Starptautiskās jūras tiesības
Jūras tiesības Privātās tiesības
1. Starptautisko jūras tiesību jēdziens un būtība
2. Starptautisko jūras tiesību sastāvdaļas
3. Starptautisko jūras tiesību saistība ar citām Starptautisko tiesību nozarēm
4. SJT siastība ar valsts tiesībām
5. Nacionālās jūras tiesības
6. SJT vēsturiskā attīstība
7. SJT vergturu valstīs
8. SJT feodālajā sabiedrībā
9. SJT pārejas periodā no feodālisma uz kapitālismu
10. SJT attīstība jaunajos laikos
11. Jūras jēdziens, avoti, principi
12. JT kodifikācija
13. Starptautiskie līgumi
14. Starptautiskās paražas, tiesu lēmumi
15. JT subjekta jēdziens
16. Starptautiskās organizācijas
17. Valsts teritorija jūras tiesībās
18. Jūras teritoriju iekšējie ūdeņi
19. Teritoriālā jūra un piegulošā zona
20. Arhipelāgi
21. Kontinentālais šelfs
22. Atklātā jūra
23. Atklātās jūras tiesiskais statuss
24. Starptautiskā kuģošanā izmantotie jūras šaurumi un kanāli
25. Ekskluzīvā ekonomiskā zona
26. Jūras tiesību izmantošanas tiesiskais regulējums
27. Jūras zinātniskā izpēte
28. Domstarpību risināšana Starptautiskajās jūras tiesībās
Literatūra:
Jūras tiesības Lejnieka un Mediņas redakcijā 97.g.
Bojārs “Starptautiskās jūras tiesības”
Berholds “Jūras tiesības” 1. un 2. Burtnīca, 1997.g. – 1999.g.
Konvencijas + LR likumi un normatīvie akti
Jūras kodekss (2003.g. augusts)
Starptautiskās jūras tiesības ir viena no starpt.tiesību sastāvdaļām, ko saista tiesības. Starpt.tiesības ir īpaša tiesību sistēma, kas apvieno daudzas tiesības, kuras ir svarīgas dzīvē. Starptautisko tiesību disciplīnas izveide saistīta ar valstu veidošanos. Līdz ar valstu izveidi radās nepieciešamība reglamentēt attiecības daudzās jomās, piemēram, politikā un ekonomikā.
Starptautiskās tiesības ir līgumu un paražu tiesību principu un normu kopums, kas reglamentē starptautiskās attiecību kārtību, kas izstrādāta valstu sadarbības rezultātā. Šie principi un normas regulē publiski tiesiskās attiecības starp šo tiesību subjektiem un arī ar tiesību subjektīvu apveltītām reformām un veidojumiem.
Starptautiskās attiecības ir attiecības starp valstīm, kas tiek regulētas ar starptautiskiem līgumiem. Valstis ir viens no galvenajiem starpt.tiesību subjektiem, par to var būt arī starptautiska organizācija, nācijas, tautas, kas cīnās par neatkarību. Galvenais starptautisko tiesību priekšmets ir starptautiskās attiecības un kuru pakļautība tiek regulēta šādi:
1. Teritoriju tiesiskais statuss.
2. Starptautisko līgumu noslēgšana, to izpilde un darbība, pārtraukšana.
3. Diplomātisko un konsulāro attiecību noregulēšana.
4. Militāro konfliktu tiesiskais regulējums.
5. Starptautiskā sadarbība:
a) ekonomiskā attīstība;
b) ekoloģija;
c) cīņa ar starptautisko noziedzību.
Starptautiskās tiesības veido paši starptautisko tiesību subjekti, tās nepārstāv nekāds kopējs visas pasaules viens likumdošanas orgāns, kas nosaka vienu līgumu visiem. Ja gādās, ka kaut ko pārkāpj, tad ir paredzētas sankcijas:
Ir 2 jēdzieni:
1. Retorsija – valsts tiesiskā reakcija uz kādas citas valsts nedraudzīgo rīcību.
2. Reprezālija – prettiesiska rīcība, kas tiek izmantota pašaizsardzības nolūkos, atbildot uz citas valsts prettiesisku rīcību.
Katram subjektam ir valsts iekšējās tiesības, tām ir jābūt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
SJT ir ST sastāvdaļa un Jūras tiesībās ir daudz jautājumi, kas tiek regulēti ne tikai ar iekšvalsts tiesībām, bet ar starptautiskām tiesībām. Galvenā attiecību problēma ir valsts teritorijas savstarpējā norobežošana. Suverēnas – starptautiski atzītas (de jure, de facto) valsts robeža noteikta juridiski. Šie līgumi ir pieskaitāmi pie minētajiem līgumiem. Katrai valstij kā starptautisko tiesību subjektam ir nepieciešami 3 elementi:
– teritorija,
– iedzīvotāji,
– konstitūcija.
Sauszeme, ūdens, sala – valsts sastāvdaļas.
Kopš seniem laikiem uzmanība tiek pievērsta ūdeņiem – nozīmīga valsts ekonomika, konkurence valstu starpā, kuru nosaka jūras ūdeņu izmantošana starptautiskā mērogā. Radās nepieciešamība noteikt reglamentācijas. Galvenais dokuments 1982.gada ANO Jūras tiesību konvencija (nozīmīgākais dokuments). No seniem laikiem tiecās iegūt šīs teritorijas Romu, Ēģipti, Grieķiju.
Valsts teritorijas sauszemes daļa, kas pieder atsevišķai valstij, pakļauta tās jurisdikcijai, pakļauta suverenitātei.
Galvenās valsts tiesības ir teritoriālā jurisdikcija. Starptautiskajās tiesībās vispāratzītas ir teritoriju jurisdikcijas principa, kas nosaka, ka valstīm ir absolūta vara noteikt fizisko, juridisko personu un arī citu ārvalstu juridisko personu rīcību savā teritorijā. Valsts jurisdikcija par savu īpašumu savā robežā uzskata teritoriju. Par saviem pilsoņiem – juridiskās personas un kustamo īpašumu ir personāls. Abas jurisdikcijas var būt:
a) ekskluzīvā, kas parasti īsteno attiecības uz savu teritoriju un pilsoņiem tajā.
b) konkurējošā un ierobežotā – uz pilsoņiem citā valstī,
c) starptautiskos līgumos paredzētas (teritorijās).
Vienas valsts teritorijas jurisdikcijas pārkāpšana no 2 pusēm (ja nav agresija) ir iejaukšanās valsts lietās un tas ir pārkāpums. Valstīm ir spēja vadīt, kontrolēt šos procesus valstī. No šī principa izriet vispāratzīta kontroles teorija. Šis princips dod valstīm tiesības nepieļaut neko tādu, kas varētu kaitēt citām valstīm.
Valsts teritorija = Nacionālā teritorija
Valsts robeža – līnija, kas robežo gaisu, ūdeni un sauszemi, kas norobežo no citu valstu starptautiskām teritorijām.
Ūdens robeža – līnija, kas atdala piekrastes valsts teritoriālo jūru no atklātās jūras vai iekšējiem ūdeņiem.
Ortogrāfiskās robežas – nospraustas gar upēm, grēdām, aizām un citiem ģeogrāfiskiem punktiem (uz kartēm līkloči).
Ģeometriskās robežas – tās veido taisnas līnijas starp noteiktiem ģeogrāfiskiem punktiem, paralēlēm un meridiāniem.
Robežas režīmu nosaka valsts likumos un starptautiskos līgumos – bieži vien nosaka arī anklāvus (teritorijas daļa, kura atrodas otras valsts teritorijā (Vatikāns)).
LR likumdošanas aktos valsts robežu regulē likums par valsts robežu.
Robežas noteikšanā ir 2 posmi:
1. Robežu noteikšana starptautiskā līgumā un tās iezīmēšana kartē (starptautiskā līgumā ir dots robežlīniju apraksti).
2. Demarkācija – valsts robežlīnijas iezīmēšana dabā ar attiecīgām robežzīmēm. Šo procesu veic robežvalstu komisija, kura arī tiek fiksēta speciālā protokolā – apraksti, shēmas, foto.
Robežvalstīm valstis veic redemarkāciju – tiek savesta kārtībā. Pēc noteikta laika robežzīmes, nomainot zīmes un pārbaudot vecās.
Arī kuģojamās robežās robeža iet pa dziļāk kuģojamo vietu, ja gultne mainās, tad robeža arī. Robežu robežupēs var novilkt pēc tilta vides principa (jebkura valsts). Ikvienai valstij vajag atļauju, lai uzturēto pierobežas joslā.
Starptautiskās regulējošās jūras tiesības nosaka galvenokārt ANO un tās apakšstruktūras.
ANO:
– Starptautiskā jūrniecības organizācija.
– Starptautiskā darba organizācija.
– Starptautiskā didlogrāfijas organizācija.
Starptautiskie dokumenti:
1982.g. ANO juristu tiesību konvencija (Latvija nav pievienojusies).
1958.g. ANO konvencija par teritoriālo jūru un piegulošo zonu.
1958.g. ANO konvencija par atklāto jūru.
1958.g. ANO konvencija par kontinentālo šelfu.
1958.g. ANO konvencija par zvejniecību un dzīvo resursu aizsardzību atklātā jūrā.
1948.g. konvencija par starptautisko jūras organizāciju.
1974.g. konvencija par cilvēka dzīvības aizsardzību jūrā
1989.g. starptautiskā glābšanas konvencija
Vēsture
Līdz ar tirdzniecības attīstītību dažādos Eiropas un citos reģionos, Jūras ostās radās atsevišķi noteikumi. Tie nebija suverēnas varas akceptēti un paražu veidā kļuva par pamatu jūras tiesību normu izstrādei, kas arī vēlāk plaši regulēja civilās, mantiskās un arī citas attiecības valsts nacionālo tiesību sistēmā. Paražu tiesību normas, kas bija saistītas ar pasaules okeānu un jūras vides starptautiski tiesisko regulēšanu starptautiski tiesisko normu attīstības procesā sastopamas ļoti sen. Jūras tiesības un kuģošanas tiesības ir attīstījušās dažādos laika posmos un reģionos, līdz ar to katrā nākamajā attīstības posmā pārņemot katrā iepriekšējā posmā iegūto pieredzi. Kuģošanas tiesību attīstību var nosacīti iedalīt 5 posmos:
1…..līdz m.ē.10.gs.;
2. no10.gs.-1360.g;
3. no 1360 – XVI., XVII.gs;
4. no XVI., XVII.gs . – XIXgs.beigām un XX.gs.sākumam;
5. XX.gs sākuma – mūsdienām.
Starptautiskās jūras tiesības ir starptautiskās tiesību sistēmas daļa un tām ir daudz kas kopīgs ar starptautiskās tiesības attiecīgiem institūtiem. Kā pirmais vēsturei zināmais tiesību normu apkopojums, kurš satur arī atsevišķas kuģošanas tiesību normas, ir jāmin tā saucamais Hamurapi Babilonijas kodekss, kura izcelšanās tiek datēta starp XX un XVI gs.p.m.ē. Turpmākā kuģošanas tiesību vēsturiskā attīstība, bez šaubām, ir saistāma ar Vidusjūras reģionu.
