Rudens ir pārdomu un mazo skumju laiks. Laiks, kad kļūstam mazliet nostalģiski un apcerīgi. Lai nomāktu domas par skumjām, auksto un drēgno laiku, vajag atvērt acis. Iesaku lēnā solī doties uz R.Blaumaņa memoriālo muzeju „Brakiem”.
Gar ceļa malām stāv stalti un lepni koki, bet vis lepnāk stāv kļavas, jo tām ir viskrāšņākais apģērbs. Tie darināti no koši sārtiem ,dzelteniem un zaļiem lapu ielāpiņiem. Pavēro! Ik pa laikam tā nomet kādu ielāpiņu zemē. Tev tieši priekšā. Paņem, salasi pilnu sauju. Vai tu ko jūti? Tā smaržo rudens.
Nebaidies iebrist peļķē, Tev taču kājās ir koši dzelteni zābaciņi. Nedomā, ka esi tam par vecu. Rudens tevī mēģina atmodināt bērnību. Priecājies par visu, par pēdējiem saules stariem, par drēgno laiku, dzeltenajām lapām un dubļainajām peļķēm.
Ieskaties, arī Braku sētā ienācis rudens. Zeltotas lapas jau iekrāso bērzi, ābeles katram ceļotājam ir ar mieru klēpī iebērt sārtvaidžus ābolus. Arī dižā liepa pagalma vidū nomet pa dzeltenai lapai, bet pašas mājas stāv pelēki sirmas, ieskautas kokos.
Tur jau stāv pats R.Blaumanis garā, tumšā mētelītī. Tas sasveicinās ar katru garāmgājēju. Rudens vēji kā dāvanu pie kājām noklājuši košu lapu paklāju, kādu lapu pielipinājuši pie mēteļa, lai cienīgāks skats. Šoreiz iztiksim bez skaļiem vārdiem, vienkārši domās vajag pajautāt. „Kā tad „Silmačos” iet?” Tas smaids, kas parādās pašā sejā, ir atbilde, „Silmačos” viss pa vecam. Meitas un puiši cītīgi strādā, smejas un pa reizei izdara kādas blēņas, lai jautrāka dzīvošana. Kūtī mauj govis, staļļos bubina kumeļi. Pagrabos rūgst alus, bet mājā uz galda ir tikko sasiets siers.
Vai jūti, ka sirds sāk straujāk sist? Kā to rakstnieks ir panācis? Ka, ieejot Braku sētā, sajūtam senču garus. Rakstnieks savas komēdijas ir rakstījies ar ļoti siltu humoru, un tieši tāpēc Braku sēta smejas.
Katru gadu te viesojas rakstnieka nerātnie velniņi ar saviem stiķiem un niķiem. Rakstnieks tik ļoti tēlaini tos ir attēlojis , kā, piemēram: „Tie saķēra veselu baru sikspārņu, kas ap ēkām skraidīja, salasīja aiz rijas zālē spīdošos jāņa tārpiņus un piesēja sikspārņiem ar zirnekļu tīklu diegiem pie katras auss vienu tārpiņu. Tad tie sikspārņus ielaida klētī, pa kuru šie sāka lidot kā putni ar ugunīgām acīm.” Taču visam pāri ir labsirdība, pieticība un mīlestība. Varbūt tieši tas padara šīs mājas mīļas un siltas. Varbūt šī bērnības sajūta ir tā, kas izraisa pārdzīvojumus. Gribas, kā bērniem paslepus aizlavīties un riju, klusi atvērt durvis un pārliecinātie, vai nenospīd kādā stūrī sarkani radziņi.
Tur, pagalma vidū, ir pavisam citas sajūtas. Šeit noris lauku dzīve, jūtami latviešu raksturi. Rakstnieks savus varoņus ir tik spēcīgi un emocionāli aprakstījis, ka tie strāvo cauri katrai manai šūnai. Gribas iet, celt, rakt un velt. Liekas, spēki plūst pāri kā putas alus kausam. Man gribas dejot, kā man gribas dejot un dziedāt! Man gribas smieties tā, lai koku gali locītos. No kurienes tāds spēks, tāda enerģija? Patiesībā stāvu, kā zemē iedzīts miets. Tie ir sapņi, kas lido.Es esmu laimīga, ka maniem sapņiem kāds ir piešķīris spārnus. Es varu lidot saimes istabā, kur saimnieki pie skalu uguns gardi mielojas ar pankūkām. Klusi varu iezagties klētiņā, kur Ance un Pičuks priecājas par savu laimi . Ar šiem iedomu spārniem, es varu izlidot katru silmaču stūrīti. Es varu līksmi dziedāt Jāņu vakarā un dejot Jāņukalniņā svētkos un varu skumji noraudzīties pārpratumos.
