STRESA CĒLOŅI
Kas rada stresu? Pašu nesakārtotā dzīve. Darbā, ģimenē. Ikdiena stresu visvairāk rada ieceru un realitātes neatbilstība. Taču jāsaprot, ka ne viss notiek burtiski tā, kā esi ieplānojis – no paša neatkarīgu iemeslu dēļ. Tā tas ir jebkuram cilvēkam.
Uztraukties nedrīkst divos gadījumos:
1) kad neko vairs nevar darīt,
2) kad kaut ko var darīt.
Zinātniski tehniskās revolūcijas laikmets ar pieaugošo dzīves tempu, urbanizāciju, informācijas pārslodzi, kā arī hipodinamijas izvirza cilvēkam papildus prasības, lai adaptētos jaunajos apstākļos. Daudzi no šiem faktoriem ir stresogēni. Stresa un adaptācijas jautājumi ir kļuvuši par vienu no svarīgākajām sociālajām problēmām, ko pēta no dažādiem viedokļiem. Pie stresa cēloņiem ir jāpieskaita arī pastāvošie kara draudi. Spēcīgs stresors ir bailes no bezdarba, bads. Pētījumi rāda, ka viens no vissmagākajiem pārdzīvojumiem ir darba zaudējums, jauna darba meklējumi un ar tiem saistītā nenoteiktība. Stresu izraisoši faktori ir huligānisma, uzbrukumi cilvēkiem, laupīšana, strīdi ģimenē un darbā, skaudība, alkoholisms. Arī nepilnvērtīgs sekmē stresa attīstību. Laika un informācijas deficīts veicina stresa rašanos. Tāpēc ir jāprot pareizi plānot darba un citus pienākumus, lai nerastos laika deficīts. Stresa rašanos sekmē arī zināšanu trūkums. Zināšanas dara cilvēku brīvu un drošu.
Arī skolēni iziet vairākus paaugstināta stresa periodus. Vispirms jau pirmklasnieki pārdzīvo mācību sākumu skolā, sevišķi tie, kuri nav gājuši bērnudārzā. Tā ir iedzīvošanās klases kolektīvā, pierašanas pie skolotāja un mācību slodzes. Nākamais periods ir pāreja uz 4. klasi, kad viena skolotāja vietā ir jāpierod pie vairākiem dažādu priekšmetu skolotājiem (jauni skolotāji, jauni priekšmeti). Nākamais periods ir 9. klases beigšana, kad jāizlemj jautājums, ko darīt tālāk. Pēdējais stresa periods skolas vecumā ir skolas beigšana un nākamās profesijas izvēle, kā arī iestājeksāmeni augstskolā.
Gan skolēna, gan pieauguša cilvēka stresa reakcijas izteiktība ir atkarīga no viņa augstākās neirālās darbības tipa. Dažāda augstākā neirālā darbības tipa cilvēki atšķirīgi reaģē vienādos apstākļos uz vienu un to pašu kairinātāju. Tas, kas vienam rada izteiktu stresa reakciju, citam sevišķas reakcijas neizraisa. Cilvēkam ir jāsaprot stresa nozīme, kā arī stresa saistība ar veselību. Pārmērīgs stress (distress) var palielināt saslimšanas iespēju. Ilgstoši atrodoties spēcīgu stresoru ietekmē, cilvēks var paaugstināties asinsspiediens, rasties sirdsdarbības traucējumi, sašaurināties sirds asinsvadi, rasties gremošanas traucējumi, attīstīties neirozes (augstākās neirālās darbības funkcionāli traucējumi) un citas slimības. Svarīgi ir atrast sev optimālu stresa līmeni, kurš nekaitē veselībai, un iemācīties pārvarēt pārāk stipru negatīvo stresu, pirms tas kļūst veselībai kaitīgs.
Vislielāko stresu cilvēkam rada tas, ka viņam par kaut ko nav informācijas. Piem., meita neatnāk no ballītes norunātajā laikā. Māmiņa uztraucas, nervozē un atlikušo nakts daļu visbiežāk pavada bezmiegā, raugoties pa logu cerībā ieraudzīt savu lolojumu. Domās jau ir uzburtas visbriesmīgākās ainas – bērns ir nokļuvis avārijā, morgā utt. Taču bieži vien mūsu fantāzijām ir pavisam neliels sakars ar realitāti – kā vēlāk izrādās, meita palikusi pa nakti pie draudzenes, bet nav gribējusi ar savu zvanu traucēt mammas naktsmieru. Lai izvairītos no līdzīgām situācijām un pasargātu savu nervu sistēmu, būtu jāizlemj, kurā brīdī sākt uztraukties. Aprakstītajā gadījumā – ja meita neatnāk vai nepiezvana arī no rīta. Kad cilvēkam ir konkrēts rīcības plāns – ko viņš darīs katrā noteiktā situācijā – viņš nomierinās.
