Lietum čabinot peļķēs.
Ir rudens. Skola sākusies jau kādu laiciņu iepriekš, dienas rit tik ātri, ka pat nespēj manīt, cik ātri ārpusē viss mainās. Nesen vēl spīdēja spoža saulīte, ielas bija pilnas cilvēkiem, kas priecīgi čalodami un smaidīdami gāja uz kādu no peldvietām attveicēties, sauļoties un vienkārši atpūsties, un, lai gan bija noguruši no karstuma, bija vienkārši laimīgi.
Ap šo laiku ielas ir manāmi tukšākas, gluži kā cilvēki – drūmāki. Ar katru dienu kļūst ar vien aukstāks un aukstāks. Lapas pamazām nomaina kaili, tumši pelēcīgi koku zari. Pļavas un laukumiņi ar skaisto, zaļo, stipro zālīti pārvērtušies lielās zāles peļķēs. Ielas nereti pārklājās mazā dubļu un slapju smilšu kārtiņā, mijoties ar slapjiem lietus ūdeņu maziem, maziem baseiniņiem – peļķēm. Saulīte reti kad parādās tik dzirdi skaista un neaizsegta ar daudzām tumšu mākoņu kārtām, kā vasarā. Satumst arvien ātrāk un ātrāk. Līdz svētkiem, kas ir gaidītākie pasaulē, vēl tikai divi mēneši. Ik pa laikam gaisā jau parādās slapjš, vārgs sniedziņš, reizēm nomainoties ar krusu, bet pārsvarā līst.
Tomēr šajā laikā ir arī sava veida burvība. Atrodoties mājās, siltā un drošā patvērumā, aiz loga un skatoties pa to ārā, saprot, ka šis gadalaiks, bez visām savām nepatīkamajām iezīmēm ir ļoti skaists.
No kaimiņu jumtiem tek mazas ūdens tērcītes, kas drīzi vien, aptuveni pēc kāda mēneša, solās pārvērsties mazās un lielās lāstekās.
Pa pagalmiem lapas apkārt dzenā vējš, radot iespaidu, ka tajās rit enerģijas spēks, dzīvība, un pašas prot kustēties, meklējot labāku patvērumu vai vienkārši apskatot visādas vietas, kuras nespēja apskatīt, esot piesietas pie sava radītāja, mātes un tēva – koka. Koku zari un galotnes vējā plīvojot, vēl visādām mazām lietiņām, kas nokritušas zemē, vēja plūsmas ietekmē lidojot gaisā, liekās, lai gan apkārt nav nevienas dzīves būtnes, ka visapkārt aktīvi virmo dzīvība.
Nekas nav skaistāks un sirdij tīkamāks par skatu, ka, lietum čabinot peļķēs, apkārt dejo lapiņas, un, kā rudens melodijas ritma vadīti, plīvo koku zari…