Vai tu esi sastapies ar šādām izjūtām? „Braki” mani nesaista, kā rakstnieka mājas vai muzejs. Nejūtu viņa auru. Nevaru iedomāties, kā rakstnieks iziet pa mājas durvīm vai sēd uz soliņa. Man šis mājas ir viņa darbi, viņa iekšējās emocijas, kas izlauzušās no viņa darbiem. Tās pārņem visu manu iekšējo būtību un valda pār mani. Es varu teikt, ka viņš ir ģēnijs, jo mani pacelt no zemes ir tikai tādiem pa spēkam.
Joprojām stāvu pagalma vidū. Krīt lapas, zied asteres un miķelītes. Ja vēl neko neesi sapratis, pieej pie vecās mājas stūra, kur guļbūvē draudzīgi sagūluši baļķi. Pasmaržo tos, vai jūti! Tas vairs nav rudens, bet gan gadi. Tā smaržo tikai gadi, drusku pēc sūnām, drusku pēc pelējums, drusku pēc saules, laimes un sviedriem. Acis nekad tik dziļi neredz kā sirds un dvēsele. Arī gadus var just tikai iekšēji. Ir jāsavienojas prātam, garam, izjūtām, lai justu to, ko nevar saskatīt.
Māju no vējiem pasargā egļu audze. Tās ir lielas, staltas kā sardzē zaldāti. Cik vecas tās ir? Cik daudz tās ir redzējušas? Vai pašu rakstnieku viņas ir redzējušas? Laikam jau nē. Tās izskatās vēl par jaunu. Tās iedēstītas, lai pasargātu „Braku” mājas kā vecmāmuļu.
Bet, kas tad ir sastapis pašu rakstnieku? Es pārlaižu skatienu visai „Braku” sētai, tā ir māja. Arī tā ir atjaunota, pielabota, bet māja ir jutusi rakstnieka soļus. Kaut tā mācētu runāt, tad gan būtu interesanti paklausīties, kā tad īsti tajos laikos ir bijis, ne jau visu laiku tikai dziedāja un priecājas. Rakstniekam ir arī ļoti nopietni, spēcīgi darbi, kā” Nāves ēnā”, „Pazudušais dēls” u.c.Es šos darbus nemaz nespēju sasaistīt ar Brakiem. Kā var Brakus salīdzināt ar noveles „Nāves ēna „ teikto: „Ledus plosts slīdēja tālāk, jūra šņāca un sāka viņa malas plosīt. Gabals pēc gabala atsprāga, peldēja līdzi un trinās gar lielā gabala malām .„Braki” ir gaiši arī pelēcīgā rudenī un aukstās ziemās. Tie ir krāšņi un interesanti cauru gadu. Aizej un pārliecinies pats, Tu, kas man negribi ticēt!
Dzejnieka dzeja ir lieliska. Sākot ar patriotisma „Tālavas taurētājs” līdz smalkam liriskumam kā, piemēram: „Renātus”, Mazā Martas dziesma”.
Laiks teikt ardievas. Pametu skatienu atpakaļ. Kļūst nedaudz skumji, jo tādi sapņi mājo tikai „Braku” sētā. Koki māj ardievas, māja noraugās skumjām logu acīm. Kaut kur skumji noraud durvju eņģes. Klusi man noraugās R.Blaumaņa skatiens. Kaut kas paliek nepasacīts, bet es atnākšu un es zinu, ka arī Tu atnāksi, lai pasapņotu, lai justu to, ko citur nevar just.
Vai tagad tu saproti, ka rudens nav tikai dubļu laiks? Vai saproti, ka uzvelkot koši dzeltenos gumijas zābaciņus, Tu jau esi iekrāsojis rudeni ar savām krāsām. Lai rudenim piešķirtu krāsainību un skaistumu, katrs to iekrāso. Mīlēsim to, lai drēgnums kļūst patīkamāks un lietus mīļāks. Mācīsimies pārveidot dzīvi laimīgāku, mācīsimies , saskatīt katrā niekā prieku un katrā peļķē dzidru atspulgu. Es zinu , ka Tu to vari un es arī. Mēs jau esam divi, kas prot sapņot, lidot, mēs esam un būsim labāki.