Pateretaju riciba tirgu un galejais derigums

No pieprasījuma teorijas izriet, ka patērētāja rīcība tirgū veido pieprasījumu.
Patērētājs ir mājsaimniecības, kas pērk tirgū preces un pakalpojumus savam patēriņam. Savukārt patēriņš ir iegādāto mantu izmantošana, lai apmierinātu sava vajadzības. Šajā nozīmē patērētājs ir pieprasījuma veidotājs tirgū.
Lai varētu iegādātie prece un pakalpojumus, ir nepieciešami noteikti naudas līdzekļi. Tirgus ekonomikas apstākļos mājsaimniecības ienākumu iegūšanas avoti galvenokārt ir atkarīgi no tirgū pārdodamo ekonomisko resursu, preču un pakalpojumu cenas.
Ekonomikā kopējā ienākuma iedalījumu darba algā vai atalgojumā, rentē, procentos, un peļņa sauc par ienākumu funkcionālo sadali. Tā ir uzņēmumu un indivīdu saņemto ienākumu sadale atsevišķās kategorijās, kas atkarīgas no resursiem, kuri nodrošina ražošanas procesu. Lai iegūtu informāciju par ienākumu funkcionālo sadali, parasti iedzīvotājus sadala grupās pēc dažādiem saņemtā ienākuma lielumiem, ieskaitot transfertmaksājumus.
Transfertmaksājumi – galvenokārt ir valsts maksājumi, ko saņem personas, kas nestrādā, vai arī atsevišķos gadījumos šie maksājumi saistīti ar ražošanas darbību pagātnē ( pensijas ) . Svarīgākie transfertmaksājumu veidi ir pensijas, sociālās apdrošināšanas pabalsti, valsts sociālie pabalsti, t. i., bezdarbnieku pabalsti, valsts pabalsti mazturīgajiem, palīdzība ģimenēm, kuru apgādībā ir bērni, u. c.
Mājsaimniecības nav tiesīgas tirgū brīvi rīkoties ar visiem ienākumiem. Tās var izlietot tikai to ienākumu daļu, kas paliek pāri, ja no kopējiem ienākumiem atskaita ienākuma nodokli un citus maksājumus. Tas ir rīcībā esošais jeb tīrais ienākums.
Reālais ienākums – tas ir preču un pakalpojumu daudzums, kuru, pastāvot noteiktam cenu līmenim, patērētājs var iegādāties par rīcībā esošo jeb tīro ienākumu.
Personisko patēriņu nosaka naudas ienākumu pirktspēja, kura ir atkarīga no patēriņa priekšmetu cenu līmeņa.
Tīro ienākumu iedzīvotāji var izmantot ne tikai dažādiem pirkumiem, bet arī kādu daļu ienākuma var uzkrāt. Tīrais ienākums ir galvenais, bet ne vienīgais mājsaimniecību naudas līdzekļu avots, kas kalpo patēriņam.
Ikvienam cilvēkam savi izdevumi ir jāsaskaņo ar ienākumiem, ienākumi jāizlieto pēc iespējas lietderīgāk.
Izpētīdams strādnieku ienākumus un izdevumus, prūšu statistiķis Ernsts Engels 19. gadsimta atklāja likumu, kas tiek dēvēts par Engela likumu. Šis likums nosaka, ka, pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, palielinās arī kopējie izdevumi.
Lai uztvertu visus ienākumus un izdevumus, ir lietderīgi sastādīt personisko budžetu, kurā paredzēt arī naudas uzkrāšana. Tā ir atlikta patērēšana. Uzkrātie naudas līdzekļi ir paredzēti izlietošanai tālākā nākotnē. Visu ienākumu patērēšana nozīme rūpēties tikai par tagadnes vajadzībām. Tā rīkojās pirmatnējais cilvēks.