Vidusjūras reģionā senākie kuģošanas tiesību avoti ir saistīti ar Seno Grieķiju un Romu. Starptautisko tiesību vēstures periodizācijā atspoguļotas tirdzniecības tiesības un līdzās tām arī jūras tirdzniecības tiesības. Starptautiskās tiesību normas un noteikumi regulēja tirdzniecības noteikumus jūrās, gan arī uz sauszemes.
Tirdzniecības tiesību attīstības vēsturi var iedalīt 3 posmos:
1.Itāliešu 11.gs. -15. gs.;
2. Franču 15.gs. – 19.gs.;
3. Vācu 19.gs.
I.periodā ģeogrāfiskie un vēsturiskie apstākļi jūrniecības attīstība Vidusjūrā un Austrumu zemēs (1096-1270.g.) radīja iespējas Itālijas pilsētām kļūt par starpniekiem tirdzniecībā starp R-eiropu un Āziju. Vadošā loma bija tirgotājiem un viņi sāka attīstīt tirdzniecības tiesības.
15.gs-ā valstis centās iegūt jaunas zemes ( jaunu zemju kolonizācija), līdz ar to palielinājās Francijas ietekme Eiropā. Šajā laikā Francijā tika kodificētas tirdzniecības tiesības.
1673.g. “Tirdzniecības kodekss”, kā arī 1681.g. “Jūras kodekss”. 1861.g.arī Vācijā tika kodificētas tirdzniecības tiesības. 1897.g.”Tirdzniecības tiesību kodekss”, kurš ietekmēja daudzu valstu civiltiesību attīstību 19.gs.beigās un 20.gs-ā
Līdz ar to tirdzniecības attīstību dažādos Eiropas un citos reģionos jūras ostās radās atsevišķi noteikumi. Tie nebija suverēnas varas akceptēti un paražu veidā kļuva par pamatu jūras tiesību normas izstrādei, kas arī vēlāk plaši regulēja civilās, mantiskās u.c. attiecības valsts nacionālajā tiesību sistēmā.
Paražu tiesību normas, kas bija saistītas ar pasaules okeāna un jūras vides starptautisko tiesību regulēšanu, starptautiski tiesisko normu attīstības procesā sastopamas ļoti sen, bet no 18.gs.-20.gs vidum, kad starptautiskās jūras tiesības kļuva par starptautisko tiesību sistēmas sastāvdaļu, tām bija īpaši svarīga loma. Līdz ar to 1958.g. Ženēvas konvenciju jūras tiesībās var uzskatīt par starptautisko jūras tiesību kā atsevišķas tiesību nozares noformēšanas beidzamo posmu.
Vergturu valstis starptautiskā tirdzniecība attīstījās ļoti lēni, bet tomēr pastāvēja reģionāla rakstura sakari starp jūras valstīm. Šajā laikā tie papildinājās ar jaunām paražām, noteikumiem, līdz ar to izveidojot attiecīgu uzvedības normas sistēmu.
Atsevišķi jūras noteikumi attīstījās Grieķijas tiesībās. Piem: jūras aizdevumi, avārija (vēlāk iekļauti arī Romiešu tiesībās). Šajā laikā radās arī starptautiski politiskas savienības un kuru darbība saistīta ar jūru – Atēnu jūras savienība (dibināta senajā Grieķijā 478.g.p.m.ē.). Grieķu dzīve bija saistīta ar starptautiskumu – pilsētvalstis, polises. Lai varētu saistīties savā starpā un slēgt līgumus, vajadzēja pārstāvjus un šie pārstāvji jau veidoja attiecības , kuras vēlāk nosauca par diplomātiskām attiecībām (ietilpst ne tikai līgumtiesības – paražu tie.) un diplomātiskās tiesības.
Arī no IIIgs līdz II gs.p.m.ē. Atēnu, Romas, Spartas u.c.polisu tirdzniecības un politiskie Vidusjūras sakari tika apstiprināti ar starptautiskiem līgumiem. Tajos bija noteiktas tiesības tirgoties gar jūras krastu un bija paredzēti attiecīgi kuģu ceļi. Likumi bija dažādi: starp Romu – Kartāgu, uc. Aizliedza romiešiem kuģošanu Kartāgas piekrastē, tomēr Roma uzskatīja Vidusjūru par savu īpašumu un nosauca to mare nostrum (mūsu jūra). Roma, ieņemdama centrālo vietu Vidusjūras baseinā, bija liels starptautiskās dzīves, kultūras un tirdzniecības centrs. Arī filozofi juristi, rakstnieki savos darbos rakstīja par starptautisko līgumu pildīšanu, ka arī sakariem ar ārvalstīm, ārzemēm, uc. jaut. Tika būtiski ietekmētas starptautisko tiesību principu un normu attīstība, ko vēlāk arī plaši atzina Pakta Sanservanda (līgumi ir jāpilda). Romas juristi arī radīja terminu juis gentium (tautu tiesības – pirmais tautas publisko tiesību apzīmējums).
Šajā laikā plaši pazīstams bija Rodas kodekss. (Roda – attīstīta vergturu valsts) jūras tirdzniecības paražu kopums, kas regulēja jūras izmantošanu, zaudējumu sadali ar kuģošanu saistītos negadījumos un mantiskās attiecības.
Arī Senās Grieķijas un Romas zinātnieku uzskatiem par jūru un tās izmantošanu ir pamata tādām mūsdienu plaši pazīstamām definīcijām, jēdzieniem un principiem kā brīva jūras izmantošana, kuģošana miermīlīgos mērķos šķērsojot valsts piekrastes jūras joslu. Šie jēdzieni ir atspoguļoti 1982.g.ANO JT konvencijā. Romas impērijas laikā jūras plašumi netika dalīti atsevišķās zonās, jo imperatoriem bija izdevīgi ierobežot atsevišķus juras posmus un balstījās nevis uz starptautiskām tiesībām, bet uz valsts iekšējam tn, kuras regulēja privātas un īpašumtiesības.
Starptautiskās jūras tiesības feodālajā sabiedrībā no VI – XVI gs bija ievērojamas ar to, ka mainījās uzskati par valsts teritoriju, jūras plašumiem, īpašumtiesībām uz zemi, kā arī ūdeņu un jūru tiesisko režīmu.
Līdz ar tirdzniecības attīstību, ostu attīstību radās nepieciešamība slēgt starptautiskus līgumus, kuros bija ietvertas jt normas, jo tirdzniecības ceļu režīms bija loti aktuāls. Vēl ir jāuzsver, ka feodālisma laika nebija precīzas zemes īpašuma un tā pārvaldīšanas tiesību robežas definīcijas. Līdz ar to valsts pasludināja sevi par pilntiesīgiem saimniekiem gan uz zemi, gan jūrām, okeāniem.
Dānija savu suverenitāti paplašināja Baltijas jūrā, Ziemeļjūrā, Atlantijas okeānā 1195.g. Novgorodas līgums(attiecas arī uz Baltiju) bija viens no senākajiem tiesiskajiem aktiem, kas regulēja kuģošanu no Rīgas līdz Novgorodai.
1210. Rīgā tika noslēgts līgums par mierīgu un brīvu tirdzniecību Daugavas baseinā. XIII gadsimtā Z-eiropā visa tirdzniecība atradās Hanzas pārziņā. (Vācijas tirdzn.pils.sav.) Hanzas savienības pilsētas un tirdzniecības centri, kas pastāvēja 1241.g., bija sastopami no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Hanzas galvenais tirdzniecības centrs bija Visbijas centrs – Visbija. Hanzas savienības locekles – Rīga, Tallina, Tartu, Cēsis, Valmiera, Limbaži, Koknese….~ 130 pilsētas Hanzas reģistrā. Pārejas periodā (17.-18.gs) no feodālisma gs.uz kapitālisma gs., viens no svarīgākajiem starptautiskajiem līgumiem Eiropā bija 1648.g.daudzpusējais Vestfālenes miera līgums. Šajā līgumā risinātas visas aktuālākās starptautiskās problēmas un jautājumi, kas bija saistīti ar starptautiskajām jūras tiesībām.
Vestfālenes līgums ierobežoja Pāvesta un imperatora varu. 17.gs.sāka attīstīties jūras kuģu īpašnieku ierobežotas atbildības institūts, kura tiesiskās normas paredzēja noilguma termiņu sakarā ar zaudējuma piedziņu. Arī Francijā 1681.g.šāds institūts paredzēja,ka kuģu sadursmes gadījumā cietušais var pieprasīt zaudējuma kompensāciju. Baltijas jūras reģiona valstis 17.gs-ā noslēdz vairākus līgumus, kas paredzēja aizliegumu citu reģionu valstu karakuģiem iebraukt Baltijas jūrā. Tādu līgumu noslēdza Dānija un Zviedrija 1658.g, bet vēlāk arī Krievija un Zviedrija. Šajā laikā jūras tiesībās un jūras tirdzniecībā plaši sāka pielietot terminu – vislielākā labvēlība. Īpaši atvieglojumi bija Hanzas tirgotājiem Krievijā, Skandināvijas valstīm un Baltijā.
1851.g.saskaņā ar navigāciajs aktu Baltijas valstīs un Zviedrijā bija spēkā likumi, kas ļāva vest preces tikai ar tiem kuģiem, kuri piederēja attiecīgās preces ražojošajai valstij.
Filozofiskais pamats jūras tiesību vēsturiskai attīstībai bija kompromisa meklēšana starp 2 starptautisko jūras tiesību doktrīnām:
Mare clausum
Mare liberium
Mare clausum doktrīna atspoguļo to valstu intereses, kas vēlas pakļaut savai jurisdikcijai pēc iespējas lielāku jūras daļu;
Savukārt-mare liberium – aistāv tās valstis, kuras uzskata par nepieciešamu saglabāt kuģošanas brīvību pasaules jūrās un pēc iespējas plašākā apjomā.
Šo doktrīnu izveidi un savstarpēju attīstību sākumu attiecina uz 17.gs. Šajā laikā jūras tiesības attīstījās galvenokārt uz dažādiem strīdiem, kuri tika iztirzāti juridiska rakstura traktātos. Jāmin nīderlandes jurists – Hugo Grocijs, kurš sarakstīja slaveno traktātu “mare liberium”, lai aizstāvētu holandiešu sabiedrības tiesības tirgojoties tālajos austrumos, bet tajā pašā laikā Portugāle izvirzīja savas pretenzijas uz tirdzniecības monopolu.
