Uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms. Ritma Lasmane

Uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms. Ritma Lasmane (2003/02)

Bieži nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins «hiperaktivitāte» jau lielā mērā ir kļuvis par gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem? Uzmanības deficīta sindroms (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir termins, kas tiek piemērots visiem tiem, kas pēc savas impulsivitātes, hiperaktivitātes un/vai neuzmanības atbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Tomēr šie kritēriji ir subjektīvi un raksturo uzvedību, ko var ve

e
eidot daudzi un dažādi faktori – no smadzeņu bojājumiem līdz pat izteiktai apdāvinātībai. UDHS drīzāk ir virkne simptomu, nevis specifiska slimība. Tomēr vienlaikus ir vērojama arī tendence pārāk vienkāršot UDHS uztveri un skatīt to kā parastu defektu, slimību vai disciplīnas trūkuma sekas.

Diemžēl, kā liecina pieredze, gadās, ka, piemēram, pedagogi, nepūloties noskaidrot pamatotu speciālista (psihiatra) viedokli un izprast visus iemeslus, kas ir pamatā bērna uzvedībai, uzdrošinās apgalvot, ka bērnam ir uzmanības deficīta sindroms. Droši vien nav īpaši jākomentē tas, kāda mēdz būt šā

ā
ādu apgalvojumu ietekme gan uz vecākiem, ja viņiem nav pietiekamas informācijas par UDS, gan uz pašu bērnu (to reizēm atļaujas paziņot arī bērna klātbūtnē). Vēl biežāk nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins hiperaktivitāte jau lielā mērā ir kļuvis pa
a
ar gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem?

Nedaudz no UDS un UDHS vēstures

Pirmo reizi UDS tika konstatēts 20. gs. sākumā, kad arī aizsākās tā pētniecība, kaut gan tad tas vēl netika dēvēts par UDS. Pēc Pirmā pasaules kara tika novērots, ka bērniem, kas pārcietuši encefalītu, ir izteiktas hiperaktivitātes, impulsivitātes un uzvedības traucējumu pazīmes. 1940. gadā arī dažiem zaldātiem, kas bija pārcietuši smadzeņu ievainojumu, tika konstatēti uzvedības traucējumi. Tā noskaidrojās, ka smadzeņu bojājumi var izraisīt hiperaktivitāti. Kopš tā laika ir konstatēti daudzi iemesli, kas var radīt hiperaktivitāti, – visdažādākā veida smadzeņu bojājumi, arī tādi, ko izraisījusi saindēšanās ar apkārtējā vidē esošajām toksiskajām vielām (īpaši svinu) un narkotiku un alkohola ietekme uz bērnu embrionālā at

t
ttīstības stadijā.

Secinot, ka dažiem pacientiem smadzeņu bojājumi izraisa hiperaktivitāti, zinātnieki pieņēma, ka tie izraisa visa veida hiperaktivitāti, pat ja nekādus smadzeņu bojājumus nav iespējams konstatēt. Tāpēc to, ko tagad dēvē par UDS, reiz sauca par “minimālu smadzeņu disfunkciju”. Tā ir diezgan būtiska nianse. Taču nespeciālistu vidū UDHS, ko raksturo arī hiperaktivitāte, vēl joprojām tiek asociēts ar smadzeņu traucējumiem un sabiedrības attieksme mainās lēni. Patiesībā hiperaktivitāti tieši tāpat var saistīt arī ar apdāvinātību, bet tas nebūt nav iemesls, lai apgalvotu, ka vi
i
isi hiperaktīvie bērni ir īpaši apdāvināti. Un tāpēc pieņēmumam, ka visi hiperaktīvie bērni cieš no kaut kāda veida smadzeņu bojājumiem, nav nekāda pamata.

Jaunāki pētījumi liecina, ka UDHS lielā mērā ir uzskatāms par ģenētiski iegūtu. Bērniem ar UDHS biežāk nekā bērniem bez tā ir konstatēts noteikts dopamīna gēna variants (DRD4). Šis gēns, pēc ģenētikas speciālistu viedokļa, nosaka uzvedību, kas nemitīgi liek meklēt jaunus iespaidus, tāpēc hiperaktīvi bērni nevar koncentrēties un noturēt uzmanību uz vienu konkrētu uzdevumu, nespēj nosēdēt mierā, bet dažādos veidos novērš uzmanību, lai ieraudzītu un uztvertu pēc iespējas vairāk un tā nodrošinātu sev nepieciešamo jaunu iespaidu daudzumu.

Kopš 90. gadu sākuma aizvien vairāk ekspertu atbalsta viedokli, ka UDHS ir dabas dots stāvoklis, nevis slimība. Cilvēkiem ar UDHS gan ir trūkumi dažās jomās, bet ir arī pozitīvas iezīmes, piemēram, kreativitāte, entuziasms, uzņēmīgums.

Vai UDHS patiešām eksistē?

Daļa pētnieku uzskata, ka tāds UDHS vispār nepastāv. Viņi pauž viedokli, ka tas drīzāk ir uzvedības veids vai “simptoms”, ko var izraisīt plašs problēmu spektrs. Šī viedokļa piekritēji diagnozi “UDHS” salīdzina ar diagnozi “drudzis”. Ko jūs domātu par ārsta kvalifikāciju, ja, vēršoties pie viņa paaugstinātas temperatūras dēļ, saņemtu diagnozi “drudzis” un, lai to mazinātu, ārsts jums ieteiktu vienīgi dzert aspirīnu, nemaz nemeklējot drudža iemeslus? Tomēr UDHS iemesli bieži vien patiešām netiek meklēti, gluži vienkārši pieņemot, ka tam atbilstošu uzvedību izraisa kaut kāds mistisks smadzeņu bojājums, kuram kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ ir pakļauts visai iespaidīgs cilvēku skaits.

Tiesa, šīs vienkāršotās pieejas oponenti neuzskata, ka UDHS izraisa tikai un vienīgi disciplīnas trūkums. Pēc šo speciālistu domām, ikviens cilvēks ir jāuztver kā individualitāte ar viņa specifiskajām problēmām un konkrētiem simptomiem. Neadekvātu uzvedību var izraisīt gan smadzeņu darbības traucējumi, gan nediagnosticētas alerģijas, gan apdāvinātība, tāpēc arī attieksmei pret to vai ārstēšanai ir jābūt atbilstošai – vai nu nozīmējot medikamentus smadzeņu darbības regulēšanai, līdzekļus pret alerģiju, vai nodrošinot īpašu, alternatīvu izglītību u. tml.

Dopamīna aktivitātes pakāpe

UDHS tiek saistīts ar dopamīna aktivitātes pakāpi smadzenēs. Dopamīns ir ķīmiska viela smadzenēs, tas nosaka spēju koncentrēties un arī laimes izjūtu. Gandrīz visas vielas, kas uzlabo garastāvokli, darbojas uz dopamīna bāzes, arī alkohols, nikotīns, kofeīns, heroīns un kokaīns, tāpat kā psihostimulatori, ko izmanto UDHS ārstēšanai. Dabiskā veidā dopamīna aktivitāte pieaug kā atbildes reakcija uz mentālu vai fizisku stimulāciju, tādēļ arī daudzi bērni ar UDS krietni labāk spēj koncentrēties pēc fiziskām aktivitātēm.

Iespējams, daži cilvēki jau piedzimst ar mazāku dopamīna aktivitātes pakāpi un līdz ar to visu dzīvi neapzināti var meklēt veidu, kā šo pakāpi paaugstināt vai nu ar pozitīvām darbībām – lielāku aktivitāti, jaunradi, sacensību, vai ar negatīvu rīcību – pārspīlētu kustīgumu, pārgalvību, azartspēlēm vai narkotiku lietošanu.

Tiek pieļauta arī iespēja, ka dopamīna aktivitātes pakāpi ietekmē dzīvesveids. Piemēram, bērni, kas jau agri tiek pieradināti pie palielinātas stimulācijas, piemēram, augas dienas skatās Cartoon Network vai spēlē datorspēles, var fiziski tai “pielāgoties” tiktāl, ka šāda palielināta ārēja stimulācija kļūst par nepieciešamību, un uz normālu stimulācijas pakāpi bērns vairs nereaģē.

Taukskābju nepietiekamība

Liela nozīme ir arī barības vielām. Pētījumos ir pierādīta saistība starp UDS (uzvedības traucējumiem un grūtībām mācībās) un taukskābju nepietiekamību. Ar taukskābju palīdzību veidojas receptori neironu vadītājvielu, arī dopamīna, uztveršanai, kā arī sinapses, kad mācībās tiek apgūts kaut kas jauns. ASV veiktie pētījumi liecina, ka daudzi vecāki atzīst, ka, tiklīdz viņi saviem bērniem ar UDS sākuši dot papildus zivju eļļu vai lineļļu kopā ar prīmulu eļļu, situācija ir jūtami uzlabojusies. Interesanti, ka arī Japānā vecāki bērniem gadiem ilgi dod zivju eļļu, lai viņiem būtu labākas sekmes.

UDS un temperaments

Bieži vien starp bērnu un pieaugušo, kas ar viņu nodarbojas, – māti, tēvu, skolotāju – ir vērojamas krasas temperamenta atšķirības. Piemēram, kluss un rezervēts pieaugušais ļoti enerģiskā, ekstravertā bērnā visdrīzāk saskatīs uzvedības traucējumus, kaut gan bērna uzvedība būs atbilstoša viņa temperamenta tipam. Un pieaugušais, kas pamatā atzīst konkrēto, aptaustāmo, reālo, redzēs uzmanības traucējumus bērnā sapņotājā. Jebkurā gadījumā pieaugušais diez vai spēs nekādi neizrādīt, ka viņam šāds “nepareizs”, “neērts” bērns nepatīk, un līdz ar to bērns var pieņemt pretēju uzvedības modeli – kļūt izaicinošs vai arī nemierīgs, saspringts, depresīvs.

Strikta robeža starp izteiktām temperamenta tipa izpausmēm, kas ir pilnīgi normālas, un atsevišķiem kritērijiem, kas raksturo UDS, ir visai grūti nosakāma.

UDHS un apdāvinātība

Daļai apdāvinātu bērnu uzvedības raksturojums bieži vien var būt visai līdzīgs kritērijiem, pēc kuriem diagnosticē UDHS, un pieaugušie ar savu attieksmi var gan attīstīt bērna potenciālu, pieņemot viņa savdabību un mācot viņam ar to sadzīvot, gan to nomākt, “lauzt”, piespiest bērnu pielāgoties tik lielā mērā, ka tas apdraud viņa identitātes izjūtu, un rezultātā radīt potenciālu neirotiķi. Problēmu padziļina tas, ka radošais potenciāls bērnā var nebūt skaidri redzams, jo tas vēl nav izteikti virzīts uz konkrētu realizācijas jomu.

Tā, piemēram, K. Dombrovskis savā pozitīvās dezintegrācijas teorijā norādījis, ka indivīdam var būt izteikta jūtība pret stimulāciju, paaugstināta psihiska kairināmība vienā no piecām jomām – intelektuālajā, psihomotorajā, iztēles, emocionālajā vai sensuālajā jomā. Cilvēkam, kam ir iedzimta tendence uz palielinātu jūtību un sevis izteikšanu vairākās no šīm jomām, piemīt augstāka attīstības līmeņa potenciāls. Par noteicošajām tiek uzskatītas iztēles, intelektuālā un emocionālā joma. Tomēr līdztekus pozitīvajām iezīmēm (t. i., lielākam attīstības potenciālam) šādai paaugstinātai kairināmībai ir arī negatīvās iezīmes, piemēram, pārmērīga aktivitāte, nemiers, nervozitāte, impulsivitāte psihomotorajā jomā. Paaugstinātu emocionālo kairināmību tikpat labi var dēvēt par emocionālu labilitāti, kas raksturo UDHS, un paaugstinātu psihomotoro kairināmību – par hiperaktivitāti.

Hiperaktivitātes sakarā būtiskākais jautājums ir – kā to atšķirt no augstas pakāpes normālas aktivitātes. Kā atšķirt nemierīgumu, kas neļauj pabeigt iesākto, no nemierīguma, kas rezultātā cilvēkam ļauj būt produktīvam.

Nespēja noturēt uzmanību, iesāktu darbu nepabeigšana, bieža darbības veidu maiņa – tie ir kritēriji, kas raksturo UDHS. Arī radošiem cilvēkiem bieži ir plašs interešu loks, viņiem patīk spēlēties ar idejām, reizēm zaudējot interesi par vienu un pievēršoties citai. Vispārzināms piemērs – Leonardo da Vinči. Kaut gan viņš ir pazīstams kā izcils gleznotājs, sava mūža laikā viņš ir radījis tikai 17 glezniecības darbus, no tiem daļu pat nepabeidzot. Viņa tendenci pamest iesākto nepabeigtu trāpīgi raksturo tālaika pāvesta izsauciens: “Šis cilvēks nekad neko nepabeigs! Viņš domā par beigām pirms sākuma.” Taču vienlaikus labi zināms ir arī L. da Vinči visai plašais citu spēju un interešu loks.

Apdāvinātam bērnam, kas tiek uzskatīts par neuzmanīgu, var būt vienkārši garlaicīgi. Ja bērns, piemēram, ir sācis lasīt un rakstīt 3–4 gadu vecumā, izlasījis desmitiem grāmatu, rakstījis pats savas pasakas un stāstus, brīvi rēķina vairāku simtu robežās, bet pirmajā klasē ir spiests lēnām un ar izteiktu uzmanību mācīties pazīt burtus un skaitīt viena desmita robežās, tad viņa neuzmanības problēmas risinājums kopīgiem spēkiem tomēr būtu jāmeklē pieaugušajiem.

Īpaši uzskatāms piemērs ir pasaulē visjaunākais augstskolas absolvents – Maikls Kīrnejs. Bērnībā viņam tika konstatēts izteikts UDHS un izrakstītas arī atbilstošas zāles (Ritalin). Tomēr vecāki no medikamentu lietošanas atteicās un pastiprināti pievērsās Maikla izglītošanai: trīs gadu vecumā viņš sāka iet skolā, sešu gadu vecumā – vidusskolā un desmit gadu vecumā pabeidza Dienvidalabamas Universitāti. Zēna tēvs noliedz, ka Maikla neuzmanība patiešām ir uzmanības trūkums: “Patiesībā tādiem bērniem kā Maikls ir saasināta uzmanība. Viņi ir daudz ātrāki nekā mēs. Divās sekundēs viņš jau ir ticis skaidrībā par to, ko tu gatavojies teikt. Viņš ir paspēlējies ar vairākām iespējamajām atbildēm un tagad skatās apkārt un gaida, kad tu pabeigsi. Šķiet, ka viņš tev nepievērš ne mazāko uzmanību, un skolotājus tas padara vai trakus.”

Būtiskākā atšķirība starp apdāvinātiem bērniem ar atbilstošiem uzvedības traucējumiem un bērniem ar UDHS ir uzvedības situatīvais raksturs un dažādība uzdevumu izpildē. Bērni ar UDHS parasti ir nepastāvīgi, ar nenoturīgu uzvedību, viņi ar piepūli veic praktiski jebkura veida uzdevumus jebkuros apstākļos, izņemot televīzijas un videofilmu skatīšanos un datorspēļu spēlēšanu. Apdāvināti bērni parasti labi izpilda uzdevumus, kas viņus interesē, un spēj ilgstoši un intensīvi noturēt uzmanību, ja interese saglabājas un apstākļi to veicina; viņu uzvedības traucējumiem, pat ja tie ir ļoti izteikti, ir vairāk epizodisks un situatīvs raksturs, un uzvedība vairāk ir vērsta uz noteiktu mērķu sasniegšanu.

Ja apdāvinātu bērnu ar jebkuriem līdzekļiem mēģina padarīt “normālāku” un apkārtējiem pieņemamāku, tad jāatceras R. M. Rilkes teiktais: “Ja maniem dēmoniem būs mani jāatstāj, man bail, ka arī mani eņģeļi aizbēgs.”

Dažas uzvedības koriģēšanas iespējas

Lai arī kas būtu bērna uzvedības traucējumu pamatā, ar tiem ir jārēķināties un jāsadzīvo gan vecākiem, gan pedagogiem, gan pašam bērnam. Šķiet, nav stingrāku “noteikumu pārbaudītāju” par hiperaktīviem bērniem. Lai šādam bērniem palīdzētu, turklāt, iespējams, saglābjot visu viņa dzīvi, saglabātu viņa azartiskumu, ziņkārību un izmēģināšanas kāri, nevis tikai uz laiku padarītu viņu “ērtāku” (piemēram, ar nomierinošām zālēm), ir ļoti svarīgi iemācīt šim bērnam disciplinēt sevi pašam.

Pieaugušajiem šādus bērnus disciplinēt ir grūti. Viņi citādi reaģē uz “sodiem”, viņus ir grūti ietekmēt, izmantojot kritiku vai jebkura cita veida negatīvu izpausmi. Ja bērnam ar UDHS uzkliedz, tad viņš drīzāk nevis paklausīs, bet, piemēram, metīs kaut ko pret sienu vai aizcirtīs durvis, pat ja labi zina, ka tas viņam radīs vēl lielākas nepatikšanas. Rāšanās, moralizēšana, uzkliegšana bieži aizsāk karu starp vecākiem (vai skolotāju) un bērnu.

Terēza Gelegera, kas ir daudz strādājusi ar šiem bērniem, piedāvā trīs disciplinēšanas stratēģijas, ko var savstarpēji kombinēt. Tās ir – izvēle, izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi,

loģiskās konsekvences.

Pēc savas pieredzes varu apgalvot, ka šīs stratēģijas arī no pieaugušā prasa pamatīgu sevis disciplinēšanu, saņemšanos, domāšanu, radošu pieeju un plānošanu, un, ja par tām aizmirstas, izmantojot daudz vieglākas disciplinēšanas metodes (sarāšanu, uzkliegšanu u. tml.), bērna uzvedība krasi pasliktinās.

Ideālā variantā bērnam ar UDHS (un ne tikai tādam bērnam) ir vajadzīgs pieaugušais, kas bērnu respektē un dod viņam ierobežotu brīvību, kad vien tas ir iespējams, tajā pašā laikā ar mīlestību un noteiktību prasot konkrētu disciplīnu.

Mazliet sīkāk par minētajām metodēm.

Izvēle

Izmantojot šo metodi, pieaugušais bērnam dod izvēles iespēju starp diviem konkrētiem rīcības variantiem un pēc tam it kā neizrāda ne mazāko interesi par to, ko bērns izvēlējies. Tas bērnam ļauj justies brīvam un neatkarīgam– šīs izjūtas viņam ir ļoti svarīgas. Vienlaikus tas arī bērnu strukturē, sniedzot viņam tik nepieciešamo drošības izjūtu. Īpaši būtiski ir, lai pieaugušais nekādi neietekmētu bērna izvēli, nedz arī izrādītu apmierinājumu vai neapmierinājumu par izdarīto izvēli. Bet – pieaugušais ne reizi nedrīkst padoties un pieļaut izņēmumu, pieļaut, ka izvēles nosacījumi tiek mainīti, lai arī kā bērns to mēģinātu panākt. Ja bērns kaut vienu reizi sajutīs, ka nosacījumi nav negrozāmi, viņš vēl neskaitāmas reizes mēģinās tos mainīt.

Piemēram, bērns grib skatīties televīziju, nevis kārtot savu istabu. Viņam tiek dota izvēle: tu vari skatīties televīziju, ja vien tava istaba ir kārtībā. Turklāt, ja bērns izvēlas, ka neskatīsies televīziju un nekārtos arī istabu, pieaugušais nedrīkst izteikt nekādus aizrādījumus vai izrādīt kaut kādas emocijas. Šim noteikumam jāpaliek spēkā arī tad, ja pēc kāda laika sākas raidījums, ko bērns ļoti vēlas redzēt. Tikpat mierīgi vajadzētu reaģēt arī uz sākumā gandrīz neizbēgamajām bērna dusmu lēkmēm vai asaru plūdiem, kad izrādās, ka līdz kārotajam raidījumam istabu sakārtot vairs nevar pagūt.

Izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi

Kā jau tika minēts, bērni ar UDHS uz tradicionāliem sodiem reaģē ar dusmām un izteiktu pretestību. Šī “izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi” metode ir noderīga, kad bērns kādos konkrētos apstākļos neuzvedas atbilstoši, traucē. Bērnam vienu reizi ļoti skaidri, saprotami un mierīgi (visai būtisks ir acu kontakts!) tiek izstāstīti noteikumi, kas turpmāk līdzīgā situācijā būs spēkā (kas ir viņa “privilēģija”, un kādā gadījumā viņš to var zaudēt). Pēc tam šie noteikumi vairs netiek mainīti. Turklāt bērns netiek slavēts nedz par labu uzvedību, nedz rāts – par sliktu. Akcents netiek likts uz bērna uzvedību, bet gan uz to, kā jūtas pārējie.

Piemēram, bērns skaļi uzvedas, “ārdās” un visādi traucē, kad ir nolemts kopīgi noskatīties kādu filmu. Privilēģija šajā gadījumā ir atrasties istabā, kur pārējie ģimenes locekļi skatās televīziju. Bērnam jāpaskaidro, ka ir svarīgi, lai tie, kas to vēlas, var netraucēti noskatīties filmu. Ja bērns traucēs, viņam būs jāiet prom uz citu istabu, lai citiem būtu iespēja skatīties filmu, un ka tas nav sods, bet situācijas risinājums. Bet ne tad, kad bērns saņemas un paliek, un arī ne tad, kad viņam jādodas uz otru istabu, bērnam nevajadzētu veltīt nekādu īpašu uzmanību, jo visi uzvedības traucējumi lielā mērā ir domāti tieši pieaugušo uzmanības pievēršanai. Ar laiku bērns spēs savaldīties aizvien ilgāk, turklāt viņam veidosies pašcieņa, jo tikai viņš pats ir atbildīgs par to, ka drīkst uzturēties tur, kur vēlas.

Loģiskās konsekvences

Metodes būtība – panākt, lai bērns mazāk runātu pretī un visādi citādi izrādītu necieņas pilnu uzvedību. Izmantojot loģiskās konsekvences, būtiskākais ir, lai bērns tās neuztvertu kā soda veidu, jo tad var sākties kārtējais karš. T. Gelegera uzskata, ka jebkura veida necieņu demonstrējošu uzvedību ir iespējams sekmīgi mainīt jau no trīs gadu vecuma. Kā to darīt?

1. Ievērojiet, saklausiet pretimrunāšanu (vai citu necienīgu uzvedību). Ja bērna uzvedība jūs aizvaino, aizkaitina, apgrūtina vai liek justies bezpalīdzīgam – tā ir pretimrunāšana.

2. Izvēlieties pareizo, uzvedībai atbilstošo konsekvenci. Tas ir pats grūtākais, un vecākiem visu laiku “jātur pa rokai” iespējamā konsekvences ideja. Jebkura bezkaunīga atbilde vai rīcība automātiski nozīmē, ka bērns nevarēs darīt to, ko grib vai ir ieplānojis, – iet ciemos pie drauga, braukt uz futbola treniņu vai vēl kaut ko citu. Lai parādītu saistību starp bērna uzvedību un zaudējumu, ir jāpaskaidro, ka viņa uzvedība ir pieaugušo sakaitinājusi, pieaugušais ir iztērējis daļu enerģijas un nu ir noguris. Tādēļ viņš nevar aizvest bērnu uz ieplānoto nodarbību.

3. Izpildiet teikto, pat ja tas jums pašam sagādā neērtības. Nekad neļaujieties, lai jūs pierunā.

4. Izvairieties no cīņas ar bērnu. Neļaujieties iesaistīties strīdā. Nepaskaidrojiet un neattaisnojiet savu rīcību.

Tāpat kā iepriekšējās metodēs, arī šajā ir svarīgi nedusmoties un nekļūt naidīgam, nelasīt bērnam morāli un neiecentrēties uz to, ko viņš dara. Sarunā ar bērnu jāuzsver tas, kā viņa uzvedība ir likusi justies jums (sarūgtinātam, aizvainotam), un īsi jāpasaka, ka paredzētā aktivitāte ir atcelta tāpēc, ka jūs tā jūtaties. Piemēram, pieaugušais var teikt: “Man šāda runāšana šķiet aizvainojoša, tas sabojāja man garastāvokli, tādēļ es nolēmu nevest tevi pie Jāņa.”

Iespēja palīdzēt bērnam mainīt viņa uzvedību, lai būtu vieglāk gan viņam pašam, gan apkārtējiem, ir būtiska. Bet vēl svarīgāk ir katru dienu atrast pietiekami daudz laika, kad bērns var saņemt pozitīvu uzmanību. Ja šīs pozitīvās uzmanības trūks, nekādas taktiskās metodes nelīdzēs.

Daži no kritērijiem, kas ļauj konstatēt, ka bērnam, iespējams, ir UDS vai UDHS.

Ja ir aizdomas par UDS, tad bērns:

1. bieži nepievērš uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas, pildot skolas darbus un citus uzdevumus;

2. ar grūtībām notur uzmanību, izpildot uzdevumu;

3. atstāj iespaidu, ka neklausās, kad tiek runāts tieši ar viņu;

4. nespēj sekot instrukcijām vai pabeigt iesākto darbu;

5. ir neorganizēts;

6. ar grūtībām izpilda uzdevumus skolā un mājasdarbus;

7. zaudē savas lietas (grāmatas, burtnīcas, pildspalvas utt.);

8. viegli novērš uzmanību ārēju stimulu iespaidā;

9. ir aizmāršīgs attiecībā pret saviem ikdienas pienākumiem.

Psihosomatiskās medicīnas definīcija un īsa tās ideju attīstības vēsture. Gunta Ancāne (2004/02)

Psihosomatiskā medicīna dažādos laikos un attīstības periodos ir dažādi definēta. Šobrīd psihosomatiskās medicīnas īsa definīcija ir: Psihosomatiskā medicīna ir zinātne par ķermeņa, psihes un sociālo faktoru mijiedarbību un to lomu cilvēka psihisko un somatisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, ārstēšanā, prognozē un profilaksē. Psihosomatiskā pieeja pacientam balstās uz līdzsvara principu, uz koncepciju par ķermenī un psihē noritošo procesu vienlaicīgumu un vienādo nozīmību.