Personiskie uzkrājumi nav vienīgais uzkrājumu avots. Uzņēmumi uzkrāj daļu no savas peļņas, lai paplašinātu ražošanu . Valdība var uzkrāt, ja valsts ieņēmumi ir lielāki nekā tās izdevumi. Vēlēšanās apmierināt liekās vajadzības ir katra cilvēka tieksme .
Kāpēc cilvēks pieprasa un pērk preci? Tāpēc, kā cilvēkam tirgus ekonomikas apstākļos jāpērk prece savu ekonomisko, bioloģisko un sociālo vajadzību apmierināšanai. Pieprasāmai un pērkamai precei jābūt visupirms lietošanas vērtīgumam, reālai spējai apmierināt minētās vajadzības .
Lietošanas vērtīgums ir objektīva kategorija. Neatkarīgi no cilvēka vēlmēm, ieražām, gaumes, visdažādākajiem kritērijiem dotais īpašību kopums ir un paliek noteikts lietošanas vērtīgums. Preces lietošanas vērtīgums, spēja apmierināt cilvēku vajadzības nosaka šīs preces fizisko, ķīmisko, bioloģisko, ģeometrisko un citu vielisku īpašību kopums, uzskaitīto īpašību noteikta kombinācija. Varama pateikt, kā derīgums ir lietošanas vērtīguma subjektīvs novērtējums .
Patērētāju ienākumi, tāpat kā jebkuri ekonomiskie resursi ir ierobežoti, tāpēc tirgū, pastāvot noteiktām cenām, patērētājs iegādāsies tādu preces un pakalpojuma kombināciju, kādu viņš var atļauties savu ienākumu ietvaros. Katrs centīsies iegādāties tādus pirkumus sava ierobežotā budžeta ietvaros, kurus patērējot viņš iegūs baudu un labsajūtu. Jautājumā par patēriņu ekonomikā tiek lietots jēdziens derīgums. Derīgums – ir bauda jeb apmierinājums, ko cilvēki gūst no preču un pakalpojumu patērēšanas. Katrs vēlas no sava ienākuma saņemt pirkšanas kārtībā derīguma maksimumu . Derīguma maksimums – vēlme pārvērst ienākuma derīgumu pēc iespējas lielākā daudzumā. Tie intuitīvi centieni, ko skaitliski uztvert vēl nevienam nav izdevies. Preču grozam par 100 Ls dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs derīgums. Derīgumam mērvienību nav .
Cilvēku vajadzības pastāvīgi pieaug un pilnveidojas, šajā sakarībā jānoskaidro divi jautājumi. Pirmais – kā derīgumu ietekmē pērkamo preču daudzums. Otrs – kā mainās derīgums atkarībā no vajadzību apmierināšanas pakāpes u intensitātes. Tātad jānoskaidro jēdzieni: kopējais derīgums un galējais derīgums .
Neapstrīdams ir fakts, ka cilvēki vēlas iegādāties savā rīcībā arvien vairāk un vairāk mantas, produktu, bet katra nākamā produkta vienība dod patērētājam papildu derīgumu, bet tas derīgums būs no katras reizes mazāks un mazāks. Kad visas vajadzības ir apmierinātas un sasniegts pilnīgs piesātinājums, patērētājs nonāk pie galējā derīguma robežas. Galējais derīgums – derīguma pieaugums, ko pievieno kopējam derīgumam katra nākamā prece. Tas ir pēdējās preces derīgums. Derīgumam mērvienību nav .