Šajā traktātā pirmo reizi tika formulētas idejas par brīvās kuģošanas tiesībām tajās pasaules daļās, kuras nav saistītas ar piekrastes valsti. Anglija šajā jautājumā šo doktrīnu neatbalstīja ( bija viena no lielākajām kolonizācijas valstīm), bet sevis aizstāvēšanai izmantoja Džona Seldena grāmatu “Mare clausum’, taču vēlāk , kad Anglija sāka attīstīt savas aizjūras kolonijas, tā pilnībā noliedza Seldena idejas.
Doktrīnas “mare liberium” attīstības rezultātā navigācijas brīvība atklātā jīrā tika pasniegts kā svarīgs jūras tiesību pamatprincips un tas arī palika nemainīgs līdz pat 40-tiem gadiem. Bez tam šajā laika posmā attīstījās varākas jūras tiresību normas, kas tika attiecinātas uz nelielo jūras daļu, bet bet bija saistītas ar piekrastes valsts interesēm.
Jūras tiesību destabilizācijas process uzsākās ar brīdi, kad tika atklātas iespējas iegūt naftu un tās produktus no jūras dzīlēm. Tajā pašā laikā uzlabojās Eiropas un citu valstu tāljūras zvejas kuģu iespējas. Minētie kuģi aizvien intensīvāk, lai iegūtu dzīvos resursus, sāka izmantot tos ūdeņus, kas atradās tieši aiz citu valstu, galvenokārt Latīņamerikas un Āfrikas, teritoriālās jūras robežām.
Ekonomisko procesu rezultātā parādījās divas jūras tiesību attīstības tendeces. Abas tika saistītas ar vienu ģeogrāfisko veidojumu – kontinentālo šelfu, bet mērķis, ko dažādas valstis vēlējās sasniegt, bija diametrāli pretējs.
Pirmā jūras tiesību attīstības tendence savu attīstību aizsāka Latīņamerikā un saistījās ar dzīvo resursu aizsardzību ārpus teritoriālās jūras robežām. Šajā laikā parādījās zinātnieku apgalvojumi, ka kontinentālais šelfs ir sauszemes teritorijas dabisks pagarinājums jūrā un, līdz ar to, piekrastes valstij ir zināmas tiesības attiecībā uz šelfu. Secinājums, ko, pamatojoties uz zinātnieku uzskatiem, izdarīja Argentīna, bija vienkāršs – ja Argentīnai kā piekrastes valstij ir zināmas tiesības uz kontinentālo šelfu, tad tai ir arī tiesības kontrolēt ūdeņus, kas atrodas virs tā.
Bez tam Latīņamerikas zinātnieki uzskatīja, ka kontinentālā šelfa kā ģeogrāfiska veidojuma radītais režīms ir labvēlīgs zivju augšanai un attīstībai. Tāpēc kontinentālais šelfs ieguva īpašu nozīmi Latīņamerikas valstīm, jo tas deva iespēju izvirzīt prasību par daudz plašāku ūdens teritoriju kontroli, ar mērķi aizsargāt zivju resursus pret Eiropas un Ziemeļamerikas tāljūras zvejas flotes darbību Latīņamerikas ūdeņos.
Otra, ar kontinentālo šelfu saistītā, jūras tiesību attīstības tendece savu vislielāko atbalstu ieguva Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā jau tika minēts, tās mērķis bija pilnīgi pretējs, proti, Amerika uzskatīja, ka zvejniecības kontrole nedrīkst pārsniegt piekrastes valsts teritoriālās jūras robežas, vienlaicīgi pieļaujot piekrastes valsts kontroli pār tās kontinentālo šelfu un tajā esošajiem resursiem.
1945. gadā, pēc Otrā pasaules kara, ASV prezidenta Trumena rīcībā nonāca informācija par to, ka Amerikas krasta tuvumā ir atrasta nafta, kuru tīri tehniski ir iespējams iegūt, bet kura atrodas ārpus trīs jūras jūdžu robežām, tāpēc šo resursu apguve no starptautisko tiesību un līdzšinējās Amerikas pozīcijas viedokļa bija neiespējama. Tā kā Amerikai nafta bija vitāli nepieciešama, prezidentam bija jārod risinājums, kā iegūt šo naftu, vienlaicīgi saglabājot savu pozīciju zvejas kontroles jautājumos. Bez tam Amerikai bija svarīgi nemainīt navigācijas brīvības principa attīstību, jo tas nodrošināja tās karakuģu brīvu kustību ārpus citu valstu teritoriālās jūras.
1945. gadā ASV prezidents Trumens izdeva divas proklamācijas, no kurām viena attiecās uz kontinentālo šelfu un tajā esošajiem resursiem, bet otra – uz zvejniecības kontroli atklātajā jūrā. Šīs divas proklamācijas skaidri norādīja, ka pastāv nenoliedzama nepieciešamība mainīt jūras tiesību normas attiecībā uz jūras dzīvo un nedzīvo resursu izpēti, ieguvi un aizsardzību.
Arī šīs 2 deklerācijas parādīja nepieciešamību mainīt jūras tiesību normas attiecībā uz jūras izpēti ieguvi un aizsardzību. Bez tam tika uzskatīts, ka tieši Trumana deklerācijas aizsāka jūras tiesību destabilizācijas procesu un darbojās 2 jaunu zonu izveidē, t.i., Kontinentālā šelfa un ekonomiskās zonas tiesisko režīmu noteikšanā, to tapšanas procesā. Tāpēc valstis tiecās izmantot jūras plašumus, kā arī k.š.un ekonomiskās zonas, līdz ar to nebija noteiktas konkrētas darbības, kas ļautu darboties noteiktā teritorijā nepārkāpjot jautājumu par citu valstu suverenitāti.
Līdz ar to radās nepieciešamība pēc konvencijas projekta izstrādes. Tika izveidota Starptautisko tiesību komisija, kuras uzdevums bija izstrādāt šīs konvencijas projektu, kura regulētu:
1)atklātās jūras
2)teritoriālās jūras tiesiskos režīmus.
Pēc iepriekšējās sagatavošanās 1958.g. Ženēvā tika sasaukta konference, kurā tika pieņemtas 4 konvencijas:
– konvencija par teritoriālo jūru un tai piegulošo zonu;
– konvencija par atklāto jūru;
– konvencija par zvejniecību un atklāto jūru dzīvo resursu aizsardzību;
– konvencija par kontinentālo šelfu;
Šajā konferencē netika atrisināti jautājumi par teritoriālās jūras platumu; netika noteikts zvejas zonas platums, kur piekrastes valstīm būtu tiesības kontrolēt zvejniecību.
2004.gada 24.februārī
Jūras teritorija
Starptautiskās attiecības pamatā un starptautisko tiesību pamatā ir teritorijas veidošana. Suverēnas valsts pazīme ir valsts teritorija. Ir teritorijas, kuras nav pakļautas nevienas valsts jurisdikcijai.
Jūru teritorijas iedalās vairākās kategorijās:
jūras teritorijas, kuras pakļautas kādas valsts jurisdikcijai un ir šīs valsts teritorija (teritoriālā jūra)
jūras teritorijas, uz kurām saskaņā ar starptautisko tiesību normām izplatās ierobežota valsts jurisdikcija (ekskluzīvā ekonomiskā zona)
jūru teritorijas, kuras nav pakļautas nevienas valsts jurisdikcijai (atklātā jūra)
Teritoriālo jūru un iekšējo jūru statuss ir daļēji līdz;igs, bet atšķiras ar tiesisko bāzi, uz kuras pamata veidojas šīs tiesību normas.
Visu iekšējo ūdeņu tiesiskais statuss pamatojas uz valsts suverenitātes principiem, bet teritoriālās jūras tiesiskā statusa pamatā ir arī valsts tiesību sistēmas bāze un arī šo tiesisko statusu ietekmē starptautisko tiesību normas.
Šīs normas ir izstrādātas ievērojot kuģošanas attīstību un valstu sadarbības attīstību (1982.g. ANO jt konvencija)
Atklātā jūra nav pakļauta nevienas valsts jurisdikcijai, kaut arī valstis ir ieinteresētas atklātās jūras izmantošanai. 1982.g.ANO jt-konvencijā ir teikts, ka nevienai valstij nav tiesības pretendēt uz kādas atklātas jūras daļas pakļaušanu. Atklātā jūrā neviena valsts nerealizē savu jurisdikciju un nav tiesīga izplatīt savu suverenitāti uz atklāto jūru, jo katra valsts izmantojot savas tiesības, rēķinās ar starptautisko tiesību nomu pildīšanu.
Apkopojot, kvalificējot materiālus, kas saistīti ar jūras teritoriju, 1982.g.konvencijā ir noteikts dažādu jūras teritoriju tiesiskais stāvoklis.
Normas:
1)teritoriālās jūras;
2)virs tās esošā gaisa telpa;
3)jūras dzīļu tiesiskais stāvoklis;
4)starptautiskajai kuģošanai izmantojamais jūras šauruma tiesiskais stāvoklis;
5)valsts tiesības veikt kontroli piegulošajā zonā;
6)ekskluzīvās ekonomiskās zonas tiesiskais statuss;
7)arhipelāgu ūdeņu tiesiskais stāvoklis;
8)aizliegums valstij noteikt savu jurisdikciju atklātā jūrā.
Iekšējie ūdeņi
*Iekšējie ūdeņi ir daļa no valsts teritorijas, pilnīgi pakļauta piekrastes valsts jurisdikcijai.Tie ir :
~jūras ostu ūdeņi;
~jūras līču ūdeņi, kas nepārsniedz 24 jūras jūdžu garumu (1 jj=1854m);
~vēsturiskie iekšējie ūdeņi;
~līču,šaurumu jūru ūdeņi, kuri atrodas krasta virzienā no bāzes līnijām, kas tiek novilktas dziļi robota krasta apstākļos vai arī starp salām;
~iekšējo jūru ūdeņi, kuru krasti pilnībā pieder valstij (šonūdeņu tiesisko stāvokli regulē nevis starptautiskās normas, bat gan valsts likumdošana);
*Osta
1982.g.ANO j-konvencijā nav dots ostas jēdziens, skaidrojums.
Osta
Osta –jūras daļa, kurā ienā kuģi vekt kravas pārkraušanu vai pasažieru uzņemšanu.
Šīm robežām jābūt obligāti norādītām kartēs.
Viens no ostu tiesiskā režīma pamatprincipiem ir kādā kārtībā ostas un reidi ir atvērti ārzemju kuģiem.
Osta-ar robežām noteikta sauszemes teritorijas daļa, ieskaitot mākslīgi izveidotos uzbērumus, ieskaitot iekšējos un ārējos reidus, kuģu ceļus un kravas, pasažieru apkalpošanu.
Ostas teritoriju var iedalīt 2 daļās:
1-piekrastes valsts iekšējie ūdeņi, kurus norobežo līnija, kas savieno vistālāk uz jūru izvirzītās ostai piederīgās hidrotehniskās vai citas būves.
2-piekrastes valsts teritoriālie ūdeņi, kas ir ostas ārējais reids.
