Ērihs Marija Remarks „Melnais Obelisks”
„Nerājiet mani, ka es runāju par veciem laikiem! Apokalipses blāvā gaisma atkal apspīd pasauli, vēl nav izklīdusi pēdējās sagrāves asins dvaka un putekļu grīstes, bet jau laboratorijas un fabrikas no jauna strādā ar pilnu jaudu, lai saglabātu mieru, izgudrojot tādus ieročus, ar kuriem var uzspridzināt visu zemeslodi.
Miers pasaulē! Nekad par to nav runāts vairāk un nekad tā labā nav darīts mazāk kā mūsu laikā; nekad nav bijis vairāk viltus praviešu, nekad vairāk melu, vairāk melu, vairāk nāves, vairāk sagrāves un vairāk asaru kā mūsu gadsimtā- divdesmitajā gadsimtā, progresa, tehnikas, civilizācijas, masu kultūras un masu slepkavību gadsimtā.
Tāpēc nerājiet, ka es atgriežos tajos teiksmainajos gados, kad cerība pār mums vēl plīvoja kā karogs un mēs ticējām tik aizdomīgiem jēdzieniem kā cilvēcība, taisnīgums, iecietība un arī tam, ka ar vienu pasaules karu vajadzētu pietikt, lai viena paaudze gūtu mācību.” Ar tādiem romāna ievadvārdiem autors liek saprast kāds būs visa romāna saturs. Šis ievads arī rada visa romāna noskaņu.
Ir 1923. gada aprīlis, Vācija. Tas ir laiks pēc četrarpus gadiem pēc kara, valstī valda inflācija, cenas ceļas ļoti ātri, līdz ar to daudzi bankrotē, un līdz ar to daudzi cilvēki nespēj izdzīvot šajā laikā un kā vienīgo risinājumu saskata pašnāvību, kurai pieaug statistika. „Atļaujiet mums vēlreiz īsumā raksturot pašreizējo laiku. Principi, pēc kuriem esat uzaudzis jūs, ir cildeni, bet šodien tie var tikai novest līdz bankrotam. Naudu pelnīt šodien var katrs, bet gandrīz neviens nevar saglabāt tās vērtību. Tagad svarīgākais ir nevis pārdot, bet gan iepirkt un par pārdoto saņemt samaksu, cik ātri vien iespējams. Mēs dzīvojam reālo vērtību laikmetā. Nauda ir ilūzija, tas ir zināms katram, tomēr daudzi tam vēl arvien netic. Kamēr tā būs, inflācija turpināsies, līdz būs sasniegts absolūts nekas. Cilvēks par septiņdesmit pieciem procentiem dzīvo no savas iztēles un tikai par divdesmit pieciem procentiem no fakta- tas ir gan viņu stiprums, gan arī vājums, un tāpēc raganu dejā, ko dejo skaitļi, joprojām rodas gan laimētāji, gan zaudētāji.” „Vēlās vasaras tveice gulstas pār pilsētu, dolāra kurss ir cēlies atkal par divi simti tūkstošiem marku, bads plešas plašumā, cenas ir cēlušās, un viss ir ļoti vienkārši: cenas ceļas ātri, nekā palielinās algas,- tātad arvien vairāk bezcerīgā nabadzībā grimst tā tautas daļa, kas dzīvo no algas, godīgiem ienākumiem, pensijas, bet otra daļa peld apšaubāmi iegūtā bagātībā. Valdība noskatās. Inflācija tai palīdz tikt vaļā no parādiem; ka tā līdz ar to zaudē tautu, to neviena nemana.” Tomēr romāna beigās šī inflācijas problēma tiek atrisināta. „Tas nav nevis jocīgi, bet patiesi. Inflācija tūlīt pārgāja deflācijā. Kur agrāk griezās biljoni, tur tagad atkal rēķina feniņos. Visur ir liels naudas trūkums, Šausmīgais karnevāls ir beidzies. Pienākusi spartiska Pelnu diena.”
