Mūzikla sižets
Pirmais cēliens
Prologs – Tulona, 1815
Žans Valžans tiek atbrīvots pēc deviņpadsmit katorgā pavadītiem gadiem. Viņam tiek izsniegta dzeltenā zagļa pase. Viņš saprot, ka izbijis katordznieks brīvībā ir nolemts izstumtā dzīvei. Vienīgais viņa ierocis pret sabiedrību ir naids. Viņš nevar atrast naktsmājas, par darbu saņem divreiz mazāku samaksu nekā pārējie. Vienīgais cilvēks, kurš viņu uzņem savā mājā ir Bīskaps. Tomēr naktī Žans Valžans nozog Bīskapa sudrablietas un aizbēg. Viņš tiek aizturēts. Bīskaps glābj Žanu Valžanu, policijai apgalvodams, ka nozagtās mantas ir dāvana. Satriekts par Bīskapa rīcību, Žans Valžans nolemj sākt jaunu dzīvi.
Piejūras Montreija, 1823
Ir pagājuši astoņi gadi. Žans Valžans ir kļuvis par Madlēna kungu, fabrikas īpašnieku un pilsētas mēru.
Viņa fabrikā strādā Fantīna, vientuļā māte, kura savas meitas Kozetes audzināšanu ir uzticējusi citai ģimenei. Pārējās fabrikas strādnieces, uzzinot par Fantīnas ārlaulības bērnu panāk, ka viņa tiek atlaista. Fantīna nonāk nabadzībā. Viņa uzzina, ka Kozete ir slima, un zālēm steidzami nepieciešama nauda. Fantīna pārdod savu medaljonu un savus garos matus, taču ar to ir par maz. Viņa ir spiesta kļūt par prostitūtu. Kad Fantīna atsakās apkalpot kādu augstdzimušu švītu, izceļas strīds, un Fantīna tiek apcietināta. Policijas inspektors Žavērs jau grib vest Fantīnu uz cietumu, kad iejaucas pilsētas mērs (Žans Valžans) un liek Fantīnu nogādāt slimnīcā.
Kādā ieliņā apgāžas ormaņa rati un saspiež vietējo kučieri. Pilsētas mērs viņu izglābj. To redz policijas inspektors Žavērs, kas atceras, ka, strādājot par uzraugu katorgā, pazinis ieslodzīto Žanu Valžanu, kuram piemitis tāds pats spēks kā pilsētas mēram. Taču blakus pilsētā ir aizturēts kāds cits cilvēks līdzīgs Žanam Valžanam. Žans Valžans apzinās, ja šo cilvēku notiesātu viņa vietā, viņš būtu brīvs. Taču nolemt nevainīgu cilvēku katorgai viņš nespēj. Žans Valžans tiesā atzīstas, ka ir katordznieks.
Slimnīcā Žans Valžans apsola mirstošajai Fantīnai rūpēties par viņas meitu Kozeti. Ierodas Žavērs, lai viņu apcietinātu, tomēr Žans Valžans aizbēg.
Monfermeija, 1823
Fantīnas meita Kozete jau piecus gadus dzīvo traktiera īpašnieka Tenardjē ģimenē. Viņi Kozeti nostrādina kā savu kalponi. Kādā vakarā Žans Valžans satiek mazo Kozeti mežā pie strauta, kur viņa smeļ ūdeni. Viņš samaksā Tenardjē un aizved Kozeti sev līdz uz Parīzi.
Parīze, 1832
Pagājuši deviņi gadi. Parīzē 1832. gada pavasarī valda nemiers. Tautā cienītais politiķis ģenerālis Lamarks, kurš vienīgais valdībā atbalstīja nabadzīgos tautas slāņus, ir uz nāves gultas. Starp vietējiem nabagiem, zagļiem un prostitūtām ir arī Tenardjē pāris ar savu zagļu bandu, kas uzbrūk Žanam Valžanam un Kozetei. Uzbrukumu izjauc Žavēra ierašanās. Valžans aizbēg, taču Žavēram rodas aizdomas, ka aizbēgušais ir ilgi meklētais katordznieks. Tenardjē meita Eponīna ir iemīlējusies studentā Mariusā, taču Mariuss, saticis uz ielas Kozeti, nespēj meiteni aizmirst, un lūdz Eponīnu, atrast viņu. Eponīna savu jūtu dēļ apsola viņam palīdzēt.
Kādā no Parīzes kafejnīcām pulcējas ideālistiski noskaņoti studenti. Briest sacelšanās. Parīzes ielas puika Gavrošs pavēsta par ģenerāļa Lamarka nāvi. Studenti dodas ielās un mudina tautu sacelties.
Kozete ir iemīlējusi Mariusu. Eponīna aizved Mariusu uz Kozetes māju. Sargājot Mariusu, viņa izjauc Tenardjē bandas plānu aplaupīt Žana Valžana māju. Žans Valžans, redzot bēgošos zagļus, nodomā, ka tas ir Žavērs, kas ir viņam uz pēdām. Žans Valžans paziņo Kozetei savu lēmumu atstāt Parīzi.
Otrais cēliens
Parīze, 1832. gada 5.-6. jūlijs
Studenti būvē barikādes. Mariuss, pamanījis, ka Eponīna pievienojusies studentiem, lūdz viņu aiznest Kozetei vēstuli. Eponīna vēstuli atdod Žanam Valžanam.
Barikādes ir uzceltas. Revolucionāri atsakās paklausīt armijas aicinājumam nolikt ieročus un padoties. Gavrošs revolucionāriem atklāj, ka barikādē iekļuvis policijas spiegs Žavērs. Mēģinot atgriezties barikādē, Eponīna tiek nogalināta.
Žans Valžans dodas uz barikādēm, lai satiktu Mariusu. Viņam ir iespēja nogalināt Žavēru, tomēr Žans Valžans ļauj Žavēram aiziet.
Nākamajā rītā barikādēm uzbrūk armija. Nevienlīdzīgā cīņā vairums studentu iet bojā.
Žans Valžans izglābj ievainoto Mariusu. Bēgot pa kanalizācijas ejām, Žans Valžans satiek Tenardjē, kurš apzog nogalinātos nemierniekus. Tenardjē nozog Mariusa gredzenu.
Iznākot no pazemes ejām, Žans Valžans satiek Žavēru. Viņš lūdz Žavēram ļaut nogādāt ievainoto Mariusu slimnīcā. Žavērs ļauj viņam iet. Žana Valžana cilvēcība ir salauzusi Žavēra aklo ticību likuma taisnīgumam. Nespēdams ar to samierināties, Žavērs izdara pašnāvību.
Nezinot, kas viņu izglābis, Mariuss, Kozetes aprūpēts, lēnām atlabst. Žans Valžans atklāj Mariusam patiesību par savu pagātni un uzstāj, ka pēc viņu kāzām viņš dosies prom, lai viņa klātbūtne neapdraudētu jaunā pāra laimi.
Kāzu dienā Tenardjē pāris šantažē Mariusu. Viņi apgalvo, ka Kozetes tēvs ir zaglis, kas uz barikādēm aplaupījis mirušo līķus. Kā pierādījumu viņi rāda Mariusam gredzenu. Atpazinis savu gredzenu, Mariuss saprot, ka viņa dzīvību ir izglābis Žans Valžans.
Mariuss un Kozete steidzas pie Žana Valžana. Guļot uz nāves gultas, Žans Valžans atklāj Kozetei patiesību par viņas izcelšanos. Žans Valžans mirst.