Ostas var būt:
~ir atklātas, bet uz laiku tās var būt slēgtas;
~slēgtās vai arī jūras karabāzes;
~brīvās ostas.
Pēc funkcionālās nozīmes:
1-tirdzniecības
2-zvejniecības
3-rūpniecības
4-pasažieru
5-kara ostas.
LR likums par ostām –mazā osta- noteikta ierobežota sauszemes territorijas daļa ieskaitot tos pašus mākslīgi veidotos uzbērumus, ieskaitot iekšējos un ārējos reidus, kā arī esošos kuģu ceļus, kas ir iekārtoti kuģu apkalpošanai.
Mazo ostu darbības pamatprincipi:
*zvejniecība
*dažādu kravu pārvadāšana
*zivju apstrāde
*tūrisms
Kuģim ienākot ostā ir jāievēro piekrastes valsts tiesību aktos ietvertie noteikumi. Tas attiecas ne tikai uz pašu kuģi, bet arī uz tā apkalpi. Viņiem ir tiesības uz aizstāvību, kas ir noteikts piekrastes valsts normatīvajos aktos. Izņēmuma kārtībā-tie, kas attiecas uz kuģa iekšējām lietām, kur šīs darbības tiek regulētas ar šī karoga valsts likumdošanu.
Piekrastes valstij ir tiesības noteikt:
=kuģošanas režīmu
=muitas režīmu
=sanitāro režīmu
=pārkraušanas darbu organizāciju
=nodokļu maksas kārtību;
Ja rodas nepieciešamība, tad piekrastes valsts ir tiesīga realizēt 3 veidu jurisdikciju:
=kriminālo
=civilo
=administratīvo
Saskaņā ar starptautisko praksi, piekrastes valsts tiesa pieņem prasību izskatīšanasi, ja ir skartas: valsts intereses; valsts pilsoņu intereses; valsts reģistrēto juridisko personu intereses;
Saskaņā ar starptautisko tiesību praksi, kriminālā jurisdikcija netiek piemērota gadījumos, ja uz kuģa veiktais noziegums neskar piekrastes valsts teritoriju, neskar tās pilsoņus, nepārkāpj kārtību ostā vai arī gadījumā, ja tas nav noziegums pēc piekrastes valsts likumdošanas.
Piekrastes valsts kriminālās jurisdikcijas principi ir apstiprināti 1958.g.ANO konv-ā par teritoriālo jūru un piegulošo zonu.
Administratīvā jurisdikcija attiecas uz visiem kuģiem-gan valstij piederošajiem, gan uzņēmējsab. piederošiem kuģiem gan fiziskām pers.pied.kuģiem.
Ostu valsts kontrole Eiropas valstīs –Parīzes memorands 1982.gadā
Dalībvalstīm ir tiesības pārbaudīt vai veikt citas darbības kuģiem, kas ienāk valsts ostās. Ir prasības par dokumentu noformēšanu, kad kuģis ienāk ostā. Šeit starptautiskā mērogā to regulē 1965.g.k par kuģa satiksmes atvieglošanu.
Iekšējie ūdeņi, kas saistīti ar vēsturisko attīstību:
Kalifornijas līcis; Delavera līcis.
LR iekšējie ūdeņi
ir:
-ostu ūdeņi
-upju, ezeru un citu tilpņu ūdeņi, kas atrodas LR teritorijā
Piekrastes v ir tiesīga izlemt kura osta ir atvērta brīvai kuģošanai, un kurām pieejas vispār nav. Par visām st.kuģošanai atvērtajām ostām katrai valstij ir jādara zināms.
***LR Jūras administrācijas hidrogrāfijas dienests paziņo un izsludina ostas par atvērtām, slēgtām uc.
Saskaņā ar starptautisko tiesību normām tirdzniecības kuģiem, ienākot atvērtā ostā, nav nepieciešams valsts administrācijas atļauja.
Ārvalsts kuģu ienākšana slēgtā ostā ir iespējama tikai ar valsts atļauju.
Teritoriālā jūra un pieguļošā zona
Teritoriālā jūra-jūras ūdeņu josla gar piekrastes valsts krastu vai gar tās iekšējiem ūdeņiem.
T-jūras platums saskaņā ar starptautisko tiesību normām var sniegties līdz 12jj platumā – tā ir pakļauta piekrastes valsts jurisdikcijai. T-jūras platumu nosaka p-valsts ar saviem likumdošanas aktiem.
T-jūras jēdziens sašaurinājās 19.gs.II pusē un lai samazinātu starpvalstu konfliktus bija nepieciešams unificēt šīs st-tiesību normas, lai varētu regulēt t-jūras tiesisko statusu.
Šī lielā nozīme bija Ženēvas konvencijai 1958.g. Šajā k-jā ir noteikts, ka katrai valstij ir tiesības noteikt jūras teritoriju līdz 12jj.
Bāzes līnija
Norm.bāzes līnija-teritoriālās jūras platuma mērīšanai ir oficiāli atzītas piekrastes v kartēs, kur norādīta vislielākā bēguma līnija gar krastu/tiek pieņemts 0 dziļums.
1982.g.j konv.
Taisnā bāzes līnija – līnija, kura savieno raksturīgos vai atsevišķos punktus uz vislielākā bēguma līnijas.
2004.gada 3.martā
Teriotoriālās jūras statuss, valsts suverinitāte
Saskaņā ar ANO Jūras tiesību 1982.g.konvenciju, teritoriālie ūdeņi ir piekrastes valsts teritorijas neatdalāma daļa, kura ir pakļauta piekrastes valsts suverinitātei. Katra piekrastes valsts saskaņā ar starptautiskajām normām īsteno valsts suverinitāti un šī suverinitāte reizē izplatās arī uz gaisa telpām virs tās, kā arī uz jūras dzīlēm. Šis piekrastes valsts noteiktais tiesiskais statuss reglamentē kārtību, kādā valstī ir realizētas piekrastes valsts tiesības un pienākumi, kā arī to valstu tiesības un pienākumi, kuru kuģi veic atļautas darbības teritoriālajā jūrā. Bez tam piekrastes valsts nosaka teriotoriālās jūras tiesiko statusu, kur piekrastes valstij ir tiesības:
1)nodrošināt kuģošanas drošību;
2)veikt aizsardzību, kas attiecas uz jūras dzīles resursiem;
3)navigācijas zīmju aizsardzību;
4)jūras zinātnisko izpēti;
5)noteikumi, kas saistīti ar muitas imigrācijas un sanitāro noteikumu pārkāpšanu.
Katra valsts savos teriotoriālajos ūdeņos veic dažādu saimniecisko darbību, tā saistīta ar kuģošanas drošības un jūras vides apdraudējumu. Pamatojoties uz ANO j.t.konvenciju, piekrastes valstij ir nepieciešams pieņemt un izstrādāt attiecīgu likumdošanu, lai kontrolētu un novērstu negatīvās sekas no visiem kuģiem-ne tikai no savas valsts, bet arī ārvalstu kuģiem.
Ja valsts kuģis vai ārvalstu kuģis, veicot saimniecisko darbību vai miermīlīgu caurbraukšanu teritoriālajā jūrā ir pārkāpis valsts noteiktos likumus, piekrastes valsts ir tiesīga veikt pārbaudi. Smagākos gadījumos, piekrastes valstij ir tiesības ierosināt tiesas izmeklēšanu, aizturot kuģi saskana ar starptautiskajiem noteikumiem un valsts iekšējo likumdošanu.
Lai nodrošinātu kuģošanas drošību savos teriotoriālajos ūdeņos, piekrastes valsts ir tiesīga noteikt jūras ceļu koridorus. Šīs prasības, pirmkārt, attiecas uz bīstamo kravu pārvadajumiem ( nafta, ķīmiskas vielas, radioaktīvam vielām), kā arī uz tiem, kuriem ir kodolenerģētiskie dzinēji. Šiem koridoriem jābūt atzīmētiem oficiāljās jūras kartēs.
Reids – pēc ANO j.t.konvencijas -vieta, kur kuģu iekraušana-izkraušana un noenkurošana.
Reidi, kuri pilnīgi vai daļēji izvietoti aiz teriotoriālās jūras ārējās robežas ir iekļauti teritoriālajā jūrā, un šādu reidu esamība šajā vietā pieļauj pārsniegt maksimālo teriotoriālās jūras 12 jūras jūdžu platumu.
Katrai piekrastes valstij ir pienākums likvidēt apstākļus, kuri apdraud kuģošanas drosību tās ūdeņos. Ja šos bīstamos apstākļus nav iespējams likvidēt, tad ir jāsniedz informācija paziņōjumos jūrniekiem vai arī dabā jāapzīmēm ar navigācijas tehniskajiem līdzekļiem.
Ja piekrastesvalsts ir tiesiski vajājusi ārvalstu kuģi, kurš ir pārkāpis likumu, tad valstij ir pienāķums nodrošināt šā kuģa pārstāvim procesuālās garantijas. Piekrastes valsts realizē savu jurisdikciju teritoriālajos ūdeņos ar kriminālo, civiltiesisko un administratīvo jurisdikciju, bez tam tas attiecas arī uz ārvalstu kuģiem. Pēc starptautiskajiem noteikumiem uz kuģa ir spēkā tās valsts jurisdikcija, kuras valsts karogu tas nes. Bet ir gadījumi, kad nozieguma sekas izplatās uz piekrastes valsts teritoriju. Ja ir nepieciešams pārtraukt narkotisko vielu tirdzniecību vai citus krimināldarījumus, tad piekrastes valsts ir tiesīga veikt nopietnas izmeklēšanas darbības – arestu uz kuģa un pat kuģa arestu. Civiltiesisko jurisdikciju piekrastes valsts var realizēt uz ārvalstu kuģiem, kuri atrodas teritoriālos ūdeņos vai brauc caur tiem izejot no iekšējiem ūdeņiem, un arī civillietu var ierosināt par saistībām, kuras kuģis ir uzņēmies.
Piekrastes valsts regulē zvejniecību savos teritoriālos ūdeņos ekonomiskajā zonā un kontinentālajā šelfā. Šajos gadījumos zvejas resursi tiek noteikti nozvejas kvotās. Katra valsts ir ieinteresēta ekonomisko zonu, kontinentālo šelfu izpētē un līdz ar to pieļauj ārvalstu pārstāju darbību šajos reģionos. To nosaka arī LR likums par ekskluzīvo ekonomisko zonu un kontinentālo šelfu.
Pie teritoriālās jūras ir arī piegulošās zonas. Piegulošās zonas platumu mēra no tāµ pašām bāzes līnijām kā teritoriālo jūru (24 jūras jūdžu platumā). Piegulošā zona ir atklātās jūras vides daļa tieši pieguloša teritoriālajai jūrai, kurā piekrastes valsts veic savu jurisdikciju speciālajiem mērķiem, tas ir muitas, sanitāro u.c. noteikumu ievērošana. Uz šo zonu valsts nevar attiecinātŧ pilnīgu suverenitāti. Valstis kuras ir noteikušas P-zonu, izmanto atklātās jūras tiesības, izņemot tās, kuras paredzētas nacionālajā likumdošanā.
