kurzemes muižniekiem: 1570.g. to apstiprina Polijas karalis:

visi jau piešķirtie lēņi kļūst par muižnieku pilnīgu privātīpašumu ar neierobežotu rīcības spēju un katrs muižnieks varēja brīvi ar tiem rīkoties.

Lēņu dienests – atbilstoši zemes platībai katram muižniekam bija jāuztur bruņots jātnieks hercogistes aizsardzības vajadzībām.

Muižniekiem augstākā un zemākā tiesas vara par savas muižas zemniekiem. Tiesības piemērot nāvessodu zemniekiem.

Muižnieki atbrīvoti no nodokļiem un muitas.

Hercogs apsolīja nodrošināt katram luterticīgajam paturēt spēkā jaunās un vecās muižnieku privilēģijas.

Rezultātā būtiski tika paplašinātas muižnieku tiesības.

Polijas karaļa izdotie likumdošanas akti Kurzemes hercogistes lietās ieņēma augstāko vietu hercogistes tiesību avotos hierarhijā. Stingri juridiski ņemot, vienīgi Polijas karalis bija tiesīgs izdot likumus savai vasaļvalstij.

Polijas karalisko komisiju juridiskie akti. Izstrādāja speciālos karaļa sūtītās uzdevumu komisijas. Tām bija samērā plašas pilnvaras, pat izšķirt galīgā veidā strīdus starp hercogisti un muižniecību.

Piltenes statūti: 1611.g. apstiprināja Polijas karalis. Piltenes apgabala zemes tiesību sakopojums – Piltenes apriņķa likumi un statūti sastādīti vācu valodā. Galvenie kodeksa tiesību avoti ir Livonijas vidējās bruņinieku tiesības. Sakšu spogulis, vietējās paražu tiesības un veseli tiesību institūti no romiešu un kanoniskajām tiesībām. Statūti sastāvēja no 4 daļām, izdoti muižniekiem un brīvajiem ļaudīm, bet uz zemniekiem tie neattiecās.

Valdības formula- izteikts konstitucionāla rakstura tiesību akts. Bija uzrakstīts latīņu valodā un ___.????

38. Pagaidu Satversmes un Latvijas Republikas Satversmes izstrādāšana un pieņemšana.

??? Satversmes sapulce 1920–1922 – Pēc Latvijas Tautas padomes sarīkotajām vēlēšanām uz pirmo sēdi ievēlētie deputāti sanāca 1920.1.V (152 deputāti; visvairāk – 57 deputāti no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un 26 deputāti no Zemnieku savienības). Par Satversmes sapulces priekšsēdi tika ievēlēts Jānis Čakste. Satversmes sapulces galvenais uzdevums bija izstrādāt Latvijas Republikas Satversmi. 1922.9.VI tika pieņemts likums par Saeimas vēlēšanām. Saskaņā ar to Latvija tika iedalīta 5 vēlēšanu apgabalos (Vidzeme, Kurzeme, Zemgale, Latgale un Rīga). Vēlēšanu organizēšanai izveidoja Centrālo vēlēšanu komisiju un 5 apgabalu vēlēšanu komisijas. Satversmes sapulce apstiprināja arī LR simboliku: Valsts karogu un Valsts ģerboni; par Valsts himnu kļuva tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”.

1920 Satversmes sapulce pieņēma Likumu par agrāro reformu (agrārā reforma), bet 1922 – Likumu par naudas reformu.

Satversmes sapulce darbību izbeidza reizē ar 1. Saeimas sanākšanu.

Satversme (1922–1997) – 1922.15.II Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi. Tā sastāv no 7 nodaļām: 1. Vispārējie noteikumi; 2. Saeima; 3. Valsts prezidents; 4. Ministru kabinets; 5. Likumdošana; 6. Tiesas; 7. Valsts kontrole. Saskaņā ar Satversmi Latvija ir parlamentāra republika, kurā likumdošanas vara pieder Saeimai. Valsts prezidenta, ko Saeima ievēlē uz 3 gadiem, vara ir ierobežota. Prezidents pārstāv valsti starptautiskās norisēs, ieceļ vēstniekus un pieņem ārvalstu vēstnieku akreditācijas, izvēlas Ministru prezidentu, kuram uztic sastādīt valdību – Ministru kabinetu, bet par uzticību tam balso Saeima. Valsts prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Taču šo lēmumu jāapstiprina tautas nobalsošanā. Savukārt Saeima var atlaist Valsts prezidentu, ja par to nobalso vismaz 2/3 Saeimas deputātu.

Izpildvara valstī pieder Ministru kabinetam, ko vada Ministru prezidents. Ja Saeima izsaka neuzticību Ministru prezidentam, jāsastāda jauna valdība. Ja Saeima izsaka neuzticību atsevišķam ministram, Ministru prezidents tā vietā var iecelt citu personu, bet par tā atbilstību balso Saeima.

Pēc 1934. 15. maija valsts apvērsuma Satversmes darbība tika apturēta.

1940, pēc Latvijas okupācijas un Latvijas iekļaušanas PSRS, Latvijas Republikas Satversmes darbība tika pilnīgi pārtraukta. 1990 ar LPSR AP 4. maija deklarāciju (Neatkarības deklarācija) tika atjaunoti Satversmes 4 panti (1., 2., 3. un 6. pants). Latvijas Republikas Satversme pilnā apjomā tika atjaunota 1993.6.VII 5. Saeimas darbības pirmajā dienā.???

Valsts prezidentam Saeimas atlaišanai bija nepieciešams referendums. Latvijas Satversme dažā ziņā atšķīrās no LSS pieņemtās, jo netika izveidota Zvērināto tiesa.

