“Mērniku laiki”

„Mērnieku laiki”.

Brāļu Matīsa un Reiņa Kaudzīšu sarakstītais stāsts ir par 19.gs. beigu Latviju, kad tika ekspropriētas valsts muižas un domēnu īpašumi, kas tika sadalīti zemniekiem un kādreizējiem zemes rentniekiem.

Stāsta galvenie varoņi ir Kaspars- nabadzīgo Gaitiņu saimnieku dēls, kurš uzskata, ka baznīcā iet daudz liekulīgu ļaužu, tādēļ viņš pats baznīcā ejot reti, un Liena- turīgo Oļiņu saimnieku meita, kaut gan Oļiņi kopš Lienas bērnības viņu uzskata par savu audžumeitu, tas arī ir šā stāsta lielais noslēpums, kurš caurvijas visā tā ga

a
arumā un atklājas tikai III daļas VII nodaļā, kad savu stingri glabāto noslēpumu Annuža izstāsta mācītājam, zinādama, ka viņas pēdējā stundiņa drīz nāks un negribēdama, ka uz viņas sirdsapziņu paliek tik smags slogs. Šajā stāstā ļoti nozīmīga loma ir Annužai.

Annuža ir veca sieva, kurai savā mūžā ir bijis daudz pārdzīvojumu. Jaunībā, kad viņa vēl dzīvoja savā dzimtajā vietā pie lielmātes, tā Annužai atdevusi savu mazo meitiņu, lai tā pieskata mazo Lienīti, kamēr pati ir devusies prom, tā arī lielmāte ne
e
eatgriezās, bet Annuža pārgāja dzīvot pie savas labās draudzenes Ilzes Gaitiņas, kurai bija piedzimis nedaudz vecāks dēls- Kaspars. Ar laiku pieaugot, Lienīte devās uz Oļiņu mājām strādāt, kur vēlāk sāka dzīvot pavisam. Annuža gan palika dzīvot Gaitiņu mājās, jo citur vi
i
iņai nebija kurp iet, bet mērnieki ,iemērīdami zemi, bija atņēmuši to Gaitiņiem pavisam, tādēļ nācās doties kurp citur, un Annuža devās uz veco pirtiņu, kur sagaidīja savu pēdīgo stundu.

Annužas ceļi šajā pasaulē ir bijuši nelaimīgi. Trīs dieniņas pirms savas nāves Annuža bija savu sirdi izkratījusi mācītājam, kurš pēc vecās sievas nomiršanas izstāstīs lielo, stingri glabāto Annužas noslēpumu Oļinietei, kad nāks prāta gadi, tad arī Anniņai, un, ja atgriezīsies lielmāte, tad arī viņai, lai izstāstot kā izgājis. Un tā Anniņa- Kaspara un Lienas meita, pēc Annužas nāves, kura to visu mūžu audzinājusi, paliek mācītāja uzraudzībā, kuram Šrekhubers atsūtījis naudu Anniņas audzināšanai, jo viņa dēļ, kā izrādās, Gaitiņiem tika atņemtas mājas.

„Mērnieku laiku” valoda ir tāda, kādu latviešu ļaudis lietoja 19.gs. beigās La
a
atvijā. Sākumā, pirms stāsta izlasīšanas domāju, ka tas būs iespiests tādā valodā kādu lietojam šodien, bet, kad sāku lasīt, konstatēju, ka stāsta izdevēji ir saglabājuši veco laiku valodu.

Pēc stāsta izlasīšanas un filmas noskatīšanās, varu secināt, ka lasot man bija daudz interesantāk un saprotamāk, nekā skatoties filmu, kaut gan abējādi man patika. Tas mani piesaistīja ar tik dažādiem tēliem un ar to rakstura īpašībām.

Leave a Comment