Starptautiskajā praksē ir zināmi arī citi nosaukumi, kas pieder P-zonai: ekoloģiskās kontroles zona, drošības zona, kriminālās jurisdikcijas zona.
Ja ņemam no vēstures – pirmās valstis,kas noteica P-zonas bija Lielbritānija un ASV. Lielbritānija to noteica 1736. gadā un noteica 5 jūdžu P-zonu. Tas bija darīts ar nolūku, lai būtu iespējams piespiedu kārtā ievērot muitas u. c. likumu ievērošanu. Ar laiku pagarināja līdz 24 jūras jūdzēm. Sākot ar 1794. gadu ASV pieņēma likumu, kurā noteica 12 jūras jūdzes P-zonu un bija noteikt, ka katram kugim bija jāpilda muitas dienestu darbinieku prasības. Tā tas bija līdz otrajam Pasaules karam. Pēc otrā Pasaules kara ASV noteica 120 jūras jūdžu drošības zonu.
Mūsdienās šo drošību P-zonā regulē 1958. gada konvencija par teritoriālo jūru un P-zonu. Šo zonu platums pasaulē svārstās no 3-300 jūras jūdzēm. 80-to gadu sākumā aptuveni 60 valstis bija noteikušas P-zonu. ANO jūras tiesību konferencē arī noteica, ka P-zona nevar būt platāka par 24 jūras jūdzēm no bāzes līnijām.
***********************************************************************
Jūras dzīles, kas pieguļ krasta līnijai sastāv no 3 atsevišķām nedalāmām daļām:
jūras dibena daļa, kas padziļinās līdz 30 metriem,
straujāka nogāze – 1200-1500 m, kontinentālā nogāze (dziļums līdz 3500 m),
kontinentālas nogāzes, kuras ~ dziļums ir 3500-5500m, saucas kontinentālais kāpums.
Tātad kontinentālajās nomalēs jeb kontinentālajā šelfā atrodamas dabas bagātības un līdz ar to šī jūras daļa tiek intensīvi izmantota un pētīta. Naftas un dabasgāzes ieguv aizsākās pirms 1. Pasaules kara. 1930. gada Hāgas konferencē uzskatīja, ka piekrastes valstīm ir tiesības ir ne tikai uz jūru, bet arī īpašumtiesības uz teritoriālajos ūdeņos atrodošajiem dabas resursiem. 20. gs.-ā tika skaidri nodalīti tie resursi,kas atrodas zem teritoriālās jūras un tie tika uzskatīti par valsts īpašumu.
Ar ASV prezidenta Trūmena 1945. gada deklarāciju par kontinentālo šelfu. Tajā pirmo reizi tika formulēta kontinentālā šelfa tiesiskā ideja, kur arī noteica, ka šie resursi pieder piekrastes valstīm. Līdz ar to ASV prezidenta teikto pārējās valstis uztvēra kā līdzīgu, lai izvirzītu šādas prasības. Tomēr valstu prakses bija ļoti atšķirīgas. Pirmā valstu grupa vēlējās nodibunāt kontroli un jurisdikciju par kontinentālā šēlfa resursiem, savukārt otra valstu grupa gribeja iegūt ekskluzīvas tiesības tieši uz kontinentālo šelfu. Šāda prakses daudzveidība un pretrunīgums 1951. gada arbitrāžas tiesas lēmumā atzina, ka kontinentālā šelfa doktrīna vēl nav ieguvusi pietiekami noturīgu statusu, lai varētu uzskatīt, ka tai ir starptausitko tiesību normu raksturs.
1958. gadā Ženēvā ANO konferencē jūras tiesībās pieņēma 4 konvencijas starp kurām bija konvencija par kontinentālo šelfu, kura arī regulē tā tiesisko statusu un ekonomisko zonu.
LR ir arī likums par kontinentālo šelfu un ekonomisko zonu – regulē likumu par valstu robežu.
Konvencija regulē piekrastes valstij piešķirtās tiesības, ir ekskluzīvas, ne viena valsts nevar pretendēt uz šo rajonu, vai arī bez piekrastes valsts atļaujas veikt kādu darbību šajā rajonā. Kontinentālā šelfa iekšējā robeža nekad nav apstrīdēta un tiek uzskatīts, ka tās sākas tur kur beidzas teritoriālā jūra, lai gan pašas teritorijas jūras platums kontinentālā šelfa kontūras veidošanās laikā nebija pilnīgi skaidri noteikts, tomēr arī daudz grūtāk bija vienoties par kontinentālā šelfa ārējās robežas noteikšanu.
2004.gada 9.marts
Kontinentālais šelfs
Kš tiesisko regulējumu nosaka 1958.g.konvencija par kš. Latvijā spēkā ir 1958.g.k., kur arī ir noteikts, ka Kontinentālais šelfs ir jūras dzelmes virsma un tā zemūdens rajons līdz kontinentālās zemūdens daļas lūzuma punktam.
Ja dabīgais kš ir īsāks par 200 jj, tad tas tiek noteikts 200jj garš skaitot no izejas līnijām, ar kurām tiek apmērīti teritoriālie ūdeņi. Jašis lūzuma punkts aiz 200jj joslas, tad kš tiek noteikts līdz 350jj, skaitot no taisnajām izejas līnijām. Tas notiek tāpēc, ka ne visām valstīm ir vienādi ūdeņu ģeogrāfiskie veidojumi. Latvijā nav iespējams, bet krievijā un ASV ir. Tāpēc 1982.g.ANO apstiprināja, ka atsevišķas valstis var noteikt šo kš līdz 350jj.
Kontinentālā šelfā izvietotās piekrastes valstu konstrukcijas (pašas valstis), saskaņā ar 1958.g.k-ju atrodas piekrastes valsts jurisdikcijā. Līdz ar to, ja kāds ārvalstu kuģis ir izdarījis kādu noziegumu, kas ir vērsts uz piekrastes valsti kontinentālā šelfā, tad piekrastes valsts kriminālajai jurisdikcijai ir jāizplatās uz ārvalsts kuģi.
Bez kuģu ceļiem kontinentālā šelfā ir arī atsevišķas konkrētas konstrukcijas (t.s. mākslīgās salas), kuras veic valsts interesēs dažādas funkcijas. (zinātniskas izpētes darbības, dažādu izrakteņu ieguve, naftas ieguve, dabīgās gāzes ieguves, u.c.) Lai aizsargātu šīs konkrētās konstrukcijas un netraucētu st-kuģu ceļiem, ap tām ir noteikta 500m plata drošības zona. To nosaka ne tikai 1958g.konvencija, bet arī LR likums par kš un ekonomisko zonu. Šīs izveidotās ierīces, mākslīgās salas, izliktie kabeļi….ir LR jurisdikcijā un ja šajā kš ārvalstu kuģis bojā šos mākslīgi veid.salas, iestājas atbildība, kas paredzēta pēc LR krimināllikuma.
Bez tam arī konvencija paredz, ka kš-ā veicot izpēti un dabas resursu izmantošanu, ārvalstu kuģi pārkāpjot šos noteikumus, iestājas arī atbildība likuma priekšā.
Bez tam arī ja ārvalstu kuģis nelikumīgi izmanto dabas resursus šajā teritorijā-piekr-v kvalificē pēc krlikuma pantiem.
1958.g.ANO k-ā par kš – šīs konvencijas izplatība ir globāla mēroga.
Konvencijā regulētie jautājumi:
k-jā kā 1pants-definīcija terminam kš;
šī k-ja nosaka, ka piekr-valstis izplata savu suverenitāti par kš-u. Šīs tiesības ir eksluzīvas un tā ir tiesību norma, ja piekrastes valsts pati neizmanto kš dabiskos resursus, tad nevienai citai valstij nav tiesības to darīt bez piekrastes valsts atļaujas;
piekr-v tiesības uz kš neietekmē atklātās jūras gaisa telpas virs tās tiesisko statusu;
nākamais pants skaidro to, ka kš izpēte un dabisko resursu ieguve nedrīkst traucēt st-kuģošai;
ja kš piekļaujas 2 vai vairākiem valstu krastiem, kuri atrodas viens otram pretī, kš robeža ir nosakāma st-skā līgumā starp šīm valstīm ( Ig-Latvija)
Kontinentālā šelfa platums
Kš iekšējā robeža netika apstrīdēta nekad. Vēsturiski tiek uzskatīts kš šākas tur, kur beidzas teritoriālā jūra, lai gan pašas t-jūras platums kš-a veidošanās laikā nebija pilnīgi skaidri noteikts ( 2doktrīnas- 1945.g.ASV Trūmena deklerācijas). Šajā laikā, nosakot kš robežas, grūtāk bija vienoties par šelfa ārējās malas noteikšanas definīciju, jo Trūmena deklerācija nenoteica nekādus kritērijus kš platumam:
-nebija noteikts šelfa garums jūdzēs
-netika atzīmēts max pieļaujamais dziļums līdz kuram var stiepties piekr-v k-šelfs.
Kš platuma problēma kļuva aktuāla ar valstu ekonomisko attīstību, kas deva iespēju šelfu izpētīt arvien lielākā dzīļumā. Tika atmestas 19.gs.sākuma prasības attiecībā uz jurisdikciju par atklātām jūrām un kš. Prasības tika uzskatītas par mierlaika prasībām paplašināt piekr-v jurisdikciju ievērojami tālāk. Līdz ar to st-o tiesību komitejai vajadzēja izstrādāt konvencijas projektu ANO jt konferencei.
1953g. St-tiesību komiteja iekļāva precīzu noteikumu , kas paredzēja,ka kš ārējo malu noska balstoties uz dziļuma kritēriju, bet darba gaitā komiteja atgriezās tomēr pie šelfa izmantojamības kritērija.
Pēc 1958.g. konvencijas pieņemšanas, valstis pievērsa nopietnāku vērību jūras dzīļu resursu ieguvei un līdz ar to valstīm radās bažas, ka reālu ieguvumu no j-dzīļu izpētes gūs tikai tās valstis, kuru tehnoloģijas līmenis pieeja plašu kš apguvei.
Lai pasargātu jaunattīstīto valstu interesi attiecībā uz jūras resursiem, 1982.g.jt k-ā radās nodaļa “Rajons” un tās pamatideja tika noteikta šajā kontinentālajā. “Rajona” definīcija prasīja daudz pracīzāku kš platuma definīciju. Līdz ar to tika noteikts, ks kš ārējā mala ir nosakāma 200jj no bāzes līnijām ( līdz 350jj). Atsevišķām valstīm Krievijai, ASV, Apvienotajai karalistei-šo valstu kš bija lielāks nekā 20jj, jo nevarēja piekāpties un tika noteikts kš uzbūves platums šīm valstīm ne vairāk par 350jj.