Loģiski, ka ārstu uzmanības centrā ir atradies ķermenis (tai skaitā smadzenes). Ilgstoši galvenokārt tika pētītas savstarpējās sakarības starp ķermeņa fizikālajiem un ķīmiskajiem procesiem, piemēram, – kā mainās bioķīmiskās reakcijas, svārstoties ķermeņa temperatūrai, stāvoklim telpā, atmosfēras spiedienam u.tml., kā dažādu slimību gadījumos izmainās ķermeņa fizikālie un bioķīmiskie stāvokļi un procesi.

Rezultātā šodien medicīnā ir sasniegti izcili panākumi fizikāli – tehniskajās un laboratoriskajās izmeklēšanas un ārstēšanas metodēs, ieskaitot mūsdienu medikamentozās ārstēšanas pārsteidzošās iespējas.

Psihosomatiskā pieeja piedāvā, nesamazinot uzmanību pacienta ķermenim, relatīvi vairāk uzmanības pievērst pacienta psihei –tās stāvoklim un tajā noritošajiem procesiem.

Protams, psihes faktora lomu pārvērtēt arī būtu bīstami (jebkurš līdzsvara traucējums cilvēka funkcionēšanā vai ārstēšanā var novest pie patoloģijas). Veselīgā cilvēka funkcionēšanā nekādā gadījumā nedrīkst noniecināt ķermeņa nozīmi – pēdējā laikā medicīnā dažreiz novērojamā pārliecīgā aizraušanās ar psihiskajiem procesiem draud izjaukt pacienta ārstē¬šanā nepieciešamo līdzsvaru uz otru pusi, neattais¬nojami lielu nozīmi pievēršot psihiskajiem procesiem un samazinot somatiskā komponenta nozīmi. Šis fenomens daļēji izpaužas mistiskās domāšanas kapacitātē, ticēšanā brīnumiem, ārstē¬šanas iespējām pa telefonu u.tml., kas pašie¬dves¬mas veidā var dot zināmu efektu gadījumos, kad var prognozēt pašizārstēšanās varbūtību, bet prognostiski nopietnu slimību gadījumā līdzsvars neatgriezeniski var nosvērties uz situāciju, kad jāatzīst: vairs nevar izārstēt. Es te domāju relatīvi lielo ielaisto somatisko slimību skaitu. Un ne tikai ekstrasensu vai pūšļotāju problēmas dēļ. Psihiskā faktora lomas pārvērtēšanas piemērs ir arī slavenā komponista Džordža Geršvina slimības gadījums. Tā vietā, lai pacientam diagnosticētu un ārstētu galvas smadzeņu ļaundabīgu audzēju, viņam ieteica psihoanalīzi, ko viņš apmeklēja divus gadus, līdz tika uzsākta integrēta un adekvāta ārstēšana. (1)

Tātad svarīgs un nepieciešams pacientu veiksmīgas ārstēšanas priekšnosacījums ir integrācija ārsta domāšanā kā diagnosticēšanas, tā ārstēšanas procesā.

Šie līdzsvara meklējumi ir noveduši pie tā, ka tagad šie paši fizikāli – ķīmiskie procesi ķermenī tiek pētīti saistībā ar psihiskajiem faktoriem, kā tie mainās dažādu jūtu ietekmē.

Pēdējos gadu desmitos ir izveidojušās tādas jaunas medicīnas nozares kā psihofizioloģija, psihoimunoloģija, algoloģija u.tml., kur psihisko un somatisko procesu integrācija un mijiedarbības pētīšana ir to būtība un jēga.

Tātad medicīnas attīstība no ārsta prasa jaunu, integrētu domāšanu, kas akceptē psihisko un ķermenisko funkciju vienlaicīgumu. Praksē tieši šo vienlaicīguma principu reizēm nav tik viegli izprast.

Dabaszinātnēs un to pētījumu metodoloģiju stilā izglītotam ārstam vieglāk ir domāt cēloņa – seku kategorijās, piemēram, ēdiena smarža un izskats izsauc siekalu sekrēciju, respektīvi: noteikti psihiskie procesi izsauc noteiktus somatiskus procesus. Šis uzskats izskaidro samērā neveiksmīgos mēģinājumus cilvēkiem ar somatiskām saslimšanām kā slimības izraisītāju sameklēt kādu tiešu ārēju emocionālu stresa faktoru. Ar šādu pieeju tikuši pētīti un «pārpētīti» slimnieka dzīves notikumi. Ja arī zināma sakarība starp slimības paasinājumu un ārējiem stresa momentiem pastāv (kas tomēr bieži arī nav konstatējama), tad tomēr paliek neskaidra novērojamā raksturīgā neatbilstība starp stresu izraisošā notikuma un slimības smagumu (2).

Viens no specifiskākajiem stresa faktoriem šajos pētījumos ir pacientam svarīgu, tuvu cilvēku zaudējums nāves, aizbraukšanas vai šķiršanās dēļ. Saprotams, pats par sevi šis fakts neizsaka, ko cilvēks jūt. Par šķiršanos cilvēks var justies bēdīgs vai arī atvieglots, tāpat arī vainīgs, dusmīgs, aizvainots, nobijies u.tml.

Psihosomatikā galvenā loma tiek piešķirta nevis ārējā, «objektīvā» faktora iedarbībai, bet tam, kāda ir šī notikuma subjektīvā nozīme (3) paša pacienta vērtējumā – ko, piemēram, minētā šķiršanās nozīmē šim konkrētam cilvēkam. Jāņem vērā, ka šķiršanos psihiski labāk spēs pārstrādāt un somatiski nesaslimt cilvēks ar lielāku Ego spēku, bez izteiktām atkarības problēmām, u.c.(4). Un, ja arī saslims, – vieglāk tādu pacientu būs izārstēt.

Tādējādi psihosomatika pēta gan dzīves notikumu, gan psihisko stāvokļu un procesu apzināto un neapzināto nozīmi un ietekmi uz organismu. Pēta, kā šie procesi ietekmē līdzsvaru starp psihiskajiem un somatiskajiem procesiem, nodrošina ķermeņa homeostāzes saglabāšanos un psihisku veselību, ko pats cilvēks uztver vienkārši – kā labu pašsajūtu, kā veselību.

No iepriekšminētā izriet, ka ārstam ir svarīgi, nesamazinot ķermeņa faktoru nozīmi, palielināt uzmanības pievēršanu psihiskajiem, emocionālajiem faktoriem – tas nozīmē interesi ne tikai pret fizisko ķermeni ar viņa bioķīmiskajām reakcijām, bet arī pret to, kā cilvēks to pārdzīvo kā da¬u no sevis.

Šāda pieeja novērš vienpusējību, tikai dabaszinātnisku, uz orgāniem centrētu pieeju un ļauj attīstīt uz pacientu orientētu terapiju, kad ārstēšana fokusēta uz slimu cilvēku nevis uz slimību, un līdz ar to psihes, emocionālajiem faktoriem tiek atvēlēta pienācīga vieta. Bez tam šāda pieeja analizē cilvēka stāvokli ciešā sakarībā ar viņa apkārtējo vidi.

Līdz ar to šī pieeja ir efektīvāka arī profilakses ziņā, jo, fokusējoties uz etiopatoģenēzi plašā nozīmē, pēta kā pirmsklīniskos, tā klīniskos procesus.

Biežākie psihogēnie slimības izraisošie (emocionālie) faktori (5) ir cilvēka apzinātie un īpaši neapzinātie konflikti un dzīves krīzes. Psihosomatiskā medicīna pēta visus trīs etiopatoģenēzes faktorus: – predisponējošos, izraisošos un slimību uzturošos faktorus.

Predispozīcija ir iedzimta (ģenētiskie faktori) vai iegūta gatavība saslimt ar noteiktu somatisku vai psihisku saslimšanu, bet tas nenozīmē, ka cilvēks noteikti ar to saslims.

Ja slimība vienreiz ir manifestējusies, tai ir tendence attīstīt pašai savu, ar apkārtējo vidi cieši saistītu dinamiku. Šajā gadījumā slimības hronifi¬cē¬šanās procesā liela nozīme ir slimību uzturošajiem faktoriem un ārstēšanas procesā – to likvidēšanai.

Svarīgi ir atzīmēt, ka psihosomatisko traucējumu diagnozei nevajadzētu būt stādītai pēc izslēgšanas principa.

Psihosomatisko traucējumu pozitīvajā diagnostikā svarīga ir visu trīs grupu faktoru mijiedarbības izpratne. Piemēram noder skaidrojums par alerģiskajiem procesiem maziem bērniem. Protams, eksistē reakcija alergēns–antiviela un organisma paaugstināta jutība. Tomēr uzturošais faktors pietiekami bieži slēpjas mātes–bērna attiecību neapzinātajā dinamikā, un bērna alerģija, piemēram, pret mājas putekļiem vai pārtikas produktiem slēpj «alerģiju» jeb nepanesamību pret mātes veidoto savstarpējo attiecību veidu. Ir zināms fakts, ka pusaudžu vecumā daļa alerģisko saslimšanu beidzas spontāni, īpaši zēniem. Pierasti to skaidro ar dzimum¬hormonu iedarbību, bet pusaudža periods ir arī emocionālas separācijas periods no mātes un tēva, kad bērnam rodas pirmā reālā iespēja emocionāli attāli¬nā¬ties no vecākiem un sākt veidot pašam savu identitāti.

Reizēm pacienti paši ir pārsteigti par emocionālā faktora nozīmīgumu – piemēram, paciente, kurai bija alerģija pret vecāku mājās dzīvojošo kaķi, bija pārsteigta, ka drauga kaķis viņai alerģisku reakciju neizraisa.

Ieskats psihosomatikas vēsturē

Ideja par psihosomatisku pieeju pacientiem, par cilvēka psihes un ķermeņa vienotības neatdalāmību un tās respektēšanu, ir ar senu vēsturi. Daļa no agrāko laiku ārstu uzskatiem ir izmantojama joprojām.

Runājot par antīko pasauli, šķiet, ka psihosomatika reāli ārstu praksē nepastāvēja.

V. Broitigams (Braeutigam) citē spāņu medicīnas zinātnieku Lainu Entralgo, kurš apgalvo: kaut arī doma par psihes iedarbību uz ķermeni grieķu filozofijā (Platons, Aristotelis) izpaudās uzskatā, ka ķermenis ir pakļauts dvēselei, un bija pasludināta prāta vienvaldība, medicīnas ikdienā īpaša nozīme psihes procesiem pievērsta netika. Kaut arī Platonam pieder vārdi: «Nedrīkstētu ārstēt ķermeni bez dvēseles, jo no dvēseles nāk viss – gan labais, gan ļaunais, gan ķermenim, gan visam cilvēkam kopumā. Savukārt dvēsele būtu jāārstē ar zināmiem ārstējošiem izteicieniem, kas būtībā ir labas runas (logoi kaloi). Ar šādām runām dvēselē pieaug nosvērtība un saprātība». Tomēr ideja par vārda spēku netika ne padzi¬ināta, ne iestrādāta ārstniecības metodēs.

Viens piemērs, ka grieķu ārsti praksē vairāk uzmanības pievērsa ķermenim un psihes lomu īsti neizprata, ir Hipokrāta uzskats par histēriju kā par organismā klejojošas dzemdes slimību.

Jēdziens psihosomatisks medicīnā parādījās 19. gadsimta sākumā. Interesanti, ka tāpat kā zemūdenes, helikoptera un daudzu citu inženier¬teh¬nisko izgudrojumu idejas autors ir nevis inženieris, bet rakstnieks Žils Verns, tā arī kā šī medicīniskā termina autors tiek minēts angļu dzejnieks Semjuels Kolridžs (Samuel Coleridge), kurš, šķiet, viens no pirmajiem ir lietojis vārdu «psihosomatisks» tā modernajā, šodienas nozīmē. 1811. gadā kādā vēstulē viņš rakstījis: «Ir skaidrs, ka tas, ko es turu ārpus sava prāta, vai pareizāk zemapziņas (underconsciousness) stāvoklī, pa to laiku ar visu savu spēku iedarbojas uz manu ķermeni»(5). Kādā esejā par emocijām viņš pat lietojot jēdzienu psihosomatiskā zinātne. Interesenti atzīmēt, lai arī dzejnieks daudzus gadu desmitus cieta no dažādām ķermeņa sūdzībām, pēc viņa nāves autopsijā nekādi organiski šo slimību iemesli atrasti netika.

1818. gadā terminu psihosomatika medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots (Heinroth), kurš vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik, medicīnas romantiskajā periodā, balstoties uz morāliem aspektiem, daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika interpretēta psihiski. Tā «nelabas un grēcīgas» kaislības, piemēram, seksuālās, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām.

Desmit gadus vēlāk parādījās pretējais termins – somatopsihisks. Un idejas par to, ka «atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa» un ka «slimības jāuzlūko kā ķermeņa vājprāts».

Palīdzīgas bija arī filozofu idejas. Daži par psihosomatiskā uzskata tēvu nosauc Frīdrihu Nīči, kurš pirms Freida izvirzīja idejas par zemapziņu un prasīja ārstiem ārstēšanā ieviest jaunu morāli (5), ieviest pacientu audzinošo, respektīvi, profilaktisko, slimību novēršanas domāšanu, aicināt cilvēkus domāt par viņu dzīvesveida ietekmi uz veselību.

19. gs. beigas ir modernās psihosomatikas sākuma posms, ko nosaka Zigmunda Freida (Freud) skaidri formulētās idejas par apziņas un zemapziņas savstarpējām attiecībām un konversijas mehānisma aprakstīšana. Zigmunda Freida paliekošākais ieguldījums psihosomatikā, manuprāt, ir tieši konversijas mehānisma atklāšana.

Tomēr Freida idejas medicīnā paliek relatīvā ēnā.

No vienas puses to noteica fakts, ka psihiatri, kuru darbības lauciņā psihosomatika vismaz daļēji ir, atstāja to novārtā. No otras puses – izcilie atklājumi medicīnā kā dabaszinātnē – te minami Zemmelveisa, Koha, Pastēra atklājumi, milzīga nozīme ir Roberta Virhova šūnas («visa patoloģija ir šūnas patoloģija») atklāšanai mikroskopā, kā arī rentgena staru atklāšanai. Līdzīgi kā vēlākajos gadu desmitos – vairāk par psihosomatiskajiem procesiem ieinteresējās nevis psihiatri, bet internisti.

Iespējams, nav nejaušība, ka psihosomatikas attīstība sākusies vāciski runājošās zemēs. Iedziļināšanās vārdu semantiskajā nozīmē rāda, ka vācu valodā, un tātad arī domāšanā, pavisam tuvu atrodas jēdzieni sveiks un vesels – heil un svēts – heilig, tiem ir viena un tā pati vārda sakne. Latviešu valodā toties saspēlējas citas attiecībā uz veselību svarīgas vārdu nozīmes – vārdam veselība ir tā pati sakne, kas veselumam, šī saistība izsaka būtisku psihosomatiskajai pieejai raksturīgu domu par nepieciešamību uzlūkot slimnieku un ārstēt to kā psihes un ķermeņa veselumu. Vesels ir tikai tas, kurš jūtas kā veselums.

Viens no psihosomatiskās medicīnas veidotājiem Vācijā ir Viktors fon Vaiczakers (Viktor v.Weizsakker). Viņš attīstīja izpratni par subjektīvā faktora lomu patoloģijā, par to, ka ikviens pārdzīvojums tiek psihiski pārstrādāts, izejot no katra cilvēka īpašā iekšējā pārdzīvojuma, kurā nozīme ir ne tikai psihei, bet arī ķermeņa stāvoklim un reakcijas veidam.

Joprojām vācieši piemin arī Georgu Grodeku (Georg Groddek). Viņš ir ārsts, kurš psihoanalīzes idejas ienesa smagu somatisku saslimšanu klīnikā. Būdams ārsts Bādenbādenes kūrortā, kur ārstējās daudzi smagi somatiski pacienti – sirds slimnieki, slimnieki ar vēža diagnozi, ar tuberkulozi u.c. smagām diagnozēm, viņš atzīmēja tādu psihoanalītisko fenomenu kā transferences, rezistences u.c. lielo nozīmi ārsta–pacienta attiecību veidošanā un līdz ar to arī – ārstēšanas procesā. Pastāv uzskats, ka tieši Georgs Grodeks ieviesa Id jēdzienu, kuru, gan pārstrādājot, Freids vēlāk no viņa pārņēma.

Tomēr G. Grodeka izstrādātā teorija bija diezgan spekulatīva –viņš interpretēja patoloģiskos procesus kā jēgpilnas Id reakcijas – piemēram, uzskatīja, ka sirds slimības saistītas ar cilvēku sirds sāpēm mīlestības jautājumos u.tml.

Jēdzienu psihosomatika 1927. gadā atkal no jauna ieviesa Vīnes psihoanalītiķis Felikss Doičs (Felix Deutsch), 1928. gadā Vācijā nodibināja žurnālu «Nervu ārsts» (Nervenarzt), tā mērķis bija īpaši pievērsties psihosomatiskiem traucējumiem.

Klīniski labi izprotama ir Maksa Šura (Max Schur) de- un resomatizācijas teorija, kas mēģina izskaidrot psihosomatisko slimību rašanos. Makss Šurs, ārsts ar psihoanalītiķa izglītību, kopš 1928. gada bija Zigmunda Freida personiskais ārsts. Viņš novēroja, ka bērni primārā procesa ietvaros neapzināti reaģē uz homeostātiskā līdzsvara traucējumiem ar fizio¬loģiskajiem kontroles mehānismiem, jo Ego funkcijas vēl ir vāji izteiktas. Cilvēkam augot un nobriestot, Ego spēj dot arvien apzinātāku (sekundārais process) atbildi trauksmi izraisošajās problēmu situācijās.

Līdz ar to attīstība nozīmē psihiskās refleksijas prasmes un spējas izveidošanos, pieaug kontakts ar realitāti un kontrole pār dziņām un emocijām. Tas viss nozīmē – bērna attīstības un nobriešanas process ir nepārtraukts desomatizācijas process. Savukārt, stresa situācijās aktivējoties neapzinātajiem konfliktiem, pieaug nedrošība, kas veicina regresiju. Psihiskās spējas pārstrādāt konfliktu samazinās un atkal kā problēmas risināšanas veids parādās somatiskie simptomi (precīzāk – reakcijas). To lokalizācija ir atkarīga no orgānu sistēmas predispozīcijas, ko nosaka kā iedzimtība, tā arī personības attīstības vēsture. Tādējādi nobriešanas process tiek pārtraukts. Ego ilgāk nav spējīgs noturēt sasniegto reakciju desomatizāciju.

Uz ideju par Ego funkcijām balstās arī Aleksandra Mičerliha (Alexander Mitscherlich) izstrādātā divu fāžu regresijas teorija. Pēc Mičerliha domām, jebkuras psihosomatiskas slimības priekšnosacījums ir neiroze. Līdz ar to pirmo slimības fāzi raksturo neirotiski simptomi, kam pamatā ir represija un citi psihiskās aizsardzības mehānismi, kuru mērķis ir atrisināt radušos krīzes situāciju ar psihiskiem līdzekļiem.

Ja šāda psihiska reakcija konflikta situācijā nav pietiekami adekvāta, iestājas otrā fāze, ko raksturo ķermeņa simptomu iesaistīšanās. Šis modelis izskaidro klīnikā bieži novērojamu fenomenu – neirotiskie simptomi atkāpjas, attīstoties somatiskai slimībai, savukārt tie atkal parādās, pēdējo izārstējot.

20. gadsimta 30–os gados psihosomatiskās medicīnas intelektuālais centrs pārceļas uz ASV. 1939. gadā Felikss Doičs tur nodibināja pirmo psihosomatisko žurnālu Psychosomatic Medicine.

Flandersa Danbara (Flanders Dunbar) 1935. gadā aprakstīja dažādus slimnieku personības profilus dažādu psihosomatisko traucējumu gadījumos.

Īpaši klīniski nozīmīgs šķiet Franča Aleksandera (Alexander) devums psihosomatiskās medicīnas attīstībā. Būdams ārsts un psihoanalītiķis, viņš Čikāgā izveidoja institūtu, kurā kopā ar kolēģiem izstrādāja psihodinamikās specifitātes teoriju. Tā pēta, kādas ir neapzinātās motivācijas, kuras ietekmē psihosomatisko traucējumu rašanos. Vienkārši sakot, – kādas jūtas izraisa kādas saslimšanas?

Aleksanders (6) uzskatīja, ka psihosomatisko traucējumu cēloņi meklējami preedipālajā periodā, mātes un bērna attiecību problēmās.

Atkarībā no prevalējošajiem psihiskajiem impulsiem un attiecīgi aktivētās veģetatīvās nervu sistēmas daļas viņš izdalīja divas slimību grupas.

Pirmā slimību grupa ir saistīta ar simpātiskās nervu sistēmas aktivitātes paaugstināšanos, kas ir fizioloģiska pavadreakcija tādām izjūtām kā agresijas un konkurences jūtas. Šo jūtu izpausme darbībā ir saistīta ar cīņu vai bēgšanu, kam tad arī organismam kopumā būtu jāsagatavojas. Ja cilvēks šo darbību neveic vai nu civilizācijas uzlikto ierobežojumu dēļ, vai arī tādēļ, ka pats šīs jūtas nemaz neapzinās, izveidojas neatbilstība jeb disbalanss starp to stāvokli, ko ķermenis ir fizioloģiski ieņēmis, un apzināto psihisko stāvokli. Lai arī agresīvie simptomi apziņā ir bloķēti, simpātiskā nervu sistēma paliek aktivēta. Francis Aleksanders pie šīs grupas pieskaitīja tādas slimības kā migrēna, hipertensija, hipertireoze, sirds neiroze, reimatoīdais artrīts, vazovagālās sinkopes, cukura diabēts.

Līdzīgi ir arī ar otro slimību grupu, kam raksturīga parasimpātiskās nervu sistēmas aktivāciju, sakarā ar tādām jūtām kā vēlēšanās izbaudīt pasivitāti, atkarību būt aprūpētam, pabarotam. Pie šīs slimību grupas Francis Aleksanders pieskaitīja kuņģa čūlu (gastro¬intestinālās endoskopijas un gastroenteroloģijas attīstība šodien ļauj mums izprast, ka korektāk šai grupai būtu pieskaitīt divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību), obstipācijas, diareju, kolītu, (pēdējās trīs patoloģijas liek domāt par slimību, ko šodien apzīmē ar kairinātu resno zarnu sindromu), izsīkuma stāvokļus, bronhiālo astmu.

Tādējādi neatpazītas ilgstoši noturīgas jūtas, kuras ilgstoši nav diagnosticētas (atpazītas), ir pamatā tam, ka vienā brīdī ķermeņa homeostāzē veidojas disbalanss, kas izpaužas simptomu veidā.

Psihosomatika mūsdienās

Mūsu dienās psihosomatiskā medicīna kā atsevišķa medicīnas nozare īpaši attīstīta, manuprāt, ir Vācijā un ar nosaukumu consultation-liaison psychiatry Amerikas Savienotajās Valstīs.

Psihosomatiskā medicīna joprojām ir cieši saistīta ar psihoanalītisko / psihodinamisko psihoterapiju un psihoanalīzi, lai arī pieaug kognitīvi biheiviorālo metožu nozīme.

Pēdējos gados arvien vairāk tiek akcentēta integrācijas nepieciešamība medicīnā dažādos līmeņos: ķermeņa–psihes koncepts tiek papildināts ar smadzeņu–psihes (angļu val. – mind – brain) konceptu, tiek attīstīts pacientu komandas ārstēšanas princips, kā jau minēts, veidojas jaunas, integratīvas nozares. Piemēram, Bostonas Psihoanalītiskais institūts šodien nodarbojas ar psihoanalītisko konceptu neirobioloģijas pētīšanu. Nostabilizējas viedoklis, ka ārstiem būtu jāpazīst gan bioloģiskie, gan psihiskie patoloģijas aspekti (1).

Ķermeņa un psihes saistība. Gunta Ancāne (2004/01)

«Aiz sajūsmas aizrāvās elpa.» vai «aiz uztraukuma mute kļuva sausa.», vai «no bailēm kļuva aukstas kājas.»– katrs cilvēks vairāk vai mazāk pats savā dzīvē ir izjutis psihes un ķermeņa norišu ciešo saistību.

Tā arī ir psihosomatikas būtība – vienlaicīga procesu norise visā cilvēka organismā kopumā. Procesus, kas notiek ķermenī, tai skaitā smadzenēs, sauc par biodinamiskajiem procesiem, procesus cilvēka psihē – par psihodinamiskajiem procesiem. Tie vienmēr norit paralēli. Visiem cilvēkiem. Cilvēki atšķiras ar to, kurus no šiem procesiem tie izvēlas akcentēt – ķermeniskos vai psihiskos. Šajā gadījumā ar psihiskajiem procesiem, pirmkārt, būtu jāsaprot emocionālie. Psihosomatikas izprašanai emociju lomas izpratne ir īpaši nozīmīga. Cilvēks nemitīgi uztver apkārtējos notikumus un kairinātājus, un uz tiem gan apzinātā, gan neapzinātā līmenī nemitīgi reaģē. Šī reakcija ir adaptācijas spējas pamatā.

Patiesībā varam teikt, ka bieži vien mūs ietekmē ne tik daudz paši ārējās pasaules notikumi, kā mūsu fantāzijas par tiem un par to, kā šie notikumi varētu mūs ietekmēt. Tādējādi ne vienmēr mūsu emocionālā reakcija pasaka ko jaunu par apkārtējo realitāti, – biežāk tā atspoguļo mūsu pašu iekšējo –psihisko realitāti, kuru nosaka kā apzinātās, tā arī neapzinātās pagātnē biežāk pārdzīvotās jūtas. Un tomēr – arī tai mums ir jāadaptējas.

Piemēram, tāds fakts kā divnieka saņemšana. (Varētu jau teikt – skolā, bet nosacītus «divniekus» mēs katrs ik pa brīdim saņemam arī kā pieaugušie, jo neviens jau nav nekļūdīgs).

