Leksika

Vārdu skaidrojumi

Leksika – valodas vārdu krajums, kas rasturīgs kādai sociālai grupai, indivīdam, literāram darbam.

Leksikogrāfija – 1. Valodniecības nozare, kas nodarbojas ar vārdnīcu sastādīšanu.

2. Vārdnīcu kopums (piem. Kādā valodā, valstī).

Leksikons – 1. Vārdnīca (parasti enciklopēdiska vai skaidojoša).

2. tas pats, kas leksika.

Sinonīms – lingvistikas vārds, kas nozīmes ziņā pilnīgi vai daļēji sakrīt ar kādu citu vārdu; lieto, lai izceltu kādu nozīmes vai stila niansi.

Antonīms – savstarpēji pretējas nozīmes vārdi.

Homonīmi – vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi ar atšķirīgu nozīmi.

Termins – vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu kādā zinātnes, mākslas vai tehnikas nozarē.

Barbarisms –

1. kultūras un civilizācijas trūkumas ; rupjība, nežēlība

2. lingvistikas leksikas aizguvums, kuru aizguvējvalodā izjūt kā svešu un kurš ir vāji pielāgojies šās valodas sistēmai; latviešu valodniecībā – literārajā valodā nevēlams aizguvums.

Leksikoloģija – mācība par leksiku, kas pēta vārda nozīmi, vietu valodas sistēmā, lietojuma sfēras un leksikas grupas, rašanos un krājumu sistematizāciju vārdnīcās un stabilus vārdu savienojumus jeb frazeoloģimus.

Atvasinātas nozīmes – visas daudznozīmīga vārda nozīmes, izņemot pamatnozīmi.

Ārpusvalodiski faktori ir procesi, kas nav tieši saistīti ar valodas sistēmu, bet nāk no “ārpuses”, (izmaiņas sabiedrības dzīvē, jaunu lietu vai pa
a
arādību rašanās u.tml.).

Daudznozīmīgs vārds ir vārds, kuram ir vairāk nekā viena nozīme.

Konteksts ir vārda saistījums ar citiem vārdiem, teksta daļa, kas nepieciešama, lai noteiktu vārda nozīmi.

Leksiski semantiskais variants ir katra atsevišķa daudznozīmīga vārda nozīme.

Metafora ir individuāls vārda nozīmes pārnesums.

Pamatnozīme ir tā
ā
ā daudznozīmīga vārda nozīme, kuru uztveram bez konteksta un no kuras var izsecināt pārējās vārda nozīmes.

Pārnesta nozīme ir tā daudznozīmīga vārda nozīme, kura nenosauc parādību tieši, bet apzīmē to netieši, izmantojot citu vārdu.

Tieša nozīme ir tā daudznozīmīga vārda nozīme, kas nosauc priekšmetus, parādības, darbības, procesus, īpašības tieši, bez saistījuma, bez asociācijām ar kādu citu parādību.

Valodiski faktori ir procesi, kas norisinās pašā valodas sistēmā, vai saistīti ar citas valodas ietekmi.

Vārda nozīme ir valodas skaņu kompleksam raksturīgais jēdzieniskais saturs.

Vārds ir valodas skaņu komplekss, ar kuru runātāju apziņā saistās noteikta nozīme.

Viennozīmīgs vārds ir vārds, kuram ir tikai viena nozīme.

Profesionālismi – vārdi un vārdu savienojumi, kurus ikdienā lieto galvenokārt tikai vienas specialitātes darbinieki.

Homonīmi – fonētiski līdzīgi vārdi ar atšķirīgu nozīmi.

Bez valodas nav domājama sa

abiedrība, Ar
r valodu cilvēki sazinās, izsaka domas, jūtas, pārdzīvojumus, pamudina cits citu uz noteiktu rīcību. Valoda dod iespēju saglabāt kultūras mantojumu un to, kas saglabāts, apgūt un izmantot pēc gadu tūkstošiem.

Valoda ir sarežģīta sistēma. Pamatvienība šai sistēmai ir vārds. Izvēloties vajadzīgos vārdus, sakārtojot tos vārdu savienojumos un teikumos atbilstoši likumiem, izsakām savas domas. Tās var ietvert gan mutvārdu, gan rakstu formā.

Visi vārdi kopā veido valodas vārdu krājumu jeb leksiku: vārdi nosauc tās parādības, ko cilvēks apzinājis un apjēdzis, jo kā
ādai ta
autai vai cilvēkam ir bagātāks vārdu krājums, jo bagātāka ir arī valoda; kulturālām tautām ir simtiem tūkstošu vārdu, no kuriem ikdienas sarunās izmanto tikai 4000 – 5000. Rakstnieku un dzejnieku leksika ir vēl bagātāka.

Leksikā vērojams nemitīgs attīstības process: rodas jauni vārdi, mainās vārdu nozīme, daži vārdi tiek aizmirsti pavisam, dažus lieto tikai īpašos gadījumos.