Tomēr, salīdzinot Latvijas Satversmi ar Veimāras konstitūciju, pēc kuras teksta LSS deputāti lielākoties vadījās, izstrādājot Satversmi, Latvijas Satversmē netika iekļautas vairākas būtiskas konstitucionālo tiesību jomas. Netika raksturota valsts loma tautsaimniecībā, netika nosaukti valsts monopoli, arī pašvaldību vara nerada savu atspoguļojumu, netika nosauktas Latvijas tiesu iestādes un to hierarhija vispārējās justīcijas ietvaros. Tāpēc gan pirmskara parlamentārajā republikā, gan mūsdienās aktīvi tika izvirzīti priekšlikumi par grozījumiem un papildinājumiem Satversmes tekstā.

1998.g., pieņemot 8.nodaļu „Pamattiesības”, Saeima ievērojami pilnvarojusi Latvijas Satversmi, aizpildot robu, kurš bija izjūtams kopš 1922.gada.

1922.g. 20.jūnijā LSS pieņēma likumu „Par Latvijas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu”. Tas noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922.g.7.novembrī plkst.12.00. Šajā laikā uz pirmo sēdi bija jāatnāk jaunievēlētai Saeimai.

39. Kurzemes muižu likumi.

Tie bija gan rakstītie, gan nerakstītie.

Privātās muižas Kurzemes hercogistē jāraksturo kā valstis valstī. Muižnieki varēja saviem dzimtļaudīm izdot pat likumus un pēc tiem spriest tiesu. Kurzemes statūtos ierakstīts: “Ikvienam dzimtkungam atļauts noteikt saviem dzimtļaudīm īpašums likumus tikai neaizskarot valsts iekārtu”. Šo tiesību plaši izmantoja Kurzemes vācu muižnieki, valdot pār latviešu zemniekiem. Muižas pārvaldes praksē ar laiku nodibinājās nerakstīta tiesiska kārtība, pēc kuras vadījās muižas tiesas.

Atsevišķās muižās tā varēja būt dažāda – atkarībā no muižnieka patvaļas pakāpes, tiesību satura, baznīcas ietekmes, seno paražu saglabāšanas utt.

Zemnieku starpā bija sācies masveida alkoholisms (?), tāpēc muižnieki bija spiesti veidot sodus un likumus.

Daži uzņēmīgi Kurzemes muižnieki ir pat centušies muižas tiesiskos noteikumus uzrakstīt latviešu valodā un darīt tos zināmus zemniekiem, līdzīgi kā valsts izdotus likumus saviem pavalstniekiem.

Raksturīgs piemērs šai ziņā ir Struteles muižas dzimtkunga Franka 1793.g. uzrakstītie muižas likumi. To saturs liecina cik varens ir juties šis muižnieks saviem dzimtļaudīm. Muižai vēlamā kārtībā tika uzturēta gan ar baznīcas autoritāti, gan ar draudiem piemērot miesas sodus.

40. Politisko grupējumu cīņa par varu Latvijā 1919.gadā.

1918.g.17.novembra Demokrātiskā bloka sēdē izveidoja Tautas padomi – latviešu pagaidu parlamentu. Par TP priekšsēdētāju ievēlēja J.Čaksti, par priekšsēdētāja biedriem – M.Skujenieku, G.Zemgalu, par ministru prezidentu kļuva K.Ulmanis.

1918.g.17.decembrī Valkā tika pasludināta Latvijas Padomju valdība, kuras vadītājs bija P.Stučka.

Jau 1919.g.3.janvārī Latvijas valdība devās uz Jelgavu, vēlāk uz Liepāju. Padomju valdības rokās nonāca gandrīz visa Latvijas teritorija.

Liepājas iedzīvotāji bija noguruši un noskaņojums pret vācu okupantiem bija naidīgs. Ulmaņa valdībai nebija reālas varas, lai aizsargātu iedzīvotājus no vācu patvaļas, savukārt Padomju propaganda Ulmani iztēloja par vācu ielikteni. Tomēr Padomju valdības darbība ātri nonāca pretrunā ar latviešu tautas interesēm. Zemi un rūpniecības uzņēmumus atņem īpašniekiem un pasludina par valsts īpašumu, tā rezultātā zemnieki kļūst par zemes nomniekiem, algotu darbaspēku. Daudzi latviešu strēlnieki, kuri bija palīdzējuši izcīnīt Padomju varu, pārgāja Latvijas armijas pusē un sāka atzīt Pagaidu valdību.

Pagaidu valdība Liepājā atradās ļoti smagā stāvoklī. Tikai pati rietumu daļa nebija lielinieku varā un Liepājas apgabalā lielu ietekmi saglabāja vācieši. Tomēr valdība centās turpināt darbu un pamazām pierādīja savas darba spējas un ieguva lielāku uzticību Liepājas iedzīvotājos.

1919.g.3.martā apvienotie vācu un latviešu spēki sāka uzbrukumu visā frontē. Cīņa pret lieliniekiem gāja sekmīgi, bet vācietis Golcs tikai gaidīja izdevīgu brīdi, lai gāztu Pagaidu valdību. Sekmīgi uzsākto atbrīvošanu pārtrauca vācu karaspēka 16.aprīļa izdarītais apvērsums Liepāja. Apvērsums līdz galam neizdevās, jo Pagaidu valdības lielākā daļa paglābās uz kuģa “Saratov”. Tomēr vācieši izveidoja sev paklausīgu valdību ar mācītāju A.Niedru priekšgalā.

Līdz ar to Latvijā bija 3 valdības:

P.Stučkas – lielinieku valdība.

A.Niedras – vāciešu intereses.

Pagaidu valdība – ar K.Ulmani.