Vienam tas izraisīs tādas jūtas kā nepatiku, neapmierinātību, aizkaitinājumu pret sevi un/vai citiem, dusmas. Citam – bēdas, vēl citam – bailes, izmisumu, pat šausmas.

Šo un citu emocionālo reakciju veidošanās ir cieši saistīta ar vecāku un apkārtējo cilvēku sagaidāmo reakciju uz «divnieku». Bērns, kurš irpieredzējis, ka vecāki neveiksmju gadījumā viņu nesoda, bet mierīgi sagaida no viņa kļūdas pakāpenisku izlabošanu nākotnē, divnieku emocionāli (un līdz ar to arī ķermeniski) pārdzīvos daudz vieglāk, nekā tas bērns, kuram divnieks nozīmē iznīcinošas kritikas saņemšanu, pat sodu vai kādu citu emocionālas atstumšanas un nežēlības izpausmi.

Tādējādi caur apkārtējās pasaules notikumu emocionālu izvērtējumu mēs pastāstām sev un citiem, kāda ir mūsu iekšējā pasaule – tā emocionālā pasaule, kurā mēs (apzināti vai neapzināti) dzīvojam un uz kuru pastāvīgi emocionāli (apzināti, bet biežāk neapzināti) un līdz ar to arī ķermeniski reaģējam.

Psihosomatisko traucējumu un slimību pamatā ir noteikta cilvēka organisma anatomiska un fizioloģiska īpašība – emocionālās reakcijas ir cieši saistītas ar ķermeniskajām jeb, runājot ārstu un medmāsu valodā, arsomatiskajām reakcijām. Šīs somatiskās reakcijas psihosomatikas sakarā mēdz apzīmēt vēl arī ar vārdiem veģetatīvās reakcijas, kas nozīmē cilvēka apzinātai gribai nepakļautās, tās, kuras regulē veģetatīvā jeb autonomā nervu sistēma.

Fakts, ka katru emociju vienmēr pavada virkne somatisku, veģetatīvu reakciju, tas ir, iekšējo orgānu funkciju izmaiņas, ārstiem ir zināms jau sen. Cilvēka organisms ir izprotams tikai kā visu funkciju vienība. Smadzenes un to darbība – psihe, cilvēka ķermenī nav izolētas no ķermeņa. 1905. gadā Zigmunds Freids rakstīja, ka pat doma neeksistē bez savas somatiskas izpausmes un līdz ar to ir potenciāli spējīga izmainīt ķermenī noritošos somatiskos procesus [1].

Ārstēt slimību vai slimnieku?

Te mēs nonākam pie medicīniskās aprūpes kvalitātei būtiska jautājuma: kam tad būtu jābūt ārsta un medmāsas uzmanības centrā diagnostikas un ārstēšanas procesā– slimniekam vai slimībai? Neapšaubāmi, kā rāda medicīnas prakse, izcilākie panākumi ir gūti tad, ja ārstam ir bijis pietiekami daudz laika un prasmes diagnosticēt un ārstēt nevis slimību, bet konkrētu cilvēku. Visā viņa veselumā – ar konkrētu iedzimtību, anatomisko uzbūvi, raksturu un emocionālās reakcijas veidu.

Jau pirms mūsu ēras slavenākās ārstu skolas, arī Hipokrāta skola, aicināja ārstēt nevis slimības, bet slimniekus [2]. Raksturīgi, ka toreiz akcentēja atziņu, ka daudz svarīgāka par pareizu diagnozes noteikšanu ir ārsta spēja paredzēt slimības turpmāko attīstību.

Tas ir jautājums par spēju noteikt prognozi konkrētajam pacientam, un šī ārsta prasme individualizēt rodas tikai ar pieredzi [3].

Aksels Munte Stāstā par Sanmikelu [4] ataino šādu epizodi. Dr.Norstroms, pie kura slimnieki tiecas mazāk, jautā savam draugam dakterim Muntem: «Man gribētos, lai tu atklātu savu panākumu un manu neveiksmju noslēpumu». Muntes atbilde ir: «Esmu pārliecināts, ka tu daudz labāk par mani pazīsti kā slima, tā vesela cilvēka miesu, taču iespējams, ka es savukārt labāk pazīstu cilvēka dvēseli».

Jādomā, ka tieši šajā prasmē – saskatīt aiz slimības simptomiem pašu slimnieka personību, lielā mērā arī slēpās Dr. Aksela Muntes panākumi.

Lai arī ārstu apmācībā no senseniem laikiem tiek akcentēta nepieciešamība izmeklēt slimnieku a capite ad calcem (no galvas līdz papēdim), paradoksālā kārtā medicīnas studiju laikā fokuss joprojām tiek likts uz slimību un nevis uz pacientu. Pacients ir tikai subjekts, kuram piemīt tas, kāpēc tiek studēts– slimība. Objekts ir slimība. Attiecībā uz pacientu – iegūtais priekšstats, lai arī stingri zinātnisks, ir fragmentēts – pacients tiek attēlots kā iekšējo orgānu un sistēmu kopsumma, bez savienošanas vienotā struktūrā, veselumā.

Dažu ārstu praksē šī slimnieka un slimības pastāvēšana paralēli, katram atsevišķi, nebeidzas visu darba mūžu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daži ārsti ir gatavi noraidīt psihoterapeitiskās pieejas un metodes ārstēšanā. Jo pielietot psihoterapiju nozīmē zināmā mērā atsegt sevi kā personību, no kā daudzi baidās.

Arī praksē ārpus universitātes klīnikas sienām jaunais ārsts psihosomatisku pieeju pacientam var redzēt reti. Tam ir vairāki izskaidrojumi, vienkāršākais meklējams virspusējākā, finansiālā līmenī: mūsdienās ministrijas iedalītās oficiālās divpadsmit minūtes vienam pacientam var nodrošināt mītu par vizīti pie ārsta, bet nevar nodrošināt medicīniski korektu, ārsta izglītības pakāpei un zināšanām atbilstošu diagnostikas un ārstēšanas procesu.

Ikdienas praksē ārsts regulāri sastopas ar šādu dilemmu: kas pacienta sūdzību mazināšanai ir nozīmīgāks – objektīvās atrades akcentēšana, jauno tehnisko un laboratorisko izmeklēšanas metožu akcentēšana vai iedziļināšanās pacienta iekšējā pasaulē?

Ir vairāki iemesli, kāpēc ārsti labprātāk izvēlas pirmo ceļu:

n iedziļināšanās otra pasaulē ir grūta, jo saasina paša sāpīgos pārdzīvojumus,un pietrūkst zināšanu, kā iedziļināties un kā izprast.

Tas saistīts ar to, ka medicīna par eksperimentālu dabas zinātni kļuva daudz ātrāk kā psiholoģija, jo tā kā zinātne attīstās tikai apmēram 100 gadus, pirms tam ilgstoši ar psiholoģiju saistījušies dažādi maģiski priekšstati.

Emocijas un ķermenis

Runājot par psihosomatiku, no visām psihes izpausmēm vissvarīgākās ir emocijas. Patiesībā visi psihosomatiskie traucējumi un slimības reizē ir arī emocionālie traucējumi.

Vārds emocijas cēlies no latīņu valodas vārda emovere, kas nozīmē satraukt, saviļņot. Emocijas patiešām ir tās, kuras konkrētajā situācijā cilvēkam neatļauj būt vienkārši «mašīnai, datoram», kam vienalga, kas ap viņu un viņā notiek, emocijas ir tās, kas padara viņu cilvēcisku, kas katrā noteiktā situācijā ierosina cilvēka darbību.

Līdz ar to emocijām ir liela loma organisma adaptācijas procesos. Tieši emocijas ir tās, kas dod informāciju par ārējās pasaules objektiem, par paša organisma stāvokli un par to savstarpējām attiecībām. Emocijas signalizē, kas patlaban notiek, kāda ir tā nozīme un kāda šobrīd, no adaptācijas viedokļa, dotajam organismam ir vislabākā atbildes reakcija.

Jāatzīmē, ka jūtu veidošanās ir sarežģīts process, un bieži aktuālie notikumi mēdz izsaukt jūtas, kas ir neapzinātu bērnības traumatisko pārdzīvojumu radītas. Bet tā jau ir cita tēma – par zemapziņā izstumto jūtu reaktualizāciju.

No dažādām emociju klasifikācijām šīs tēmas sakarā es minētu divas.

1. Patīkamās un nepatīkamās emocijas.

Ir emocijas, pēc kurām mēs visi ilgojamies, un ir emocijas, no kurām apzināti vai neapzināti vairāmies. Ir patīkamāk, piemēram, būt priecīgam, nekā dusmīgam. Tomēr, ja reiz apkārtējā situācija ir tāda, kura dusmas izsauc, tad ir svarīgi tās apzināties, jo dusmas signalizē, ka kāds ir pārkāpis cilvēka intīmā lauka robežas.

Sadzīvē šī otra cilvēka robežu pārkāpšana bieži mēdz notikt citiem nepamanāmā veidā. Tomēr tās būtība visbiežāk ir otra individuālo vēlmju neakceptēšana.

Piemēri par neiedziļināšanos otrā cilvēkā un tā vainošanu varētu būt šādi – tēvs bērnam: «Kā tu drīksti negribēt tagad ēst? Māte ir pūlējusies, gatavojusi.» Vai arī: «Nu kā tu vari būt tik slinks un nelasīt grāmatas, paskaties, kā tava māsa / brālis to dara.» u. tml.

Tātad, lai arī dusmas ir cilvēkam pašam nepatīkamas emocijas, tomēr tās ir šai gadījumā nepieciešama adaptatīva reakcija. Dusmas ļauj apjēgt, ka kāds dara ko tādu, pret ko savs personības lauks ir jāaizsargā un tās ir spējīgas organismu arī fizioloģiski sagatavot gaidāmajam sevis aizstāvēšanas procesam.

Tādējādi ir saprotams, ka nav pamata runāt par labām un sliktām vai pozitīvām un negatīvām emocijām, jo visas emocijas savā reizē un savā vietā ir labas un ļauj mums adekvāti reaģēt uz apkārtējiem notikumiem un uz mums vērsto cilvēku rīcību.

2. Emociju klasifikācija pēc psihofizioloģiskā raksturojuma:

a) emocijas, kas sagatavo organismu sagaidāmajai psihiskajai un fiziskajai slodzei; te minamas trauksme, bailes, nemiers, dusmas u.tml., kuru pamatā ir vēlēšanās kaut ko izdarīt, piemēram, paspēt uz pienākošo autobusu. Šīs emocijas pavada veģetatīvas reakcijas – asinsspiediena celšanās, paātrināta sirdsdarbība, elpošanas biežuma palielināšanās, relatīva asins pārsadale organismā – pastiprināta asiņu pieplūde lielajiem kāju muskuļiem u.tml.;

b) emocijas, kas saistītas ar nodomātā uzdevuma sekmīgu izpildi; te minamas prieka, laimes, gandarījuma u.c. izjūtas. Šo emociju iedarbība uz ķermeni veselības ziņā ir izcili vērtīga, jo tā līdzsvaro iekšējo orgānu funkcijas. Piemēram, ja ir bijis paaugstināts asinsspiediens, to pazemina; ja bijis pazemināts – paaugstina, ja ir bijis paātrināts sirds ritms, to palēnina, ja palēnināts – paātrina utt. Tas nozīmē, ka šī emociju grupa tiešā veidā piedalās psihiskās un fiziskās veselības uzturēšanā.

Slimības gadījumā minēto fizioloģisko saistību dēļ šīm emocijām piemīt ārstnieciskas īpašības. Ne par velti mēs sakām: «prieks ārstē», arī «smiekli ārstē». Tam ir noteikts psihofizioloģisks pamatojums.

Te būtu minams kāds praktisks aspekts. No iepriekš minētā varētu maldīgi secināt, ka veselības uzturēšana var notikt manipulatīvā ceļā: it kā svarīgi tikai otram pateikt labus vārdus, uzslavēt utt. Tā gluži nav, jo būtiskas ir dažas nianses.

Lai šīs izjūtas rastos, teicējam sacītais ir jāizjūt, t.i., slavētajam ir jājūt, ka tas, kurš slavē, pats par to priecājas. «Pliki» vārdi, kas neizsaka tiem atbilstošas jūtas, parasti ir plika graša vērti un tā arī šajā gadījumā.

Otra nianse – slavētajam ir jājūtas, ka viņš šos slavējamos vārdus tiešām, vismaz kaut kādā ziņā, ir pelnījis. Nepelnīti vārdi ne prieku, ne gandarījumu nenes. Varbūt drīzāk pastiprina neuzticību sacītajam vai arī rada sīku atvieglojuma sajūtu, ka izdevies citus piečakarēt.

c) emocijas, kuras saistītas ar uzdevuma neveiksmīgu izpildi, pie tam vienalga, vai vienkārši nepaveicās, vai uzdevums varbūt vispār nebija paveicams. Tādos gadījumos cilvēks jūt bēdas, bezcerību, bezpalīdzību, sarūgtinājumu, izmisumu, u.tml. Arī šīm jūtām, dabiski, ir sava veģetatīvā komponente un diemžēl šīs somatiskās reakcijas neietekmē organismu labvēlīgi, noteiktos gadījumos tās noved pie dažādu traucējumu un slimību veidošanās.

Runājot par emocijām, svarīgs ir jautājums, kā cilvēks pret saviem pārdzīvojumiem un izjūtām izturas. Pēc attieksmes pret saviem pārdzīvojumiem cilvēkus var iedalīt divās grupās:

a) cilvēki, kas fokusējas uz savām izjūtām (nedrošība, bailes, bezcerība, bezpalīdzība, izmisums, vientulības izjūta u.c.), uz savu emocionālo nelabsajūtu, un savu pašsajūtu mēģina uzlabot, risinot savas psihiskās (emocionālās) problēmas;

b) cilvēki, kuru psihiskās veselības resursi konkrētā brīdī nav pietiekami, fokusējas uz nepatīkamo emociju somatiskajiem pavadoņiem– veģetatīvajām reakcijām no iekšējo orgānu puses, t.i., uz somatiskajiem simptomiem. Tā ir cilvēku grupa ar tendenci somatizēties.

Kā jūtas «pārvēršas» slimībā?

Somatizācija ir tāds neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms, kad emocionālas problēmas cilvēks, pats sev neapzinoties, izsaka ne ar muti, bet ķermeņa simptomiem. Jo vairāk cilvēks noliedz savas jūtas un cenšas nebūt ar tām kontaktā, jo vairāk viņam jārēķinās ar to, ka izstumtās jūtas izpaudīsies ar dažādiem somatiskiem simptomiem.

Piemēram, situācijā, kad cilvēks baidās pateikt savam mīļotajam draugam vai radiniekam, ka šoreiz nu gan ir pamatīgi noskaities uz viņu, dažādu morālu aizspriedumu dēļ viņš varētu mēģināt savas dusmas «nejust», respektīvi, izstumt no apziņas zemapziņā. Tad var gadīties, ka pēc brīža viņš jutīs, ka nav dusmīgs, bet ka sākušās, teiksim, stipras galvassāpes.

Somatizācija sastopama ļoti bieži. Kā rāda pasaulē slavenākie epidemioloģiskie pētījumi par psihisko veselību, – ģimenes ārsta pieņemšanā dažādās pasaules valstīs apmēram līdz 60% pacientu ierodas ar psihiskām un psiholoģiskām problēmām (T.B.Ustun, N.Sartorius, 1995).

Lielā mērā šo procesu nosaka tāda cilvēkiem raksturīga īpašība kā nevēlēšanās, bailes tikt uztvertiem par psihiski slimiem. Prestižāk ir būt somatiski slimiem, jo tad cilvēkam

ir kāda slimība, (angl. I have smth.), nevis viņš pats ir slims (angl. I am.), kas apdraud sociālo labklājību un pašcieņu, un, kas varbūt ir vissvarīgākais – par somatiskas slimības esamību cilvēks var nejusties atbildīgs [5].

Daļa cilvēku joprojām saslimst ar klasiskajām psihosomatiskajām slimībām vai funkcionālajiem traucējumiem. Tomēr, pateicoties tam, ka fiziskā veselība daudziem ir pietiekami laba, mainoties dzīves stilam, notiek psihosomatisko traucējumu metamorfoze.

Modernā dzīves stila rezultātā ir radusies vesela slimību grupa, kas pieder pie psihosomatiskajiem traucējumiem un rada problēmas gan ģimenes ārstiem, gan dažādiem speciālistiem. Literatūrā tās dēvē par pseidoslimībām vai pseidodiagnozēm [6].

Ir uzskats, ka veidojas pat pseidoslimību epidēmija, kuras radīšanā netieši iesaistīti gan ārsti, gan pacienti. Pacienta mērķis ir, lai diagnoze skanētu kā organiska, ārsta – lai zināmā mērā piepildītu pacienta vēlmes. Pēdējā desmitgadē populāras ir ap 10 pseidoslimību diagnozes, īpaši populāra– izdegšanas sindroms (burn out syndrome). Betārstiem zināmas ir arī tādas diagnozes kā hroniska noguruma sindroms, hroniska noguruma un imūndeficīta sindroms, encefalomielīts ar muskuļu sāpēm, totālās alerģijas sindroms, fibromiaļģija, fibromiozīts, reaktīva hipoglikēmija,u.c.

Pētījumi rāda, ka, izmeklējot ar pseidodiagnozēm slimu pacientu psihisko stāvokli, statistiski ticami biežāk viņiem atrod saslimstību ar trauksmi un depresiju. Tādējādi varam teikt, ka šīs pseidodiagnozes slēpj sevī sociāli-psihisko distresu.

Šo pseidoslimību biežākie simptomi ir visai nespecifiski: nogurums, vājums, nespēks, galvas reiboņi, samazināta koncentrēšanās spēja, ēstgribas trūkums un krišanās svarā, raksturīgi dažādi sāpju sindromi un miega traucējumi.

Simptomi, kas saistīti ar depresiju un trauksmi it kā «ievietojas» modes diagnozes sindromoloģijā un tālāk jau nepareizi tiek interpretēti kā somatiskas slimības izpausme.

Tādējādi modernās diagnozes atļauj komfortabli noslēpt psihosociālo distresu abiem – gan ārstam, gan pacientam.

Šī procesa dziļākā būtība ir tā, ka, uzstādot pseidodiagnozi, tiek apmierināta cilvēka vajadzība pēc aprūpes. Un tas ir svarīgs atveseļošanās priekšnosacījums dzīves stresu nomāktam cilvēkam – justies pieņemtam, mīlētam, pažēlotam.

Nepieciešamība pēc aprūpes ir pašsaprotama visiem cilvēkiem, bet pacientiem ar t.s. «modernajām diagnozēm» tā ir īpaši izteikta. To veicina tādas personības iezīmes kā augsti iekšējie standarti, izteikta pienākuma apziņa, hipersociāla uzvedība (pārlieku liela sociālo normu ievērošana), tieksme gūt panākumus, grūtības akceptēt jebko mazāku par 100% [7]. Cilvēki, kuriem šīs personības iezīmes ir sevišķi spilgti izteiktas, ir biežāk pakļauti augsta stresa līmenim nekā citi. Sekas – izsīkums kā dzīves veids, kad par vienīgo atpūtas iespēju kļūst slimošana. Sociāli akceptējamāk – arsomatiskajām saslimšanām.

Tādējādi mūsdienās pastāv tendence somatizācijai kļūt par sociāli kulturālā līmenī akceptētu komunikācijas līdzekli. Par dzīves stresu (distresu) pārvarēšanas līdzekli (Katon, 1984).

Ir vairākas teorijas, kas izskaidro somatizācijas procesa veidošanos. Svarīgākās no tām ir trīs: attīstības teorija, psihodinamiskā teorija un stresa teorija.

1. Attīstības teorija.

Šī teorija uzsvaru liek uz faktu, ka cilvēkam nav bijusi iespēja sevī attīstīt verbālas un kognitīvas prasmes izteikt savas jūtas, īpaši nepatīkamās emocijas un psihisku distresu. Viņš it kā baidās, ka izsakot, cik slikti viņš jūtas, varētu citus ar to aizvainot vai apgrūtināt.

Saprotams, ka cilvēks iemācās savas izjūtas izprast un izteikt ģimenē. Tātad arī ne-iemācīties izteikt jūtas parasti iemācās ģimenē.

Piemēram, ja vecāki «nesaprot», kā bērnam tā vienkārši var negaršot zupa vai kāds cits ēdiens, toties «saprot», ka bērns nevēlas ēst zupu tāpēc, ka viņam ir «slikti» vai sāp vēders, tad šāds bērns arī kā pieaudzis cilvēks neapzināti mēģinās savas problēmas atrisināt ar somatizācijas palīdzību. Tātad attīstības teorija uzsver, ka pacienti, kuri somatizējas, bērnībā ir piedzīvojuši arī savu vecāku neprasmi izteikt savas jūtas.

Piemēram, bija jārēķinās, ja mātei vai tēvam kas nepatiks bērna mācību atzīmēs vai uzvedībā, viņi savu neapmierinātību izteiks ar somatizācijas palīdzību – sūdzēsies vai nu par sāpēm sirdī, vai galvassāpēm, vai «drīzu kapā iedzīšanu» u.tml.

Vācu zinātnieks Klauss Bāne Bānsons pat devis šīm ģimenēm speciālu nosaukumu – «psihosomatiskās ģimenes». Viņš tās raksturo kā ģimenes, kas neapzināti producē savas ģimenes locekļos psihosomatiskos traucējumus un slimības. Veidi, kā tas notiek, ir dažādi: hierarhiskā ģimenes struktūra neļauj iedziļināties citam cita izjūtās un tās respektēt, jūtu izteikšana tiek noliegta un uzskatīta par vāju cilvēku pazīmi u.tml. Īpaši šis aizliegums gan ir domāts attiecībā uz citiem nepatīkamu, nekomfortablu jūtu izpaušanu – kā sarūgtinājums, dusmas, neapmierinātība, bēdas, skumjas, sāpes, aizvainojuma sajūta u.tml., bet cilvēks jau nevar kaut ko just un kaut ko citu – atkal nejust. Cilvēks vai nu jūt, vai, ja dzīve piespiež, iemācās «nejust».

Paradoksālā kārtā daudzi liek vienlīdzības zīmi starp cilvēku, kurš ir emocionāls, spējīgs izpaust savas jūtas, un vāju cilvēku. Tā tas nav. Vājš ir tas, kurš atklāti izrāda neadekvātas jūtas. Kontakts ar savām patiesajām jūtām, pirmkārt, nebūt nenozīmē to automātisku izlikšanu vispārējai apskatei un, otrkārt, cilvēks, kurš ir spējīgs savas patiesās jūtas izpaust, iegūst spēju kontrolēt situāciju sev vēlamajā virzienā. Tieši kontakts ar savām jūtām cilvēku padara stipru.

Tādējādi, iemācot nejust, psihosomatiskās ģimenes padara cilvēku aleksitīmu. Aleksitīmija ir jēdziens, kurš apzīmē cilvēku nespēju saprast savas jūtas (a-nolieguma prievārds, lexis –lasīt, thymos – jūtas).

Var teikt, šajā ģimenē bērnam iemāca grūtas situācijas risināt ar slimošanas palīdzību.

2. Psihodinamiskā teorija.

Šī teorija uzsver somatizāciju kā traumatizējošas agrīnas attiecību pieredzes sekas. Agrā bērnībā stresa situācijās visi cilvēki reaģē galvenokārt ar somatiskām reakcijām – neverbāli, smaidot vai arī vicinot rokas, kājas, piesitot kāju, arī spļaudoties u.tml. – cilvēks mēģina izteikt pārējiem to, ko jūt un kam pietrūkst vārdu. Vēlāk nāk klāt verbālās prasmes adekvāti izteikt savas jūtas (pie nosacījuma, ka bērns aug emocionāli veseliem vecākiem). Var teikt, ka notiek jūtu izteikšanas desomatizācijas process.

Ja bērnībā pārdzīvotais ir bijis pārāk sāpīgs, šāds desomatizācijas process nevar notikt veiksmīgi, un cilvēks dažādās situācijās turpina reaģēt somatiski. Var notikt arī daļēja desomatizācija, kas nozīmē, ka vēlāk dzīvē izteiktās stresa situācijās cilvēks relatīvi viegli desomatizēsies, t.i., neapzināti atkal izteiks savas emocijas ar somatisku simptomu palīdzību.

Psihodinamiskā teorija izvirzījusi klīniskajai praksei interesantu konceptu – slimības vinnests. Varam izšķirt trīs slimības vinnestus – primāro, sekundāro un terciāro [8].

Primārais slimības vinnests ir neapzināts, un tā jēga ir samazināt neapzināto intrapsihisko konfliktu. Pacienta vēlmes un jūtas zemapziņas līmenī ir tik labi iestrādātas simptomos, ka psihiskais ieguvums ir augsts no paša simptoma kā tāda [9]. Daudziem slimniekiem neapzinātā līmenī slimība kalpo par sava veida aizsardzību vai attaisnojumu tam, ko viņi nav varējuši vai gribējuši izdarīt, bet ko būtu izdarījuši vai sasnieguši, ja nebūtu saslimuši.

Sekundārais slimības vinnests ir apzināts un parasti slimniekam dod kādus interpersonālus ieguvumus. Ieguvums, ko šie pacienti iegūst, ir diezgan manipulatīvs: pamatojot savas vēlmes ar savu slimību vai tās smagumu, viņi piespiež ģimenes locekļus un radus (draugu parasti šādiem cilvēkiem ir maz) izpildīt viņu vēlēšanās.

Piemēram, māte vai tēvs pieprasa, lai pieaugušie bērni apciemotu viņus katru (!) nedēļas nogali, un bērnu atteikšanās tiek bloķēta ar argumentu, ka neierašanās gadījumā vecāki sapratīs, ka viņu veselība bērniem ir vienaldzīga vai pat bērni vēlas, lai māte vai tēvs nomirtu. Saprotams, ka bērnos tas parasti izsauc izmisīgu pretestību, bet vienīgais veids, kā pierādīt, ka viņi savus vecākus mīl,

ir pakļauties viņu prasībām (kurās ir tik maz ieinteresētības pret pašiem bērniem). Šis kontroles mehānisms piederīgajiem mēdz būt emocionāli tik smags un bezpalīdzību izraisošs, ka tie mēdz saslimt (somatizēties) paši, pie tam gados vecāki cilvēki nereti saslimst ar prognostiski smagākām slimībām nekā sekundārā vinnesta īpašnieks.