Lai novērstu iespējamos strīdus šajā jautājumā par kš ārējās malas atrašanās vietu, saskaņā ar 1982.g.jt konvenciju, šīm piekrastes valstīm ir jāinformē kš platuma komisija un arī ANO ģenerālsekretārs un arī šī informācija ir jāpublicē. Šaja pašā jūras tiesību k-jā ir noteikts, ka piekr-v tiesību īstenošana attiecībā uz kš nedrīkst traucēt st-kuģošanu, aizskart citu valstu tiresības un brīvības vai radīt jebkādus citus tiesību traucējumus.
Zināmā mērā kš apguve tomēr traucē navigācijas brīvības realizāciju un arī konvencijas pants nosaka, ka ap objektiem , kuri atrodas šajā zonā, 500m drošības zonu, kur piekr-v realizē savu jurisdikciju.
*1958.g.konvencija
*1993.g,likums par kš un ek-zonu.
Attiecībā uz kš ārmalu, Latvijai nav jāsaskaras vai kš ir 200jj, bet ņemot vērā Baltijas jūras izmērus, Latvijas kš ārmalu nosaka pamatojoties uz līgumiem starp Latviju, Igauniju, Lietuvu un Zviedriju.
Starptautisko organizāciju darbība
*Starptautiskā jūras organizācija
dibināta 1948.g. Savā darbībā izstrādājusi daudz konvencijas, kuras viena no galv.
-par jūras piesārņošanu no kuģiem
-par cilvēka dzīvības aizsardzību jūrā
-kuģu sadursmju novēršana jūrā
Šīs organizācijas mītne un valstu pārstāvniecība atrodas Londonā. Šīs starptautiskās organizācijas darbības rezultātā ir pieņemtas sekojošas konvencijas:
~konvencija par st-jūras kuģniecības atvieglojumiem
~ konvencija par kravas zīmi;
~ konvencija par zvejas kuģu drošību
Latvija ir šīs organizācijas locekle un LR-ai st-j organizācijā Londonā ir savs pārstāvis.
*ANO tirdzniecības un attīstības konference
Tās kompetence noteikta ar 1965.g.kur arī ir noteikti tās uzdevumi:
**ietekmēt un veicināt valstu sadarbības jūras pārvadājumu jomā
**saskaņot valstu kuģniecības politiku, pētīt ekonomiskās problēmas starpvalstu līmenī
*ANO tirdzniecības un attīstības konferences jūras pārvadājumu komiteja
*Starptautiskās jūras pētīšanas padome (starpvaldību zinātniska organizācija)
Galvenais mērķis-zinātnisku pētījumu organizāšana zvejniecības jomā.
*Starptautiskā atomenerģijas aģentūra
nodarbojas ar kodolenerģijas imēģināšanu miera mērķiem (kuģu dzinējim uc.)
*Vispasaules meteoroloģisk;a organizācija
*Starptautiskā jūras komiteja-visvecākā stj org-ja; dibin;ata 1897.g.
Kontroldarbā:
*starptautisko publisko tiesības un st-jūras tiesības-ko regulē,kādā veidā?
*teritoriju veidi;
*vēsturiskā attīstībai
*st-organizācijas – mērķi, uzdevumi;
*ūdeņu klasifikācija;
*piegulošā zona;kontinentālais šelfs.
2004.gada 30.marts
Ekskluzīvā ekonomiskā zona
EEZ attīstība aizsākās pagājušajā gs.40-ajos gados. Tās izveidojās, jo daudzas pasaules piekrastes valstis sāka izvirzīt savas teritoriālās prasības par jurisdikcijas paplašināšanu ārpus teritoriālās jūras robežām. Tapa 2 deklarācijas (Trumena I un Trumena II deklarācija). Ženēva 1958.gadā nāca pie slēdziena, ka jāizveido jauna konvencija, kur valsts varētu smelties juridisko atbalstu, lai pareizi ievērotu likumus.
EEZ koncepcija 1.reizi tika izvirzīta 1971.gadā, kad Āzija un Āfrikas konsultatīvās komitejas sēdē valstis izteica priekšlikumus par jūras zonu izveidošanas principiem, lai veidotu dzīvo un nedzīvo jūras resursu aizsardzībai. EEZ pirmsākumi meklējami jau daudzus gs. atpakaļ. Bez tam, ekonomiskās zonas koncepcija piesaistīja arī trešo ANO jūras tiesību konferenci, kuras darba laikā koncepcija guva plašu attīstīto valstu atbalstu (Kanāda, Norvēģija, Zviedrija utt.).
EEZ izveide atspoguļoja jaunattīstīto valstu vēlmi veicināt ekonomisko attīstību, starptautisko sadarbību un nodrošināt kontroli pār resursiem valstu teritoriju tuvumā. Tas attiecas uz zivju resursu aizsardzību un zvejas kontroli, jo dažu valstu krastu tuvumā notika intensīva zivju nozveja. Šajā gadījumā daudzas valstis pārkāpa noteiktos normatīvos aktus, līdz ar to radīja bažas piekrastes valsts jūras resursiem.
Otrā valstu grupa, kura neatbalstīja šīs idejas un EEZ parādīšanos, uztvēra negatīvi, jo bija dažas valstis, kurām nav pašām sava jūras krasta, vai arī bija neizdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis.
ANO Jūras tiesību konferencei sākumā bija plašas diskusijas par ekonomiskās zonas precīzu tiesisko raksturojumu. Daļa valstu uzskatīja, ka ekonomiskā zona ir jāveido kā nosacīta atklātās jūras daļa. Šāda daļējās atklātās jūras statusa piešķiršana nozīmētu, ka visas darbības, kuru regulēšanai piekrastes valstīm nav tieši piešķirtu tiesību, jo tās tiktu regulētas saskaņā ar tiesību normām, kas nosaka atklātās jūras tiesisko režīmu.
1958.gada Ženēvas konvencija “Par atklāto jūru” un arī 1982.gada Jūras tiesību konvencija nosaka četras pamatotības. Tādas, kuras piemīt katrai valstij atklātās jūras ūdeņos:
– zvejošanas brīvība;
– kuģošanas brīvība;
– pārlidojumu brīvība;
– zemūdens kabeļu un cauruļu likšanas brīvība.
Kuģošanas brīvība, kā to noteic konvencija, ir atļauta ekonomiskajā zonā, bet šī brīvība nenozīmē to, ka atļauts darīt visu. Tā ir pakļauta dažādiem ierobežojumiem:
– ievērot citu valstu tiesības, realizējot brīvības;
– konvencijā ir noteikti pamati, kuri regulē kuģošanu atklātā jūrā;
– ārvalstu kuģu navigāciju EZ var ierobežot ar piekrastes valsts izdotajiem noteikumiem.
Ir jāveic piesārņojumu kontrole, jāievēro mākslīgo salu būve, citu iekārtu, kas saistītas ar ekonomiskās darbībām un apkārt šīm iekārtām, ja tie atrodas uz starptautiskiem kuģošanas ceļiem. Nedrīkst noteikt kuģošanas zonu. Tas attiecas arī uz ārvalstu kara kuģiem, ka veic ieroču izmantošanu vai militārus manevrus.
(LR likums par kontinentālo šelfu un ekonomisko zonu)
EEZ attīstība aizsākās pag.gs.40-tajos gados. Daudzas pasaules piekrastes valstis sāka izvirzīt savas teritoriālās prasības par jurisdikcijas paplašināšanu ārpus teritoriālās jūras robežām. Tapa 1958.g.deklerācijas. Lai kontrolētu stāvokli ūdeņos, katra piekrastes valsts nāca pie slēdziena, ka jārada jaunas konvencijas – kodificētas, sakārtotas, kur arī valsts varētu rast juridisko atbalstu dokumentos.
EEZ koncepcija pirmo reizi tika izveidota 1971.g., kad Āzijas un Āfrikas valstu konsultatīvās komitejas sēdē valstis izteica priekšlikumus par jūras zonu izveidošanas principiem lai veidotu dzīvo un nedzīvo jūras resursu aizsardzību.
Taču EEZ pirmsākumi meklējami jau pirms daudziem gadsimtiem, kad pilsētvalstis nostiprināja savas robežas- slēdza tirdzniecības līgumas.
ANO Jūras tiesību konferencē, kuras darba laikā koncepcija guva ļoti plašu attīstīto valstu atbalstu- Kanāda, Norvēģija , Zviedrija. Ekonomiskās zonas izveide atspoguļoja jauattītīto valstu vēlmi veicināt valstu ekonomisko attīstību, starpt. sadarbību un nodrošināt kontroli pār resursiem valstu teritoriju tuvumā. It īpaši īpaši tas attiecas uz zivju resursu aizsardzību, zvejas kontroli, jo dažu valstu krastu tuvumā notika ļoti intensīva zivju nozveja. Šādos gadījumos daudzas valstis pārkāpa noteiktos normatīvus un lī’dz ar to radīja bažas par piekrastu valstu jūras resursiem.
Otru valstu grupa kura neatbalstīja šīs jaunās idejas un šīs jaunās zonas parādīšanos uztvēra negatīvi, jo bija tādas valstis kurām nav pašām sava jūras krasta vai arī bija neizdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis.
Miermīlīga caurbraukšana ir ļauta caur teritoriālo jūru, iebraušanu ostās, bet savukārt kas attiecas uz zvejas kuģiem atļauja jāsavieno ar piekrastes valsti.
ANO jūras tiesību konferencē sākumā bija ļoti plašas diskusijas par EK zonu precīzu tiesisko raksturu.Daļa valstu uzskatīja, ka EK zona ir jāveido kā nosacīta atklātās jūras daļa.
Šāda nosacītība jeb daļejas atklātās jūras statusa piešķiršana nozīmētu ka visas darbības , kuru regulēšana pikrastes valstī nav tieši piešķirtu tiesību, jo tās tiktu regulētas sakaņā ar tisību normām., kas nosaka atklātās jūras tiesisko režīmu.
1958.g.Ženēvas konvencijā par atklāto jūru un arī 1982.g.jt konv.šeit nosaka 4 pamatbrīvības, tādass kuras ir katrai valstij atklātās jūras ūdeņos:
1-zvejošanas brīvība
2-kuģošanas brīvība;
3-pārlidojuma brīvība;
4-zemūdens kabeļu un cauruļvadu likšanas bŗīvība;
Kuģošanas brīvība-kā to nosaka konv-ir atļauta ek-zonā, bet šī brīvība nenozīmē to, ka atļauts darīt visu-pakļauta dažādu valstu ierobežojumiem-ievērot citu valstu tiesības realizējot šīs brīvības. Bez tam konv-jā arī notekti panti, kuri regulē kuģošanu atklātā jūrā. Sekojoši ierobežojumi:
*ārvalstu kuģu navigāciju ek-zonā var ierobežot ar piekr-valsts izdotajiem noteikumiem.(jāveic piesārņojuma kontrole, jāievēro mākslīgo salu būve un citu iekārtu, kas saistītas ar dažādām ekonomiskajām darbībām un apkārt šīm iekārtām, ja tie atrodas uz starpt-kuģošanass ceļiem, nedrīkst noteikt drošības zonu. (sīš māksl.salas,ierīces nedrīkst traucēt st-ai kuģošanai).
