pasaules pārtikas problēmas

Pa¬sau¬les pār¬ti¬kas pro¬blē¬mas

Ne¬va¬ru teikt, ka man ir viss, kas ne¬pie¬cie¬šams, lai es bū¬tu lai¬mī¬ga, bet arī žē¬lo¬ties par sa¬vas dzī¬ves grū¬tu¬mu bū¬tu vi¬sai ego¬is¬tis¬ki, jo ir ta¬ču kāds, kam klā¬jas daudz¬reiz sma¬gāk. Vēl ti¬kai ne¬sen re¬dzē¬ju Dau¬gav¬pi¬lī uz ie¬las sa¬lī¬ku¬šu bez¬pa¬jumt¬nie¬ci. Sa¬ti¬nu¬sies ne¬tī¬rā mē¬te¬lī, lū¬dzē¬ja cen¬tās pie¬sais¬tīt ga¬rām¬gā¬jē¬ju uz¬ma¬nī¬bu. Tai bla¬kus no¬lik¬ta¬jā plast¬ma¬sas krū¬zī¬tē bija ti¬kai da¬žas mo¬nē¬tas. Grū¬ti uz vi¬ņu bi¬ja no¬ska¬tī¬ties, vien¬kār¬ši no¬lai¬du acis un pa¬gā¬ju ga¬rām. Ta¬jā brī¬dī arī uz¬reiz aiz¬do¬mā¬jos, par to kā¬das sir¬di plo¬so¬šas ainas pa¬ve¬ras ta¬jās val¬stīs, kur hro¬nis¬kais bads ir pie¬ras¬ta pa¬rā¬dī¬ba.
Tā jau ir, ka vie¬ni ne¬vien¬lī¬dzī¬gās sa¬da¬les dēļ sa¬ņem ar uz¬vi¬ju, bet tiem ot¬riem ra¬žas zu¬du¬mu dēļ ir pa¬ma¬tīgs iz¬trū¬kums. Lai kā dās¬nāk ap¬vel¬tī¬tie cen¬stos pa¬lī¬dzēt na¬ba¬ga¬jiem, da¬ba tik un tā spī¬tī¬gi tu¬ras pie sa¬va- bads ne¬bei¬dzas. Pie tā ir vai¬nīgs ie¬dzī¬vo¬tā¬ju skai¬ta strau¬jais pie¬au¬gums, kas iz¬kon¬ku¬rē pār¬ti¬kas ra¬žo¬ša¬nu. Cil¬vē¬kiem bū¬tu jā¬ie¬mā¬cās, ka viens no sva¬rī¬gā¬ka¬jiem iz¬dzī¬vo¬ša¬nas li¬ku¬miem ir no¬dro¬ši¬nāt lauk¬saim¬nie¬cī¬bas pro¬duk¬ci¬jas ra¬žo¬ša¬nas sta¬bi¬li¬tā¬ti. Bet tas ir ie¬spē¬jams vie¬nī¬gi ga¬dī¬ju¬mā, ja mēs ie¬mā¬cī¬tos sa¬ga¬ta¬vo¬ties un pār¬ciest ik¬kat¬ru lik¬te¬ņa pa¬vēr¬sie¬nu, kas draud iz¬jaukt cil¬vē¬ces at¬tīs¬tī¬bu.
Ļo¬ti sā¬pīgs jau¬tā¬jums ir arī mū¬su ik¬die¬nā lie¬to¬tās pār¬ti¬kas kva¬li¬tā¬te. Aiz¬ņem¬tī¬bas un strau¬jā dzī¬ves rit¬ma dēļ mēs aiz¬vien ma¬zāk lai¬ka vel¬tam tam, lai mal¬tī¬tes kat¬ru die¬nu tik¬tu ga¬ta¬vo¬tas mā¬jās no mums la¬bi zi¬nā¬mām sa¬stāv¬da¬ļām. Tā vie¬tā cil¬vē¬ki vien¬kār¬ši ātr¬i ie¬skrien kā¬dā vei¬ka¬lā, lai sa¬pir¬ktu vi¬su, kas ne¬pie¬cie¬šams. Ta¬ču par ne¬lai¬mi sev paš¬iem, mēs ne¬pie¬vēr¬šam uz¬ma¬nī¬bu tam, ko tad īs¬ti mēs pēr¬kam. Es¬mu pār¬lie¬ci¬nā¬ta, ka, ja vien cil¬vē¬ki zi¬nā¬tu kam cau¬ri ir iz¬gā¬jis, pie¬mē¬ram, to¬māts, ku¬ru vi¬ņi ie¬gā¬dā¬jas, vi¬ņi to ne¬maz ne¬pir¬ktu. Mūs¬die¬nās sva¬rī¬gi ir pa¬ba¬rot ar¬vien vai¬rāk cil¬vē¬ku par ma¬zā¬kām iz¬mak¬sām, ta¬ču vai tas ir tas la¬bā¬kas veids? Nu vai tad tie¬šam vi¬si šie ģe¬nē¬tis¬ki pār¬vei¬do¬tie kul¬tūr¬au¬gi ir tas la¬bā¬kais priekš mums? No vie¬nas pus¬es tā¬dā vei¬dā var pa¬ba¬rot vai¬rāk cil¬vē¬ku, bet no ot¬ras pus¬es, vai tas tie¬šām ne¬at¬stāj ne¬kā¬das se¬kas uz ve¬se¬lī¬bu? Uz šo jau¬tā¬ju¬mu es pre¬cī¬zi at¬bil¬dēt ne¬va¬ru, bet zi¬nu, ka la¬bāk iz¬vē¬los to, kas ir audzis da¬bis¬ki un nav ti¬cis ap¬strā¬dāts ar ķi¬mi¬kā¬li¬jām.