Jāsaka, ka šī slimības vinnesta esamība rada problēmas arī ārstiem, jo tā nosaka vislielāko pacienta pretestību jeb rezistenci ārstēšanas procesā. Var teikt, ka ir pacienti, kuriem lielākais pārinodarījums būtu viņus izārstēt.

Terciārais vinnests ir vinnests, kuru no kādas personas slimības iegūst trešais cilvēks. Kā piemēri Rietumos izdotajās mācību grāmatās tiek minēti juristi, īpaši advokāti, bet tie var būt arī ģimenes locekļi. Piemēram, kāda ģimene, kura piecu cilvēku sastāvā dzīvo divistabu dzīvoklītī, jūtas labāk tajos periodos, kad sievas māte tiek ievietota slimnīcā. Sievas mātes ārstējošais ārsts sākumā tiek lūgts izmeklēt slimnieci īpaši pamatīgi un nesteigties ar viņas izrakstīšanu, bet vēlāk – saņem no slimnieces meitas striktu atteikumu ņemt māti tuvāko nedēļu laikā mājās, it kā uzsākta dzīvokļa remonta dēļ.

3.Stresa teorija.

Šī teorija kā somatizācijas priekšnoteikumus akcentē psihosociālos faktorus un somatizāciju uzskata par atbildi uz hronisku distresu.

Ņemot vērā Rietumu sabiedrībā valdošo konkurences un sevis pierādīšanas gaisotni, ņemot vērā to, ka pēc jaunākajiem datiem Latvija ir to valstu vidū, kur visvairāk cilvēku strādā vairāk nekā vienu darba slodzi, arī šī teorija var izskaidrot daudzus saslimšanas gadījumus.

Kā vienmēr, medicīnā ir vērts kombinēt dažādas teorijas, katra konkrēta pacienta gadījumā paņemot no katras viņa slimības diferenciāldiagnostikas procesam un ārstēšanai noderīgāko.

No minētā redzams, ka psihosomatika ir tikpat sena kā pati ārstēšanas māksla. Patiesībā precīzāk būtu teikt – psihosomatiska pieeja pacientam vai pieeja pacientam no psihosomatiskā viedokļa. Tā jau ir nākošā raksta tēma.

Psihosomatiskie traucējumi un slimības. Gunta Ancāne (2004/04)

“Patlaban arvien aktuālāk kļūst, ka cilvēki saslimst ne tikai kaut ko zaudējot (īpašumu), bet arī iegūstot.” Tā savā rakstā saka Gunta Ancāne.”Piemēram, izšķiroties par relatīvi liela īpašuma iegādi, cilvēks ir ne tikai ieguvis, bet arī zaudējis – naudu, mieru (jāmaksā bankas procenti, jārūpējas par īpašumu, jāattīsta ražošana, u.tml.). Ir zaudēta sevi aizsargājošā iespēja fantazēt – ko es darītu, ja man būtu tāda un tāda iespēja –jo nu tā iespēja ir un nu ir tikai jādara – u.tml. Jāadaptējas vairāk vai mazāk jaunam dzīves ritmam, notiek vērtību pārvērtēšana, sakārtošana, kas paņem daudz enerģijas un liek iziet cauri veselai jūtu gammai – ne tikai priekam un gandarījumam, bet arī šaubām par savu varēšanu, nedrošības sajūtai. Saasinās tādas jūtas kā bailes (“cik nav dzirdēts par bankrotiem, par to, kā bankas galu galā visu atņem”), niknums, dusmas (“kāpēc man tas viss jādara, vai es nevarēju piedzimt ģimenē, kur bāziskās materiālās lietas ir sakārtotas jau piecās paaudzēs”), aizvainojuma (“citi – tuvinieki, draugi varētu palīdzēt vairāk”), izmisumam.

Lai šīm jūtām cilvēks izietu cauri, iepazītos ar tām, ir nepieciešams laiks un vēlēšanās. Parasti ir vēlama arī kāda uzticama cilvēka klātbūtne, ar kuru izrunājot savas izjūtas, tās varētu kļūt skaidrākas. Un vēl ir nepieciešamas prasmes – kā sevi saprast, kuras veselīgās ģimenēs vecāki bērnos attīsta no agras bērnības.

Dažiem cilvēkiem kaut kas no augstāk minētā pietrūkst – un tad viena izeja ir pašam cilvēkam neapzināta, automātiska psihosomatisku traucējumu vai slimību veidošanās. Tādā veidā rodas situācija, kad cilvēks nonāk citu cilvēku uzmanības un rūpju lokā, kas tajā brīdī arī ir šī pacienta zemapziņā esošās vēlmes piepildījums.”

Autore savā rakstā aplūko dažādus psihosomatisko traucējumu klasifikācijas veidus, minot saistošus piemērus un analizējot – kādēļ gan mēs “izvēlamies” slimot?

Kad pusaudzi apciemo nelūgta viešņa. Iluta Ieviņa (2004/04)

Pēdējā laikā manā (un ne tikai manā) praksē aizvien biežāk nākas sastapties ar problēmsituācijām, kuras ir līdzīgas kā ūdens lāses, bet tomēr katrai no tām piemīt sava, individuāla sāpe – šķirtas ģimenes, vientuļās mātes, vecāki, kas vienmēr aizņemti darbā, un tam iepretim – apjucis pusaudzis, kas ar visiem iespējamiem veidiem (melošana, zagšana, klaiņošana, nemācīšanās, pašnāvības draudi u. tml.) mēģina pievērst sev trūkstošo vecāku uzmanību. Parasti konsultēšanas procesā atklājas, ka šādiem pusaudžiem ir vieglākas vai smagākas formas depresija. Spilgtāk par jebkuru zinātnisku definīciju, depresiju raksturo psiholoģes V. Apsītes (2002.) salīdzinājums: „.depresija – tā ir sieviete melnā, kura klauvē jums pie durvīm. Ja jūs viņu aizdzīsiet, viņa stāvēs pie jūsu nama durvīm mūžīgi. Viņu vajag ieaicināt iekšā, nosēdināt pie galda, mēģināt pabarot un pēc tam censties iztaujāt, kāpēc viņa ir atnākusi, un tad jums ir cerība, ka varēsiet no viņas atvadīties.”

Tas nozīmē, ka depresiju nav vērts noliegt, slēpt, mēģināt tai pretoties saviem spēkiem vai censties no tās izbēgt. Pareizāk ir to atzīt un griezties pēc palīdzības pie speciālista jo ātrāk, jo labāk.

Lai cik grūti ir tam noticēt, no depresijas nav pasargāts neviens – ar to var saslimt jebkurš cilvēks, sākot no zīdaiņa – līdz pat sirmgalvim. (.)

Pusaudžu depresijas cēloņus nav iespējams uzskaitīt – tie ir ļoti daudzveidīgi un dziļi individuāli katrā konkrētā gadījumā. Vispārīgi var teikt, ka pusaudžiem, tāpat kā pieaugušajiem, depresiju var izraisīt bioloģiskas dabas traucējumi, psiholoģiskie, kognitīvie un sociālie faktori.

Pusaudžu vecums ir grūts laiks gan bērniem, gan viņu vecākiem. Pubertāte, strauja fizioloģiska attīstība, kā arī identitātes meklējumi, nestabils pašvērtējums, tiekšanās pēc patstāvības, neatkarības, dihotomā domāšana (labs – slikts, balts – melns), pastiprināts jūtīgums un vajadzība piederēt grupai – tās ir pusaudžu vecumam raksturīgākās iezīmes. Ne velti to dēvē par „vētru un dziņu” laiku. Tomēr vecumposms pats par sevi nevar izraisīt depresiju.

Nereti tiek piemirsts vai ignorēts fakts, ka pusaudžu vecumā „uzpeld” visas iepriekšējos vecumposmos iemantotās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā un sociālajā sfērā, kas saasina jau tā sarežģīto situāciju. Jo lielākas kļūdas audzināšanā bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības periodos, jo vairāk grūtību ar pusaudzi ir šajā periodā. Pusaudžu uzvedības un emocionālajos traucējumos gluži kā spogulī atklājas visas ģimenes un sabiedrības nepilnības.

Tādējādi ģimenes faktori – audzināšanas stils, savstarpējo attiecību modelis, konflikti – uzskatāmi par pusaudžu problēmu pamatcēloni. „Kas ir noticis ar manu bērnu? Kāpēc viņš ir tik ļoti pārvērties?” – tie ir jautājumi, uz kuriem pusaudžu vecāki vēlas rast atbildes, dodoties pie psihologa. Pārsteidzoši, ka vairums vecāku visā notiekošajā saskata vienīgi bērna „problēmu” – viņš nemācās, viņam nekas neinteresē, viņš ir slinks, pilnīgi izlaidies, viņš ir rupjš pret mani utt. – izdariet ar viņu kaut ko! Tikai retais vecāks ir gatavs atzīt to, ka ģimenē pastāv daudzas neatrisinātas attiecību problēmas, ka bērnam ir veltīts pārāk maz uzmanības, ka, iespējams, iepriekš audzināšanā bijušas pieļautas kļūdas. Reti kad vecāki ir ieinteresēti paši iesaistīties situācijas labošanā.

Saistībā ar ģimeni jāpiemin arī ģenētisko faktoru esamība. Depresijas iegūšanu no vecākiem veido sarežģīts mehānisms. Depresija neiedzimst, bet iedzimst nosliece uz depresiju, un pārējais, kas atkarīgs no audzināšanas un sociālās vides ietekmes. Zinātniski pierādītam faktam, ka depresijas skartiem vecākiem biežāk nekā veselu vecāku bērniem ir iespēja saslimt ar depresiju, cēloņi galvenokārt meklējami šādos faktoros – ģenētiskā predispozīcija, prenatālās (pirmsdzemdību perioda) komplikācijas, vecāku emocionālā nepieejamība, kā arī traucējumi pašu laulāto vai vecāku – bērnu savstarpējās attiecībās.

Balstoties uz pusaudžu vecuma īpatnībām, var izvirzīt vēl dažus būtiskus iespējamos depresijas cēloņus – vienaudži, skola, ikdienas stress un krīzes situācijas jeb spēcīgi dzīves notikumi. Nesaskaņas ar vienaudžiem, saskarsmes grūtības, neveiksmes mācībās, nespēja adaptēties jaunā situācijā (piemēram, kolektīva maiņa, pārejot no pamatskolas uz vidusskolu), atrast savu vietu kolektīvā, vecāku šķiršanās, pārāk augstas vecāku prasības pret bērnu, zems pašvērtējums utt. var kalpot par cēloni depresijai.

Psiholoģe Iluta Ieviņa savā rakstā pievēršas jautājumiem, kas ir svarīgi pedagogiem, psihologiem un jo sevišķi pusaudžu vecākiem:

Kā atpazīt pusaudžu depresiju?

Pusaudžu depresijas simptomi ( Garastāvokļa izmaiņas. Pasivitāte, enerģijas zudums vai uzbudinājums un pārmērīga aktivitāte. Mācību problēmas. Sociāli nepieņemama uzvedība. Traucēti sociālie kontakti. Uzvedības izmaiņu pēkšņums. Runas par pašnāvību vai pašnāvības mēģinājumi. )

Mīti un fakti par pašnāvībām.

Pusaudžu pašnāvību galvenie motīvi

Ko darīt vecākiem, skolotājiem, klasesbiedriem un draugiem, lai palīdzētu pusaudzim, kurš ir depresijā?

“Lai arī kādas būtu pusaudža problēmas, viņš nespēj ar tām tikt galā viens, pats saviem spēkiem. Pusaudzis nav vairs bērns, bet nav arī pieaugušais, un vecāku atbalsts viņam ir absolūti nepieciešams, kaut arī viņš to noliedz, ” saka psiholoģe. Lasiet rakstu pilnā apjomā žurnālā “Psiholoģijas Pasaule” aprīļa numurā!

K. Boroduļina, M. Kuzņecova, L. Kalvāne. Cilvēku, kuri pārdzīvojuši insultu, psiholoģiskās rehabilitācijas iespējas (2004/05)

Ko darīt, ja cilvēks ir pārcietis slimību, ko raksturo organiski centrālās nervu sistēmas bojājumi? Cik produktīvs var būt psihologa darbs ar šādu pacientu? Vai viņam var palīdzēt? Kādā veidā? Šajā rakstā mēs iepazīstināsim jūs gan ar šīs slimības teorētiskajām likumsakarībām, tās norisi, sekām un rehabilitācijas iespējām, gan atklāsim situācijas redzējumu insulta slimnieces acīm. “Es nevarēju runāt. Jau pirmajās dienās, ko pavadīju klīniskajā slimnīcā “Gaiļezers”, pie manis atnāca fizioterapeits, un es, guļot gultā, vingroju (piecelties es nespēju). Tagad esmu par to ļoti pateicīga. Pēc pārvešanas uz Biķernieku slimnīcu pie manis atnāca logopēds un sāka mani mācīt runāt, rādot bildītes. Atceros, pirmajā kartītē bija attēlota māja – es skatījos, zināju, kas tas ir, bet pateikt neko nevarēju. Tad pirmo reizi mani pārņēma izbīlis – es sāku nojaust, ka ar mani ir noticis kaut kas patiesi nelāgs. Manas bailes pastiprināja neziņa par savu diagnozi, stāvokli, par notikušo, kā arī bezspēcība izteikties. Varbūt būtu bijis labāk, ja es būtu bezsamaņā, taču tieši tad sāku aptvert apkārtni un notiekošo. Neziņa rada šausmas. Tikai pēc šāda pārdzīvojuma var patiesi saprast insulta slimnieku, kurš ir tik izmisis, ka domā par pašnāvību. Es sāku runāt, kad pēc insulta bija pagājuši divi mēneši. Pirmais vārds bija “mamma””, stāsta insulta slimniece.

Kas ir insults? Statistika. Izpausmes. Insulta sekas.Psiholoģiskās rehabilitācijas pamatnostādnes. Insulta slimnieka emocionālais stāvoklis. Psiholoģiskās rehabilitācijas formas un iespējamie darba veidi. – Šīs ir galvenās tēmas, kuras aplūko raksta autores. Rakstu pilnā apjomā lasiet žurnālā.

Ēšana kā komunikācija un ēšanas traucējumi. Gunta Ancāne (2004/05)

Varētu teikt – kas var būt vienkāršāks par ēšanu! Sajūti izsalkumu un paēd. Vēlams pēc iespējas dažādāks un tīkamāks uzturs, lai apgādātu ķermeni ar nepieciešamajām izejvielām un sagādātu sev vairāk prieka. Tomēr ēšanas paradumos ievijusies cilvēka personības attīstības vēsture, tādēļ šīs vienkāršās lietas izrādās gana sarežģītas. Pastāv pamatots uzskats, ka ēšanas paradumi netieši atspoguļo arī cilvēka psihisko veselību, emocionālās vajadzības un to, kā tās līdz šim ir bijušas apmierinātas.

Zīdaiņa jeb personības attīstības sākuma periodā ēšanas process ir viens no attīstībai vissvarīgākajiem, kā arī viens no pirmajiem procesiem, caur kuru cilvēks iepazīst apkārtējās pasaules attieksmi pret sevi, tātad – pašu apkārtējo pasauli. Autoritārās sistēmās attieksme pret cilvēku kā bezvērtīgu attiecībā pret sistēmu parādās jau dzemdību nodaļā – Padomju Savienībā jaunpiedzimušam bērnam bez jebkādas nepieciešamības atņēma iespēju būt kopā ar māti – atstumšana, pamešana novārtā no pirmajām dzīves minūtēm labi sagatavoja vēlākajiem pazemojumiem. Bērns drīkstēja gribēt ēst tikai noteiktās stundās. Bērna individuālās vajadzības netika respektētas. Šodien par to neviens vairs nešaubās – ja bērns jūtas izsalcis, viņš ir jāpabaro, un ja aizmidzis guļ, tad savukārt nevajag viņu modināt, lai pabarotu. Bērna labsajūta ir svarīgāka par ēšanas stundas ievērošanu. Tāpat arī apēstā daudzums būtu jānosaka bērnam pašam, – vēlāk arī tas, ko viņš ēdīs un ko ne. Tā ir iespēja bērnam attīstīt pašam savu ēšanas un gulēšanas ritmu.

Tādejādi tiek iegūta viena no svarīgajām pirmo dzīvības mēnešu pieredzēm – aizmigt ar patīkamu sāta sajūtu un vēl pēdējo piena pilīti uz lūpām, kas nozīmē drošības sajūtu, ka šai pasaulei priekš manis ir pietiekami daudz tā, ko es tā mīlu, kas man “garšo”. Vēlāk tas transformējas drošības sajūtā, ka “man pietiek” un vispārinās dažādos aspektos. Šādi ļaudis nemēdz būt skaudīgi, jo nepazīst biedējošās jūtas, ka “var pietrūkt” kaut kā svarīga.

Kad bērnam izveidojies viņa paša ritms, viņš iegūst spēju pagaidīt. Svarīgi, lai bērna vajadzības netiek frustrētas pārāk agri, pirms viņš vēl ir tam gatavs. Bērns, kurš jūtas drošs par to, ka viņu pabaros, kuru māte ir apmierinājusi, dodot viņam barību un savu aprūpi, arī skolas un pusaudža vecumā ir drošāks un mierīgāks, pārliecinātāks par apmierinājuma saņemšanu un vajadzību apmierināšanu. Mātei šādu bērnu aprūpēt ir vieglāk kā nedrošu, nemierīgu un tādēļ pārlieku mātes uzmanību alkstošu bērnu.

Citiem vārdiem – ja bērnam trūkst sāta sajūtas, vai otrādi – tas negrib ēst, tad tā varētu būt atbilde uz traucējumiem mātes – bērna attiecībās, kas visbiežāk ir sekas mātes nedrošībai un nepārliecinātībai attiecībās ar savu bērnu.

Psihoanalītiskajās teorijās plaši izplatīta ir doma, ka mātes – bērna attiecību veidam un kvalitātei ir tikpat liela nozīme bērna attīstībā kā pašai barošanai. Emocionāli klāt neesoša, pavirša un atraidoša māte bērnu vārda tiešā nozīmē pabarot patiesībā nespēj. Šāda mātes izturēšanās bērnā izsauc agresiju, kuru viņš ir spiests represēt (neapzināti izstumt zemapziņā), jo konstruktīvi izpaust savā vecumā vēl nespēj. Bērna jūtas – mīlestība un dusmas pret māti nonāk konfliktā. No vienas puses – bērns labprāt iesaistītos sev patīkamās attiecībās ar māti, t.i., ēstu, no otras puses – dusmu dēļ zemapziņas līmenī mazulim ir vēlme māti atstumt. Ķermenī šis konflikts var izpausties ar spastiskiem stāvokļiem gludajā muskulatūrā, peristaltikas traucējumiem, kas klīniski izpaužas kā sāpes vēderā un vemšana.

Nedroša māte savu nedrošību gribot vai negribot nodod bērnam. Mātes nedrošība arī bērnu padara bailīgu, saspringtu, kas var veicināt kolikveidīgas sāpes.

Mīlestības un uzmanības trūkumu nevar aizstāt ne ar rūpīgumu, ne precīzu kādas grāmatas vai pat ārsta priekšrakstu izpildi. Kā zināms, rūpes no mīlestības atšķiras ar to, ka rūpju gadījumā cilvēks otram dara to, kas pašam liekas labāk priekš otra vai ko pats vēlētos, kamēr mīlestības gadījumā – to, kas otram patiešām ir vajadzīgs un vēlams.

To, ka fiziska barošana vien bērna attīstību nenodrošina, rāda virkne pētījumu. Bērni, kuriem pietrūkst kaut vai vienkāršu attiecību (pat ne mīlošu) pieredzes, bērnu namos pat nomirst. Piemēram, kādā 1945. gada pētījumā konstatēja, ka bērni, kuru gultiņas bērnu namā atradās it kā labākajās vietās, t.i., tālāk no durvīm, kurām garām staigā cilvēki, ir caurvēji, lielāks patogēno mikroorganismu skaits u. c. nelabvēlīgi faktori, – ja viņi tur atradās ilgāk kā 5 mēnešus, mira biežāk. Izskaidrojums – tiem, kuru gultiņas no bioloģiskā viedokļa atradās labākās vietās, pietrūka attiecību pieredzes ar citiem cilvēkiem. Tiem bērniem, kurus māsas barojot ņēma rokās un uzsmaidīja, gremošanas orgānu traucējumi neparādījās.

Māte, barojot bērnu, rada viņam divas patīkamas sajūtas – fiziskā diskomforta pazušanu un sajūtu, ka viņš ir mīlēts. Tāpat bērnam nepieciešamas citas patīkamās sajūtas, ko iegūst zīžot – lūpās, mēlē, mutē. Līdz ar to zīdaiņa agrīnajā pieredzē izveidojas cieša saite starp tādām izjūtām un sajūtām kā – būt mīlētam, just fizisku apmierinājumu, sāta sajūtu, drošību.

Ja maza bērna attīstība norit veiksmīgi, īpašas ar ēšanu saistītas problēmas nenovēro. Pēdējo gadu pētījumi rāda, ka viens no veiksmīgas bērna attīstības priekšnosacījumiem ir veselīgas, emocionāli tuvas attiecības ar māti, kas rada t.s. drošo pieķeršanas veidu. Sākumā tā ir droša pieķeršanās mātei, vēlāk – citiem cilvēkiem. Tāds bērns jūtas salīdzinoši mierīgs, drošs, jo “ja paēdina, tātad mīl”. Ēst došana bieži tiek identificēta ar mīlestību.

Cilvēki mēdz runāt par “mīlestības badu” vai “pārpilnību”, un galu galā mute ir domāta gan ēšanai, gan pašām maigākajām mīlestības izpausmēm.

“Neēšana” bieži ir viens no veidiem kā piesaistīt vecāku uzmanību, jo bērns nesaņem to, kas viņam nepieciešams. Piemēram, ja vecāku uzmanību fokusējas nevis uz bērna pārdzīvojumiem, viņa personību, bet tikai uz ķermeni. Bērnu protesta reakcijas ir dažādas – no aktīvas ēdiena atgrūšanas līdz pasīvai pārbarošanas tolerēšanai. Pārlieku liela uzmanība tam, ko bērns ēd, mēdz būt ģimenēs, kur vecāki intuitīvi jūt, ka nespēj iedot bērnam kaut ko būtiski svarīgu, bez kā viņš nekad patiešām nebūs “paēdis”. Šādiem vecākiem šķiet vieglāk un vienkāršāk pievērst uzmanību tam, cik bērns ir apaļš vai pieņēmies svarā, nekā tam, cik labi viņš jūtas: cik lielā mērā jūtas pamests savās izjūtās vai tieši otrādi – izprasts.

Bērns pārtiek arī no apkārt valdošajām emocijām un noskaņojuma. Arī tādēļ ir vērts ņemt vērā bērna individuālās vajadzības un prasības attiecībā uz ēšanas laiku un veidu, – lai ēšana būtu patīkams un prieka pilns pārdzīvojums gan bērnam, gan viņa vecākam

Mūsu tradīcijas un paradumi netieši atspoguļo to lomu, kāda ir barības uzņemšanas procesam dažādos līmeņos. Konkrētā līmenī – ēšana ir viens no fiziskās izdzīvošanas priekšnosacījumiem. Ir arī emocionālais līmenis – ēšana ir cieši saistīta ar drošības un pieņemšanas sajūtām, – dodot cilvēkam ēst, tiek izrādīta zināma labvēlība, mīlestība, pieķeršanās, kas ļauj justies drošāk. Ciemiņiem tiek piedāvāts cienasts, ne tikai, lai viņi būtu paēduši, bet arī lai parādītu, ka par viņiem priecājas, un viņi šeit ir gaidīti.

Dažām tautām pie galda aicināšana ir izstrādājusies kā vesels rituāls, kur jāsagaida otrais vai trešais aicinājums sēsties pie galda, lai būtu pārliecība, ka viesis patiešām ir vēlams un mīļš.

Tādējādi ēšanas laikā iegūtās izjūtas ir tikpat nepieciešamas kā pati maize. Tās varētu nosaukt par emocionālo maizi. Nepilnvērtīgs ēdiens parasti neizraisa tik dziļas sekas kā nepilnvērtīga “emocionālā maize”.

Par to liecina fakts, ka izsalkums pēc mīlestības, atzīšanas, drošības reizēm simboliski tiek aizstāts ar izsalkumu pēc barības, kas noved pie dažādām kuņģa – zarnu trakta slimībām un traucējumiem, tai skaitā – aptaukošanās, bulīmijas un anoreksijas.

Saprotams, diētas nevar palīdzēt samazināt svaru gadījumos, ja jūtas, kuras spiež emocionālo apmierinājumu meklēt ēdienā, ir intensīvas un ja ēšana ir viena no nedaudzajām dzīves baudām. Piemērs varētu būt cilvēki, kuriem pārlieka saldumu lietošana saistīta ar emocionālu pašapmierināšanos, ja prevalē tādas izjūtas kā mīlestības trūkums, garlaicība un neapmierinātība.

Cieša sakarība starp garastāvokli un ēšanu pastāv arī fizioloģisku iemeslu dēļ. Vienam no tiem – endorfīniem (cilvēka paša opiāti) ir divas galvenās izdales lokalizācijas –augšējā kuņģa – zarnu trakta gļotāda un centrālā nervu sistēma. Labs ēdiens uzlabo garastāvokli, un labs garastāvoklis uzlabo barības gremošanas procesus. Cilvēka, kurš hroniski jūtas dusmīgs, neapmierināts, nokaitināts, aizvainots, skumjš vai bēdīgs, kuņģa zarnu trakts tīri fizioloģiski nespēj sagremot barību pietiekami labi.

Kuņģa – zarnu trakta traucējumi.

