Uzturvielas

Fizioloģija, tās definīcija.

Fizioloģija (gr. physis- daba, logos- mācība) ir zinātne par vesela cilvēka un veselu dzīvnieku organisma dzīvības norisēm. Tā pēta dzīvo organismu normālās funkcijas to savstarpējo mijiedarbību ar apkārtējo vidi.

Cilvēka, arī dzīvnieku, fizioloģija dod iespēju saprast, ka dzīvība un veselība ir visa organisma funkciju rezultāts. Cilvēka un dzīvnieku fizioloģiju iedala vairākās savstarpēji cieši saistītās zinātnes nozarēs, proti, vispārējā, speciālajā, salīdzinošajā, patoloģiskajā, klīniskajā, uztura, darba un sporta fizioloģijā. Šis darbs ir par uztura fizioloģiju, barības vielām, to negatīvo, kā arī pozitīvo ietekmi uz cilvēka organismu.

Gremošana, vielmaiņa un barības vielas.

Vielmaiņa jeb metabolisms ir ķīmisku un fizikālu procesu kopums dzīvā organismā, bet gremošana- fizioloģisks process, kurā notiek barības vielu fizikāla un ķīmiska sadalīšana līdz tik mazām molekulām, lai tās varētu uzsūkties asinīs un limfā, un lai organisms tās varētu asimilēt.

Gremošanas procesā izšķir piecas galvenās norises:
barības uzņemšanu;
barības sajaukšanu, sasmalcināšanu un virzīšanu uz priekšu pa gremošanas traktu;
barības sagremošanu;
uzsūkšanu;
nesagremoto barības vielu izvadīšanu.

Gremošana un uzsūkšanās ir atsevišķi procesi, kas savā starpā ir saistīti. Gremošanas traktā efektīvu uzsūkšanos nodrošina garas tievā un resnā zarna un tas, ka zarnas gļotāda veido krokas, kuras ir pārklātas ar bārkstīm līdzīgiem veidojumiem, kuri savukārt ir pārklāti ar vēl mazākām bārkstiņām. Šīs bārkstis palielina zarnu sagremošanas un uzsūkšanas virsmu.

Izsalkuma un sāta sajūtas nosaka 3 savstarpēji saistīti centri- barības uzņemšanas jeb apetītes centrs, izsalkuma centrs un sāta centrs. Izmaiņas šajos centros var radīt nervu impulsi, kas nāk no gremošanas trakta, vai glikozes līmenis asinīs. Ja ilgāku laiku nav uzņemta barība, izdalās kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas sulas, kas izraisa sāpju vai dedzināšanas sajūtu.

Barība ir nepieciešama kā enerģijas avots dzīvības funkciju uzturēšanai. Ar uztura palīdzību atjaunojas audi un šūnas. Visas barības vielas sastāv no savienojumiem, kuri ir veidoti no lielām molekulām, vai nešķīst ūdenī. Piemēram, olbaltumvielu molekulas ir ļoti lielas, bet tauki- arī svarīga un nepieciešama uzturviela- nešķīst ūdenī. Ir arī tādi savienojumi, kuru molekulas ir gan lielas, gan ūdenī nešķīstošas, piemēram, ciete. Lielmolekulāros savienojumus organisms nespēj izmantot neizmainītā veidā. Tas skaidrojams ar to, ka tiem ir citādas īpašības un ķīmiskā struktūra nekā organisma audiem. Lai barības vielas varētu uzsūkties un organisms tās varētu izmantot, tās ir jāizšķīdina un jāsadala līdz pamata sastāvdaļām, proti, molekulām. Ūdens, minerālsāļi un daži vienkāršie organiskie savienojumi ir vienīgie, kas neizmainīti spēj uzsūkties no gremošanas trakta asinīs un limfā.

Svarīgākās barības vielas ir:

ogļhidrāti:
a) cukuri (glikoze, saharoze, maltoze)- medus, ievārījumi, kūkas, konfektes, augļi, sulas, laktoze jeb piena cukurs;
b) ciete- kartupeļi, maize, graudi;
c) balastvielas- celuloze, kas ir augļos un dārzeņos.

olbaltumvielas:
a) dzīvnieku valsts olbaltumvielas- gaļa, zivis, piena produkti, olas;
b) augu valsts olbaltumvielas- graudaugu produkti, zirņi, pupas, rieksti;

tauki:
a) dzīvnieku valsts tauki- sviests, krējums, gaļas tauki, zivju eļļa;
b) augu valsts tauki- augu eļļa.

vitamīni
minerālvielas- vissvarīgākās ir Ca , Na , K , Mg , Fe , P , J , Cl .