Tagad latviešu karavīriem nācās cīnīties gan pret lieliniekiem, gan vāciešiem vienlaicīgi.

Cēsu kaujās izšķīrās A.Niedras valdības liktenis – tā beidz darbību. 3.jūlijā parakstīts pamiers Strazdmuižā saskaņā ar kuru vāciešiem jāatstāj Rīga. 8.jūlijā Rīdzinieki ar sajūsmu sagaida K.Ulmaņa Pagaidu valdību. Tomēr radās jauna sazvērestība pret Latvijas valsti. Sākās Bermontiād__, kad Bermonta – Golca armija uzbrūk Rīgai.

Tomēr pēc sūrām cīņām 11.novembrī Rīgu atbrīvo. Lāčplēša diena__.

41. Zemniecības uzraudzības institūcijas un tiesu iestādes pēc zemnieku brīvlaišanas.

42. Revolucionāro tribunālu darbība Latvijā (1917.-1919.).

Pirmos rīkojumus parakstīja Rīgas un Latvijas Revolucionārā kara komiteja.

Latvijas Revolucionārā kara komiteja dibināta 1918.gadā. Tā liek arestēt visus Pagaidu valdības atbildīgos darbiniekus.

Revolucionārie tribunāli sāk reāli darboties. Dekrētu par šo tribunālu izveidošanu Stučka bija izstrādājis jau Krievijā būdams Tieslietu tautas komisārs. Šo tribunālu nepieciešamību formulēja nepieciešamību formulēja teicienā: “Kad revolūcijas laikā vajag atbrīvoties no revolūcijas pretiniekiem ir tikai viens līdzeklis – revolucionārais tribunāls, kas rīkojas tikai pēc savas politiskās sirdsapziņas un nevis liekulīgi atsaucas uz likumību”. Vēl sīkāk motivēdami padomju terora nepieciešamību, Stučka izteicās “Bet, ja mūsu pienākums ir pēc iespējas daudz iznīcināt ne tik daudz un ne vienīgi buržuāzijas šķiras varu, bet viņas personīgi sastāvu, vai tad nav pirmais līdzeklis – revolucionārais tribunāls.”

Masu eksekūcijas sākās jau februāra vidū. “Cīņa” “Die Rate Fabne” u.c. lielinieku laikraksti iespieda regulāri nošaujamo kontrrevolucionāru sarakstus.

Sevišķi rosīga bija tribunālu darbība Gulbenē, kur atrada ļoti daudz nogalināto. Rīgā mocekļu nāves vieta – Biķernieku mežs u.c.

Ļoti liels bija upuru skaits politisko pretinieku un iedomāto “šķiras ienaidnieku” apšaušanas dēļ.

Šie tribunāli pastāvēja līdzās vispārējām tautas tiesām. Revolucionārās tiesas piesprieda nāves sodus ne tikai par pretošanos Padomju varai, bet arī par piederību pie muižniekiem, garīdzniekiem, virsniekiem un turīgiem zemniekiem.

Kā tiesību avotu izmanto revolucionāro sirdsapziņu.

43. Zviedrijas koloniālā pārvalde Vidzemē.

44. Tiesu iekārta un prokuratūra parlamentārajā republikā.

45. Muižnieku tiesas un tiesāšana Kurzemes hercogistē.

46. Tiesu reforma Vidzemē zviedru pārvaldes laikā.

Vidzemes tiesu reforma 1630.g.–1632.g.

Pasākumi zemnieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanai, ko īstenoja Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa valdīšanas beigu posmā. Muižniekiem tika atņemtas tiesības spriest tiesu pār saviem zemniekiem un izveidota jauna 3 pakāpju tiesa (zemes tiesa, pilstiesa, galma tiesa). Zemāko pakāpi – zemes tiesu veidoja 3 locekļi (tiesnesis un 2 piesēdētāji – muižnieks un jurists), kurus iecēla ģenerālgubernators. Šai tiesai bija pakļauti visi Vidzemes iedzīvotāji. Zemes tiesas izskatīja civillietas un krimināllietas, tās spriedumu varēja pārsūdzēt pilstiesā. Augstākā tiesu instance bija galma tiesa, ko veidoja 14 locekļi. Papildus šīm tiesām 1671 tika izveidota bruģa tiesa (tiesnesis un 2 adjunkti), ko bruņniecība ievēlēja uz 3 gadiem. Šī tiesa izskatīja policijas noteikumu pārkāpumus un pārzināja tiesas spriedumu izpildi.

47. Parlamentārā krīze 1934.gadā.

Parlamentārā posmā Latvijā tika veidota tiesiska valsts, kur augstākais spēks bija likuma varai. Varam just, ka parlamentārisma krīze 1934.gadā sasniedza savu kulmināciju, taču iedīgļi šai krīzei ir meklējami krietni iepriekš.

Parlamentāro krīzi izraisīja:

Liberālais Saeimas likums un 1923.g. likums “Par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām” sekmēja daudzu sīku politisko partiju veidošanos. Tā kā Saeimas vēlēšanās, kuras notika pēc proporcionālās sistēmas, pirmskara Latvijā netika iesviesta proporcionāla balsu barjera, tad Saeimas sastāvs bija stipri sadrumstalots, piem., 4.Saeimā tika ievēlētas 11 partijas un grupas. Līdz ar to bija apgrūtināta stabila valdības veidošana un izveidotie MK __ nespēja pastāvēt ilgu laiku.

Politisko stabilitāti būtu varējuši pasludināt vienošanās starp vadošajām Saeimas partijām: LSDSP un LZS, bet tās vienotu koalīciju ideoloģisko pretrunu dēļ nekad neveidoja.

