Rūdolfa Blaumaņa noveles “Raudupiete” analīze.
Novelē “Raudupiete” ir stāstīts par Raudupietes un Kārļa attiecībām. Raudupietei nomirst vīrs, kurš jau ilgu laiku pirms miršanas bija slimojis. Tā atraitne “Raudupēs” paliek bez kārtīga saimnieka, un daudzi strādnieki un strādnieces mudina, lai viņa ņem vīru, kurš būt labs saimnieks. Atraitne dodas pie Kārļa un lūdz viņu par savu vīru, bet Kārlis aizbildinās ar to, ka īstais “Raudupu” saimnieks ir Matīsiņš. Viņa pārbrauc mājās un sāk domāt : “Kā tikt vaļā no Matīsiņa”. Atraitne sāk zēnam atļaut darīt tādas lietas, ko agrāk neatļāva. Līdz vienudien Raudupietes ļaunais prāts uzvar – viņa noskatās kā Matīsiņš noslīkst akā. Tad viņa dodas pie Kārļa un lūdzās, lai tagad, kad Matīsiņš ir miris, viņš nāk uz “Raudupēm”. Kārlis izstāsta īsto nenākšanas iemeslu, proti, viņš par sievu sev esot noskatījis citu. Uz to Raudupiete atbild ar dunku Kārļa vēderā. Bet liktenis viņai atspēlējas – ejot pāri ceļam, viņu sabrauc pajūgs.
Novelē darbojas galvenokārt trīs personāži. Raudupiete, Kārlis un Matīsiņš. Autors mūs nav lutinājis ar biežu darbības vietas maiņu. Iesākumā tā notiek kapos, tad “Raudupēs”, tad “Gaiļos”, tad atkal “Raudupēs” un visbeidzot netālu no tirgus. R. Blaumanis nav aizrāvies ar telpas raksturojumu, bet licis mums koncentrēties uz pašu galveno – lugas tēliem.
Visas darbības laikā var saskatīt trīs izteiktas kulminācijas : pirmā, kad Kārlis atsaka Raudupietei precības, otrā, kad Matīsiņš noslīks akā un trešā, kad Raudupiete tiek sabraukta. Blaumanis raksturojot tēlus izmanto netiešo, retāk tiešo raksturojumu. Visspilgtākais tiešais raksturojums ir Raudupietei. No labas mātes sākumā tā kļūst par noziedznieci – ļauj bērnam spēlēties ar asiem priekšmetiem, atļauj viņam noslīkt akā. Šeit ļoti spilgta ir Blaumaņa ironija : “Māte pret savu bērnu kļuvusi laipnāka”. Ar vārdu laipnāka autors domā to, ka māte bērnam brīvi ļauj spēlēties, ko agrāk viņa neatļāva. Viņa gaida, kad ar bērnu notiks kaut kas slikts. Matīsiņš ar Kārli viscaur lugai ir labie tēli.
Raudupiete pret Matīsiņu izturas labi līdz brīdim, kad grib atbrīvoties no viņa, lai tikai varētu apprecēties ar Kārli. Kārļa un Matīsiņa attiecības viscaur ir ļoti draudzīgas un Matīsiņš ir ļoti pieķēries Kārlim. Raudupietes un Kārļa attiecības varētu raksturot šādi – sākumā atraitne draudzējas ar Kārli, vēlāk viņa viņu mīl, bet pašās beigās tas pārtop naidā, kura sekas ir bēdīgas.
R. Blaumanis nav īpaši iedziļinājies sīkumos, bet ir tādas vietas, kur viņš smalkāk raksturo kādu lugas varoni. Stāstīšanas ātrums ir diezgan ātrs, un liekas, ka rakstnieks nepasaka neko lieku. Blaumanis precīzi nepasaka darbības laiku, bet lieto frāzes – “Ir karsta augusta mēneša diena” vai “Ap Mārtiņiem”. Darbība iesākas pavasarī un beidzās rudenī, nav tādas vietas kurā autors būtu atgriezies pagātnē. Bet ir dažas vietas, kur Raudupiete iztēlojas kā būtu kopā ar Kārli, viņa sapņo par laimīgu nākotni.
Novele ir uzrakstīta vienkāršā valodā izmantojot dažus jocīgus vārdus, kā piemēram : memmiņ, apmiegojas, iegātņi, balsienu, u.t.t. Noveles tēli bieži sarunājoties savā starpā nesaka īsti to, ko viņi domā, bet cenšas to pateikt aplinkus. Šādā veidā Blaumanis rada nelielu intrigu.
Blaumanis novelē izmanto viņš stāstījumu. Viņš nepasaka savas domas par katru noveles tēlu, viņš tos nenosoda un nesaka, ka, piemēram, Raudupiete rīkojās nepareizi. Katram lasītājam pašam ir tiesības izlemt, kas ir labs, kas slikts.
Noveles galvenā doma ir, ka mīlestība padara aklu. Protams, šeit tas ir pārspīlēts, jo maz atrastos tādu māšu, kas vēlētu savam bērnam nāvi. Mūsdienās ļoti moderni ir šķirties, kas agrāk nebija tik izteikti. Šķiroties sievietes aizmirst savus dēlus un meitas, un tiecās tikai pēc savas laimes, citus pavisam aizmirstot. Raudupiete arī bija mantkārīga – viņa nedomāja kā būs Matīsiņam, vai kā jutīsies Kārlis, kad viņa to būs apprecējusi. Viņa domāja tikai par savu laimi, līdz beigās iznāca nelaime. Blaumanim šī novele ir ar nelaimīgām beigām. To es skaidroju ar to, ka Blaumanim savā dzīvē mīlestībā īpaši neveicās.