Pētījumi rāda, ka emocijām, kuras izraisa ēšanas un kuņģa – zarnu trakta traucējumus, pamatā ir zemapziņā izstumta pastiprināta (nepiepildīta) vēlme pēc drošības, samīļošanas un aizsardzības. Dabiskā veidā pieaudzis cilvēks šīs vajadzības apmierina, uzņemoties atbildību par lietām un darbiem, kurus dzīve prasa uzņemties. Pacientiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar dzīves izvirzītajām prasībām un uzņemties atbildību par to atrisināšanu, viens no ceļiem šo vajadzību apmierināšanai ir neapzināta regresija. Tā var izpausties kopā ar somatizāciju. Biežas vēdera sāpes, kas būtu salīdzinoši “normāli” maziem bērniem, kuriem sāpes vēderā ir gana biežs komunikācijas līdzeklis, bet ne vairs pieauguša cilvēka vecumā (te var atcerēties Makša Šura de- un resomatizācijas teoriju, kura uzsver, ka pieaugušiem cilvēkiem ir jau nobrieduši psihiskās aizsardzības mehānismi un problēmsituāciju pārvarēšanai somatizācija vairs nav nepieciešama).

Regresija izskaidro pētījumos bieži konstatēto faktu, ka gastrointestinālie traucējumi bieži novērojami kopā ar trauksmi, depresiju un atkarības tieksmēm. Interesants un klīniski nozīmīgs fakts – emocionālie traucējumi sākumā it kā nav manāmi, tie iznāk priekšplānā, kad kuņģa – zarnu trakta traucējumi terapeitiski vai ķirurģiski ir izārstēti vai apārstēti.

Ēšanas traucējumi.

Visiem ar ēšanu saistītiem traucējumiem ir raksturīga atkarība jeb fiksācija uz orālo vajadzību apmierināšanu. Adipozitātes gadījumā tā ir pozitīva atkarība, kas raksturojas ar kompulsīvu pārēšanos, anoreksijas gadījumā – negatīva atkarība, kas izpaužas, atsakoties no barības vispār.

Adipozitāte. Adipozi pacienti ir cilvēki, kuri uzņem barību vairāk nekā fizioloģiski nepieciešams. Jautājums ir, kāpēc? Ir veikti pētījumi par viņu parasimpatiskās nervu sistēmas pārsvaru iekšējo orgānu inervācijā un izmaiņām metaboliskajos procesos un. pierādīts, ka adipozi cilvēki ēd, pakļaujoties ne fizioloģiskajiem, iekšējiem, bet gan ārējiem, psihiskajiem kairinātājiem. Pētnieks Dr. Pudels domā, ka problēma ir tā, ka adipozi cilvēki nezina, kad viņi ir badā un kad viņiem patiešām gribas ēst. Līdz ar to pietrūkst sāta sajūtas. Viņi grib ēst ārēju stimulu iespaidā, īpaši, ja jūt diskomfortu vai jūtas slikti.

Kā rāda pētījumi, adipozitāti bieži izsauc noteikta vecāku uzvedība, kad viņi visos bērna nelabsajūtas gadījumos piedāvā tam vienu un to pašu palīdzību – barību, citiem vārdiem, nespēj pietiekoši iejūtīgi izprast bērna dažādās vajadzības. Tā bērns iemācās divas lietas – ka galvenais mierinātājs dzīvē ir ēšana un ka savus vecākus, kuri ir uztraukušies par to, ka viņš raud un nejūtas labi, vislabāk ir nomierināt ar ēšanu. Šāda vecāku attieksme neveicina ego spēka veidošanos, tā veicina spēcīgu bērna fiksāciju uz māti un atkarības veidošanos no tās. Pētījumi rāda, ka bieži šajās ģimenēs dominē māte, un tēvam ir pakārtota loma. Mātes ar savu dominējošo, pārāk aprūpējošo uzvedības modeli veicina bērnā pasīva, uztveroša uzvedības modeļa veidošanos.

Bērna zemapziņas līmenī iestrādājas modelis – uztraukuma, sasprindzinājuma, trauksmes un neapmierinātības situācijās mēģināt mazināt savu nelabsajūtu ar ēdiena uzņemšanu.

Tas ir sava veida regresijas piemērs, kad barības uzņemšana tiek pielīdzināta mīlestības saņemšanai.

Adipozitātes sekmīgai ārstēšanai nepieciešams izprast minēto psihes dinamiku, jo pacientam esošais emocionālo attiecību veidošanas (uzvedības) modelis ir iegūlies zemapziņā, un pats pacients nespēj to ne izprast, ne izmainīt bez psihodinamiskas psihoterapijas palīdzības.

Samērā plaši izplatīts ir arī cits ēšanas traucējums – Anoreksia nervoza.

Būtiskākās šīs slimības pazīmes ir izmainīta sava ķermeņa uztvere, atteikšanās ēst parastu ēdienu, dramatiska novājēšana, sekundāra amenoreja. Smagākos gadījumos iestājas virkne komplikāciju, ieskaitot hipoproteinēmiju, izmaiņas elektrolītu līdzsvarā un kaheksiju. Paradoksāli, ka šie nogurdinošie simptomi novērojami kopā ar psihomotoru hiperaktivitāti. Neskatoties uz šo pacienšu bieži traucētajām spējām nodibināt tuvu emocionālu kontaktu ar citiem cilvēkiem, viņām ir labi panākumi mācībās vai darbā, augstas intelektuālās spējas un kompetence, tādēļ pirmajā mirklī šie cilvēki šķiet labi adaptēti.

Slimības sākums bieži saistās ar neveiksmīgu attiecību veidošanos, nelaimīgu mīlestību. Tomēr tas būtu uztverams ne kā slimības cēlonis, bet tikai kā to provocējošs faktors, jo šīs pacientes biedē gan erotiska pieredze, t.i., emocionāla tuvība, gan arī iespējamā šķiršanās (separācijas trauksme). Problēmu sarežģī viņu komplicētās attiecības ar māti – vēlme pēc tuvāka kontakta un vienlaicīgs protests pret esošo attiecību veidu un vēlme pēc lielākas autonomijas. Atteikšanās no ēdiena kā protests, primāri – zemapziņas līmenī vērsts pret māti, pret tās piedāvāto attiecību veidu. Tam seko atteikšanās no pārējām orālajām vajadzībām, un cīņa pret instinktīvajām seksuālajām dziņām. Rezultātā anoreksija izveidojas kā bēgšana no sievietes un mātes funkciju realizēšanas. Ir tā, it kā šīs pacientes justos bezcerīgas piepildīt viņām izvirzītās prasības, tajā skaitā – attiecībā uz sievietes lomu. Problēma ir tā, ka konflikts ir dziļi zemapziņā, un pacientes nav kritiskas pret savu stāvokli – viņas neuzskata, ka ir slimas un viņām būtu jāārstējas.

Tas saistīts ar ģimenes attiecību sistēmu, kādas novērojamas ģimenēs, no kurām šīs pacientes lielākajā vairumā gadījumu nāk. Droši vien ne bez pamata anoreksija ir zināma kā princešu slimība – Anglijas, Zviedrijas princeses ir atklāti par to paudušas, un daudzas meitenes un jaunas sievietes ir to izjutušas. Pētījumi rāda, ka šajās ģimenēs bieži valda emocionāli saspringta orientācija attiecībā uz perfekcionismu un pārspīlētas gaidas attiecībā par bērna sasniegumiem. Atklātu līdera lomu neviens īsti uzņemties nevēlas, līdz ar to atbildību par lēmuma pieņemšanu arī nē. Tajā pašā laikā attieksme pret meitu no vecāku puses nav sirsnīga, vairāk gan rūpīga. Neuzkrītoša atstumšana, atgrūšana šķietamas neperfekcijas gadījumā (kurš gan cilvēks ir perfekts) rada sāpīgus pārdzīvojumus, arī dusmas par to.

Savstarpējās attiecības, lai arī nevainojami pieklājīgas, tomēr ir kontrolētas un distancētas. Tā ir atmosfēra, kurā grūti izrunāt emocionālus konfliktus, meklēt tiem risinājumus, jo konfliktiem vispār “nebūtu jābūt.” Līdz ar to nav iespējams izrunāt arī savas sajūtas (piemēram, „no manis tiek šobrīd prasīts pārāk daudz, es nespēju”). Agresijas normāla izpaušana nav gandrīz iedomājama, jo pārlieku lielais rūpīgums vienam par otru un pieklājības normu ievērošana liek no konfliktiem izvairīties apziņas līmenī, tos supresēt un ar laiku netieši pagriezt pret māti un tad arī pret sevi – daži autori anoreksiju sauc par pašnāvības hronisku formu.

Bulimija.

Bulimija ir anoreksijas apgriezta forma – liela apjoma ēšanas epizodes iet kopā ar vemšanas vai caurejas izraisīšanu. Šo pacienšu svars parasti ir normāls, un viņām nav vēlēšanās būtiski mainīt savu svaru, drīzāk gan vēlme, lai tas paliktu kāds patlaban ir. Arī šīs slimības gadījumā mēdz novērot smagākas vai vieglākas komplikācijas, kuru dēļ uzstāda pareizo diagnozi, jo pacientes savu slimību veiksmīgi var slēpt gadiem ilgi. Pacientes rada neatkarīgas, patstāvīgi domājošas, godkārīgas, spēcīgas personības ārējo tēlu, tomēr personības patība un pārdzīvojumi ir gluži citādi un raksturojas ar iekšēja tukšuma, kauna un vainas izjūtām, sevis nepilnvērtības un dzīves bezmērķības izjūtu.

Šo pacienšu ģimenēm bieži raksturīga emocionāla atstumšana (rūpes no vecāku puses aizvieto mīlestību), turklāt ar raksturīgu iezīmi – tieksmi uz impulsivitāti. Tēviem bieži ir problēmas ar alkoholu un neatrisinātas atkarības problēmas. Netieši akcentētas tiek materiālās vērtības un īpašs stāvoklis, kuru sasniegt vecākiem nav izdevies, bet netieši tas tiek prasīts no bērniem. Tādējādi bērni spiesti agri uzņemties atbildību par to, lai gūtu panākumus, kas rada bezcerību, bezpalīdzību, atkarību. Kopā ar bailēm zaudēt kontroli pār savu impulsivitāti un tādējādi atsegt savu iekšējo, patieso nepilnvērtīgo būtību.

Aizcietējumi un caurejas.

Plaši izplatīti kuņģa – zarnu trakta traucējumi ir aizcietējumi un caurejas. Kairinātu resno zarnu sindroma gadījumā var būt raksturīgas arī to periodiskas maiņas.

Hroniski aizcietējumi raksturīgi pacientiem ar depresiju un trauksmi. Šos pacientus raksturo iekšējs saspringums, kuru amerikāņu ārsts Francis Aleksanders apraksta šādi: „Es neko nevaru sagaidīt no citiem, un tāpēc man nav arī citiem nekas „jādod””; citiem vārdiem – man nav jāatdod tas, kas ir mans.

Zigmunds Freids šajā sakarā runā par t.s. anālā rakstura triādi – stūrgalvība, pedantisms un taupīgums. Tomēr cilvēks, kuram ir aizcietējumi, nebūtu uzskatāms par skopu. Aizcietējums var būt arī kā reakcija pēc pārlieka devīguma, turklāt tam par cēloni var būt virkne somatisku iemeslu. No psihosomatiskā viedokļa – aizcietējums tikai liecina par noteiktu emocionāla stāvokļa prevalēšanu dotajā brīdī. Tā var būt arī protesta reakcija. Īpaši bērniem un īpaši situācijās, ja raizes par vēdera izeju ir gandrīz vienīgais, kas dotajā brīdī vecākiem bērnā interesē. Tātad aizcietējums var būt novērojam kopā ar sava veida agresijas un izaicinājuma jūtām.

Pretējā norise – caurejas, tāpat ir biežs funkcionālo traucējumu veids. Emocionāli šis traucējums saistīts ar tādām jūtām kā padošanās, nespēju tikt ar kaut ko galā, bailēm, īpaši – no autoritātēm („lāča slimība” pirms eksāmena), bezpalīdzīgu atkarību. Ja vēlēšanās iegūt atzinību iet kopā ar lielām prasībām un sava vājuma, bezpalīdzības izjūtu, tad to piepildīt ir grūti.

Svarīgi saprast, ka virkne šo simptomu novērojami arī „normāliem”, psihiski un fiziski veseliem cilvēkiem, kas liecina tikai par emociju un ķermeņa pastāvīgu saspēli.

Sirds – asinsvadu sistēmas un elpošanas sistēmas psihosomatika. Gunta Ancāne (2004/06)

Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes.

1.Sirds – asinsvadu sistēmas psihosomatiskie aspekti.

Sirds darbības un emociju saistība ikdienā ir labi zināma un akceptēta. Par to liecina virkne izteicienu – tādi kā “par kaut ko sāp sirds”, “sirds kļuva smaga”, “viņa sirds to neizturēja”, “viņa sirds sāka trīcēt”, “sirds sažņaudzās” “sirds aiz prieka palēcās”, “asinis dzīslās sastinga”, “asinis aiz dusmām sāka vārīties” u.tml. Bieži dzirdēti arī tādi savstarpēji apvērsti izteicieni kā “dūša papēžos” un “drosmīga sirds”.

Šie izteicieni patiesībā raksturo ne jau sirds muskuļa un asinsvadu stāvokli, bet gan sajūtas, kuras cilvēks tajā brīdī pārdzīvo – bēdas, bailes, izmisumu, sajūsmu, prieku u.tml.

„No visas sirds” var mīlēt, var priecāties, var dusmoties, var apvainoties, var ienīst utt.

Saka arī “viņam nav sirds”, ar to apzīmējot emocionāli mazjūtīgu, pret citiem (un dziļākajā būtībā tas nozīmē arī pret sevi) neiejūtīgu, nelīdzjūtīgu, nesirsnīgu cilvēku. Un arī “auksta” sirds un “karsta sirds” – attiecas uz emocijām, nevis fizioloģisko sirds darbības veidu. Arī vārda “augstsirdīgs” semantiskā izcelsme ir acīmredzama.

Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes. Ja, ar cilvēku sarunājoties, piemin viņam mīļus cilvēkus, sirdsdarbībā nereģistrē būtiskas izmaiņas, savukārt, ja piemin cilvēkus, kurus viņš ienīst vai uz kuriem dusmojas, sirds- asinsvadu sistēmas darbībā reģistrējas būtiskas izmaiņas.

Jāņem vērā, ka pati sirds darbības pieminēšana daudziem cilvēkiem rada dziļi slēptas bailes, jo apziņa par sirds absolūto svarīgumu dzīvības saglabāšanā iet kopā ar pilnīgu nespēju šo dzīvībai svarīgo orgānu kaut kā nebūt pašam kontrolēt – ne to var apskatīt, ne aptaustīt. Uztraucošākais ir tas, ka šīs intriģējošās un svarīgās orgānu sistēmas – sirds un asinsvadu – darbību cilvēks sajūt tikai to patoloģijas, respektīvi, slimības gadījumā – sāpju, pārsitienu un citu nepatīkamu izjūtu veidā.

Psihes un ķermeņa ieguldījums dažādu sirds – asinsvadu sistēmas traucējumu un slimību izcelsmē atšķiras. Sarindojot slimības secībā, kādā palielinās emocionālo faktoru loma to izcelsmē, pirmajā vietā atrodas iedzimtās sirdskaites, tālāk – sirds audzēji, kardiomiopātijas, iekaisīga rakstura sirds saslimšanas un koronārā sirds slimība, ko labāk pazīst ar vārdu miokarda infarkts, šo uzskaitījumu noslēdz dažādas sirds darbības aritmijas un sirds baiļu neiroze.

Sirds baiļu neiroze (sinonīmi: angioveģetodistonija, kardiofobija, funkcionāli kardiovaskulāri traucējumi u.c.).

Tā raksturojas galvenokārt ar akūtām panikas lēkmēm, kuru laikā cilvēks izjūt savas sirds darbību biedējošā veidā – pārsitienu sajūta, sāpes, “elpas trūkums”, kas rada galveno – sajūtu, ka sirds tūlīt apstāsies, kas savukārt rada nāves bailes. Jaunradušās bailes izsauc jaunas izmaiņas sirds darbības ritmā un nepatīkamās sajūtas tikai pastiprina. Patiesībā pacienti šo lēkmju laikā nemirst. Bailēm nomirt nav ne mazākā pamata, jo nepatīkamās sajūtas sirds rajonā un citur ķermenī rada ne jau sirds kā muskuļa bojājums, bet gan nervu sistēmas regulācijas traucējumi, kuri bez minētajiem simptomiem rada arī citus simptomus, piemēram, aukstas rokas un kājas, nelielu arteriālā asinsspiediena celšanos vai pazemināšanos, galvas reiboņus, galvassāpes, pastiprinātu urīna veidošanos, roku trīcēšanu, drebuļus ķermenī u.c.

Šos traucējumus biežāk novēro jauniem cilvēkiem, parasti līdz 40 gadu vecumam.

Biežākās situācijas, kuras izraisa noteiktu emocionālu stāvokli un līdz ar to arī iekšējo orgānu inervācijas jeb neiroregulācijas traucējumus, ir saistītas ar šķiršanās un zaudējuma situācijām, kad cilvēks sajūtas pamests un atraidīts. Tās var būt gan tuva cilvēka nāves izraisītas, gan šķiršanās izraisītas. Tomēr šāda veida situācijas ir tikai provokatīvs faktors, traucējumu dziļākā būtība ir jau iepriekš izveidojušies iekšēji – zemapziņas līmeņa konflikti, kuru pamatā parasti ir nedrošība gan par savu pastāvēšanu vispār, gan par savu identitāti, gan pašvērtības trūkums. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kas traucē cilvēkam dabiskā veidā izsērot radušos zaudējumu. Jārēķinās, ka paaugstināta jūtība pret “pamešanu” ir cilvēkiem, kuriem kā bērniem ir bijušas simbiotiskas vai otra galējība – atraidošas attiecības ar māti. Tādejādi reaktivētās, ar pamešanu saistītās jūtas bez ārsta vai cita speciālista palīdzības vairs nav izsērojamas.

Tā kā pastāv dziļi slēptas bailes par savām spējām tikt galā ar dzīves izvirzītajiem uzdevumiem, bailes par savu nepilnību, tad vērojama tieksme uz pasivitāti un “būt aprūpētam” stāvokli. Šie cilvēki virspusējā līmenī mēdz būt pārliecināti gan par savu nevarēšanu, gan par apstākļu nostāšanos pret viņiem, par nelabvēlīgo ”likteni”, kas, kopsummā ņemot, iekšējo nedrošību un bailes būtiski pastiprina. No malas raugoties, pirmajā brīdī rodas asociācijas par t. s. “iemācīto bezpalīdzību”, tomēr šis ir dziļš traucējumu veids, un pacientiem ieteicama ir garā veida psihodinamiskā vai psihoanalītiskā psihoterapija.

Medicīniskajā literatūrā (Klussmann, 1986) tiek minēts šo traucējumu gadījumā bieži sastopamais personības tips, t.s., B personības tips, kuru raksturo:

-depresīvas tendences un atkarības tendences;

-drošības sajūtas zaudējums;

-koncentrēšanās uz sava ķermeņa simptomātiku;

-pieaugoša dzīves aktivitāšu samazināšanās;

-cenšanās izvairīties no stresa situācijām;

-pastiprināta sevis vērošanas tendence (hipohondrija).

Koronārā sirds slimība. Miokarda infarkts.

Infarkts ir nekrozes perēklis sirds muskuļa audos, ko izraisa koronārās jeb vainagartērijas nosprostojums ar trombu. Atkarībā no tā, cik lielu muskuļa zonu apasiņojusi ir nosprostotā artērija, izšķir sīkperēkļa un lielperēkļa infarktus.

Miokarda infarktam ir dažādi riska faktori: pārāk liels svars, paaugstināts arteriālais asinsspiediens, izmaiņas lipīdu vielu maiņā, smēķēšana, daži iedzimtības faktori. No psihiskās veselības viedokļa raugoties, kā riska faktors tiek minēts A personības tips (Rosenman, 1968).

A personības tipa raksturīgākās iezīmes:

-dominējoša uzvedība;

-izteikta pašpārliecība;

-latents naidīgums;

-nepieciešamība pēc fiziskajām aktivitātēm;

-steidzīgs, nemierīgs dzīves stils;

-darbīga, aktīva psihiskā darbošanās;

-nepacietība, impulsivitāte;

-tieksme pēc panākumiem un apkārtējo atzinības, kā arī augsta sociālā stāvokļa;

-sasprindzinājums, dažādas uzmācības;

-cīņa ar laiku un cīņa ar apkārtējiem cilvēkiem;

-mērķi neskaidri, bet stūrgalvīgi tiek īstenoti;

-panākumu trūkuma gadījumā – depresija, izsīkuma sajūta, “uzdošana”.

Šim personības tipam raksturīgā īpatnība ir savu dabisko baiļu noliegšana. Noliegšana ir neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms. Ar savu it kā mieru un savaldību, sūdzēšanās un ārējas nomāktības iztrūkumu, humora izjūtu šie pacienti mēdz būt pat ārstu un citus pacientus uzmundrinoši un mierinoši, viņi bieži rada tādu tēlu, kas neņem slimību nopietni, tomēr šie traucējumi – gan psihiskie, gan fiziskie – ir ar ļoti nopietnu prognozi un tāpēc arī nopietni vērā ņemami.

Miokarda infarkta pacientu personības struktūra atšķiras ar hiperadaptatīvu uzvedību, kuras mērķis ir izteikta vajadzība pielāgoties sociālajām normām. Raksturīgi ir augsti standarti kā kompensācija savas mazvērtības, mazpielāgotības izjūtai. Arī infarktu biežāk izraisošās situācijas ir saistītas ar objekta zaudējumu.

Galvenais iemesls, kas traucē adekvāti izstrādāt objekta zaudējumu, ir narcistiskie traucējumi. Narcistiskām personībām zaudējums ir salīdzinoši lielāka trauma. Vilšanās personīgās attiecībās vai darbā ir liels emocionāls zaudējums.

Tādējādi tiek sašūpota iekšējās drošības sajūta, kas veicina depresīvu iezīmju parādīšanos un mazvērtības izjūtu. Tādējādi tiek radīts svarīgs iekšējais motīvs augstu standartu un mērķu sasniegšanai, kas rada pseido-pašpārliecību.

Lielākā daļa autoru kā galvenos miokarda infarkta etioloģiskos faktorus min 2 galvenos cēloņus – sklerozi un stresu. Šo faktoru rašanos veicina virkne neveselīgu paradumu – pārēšanās, neveselīgu ēdienu ēšana, pārmērīga alkohola dzeršana, smēķēšana, kā arī trauksme, sasprindzinājums, agresivitāte un uzmācības.

Tomēr viens no bīstamākajiem faktoriem ir jau minētā tiekšanās pēc panākumiem. Ja anorexia nervoza nosacīti var dēvēt par princešu slimību, tad miokarda infarkts ir vadītāju, direktoru un prezidentu slimība.

Steiga, nepacietība, miega un atpūtas trūkums, laika spiediens un atbildības nasta ir riska faktori. Uzmācīga kaislība pret darbu. Šie pacienti mēdz tik ļoti identificēt sevi ar savu darbu, ka viņiem nav laika ne priekš kā cita. Panākumi panākumu vārdā, bez mīlestības un pieķeršanās darāmajam darbam, tikai ar apmierinājumu par darba nozīmīgumu – ar to ir par maz.

Uzmācīgo vēlmi strādāt daži autori skaidro ar to, ka šim personības tipam emocionāli tuvas attiecības liekas nomācošas un tādēļ labāk par emocionāli tuvu attiecību veidošanu ar saviem ģimenes locekļiem padodas ekstraverta, uz āru vērsta, virspusēja, ar zināmiem šova elementiem saistīta kontaktu veidošana. Interesanta detaļa – vairāki pētnieki šo personības tipu apraksta kā sevi pārāk augstu novērtējošu, un līdz ar to šie cilvēki uzņemas darīt darbu, kuram nav pietiekoši sagatavoti, kas tiem rada papildus darba slodzi. Riska pacienti pārpūlas, jo mēģina būt vēl labāki, vēl stiprāki, vēl ātrāki, vēl perfektāki. Toties dziļi sevī valda slēptas bailes par iespējamo neveiksmi.

Arteriālā hipertensija.

Arī arteriālās hipertensijas izcelsmē nozīme ir visu triju veidu faktoriem – kā bioloģiskajiem, tā psihiskajiem un sociālajiem. Vienīgi šīs slimības gadījumā bioloģiskie faktori diferencējami īpaši rūpīgi, jo arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos var izraisīt dažādas saslimšanas – nieru, endokrīnās sistēmas, kardiovaskulārās, neiroloģiskās u.c.

Par raksturīgāko hipertensijas pacientu personības profilā tiek uzskatīts konflikts starp agresīvajiem impulsiem no vienas puses un atkarības tendencēm – no otras. Sociālā uzvedība – hiperadaptēta, paklausīga, uz izrādīšanos orientēta, pasīva. Novērojama izteikta tendence – izvairīties no konfliktiem, gan pozitīvie, gan negatīvie afekti tiek apvaldīti.

Veids, kādā šie pacienti uztver konfliktus un distresu, noteiktā veidā atšķiras no to cilvēku uzvedības, kuriem paaugstinātu asinsspiedienu nenovēro: viņi atsakās atzīt stresa situācijas esamību. Pētījumi par attiecību veidu ģimenēs, kurās viens no vecākiem slimo ar hipertensiju rāda, ka bērniem nav iespējas iemācīties veiksmīgus konfliktu risināšanas veidus, jo šajās ģimenēs pārsvarā novēro negatīvu neverbālo komunikāciju, t.i., neapmierinātība netiek izrunāta un risināta, bet izpaužas neatbildēšanā, ar novēršanos no citiem, izvairīšanos no acu kontakta, dusmu izpaušanu darbībā (skaļu durvju aizciršanu u.c.) u.tml.

Kā rāda pētījumi, izvairīšanās no konfliktu risināšanas bieži korelē ar hipertensijas sākumu. Šo attiecību veidu no vecākiem pārņem bērni, un veidojas nākamie uz hipertensīvām reakcijām tendētie pacienti. Šis process jāņem vērā, lai izvairītos no iedzimtības faktoru pārvērtēšanas un emocionālo, konkrētā saskarsmē iegūto faktoru nenovērtēšanas hipertensijas etioloģijā.

