Muzikas autortiesības

Mūzikas autortiesības ir katra muzikāli – radoša cilvēka neatņemama

dzīves sastāvdaļa. Jeb- tiesības par savu radīto darbu izmantošanu

saņemt kādu atlīdzību. It kā viss saprotams, un .. nekādi komentāri

vairs nebūtu vajadzīgi. Ir LV savs A. likums, kuru nu visi aicināti

strikti ievērot.

Jau aizsenie japāņi pasaulei dāvājuši kādu teicienu – “katram kokam

ir divi gali”. Arī šajā gadījumā – ir divas puses (cilvēku bari).

Vieni grib caur šīm tiesībām saņemt naudu, otri – šīs tiesības

kaut kā apiet/ar galarezultātu par velti iegūt šo fascinējošo

mūzikas mākslu.



Tā bija preambula. Tagad iztirzājums. te rodas ekskluzīvas un

n
n

līdz šim vēl nedzirdētas domas:/

***************

*Cilvēku muzicē jau kopš brīža, kamēr cilvēce sevi apzina par

saprātīgām būtnēm. Aizsenajā (un vēl ne tik senajā) vēsturē

mūziku uzskatīja pašu par sevi saprotamu kā bezmaksas piedevu labai

omulībai un garīgam pacēlumam. Tikai salīdzinoši ļoti nesen kādi

šeftmaņi apzinājušies, ka caur to varam arī pie naudas tikt (un

nauda atver vārtus visdažādākām baudām.).

*Jo, redziet, izrādās, ka var pielauzt cilvēkus maksāt ne tikai par

tiešajiem koncert-numuriem, bet arī par to, ka mūziku patērējam arī

“iekonservētā” veidā. šo garīgo skaņu “sfēru” tātad iežņaudzam

naudas rāmjos. Tā

ā
ā sacīt – atkal baudas porcijas pret samaksu (nu jau.).

*Ir tāds attiecību loks: kas tad ir mērķis. Mūzika vai naudiņa

skanošā?? Kas “kuru izmanto”??? Vai mūziku lietojam – lai pie “kāposta”

tiktu?? Jeb “kāpostu” sadabūjam – lai Mūzika pāri pasaulei valdītu??

Citam “kokam” reiz atkal ir di

ivi ga
ali!

*Spriežam paši: kuri te Latvijā un tur Pasaulē ir vislielākie

autortiesību propagandētāji??? Miniet 3x (vai 1000.x). Vai esam

no pasaules pop-karaļa Maikla Džeksona vai sera Eltona Džona vai šēras

puses kaut vienu pus-zilbi dzirdējuši par šo autortiesību (vai A.

apiešanas ar līkumu) problēmu. Vai no kāda cita daudzmaz pazīstama

mūziķa puses??? Nēēēēē. (izņēmumi, ja tiek no citu šeftmaņu

puses kādi tur paraksti pa retam savākti..). Tā-izrādās – nav

mūziķu problēma. Mūziķi (tie, kuri tiek līdz lielajai Skatuvei

cauri dažādām – no A.attālām – problēmām un to risinājumiem) ir

brīvi, viņi radoši piepilda telpu ar savu skanošo (tiešā nozīmē)

varējumu. Tie brēcēji ir citi . producenti, menedžeri un visbeidzot

izdevēji. Tie, kuri caur mūziku grib nodarboties ar komerciju.

* BET, no “trešās puses”, šos komersantus nesteigsimies nosaukt par tiem

“sliktajiem”. Komersanti (tāpat kā mēs ikviens – starp citu) esam

sava la

aika pr
rodukts. Un 21.gs. pirmā piecgade noteikti ir ar “vilni”

jeb vēlmi visu pasauli pataisīt par vienu kapitālistisku uzņēmumu,

kur valda kāre pēc peļņas. Ir labi, ja iegūto peļņu investējam

mūzikas mākslas attīstībā. BET, diemžēl ne tuvu ne visos gadījumos

šādām investīcijam esam gatavi. Bieži – gatavāki peļņu tērēt

savām primitivētām baudām. Tā jau ir morāla problēma.

* Bet morāles ir maz tur, ja domājam – ka pie koncertpeļņas vēl

kādu papildus “kabatas naudiņu” vēlamies iegūt. Ir labi, ja ir tāds

līdzeklis ->šīs autortiesības.

* UNN- kāpēc mēs (kāds izdevējs) nevaram paz TIEšO, kā

ā par ga
abaldarbu

no attiecīgā mūziķa nopirkt šīs tiesības izdot viņa albumu. Nu,

sacīsim, samaksāsdim 1000 naudas gabalus par to un izdodot cd/dvd

ieņemam 10 000 naudas gabalus. WāA. gribas taču ieraut. BET,

izdevējdarbība tad kļūst nenozīmīga, ja bez šiem diskiem vēl kur

citur tā mūzika par baltu velti cirkulē. Un mūziķiem taču nekas

nav pretī (līdzās koncertiem un “seju grozīšanai” ierakstos+klipos)

nepieliekot papildus pūles – saņemt kādu papildus “kāpostu” .

* Par daudz esam šajā naudas fetišā iegūlušies. Vēlreiz saku, mēs

paši esam sava laika produkts. Ja nu pēkšņi arī mums gaiss vienā

jaukā dienā priekš elpošanas kļūs ļoti ierobežots (tā gan vairs

nav zaļa fantāzija, bet visai drūma nākotnes realitāte – ja turpināsim

piegružot savu “māti” Zemi), tad arī visai fiksi uzradīsies gaisa

pārdevēji, kuri nu zīmēsies ar skanīgu firmu nosaukumiem, un tiem

nosaukumiem tiks izgudrotas savas Autortiesības.

* Viss ir loģisķi tad, ja mūziku izmantojam kā LīDZEKLI. Vajadzīga

nauda, tamdēļ A. ir strikti jaievēro. BET, ja MūZIKA ir MēRķIS,

tad. AUTORTIESīBAS VIENKāRšI IR LIEKAS, jo mūzika taču pieder

nevis tur kādai “tautai”, bet gan cilvēkiem kopumā. DC++ failu

apmaiņas programmas izgudrotājiem nav jācieš kādi morālie vai

kriminālie sodi tikai tamdēļ, ka kādiem tā naudiņa pavairāk

gribētos.

==> šo rindu autors dotajā rakstā neuzstājas ne pret muz-izdevējiem

ne pret izmantotājiem. TIKAI. aicina uz A. problēmu (kas, bez šaubām,

eksistē) no vispārēja un paplašināta skata punkta. Tad.KAS IR

MūZIKA: MēRķIS VAI LīDZEKLIS!? Aicinu diskutēt.