Sva¬rī¬gi ir prast ie¬mā¬cī¬ties sa¬da¬līt pār¬ti¬kas re¬sur¬sus vien¬mē¬rī¬gi, tā, lai pa¬ēdu¬šas bū¬tu arī tādas val¬stis kā ,pie¬mē¬ram, Eti¬opi¬ja, Erit¬re¬ja, Ni¬gē¬ra, Mo¬zam¬bi¬ka, Ma¬li, Mau¬ri¬tā¬ni¬ja, Ča¬da un ci¬tas, ku¬rās ir bē¬dī¬ga si¬tu¬āci¬ja. Vi¬siem spē¬kiem ir jā¬cen¬šas uz¬la¬bot augš¬ņu kva¬li¬tā¬ti un ap¬strā¬dāt vi¬su ie¬spē¬ja¬mo zem¬i ša¬jās na¬ba¬dzī¬ga¬jās val¬stīs. Jā¬cen¬šas ri¬si¬nāt at¬tīs¬tī¬bas val¬stu eko¬no¬mis¬kās at¬pa¬li¬cī¬bas pro¬blē¬mu, jo tie¬ši ie¬dzī¬vo¬tā¬ju pirkt¬spē¬ja ie¬tek¬mē iz¬man¬to¬tās pār¬ti¬kas dau¬dzu¬mu un kva¬li¬tā¬ti.
Man ir arī grū¬ti iz¬prast „pa¬ēdu¬šo” val¬stu iz¬šķēr¬dī¬bu. Ņem¬šu par pie¬mē¬ru kaut vai eiro¬pie¬šu ik¬ga¬dē¬jo iz¬klai¬di- to¬mā¬tu un apel¬sī¬nu cī¬ņas. Nu la¬bi, to¬mā¬tus jau pa¬ti va¬ru iz¬au¬dzēt sil¬tum¬nī¬cā, bet kur lai te Lat¬vi¬jā tie¬ku pie sa¬viem apel¬sī¬niem? Va¬ru vie¬nī¬gi pa¬ņemt sa¬vu ne vi¬sai bie¬zo nau¬das ma¬ci¬ņu un do¬ties uz tu¬vē¬jo vei¬ka¬lu, bet šie tur ņem un mē¬tā¬jas ar šiem c vi¬ta¬mī¬na pil¬na¬jiem aug¬ļiem. Tās ir ma¬nas do¬mas, bet kā ir jā¬jū¬tas ba¬da cie¬tē¬jiem? Kur tad ir tais¬nī¬ba? Te nu ir jā¬sa¬ka, cil¬vēks ir vi¬se¬go¬is¬tis¬kā¬kā būt¬ne ze¬mes vir¬sū. Pat es prie¬cā¬tos, ja man uz¬dā¬vi¬nā¬tu kaut vai spai¬ni to apel¬sī¬nu, tā¬pēc do¬mā¬ju, ka trū¬kum¬cie¬tē¬jiem daudz ko no¬zī¬mē¬tu tas ,ka pār¬ti¬ku¬šās val¬stis vai¬rāk pa¬da¬lī¬tos kaut vai ar sa¬vu lie¬ko pār¬ti¬ku, ne¬vis ne¬mi¬tī¬gi cī¬nī¬tos sa¬vā star¬pā, iz¬rai¬sot ka¬rus un eko¬no¬mis¬kās pro¬blē¬mas arī pā¬rē¬jām val¬stīm, kas ta¬jā vi¬sā ne¬maz nav ie¬jauk¬tas.
Īs¬te¬nī¬bā ne¬gri¬bas mek¬lēt vai¬nī¬gos un kā¬du tie¬sāt. Var¬būt, ka tā va¬jag, jo bez ne¬lai¬mī¬ga¬jiem jau nav lai¬mī¬go un ot¬rā¬di. Vei¬cas tiem, ku¬ri pie¬dzimst „lai¬mes krek¬li¬ņā”, ne¬vei¬cas tiem, ku¬ri to pa¬zau¬dē vai arī ne¬prot iz¬man¬tot. Vi¬sam pār¬i stāv mā¬te da¬ba un tie¬ši vi¬ņa zi¬na kurš no se¬šiem mil¬jar¬diem cil¬vē¬ku būs nā¬ka¬mais, kas ies bo¬jā cie¬šot ba¬du, bet kurš pār¬ēdī¬sies.

Rita Livmane