**tas pats attiecas arī uz ārvalsts karakuģiem, kuri veic ieroču izmēģināšanu, vai citus militārus manevrus.
Pārlidojuma brīvība –arī nosaka jt-konvencija, ka visām valstīm ir pārlidojuma brīvība, bet tikai tāda brīvība, kas atbilst konvencijas un starpt-tiesību normu prasībām. Tāpat kā iepriek;s kuģ-brīvība, pārlidojuma brīvība saistīta ar to,ka ir jārespektē citu valstu tiesības ,izmantojot šo gaisa telpu. Noteikumu šajā jomā –daudz.
Ir not.paredzēti pēc 1944.starpt-civilās aviācijas konv, kā arī starpt-civilās aviācijas organizācijas lidošanas noteikumi. Bez tam arī ar šo pārlidojuma brīvību saistīta ar Čikāgas konv., kur ir noteiktas 5 gaisa brīvības, kas reglamentē lidojumus citu valstu gaisaa teritorijā (gan virs jūras, gan sauszemes);
Zemūdens kabeļu un cauruļvadu likšana- Visām valstī piekrastes ek-zonā šādi objekti arī atrodas un saskaņā ar jt-konv, šī brīvība tiek dota, bet arī nepieciešamība starpt-jomā ievērot citu valstu intereses-brīvības.
Ar EEK saistās duadz darbību, kuras ir noteiktas kā tās jāpilda.
Citu valstu tiesības un pienākumi piekr-v ek-zonā nosaka, ka arī valstīs, slēdzot st-līgumus, vienojas par šīs zonas zinātnisko izpēti-to var veikt ne tikai valstis vienojotie, bet arī fiz un jur personas,st-organizācijas.
Konvencija arī atļauj šo zinātnisko izpēti veikt pēc tam , kad ir sastādīts projekts, apstiprinātas proj-grupas un kuru mērķis iegūt tīri zinātniskus rezultātus.
Bez zinātniskās izpētes ek-zonā ir paredzēta piesārņojuma kontrrole. Šeit ir runa, lai piekr-v jurisdikcijā būtu ietverta jūras vides aizsardzība un saglabāšana.
Konv arī nosaka, ka piekr-valstīm likuma izpilde un tiesības sadalās šādās jomās:
1)kas saistīts ar atkritumu izgāšanu jūrā no kuģiem(to reg arī 1972.g.Londonas konv par jūras piesārņojuma novēršanu);
2)cita veida piesārņošana no kuģiem(st-konv par naftas pies novēršanu no kuģiem)
3)reģionālā (1974.g.Helsinku konv.papildināta 1992.g.).
Katrai piekr-valstij saskaņā ar ANO 82.g. jt-konv, ir tiesības un pienākumi.
Piekrastes valstīm ir tiesības:
=suverēnas tiesības pētīt,iegūt,saglabāt un apsaimnieot dzīvos un nedzīvos resursus jūrā;
=realizē tiesības attiecībā uz mākslīgo ssalu, iekārtu brīvu veidošanu un izmantošanu, veikt arī jūras izpēti.
Lai noteiktu piekrastes valstis savu darbību EEZonā, tad mūsdienās aktuāla starpt-problēma ir delemitācijas jautājumi. Delemitācija ir īstenojama savstarpēji vienojoties valstīm, balstoties uz starpt-konvencijām, paražām un arī tiesu praksi. Ja nav panākta vienošanās, tad tādus strīdus var izskatīt starpt-tribunāla jūras tiesībās, kas atrodas Hamburgā, vai arī ANO st-tiesā vai speciālajā arbitrāžas tiesā.
Tā kā tas ir robežu jaut, kam ļoti liela nozīme katras valsts ek attīstībā, tad bieži vien valstis izceļoties strīdam risisna to diplomātiskā ceļā. Te notiek savstarpējā pārrunu vešana, miermīlīgas sarunas, samierināšanās procedūra (2valstis pieaicina trešo-kā neatkarīgu pārstāvi starp viņām). Valstis nevēlas griezties ar saviem strīdiem st-tiesā, jo st-tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Arī ANO 82.g.konv par līdzīgu vienošanos noslēgšanu ieinteresētās valstis pieņem dažādus mērus,lai uz laiku būtu panākta noteikta noruna un šajā periodā tās netiktu traucētas. Šie visi delemitācijas jaut.,kuru noteikumi atspoguļoti 82.g.konv ir noteikti visām valstīm. Pie mums arī del.jaut. 90-jos gadu saķumā izpaudās ļoti asi, kam bija nepieciešams noteikt jūras robežu starp Latviju-Igauniju;Latviju-Lietuvu. (ar Lietuvu jaut nav atrisināts)
Pēc ilgām sarunām 1995.g.LR panāca vienošanos par del.jaut staarp Latv-Ig. Ir arī noteikta valstu rīcība līdz līguma noslēgšanai, ka tām ir jānoslēdz pagaidu līgums ar pārejas periodu un šis arī ir noteikts ANO JT-konv 82.g, daļā-strīdu sakārtošana. To pašu arī nosaka ANO st-tiesas statūti. Vlastīm del.jaut-jāievēro visas šīs tiesību normas.
Pārlidojumu brīvība
Jūras tiesību konvencija nosaka, ka visām valstīm ir pārlidojumu brīvība, bet tikai tāda, kas atbilst konvencijai un starpatautisko tiesīb prasībām. Pārlidojumu brīvība ir saistīta ar to, ka ir jārespektē citu valstu tiesības, izmantojot šo gaisa telpu. Noteikumi šajā jomā ir daudz. Ir arī noteikumi, ka ir paredzēti pēc 1944.gada civilās aviācijas konvencijas un darbojas arī civilās aviācijas organizāciju lidošanas noteikumi. Šī pārlidojumu brīvība ir saistīta ar Čikāgas konvenciju, kur ir noteiktas 5 gaisa brīvības, kas reglamentē lidojumus citu valstu gaisa teritorijā.
Zemūdens kabeļu un cauruļvadu likšana
Visām valstīm piekrastes valsts ekonomiskajā zonā šādi objekti atrodas saskaņā ar Jūras tiesību konvenciju. Šī brīvība tiek dota, bet ir nepieciešams starptautiskā jomā ievērot citu valstu intereses. Citu valstu tiesības un pienākumi piekrastes valsts ekonomiskajā zonā nosaka, ka arī valstis, slēdzot starptautiskos līgumus, vienojas par šīs zonas zinātnisko izpēti, to var veikt ne tikai valstis vienojoties, bet arī personas (fiziskas un juridiskas) un starptautiskas organizācijas. Konvencija ļauj šo izpēti veikt pēc tam, kad ir sastādīts projekts, apstiprinātas projekta grupas un mērķis, ir iegūti tīri zinātniski rezultāti.
Piesārņojuma kontrole
Piekrastes valsts jurisdikcijā ir jābūt ietvertai jūras saglabāšanai. Piekrastes valstīm likuma izpilde un tiesības ir šādās jomās:
1. Kas saistītas ar atkritumu izgāšanu jūrā no kuģiem. Regulē arī 1972.g. Londonas konvencija par jūras piesārņojuma novēršanu.
2. Cita veida piesārņojums no kuģiem (starptautiskā konvencija par naftas piesārņojumu no kuģiem un ir arī reģionālā – Helsinku 1974.g.konvencija, papildināta 1992.g.).
Katrai piekrastes valstij, sakarā ar ANO 1982.g.konvenciju, ir tiesības un pienākumi. Piekrastes valstīm:
– Ir suverēnas tiesības pētīt, iegūt, apsaimniekot, saglabāt dzīvos un nedzīvos resursus jūrā.
– Realizēt tiesības attiecībā uz mākslīgo salu iekārtu būvju veidošanu un izmantošanu, veikt arī jūras zinātnisko izpēti.
Lai noteiktu piekrastes valsts savu darbību EEZ, tad mūsdienās aktuāla ir starptautiskā problēma – delimitācijas jautājumi. Delimitācija ir īstenojama tikai savstarpēji vienojoties valstīm, balstoties uz starptautiskām konvencijām, paražām un arī tiesu praksi. Ja nav panākta vienošanās, tad strīdus var izskatīt starptautiskā tribunālā jūras tiesībās (Hamburgā) un ANO starptautiskajā tiesā vai arī speciālās arbitrāžās. Par cik tas ir robežu jautājums, kam liela nozīme ir katras valsts ekonomiskai attīstībai, tad bieži vien valstīs izceļoties strīdam, risina to diplomātiskā ceļā. Te notiek savstarpējā pārrunu vešana, miermīlīgas sarunas, samierināšanās procedūra. Divas valstis pieaicina arī trešo valsti kā pārstāvi, lai risinātu radušos strīdu. Tas notiek tāpēc, ka valstis nevēlas griezties ar saviem strīdiem starptautiskā tiesā, jo tās spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Arī ANO 1982.gada konvencija paredz līdz vienošanās noslēgšanai. Ieinteresētās valstis pieņem dažādus mērus, lai būtu panākta noteikta norma un šajā periodā tās netiktu traucētas. Visi šie delimitācijas jautājumi, kas ir ANO 1982.gada konvencijā ir noteikti noteikumi visām valstīm. Pie mums delimitācijas jautājumi 1990.gadu sākumā izklājās asi, kad bija jānosaka robeža starp Latviju – Igauniju un Latviju – Lietuvu. 1995.g. Latvijas Republika panāca vienošanos par delimitācijas jautājumu starp Latviju un Igauniju. Ir arī noteikta valstu rīcība līdz līguma noslēgšanai, ka tām ir jānoslēdz pagaidu līgums par pārejas periodu un arī noteikts ANO konvencijas daļā “strīdu sakārtošana”.
2004.gada 6.aprīlī
Atklātā jūra
1958.gada Ženēvas konvencijā “Par atklāto jūru” ir teikts, ka atklātā jūra ir visas jūras daļas, kas neietilpst suverēnās valsts teritoriālajā jūrā vai iekšējos ūdeņos.
Atklātā jūra ir vide aiz teritoriālās jūras ārējās robežas, kas uz līdztiesības pamata atrodas visu lietošanā un nav nevienas valsts teritorijā.
1982.ada Jūras tiesību konvencijā ir teikts, ka jūras klājūdeņi ir atklāti piekrastes valstīm un arī valstīm, kurām nav izejas uz jūru.