Elpošanas sistēmas psihosomatiskie aspekti.

Arī ar šo iekšējo orgānu sistēmu saistīti virkne psihosomatiska rakstura izteicienu, kā, piemēram, “Aizžņaudzās rīkle”, „Pietrūka elpas”, “Trūkst gaisa”, “Kļuva vieglāk elpot”, “Smags gaiss”, “Tur nebija ko elpot”, “Aizrāvās elpa”, “Elpot kļuva brīvi”, “Atviegloti uzelpot”, “Brīvi uzelpot” u.c., kuri nebūt neattiecas uz trahejas, balsenes, bronhu vai plaušu stāvokli, bet gan raksturo cilvēka izjūtas un emocijas.

Ja bērnu pēc dzimšanas ar māti vēl kādu brīdi saista nabas saite, tad elpošana – pirmais kliedziens – ir pirmā bērna neatkarības jeb separācijas no mātes izpausme. Pastāv uzskats, ka no visām iekšējo orgānu sistēmām, kuras inervē veģetatīvā nervu sistēma, elpošanas sistēmas darbībā visuzskatāmāk izpaužas cilvēka emocionālais stāvoklis. Pēc ieelpas vai izelpas veida var spriest gan par fiziskajiem, gan emocionālajiem traucējumiem. Piemēram, ir smagas nopūtas un ir atvieglojuma nopūtas, baiļu brīžos ir novērojama ieelpas apturēšana vai tās pastiprināšanās u.c.

Skumjas samazina elpošanas dziļumu, laime – to padziļina, trauksmes gadījumā cilvēks elpo virspusēji un neritmiski.

Bronhiālā astma.

Galvenā bronhiālās astmas izpausme ir izelpošanas grūtības. Gan gļotādu uztūkuma, gan pastiprinātu gļotu sekrēcijas, gan muskuļu šķiedru spazmu dēļ elpceļu lūmens sašaurinās un izelpot gaisu kļūst grūtāk. Bronhiālā astma var sākties jebkurā vecumā, tomēr īpaši bieži novērojama bērniem, jaunākiem par desmit gadiem. Par psihiskā faktora lomu liek aizdomāties visvienkāršākie novērojumi – piemēram, sievietei ar paaugstinātu jūtību pret magonēm, bronhiālās astmas lēkmi var izraisīt vienkārši uzgleznotas magones. Šādas emocionālā faktora spilgtas demonstrācijas nenovēro vairs vēlākajās slimības stadijās, kad alerģiskajai komponentei pievienojas iekaisuma process.

Astmas lēkme bieži tiek analizēta kā represētu (apspiestu) raudu analogs. Dr. Veiczekers (1951) to nosaucis par “plaušu raudāšanu” , ko saista ar tāda bērna izmisīgu, protesta pilnu raudāšanu, kurš pazaudējis drošības izjūtu. Šo interpretāciju padziļina novērojums, ka lēkme mēdz sākties un arī beigties ar elsošanu. Daudzi autori pacientu neapzināto vēlmi raudas represēt, apspiest, saista ar pacientu bērnības pieredzi – ka viņi bijuši atstumti, kritizēti un ka viņiem tika pārmests, kad viņi ar raudāšanu mēģināja sasaukt māti vai tēvu.

Uzskata, ka traucējumi agrā bērnībā mātes – bērna attiecībās rada sekojošu zemapziņas konfliktu: no vienas puses vēlmi pēc maiguma, no otras puses – bailes no maiguma. Pacientus raksturo paaugstināts trauksmes līmenis, arī histeroīdas, hipohondriskas iezīmes. Pacients pats savu trauksmi neapzinās. Dr. Broitigams (1969) raksta, ka bronhiālās astmas lēkmi raksturo ne tikai gaisa aizture, bet arī jūtu un emociju aizture. Otra raksturīga pacientu personības iezīme, kura aprakstīta literatūrā, ir pacientu traucēta spēja brīvi “dot un ņemt”.

Klepus.

Klepus primārais uzdevums ir atbrīvot elpošanas traktu no tajā iekļuvušiem svešķermeņiem vai citiem kairinātājiem. Radniecīgs ir cits process, kurš izpaužas kuņģa – zarnu traktā – vemšana.

Izrādās šos procesus var aktivēt arī nomācošas jūtas – tās var veicināt bronhu sekrēciju (tāpat kā spēj stimulēt kuņģa sekrēciju (n.vagus efekts)).

Tādējādi klepus var būt iekšēja sasprindzinājuma, nepatikas, arī riebuma izpausme. Jores (1976) apraksta klepošanu kā apspiestu dusmu izpausmi un kā protesta formu. Emocionālie iemesli cilvēku klepošanai mēdz būt dusmas un nepatika.

Labu vielu šī mehānisma izpratnei sniedz novērojumi teātra apmeklējuma laikā, kad labi novērojams tas, ko es sauktu par “teātra klepu” – praktiski veseli cilvēki bez alerģijas un iekaisuma pazīmēm elpceļos, gaidot izrādes sākumu, pēkšņi sāk klepot. Ja uz klepu raugāmies kā uz procesu, ko var izraisīt tikai bioloģiski cēloņi, šī parādība nav izskaidrojama. Ja pieņemam, ka klepotāji sev neapzināti “izklepo savu neapmierinātību ar to, ka, piemēram, kāds viņus piespiedis atnākt uz teātri, kaut paši nav gribējuši”, un tādējādi demonstrē savu neapmierinātību ar šādu vakara pavadīšanu, notiekošais kļūst saprotamāks.

Šādos gadījumos klepus emocionālo stāvokli atvieglo. Klepus it kā palīdz atbrīvoties no iekšējām vēlmēm, kuras tiek izjustas kā neadekvātas un bīstamas (savā ziņā ”bīstama” var būt nevēlēšanās iet uz teātri, jo tas draud ar atstumšanu un kritizēšanu). Tādējādi pirmajā brīdī vienkāršāk ir savas jūtas noslāpēt un mēģināt apmānīt sevi un citus, ka gājiens ir savas gribas vadīts. Agrāk vai vēlāk par kontakta zaudēšanu ar savu patību cilvēkam ir “jāmaksā” ar savu veselības stāvokli – teātra klepus šai ziņā ir tā niecīgākā “maksāšana.”

Nervozais elpošanas sindroms.

Tas ietver vairākas formas – elpošana pārpildīta ar nopūtām, elpošana pārpildīta ar straujām ieelpām, hiperventilācijas sindroms un t.s. elpošanas trūkuma jeb “korsetes sindroms”.

Par nopūtām pilno elpošanas veidu pastāv uzskats, ka tas raksturīgs cilvēkiem, kuri jūtas izsīkuši, pesimistiski sakarā ar neauglīgām pūlēm un vilšanos. Taču šis raksturojums nav attiecināms uz bērniem, kuri neapzinātās, regulāri atkārtotās smagās nopūtas automātiski pārņēmuši no saviem vecākiem.

Hiperventilācijas sindroms ir emocionāls traucējums, kura gadījumā pacients ieelpo vairāk gaisa nekā viņam nepieciešams. Tas izpaužas kā pēkšņa, ātra, dziļa elpošana, kuru nomaina gaisa trūkuma sajūta un spiediena, sasprindzinājuma sajūta krūtīs, kuru pacienti raksturo ar vārdiem “grūti elpot”. Parasti pievienojas vēl dažādas nepatīkamas sajūtas un sāpes krūšu kurvī un vēderā.

Šos pacientus raksturo trauksmaina depresija, hipohondrija, fobijas. Būtiskākās šo pacientu izjūtas ir lielā mērā neapzinātas bailes, un neapzināti daudz enerģijas šie pacienti atdod baiļu noslēpšanai gan no sevis, gan citiem. Tie sociālā ziņā ir izteikti adaptatīvi pacienti, izteikti pieklājīgi, kuri savas vajadzības pieraduši respektēt kā pēdējās. Tas nozīmē, ka šiem pacientiem savā uzvedībā grūti izpaust savu patību un sevišķi grūti – savas agresīvās jūtas, kuras viņi baidās pat apzināties. Viņi apraksta sevi kā cilvēkus, kuru jūtu dzīve ir apspiesta, kuri mēģina iztikt bez jūtām, kas esot “vāju” cilvēku pazīme. Pacienti tomēr jūtas nomākti, jo tā kā nespēj aizstāvēt sevi (iekšējs aizliegums izpaust agresīvās jūtas), tad bieži ir pakļauti nesaprātīgi lielām prasībām no citu puses.

Otra raksturīga iezīme – neapzināta vēlēšanās kļūt atkarīgiem no otra, ļaut partnerim pār sevi dominēt. Iemesli tam meklējami bērnības pārdzīvojumos. Šie pacienti bieži nāk no ģimenēm, kurās valdījusi pārlieka orientācija uz sociālām normām un līdz ar to nav atbalstīta un veicināta bērnu individualitātes attīstīšana, kas bieži noved pie slimīgu simptomu un slimnieku veidošanās ģimenē. Bērnam šādās ģimenēs tuvāks kļūst vājākais vecāks, ar kuru iespējams emocionāls kontakts. Agresīvās emocijas pret dominējošo vecāku tiek apspiestas, jo tās tiek izjustas kā eksistenci apdraudošas. Šo bērnu emocionālā pieredze liek viņiem dzīvot kopā ar spēcīgāku partneri, tādejādi iegūstot drošības sajūtu. Cena, ko cilvēks neapzināti izvēlas par šo drošību maksāt, ir savu paša vēlmju un vajadzību izstumšana jeb atteikšanās no tām. Šo pacientu dzīves anamnēze liecina, ka viņi atkal no jauna un no jauna atrod iespēju sevi ievietot atkarīgā pozīcijā, tādejādi zaudējot savu identitāti un palielinot savu trauksmes līmeni.

Lēkmes bieži iestājas situācijās, kuras prasa no pacienta pašapzinīgu, noteiktu un agresīvu rīcību, uz ko pacienti nav spējīgi un kas konfliktē ar viņu ierasto bezpalīdzības izjūtu un bailēm zaudēt iedomāto aizsardzību.

No psihosomatiskās medicīnas viedokļa raugoties, interesants ir jautājums par tādu slimību kā plaušu tuberkuloze.

Plašs pētnieku loks nodarbojas ar tuberkulozes psihosomatisko aspektu pētīšanu. Tam pamatā ir fakts, ka tikai neliels cilvēku procents (5-10%) no tiem, kuri inficējas ar patogēno mikrofloru, kļūst slimi. Par tuberkulozi “kā flirtu ar nāvi” jau 1946.gadā rakstīja Dunbars.

Bez tam, kā rāda pētījumi, terapeitisku efektu dod terapeitiskas ārsta – pacienta attiecības, un pacienti spontāni mēdz izveseļoties labu ārsta – pacienta attiecību gadījumā. Priekšnosacījums, lai pacients izveseļotos, ir emocionālās traumas sadzīšana, kuru šādas attiecības var veicināt.

Kermeņa rezistence pret mikrobiem ir saistīta ar saskaņotību starp imūnās sistēmas reakcijām un emocionālo stāvokli un stresa pārvarēšanas mehānismiem. Tie ir jautājumi, kurus sīkāk pēta psihoimunoloģija.

Runājot par šo pacientu personības struktūru, tiek minēta gan šizoīda personības struktūra, gan labila pašvērtība, gan palielināta pieķeršanās vajadzība. Katrā ziņā arī šajos gadījumos mīlestības trūkums bērnībā vēlāk noved pie iekšēja nemiera, nedrošības, bailēm, garastāvokļa labilitātes, noslieces uz depresīvām reakcijām, pastiprinātas vajadzības pēc mīlestības. Šos pacientus bieži raksturo hiperaktivitāte, tendence uz alkoholismu, pārlieku izteikta tieksme būt aizsargātiem, aprūpētiem. Runājot par ģimenes struktūru, no kuras šie pacienti nāk, raksturīgas ir dominējošas mātes un vāji tēvi vai tēva vispār nav, kas nosaka virkni emocionālu traumu, vilšanās, baiļu un izmisuma situāciju.

Smagi traucējumi interpersonālajās attiecībās ģimenē un augsti Es ideāli ir tuberkulozes pacientam raksturīga aina, kura, starp citu, iezīmējas arī mūsu literatūras klasikā – Viļa Plūdoņa “Atraitnes dēlā”.

Nepastāv kāds noteikts tuberkulozes slimnieka personības profils, taču lielākajai daļai raksturīga viegla ievainojamība attiecībā uz mīlestības atraušanu, kas iet kopā ar vajadzību palikt tuvu saistītiem ar māti un tās radīto barojošo vidi. Daļa šo vajadzību demonstrē atklāti, daļa pacientu – nē.

21. gadsimta modernā slimība – izsīkuma jeb izdegšanas sindroms. Gunta Ancāne (2004/07)

Pēdējos gados popularitāti ieguvis jēdziens izsīkuma jeb izdegšanas sindroms jeb angļu valodā “burn out syndrome”.

Pārāk liela darba slodze, atbildīgs darbs, lielas prasības, mazs sociālais atbalsts un neatbilstošs materiālais un emocionālais atalgojums ir šī stāvokļa izveidošanās priekšnosacījumi.

Lai arī pētījumu skaits strauji pieaug, tomēr vispāratzītas izdegšanas sindroma definīcijas nav. Izsīkuma sindromu galvenokārt definē kā fiziskā un/vai garīgā izsīkuma stāvokli, kurš ir novērojams kā sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kura saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu. Tiek uzsvērts, ka izsīkums ir emocionāla distresa sekas. Tā ir situācija, kad cilvēka kapacitātes strādāt ir izsmeltas.

Var izdalīt noteiktas riska grupas, kuras īpaši pakļautas riskam “izdegt”. Tās ir:

– cilvēki, kuru profesija saistīta ar citu cilvēku aprūpi – emocionālu kontaktu ar cilvēkiem – ārsti, medmāsas, sociālie darbinieki, farmaceiti, skolotāji, psihologi, u.c., – īpaši, ja darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kuri cieš

– cilvēki, kuri kā jauni speciālisti darbu tikai sāk

– tie, kuri maina darbu – sāk darbu jaunā darba vietā

– tie, kuru darbs ir saistīts ar darbu maiņās

– tie, kuru darbs saistīts ar augstu atbildības pakāpi, bet zemu tā morālo un materiālo novērtējumu un autoritāti.

Pēdējā laikā parādās raksti arī par tādu profesiju cilvēku izdegšanu kā, piemēram, jūrnieki, kuri pavada ilgu laiku prom no mājām, ir sociāli izolēti, cieš no sociālo kontaktu ierobežota daudzuma un vientulības, kuru darba laiks “lauž” viņu cirkadiānos (diennakts) ritmus un bojā tos, un kuru darbs saistīts ar reāliem draudiem dzīvībai.

Patlaban pieaug interese par šī stāvokļa novēršanas iespējām.

No malas raugoties, šī izsīkuma stāvokļa sākums var būt pakāpenisks vai arī pēkšņs.

Faktorus, kuri veicina izdegšanas sindroma veidošanos, var iedalīt divās grupās: faktori, kuri saistīti ar cilvēka personību, un faktori, kuri saistīti ar darba apstākļiem.

No personības faktoriem, kuri veicina izdegšanas sindroma veidošanos kā svarīgākie jāmin sekojošie:

zema pašcieņa,

“darbaholisms”

iekšēja sacensības nepieciešamība

izteikta agresivitāte, nepacietība

uzmanības trūkums pret paša/as vajadzībām un vēlmēm

fiziska un/ vai psihiska izolācija.

Šie faktori savā starpā ir cieši saistīti. Cilvēks ar zemu pašcieņu un pašnovērtējumu var mēģināt atvieglot savu emocionālo stāvokli ar panākumiem darbā un līdz ar to neadekvāti maz uzmanības pievērst paša vajadzībām un vēlmēm. Diezgan loģiskas sekas tādam dzīves stilam mēdz būt sociāla pašizolēšanās kā noguruma, tā arī nepietiekami pozitīva paštēla dēļ, kas, atraudama cilvēkam sociālo atbalstu, ko dod draugu un tuvinieku klātbūtne, savukārt, šo burvju apli noslēdz.

Otra grupa – darba vides faktori, kuri veicina izdegšanas sindroma veidošanos. Par darba vides faktoru psihisko ietekmi uz cilvēku un viņa veselību runā arvien vairāk. Šeit minēti daži no svarīgākajiem faktoriem, kuri ietekmē cilvēka fizisko, emocionālo un sociālo labsajūtu, līdz ar to arī, protams, darba efektivitāti, bet ne par to šoreiz ir runa.

Kā svarīgākie no darba vides faktoriem jāmin:

-problēmas saskarsmē ar kolēģiem,

-problēmas saskarsmē ar administrāciju,

-neskaidrs pienākumu sadalījums,

-sociālo lomu ambivalence,

-situācija, kad darbiniekiem un administrācijai ir savstarpēji konfliktējoši mērķi,

-atbalsta trūkums no darba vietas puses ikdienas darbā,

-darbs maiņās,

-darbs ar cilvēkiem, kuri cieš,

-konflikts ar pacientu vai viņa ģimeni,

-darbinieku zems sociālais stāvoklis pacienta acīs,

-laika trūkums,

-hroniski slims pacients,

-neadekvāti zems padarītā darba materiālais un emocionālais novērtējums.

Uzmanīgi pavērojot šos darba vides faktorus, redzams, ka tie varētu attiekties uz lielāko daļu šobrīd strādājošo – atbalsta trūkums no darba vietas puses, neadekvāti zems darba novērtējums u.tml. nostāda Latvijas cilvēkus īpašā riska zonā.

Psiholoģiskais klubs – slepena ballīte vai profesionāls palīdzības veids? Līga Kalvāne (2004/08)

Psiholoģe, psiholoģiskās palīdzības un atbalsta programmas insulta slimniekiem un viņu radiniekiem koordinatore Līga Kalvāne rakstā iepazīstina ar psiholoģiskā kluba darbu. Kluba “nodarbībās tiekas cilvēki, kurus vieno kopēja iezīme vai notikums – pārdzīvota kāda slimība. Konkrētajā gadījumā tas ir insults.”

Publicējam raksta fragmentu.

Parasti klubam tiek plānotas 3 vai 4 aktivitātes – uzdevumi, kurus konsultanti izvēlas no savu pieteikto programmu satura. Tā esam „vijuši auklas” un „pinuši tīklus” – šķiet, ka šos uzdevumus var veikt bērnudārza mazuļi, taču, ja roku skārusi paralīze, šāds uzdevums kļūst par sasnieguma apliecinājumu. Turklāt tiek trenēta sīkā roku muskulatūra, un šādā veidā vēl papildus stimulēti galvas smadzeņu runas centri. Pārī vai grupā šādi darbiņi veicās daudz raitāk.

Īpašu uzmanību esam veltījuši kustībām un ķermeņa aktivizācijai, kas palīdz atkal izjust kustību prieku un aptvert iespēju ar nelielas piepūles palīdzību sagādāt sev patīkamas izjūtas. Tas nav vienkārši – uzreiz kluba laikā „kustēties jaunos veidos”, „doties ceļojumā”, „apmeklēt zoodārzu” vai pat „darboties dārzā”, bet pēc tam notiek kaut kas nedaudz piemirsts – elpa ir dziļāka, stāja savādāka, pleci brīvāki, rokas darbojas brašāk.

Esam krāsojuši, zīmējuši, kolāžas veidojuši – šīs nodarbes sniedz gandarījumu ne tikai acīm, bet palīdz atklāt jaunus veidus, kā organizēt savu darbību, kā arī mudina skatīt sevi pozitīvāk, ļaut atzīt sevi un savas labās īpašības, modina cerību un ticību. Tas ir nopietni – radīt kolāžu par savām labajām īpašībām nākamajos gados. Ir iemesls nākotni skatīt nopietnāk un optimistiskāk vienlaikus, jo mūsu stiprās puses ļaus tikt galā ar bezpalīdzības sajūtām.

Katrā nodarbībā tiek paredzēts uzdevums savstarpējai iepazīšanai, jo jauniem dalībniekiem nākas iegaumēt daudzus vārdus. Iespēja savstarpēji tuvināties, daloties pieredzē un izzinot līdzīgus un atšķirīgus viedokļus par kopējiem svarīgajiem jautājumiem, padara šīs tikšanās reizes jo īpaši svarīgas un nepieciešamas. Tas ir veids, kā attālināties no ikdienas rutīnas, smelties jaunas idejas un pēc tam atgriežoties mainīt apnikušo. Kā atzīst ne viens vien kluba dalībnieks – tieši savstarpējā saskarsme nodarbību laikā ir dzīvesspara pamats.

Rakstā autore iepazīstina ar sabiedrības viedokli par psiholoģiskās palīdzības iespējām insulta slimniekiem un viņu radiniekiem, vadoties pēc š.g.aprīlī un maijā veiktās aptaujas rezultātiem un arī rakstā atbild uz jautājumu, kas ir psiholoģiskā palīdzība un atbalsts?

Viltus draudzene – anoreksija. Linda Balode (2005/02)

Anoreksija (anoreksia nervosa) – ēšanas traucējums, kam raksturīgas uzmācīgas bailes no svara pieauguma un kas ietver badošanos un pārmērīgu svara zudumu. (Kulbergs, 2001). “Man anoreksija saistās vai nu ar sievieti – burvi, kas ir ļoti mērķtiecīga un stūrgalvīga, vai ar draudzeni – viltvārdi,” saka jauna sieviete, kura ar anoreksiju saskārusies pusaudža gados. Smagākajā formā anoreksija ir slimība, kas var izraisīt nāvi.

Lai arī bailes no svara pieauguma un badināšanās ir askētiska prakse, kuras aizsākumi meklējami tūkstošiem gadus senā pagātnē un daudzu kultūru ietvaros, tomēr pats termins „anoreksia nervosa” pastāv tikai kopš 1874.gada. Jēdzienu ieviesa Viljams Gulls, karalienes Viktorijas ārsts (Garrett, 1998).

Anoreksija sevišķi ir izplatījusies pēdējās desmitgadēs, un daudzus gadījumus medicīniskās aprūpes sistēma nemaz neatklāj (Kulbergs, 2001).

Anoreksija – tā nav vienkārši vēlme notievēt, kas raksturīga daudziem psihiski veseliem cilvēkiem, kuriem patiešām ir liekais ķermeņa svars un kuri tādēļ ievēro dažādas diētas. Anoreksija – tā ir slimīga pārliecība par sava ķermeņa korpulenci, tai ir uzmācības raksturs, un ar anoreksiju slimu cilvēku nav iespējams pārliecināt par viņa maldiem. Pat tad, ja slimnieka ķermeņa svars jau ir sasniedzis ievērojumu zudumu no normālā, slimnieks turpina badoties, un nevienam neizdodas pārliecināt viņu, ka viņš sen vairs neizskatās pēc tā modeļa vai kinozvaigznes, kas ir viņa ideāls un kuram viņš tik ļoti tiecas līdzināties (Еникеевa,1998).

Slimība visbiežāk sastopama sievietēm vecumā no 15-24 gadiem. Saskaņā ar slimnīcu statistikas datiem, piemēram, Zviedrijā gadā saslimst 9 no 100 000 personām minētajā vecuma grupā. Vīriešu vidū šo slimību novēro 9 reizes mazāk, t.i., saslimst 1 no 100 000 personām tai pašā vecuma grupā (Kulbergs, 2001).

Bieži anoreksija sākas vienlaikus ar pubertāti. Nereti anorektiskās reakcijas atkārtojas vairākas reizes, pat brieduma gados. Bez tam ēšanas traucējumi bieži vien ir grūti atdalāmi – daļai anoreksijas slimnieku periodiski novēro bulīmiju – t.i., īslaicīgu lēkmjveidīgu pārēšanos. Tā periodiski mainās ar anoreksiju (Kulbergs, 2001).

Psiholoģe Linda Balode savā rakstā apskata pazīmes, kas raksturīgas anoreksijai, slimības norisi un iespējamās sekas, analizē cēloņus, kas izraisa anoreksiju (šobrīd gan psihiatrijā, gan klīniskajā psiholoģijā ir pieņemts, ka ēšanas traucējumi, tai skaitā anoreksija, ir multideterminēti, t.i., gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli noteikti). Raksta autore sniedz arī ieskatu anoreksijas ārstēšanas metodēs (psihoterapija un medicīniskā ārstēšana).

Raksta otrajā daļā anoreksijas slimnieka izjūtās un pieredzā ļauj ielūkoties jauna sieviete (21 g.v.), kura ar anoreksiju saskārusies pusaudža gados.

Diagnoze – nolemtība vai iespēja? Inta Roze (2005/03)

Šajā un divos turpmākajos rakstos, balstoties uz psihosomatisko pieeju cilvēkam, apskatīšu slimību, kas daudzos izsauc neizpratni, bieži izraisa nepamatoti nosodošu attieksmi un uz tās balstītu mītu veidošanos.

Šo slimību sauc – šizofrēnija.

Attieksmi pret šizofrēniju labi ilustrē sabiedrībā valdošā attieksme pret veselību un slimībām vispār. Tāpēc vispirms gribu nedaudz paanalizēt mūsdienu Rietumu pasaules priekšstatus par slimībām.

Dažādās valstīs, atkarībā no to kultūrvēsturiskajām tradīcijām, ir atšķirīga attieksme pret veselību un tās problēmām. Ja Austrumos slimības diagnoze tiek uztverta kā iespēja mainīties pašam un tā rezultātā mainīt savu dzīvi, tad Rietumu sabiedrībā to biežāk izjūt kā nolemtību un aizmirst par paša cilvēka lomu slimības izcelsmē, ārstēšanas procesā un iznākumā.

Ja Austrumu kultūrās neeksistē jēdziens «izārstējamas un neārstējamas» slimības, tad Rietumos šos terminus bieži lieto, lai raksturotu situāciju – ir/nav iespējams slimību izārstēt ar zālēm.