Vēl viens būtisks stresa rašanās iemesls – cenšanās paveikt vairākus darbus reizē. Protams, mums ik dienas jāpilda dažādi pienākumi – ģimenē, darbā utt., taču visu darīt vienlaikus nav iespējams, jo tādejādi mēs pakļausim sevi ne tikai liekam stresam, bet arī padarītā darba kvalitāte neradīs gandarījumu. Ļoti svarīga ir darbu plānošana – galvenais ir spēcīgi saplānot lietas, kas katrā konkrētā dienā jāpaveic, un izlemt, ko kurā brīdī darīt. Jo pārdomātāka būs diena, jo mazāk iespēju piedzīvot nepatīkamas situācijas.
Protams, ir brīži, kad kāda problēma prātu ir pārņēmusi tik ļoti, ka par kaut ko citu padomāt ir gandrīz neiespējami. Tomēr arī šādā gadījumā jāmēģina nedaudz distancēties no problēmas un, domājot loģiski, izveidot konkrētu rīcības plānu. Visvienkāršākais – problēmu sadalīt pa mazākiem posmiem. Noteikti bezjēdzīgās domas – kā man neiet, esmu bezizejā utt. – metiet pie malas. Ar vaimanāšanu, krišanu panikā neko daudz nepanāksim. Turklāt visbiežāk realitāte nav tik briesmīga, kādu mēs to uzburam savās fantāzijās.
Ir tāds dzīves princips – šeit un tagad. Ja mēs vienīgi fantazējam, savas problēmas padarot gandrīz par monstru, mēs neesam šeit un tagad un līdz ar to arī savā dzīvē neko nevaram mainīt un it kā pārstājam eksistēt. Turklāt – jāiemācās domāt pozitīvi un visus darbus plānot ar pozitīvu iznākumu. Skan dīvaini? Nebūt ne. Ir princips – vislabākais veids, kā plānot nākotni, ir – izvēlēties to. Vai nu izvēlies tu, vai arī dzīve izvēlas tevi. Ja mēs neiztēlojamies pozitīvu rezultātu, notiek tas, no kā baidāmies.
Mēs paši radām savu realitāti ar domām, vārdiem, un par šo būtisko aspektu bieži vien aizmirstam. Visam domātajam un izteiktajam piemīt spēja materializēt. Par ko jūs domājat un runājat?
Turklāt vēl viens no stresa un daudzu neveiksmju cēloņiem ir mūsos ieaudzinātās un no vecākiem, skolotājiem, sabiedrības utt. akli pārņemtās un iemantotās vērtības. Kaut vai pieņēmums: dzīve ir grūta – lai kaut ko sasniegtu, ir smagi jāstrādā, bet tu to nekad nevarēsi. Izveidojas situācija, kad cilvēks tiešām pieliek visas pūles, smagi strādā, bet viņam nav rezultātu. Vai arī – cilvēks ir beidzis biznesa skolu, ieguvis ļoti labu izglītību, tomēr – ja viņa pārliecības ir – es nekad nebūšu bagāts – nekas no veiksmīga biznesa neiznāks. Un – kāpēc lai iznāktu, ja jau sākotnēji viņš sevi ieprogrammējis – man neizdosies.
Ir tāds teiciens – ja tev nepatīk, ko tu redzi, paskaties, kas tev ir aiz acīm. (Tas ir prāts). Mēs nevaram izmainīt pasauli, bet mēs varam mainīt savu domāšanu. To var mēģināt darīt pats, bet, ja ir tāda iespēja, daudz labāk šādā reizē var palīdzēt psihologs – psihoterapeits, dažādas personības izaugsmes grupas un tematiskie semināri – treniņi (piem., par stresa menedžmentu).
Izmantotā literatūra
1. Bindare I. Stress – sabiedrotais vai ienaidnieks? // Sveiks un Vesels.
2. Draud mīlestībai stress // Una. – 2000.