1. Renesanses sagatavošana Anglijā.
14. gs. Anglijas politiskajā un sociālajā dzīvē norisinājās lielas pārmaiņas, kā rezultātā sākās straujš vecās, feodālās iekārtas sabrukums:
• attīstījās amatniecība un tirdzniecība;
• uzplauka preču – naudas saimniecība;
• nostiprinājās tirdzniecības sakari ar citām valstīm;
• tauta ir ieinteresēta atbalstīt stipru karaļa varu, kas nodrošinātu lielāku kārtību.
Visas šīs parādības bija priekšnoteikumi angļu nācijas un jaunas nacionālas kultūras veidošanās procesam, kas noslēdzās 14. gs.
2. Angļu valodas attīstība.
Līdz 14. gs. Anglijā vēl nebija vienotas nacionālās kultūras un angļu valodas. Notika cīņa starp franču valodu, kuru te ieveda 11. gs., un anglosakšu valodu, kurā runāja zemnieki, sīkie muižnieki un pilsētu iedzīvotāji.
14. gs. vidū sāka veidoties nacionālās valodas rakstveida formas:
• par nacionālo valodu Anglijā kļuva Londonas dialekts, jo tā bija sabiedriskās un saimnieciskās dzīves centrs;
• 1362. gadā angļu valodu sāka lietot parlamenta debatēs un tieslietās, tā kļuva arī par mācību valodu skolās, tiek sarakstīti arī ievērojamākie literārie darbi angļu valodā.
3. Angļu literatūras attīstība.
Angļu literatūrai vēl ir izteikts viduslaiku raksturs. Literatūra bija pilna klosteru gudrību un didaktikas. Rakstīja vienlaicīgi trīs valodās – franču, latīņu un angļu valodā.
4. Renesanse Anglijā.
Renesanses iezīmes Anglijas kultūrā parādījās jau 14. gs. – sevišķi literatūrā. Dzejnieks Džefrijs Čosers atjaunoja Anglijā tradīciju rakstīt angļu valodā (no 11. gs. līdz 14. gs. tika uzspiesta franču valoda, jo franči iekaroja Angliju). Viņš pirmais dēvēts par ,,angļu valodas tēvu” un tika apbedīts Vestminsteras abatijas Dzejnieku stūrītī (vēlāk te apbedīja visus ievērojamākos angļu dzejniekus).
Liela nozīme angļu valodas attīstīšanā un literārās valodas izveidošanā bija arī reliģiskajam reformatoram Džonam Viklifam, kas pārtulkoja Bībeli angļu valodā (tas ir viens no vecākajiem Bībeles tulkojumiem modernajās Eiropas valodās).
Renesanses attīstību Anglijā pārtrauca Simtgadu karš ar Franciju (1337 – 1453) un tam sekojošais Sarkanās un Baltās rozes pilsoņu karš (1455 – 1485), kuru rezultātā iestājās valstu ekonomiskās un kultūras dzīves pagrimums.
Renesanses tradīcijas tika atjaunotas un pilnībā uzplauka Anglijā tikai 16. gadsimtā (daudz vēlāk kā citās Eiropas valstīs).
Angļu literatūrā renesanses laikmeta būtību vispilnīgāk atspoguļojis Viljams Šekspīrs.
5. Šekspīra laika teātris.
Angļu teātris 16. gadsimtā parasti bija ovāla koka celtne bez jumta. Tās centrā bija skatuve – diezgan tālu uz priekšu ,,skatītāju zālē” izbīdīta platforma, ko daļēji sedza jumts, zem kura varēja turpināt izrādi, arī līstot lietum. Skatītāji ,,zālē” jeb ,,bedrē”, kā angliski dēvēja parteru, izrādes laikā stāvēja kājās apkārt skatuvei. Bagātākie varēja atļauties nopirkt sēdvietas balkona ložās – balkons gredzenveidīgi aptvēra zāli un skatuvi. Paši bagātākie skatītāji varēja atjauties nopirkt vietas uz skatuves, kur viņi, protams, traucēja aktieru spēli, bet viņiem pašiem tas nemaz nelikās svarīgi. Augstākās kārtas skatītāji un dāmas nāca uz teātri maskās – galvenokārt, lai pasargātu seju no saules iedeguma, arī tāpēc; lai izvairītos no ,,ļaunas acs”, kas varētu piemist kādam pūlī; un vēl joprojām sabiedrības zināmā daļā pret teātra mākslu vērsto aizspriedumu dēļ.
Skatuves dibenplānā bija aizkari – melni: aizkari norādīja, ka darbība notiek naktī, balti – ja dienā. Dekorāciju uz skatuves nebija. Ja darbība notika mežā, pie aizkara tika piestiprināts zariņš. Pārējo uzbūra pašu skatītāju iztēle.
Liela nozīme bija aktieru tērpiem. Tie tika darināti no dārgiem audumiem un bagātīgi izrotāti. Bieži aktieri tērpus sev gādāja paši. Tērpam vajadzēja dot arī tīri ārēju raksturojumu, gadījumā, ja tiktu rādīts kādas citas tautas cilvēks – romietis, ēģiptietis u. c.
Programmas tika iespiestas jau Šekspīra laikos. Ja lugā bija paredzēti traģiski notikumi un asinsizliešana, programmas vāka aizmugure tika iekrāsota sarkana.
Luga parasti sākās ar nelielu teātra orķestra priekšspēli. Orķestrī bija pūšamie instrumenti – stabule, flauta, oboja, trompete, zvaniņi un bungas. Pēc tam aktieris nolasīja lugas prologu un sākās izrāde. Tā ilga 2 – 3 stundas, ko lielākā daļa skatītāju vēroja, stāvot kājās ,,bedrē”. Lietus laikā visi izmirka, bet tādu sīkumu, ja luga bija pa prātam, skatītāji nemaz neievēroja. Toties, ja izrāde viņiem nepatika, tā varēja beigties ar krietnu izkaušanos starp aktieriem un teātra apmeklētājiem. Arī izrādes laikā skatītāji skaļi pauda savu patiku vai nepatiku.
Lielās angļu revolūcijas (1642-1649) un Olivera Kromvela diktatūras (1650-1658) laikos, kad puritāņu (viens no reformētās baznīcas radikālākajiem novirzieniem) rokās nonāca arī politiskā vara valstī, Anglijas kultūras dzīvē iestājās dziļš pagrimums. Teātri tika slēgti, laicīgās literatūras lasīšana aizliegta. Puritāņi gribēja nodedzināt arī bibliotēkas visā Anglijā, saglabājot tikai garīga rakstura grāmatas un Svētos rakstus. Pret šā nodoma īstenošanu uzstājās toreizējais Anglijas iekšlietu ministrs – gandrīz jau pilnīgi aklais izcilais dzejnieks Džons Miltons, kas vērsās pie saviem līdzpilsoņiem ar vārdiem:
,,Kas iznīcina cilvēku, tas iznīcina būtni, radītu pēc Dieva izskata un līdzības, bet, kas iznīcina grāmatu, tas iznīcina pašu saprātu.”
Bibliotēkas tika saglabātas.
Teātri Anglijā atjaunoja pēc 1660. gada karaļa varas restaurācijas. Tomēr tas bija 17. gadsimta franču klasicisma tradīcijā veidots teātris, kam Šekspīra Renesanses laika gars bija svešs un neizprotams.