O. Vācieša dzejoļu krājums ” Zibens pareizrakstība “

OjāraVācieša dzejoļu krājums „ Zibens pareizrakstība ”

O. Vācieša dzejoļu krājums „ Zibens pareizrakstība ” ir dzejnieka viens no pēdējiem dzejoļu krājumiem. Aiz tā sekoja „ Si minor ” un „ Nolemtība ”. O. Vācieša dzeja, kā jau tas ir zināms daudziem no mums, nespēj atstāt vienaldzīgus. Dzejnieka dzejoļu krājums „ Zibens pareizrakstība ” ir kas vairāk par dzejoļiem, tā ir dzīve, O. Vācieša dzīve, viņa jūtas un domas visa dzejoļa krājuma garumā. Tā ir grāmata, kuru lasot var atveldzēties no ikdienas, kura padara dzeju citādāku, īpašu.

Tā kā krājuma sākumā ne

e
etika paskaidrots, kāpēc tas ir nosaukts par „ Zibens pareizrakstība ”, domāju, ka tas simbolizē tiekšanos pēc brīvības, jo zibens tak vienmēr sper, kur tam labpatīkas, kā arī brīvības ierobežošanu, jo zibenim nevar noteikt virzienu. Tas arī izskaidrojams ar dzejnieka tā laika pārdzīvojumiem, jo dzejnieka dzeja kārtējo reizi izraisīja kritikas uzbrukumu un līdz septiņdesmito gadu beigām dzejnieks tika apsūdzēts „ nesaprotamībā ” un šis dzejoļu krājums bija dvēseles mēģinājums izbēgt no apsūdzības.

Lasot dzejoļa krājumu „ Zibens pareizrakstība ” dzejoļus, tajos sajutu tiekšanos pēc brīvības, savas būtības me
e
eklēšanu, uzdrīkstēšanos, būt citādam un bezcerību. Iepriekš nosauktās darbības ir arī dzejoļa galvenās tēmas, kā arī tās papildina jau iepriekš dzejnieka iecienītās tēmas, mīlestība, esošais laiks, valdošā vara, kā arī daba un dzīvības brīnums.

„Laikmeta vējš ir stīvs.

Nāvējošs ir tā kodiens –

nav cenas

Cilvēka dzīvībai,

Cena ir stobriem un lodēm”

„Ir naudasmaks un vēdermaks,

Un tikai miesas vārīgums,

Un arvien vairāk redzamāks

Kļūst viņa asinskārīgums.”

Šis fragments pauž valdošo varu. Dzejnieks pauž savas domas ( pietam ļoti drosmīgi ) par to. Autors uzrunā visu cilvēci, censzdamies atvērt tai acis uz īstenību.

„Bet pie tevis līst silti lieti,

Es zinu – līst silti lieti,

Jo kā tad citādi

Starp mums būtu radusies varavīksne?”

„Jūs baltu dvēseli

Zem kājām viņai paklājiet!”

Šajās rindās autors ir mīlestības pārņemts, tas ir kā pretstats par valdošo varu un tas viennozīmīgi liecina part, ka dzejniekā mīt pozitīvi pārdzīvojumi, ne tikai negatīvi.

Ojāra Vācieša valoda ir tieša un konkrēta, viņš neaizraujas ar pārspīlētu tēlainību, taču tajā pašā laikā dzejoļi ir sarežģīti. Puse no dzejoļa krājuma dzejoļiem man bija jāpārlasa divas reizes, la

a
ai es saprastu dzejoļa galveno domu, taču otra puse dzejoļu mani uzrunāja. Dzejoļos ir daudz simbolu, kurus saprast var tikai tad, kad iedziļinās tā laika valdošajā noskaņā. Šajā krājumā dzeja pārvēršas par estētisku baudījumu.