Gremošanā piedalās dažādas organisma sulas- siekalas, kuņģa sula, aizkuņģa dziedzera sula, žults un zarnu sula. To izdalīšanos veicina, piemēram, fiziska slodze, labs noskaņojums, ēdiena izskats, smarža un garša.

Ūdens uzsūcas visās gremošanas trakta daļās, olbaltumvielas galvenokārt uzsūcas no tievās zarnas un asinīs ieplūst aminoskābju veidā. Ogļhidrāti uzsūcas tievās zarnas asinsvadu kapilāros un asinīs ieplūst glikozes un galaktozes veidā. Tauki- uzturviela, no kuras mūsdienās dauzi baidās- uzsūcas caur tievās zarnas sieniņām, ieplūstot asinīs galvenokārt taukskābju un glicerīna veidā.

Ogļhidrāti.
Ogļhidrāti ir galvenais enerģijas avots visām organisma funkcijām, arī citu barības vielu pārstrādei, olbaltumu un tauku apmaiņai. Noteicošais organisma enerģijas avots, kaut gan arī olbaltumus un taukus var pārveidot enerģijā. Ogļhidrātu nepietiekamība organismā var izraisīt vielmaiņas traucējumus, bet, ja ogļhidrātus uzņem par daudz, rodas aptaukošanās.
Olbaltumvielas.
Olbaltums ir cilvēka organisma šūnu veidošanās pamata izejviela. Šūnas sastāv no aminoskābēm. Ir 22 aminoskābes, kuras veido dažādu orgānu, nagu, matu, ādas, muskuļu un asins šūnas. Deviņas no aminoskābēm nevar izveidoties cilvēka organismā, tāpēc tās jāuzņem ar barību. Tā kā šīs deviņas aminoskābes ir svarīgas dzīvībai, tās sauc par pamata aminoskābēm.
Fermenti jeb enzīmi ir olbaltumvielas, kas atrodas visos dzīvajos organismos un paātrina tajos notiekošās ķīmiskās reakcijas. Fermenti ir tie, kas sadala barības vielas un regulē visu vielmaiņu. Fermentus, kuri piedalās gremošanas procesos iedala 3 grupās:

amilolītiskie fermenti- šķeļ ogļhidrātus;
proteolītiskie- šķeļ olbaltumvielas;
lipolītiskie- šķeļ taukus.

Ja cilvēks ilgāku laiku uzņem vienveidīgu uzturu, piemēram, tādu, kas ir bagāts ar ogļhidrātiem, tad palielināsies amilolītisko fermentu daudzums, bet, ja uzturā vairāk ir tauku, tad izstrādāsies vairāk lipolītisko fermentu. Secinām, ka organismam nav vēlamas vienveidīgas diētas. Uzturam ir jābūt sabalansētam un daudzveidīgam, tad arī organisms būs balansā.
Ja cilvēka organismā trūkst olbaltumvielu, rodas apetītes trūkums, nogurums, kā arī var būt palēnināta augšana.