Savrīga ir vārdu izcelsmes vēsture, ar tās izpēti nodarbojas speciāla valodniecības nozare – etimoloģija. Tās uzdevums ir noteikt sākumvārdu, no kura cēlies kāds mūsdienu valodas vārds. Valodas vārdu krājumā tiek noteikti mantotie un aizgūtie vārdi. Pie mantotās leksikas pieder sen zināmi vārdi, kas atnākuši pie mums no tālas senatnes un ir kopīgi daudzām radniecīgām valodām.

Par mantoto leksiku kādā valodā uzskata visu to leksiku, kuras pirmsākumi saistāmi ar izcelšanos no radniecīgām valodām kopēja pirmavota.

Tā latviešu valodas vārdu krājumā par mantotu uzskatāma tā leksika, kas radusies indoeiropiešu, baltu vai latviešu pirmvalodā.

Vecāko mantotās leksikas slāni veido vārdi, kuru sākotne ir indoeiropiešu pirmvalodā. Tajā ietilpst indoeiropiešu valodām kopējie vārdi. Šo slāni sauc par indoeiropiešu leksikas kopības slāni.

Termini ir nepieciešami leksikas zinātniskajā literatūrā. Dažreiz termini, tāpat arī profesionālismi, sastopami daiļliteratūrā, kur tie palīdz notēlot vidi, darba apstākļus, palīdz atklāt dzīves savdabīgumu.

Profesionālismus dažreiz ir diezgan grūti norobežot no terminiem. Atšķirība ir tāda, ka termini ir saistīti ar zinātni, profesionālismi – ar dabu, dažreiz ražošanas norazēs. Termini ir oficiāli pieņemts, ar literatūru normu nostiprināts noteikta jēdziena apzīmējums kādā zinātnes, tautas saimniecības vei tehnikas nozarēs, bet profesionālisms ir neoficiāls apzīmējums – vārds, ko lieto vienas profesijas vai specialitātes pārstāvji mutvārdu runā un kas nav uzskatāms par zinātniska jēdziena apzīmējumu. Vārdi, kas pazīstami ne tikai vienas profesijas pārstāvjiem, bet arī plašākām aprindām, nav uzskatāmi par profesionālismiem.

Internacionālu vārdu (svešvārdu) adaptācija latviešu valodā

Pēc tradīcijas internacionāli vāŗdi tiek saukti par svešvārdiem. Šo vārdu adaptācija latviešu valodā saistīta ar konvencionāliem nosacījumiem ortopēdijā un ortogrāfijā. Tas ir viens no grūtākajiem jautājumiem aizguvumu lietošanā.

Internacionāli vārdu izrunas un rakstības principi

Latviešu valodā internacionālu vārdu izrunas un rakstības pamatprincips ir oriģinālvalodas izrunas un rakstības ievērošana, cenšoties novērst nevēlamu starpniekvalodu ietekmi.

Svešvārdu (sugasvārdu) izruna latviešu valodā attīstās patstāvīgi: veidojas oriģinālizrunas īsinājumi (definēt), dažādos vienas saknes atvasinājumos mijas īss un garš patskanis

(nācija->nacionāls), rodas oriģinālīsumu pagarinājumi (demokrāts, ģeogrāfija).

Pašreiz ir daudz svārstību internacionālas cilmes izrunā – tas attiecas uz visu patskaņu kvantitāti, bet tomēr visvairāk un patskaņu [o] un [õ] un dažos gadījumos arī divskaņa [uo] paralēllietojumu.

Īpaša uzmanība ir jāvelta uzsvaram. Ir lietderīgi šķirt lokāmus un nelokāmus vārdus. Lokāmie vārdi iekļaujas latviešu deklinācijas sistēmā un parasti tos lieto ar pirmās zilbes uzsvaru. Nelokāmu sugasvārdu un citvalodu īpašvārdu lietojumā vērojamas vislielākās svārstības. Seni nelokāmi divzilbju aizguvumi ir lietojami ar pirmās zilbes uzsvaru: depo, auto, triko u. Tml. Vēlākos aizguvumos saglabājas oriģinālvalodas uzsvars: komunikē. Pirmās zilbes uzsvars ir lietojams bez izņēmuma visos citvalodu īpašvārdos.

Internacionālus vārdus var runāt ar stiepto vai krītošo intonāciju, taču tos nedrīkst runāt ar lauzto intonāciju. Intonācijas svešvārdos ir svārstīgas. Pārsvarā tiek lietota stieptā intonācija. (Raģe) Pārgarumos tā vienmēr ir stiepta (piemēram, fināles –āls, –āns, –ēns, –ols, –ons, –ors u. c.). Parasti ar stiepto intonāciju tiek izrunātas nelokāmo vārdu galazilbes (auto, kino, laso u. c.). Gan stiepti, gan arī krītoši galazilbi intonē vārdā kombinē. Vienmēr krītoša galazilbes intonācija ir vārdos ateljē, buklē, varietē, ampluā, ševro, ragū u. c.

Leave a Comment