Mūzikas autortiesības ir katra muzikāli – radoša cilvēka neatņemama
dzīves sastāvdaļa. Jeb- tiesības par savu radīto darbu izmantošanu
saņemt kādu atlīdzību. It kā viss saprotams, un .. nekādi komentāri
vairs nebūtu vajadzīgi. Ir LV savs A. likums, kuru nu visi aicināti
strikti ievērot.
Jau aizsenie japāņi pasaulei dāvājuši kādu teicienu – “katram kokam
ir divi gali”. Arī šajā gadījumā – ir divas puses (cilvēku bari).
Vieni grib caur šīm tiesībām saņemt naudu, otri – šīs tiesības
kaut kā apiet/ar galarezultātu par velti iegūt šo fascinējošo
mūzikas mākslu.
—
Tā bija preambula. Tagad iztirzājums… te rodas ekskluzīvas un
līdz šim vēl nedzirdētas domas:/
***************
*Cilvēku muzicē jau kopš brīža, kamēr cilvēce sevi apzina par
saprātīgām būtnēm. Aizsenajā (un vēl ne tik senajā) vēsturē
mūziku uzskatīja pašu par sevi saprotamu kā bezmaksas piedevu labai
omulībai un garīgam pacēlumam. Tikai salīdzinoši ļoti nesen kādi
šeftmaņi apzinājušies, ka caur to varam arī pie naudas tikt (un
nauda atver vārtus visdažādākām baudām…).
*Jo, redziet, izrādās, ka var pielauzt cilvēkus maksāt ne tikai par
tiešajiem koncert-numuriem, bet arī par to, ka mūziku patērējam arī
“iekonservētā” veidā. šo garīgo skaņu “sfēru” tātad iežņaudzam
naudas rāmjos. Tā sacīt – atkal baudas porcijas pret samaksu (nu jau…).
*Ir tāds attiecību loks: kas tad ir mērķis. Mūzika vai naudiņa
skanošā?? Kas “kuru izmanto”??? Vai mūziku lietojam – lai pie “kāposta”
tiktu?? Jeb “kāpostu” sadabūjam – lai Mūzika pāri pasaulei valdītu??
Citam “kokam” reiz atkal ir divi gali!
*Spriežam paši: kuri te Latvijā un tur Pasaulē ir vislielākie
autortiesību propagandētāji??? Miniet 3x (vai 1000…x). Vai esam
no pasaules pop-karaļa Maikla Džeksona vai sera Eltona Džona vai šēras
puses kaut vienu pus-zilbi dzirdējuši par šo autortiesību (vai A.
apiešanas ar līkumu) problēmu. Vai no kāda cita daudzmaz pazīstama
mūziķa puses??? Nēēēēē… (izņēmumi, ja tiek no citu šeftmaņu
puses kādi tur paraksti pa retam savākti….). Tā-izrādās – nav
mūziķu problēma. Mūziķi (tie, kuri tiek līdz lielajai Skatuvei
cauri dažādām – no A.attālām – problēmām un to risinājumiem) ir
brīvi, viņi radoši piepilda telpu ar savu skanošo (tiešā nozīmē)
varējumu. Tie brēcēji ir citi … producenti, menedžeri un visbeidzot
izdevēji. Tie, kuri caur mūziku grib nodarboties ar komerciju.
* BET, no “trešās puses”, šos komersantus nesteigsimies nosaukt par tiem
“sliktajiem”. Komersanti (tāpat kā mēs ikviens – starp citu) esam
sava laika produkts. Un 21.gs. pirmā piecgade noteikti ir ar “vilni”
jeb vēlmi visu pasauli pataisīt par vienu kapitālistisku uzņēmumu,
kur valda kāre pēc peļņas. Ir labi, ja iegūto peļņu investējam
mūzikas mākslas attīstībā. BET, diemžēl ne tuvu ne visos gadījumos
šādām investīcijam esam gatavi. Bieži – gatavāki peļņu tērēt
savām primitivētām baudām. Tā jau ir morāla problēma.
* Bet morāles ir maz tur, ja domājam – ka pie koncertpeļņas vēl
kādu papildus “kabatas naudiņu” vēlamies iegūt. Ir labi, ja ir tāds
līdzeklis ->šīs autortiesības.
* UNN- kāpēc mēs (kāds izdevējs) nevaram paz TIEšO, kā par gabaldarbu
no attiecīgā mūziķa nopirkt šīs tiesības izdot viņa albumu. Nu,
sacīsim, samaksāsdim 1000 naudas gabalus par to un izdodot cd/dvd
ieņemam 10 000 naudas gabalus. WāA… gribas taču ieraut. BET,
izdevējdarbība tad kļūst nenozīmīga, ja bez šiem diskiem vēl kur
citur tā mūzika par baltu velti cirkulē. Un mūziķiem taču nekas
nav pretī (līdzās koncertiem un “seju grozīšanai” ierakstos+klipos)
nepieliekot papildus pūles – saņemt kādu papildus “kāpostu” …
* Par daudz esam šajā naudas fetišā iegūlušies. Vēlreiz saku, mēs
paši esam sava laika produkts. Ja nu pēkšņi arī mums gaiss vienā
jaukā dienā priekš elpošanas kļūs ļoti ierobežots (tā gan vairs
nav zaļa fantāzija, bet visai drūma nākotnes realitāte – ja turpināsim
piegružot savu “māti” Zemi), tad arī visai fiksi uzradīsies gaisa
pārdevēji, kuri nu zīmēsies ar skanīgu firmu nosaukumiem, un tiem
nosaukumiem tiks izgudrotas savas Autortiesības.
* Viss ir loģisķi tad, ja mūziku izmantojam kā LīDZEKLI. Vajadzīga
nauda, tamdēļ A. ir strikti jaievēro. BET, ja MūZIKA ir MēRķIS,
tad… AUTORTIESīBAS VIENKāRšI IR LIEKAS, jo mūzika taču pieder
nevis tur kādai “tautai”, bet gan cilvēkiem kopumā. DC++ failu
apmaiņas programmas izgudrotājiem nav jācieš kādi morālie vai
kriminālie sodi tikai tamdēļ, ka kādiem tā naudiņa pavairāk
gribētos.
==> šo rindu autors dotajā rakstā neuzstājas ne pret muz-izdevējiem
ne pret izmantotājiem. TIKAI… aicina uz A. problēmu (kas, bez šaubām,
eksistē) no vispārēja un paplašināta skata punkta. Tad…KAS IR
MūZIKA: MēRķIS VAI LīDZEKLIS!? Aicinu diskutēt…