Galvenais sižets risinās ap kapu pieminekļu firmu „Krolls un dēli”, kas dibināta pirms 60 gadiem un vēl joprojām pārdod dažāda veida kapakmeņus. Firmas simbola ir kapa piemineklis- melnais obelisks, kurš nepārdodas. Tas tika mantots no iepriekšējā firmas īpašnieka, tas ir arī firmas vecākais piemineklis. Tagad šī firma pieder Krolla dēliem- Georgam un Heinriham. Šajā birojā ir vien darbinieks- reklāmas pārzinātājs, grāmatvedis un zīmētājs vienā personā. Viņš ir arī bijis bijušais skolotās, 25 gadus vecs, tas ir arī romāna galvenais varonis- Ludvigs Bodmers. Viņš ir arī dzejnieks un ir biedrs Verdenbrikas dzejnieku klubā. Viņš arī spēlē klavieres un ērģeles, mazliet pasniedz arī privātstundas. Svētdienās spēlē psihiatriskās slimnīcas baznīcā misi un arī kādā vietējā krogā, lai piepelnītos. „Es mierīgi staigāju pa pilsētas ielām. Verdenbrika ir veca pilsēta ar sešdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, ar koka mājām un baroka celtnēm, un pretīgiem jauniem kvartāliem pa visu. Es tos šķērsoju un izeju ārā otrā pusē, tad dodos pa zirgkastaņām apaugušu aleju un pēc tam augšā nelielā pakalnā, kur liela parka vidū atrodas psihiatriskā slimnīca. Tur valda klusums svētdienīga noskaņa, kokos čivina putni, un es eju, lai slimnīcas mazajā baznīciņā svētdienas dievkalpojuma laikā spēlētu ērģeles. Spēlēt iemācījos, kad gatavojos kļūt par skolotāju, un ērģelnieka vietu pirms gada pieņēmu kā blakus nodarbošanos. Man ir vairākas tādas blakus nodarbošanās. Reizēm nedēļā mācu klavierspēli kurpniek meistara Karla Brilla bērniem, un viņš par to pazolē manas kurpes un maksā arī mazliet naudas, un divreiz nedēļā es dodu privātstundas grāmattirgotāja Bauera neaudzinātajam puikam- tāpat par nelielu naudu un tiesībām lasīt visas jaunās grāmatas un nopirkt lētāk tās, kuras vēlos iegādāties. Šo lētās iepirkšanas iespēju, protams, izmanto viss dzejnieku klubs.” „Viņš uz ērģelēm spēlēja tāpat kā uz klavierēm- improvizēja, kā nu tas izdevās, tajās izpaudās mans noskaņojums, sapņi un ilgas pēc nezināmā, , pēc nākotnes piepildījuma.”
Jāpiebilst, ka visi romāna vīriešu tēli ir bijuši karā un karojuši.
Citi romāna varoņi ir Georgs Krolls- viņam pieder šī kapakmeņu firma, viņš vēl nav 40. gadus vecs, bet jau ar pliku pauri un tas spīd. Georgs par karu saka tā:” Karš ir beidzies kopš četrarpus gadiem. Toreiz bezgalīga nelaime padarīja mūs par cilvēkiem. Šodien bezkaunīga dzīšanās pēc mantas no jauna padarījusi par laupītājiem. Lai to nomaskētu, mums atkal ir vajadzīgs zināms manieru pulējums.”
Otrs firmas īpašnieks ir Heinrihs Krolls- juniors, maza augums, ar salmu krāsas ūsām, putekļainām un svītrainām biksēm, kuru staras apakšā saspraustas ar velosipēdistu spailēm. Pāri biksēm ir marengo svārki, pie tiem vecmodīga cietināta stāvapkaklīte ar atlocītiem stūrīšiem un patumšu kaklasaiti ar piesātinātu melnu krāsas rakstu. Nenogurdināms, meklē firmai klientus tālākos ciemos. „Viņš vēlas, lai tirgošanās sagādātu prieku, šis pilsoniskais sadists.” „Šis liekulis turpretī grib gūt prieku no darījumiem uz mirušo rēķina un turklāt vēl iedomājas, ka šādas tiesības ir mantojis.” Viņš ir arī dzērājs, kā jau īsts vācietis.
Vilke- firmas zārcinieks, kalsns vīrs.
Kurts Bahs- firmas tēlnieks, viņš veido sērojošas lauvas un augšup traucošus ērgļus, kas paredzēti karavīru pieminekļiem, spēlē ģitāru, 32 gadus vecs, sapņo par zelta medaļām.
Feldfēbelis Knopfs- ir sieva, trīs meitas, kārns vīrs ar naģeni galvā un staigā ar spieķi rokā. Katru vakaru dzer un nākot mājās apčurā obelisku, dēļ dzeršanas viņš nonāk uz nāves gultas, bet tad iedzer un atkal kļūst labi. Ludvigs viņu pat izjokoja, lai viņš neapgānītu obelisku, bet tas nelīdzēja.
Līza- zirga kāvēja Vaceka sieva, vīriešu pavedinātājs, ceļas pusdienlaikā un kaila staipās un žāvājās pie atvērta loga. Bagātniece, jo pavedina bagātus kungus, kamēr vīrs strādā. Vēlāk romāna sižetā kļūst par Georga mīļāko.