Atklātās jūras brīvības princips īstenojas tikai saskaņā ar minētajās konvencijām un citiem starptautiski tiesiskajiem aktiem. Atklātās jūras brīvības izpaužas šādās jomās:
1. kuģošanai;
2. lidojumos;
3. zemūdens kabeļu un cauruļvadu ierīkošanai;
4. mākslīgo salu u.c. iekārtu vaidošanai;
5. zvejniecībai;
6. dabas resursu iegūšanai;
7. zinātniskajos pētījumos.
Atklātās jūras brīvības princips ir zināms jau no Senās Grieķijas un Senās Romas. Radās valstis un šis brīvības princips pastāvēja līdz 17.gs. Atklātās jūras brīvība pēc 17.gs.ieguva starptautisku atziņu. Piejūras valstis, kuras pretendēja uz jūras pārvaldi neatzina atklātās jūras brīvību. Vispārēju atziņu atklātās jūras brīvības princips guva 19.gs.sākumā.
Par atklātās jūras tiesiskā statusa pamatprincipu liecina arī pats šīs jūras teritorijas nosaukums. Atklātās jūras atvērtība jebkuras valsts izmantošanai ir pastāvošā starptautisko tiesību paražu norma, kura iekļauta 1958.g. konvencijā “par atklāto jūru” un 1982.g. Jūras tiesību konvencijā.
Valstis turpināja pakļaut atsevišķu valstu jūras un galvenokārt tas attiecās uz arhipelāgiem. Kuģošanas brīvības ir jebkuras valsts kuģu tiesības atklātā jūrā kuģot ar savas valsts karogu. Attiecas uz dažādu veidu kuģiem. ANO 1982.gada konvencijā ir noteikts, ka katrai valstij ir jāpapildina sava iekšējā likumdošana un jārisina administratīvās un tehniskās kontroles un jurisdikcijas jautājumi uz kuģošanu.
Iejaukties ārvalstu civilo kuģu braukšanā ir tiesības tikai noteiktos gadījumos, kas ir paredzēti starptautiskos līgumos (1958.g., 1982.g.konvencijās). Paredzēti šādi gadījumi:
1) ja rodas aizdomas par pirātismu;
2) vergu tirdzniecība;
3) neatļautiem raidījumiem.
Arī tirdzniecības kuģus nedrīkst aizturēt vai arestēt, bet 1982.g.konvencijā ir izņēmumi.
1958.gada konvencijas nosaka atklātās jūras brīvības. Šīs brīvības ir nosacītas brīvības, jo vienas brīvības izmantošana nevar kļūt par šķērsli citas brīvības izmantošanai. Piemēram, valstis, kuras uzbūvējušas mākslīgās iekārtas jūrā utt., kur atrodas starptautiskie navigācijas ceļi.
Jebkurš kuģis atklātā jūrā ir pakļauts tikai savas valsts karogam un līdz ar to kuģim ir savi pienākumi, piemēram:
– jāsniedz palīdzība ikvienai personai, kurai jūrā draud bojāeja.
Valstīm uzliek par pienākumu paredzēt neparedzamu bojājumu labošanu.
Kuģa karoga valsts jurisdikcija ir ekskluzīva, bet ne absolūta. Šai jurisdikcijai ir izņēmums, ne tikai kuģa karoga valstij, bet arī valstij ir tiesības realizēt savu jurisdikciju un ārvalsta kuģa atklātā jūrā + vajāšanu pa karstām pēdām. Tas ir radies kā starptautiska paražu tiesība, kas atļauj piekļūt valsts karakuģiem, vajāt un maskēt ārvalstu kuģi atklātā jūrā, ja kuģis ir pārkāpis piekrastes valsts jurisdikciju. Vajātājs nevar atļaut vajāt kuģi, ja tas ir iegājis citas valsts teritoriālos ūdeņos.
Jūras tiesību avoti un normas
JT avoti ietver st-tiesību nozares normas, juridisku obligātu saistošu jt subjektu uzvedības noteikumus.
Par tiesību avotiem sauc tiesību normu ārējo formu, kādā izpaužas konkrētās tiesību nozares normas uz principi.
JT normas var iedalī 2 pamatveidos: dispozitīvajās un imperatīvajās!!
Pie dispozitīvajām normām pieder normas, kuras nosaka subjektīvās uzvedības iespējamās robežas
Piem-1982.g.kon-ja noska j platumu 12jj un līdz ar to katra v ir tiesīga noteikt šo platumu, bet ņemot vērā citu v tiesības.
Imperatīvās –nosaka subjektīvās uzvedības obligātus noteikumus un atkāpšanās no tām tiek uzskatīts par tiesību pārkāpumu.
Piem:1982.g.jt k-ja visu valstu kuģiem tiek piešķirta miermīlīga caurbraukšanas tiesības caur piekr v terit-jūru. Šeit ši norma nenosaka nekādas robežas,savukārt piekr v pienākums ir neradīt šķēršļus kuģu caurbr. Ja tiek radīti šķēršļi- atkarībā no obl uzvedības not-iem –tiek uzskatīts par tiesību pārkāpumu..
Atkarībā no normu subjektu loka tās var iedalī vispārējās un partikulārajās.
Partikulārās tn regulē attiecības starp 2 vai vairākiem tiesību subjektiem, bet vispārējās – attiecas uz visiem jt subjektiem.
Starptautisko tiesību pamatprincipi- tās ietvertas ANO ST-tiesas statūtos un tas tiek uztverts arī par st-ties avotu
St tiesību principi ir jāievēro valstīm (~18 principi):
1-valstu suverenitātes cienīšana
2-neiejaukšanās valstu iekšējās lietās
3-valstu robežu respektēšana
4-neuzbrukšanas princips
5-AJ brīvības princips
(šie visi principi starpt-praksē ir veidojušies no paržu tiesībām. Tie arī iekļauti ANO statūtos un arī ANO ģen asamblejas 1970.g.deklerācijā par st-sko tiesību pamatprincipiem.
Tiesulēmumus nevar uzskatīt par st-sko tiesību formālajiem lēmumiem, jo tie ir atzīstami tikai par palīgavotiem. To nosaka arī St-tiesas statūti;
Vēl pastāv tiesību doktrīnas- to juridiskā daba ir tāda’pati kā tiesu lēmumiem
Ko var uzskatīt par JT-u subjektu:
1)spēja izvirzīt st-skas prasības ar st-sko tiesību pārkāpumiem
2)spēja slēgt spēkā esošus st-skus līgumus
3)spēja baudīt privilēģijas un imunitāti attiecībā uz nacionālo jurisdikciju
Tā par st-ties subjektiu var būt valstis, st-skas or-jas, valstis, kuras cīnās par savu neatkarību, karojošās puses;
Nevar iztikt bez st-līgumiem(st-ties avots)
Starptautiskie līgumi dalās dažādos nosaukumos-nolīgumos, traktāts, akts, konkordarāts, nota.
Starptautiskos līgumus var iedalīt – divpusējos un daudzpusējos
Šie līgumi starptautiskajā praksē ir klasificēti – politiskie l.;ekonomiskie l.;un līgumi speciālos jautājumos..
Politiskie līgumi-visi robežu līg.,miera līg;
Ekonomiskie līgumi- ekon.dabas līg(valstu sadarbība ekonomiskajā jomā);
Spec.līg-līg, kas saistīti ar jūras transporta , gaisa transp, sauszemes transp., pasta sakari,utt.
Starptautiskie tiesību subjekti rada arī st-tiesības avotus (viena v nerada st av-jāpievienojas st-līg)
1-kaa tiek sadaliiti pasaules okeāna plašumi ņemot vērā to tiesisko stāvokli!
2-kaada sasitiiba pastaav starp st juuras ties un valsts tiesiibaam?????
Konstitucionālās tiesības ir tiesību nozare, kas regulē valsts uzbūves un darbības vispārējos principus, tas ir normu kopums, kas nosaka valsts augstāko varas pārvaldes institūciju veidošanos, uzbūvi un darbības principus, to kompetenci, kā arī valsts teritoriju. Valsts teritorijas robežas parasti tiek noteiktas, savstarpēji vienojoties kaimiņvalstīm un citām ieinteresētām valstīm – tātad noslēdzot starptautisku līgumu. Šis process balstās uz starpt. Tiesību normām un principiem, un, ja valsts teritorijas robeža tiek noteikta nevis vienojoties ar citām valstīm, bet gan darot to vienpusēji, šīs valsts rīcība balstās tieši uz starptautisko tiesību normām. Attiecībā uz valsts jūras teritoriju delimitāciju tiek piemērotas starptautiskās jūras tiesības. Šādi robežlīgumi un lēmumi vai nu tieši vai transformēti nacionālajā likumdošanā kļūst par valsts konstitucionālo tiesību avotiem. Nacionālās jūras tiesības ir tas valstu nacionālo tiesību kopums, kurš regulē valstsjurisdikcijā esošo jūras ūdeņu tiesisko režīmu. Tās ir publisko tiesību normas, kuras nosakavalsts teritoriālās jūras un ekskluzīvās ekonomiskās zonas platumu, kā arī regulē valsts fiskālo, sanitāro, imigrācijas un muitas kontroli valsts jurisdikcijā esošajos ūdeņos, dzīvo un nedzīvo j resursu ieguvi.
3-Kaads ir IMO ieguldiijums jt attiistiibaa un vai Latvijai ir kaadi sakari ar to??
Starptautiskā jūras organizācija
Ieguldījums:Izstrādātas tādas konvencijas kā
-par jūras piesārņošanu no kuģiem noveršana (73/78)
-1972.g. Konvencija par starptautiskajiem noteikumiem jūras piesārņojuma novēršanai
– konvencija par pasažieru un to bagāžas jūras pārvadājumiem (1974)
-par cilvēka dzīvības aizsardzību jūrā”(1974)
-kuģu sadursmju novēršana jūrā
Šīs starptautiskās organizācijas darbības rezultātā ir pieņemtas sekojošas konvencijas:~konvencija par st-jūras kuģniecības atvieglojumiem
~ konvencija par kravas zīmi;
~ konvencija par zvejas kuģu drošību
Latvija ir šīs organizācijas locekle un LR-ai st-j organizācijā Londonā ir savs pārstāvis. Kopš 1993.g. LV ir IMO dalībvalsts.
4-Nosaukt principus, kuri regulee ieksh uudenju tiesisko staavokli!
Starptautisko tiesību pamatprincipi- tās ietvertas ANO ST-tiesas statūtos un tas tiek uztverts arī par st-ties avotu
St tiesību principi ir jāievēro valstīm (~18 principi):
1-valstu suverenitātes cienīšana 2-neiejaukšanās valstu iekšējās lietās
3-valstu robežu respektēšana 4-neuzbrukšanas princips 5-AJ brīvības princips
(šie visi principi starpt-praksē ir veidojušies no paržu tiesībām. Tie arī iekļauti ANO statūtos un arī ANO ģen asamblejas 1970.g.deklerācijā par st-sko tiesību pamatprincipiem.
5-kas ir RESCOMINIS UN RESCOSUIL…???