Vitamīni.
Vitamīniem organismā ir dažādi uzdevumi – tie paaugstina organisma spēju pretoties lipīgām slimībām, veicina asiņu hemoglobīna veidošanos un ir nepieciešami daudzos citos procesos. Lielākā daļa vitamīnu cilvēka organismā neveidojas vai ari veidojas par maz, tādēļ tie katru dienu ir jāuzņem ar ēdienu. Dažus vitamīnus ražo cilvēka zarnu baktērijas.
Ja organismā ir daļējs kāda vitamīna trūkums, to sauc par hipovitaminozi, ja ir kāda vitamīna pilnīgs trūkums, tad tā ir avitaminoze. Poliavitaminoze- ja organismam vienlaicīgi trūkst vairāku vitamīnu, bet hipervitaminoze- saindēšanās ar kādu vitamīnu, ja to ievada organismā pārāk lielā daudzumā. (Visbiežāk cilvēki mēdz saindēties ar D un P vitamīniem.)
Pašlaik ir zināmi vairāk nekā 20 vitamīni, minēšu dažus no tiem:
A vitamīns nodrošina normālu redzi, ādas un gļotādu funkcijas, organisma augšanu. Ja trūkst A vitamīna, cilvēks var saslimt ar t.s. “vistas aklumu” – stipru redzes pavājināšanos krēslā. Daudz A vitamīna ir olas dzeltenumā, krējumā, sierā un sviestā. Burkānos, tomātos, ķirbjos un citos dārzeņos ir dzeltena krāsviela karotīns, kas organismā pārvēršas A vitamīnā.
B1 vitamīns regulē ogļhidrātu maiņu, normalizē centrālās nervu sistēmas un asinsrites sistēmas funkcijas, īpaši daudz B1 vitamīna ir raugā un rupjmaizē.
B2 vitamīns regulē aknu un centrālās nervu sistēmas darbību. Ja trūkst B2 vitamīna, cilvēkam var rasties mutes dobuma gļotādas bojājumi un plīsumi lūpu kaktiņos. B2 vitamīns ir raugā, rupjmaizē, olās, pienā, gaļā.
B6 vitamīns regulē olbaltummaiņu un nervu sistēmas darbību, tas ir aknās, raugā, zirņos, pupās.
B12 vitamīna trūkums var radīt ļoti smagu mazasinību. Šis vitamīns ir aknās, olas dzeltenumā, zivīs.
C vitamīns pastiprina cilvēka spējas pretoties lipīgām slimībām, nostiprina asinsvadu sienas, normalizē centrālās nervu sistēmas darbību Īpaši daudz C vitamīna ir upenēs, mežrožu augļos, citronos, kāpostos, kartupeļos. C vitamīns ir arī augstā temperatūrā un gaismā.
D vitamīns veicina kalcija uzsūkšanos, stimulē augšanu un skeleta attīstību. Bērniem, kam trūkst D vitamīna, ir risks saslimt ar rahītu. Rahīta slimniekiem raksturīga kaulu, īpaši kāju kauli, deformācija, nepareizas formas krūšu kurvis un liela galva. D vitamīns ir aknās, olas dzeltenumā, sviestā, sierā. Saules starojuma ietekmē tas veidojas arī cilvēka ādā.

Tauki.
Tauki ir pati koncentrētākā barības enerģijas forma. Noteikta daļa no barības taukiem veselībai ir nepieciešama.
Tie atvieglo sagremošanu un taukos šķīstošo vitamīnu (A,D, E, K) apmaiņu. Uzlabo produktu garšu un struktūru, samazina bada sajūtu, paildzinot sagremošanas procesus.

Tauku trūkums organismā var izraisīt augšanas traucējumus, ekzēmas un ādas saslimšanas, savukārt pārmērīga tauku lietošana izraisa ķermeņa svara palielināšanos, paaugstinātu infarkta iespējamību un cukura diabētu.
Pārtikas piedevas.

Pārtikas piedeva ir viela, kuru pievieno pārtikai apstrādes, pārstrādes, ražošanas, iesaiņošanas, uzglabāšanas vai transportēšanas procesā. Pārtikas piedevas var būt gan dabiskas izcelsmes, gan laboratorijā radīti ķīmiski savienojumi. Visas pārtikas piedevas tiek rūpīgi pārbaudītas un zinātniski izpētītas, tikai tad tās saņem lietošanas atļauju.

Pārtikas piedevas tiek izvērtētas, balstoties uz visiem pieejamajiem toksikoloģiskajiem datiem par ietekmi un cilvēka un dzīvnieku veselību. Tiek noteikt piedevas maksimālā dienas deva miligramos uz katru ķermeņa masas kilogramu.

Ārvalstu pētījumi ir pierādījuši, ka atsevišķas pārtikas piedevas var izraisīt alerģiskas reakcijas:
krāsvielas. Tartrazīns E102 un košenlijs jeb karmīnskābe E120 dažiem cilvēkiem var izraisīt izsitumus uz ādas, nātreni vai astmu;
konservanti. Sulfītu grupa (E220- 228) var radīt veselības problēmas cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz astmu;
saldinātāji. Aspartāms ir viena no visvairāk kritizētajām pārtikas piedevām- tai piedēvē daudz kaitīgo efektu, tomēr neviens no šiem efektiem nav zinātniski pierādīts.