Nepieciešamība pēc politiskās stabilitātes pieauga pasaules ekonomiskās krīzes gados (1930.-1932), kad “aktivizēties” sāka Satversmes kritiķi, akcentēdami Latvijas parlamentārisma trūkumu.

1933.g. LZS iesniedz Satversmes grozījumus, kas paredz:

grozīt Satversmes 19.pantu

deputātu skaitu Saeimā samazināt līdz 50, mazinot sadrumstalotību

prezidentu ievēlēt uz 5 gadiem tauta

prezidentu atlaiž tauta referenduma ceļā

prezidents tiesīgs pirms termiņa atlaist Saeimu

Valsts prezidentam tika paredzētas tiesības ierobežot vai atcelt atsevišķos likumos paredzētās pilsoniskās brīvības arī tad, ja netika noteikts izņēmuma stāvoklis.

Šī norma izsauca pretestību un 1934.g. 4.maija 2.lasījumā to noraidīja, lai arī akceptēja normu, kura paredzēja valsts prezidenta ievēlēšanu vispārējās vēlēšanās.

LZS šie grozījumi neapmierināja, tāpēc šis ir pats būtiskākais iemesls kāpēc 1934.g. 15.maijā notika valsts apvērsums.

48. Tiesības zviedru laikos Vidzemē. Dzimtbūšanas noteikumi Vidzemes zemniekiem.

Tiesības sastāvēja no centrālās varas (vasaļa) un vietējās varas (ģenerālgubernatora) izdotajiem tiesību aktiem.

Centrālās varas tiesību akti:

plakāti – Zviedrijas karaļa izdotie svarīgākie likumdošanas akti, kurus publicēja sludinājumu vietā visu iedzīvotāju zināšanai: sodu likumi (1653.g.), vekseļu likumi (1671.g.)

reglamenti – dienesta pienākumu pildīšanas noteikumi zviedru amatpersonām Vidzemē: amatpersonu rangu reglaments.

Ordonances jeb pavēles: 1632.g. ordonance Vidzemes ģenerālgubernatoram par zemes tiesas iekārtošanu.

Karaļa rezolūcija

Karaļa instrukcijas, kas izdotas atsevišķām amatpersonām.

Vietējās varas tiesību akti:

ģenerālgubernatora izdotie normatīvie akti provinces lietās. Tiem bija paskaidrojošs un instrucējošs raksturs.

Kodifikācijas mēģinājumi, projekti un tiesību krājumi – tika sastādīts galvenokārt dzimtbūtniecības juridiskai noformēšanai.

Vidzemes tiesību kopojumi: Zviedru varas orgānu zviedru valodā izdoto likumdošanas aktu tulkojumi un izdevumi vācu valodā (1665.g. likumu krājums “Zemes un policijas noteikumi”, 1707.g. pēdējais sējums “Vidzemes zemes noteikumi” – satur likumdošanas aktus par visām tiesību nozarēm).

Zviedrijas tiesību krājums (1709) krājums kā subsidi__ bija spēkā Vidzemē ne vien Vidzemes varas laikā, bet arī Krievijas impērijas pārvaldniecības sākuma posmā. Aptvēra karaļa, laulību, mantošanas u.c. tiesības.

Pilsētu tiesības – Zviedrijas pārvaldes laikā turpināja pastāvēt tādas kādas bija izveidojušās iepriekšējos gadsimtos. Zviedrijas varas orgāni centās Vidzemē ieviest Zviedrijas pilsētu tiesības, tomēr to ietekme bija vāja. Par reformu ___ paraugiem Rīgas birģeri uzskatīja nevis Zviedrijas pilsētu tiesības, bet gan Vācijas pilsētu tiesību pārveidojumus.

Zemes tiesības – regulēja 1.kārtās – muižniecības tiesiskās attiecīgas ar Zviedrijas karali un arī savā starpā veidojās Zviedrijas karalim visumās atzīstot Vidzemes muižnieku agrākās privilēģijas. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādvija deva tādu apstiprinājumu 1629.g., kas atzina par spēkā esošām vecās bruņniecības privilēģijas un muižu valdījumu tiesības. Lēņtiesiskās attiecības Zviedrijas likumdošanas laikos mainījās, piešķirot no jauna lēņus, zviedru gubernatūra noteica dienesta zemēm stingru lēņtiesisku režīmu.

Muižu redukcijas noteikumi tika reducēti, lai palielinātu valsts ienākumus.

Zviedrijas reihstāgs 1655.g. nolēma reducēt tās lēņa muižas, kuras pašreizējie pārvaldītāji bija ieguvuši nelikumīgā ceļā. To izdevās realizēt pēc 1681.g., kad nodibināja muižu redukcijas komisiju. 5/6 muižu tika atdotas atpakaļ valstij, liela daļa reducēto muižu bijušo valdījumu tika noformēti par valsts muižu nomniekiem. Jaunie muižu valdītāji maksāja par muižu lietošanu valstij.

Dzimtbūšanas noteikumi Vidzemes zemniekiem.

Noteikumi par zemnieku izdošanu regulēja aizbēgušo zemnieku atpazīšanu un izdošanu atpakaļ.

Noteikumi par zemnieku piespiešanu un viņu taksi paredzēja, ka ar tiesas spriedumu Vidzemes muižnieki varēja nodot dzimtzemniekus savu kreditoru rīcībā parādu atstrādāšanai un gadskārtējo procentu nomaksai.

Noteikumi par zemnieku kāzām – normālās saimnieko____ regulēja kāzu ilgumu 12 dienas, kā arī noteica patērējamo produktu daudzumu.

Plakāts par dzimtzemnieku bēgšanu no vienas muižas uz otru, viņu uzņemšanu un ___ civilatbildību papildināja ar kriminālsodiem.