Villijs- Ludviga labākais draugs, spekulants, bagātnieks, ģērbies no ļoti labas drānas šūtā tumši zaļā, jaunā uzvalkā, kurā izskatās pēc koka vardes ar sarkanu galvu. Viņa kaklasaiti rotā pērle un labās rokas rādītājpirkstā viņam ir smags zīmoggredzens, 25 gadus vecs. Romāna pāraug deflācijā un Villijs bankrotē.
Eduards Knoblohs- viesnīcas „Valhalla” īpašnieks, resns milzis ar brūnu parūku un plandošiem vizītsvārkiem, arī dzejnieks.
Renē de la Tūra- jaunkundze no „Moulin Rouge” Parīzē, māksliniece- duetiste, bet duetus dzied viena, vienu pantu augstā, otru pantu zemā balsī, vienu soprānā, vienu basā. Grib dabūt bagātu vīrieti un izvēlas Villiju.
Rīzenfelds- 56 gadus vecs, no viņa iepērk materiālus. Viņš aplido Līzu, bet viņa viņu valdzina, lai viņš noslēgtu labākus un izdevīgākus līgumus ar firmu.
Gerda Šneidere- akrobāte, kas ieradusies pilsētā uz divām nedēļām, izveidojas attiecības ar Ludvigu, bet arī viņa grib bagātu vīrieti sev pie sāniem, tāpēc izvēlas Eduardu.
Erna- Ludviga mīļotā, bet attiecības izjūk, jo Ernai vajadzīgs bagāts vīrietis pie sāniem. Ludvigs mēģina izraisīt greizsirdību un atgūt savu mīlu, bet nekas neizdodas, jo viņš ir nabags. Ludvigs:„Karš mūs ir stipri vien pārvērtis par mežoņiem, bet slikti uzvesties šodien var atļauties tikai tāds kam labas manieres aizsedz biezs naudas maks. Taču tāda man nav.”
Izabella- tumša galva, ļoti taisna un slaida, acis pelēkzaļas ar caururbjošu skatienu un lūpas sarkanas kā plaušu slimniecei vai arī kā spilgti krāsotas, vecmeita, īstajā vārdā Ženevjēva Terhovena- šizofrēniķe- apziņas dalīšanās, personības šķelšanās. Otra viņas personība ir Ženija- aizdomīga, nepatīkama persona, kurai nekas nav pa prātam. Kad viņa ir Izabella viņa dzīvo sapņu pasaulē. Viņa ir bagāta un bijusi iemīlējusies mājas draugā- Rūdolfā, bet viņš iemīlējās Izabellas mātē un apprecējās ar to, tad arī Izabella saslima, bet kad Rūdolfs ir gājis bojā autokatastrofā, viņai starp māti vairs nav konkurences un viņa atlaba. Viņa vairs neko neatceras par savu slimības laiku un par Ludvigu. Viņi abi iepazinās psihiatriskajā slimnīcā, viņa tur ārstējās, bet viņš spēlēja ērģeles dievkalpojuma laikā, viņi bieži runājās un pastaigājās pa slimnīcas parku. Kad viņa izveseļojas Ludvigam iestājas panika, jo saprot, ka viņš viņu mīl un ka tagad, kad viņa ir vesela viņi var būt kopā, bet viņa ar māti dodas uz Berlīni, lai ietu uz teātri, koncertiem un staigātu pa veikaliem.
Romānā parāda tā laika netaisnības- tiek nogalināts strādnieks- galdnieks Beste, bet visi aculiecinieki izliekas, ka nekas nav redzēts, jo visi baidās par savu ģimeni un darbu. Ludvigs:” Taču laikam ir tā, ka atsevišķu cilvēku nāve vienmēr ir nāve, bet divu miljonu nāve- vienmēr tikai statistika.”
Ludvigs visā romānā uzdod sev un citiem dažādus jautājumus par dzīvi, par cilvēku dabu un citus jautājumus un tad par tiem domā un filozofē, piemēram, kāpēc cilvēki mirst? Kā arī runā par ticību, par to, ka kristietība divtūkstoš gados nav būtiski pasauli pavirzījusi uz priekšu. Ludvigs izskata, ka tie, kuri iet baznīcā vai ir tuvi saistīti ar to, bēg no īstās apkārtējās pasaules. Ludvigs arī mēģina izprast sieviešu dabu, bet nekas nesanāk.