Ķermeņa masas kontrole un regulācija, ēšanas problēmas.

Ķermeņa masas kontrole notiek regulējot fizisko slodzi un siltuma enerģijas apmaiņu ar apkārtējo vidi, kā arī kontrolējot uzņemtās barības daudzumu un enerģisko vērtību. Organisms bioloģiskajām funkcijām spēj izmantot apmēram 25% enerģijas, kas uzņemta ar barību, bet cilvēkam, atkarībā no viņa vecuma un nodarbošanās veida, vienā diennaktī nepieciešamas 2600- 4000 kcal.

Barības kaloriskā jeb enerģētiskā vērtība ir kaloriju daudzums, kas izdalās barības pilnīgas sagremošanas un oksidēšanās rezultātā. 1 g ogļhidrātu, sadegot kalorimetriskajā bumbā, izdala 4,1 kcal jeb 17,2 kJ siltuma, 1 g tauku- 9,3 kcal jeb 38 kJ, bet 1 g olbaltumvielu- 4,0 kcal jeb 16,7 kJ siltuma.

Mūsdienās ļoti daudz cilvēku ievēro dažādas diētas. Mērķis- notievēšana jeb atbrīvošanās no liekajiem kilogramiem. Ir daudz un dažādu diētu, bet lielākā daļa no tām ir saistītas ar vienveidīgas pārtikas uzņemšanu mazās devās. Ieturot šādas diētas, organisms zaudē daudz ūdens, līdz ar to svars samazinās. Tikko cilvēks atsāk normāli ēst jeb pārtrauc ievērot diētu, svars atgriežas, jo organisms atkal ir uzņēmis nepieciešamā ūdens daudzumu. Īslaicīga diēta ar lieliem svara zudumiem ir tikai apmāns- tauki tik ātri nepazūd, ko nevarētu teikt par organismā esošo ūdeni.

Diemžēl mūsdienu sabiedrībā nereti sastopami cilvēki ar ēšanas problēmām, piemēram, anoreksiju un bulīmiju. Šīs nav fiziskas kaites, bet gan psiholoģiskas, jo vaina ir cilvēka galvā, proti, nepareiza domāšana. Cilvēkam, kas slimo ar anoreksiju (badošanās, kas katram 10. slimniekam beidzas ar nāvi) šķiet, ka viņš ir resns pat tad, kad viņa ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir kritiski zems. Arī bulīmijas slimniekiem tā šķiet, skatoties uz sevi spogulī, bet atšķirībā no iepriekš minētajiem, šie cilvēki pārēdas, bet pēc tam no apēstā atbrīvojas, izmantojot vienu no organisma aizsargfunkcijām- vemšanu.

Interesanti fakti.

Tievās zarnas gļotādu pārklāj smalkas bārkstiņas, savukārt katru bārkstiņu pārklāj vēl smalkākas mikrobārkstiņas. Pateicoties šai bārkstiņu sistēmai, cilvēka zarnu uzsūkšanās virsma palielinās līdz 250m², t.i., apmēram 400 reizes.
Piena vai tauku uzņemšana pirms alkohola lietošanas samazina reibumu. Tas skaidrojams ar to, ka barība ar lielāku tauku saturu izraisa enterogastrona izdalīšanos, kurš aizkavē kuņģa iztukšošanos. Līdz ar to alkohols tievajā zarnā nonāk kopā ar barību un kopā arī uzsūcas asinīs.
Pētījumu rezultātā atklājies, ka pacientiem, kuri slimo ar bulīmiju, ir paaugstināts vīrišķo hormonu līmenis, kas izraisa lielāku apetīti.
2001. un 2002. gadā veiktais pētījums liecina, ka čipsus reizi dienā vai biežāk lieto 20% skolas vecuma bērnu, kokakolu vai citu saldinātu dzērienu reizi dienā vai biežāk lieto 14,3% meiteņu, 22,3% zēnu. 15 gadu vecumā par pārāk resniem sevi uzskata 40% meiteņu, 10% zēnu, bet fiziskā aktivitāte bijusi pietiekama tikai18% meiteņu un 33,6% zēnu.