Noteikumi par zemnieku darbu un tiesībām – katras zemnieku zemes un mājas nomas lielums bija ierakstīts Vakas grāmatās, kur noteikts kādas nodevas jādod un cik klaušas jāpilda.

Ekonomijas reglaments (1696.g.) izdeva zviedru valdība, regulēja kroņu muižas nomnieku un zemnieku savstarpējās attiecības.

Likumi par saimnieku aizsardzību

_______

49. 1934.gada 15.maija apvērsuma juridisks vērtējums.

Apvērsums – pretlikumīgas izmaiņas ar vai bez kara spēkiem; politiskās varas pāreja no viena politiskā spēka rokām cita politiskā spēka rokās.

1934.g.15.maijā Ministru prezidents K.Ulmanis ar saviem līdzgaitniekiem izdarīja antikonstitucionālu (tika pārkāpta Satversme) valsts apvērsumu, kā rezultātā tika likvidēta demokrātu veidotā valsts iekārta un nodibināts autoritārs režīms, kas:

apturēja Satversmes darbību

atlaida Saeimu

piesavinājās likumdošanas tiesības

kara stāvoklis Latvijā.

Apvērsums notika bez asins izliešanas (apvērsumu atbalstīja armija, aizsargi un policija). Tiek apcietināts liels skaits sociāldemokrātu un arī citu partiju vadoņi. Bija apsolītas jaunas Satversmes izveidošana, bet solījumi nepiepildījās,. Tika aizliegtas visas politiskās partijas, streiki un demonstrācijas. Tika ierobežota preses un biedrošanās brīvība. Zuda vēlēšanu un ievēlēšanas tiesība, izņemot pagastu pašpārvaldi.

1936.g. aprīlī K.Ulmani ar valdības lēmumu pasludināja arī par valsts prezidentu, viņš kļuva par valsts un ministru prezidentu.

Likumdošanas funkcijas piederēja Ministru kabinetam.

Pēc apvērsuma Latvijā K.Ulmanis koncentrēja savās rokās milzīgu varu, būdams likumdošanas un izpildu varas galva, valsts vadītājs un bruņoto spēku virspavēlnieks, izlēma visus svarīgākos iekšējās un ārpolitikas jautājumus.

Bija uzsākts jauns posms Latvijas valsts un latviešu tautas vēsturē, ko raksturo:

vienota tauta

spēcīga tautas mīlestība

ideālisks noskaņojums

latviskā Latvija

vadonības princips pārvaldē.

50. Izmaiņas procesuālajās tiesībās Vidzemē zviedru pārvaldes laikā.

51. Pārvaldes organizācija Latvijas novados pēc to iekļaušanas Krievijas impērijā līdz 19.gs. 70.gadiem.

52. Parlamentārās iekārtas likvidēšana un demokrātisko brīvību ierobežošana (1934.-1940.).

1934.g. 15.maijā K.Ulmaņa vadītā Latvijas Republikā notika valsts apvērsums. Tā rezultātā tika likvidēta demokrātu izveidotā valsts iekārta un bija nodibināts autoritārs režīms. Pārmaiņas valsts pārvaldē tika sasniegtas faktiski bez jebkādas pretestības un tā pamatā bija vairāki priekšnoteikumi:

– K.Ulmanis šajā laikā bija ministru prezidents, reprezentēja augstāko izpildu varu;

– paredzētās izmaiņas atbalstīja iekšlietu struktūras, armija un aizsargu organizācija;

– apcietinot atsevišķus politiskos līderus, tie nepretojās policijas veiktajiem arestiem, jo respektēja „likumīgo” valsts varu.

– notikušās pārmaiņas tautas lielākā daļa uztvēra absolūti vienaldzīgi.

Apvērsuma naktī no plkst.23.00 Rīgā, bet citur valstī no 1.00 tika noteikts karastāvoklis. Izsludinātajā lēmumā uz 6 mēnešiem, bez tam tika norādīts, ka visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunām jāizpilda visi pienākumi, kurus uzliek noteikumi par karastāvokli. Vēlāk šo kārtību pagarināja, līdz beidzot izņēmuma stāvokli atcēla 1938.g.15.februārī. Arī tad situācija īpaši nemainījās, jo spēkā stājās 1938.g.11.februāra likums „Par kārtību un sabiedrisko drošību valstī”. Tā ietveros tika paredzēts, ka iekšlietu ministrs ar kara ministra piekrišanu līdz 6 mēnešiem var turēt apcietinājumā personas, kuras viņš atzīst par kaitīgām valsts drošībai vai saimnieciskām interesēm. Tām varēja atļaut atstāt uz noteiktu vai nenoteiktu laiku valsts teritoriju vai arī noliegt uzturēties tikai īpaši norādītās vietās. Pie tam, apcietinājumam pēc 6 mēnešiem izbeidzoties, to varēja ikreiz pagarināt vēl uz 6 mēnešiem.

Atbilstoši karastāvokļa kārtībai, iekšlietu un kara ministri ar kopīgu lēmumu varēja nodot jebkurai lietu kara tiesas izskatīšanai, kas saturēja valsts u.c. smagu noziegumu pazīmes. Tika atjaunots nāves sods, kā arī pretēji tiesību principiem noteikta atbildība pēc kara laika likumiem ar atpakaļejošu shēmu.

Tika apturēta politisko partiju darbība, reglamentēta sabiedrisko organizāciju funkcionēšana, aizliegti ielu pārgājieni, kā arī noteikta iepriekšējā cenzūra periodiskajiem izdevumiem.