Dzīvojot apstākļos, kur arvien lielāka loma tiek piešķirta materiālām vērtībām, ķermenis tiek uztverts atdalīti no psihes, cilvēka ārējā pasaule tiek pētīta arvien smalkākos līmeņos, bet par iekšējo – jūtu pasauli – nereti tiek piemirsts, noliedzot tās lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē. Tā rezultātā tiek zaudēti un paliek neizmantoti tie resursi, kas atrodas katrā cilvēkā. Ārstējot slimību, pazūd pats cilvēks.

Cīņa ar fiziskiem simptomiem ir sabiedrībā akceptēts, vairumam pieņemams veids, kā noliegt savu iekšējo – emocionālo un attiecību – problēmu esamību.

Katrai nākamai paaudzei agrāk attīstās deģeneratīvās jeb organisma «nolietošanās» slimības, pieaug ielaisto, vēlīni diagnosticēto slimību skaits.

Pacients gaida, ka problēmas viņa vietā atrisinās kāds cits – valdība, mediķi, zāles, vīrs/sieva, bērni utt., bet nerunā par savu neprasmi un nevarēšanu organizēt laiku, uzņemties atbildību par sevi.

Realitātē šizofrēnija ir viena no retajām slimībām, kuras izplatība ir vienāda visās pasaules valstīs, neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, izglītības līmeņa, reliģiskās piederības u.c. faktoriem. Katram simtajam planētas iedzīvotājam ir risks saslimt ar šizofrēniju.

Terminu «šizofrēnija» 1911. gadā ieviesa vācu psihiatrs Eižens Bleulers, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «sašķelts prāts» («schizo» – prāts un «phrenos» – sašķelt, sadalīt). E. Bleulers par šizofrēniju rakstīja: «Šī slimība ir kā orķestris bez diriģenta», kas arī izsaka šizofrēnijas būtību – cilvēka iekšējās pasaules vienotības, harmonijas un nepārtrauktības izjūtas trūkums.

Mēs visi esam tikai cilvēki, un ir jākaunas nevis kaut ko nevarēt vai slimot, bet gan novērsties no tā, kurš meklē palīdzību grūtībās. Varbūt ir pienācis laiks mainīt skatījumu uz garīgām slimībām?

Somatoformie traucējumi un to ārstēšanas iespējas. Juta Gruze (2005/03)

Raksta autore ir ārste-psihiatre, kura rakstā skaidro jēdzienu somatoformie traucējumi, atklājot tā būtību, pazīmes, līdzības un atšķirības saistībā ar citiem emocionāliem traucējumiem, kā arī dalās pieredzē, kas gūta darbā ar šāda veida pacientiem, iesakot veiksmīgākās ārstēšanas metodes.

Kas ir somatoformie traucējumi?

Somatoformo traucējumu galvenā pazīme ir pacienta atkārtotas sūdzības par somatiskiem simptomiem ar pastāvīgu nepieciešamību pēc medicīniskas izmeklēšanas.

Sūdzības pastāv par spīti atkārtotai medicīniskai izmeklēšanai, kas nepierāda objektīvi konstatējamu saslimšanu un par spīti ārstu pārliecināšanai, ka simptomiem nav somatiska pamata.

Somatoformos traucējumus medicīna pazīst izsenis.

Jau 1776. gadā V. Kallens (W. Cullen) tos apraksīja kā psihiskus traucējumus ar veģetatīvām stigmām.

Mūsdienās somatoformos traucējumus uzlūkojam kā īpašu emocionālu stāvokli, kas rada fiziskus simptomus. Šādu procesu sauc par somatizāciju (no grieķu vārda soma – ķermenis). Starp garīgajām saslimšanām somatoformie traucējumi sastopami aptuveni 9% (2001. gada dati) gadījumu.

Terapijas taktika

.Tātad līdztekus psihiatra konsultācijām un adekvātai medikamentozai terapijai pacients saņem individuālu un grupu terapiju psihologa vadībā, kur īpaši efektīvas un pacientam arī turpmāk patstāvīgi izmantojamas un noderīgas ir autogēnā treniņa un relaksācijas nodarbības.

Tāpat šiem pacientiem vērtīgas ir mākslas un kustību terapijas grupas, jo bieži tieši šādā pastarpinātā terapeitiskā veidā pacients atklāj sev savas saslimšanas cēloņus un likumsakarības, arī sev līdz šim netipiskus veidus, kā risināt savas problēmas.

Līdztekus tam pacienti apmeklē ārstniecisko fizkultūru, ūdens procedūras un masāžas, kas būtiski uzlabo viņu fizisko pašsajūtu, mazina somatiska rakstura sūdzības un ļauj saprast, ka viņu saslimšana tiek atpazīta, akceptēta un attiecīgi arī ārstēta.

Taču pats galvenais, ko vēlos uzsvērt šo pacientu ārstēšanas darbā, ir empātija un cieņa pret pacientu, tai skaitā arī viņa simptomu akceptēšana.

Problēma. Risināt, pārdzīvot vai bēgt? (2005/04)

Neviens no mums nav pasargāts no stresa un trauksmes. Ik pa laikam dzīve piedāvā atkal un atkal jaunus uzdevumus: pārmaiņas ģimenē, problēmas darbā, negaidītus notikumus. Un tas ir labi, jo liek kaut ko jaunu mācīties, meklēt risinājumus, mēģināt pielāgoties . Taču rada stresu.

Cik gan bieži cilvēkiem stresa situācijās ir sajūta: esmu kā stūrī iedzīts! Neredzu nevienu citu izeju, kā tikai. Un te nu kļūst interesanti, jo katram šī „vienīgā izeja” var būt citāda: viens, lai mazinātu stresu, meditē, otrs piedzeras, bet trešais piezvana draugam. T.i. – katram no viņiem ir citāds stresa pārvarēšanas veids. Citam konstruktīvs, citam destruktīvs, – taču risinājumu meklē visi.

Kas ir psiholoģiskā aizsardzība un kas ir stresa pārvarēšanas uzvedība? Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem sniedz Irina Ņikoļska, psiholoģijas zinātņu doktore, Sanktpēterburgas Universitātes profesore, Sanktpēterburgas Psiholoģijas sabiedrības Ģimenes psiholoģijas sekcijas vadītāja. Īpašu uzmanību pievēršot bērniem, kuri bieži vien cieš ne vien no vienaudžu, bet arī pieaugušo rīcības.

Kā atpazīt šizofrēniju. Inta Roze (2004/04)

Turpinājums 2005. gada marta numurā publicētajam rakstam “Diagnoze – nolemtība vai iespēja?”

“Tā kā šizofrēnijas iznākumu liela mērā ietekmē tas, cik savlaicīgi ir uzstādīta diagnoze un saņemta ārstēšana, un tanī pat laikā praksē it bieži nākas sastapties ar gadījumiem, kad profesionāla palīdzība tiek meklēta stipri novēloti, tad šinī rakstā būs iespējams atrast sīkāku informāciju par šīs slimības simptomiem.”

Šizofrēnija ir hroniska psihiska saslimšana ar ilgstošu norisi, kā rezultātā parādās izmaiņas slimnieka personībā, tiek zaudēta saistība starp domāšanu, uztveri, emocijām un rīcību.

Cilvēks zaudē iekšējo veselumu. Lai arī šizofrēnija ir vistipiskākā garīgā slimība (ne velti to mēdz saukt par psihiatrijas karalieni), vienlaicīgi tās simptomi var būt ļoti daudzveidīgi. Saslimst biežāk vīrieši 17-27 dzīves gadā un sievietes 17-37 gadu vecumā.

Šizofrēnijas gadījumā dažādos slimības periodos simptomu izpausmes ir atšķirīgas. Šīs slimības norisi nosacīti var iedalīt 4 posmos:

pirmsslimības posms,

slimības sākuma posms,

slimības vidus posms,

vēlīnais slimības posms.

Ja cilvēkam ir aizdomas, ka ar viņu notiek kaut kas savāds, tad ierosinājumu doties uz konsultāciju pie speciālista viņš biežāk uztvers ar atvieglojumu.

Visos slimības posmos un pie jebkuras šizofrēnijas formas cilvēkam ir nepieciešams milzīgs atbalsts un adekvāta ārstēšana. Tāpat atbalsts un sapratne ir nepieciešami slimnieku ģimenēm. Savukārt, lai slimnieks saņemtu nepieciešamo ārstēšanu, ir laicīgi jāgriežas pēc palīdzības. Precīzas šizofrēnijas diagnozes noteikšanai ir nepieciešams laiks, to var uzstādīt ārsts pēc tam, kad ir izslēgtas citas, līdzīgus simptomus provocējošas, saslimšanas.

Tikai bez panikas! Lolita Muzikante (2005/04)

Autore rakstā dod atbildes uz šādiem jautājumiem: Kas ir ģeneralizēta trauksme un panikas lēkme? Kādi ir iespējamie trauksmes un panikas etioloģiskie faktori? Kādas ir psiholoģiskās palīdzības iespējas?

Vērtīga informācija speciālistiem un jebkuram interesentam.

Viens no neadekvātiem trauksmes veidiem ir ģeneralizēta trauksme, kas ir ilgstoši noturīga, nav saistīta ar reālu situāciju vai ir pārspīlēta un izpaužas kā muskuļu un kustību spriedze, paaugstināta veģetatīvās nervu sistēmas darbība (paātrināta sirdsdarbība, viegls tremors, muskuļu saspringums, svīšana u.tml.), saspringtas gaidas vai priekšnojauta par kaut ko sliktu, miega traucējumi. Iemesli šādam stāvoklim arī pašam cilvēkam nav saprotami.

Ja trauksme palielinās, pilnībā pārņem cilvēku un parādās pēkšņas bailes nomirt vai sajukt prātā, to sauc par panikas lēkmi.

Panikas lēkmes ir spontānas, intensīvas, īslaicīgas trauksmes epizodes, kas ilgst aptuveni 20 – 30 minūtes (reti ilgāk par stundu), intensitāti sasniedz 10 minūtēs un parādās parasti 1 – 2 reizes nedēļā, taču smagākos gadījumos – arī katru dienu. Tās novērojamas aptuveni 3% cilvēku populācijā, 3 – 4 reizes biežāk tās ir sievietēm.

Panikas traucējumi kā atsevišķs sindroms tika aprakstīts tikai pagājušā gadsimta otrajā pusē. Šis nosaukums ir radies no sengrieķu dieva Pāna vārda. Saskaņā ar mītiem, Pāns ir pēkšņi parādījies cilvēkam vai klusumā iekliedzies un izraisījis tādas šausmas, ka cilvēks meties bēgt, neskatoties sev apkārt un neapzinoties, ka tieši tāpēc var aiziet bojā. Šāda trauksme pamatā saistīta ar pārspīlētu bīstamības novērtējumu vai neadekvātu pašsajūtas uztveri. Rodas bezpalīdzības izjūta, trauksmainas gaidas, kas noved pie paškontroles un adekvātas reaģēšanas grūtībām.

Vadoties pēc psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM-IV), par panikas lēkmi var nosaukt pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 sekojošiem simptomiem (pie nosacījumiem, ka tie nav saistīti ar kādu ķīmisku vielu lietošanu vai somatisku saslimšanu):

~ paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss;

~ pastiprināta svīšana;

~ drebuļi, tremors (trīce);

~ gaisa trūkuma sajūta, aizdusa;

~ apgrūtināta elpošana, elpas trūkums;

~ sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē;

~ slikta dūša vai cits diskomforts (piemēram, vajadzība skriet uz tualeti);

~ galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas;

~ derealizācijas, depersonalizācijas izjūta (sevis apzināšanās izmaiņas, sajūta, ka «Es» tiek zaudēts);

~ bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību;

~ bailes nomirt;

~ tirpšanas, sastinguma vai durstīšanas sajūta (piemēram, rokas un kājas kļūst aukstas);

~ karstuma vai aukstuma viļņi.

Kad cilvēks pirmo reizi piedzīvo panikas lēkmi, parasti viņš cenšas saistīt savu stāvokli ar kādu fizisku vai, retāk, psihisku saslimšanu. Sākas daudzi ārstu apmeklējumi, medicīniskas izmeklēšanas, kas nekādus nopietnus veselības traucējumus neuzrāda. Ārsts sāk izrakstīt pacientam trankvilizatorus un antidepresantus.

Tā kā panikas lēkmes atkārtojas, cilvēks no vienas puses sāk aizvien lielāku uzmanību pievērst savām ķermeņa sajūtām un pārspīlēt simptomus (piemēram, sirdsdarbības paātrināšanos, kāpjot pa kāpnēm, sāk uztvert kā tuvojošos infarktu), no otras puses – cenšas pasargāt sevi no situācijām, kurās varētu būt apgrūtināta nepieciešamās palīdzības sniegšana un sāk izvairīties no atrašanās lielā cilvēku pūlī, braukšanas transportā vai iziet laukā no mājām bez kāda cita klātbūtnes.

Šādā gadījumā cilvēks cieš papildus arī no agorafobijas – bailes no plašām, atklātām telpām, ko pats vēl vairāk attīsta. Var attīstīties arī klaustrofobija – bailes atrasties šaurās, slēgtās telpās. Pamazām cilvēks var sākt izvairīties no saskarsmes gan dēļ bailēm kaut kur aiziet un nokļūt nedrošā situācijā, gan dēļ piesardzības izjust kaunu, iekrītot panikā citu cilvēku klātbūtnē. Tāpēc citreiz pie panikas lēkmēm var veidoties depresija, arī alkohola atkarība. Pie ilgstošiem trauksmes un panikas traucējumiem cilvēkam novērojama sociālās adaptācijas traucējumu veidošanās.

Arī šizofrēniju ārstē. Inta Roze (2005/05)

Turpinājums 2005. gada marta un aprīļa numuros publicētiem rakstiem: «Diagnoze – nolemtība vai iespēja?» un «Kā atpazīt šizofrēniju.»

“Iepriekšējos divos rakstos lasītājus iepazīstināju ar to, cik daudzveidīgi var izskaidrot šizofrēnijas izcelsmi, un nedaudz ieskicēju dažādu medicīnas nozaru atšķirīgo pieeju šīs slimības izpratnē. Šoreiz runāsim vairāk par ārstēšanas iespējām.”

“Tā kā šizofrēnijas izcelsmē un norisē vienlīdz svarīga loma ir dažādiem faktoriem, tad arī slimības ārstēšanai jābūt kompleksai, balstītai uz visu iespējamo cēloņu korekciju. Tikai tādā gadījumā tā būs veiksmīga.

Reizēm neskaidrību par piemērotāko ārstēšanas metodi rada simptomu maiņa laika gaitā. Tāpēc svarīga ir slimnieka tuvinieku, draugu, darba biedru, kaimiņu sniegtā informācija par slimības norisi. Ietekme ir arī tam, pie kādas specialitātes ārsta un kurā slimības fāzē pacients griezīsies. Pirmo reizi tiekoties ar slimnieku, ārsts iegūst ļoti daudz informācijas, ko ir nepieciešams sistematizēt.

Dažādu specialitāšu ārsti ikdienas darba procesā pacienta sniegto uztver un izvērtē, balstoties uz savas specialitātes bāzes teoriju sniegtajām zināšanām, pielietojamajām ārstēšanas metodēm un piedāvātajām terapijas iespējām. Ārsts pamana pirmos tos simptomus, kas saskan ar viņa uzskatiem, personības iezīmēm un specialitātes mācību – teorētisko zināšanu bāzi (angliski «concept – driven perception»). Vienu un to pašu simptomu dažādu specialitāšu mediķi redzēs, interpretēs un līdz ar to ārstēs dažādi. Tomēr vienmēr ir informācija, kuru uztvers visi ārsti neatkarīgi no specialitātes. Reizēm mēdz būt tā – kāda nianse, ko pamana viens no speciālistiem, ir īpaši būtiska ārstēšanas procesā, tāpēc ir svarīgi, lai pacientu konsultētu dažādi speciālisti.”

“Būtiski ir ārstēšanas procesā iesaistīt pacienta sociālā atbalsta sistēmu (pārsvarā tā ir ģimene un draugi). Pēdējo gadu atklājumi rāda – ne tikai medikamenti var regulēt pacienta pārdzīvojumus, liela nozīme ir videi, kurā pacients dzīvo. Ja viņam līdzās ir cilvēki, kas spēj apmierināt tā brīža vajadzības, izturēt viņa emocionālās izpausmes un adekvāti uz tām reaģēt, tad samazinās vajadzība pēc medikamentiem, slimības paasinājumu biežums un intensitāte. Šizofrēnijas simptomi var būt atgriezeniski.

Stabilu un atbalstošu vidi šizofrēnijas pacientam palīdz izveidot atvērtā dialoga metode. Ar labiem rezultātiem tā tiek plaši pielietota Somijā. (Vairāk par to varēsiet lasīt kādā no nākamajiem «Psiholoģijas Pasaules» numuriem.) Atvērtā dialoga metodes pamatā ir uzskats – psihoze rodas, ja sava pārdzīvojuma izteikšanai cilvēks nespēj atrast citus veidus kā tikai murgus vai halucinācijas.

Atrast adaptīvākus viedus pārdzīvojuma izteikšanai palīdz dažādas psihoterapijas metodes. Ja psihoanalīzes pirmsākumos pastāvēja uzskats, ka psihoterapija nevar palīdzēt šizofrēnijas slimniekiem, tad vēlākā posmā kļuva skaidrs, ka psihoanalīze un psihoterapija var tikt veiksmīgi izmantota smagu psihisku traucējumu ārstēšanā, un tika izstrādātas atbilstošas metodes. Tās ir ģimeņu terapija (viena no tās modifikācijām ir Atvērtā dialoga metode), atbalsta grupas kā pacientiem, tā radiniekiem un individuālā psihoterapija.

Pacienta ģimene ir neaizvietojams resursu avots, tās iesaistīšanās ārstēšanas procesā samazina paasinājumu risku. Kas gan labāk par ģimeni pamanīs pirmos simptomus, kas liecina par paasinājuma sākumu (pacientam ir tendence to noliegt, neredzēt), un laicīgi ar ārstu saskaņos iespējamos palīdzības veidus? Nereti ģimenei ir grūti adaptēties slimības izraisītajām pārmaiņām cilvēkā, ir grūti pieņemt, ka remisijas periodā šizofrēnijas slimnieks nav jāsaudzē, gluži pretēji – izpildāms fizisks vai garīgs darbs tikai uzlabo pacienta stāvokli, ļauj sajust savu varēšanu un kompetenci. Sākotnēji tuviniekiem var būt nepieciešama detalizēta informācija par šizofrēniju, lai viņi spētu izprast slimnieka pārdzīvojumus un zinātu, kā uz tiem reaģēt.

Ja tuviniekiem ir pārāk lielas cerības attiecībā uz slimības ārstēšanas gaitu, tad pēc pētījumu datiem slimniekam tiek izvirzītas pārāk augstas, neizpildāmas prasības. Tāpēc paasinājumi ir biežāki un smagāki, tiem neizbēgami seko vilšanās, vainas un bezspēcības sajūta. Tāpat paasinājumu biežumu un smagumu palielina emocionāli auksta un vienveidīga apkārtējā vide, attiecību trūkums vai vilšanās citos.

Ģimene nav jāuztver kā ilgtermiņa aprūpētājs – tā ātri vien «izdegs». Arī tai ir nepieciešams atbalsts, jo smaga tuvinieka slimība ir papildus slodze – ir jāapgūst jaunas iemaņas, kā komunicēt (abpusēji izteikt lūgumu otram saprotamā veidā), kā risināt problēmas (saprast, kas īsti traucē, atrast jaunus iespējamā risinājuma veidus un tos pielietot).”

Dialogs, kas ārstē. Ilze Gerharde, Dace Beināre (2005/06)

Atvērtais dialogs ir veids, kā organizēt ārstēšanu pacientiem ar psihiatriskiem traucējumiem. Tradicionālā pieejā, kas ir raksturīga arī Latvijai, psihisko slimību ārstēšanas plāns tiek izstrādāts, nesaskaņojot to ar pacientu un neinformējot par to pacienta ģimeni. Atvērtā dialoga metodi pirmreizējo psihožu ārstēšanā raksturo ļoti lielā pietāte un respekts pret pacientu un viņa ģimenes locekļiem.

Zīmīgi, ka šī metode ir aizsākusies Skandināvijā, kurā solidaritātes un līdzvērtības principi vienmēr ir bijuši uztverti par fundamentāli nozīmīgiem. Šajā rakstā autores iepazīstina ar atvērtā dialoga metodi, tās rašanos, galvenajām funkcijām un ārstēšanas principiem. Piedāvājam iepazīties ar raksta fragmentu!

Atvērtā dialoga metodei var izdalīt septiņus galvenos ārstēšanas principus (J. Seikkula, B. Alakare, J. Aaltonen, 2003):

1.Tūlītēja palīdzība. Krīzes komanda organizē tikšanos ar pacientu un viņa tuviniekiem pirmo 24 stundu laikā, pēc tam, kad pacients vai kāds no viņa tuviniekiem ir vērsies pēc palīdzības. Viens no šī principa mērķiem ir novērst pacienta hospitalizāciju slimnīcā. Psihotiskais pacients piedalās grupas tikšanās reizēs arī visintensīvākajā psihozes brīdī.

2.Sociālais tīkls un tā izmantošana. Pacients, viņa ģimenes locekļi un citi viņam svarīgi cilvēki tiek aicināti piedalīties pirmajās tikšanās reizēs, lai nodrošinātu un mobilizētu atbalstu pacientam un viņa ģimenei. Tikšanās reizēs var piedalīties ne tikai pacienta ģimenes locekļi, bet arī, piemēram, viņa darba kolēģi, kaimiņi un citi cilvēki, kuri viņam ir nozīmīgi un kurus pacients vēlas redzēt tikšanās laikā.

3.Elastīgums un mobilitāte. Ārstēšana tiek organizēta atbilstoši katram konkrētajam gadījumam. Atvērtā dialoga tikšanās var notikt arī pie pacienta mājās, ja tam piekrīt visi pieaugušie ģimenes locekļi.

4.Atbildība. Speciālists (ārsts, psihologs, sociālais darbinieks, medmāsa u.c.), pie kura vērsās pēc palīdzības, ir atbildīgs par pirmās tikšanās organizēšanu. Pirmās tikšanās laikā grupa pieņem lēmumus par turpmāko ārstēšanu un speciālistu komanda uzņemas atbildību par ārstēšanas norisi.

5.Psiholoģiskā nepārtrauktība. Komanda uzņemas atbildību par ārstēšanu gan slimnīcā, gan pēc izrakstīšanās no tās, neatkarīgi no ārstēšanās ilguma. Var tikt pielietotas arī citas psiholoģiskās metodes, piemēram, individuālās konsultācijas, ģimenes terapija, mākslas terapija u.c. Sociālā tīkla dalībnieki piedalās visās tikšanās reizēs. Aptuvenais ārstēšanās ilgums akūtai psihotiskai krīzei ir 2 – 3 gadi. (Jackson, Birchwood, 1996)

6.Pacietība. Psihozes sākumā pirmās 10 – 12 dienas grupa var tikties katru dienu. Pēc tam tikšanās tiek organizētas retāk, taču regulāri. Tikšanās biežums ir atkarīgs no ģimenes vajadzībām un vēlmēm. Atvērtajam dialogam parasti nav precīza terapeitiskā kontrakta, tā vietā katrā tikšanās reizē tiek apspriests, kad notiks nākamā saruna. Pacietības princips attiecas arī uz medikamentu lietošanu. Tradicionāli psihozes gadījumā nekavējoties uzsāk ārstēšanu ar neiroleptiskajiem līdzekļiem. Pielietojot atvērtā dialoga metodi, neiroleptiķus nekad nenozīmē jau pirmajā tikšanās reizē. Pacients tos sāk lietot tikai pēc tam, kad to lietošanas nepieciešamība vismaz trīs tikšanās reizes ir apspriesta grupā, un gan ģimene, gan speciālisti ir tam piekrituši.

7. Dialoģisms. Galvenais mērķis ir radīt dialogu un tikai pēc tam var rasties izmaiņas pacienta stāvoklī vai viņa ģimenē. Sarunas laikā pacients un viņa ģimene, apspriežot pacienta grūtības un problēmas, var iegūt informāciju par savu dzīvi (Haarakangas, 1997; Holma, Aaltonen, 1997). Diskusijas laikā rodas jauna problēmas izpratne (Bakhtin, 1984; Voloshinov, 1996; Andersen, 1995).

Organisma cīņa pret “svešajiem aģentiem”: alerģija. Kristiāna Lapiņa (2005/08)

Mūsdienās viens no biežāk lietotajiem vārdiem, kas vienlaikus ir arī medicīnisks termins un ar ko parasti apzīmē visai dažādas klīniskās izpausmes, ir “alerģija”. Ar alerģiskām izpausmēm ir sastapies gandrīz katrs no mums. Bet vai jūs zinājāt, ka alerģiju var izraisīt psiholoģiskas problēmas, mīlestības trūkums, ka cilvēka organisms spēj “raudāt” caur ādu? Par to un daudz ko citu uzzināsiet šajā rakstā.

Mūsdienās viens no biežāk lietotajiem vārdiem, kas vienlaikus ir arī medicīnisks termins un ar ko parasti apzīmē visai dažādas klīniskās izpausmes, ir “alerģija”. Situācijas, kurās tas tiek lietots, lai apzīmētu kādu procesu, ir visai dažādas, un arī pašas izpausmes ir tik variablas, ka dažreiz šķiet – šis nu ir viens no tiem neizprotamajiem klīniskajiem terminiem, kuru var attiecināt gan uz pārtikas produktu izraisītu dermatītu, gan arī uz daudz izteiktākām alerģisko reakciju formām, piemēram, bronhiālo astmu.

No vienas puses, tā ir taisnība – alerģiskās reakcijas ir attiecināmas gandrīz uz katru indivīdu, kaut vai tāpēc vien, ka organisma spēja reaģēt uz “svešajiem aģentiem” ir viens no normālās organisma funkcionēšanas nosacījumiem. Ņemot vērā katastrofālās vides izmaiņas gan no ekoloģiskā, gan kultūras viedokļa, ir vērts aizdomāties, kas tieši izraisa dažādas alerģiskas reakcijas tik lielai populācijas daļai.