Ludvigs grib izrauties no mazpilsētas un viņam tāda iespēja rodas, Rīzenfelds viņu iekārtojis par avīzes līdzstrādnieku Berlīnē un Ludvigs piekrīt un aizbrauc.
Ļoti īpatnēji liekas tas, ka romānā skaidri parāda, ka katru dienas vakaru notiek iedzeršana.
Romānā izmantoti profesionāli mūzikas termini, piemēram, trilleris, dubulttrilleris, glissando, cresendo.
Nevarēja nepamanīt arī izmantotos teicienus ar rupjiem vārdiem:” Iepūt man dirsā!”, „Mēs te atnācām iedzert alu. Citādi šis ir neievērojams dirsas caurums.”, „Ko es varu darīt, ja mana daba saceļas un prasa?”. Atklāti tiek runāts arī par seksu.
Grāmatas nosaukums ir „Melnais obelisks”. Visā romānā galvenais sižets par šo pieminekli nemaz nav. Romāna beigās tomēr notiek atrisinājums. Bērnībā Ludvigs ar Georgu gāja uz māju, kur apgrozās vieglas uzvedības sievietes, dzert limonādi. Tur viņi iepazinās ar šīm sievietēm, kuras palīdzēja pildīt mājas darbus. Tagad pēc daudziem gadiem viena no viņām nomira un Ludvigs pārdeva melno obelisku.
Romāna pēdējā nodaļā autors raksta, kas ar kuru ir noticis pēc daudziem gadiem. „No visiem šiem cilvēkiem es nevienu vairs neesmu saticis. Reizēm man gribējās aizbraukt atpakaļ, taču vienmēr gadījās kāds kavēklis, un es domāju, ka laika vēl diezgan, bet tad pēkšņi laika vairs nebija nemaz. Pār Vāciju nolaidās nakts, es aizbraucu uz ārzemēm, un, kad atgriezos, Vācija jau bija sagrauta drupās. Georgs Krolls bija miris. Viņš tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē un pēc pāris mēnešiem Georgs bija miris.” „Tēlnieks Kurts Bahs pavadīja koncentrācijas nometnē septiņus gadus un atgriezās, būdams darba nespējīgs invalīds. Villijs krita karā 1942.gadā. Karls Krolls- 1944.gadā. Līza gāja bojā bombardēšanā. Eduards Knoblohs pārcieta visu; viņš vienādi pirmšķirīgi klāja galdu gan taisnīgajiem, gan netaisnīgajiem. Viņa viesnīcu sagrāva, bet tā ir uzcelta no jauna. Gerdu viņš neapprecēja, un neviens nezina, kas ar viņu noticis. Arī pa Ženevjēvu Terhovenu es nekas vairs neko neesmu dzirdējis. Vecais Knopfs ņēma galu, kad pēc manas aizbraukšanas no Verdenbrikas bija pagājuši trīs mēneši. Viņu naktī sabrauca automašīna. Pēc gada viņa sieva apprecējās ar zārcinieku Vilki. To neviens nebija gaidījis. Viņu laulība bija laimīga.”
„Vendenbriku karā tā sabombardēja, ka vesela nepalika gandrīz neviena māja. Šī pilsēta bija dzelzceļa mezgla, tāpēc tai tik bieži uzlidoja. Pēc gada es tur caurbraucot pavadīju dažas stundas. Meklēju vecās ielas, taču apmaldījos pilsētā, kur biju tik ilgi nodzīvojis. Tur bija vienīgi drupas, un no vecajiem paziņām arī nevienu nesatiku. Mazā veikaliņā, kas atradās stacijas tuvumā dēļu būdā, es nopirku dažas atklātnes, kurās vēl bija redzama pirmskara pilsēta. Tas bija viss, kas palicis pāri. Ja kāds senāk vēlējās atcerēties savu jaunību, tad atgriezās tajā vietā, kur bija to pavadījis. Tagad tas Vācijā gandrīz vairs nav iespējams. Viss ir sagrauts, uzcelts no jauna u kļuvis svešs. Pagātne jāatstāj atklātnēm.”
„Tikai divas ēkas nebija cietušas nemaz- psihiatriskā slimnīca un dzemdību klīnika, galvenokārt tāpēc, ka tās atradās nedaudz ārpus pilsētas. Tajās tūlīt atkal visas vietas tika aizņemtas, un tā tas ir joprojām. Abas šīs iestādes vajadzēja pat stipri paplašināt.”
Problēmas- inflācija, pašnāvības, naudas trūkums, mantkārība, zemas algas, mīlestība.
Izmantotā literatūra: Ērihs Marija Remarks „Melnais obelisks”