53. Zemnieku uzraudzības iestādes pēc brīvlaišanas.

54. Zemnieku reformu un brīvlaišanas likumi Baltijas guberņās.

Zemnieku reformu, brīvlaišanas likumi un to grozījumi un papildinājumi kā specifiski likumi ietvēra vairākus 1804.g.-1865.g. izdotos tiesību aktus.

1804.g. Vidzemes zemnieku likums – daļēji atzīstot par personām, zemniekus iedalīja arājos (saimnieki un viņu pārziņā esošie kalpi) un muižas saimē (kalpi, pavāri, kučieri, istabmeitas utt.), un ierobežoja muižnieku brīvu rīcību ar tiem. Likums noteica, ka:

muižniekiem atņemtas tiesības atsavināt dzimtzemniekus atdalīti no zemes.

Saimniekiem ir tiesības lietot un atstāt mantojumā pēcnācējiem mājas un zemi – tāpēc likums nodrošināja muižniekiem zemes īpašuma tiesības, bet zemnieku māju saimniekiem tikai valdījumu.

Saimniekiem ir tiesības iegūt īpašumā kustamas lietas pēc formulas: viss nopelnītais – dzelzs inventārs – klaušas – parādi = saimnieka īpašums.

Klaušu un nodevu lielumam jāatbilst zemes ienesīgumam.

Zemniekiem ir iespēja celt sūdzības un prasības pret muižniekiem tiesā.

1809.g. papildus panti un paskaidrojumi bija domāti 18004.g. likuma pretrunu izlīdzināšanai, jo ar izveidojušos stāvokli nebija apmierināti ne muižnieki, ne zemnieki. Ar šo papildus likumu:

tika pārveidots viss zemes ierīcības darbs, likvidējot četras apriņķu revīzijas komisijas un izveidojot tikai vienu – visai Vidzemes guberņai.

Klaušu dienas ilgums tika ierobežots 12 stundām

Noteiktas kalpu darba atalgojuma normas un aizsardzība.

1817.g. Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likums. (1818.g.30.augustā dzimtbūšanu Kurzemē pasludināja par atceltu). Saskaņā ar likumu:

brīvlaišanu bija paredzēts realizēt pakāpeniski – 14 gadu laikā, lai nerastos traucējumi saimnieciskajā dzīvē un sabiedriskās kārtības satricinājumi. Šis pārejas laiks izbeidzās tikai 1832.g.

muižnieku īpašumā palika zeme un dzelzs inventārs.

Zemnieki ieguva personīgu brīvību un tiesības:

iepirkt vai nomāt mājas (nomas līgums līdz 3 gadiem).

kalpot pie muižnieka vai saimnieka par algu.

būt padotiem nevis muižai, bet pagasta sabiedrībai un muižnieku ieceltai pagasta pašpolicijai.

tiesības aiziet no pagasta pēc visu saistību, nodevu un parādu nokārtošanas pret muižu un pagastu.

Likums noteica arī pagasta pašpārvaldes izveidošanu, Tās galvenie elementi bija pagasta sapulce (galvenokārt vēlēja pārējās amatpersonas), pagasta vecākais (vadīja pagasta sēdes, pagasta sapulces utt.) un pagasta tiesa (bija vienlaicīgi tiesas, pārvaldes un policijas orgāns).

1817.g. Kurzemes zemnieku likums noteica, ka pagasta sabiedrība ievēl pagasta tiesu uz 3 gadiem. Pagasta tiesa sastāvēja no pagasta vecākā kā priekšsēdētāja un vairākiem piesēdētājiem, kuru skaitu noteica atkarībā no pagasta iedzīvotāju skaita. Tiesas priekšsēdētājam bija jābūt saimniekam – māju īpašniekiem, bet otru pusi no kalpiem vai citiem strādniekiem.

Pagasta tiesa sanāca uz sēdēm muižā parasti katru sestdienu, viens no pagasta tiesas vīriem dežūrēja muižā pastāvīgi, pie tam viņš kā policijas varas pārstāvis bija tiesīgs administratīvi sodīt nepaklausīgos zemniekus. Svarīgos un neatliekamos gadījumos dežūrējošais pagasta tiesas vīrs sasauca tiesas sēdi. Pagasta tiesas izspriešanai saskaņā ar likumu piekrita civillietas starp zemniekiem. Ja civillieta bija ierosināta pret muižnieku, tad pagasta tiesa to neizsprieda, bet nosūtīja atbildētājam piekritīgā tiesā. Pagasta tiesa, vadoties pēc zemnieku likumiem un vietējām paražām, izsprieda aizbildnības lietas, sastādīja testamentus un tos publicēja pēc mantojuma atstājēja nāves, izšķīra līgumstrīdus utt.

Pagasta tiesas spriedumus, pēc 1817.g. Kurzemes zemnieku likuma, bija atļauts pārsūdzēt apriņķa tiesā.

1819.g. Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likums – teksts tika izstrādāts pēc Igaunijas un Kurzemes likumu paraugiem. Likuma pasludināšanas akts notika 1820.g. janvārī Rīgā Jēkaba baznīcā, draudžu baznīcās – 1820.g.12.martā. Vidzemes zemnieku brīvlaišana notika pakāpeniski un visumā pēc tādiem pašiem principiem kā Kurzemes guberņā. Būtiskākā atšķirība bija 1804.g. reformu likumos paredzēto māju un zemes lietošanas tiesību mantošanas atcelšana.

Brīvlaišanas likumu papildinājumi un grozījumi. 1842.g. papildus panti pie 1819.g. Vidzemes zemnieku likumiem, slēdzot nomas līgumus, paredzēja ņemt vērā agrākajās Varu grāmatās noteiktās klaušu un nodevu normas, klaušu dienas garumu atkal noteica 12 stundas, ierosināja pārmērīt un pārvērtēt zemnieku zemi u.c.