Galējā derīguma mērīšana var notikt vienīgi salīdzināšanas ceļa. Te iespējamas divas pieejas:
1. Kardinālā pieeja – mēģinājums subjektīvi noteikt preces galējo derīgumu ar nosacītu skaitļu palīdzību.
2. Ordinārā pieeja – mēģinājums subjektīvi noteikt preces galējo derīgumu ar salīdzināšanas palīdzību. Prece A ir derīgāka par preci B, bet prece B derīgāka par preci C. Līdz ar to prece A ir derīgāka par preci C .
Lai kādam cilvēkiem nokļūt laimīgam, viņam vajag apēd 3 saldējumus, tad viņš tiks pie galējā derīguma, bet ja viņam dod vel, vel un vel saldējumu, galu galā viņā galējais derīgums salīdzināsies nullei. Galējā derīguma mazināšanās likums – cēloņsakarība, kad katra nākamā prece ir mazāk derīga pieprasītās preces galējo derīgumu. Neierobežotam lietošanas vērtīguma daudzumam ir nulles derīgums .
Kopējais derīgums ir kopējā bauda, apmierinājums, ko gūst indivīds, patērējot preces un pakalpojumus, Jo vairāk indivīds patērē, jo lielāks viņa kopējais derīgums .

Shēmā mēs redzam, ka ceturtais un piektais taisnstūris ir vienāds, jo tikai četras kādas lietās ir atbilstoši derīguma pakāpei apmierina kāda cilvēka vajadzības, bet piektais taisnstūris/lieta apmierina jau mazāk aktuālas vajadzības.
Gosena likumi:
• Pirmais likums – vienā nepārtrauktā patērēšanas aktā katra nākamā patērējamā labuma derīgums dilst; atkārtoti patērējot kādu labumu, katras tās vienības derīgums mazinās, salīdzinot ar tā derīgumu, patērējot šo labumu pirmo reizi.
• Otrais likums – lai gūtu derīgumu no dotā labuma klāsta noteiktā laika periodā, nepieciešams katru labumu patērēt tādā daudzumā, lai katra labuma galējais derīgums būtu vienādi lielumi. Ja šīs vienādības nav, tad, pārdalot laiku, kas nepieciešams atsevišķa labuma patēriņam, var iegūt lielāku kopējo derīgumu .
Vienaldzības līkne – visi punkti uz šīs līknes ir ar vienādu derīgumu un vienādā mērā apmierina patērētāju vajadzības; nevienai preču skaitliskai kombinācijai nav prioritāte un šā iemesla dēļ pircējs pret tām ir vienaldzīgs no vajadzību apmierināšanas viedokļa. Vienaldzības līkņu raksturīga īpatnība ir tā, ka tās nekad nekrustojas. .

Budžeta līnija – līnija, kas raksturo vienu un to pašu pircēja ienākuma lielumu, bet ienākuma lielums tiek izmantots dažādu preču un to daudzuma kombinācijām. Ja pircēja ienākums pieaug, budžeta līnija pārvietosies pa labi; ja pircēja ienākums samazināsies, budžeta līnija pārvietosies pa kreisi .
Lai veidotu budžeta līniju, ka pircējs atbilstoši sava ienākuma lieluma no lielā preču klāsta izvēlas tikai divas preces – preci A un preci B, kas ietilpst patēriņa grozā. Preces A cena līdzinās 10 Ls, preces B cena – 15 Ls, bet pircēja ienākums preču iegādei – 600 Ls. Iespējamie pirkuma varianti:
Varianti Preces A vienību skaits Preces B vienību skaits Budžets ( latos )
V1 60 0 60 x 10 Ls = 600 Ls
V2 45 10 45 x 10 Ls + 10 x 15 Ls = 600 Ls
V3 30 20 30 x 10 Ls + 20 x 15 Ls = 600 Ls
V4 15 30 15 x 10 Ls + 30 x 15 Ls = 600 Ls
V5 0 40 40 x 15 Ls = 600 Ls
Katrs šīs taisnes punkts atspoguļo vienu un to pašu pircēja budžeta lielumi 600 Ls apmērā. Pēc shēmas var arī izsekot, cik prece A vienības, mainoties variantiem, aizstāj noteiktu preces B vienību skaitu.

Derīgumu maksimums – vēlme pārvērst ienākuma derīgumu pēc iespējas lielākā daudzumā. Tie ir tīri intuitīvi centieni, ko skaitliski uztvert vēl nevienam nav izdevies. Preču grozam par 100 Ls dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgs derīgums. Derīgumam mērvienību nav. Pircēja izvēle, maksimizējot patēriņa kopējo lielumu – saskares punkts starp budžeta līniju un vienaldzības līniju ar augstāko derīgumu.Un tā, lai patērētajam maksimizētu kopējo derīgumu viņam vajag savus ienākumi jāsadala tā, lai katra nopirktā pakalpojuma vai preces derīgums būtu vienliels ar robeža derīgumu .