Varbūt “pie vainas” ir ķīmiskais piesārņojums, varbūt ģenētiski modificēta pārtika vai dažādu visai agresīvu savienojumu klātbūtne apkārtējā vidē ikdienā? Varbūt alergēni spēj “evolucionēt” pietiekami ātri, bet cilvēks nē? Tas ir iespējams, ja paturam prātā, ka vide mainās ļoti strauji un, piemēram, dažādu mikroorganismu spējas pielāgoties ir pārsteidzoši labas.

Vēl kas. Alerģiju izcelsmē būtiska nozīme ir multifaktoriālajam pārmantošanas tipam (ģenētikai): ja abiem vecākiem ir alerģija, tad bērniem alerģijas risks svārstās no 50 – 75% , bet ja tikai vienam no vecākiem ir šāda problēma, tad risks ir 25 – 50% . Ņemot vērā, ka runa ir par multifaktoriālo pārmantošanu, nevar atstāt bez ievērības faktu, ka šis pārmantošanas veids ir saistīts arī ar vides pārmaiņu faktoriem.

Tomēr alerģija kā fenomens ir visai īpašu reakciju kopums, un, kā izrādās, bieži nepavisam tas nav saistīts ar konkrēta alergēna klātbūtni. Dažos gadījumos ir tā, ka t.s. alerģisko reakciju “palaidējfaktors” ir psiholoģiskās spriedzes situācijas, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos. Būtībā organisma alerģisko reakciju shēma ir bezgala sarežģīta, taču tā ir cieši saistīta ar imūnreakcijām (jeb aizsargreakcijām), kuras savukārt ir pakārtotas dažādiem citiem ietekmes faktoriem, tostarp stresam jeb, vēl precīzāk, distresam (ieilgušam, negatīvam stresam).

Kas tad ir kas? Par alerģiju tiek saukta tāda organisma reakcija, kas raksturojas ar paaugstinātu jutību pret dažādiem kairinātājiem. Runa ir par dažādām vielām, kurām ir “sveša” ģenētiska un ķīmiska struktūra, un organisms tās “neatpazīst”. Tūlītēji tiek iedarbināta sistēma, kas vēršas pret “svešajiem aģentiem” un cenšas tos iznīcināt vai radīt vielas, kas palīdz organismam atgūt līdzsvaru. Alerģisko reakciju shēmu veiksmīgi var izmantot imunoloģijā – piemēram, vakcīnu darbība pamatojas uz to, ka organisms rada t.s. antivielas pret svešajiem mikroorganismiem, un tādējādi ir iespējams pasargāt cilvēkus no nopietnām saslimšanām. Alerģiskās reakcijas ir atšķirīgas arī pēc “darbības ātruma” – var būt tā, ka tās ir ārkārtīgi straujas, bet var būt arī t.s. vēlīnā tipa alerģiskās reakcijas.

No zinātniskā – psiholoģiskā un medicīniskā viedokļa interesantas ir alerģiskās reakcijas, kuras nav nosaucamas kādā konkrētā vārdā un aprakstāmas ar noteiktu, skaidru pazīmju kopumu. Drīzāk tās ir reakcijas, kurām vienojošais elements ir pastiprināta jūtība pret kādu kairinātāju. Tomēr ne katrs cilvēks uz kādu kairinātāju reaģē ar alerģijas izpausmēm.

Būtu vērts pavaicāt – kas cilvēkam rada noslieci uz alerģiskām reakcijām? Var šo jautājumu pārfrāzēt un vaicāt – kas tieši izraisa alerģiju? Vai tas ir kas konkrēts – kāda viela, situācija vai cilvēks? Tiklab tas var būt kas tāds, kas ir identificējams kā konkrēts “aģents” – piemēram, visiem zināmā putekļu ērcīte, kura apdzīvo mūsu mājokļus ļoti kuplā skaitā, vai mājdzīvnieka ādas virsējā slāņa šūnas. Taču vairumam cilvēku tāpēc vien alerģija nerodas.

Varbūt tas ir kas cits? Varbūt esat kādreiz dzirdējuši izteicienu: “Man no viņa metas pumpas.” (ar “viņu” ir domāts kāds cilvēks), vai arī: “Šī situācija man liek izjust diskomfortu – liekas, ka niez visas maliņas”. Kas, piemēram, izraisa psihogēno niezi?

Varbūt daži cilvēki ir kaut kādā veidā īpaši – varbūt viņi reaģē uz citiem cilvēkiem un dažādām situācijām gluži tāpat, kā uz jebkuru kairinātāju. Tādā gadījumā ir jāmēģina alerģiskās reakcijas saistīt ar spēju pielāgoties jeb adaptācijas spējām. Ja mēs mēģinām atcerēties slaveno Hansa Seljē (stresa “tēva”) teoriju par adaptācijas sindromu, mums jāatsauc atmiņā tās pamattēze: “par stresoru kļūst kairinātājs, kurš tiek interpretēts kā indivīdu apdraudošs”.

Ja tas ir tiesa, tad, pamatojoties uz kopējām organisma imūnsistēmas reakcijām, adaptāciju var ietekmēt arī jebkurš subjektīvs stresors. Doma ir tāda, ka par stresoru var kļūt jebkurš kairinātājs – arī emocionāls. Tā var būt arī kāda situācija, kas saistīta ar psiholoģisku spriedzi, attiecības, kas saistītas ar piepūli vai cilvēks, ar kuru ir grūti kontaktēties. Vissvarīgākais ir noskaidrot, kad alerģija izpaužas: vai tad, ja cilvēks tiek konfrontēts ar pārāk augstām prasībām, vai tad, ja saskaras ar ideālu kārtību vai šķietami nesakārtojamu haosu ap sevi? Varbūt tās izpaužas tikai attiecībās ar konkrētu cilvēku un tikai noteiktās situācijās?

Analizējot dažādus varbūtējos ietekmes faktorus, pētnieki ir secinājuši, ka maza mēroga pārdzīvojumi, jeb “mikrotraumas”, ar kurām ir pārsātināta mūsu ikdienas dzīve, ir viens no būtiskākajiem destabilizējošajiem faktoriem jau no bērnības un kā hroniska sasprindzinājuma sekas atstāj iespaidu uz cilvēka imūno sistēmu, kura atbild par organisma reakcijām uz dažādiem kairinātājiem un tādējādi, loģiski, iesaistās alerģisko reakciju shēmās.

Ilustrācijai var minēt dažus faktus par ādas veselību. Mēs zinām, ka āda bieži vien ir “spogulis”, kurš parāda, kā cilvēks jūtas (piemēram, nosarkšana vai nobālēšana – vai nu samulstot vai dusmojoties, vai vainas izjūtas dēļ u.c.), tātad ādas reakcijas ir vistiešākajā veidā saistītas ar emocionālajām reakcijām. Āda arī visai bieži cieš no dažādām alerģijas izpausmēm. Ādas un sviedru dziedzeru asinsvadi reaģē gan uz ķīmiskiem, gan fizikāliem, gan psiholoģiskiem kairinātājiem – aukstumā asinsvadi sašaurinās, un cilvēks nobāl, taču tas var notikt arī tādēļ, ka cilvēks izjūt spēcīgu riebumu vai sašutumu – šādas emocionālas reakcijas izpaužas tieši tāpat. Atcerieties izteicienus: “nobālēja no skaudības” vai “kļuva sarkans no dusmām “ u.c. Dažos gadījumos, ja spriedze ir ļoti liela un psiholoģiskā slodze – intensīva, uz ādas parādās tā saucamie “hektiskie” plankumi. Izteikta svīšana ir saistāma ne tikai ar augstu temperatūru – tāda pati reakcija var būt uztraucoties vai baiļu situācijās. Nepatīkami pieskārieni vai biedējošas domas var izsaukt zosādas parādīšanos. Ādu droši var nosaukt par psiholoģisko procesu atspoguļotāju, un tā sniedz ļoti daudz neverbālas informācijas. Iespējams, ādas alerģiskās reakcijas ir šāds neverbāls vēstījums par to, kā cilvēks jūtas. Pētījumi apstiprina iepriekš minētā pieņēmuma patiesumu. Izrādās, ka cilvēkiem, kuri cieš no alerģijas dažādām izpausmēm, ir grūtības veidot kontaktus ar citiem cilvēkiem un viņi ir diezgan noslēgti – no vienas puses, viņi vēlas būt neatkarīgi un paši noteikt savu dzīvi, no otras – viņi ļoti vēlas būt ar kādu ciešās attiecībās. Šādi cilvēki cenšas izpatikt citiem un bieži vien apspiež dusmas vai naidīgas vēlmes, kas ir viņos. Tā kā šāda situācija nevar būt bezgalīgi ilga, sasprindzinājums kaut kā ir jāizpauž – izeja tiek atrasta – tas notiek caur ādu. Naids, ko iekšējas barjeras liedz izpaust pret kādu personu, kas šīs naidīgās jūtas izraisa, tiek veltīts ādai – tai tiek “sadots”. Acīmredzot šiem cilvēkiem ir pietrūcis maiguma un drošības izjūtas, ko var iegūt un izjust ar ādas starpniecību – ar glāstiem un pieskārieniem. Tiem, kas sirgst ar alerģiju, vecāki parasti ir bijuši visai emocionāli distancēti cilvēki – vēsi un noraidoši, viņiem ir pietrūcis gan laika, gan (galvenokārt) pacietības, ko veltīt savam bērnam. Eksperimentālos pētījumos ir pierādīta psiholoģisko faktoru iedarbība uz ādu. Āda ir viens no lielākajiem cilvēka orgāniem, turklāt tā spēj veikt arī “emocionālā siltuma” devēja funkciju.

Daļēji ir atzīta neirodermīta (mokoša nieze, kas īpaši bieži rodas naktīs) saistība ar ģimenē novērotu mātes dominēšanu, pacientu emocionālo labilitāti (nestabilitāti), agresīvām tendencēm, problēmām, kas saistītas ar seksualitāti u.c. Psihogēnā nieze savukārt ir stipra uzbudinājuma sajūta, kas var būt visā ķermenī, bet reti skar galvu. Var rasties iekaisīgi izsitumi, kuri pastiprinās, ja tos kasa. Sīkāk analizējot attiecīgā indivīda veselības stāvokli, nav atrodams loģisks izskaidrojums, kāpēc šādiem izsitumiem vajadzētu rasties, toties, apsekojot šādu cilvēku no psiholoģiskā viedokļa, ir konstatējami daudzi emocionāli konflikti, kas acīmredzami ir šī traucējuma pamatā.

Var būt, ka specifiskās alerģijas izpausmes ir saistītas ar kādiem īpašiem attīstības nosacījumiem. Iespējams, ka etniskās vai kultūrvides faktori ir tie, kas nosaka alerģisko reakciju izpausmju specifiku. Ziemeļamerikas indiāņi un Kenijas iedzīvotāji ir īpaši ar to, ka šajā vidē dzīvojošajiem jaundzimušajiem un maziem bērniem ir ilgstošs kontakts ar mātēm – kaut vai tādēļ vien, ka viņi tiek nēsāti, ievīstīti lakatos, uz mātes sāna vai muguras. Nerunājot par cita veida ieguvumiem, droši var teikt, ka fiziskais kontakts caur ādu, šādā veidā nēsājot mazuli, ir ļoti labs. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kas pasargā viņos no tipiskajām eiropiešu nebūšanām ar ādu. Kultūras tradīcija Eiropā bērnus tur “drošā attālumā” no vecākiem.

Ja reiz ir runa par emocijām, kuras sekmē alerģisku reakciju veidošanos, ir jāpiemin trauksme un dusmas, kas tiek apspiestas dažādu iemeslu dēļ. Cilvēki atsakās no dusmu izrādīšanas, lai nezaudētu tuvas attiecības, lai būtu “pietiekami labi”, lai “nesabojātu attiecības”, bet galu galā cietēji izrādās viņi paši. Ja cilvēks allaž cenšas situācijas risināt tā, lai nebūtu zaudētāju, zaudētājs būs viņš pats. Indiešiem ir kāds labs teiciens, kurš ir ļoti piemērots šādām situācijām: “Kur ziloņi cīnās, zāle dabū ciest.”

Tātad – ja alerģijai var būt psihogēna izcelsme (un tā patiešām var izrādīties), tad ir skaidrs, ka katrs alerģijas gadījums būtu jāanalizē atsevišķi. Jebkurš cilvēks ir savā ziņā unikāls, un viņa attiecības ar apkārtējo pasauli arī ir uzskatāmas par īpašām. Tas nozīmē, ka dažos gadījumos nepietiks ar to vien, ka tiks noskaidrots konkrēts alergēns vai varbūt vairāki. Var izrādīties, ka ir jāanalizē kopējie adaptācijas mehānismi, kuri rada vai pastiprina alerģiskās reakcijas – iespējams, tā būs nelabvēlīga, saspringta ģimenes situācija, pārlieku liela slodze darbā vai kas cits. Citiem vārdiem, nāksies apvienot medikamentozu terapiju ar psiholoģisku palīdzību. Iespējams, tā būs grupu terapija vai individuālas konsultācijas – atkarībā no traucējuma specifikas, klienta motivācijas un citām niansēm. Tomēr jāatzīst, ka holistiska pieeja jeb daudzu faktoru kopēja analīze dod vairāk, nekā tradicionālā pieeja, kad par pamatuzdevumu tika uzskatīta konkrēta “aģenta” atrašana. Ar to vien var izrādīties par maz. Daļa no alerģijas gadījumiem ir jāuzskata par psihosomatiskiem traucējumiem – tādiem, kur pamatproblēma ir saistīta ar psiholoģiskām grūtībām un iekšēju sasprindzinājumu.

Nobeidzot īso pārskatu par alerģiju, gribas novēlēt lasītājiem izbaudīt vasaras priekus – pēc iespējas biežāk atrasties pie dabas, būt līdzsvarotiem, censties dzīvot harmoniski, reizēm dusmoties, reizēm priecāties un ēst upenes, jāņogas un ābolus uz nebēdu, domājot par to, cik brīnišķīgā, lai arī sarežģītā pasaulē mēs dzīvojam. Lai veicas!

Bronhiālā astma vai. vajadzība pēc mīlestības? Gaļina Voļmillere (2005/08)

Šobrīd bronhiālā astma ir visai bieži sastopama saslimšana. Šī diagnoze var tikt uzstādīta jau no agras bērnības. Bronhiālā astma pieder pie klasiskajām psihosomatiskajām slimībām un tā ir hroniska. Raksta autore vairāk pievēršas slimības izcelsmes psiholoģiskajai pusei.

Var izdalīt sekojošus faktorus, kuri veicina psihosomatisku saslimšanu rašanos: iedzimtība – cilvēkam ir predispozīcija (nosliece) uz saslimšanu; vides un sociālā ietekme (īpaši svarīga loma ir cilvēka pirmajiem dzīves gadiem, bērnībai, ģimenei – attiecībām, audzināšanas stilam, sociālajiem apstākļiem utt., cilvēka dzīves notikumiem). Parasti ir jāņem vērā daudzu faktoru mijiedarbība. Nav iespējams izdalīt vienu konkrētu faktoru, kas izraisīja saslimšanu.

Šajā rakstā es pievērsīšos konkrētai psihosomatiskai saslimšanai – bronhiālai astmai.

Astmas lēkmes laikā slimniekam sāk trūkt elpa. Šādi stāvokļi rodas mazo bronhu spazmu rezultātā. Pirmkārt, ir apgrūtināta izelpa, un lēkmes var pavadīt spēcīgs klepus. Subjektīvi rodas spiedoša sajūta krūškurvī, saistīta ar vajadzību pēc gaisa un vēlēšanos dziļi elpot. Šādi stāvokļi var kļūt bīstami dzīvībai.

Jāatzīmē, ka:

astma var attīstīties jebkurā vecumā, bet biežāk tā attīstās pirmajos 10 bērna dzīves gados;

zēni slimo 2 – 3 reizes biežāk nekā meitenes;

pubertātes vecumā puse no slimniekiem izārstējas.

Tāpat kā citām psihosomatiskām saslimšanām, arī astmai izšķir vairākus slimību veicinošus faktorus, kas savstarpēji mijiedarbojas.

infekcijas;

alerģijas;

psiholoģiski (psihosomatiski) faktori.

Psiholoģija ir zinātne par uzvedību un kognitīvajiem jeb domāšanas procesiem. Vienlaikus šis jēdziens bieži tiek lietots arī kā apzīmējums daudzveidīgām psiholoģiskām terapijām. Atšķirībā no radniecīgajām socioloģijas, antropoloģijas, ekonomikas un politoloģijas zinātnēm, psiholoģijā galvenā uzmanība tiek pievērsta indivīdam, nevis sabiedrībai.

Lai gan jautājumi par domāšanu ir pastāvējuši jau kopš antīkās pasaules laikiem (piem., Aristoteļa De Memoria et Reminiscentia), kā zinātne tā izveidojās tikai XIX gadsimta vidū. Par nozīmīgu punktu tās rašanās procesā tiek uzskatīta Vilhelma Vunta 1879. gadā dibinātā psiholoģiskā laboratorija.

Vārds psiholoģija grieķu valodā apzīmē – mācību par dvēseli (psihi) jeb zinātni par psihisko rosību likumiem.

Psiholingvistika ir psiholoģijas un lingvistikas starpzinātne, kas pētī valodu kopsakarībās ar tās lietotāju. Tās būtiskākie jautājumi ir: Kā valoda ietekmē domāšanu? un Kā valodas lietotājs ietekmē valodas attīstību?. Šie divi jautājumi tad arī nosaka dalījumu psiholoģiskajā un lingvistiskajā psiholingvistikā. Mūsdienās tā ir kognitīvās zinātnes nozare.

No psiholoģijas viedokļa psiholingvistika kā fokuss problēmai parādījās līdz ar vēlmi noskaidrot, kas ir valodas un domāšanas apgūšanas mehānisms bērniem. Lielākais ieguldījums šinī jomā ir Ļevam Vigotskim un Žanam Piažē. Tikai vēlākajā posmā psiholingvistika ieguva neatkarīgu skatījuma punktu. Pats psiholingvistikas jēdziens pirmo reizi lietots 20. gadsimta 50. gados ASV.

Par valodu kā par domāšanu ietekmējošu fenomenu runājis jau 18. gadsimta filozofs un valodnieks Vilhelms fon Humbolts. Tālāk viņa uzskatus 20. gadsimta sākumā attīstījis Bendžamins Lī Vorfs, izveidojot lingvistiskās relativitātes teoriju.

Mūsdienu pazīstamākais psiholingvistikas pārstāvis ir Noams Čomskis, kura izveidotā Transformatīvās gramatikas teorija ir viena no psiholingvistikas pamatteorijām.

Juridiskā psiholoģija

Juridiskā psiholoģija ir integrāla zinātne, kas pārklāj gan juridiskās darbības jomu, gan cilvēku personības un starppersonu saskarsmes jomu, jo tiesību normu piemērošana faktiski notiek nesaraujamā saistībā ar cilvēku mijiedarbību visdažādākajās situācijās.

Diemžēl juridiskajai psiholoģijai diezgan maz pievērš uzmanību. Viens no iemesliem tam virknē valstu ir padomju režīma mantojums – autoritārā un liekulīgā padomju sistēmas nomenklatūra nebija ieinteresēta, lai cilvēki izprastu sabiedrības attiecību, valsts pārvaldes un tiesiskās reglamentācijas faktiskās likumsakarības, tāpēc agrākos gados juridiskā psiholoģija nedaudz attīstījās vienīgi milicijas augstākajās mācību iestādēs, saistībā ar specifiskiem šī dienesta uzdevumiem.

Taču juridiskās psihologijas pētāmo likumsakarību izpratne ir ļoti būtiska gan juristiem, gan citām valsts amatpersonām visdažādāko jautājumu risināšanā, lai nepieļautu situācijas, kad tiesību normu izstrāde vai piemērošana izraisa sabiedrībā nevēlamas sekas vai rada kaitējumu cilvēkiem, kurus ietekmē šīs tiesību normas.

Šo jautājumu izpratne ir vērtīga arī nespeciālistiem, jo juridiskā psiholoģija apkopo daudzas atziņas, kas palīdz efektīvāk aizsargāt savas intereses ļoti dažādās situācijās.

Juridiskā psiholoģija iekļauj vairākus novirzienus, tajā skaitā:

• Tiesību normu izstrādes psiholoģija;

• Pārvaldes psiholoģija un jurista darba psiholoģija privātā jomā;

• Kriminālā psiholoģija, kas pēta noziegumus un deviantu uzvedību, kā arī viktimoloģija, kas pēta noziegumu upuru uzvedības likumsakarības;

• Izmeklēšanas psiholoģija un tiesu psiholoģija;

• Operatīvās darbības psiholoģija un likumpārkāpumu, kā arī teroristisku darbību novēršanas psiholoģija;

• Penitenciārā psiholoģija (tā attiecās uz kriminālsodu piemērošanas jomu) un probācijas psiholoģija (t.i. sodu izcietušo personu rehabilitācija, nolūkā nepieļaut noziegumu recidīvu);

• Tiesu psiholoģiskās ekspertīze un poligrāfa ekspertīze (pārbaudes ar t.s. melu detektoru) arī ir viens no juridiskās psiholoģijas virzieniem.

Personības identitāte.

Psiholoģijas kā zinātnes dzimšana saistās ar 1879 gadā V. Vunta nodibinātās eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas darbības sākumu Leipcigā. No pašlaik pasaulē eksistējošām ~ 50 psiholoģijas nozarēm, personības attīstības psiholoģijai piešķirama īpaša vieta un nozīme.

Rietumu psihologi personības identitātes nozīmi un izveidi uzskata par katra cilvēka audzināšanas un attīstības mērķi. Katrai personībai jāgūst ticība sev, jāiepazīst savas spējas un iespējas, vajadzības, kā arī spēja patstāvīgi lemt par savu dzīvi- apzinoties tās jēgu ,mērķus un to īstenošanu.

“Tāda personība kļūst par savas dzīves veidotāju un ir orientēta nevis uz pavēlēm, bet uz izvēli, tai paveras domu, jūtu plašums, attīstās aktivitāte, uzņēmība, iniciatīva” raksturo Dz. Meikšāne.

Manuprāt, tā ir ļoti visaptveroša personības būtības attīstības mērķa “definīcija”.

Diemžēl, mūsu zemes vēsturiskā attīstība līdz šim, vairāk sekmējusi personības pielāgošanos noteiktām dzīves normām, nevis savu spēju pilnveidošanu un attīstību. Latvijas audzināšanas teorijā un praksē līdz 1990.gadam nav risināts personības identitātes jautājums.

Personības attīstības galvenie noteicošie faktori, kas, manuprāt, uzskatāmi vienlīdz svarīgi katras personības attīstības jautājumā risināšanā ir gan sākotnēji mātes un bērna intīmā, sirsnīgā kontakta nozīme, kas veicina bērna uzticēšanos pasaulei, drošības izjūtu, ES identitātes veidošanos, gan ārējās vides iedarbība – veidotās attiecības ar ārējās pasaules lietām un parādībām, rīkošanos saskaņā ar tām.

Pēc manām domām – iekšējo un ārējo faktoru nozīme katras personības attīstībā uzskatāmi kā savstarpējā mijiedarbībā esoši komponenti.

E.Eriksons teicis: “Šodien pacients cieš vairāk no tā, ka nav atbildes uz jautājumu, kam lai viņš tic un kas varētu būt vai kļūt”

Pamatojoties uz šo Eriksona secinājumu ,vēlreiz gribu uzsvērt, cik nenoliedzami milzīga loma personības attīstībā ir mātes un bērna kontakta nozīmei jau pašā agrīnajā personības attīstības posmā. Šādā veidā tiek izkopta bērna uzticēšanās pasaulei, zināma autonomija un drošības sajūta, kas iezīmē personības stabilitāti un ir bāze tālākā pilnveidošanās ceļā. Savukārt, ar vēsumu un nosodīšanu audzināšanā, veidojas neuzticēšanās, šaubas ,vainas apziņa, mazvērtības izjūta.

Patiesībā, cilvēks kā personība sāk veidoties jau mātes miesās, jau tad izjūtot vecāku, īpaši mātes, attieksmi pret sevi. Tās ir manas personīgās domas šajā jautājumā, lai gan es pilnīgi pieļauju, kā kāds varētu arī tās apšaubīt. Taču, tas ir pavisam normāli, jo tāpat kā nav divu vienādu cilvēku, tā arī nav vienotas receptes par to kādai ir jābūt personībai.

To, ka videi nav determinējoša nozīme personības attīstībā varam redzēt Adlera, G.Olporta, K.Rodžersa uzskatos par personības attīstību. Viņi uzskata, ka personības attīstības pamatā ir pašas personības iekšējie nosacījumi, un ārējā vide nevar tos izmainīt.

Manuprāt, viens no interesantākajiem personības traktējumiem ir G.Olportam. Tādēļ gribu ciešāk ielūkoties un paanalizēt tieši viņu- iekšējo nosacījumu atzinēju personības attīstībā.

G.Olports uzskata, ka personība ir vienota un dinamiska, tā nepārtraukti attīstās un mainās. Personība ir jāvērtē kā iekšējo spēku nosacīta parādība. Taču viņš arī nenoliedza situatīvo ietekmju efektu, tomēr uzsvēra, ka dominē pašas individualitātes spēku percepcija (jutekliska uztvere), kuri tad determinē tās uzvedību. Tādejādi uzvedība, kuru šķietami kontrolē ārējie spēki, faktiski pakļaujas iekšējo spēku kontrolei.

Piemēram, G.Olports uzsver, ka “ja bērns ir nepaklausīgs mājās un eņģelis ārpus tās, viņam droši vien piemīt divas pretējas tendences vai, iespējams, dziļāks genotips, ar kuru tad var izskaidrot pretējos fenotipus”. Viņš uzskata, ka atšķirības uzvedībā bar būt gan pretēju tendenču, piemēram, personības iezīmju noteiktas, un tiešāk – apgūtas noslieces noteiktās situācijās liek darboties vai nu kā paklausīgam bērnam vai kā eņģelim. Tātad, bērnam var būt raksturīga mērķtiecības iezīme vai tendence lietot viņam derīgu uzvedību. Saskaņā ar Olporta atziņu par situācijas