1845.g. papildu panti pie 1819.g. Vidzemes zemnieku likumiem noteica, ka nomas līgumi turpmāk jāslēdz rakstiski un vismaz uz 6 gadiem. Bija arī noteikts, ka klaušu norma nedrīkst pārsniegt Varu grāmatās paredzētās normas.

1849.g. Vidzemes zemnieki pagaidu likums atzina muižnieku īpašuma tiesības uz zemi, bet noteica tās iedalījumu muižas, varas un kvotas zemē. Likums veicināja pāreju no klaušu nomas uz naudas nomu.

55. 1804.gada Vidzemes zemnieku likums un zemnieku tiesību nostiprināšana.

1804.g. Vidzemes zemnieku likums – daļēji atzīstot par personām, zemniekus iedalīja arājos (saimnieki un viņu pārziņā esošie kalpi) un muižas saimē (kalpi, pavāri, kučieri, istabmeitas utt.), un ierobežoja muižnieku brīvu rīcību ar tiem. Likums noteica, ka:

– muižniekiem atņemtas tiesības atsavināt dzimtzemniekus atdalīti no zemes.

– Saimniekiem ir tiesības lietot un atstāt mantojumā pēcnācējiem mājas un zemi – tāpēc likums nodrošināja muižniekiem zemes īpašuma tiesības, bet zemnieku māju saimniekiem tikai valdījumu.

– Saimniekiem ir tiesības iegūt īpašumā kustamas lietas pēc formulas: viss nopelnītais – dzelzs inventārs – klaušas – parādi = saimnieka īpašums.

– klaušu un nodevu lielumam jāatbilst zemes ienesīgumam.

– Zemniekiem ir iespēja celt sūdzības un prasības pret muižniekiem tiesā.

56. 1845.gada Baltijas vietējo likumu kopojums (1., 2., 3.daļa).

57. Agrārā reforma Latvijas Republikā 20.gs.20.gados.

1920.g.17.un 18.aprīlī tika ievēlēta Satversmes sapulce un darbu uzsāka 1920.g.1.maijā. Tai bija jāveic 2 galvenie uzdevumi:

– jāizstrādā agrārā reforma, t.i., jāpieņem likumi par zemi;

– jāizstrādā Satversme.

Jau 1919.g.februārī bija pieņemts dekrēts par zemes iedalīšanu bezzemniekiem, bet neķērās klāt realizēšanai, jo tas balstījās uz Tautas Padomes politisko platformu, kurā teikts, ka Latvija ir demokrātiska republika, bet TP nebija vēlēta. Satversmes sapulce bija pirmais vēlētais orgāns, tāpēc agrārās reformas realizēšanu atstāja tās pārziņā. Agrāro reformu veica ar juridiskiem līdzekļiem, attiecīgu normatīvo aktu pieņemšanu. Svarīgākais normatīvais akts ir „Agrārās reformas likums”. Tas sastāv no 4 daļām, kuras pieņēma laikā no 1920.-1924.g.:

– valsts zemes fonds

– valsts zemes fonda izlietošana

– agrārās iekārta nostiprināšana

zemes ierīcības komiteja.

Tika izveidots Valsts zemes fonds, kurā ieskaitīja bijušās muižu zemes. Bijušajiem muižu īpašniekiem ja tie nebija cīnījušiem pret Latvijas valsti saglabāja 50 ha, bet par atņemto zemi atlīdzību nesaņēma. Zemi sadalīja, pirmkārt, sīkzemniekiem, jo tiem bija inventārs un bija sākuši lauksaimniecības darbību, tikai zemes bija nepietiekami; otrkārt – bezzemniekiem.

Piešķiramais zemes daudzums bija līdz 22 ha. Jaunajam zemes īpašniekam bija jābūt Latvijas pilsonim, par zemi jāmaksā, pašam tā jāapstrādā.

Mērķis: nodrošināt katras zemnieku ģimenes iespēju sevi apgādāt, nodrošināt ar lauksaimniecību neizmantojot svešu darbaspēku (ar ģimenes resursiem). Arī muižniekiem zeme jāapstrādā pašiem, tie nav priviliģētā stāvoklī. Par īpašniekiem varēja būt bijušo brīvības cīņu cīnītāju ģimenes locekļi. Zemi varēja pirkt arī pilsētas iedzīvotāju, bet līdz ½ ha, bet amatnieki, zvejnieki un citi lauku iedzīvotāji ap 11 ha.

Zemes īpašuma tiesības piederēja ģimenei.

Pārmaiņas:

bijušo sādžu vietā viensētas

intensīvāka zemes izmantošana

pieaug aramzemes platības, mājlopu skaits

ātrāk pārvarēts kara radītais posts

zemes īpašumi sadalīti taisnīgāk un cilvēkos nostabilizējās ticība Latvijas valstij.

Agrāro reformu pilnīgi pabeidza tikai 1937.g.

Negatīvais:

muižnieki nesaņēma kompensāciju par atsavināto zemi, tāpēc vērsās tiesā līdz pat Tautu savienībai,

nebija lielu zemes īpašnieku (ne vairāk kā 50 ha) un tāds uzņēmums nevar spēt ražot konkurētspējīgu produkciju, lauksaimniecība visu laiku tiek dotēta, stimulēta.

58. Satversmes izstrādāšana un pieņemšana Latvijas Republikā.

Satversme (1922–1997)

1922.15.II Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi. Tā sastāv no 7 nodaļām: 1. Vispārējie noteikumi; 2. Saeima; 3. Valsts prezidents; 4. Ministru kabinets; 5. Likumdošana; 6. Tiesas; 7. Valsts kontrole. Saskaņā ar Satversmi Latvija ir parlamentāra republika, kurā likumdošanas vara pieder Saeimai. Valsts prezidenta, ko Saeima ievēlē uz 3 gadiem, vara ir ierobežota. Prezidents pārstāv valsti starptautiskās norisēs, ieceļ vēstniekus un pieņem ārvalstu vēstnieku akreditācijas, izvēlas Ministru prezidentu, kuram uztic sastādīt valdību – Ministru kabinetu, bet par uzticību tam balso Saeima. Valsts prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Taču šo lēmumu jāapstiprina tautas nobalsošanā. Savukārt Saeima var atlaist Valsts prezidentu, ja par to nobalso vismaz 2/3 Saeimas deputātu.

Izpildvara valstī pieder Ministru kabinetam, ko vada Ministru prezidents. Ja Saeima izsaka neuzticību Ministru prezidentam, jāsastāda jauna valdība. Ja Saeima izsaka neuzticību atsevišķam ministram, Ministru prezidents tā vietā var iecelt citu personu, bet par tā atbilstību balso Saeima.

Pēc 1934. 15. maija valsts apvērsuma Satversmes darbība tika apturēta.

1940, pēc Latvijas okupācijas un Latvijas iekļaušanas PSRS, Latvijas Republikas Satversmes darbība tika pilnīgi pārtraukta. 1990 ar LPSR AP 4. maija deklarāciju (Neatkarības deklarācija) tika atjaunoti Satversmes 4 panti (1., 2., 3. un 6. pants). Latvijas Republikas Satversme pilnā apjomā tika atjaunota 1993.6.VII 5. Saeimas darbības pirmajā dienā.

59. Tiesību sistēmas veidošana Latvijas Republikā pirmskara laikā.

60. Muižu redukcija, tās tiesiskās sekas.

16.–17.gs.

Privātpersonu valdījumā nodoto valsts jeb kroņa zemju atsavināšana. Tā notika vairākās Eiropas valstīs, un tās mērķis bija centrālās valsts varas nostiprināšana. Latvijā pirmā redukcija notika 1582–1599 Pārdaugavas hercogistē vienlaikus ar arklu revīziju. Daļu reducēto jeb atsavināto muižu no jauna izlēņoja poļu un lietuviešu muižniekiem, bet no 1621.g. tās nonāca zviedru muižnieku rīcībā. 1655.g. muižu redukcija sākās arī Zviedrijā. 1680.g. Kārlis XI redukciju attiecināja arī uz Vidzemi, to īstenoja 1681–1700. 1687.g. 5/6 muižu nonāca valsts pārziņā. Kaut arī reducētās muižas no jauna izlēņoja to agrākajiem īpašniekiem, tas bija smags trieciens Vidzemes muižniecībai. Pēc Vidzemes iekarošanas (1710) Pēteris I muižnieku valdījumus un politiskās tiesības atjaunoja.

??? Režīma krīze un liberalizācija 80.gados.

Padomju totalitārisms Latvijā (1946–1985)

2. pasaules kara beigu posmā PSRS otrreiz okupēja Latviju. Šo prettiesisko rīcību 1945 akceptēja lielvalstu konference Jaltā (1945.4.–11.II) un Potsdamā (1945.17.VII–2.VIII). Latvijā tika ieviests PSRS totalitārais režīms (totalitārisms).

Pastāvot stingrai varas centralizācijai, PSRS visi jautājumi tika izlemti Maskavā. Šos pret Latvijas suverenitāti vērstos lēmumus Latvijā īstenoja Latvijas kompartija. Pirmajos pēckara gados okupētajā Latvijā aktivizējās tautas pretestības kustība (nacionālie partizāni). Kaut arī pretestības kustība nespēja novērst tā sauktos sociālistiskos pārveidojumus, kas pilnīgi sagrāva valsts saimniecisko dzīvi, tomēr tā apliecināja, ka padomju vara Latvijai uzspiesta varmācīgi.

Visas tautsaimniecības nozares Latvijā tika pakļautas centralizētai plānošanai. Turpmāk tām vajadzēja attīstīties saskaņā ar piecgadu plāniem. Plānveida saimniecībā vadošā loma bija vissavienības ministrijām, kas kontrolēja ap 80% rūpniecisko ražošanu Latvijā. Forsētā industrializācija izraisīja migrāciju, kas būtiski pārmainīja iedzīvotāju etnisko sastāvu . Pēc padomju zemes reformas vienlaikus ar piespiedu lauksaimniecības kolektivizāciju 1949 notika plaša iedzīvotāju izvešana (25. marta deportācija). Pavisam Latvijā staļiniskā režīma represijās (1940–1941; 1944–1953) cieta ap 150 tūkst. cilvēku. 50. gadu beigās, sākoties Hruščova “atkusnim” Latvijā, daļa represēto atgriezās. Daļēja režīma liberalizācija skāra arī Latvijas kultūru: tika izdots vairāk literatūras latviešu valodā, iznāca jauni preses izdevumi, kļuva iespējama dažu trimdas latviešu rakstnieku darbu pārpublicēšana. Taču 1959 līdz ar pārmaiņām varas struktūrās tā beidzās. Ar plašu vērienu sākās jaunu PSRS resoriem vajadzīgu rūpniecības uzņēmumu celtniecība. Latvijā strauji pieauga militāri rūpnieciskā kompleksa īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā. Vides aizsardzībai netika pievērsta vajadzīgā uzmanība. Šāda rīcība izjauca ekonomisko līdzsvaru un 80. gadu 2. pusē izraisīja ekonomisko un politisko krīzi.

Leave a Comment