V.Eglītis

Viktors Eglītis.
(1877-1945)
Viktors Eglītis ir viens no vismazāk apzinātiem latviešu rakstniekiem, lai gan pirms simt gadiem viņa vārds bija gandrīz visu literāro diskusiju centrā, viņu ar pilnām tiesībām uzskatīja par modernisma ieviesēju Latvijā. Bet jau pagājušā gadsimta 20.gadu otrajā pusē viņš zaudēja savu literārā vadoņa lomu, viņa darbiem pietrūka novatoriskā spilgtuma- un tos publicēja arvien mazāk. Pēc rakstnieka traģiskās bojāejas čekas moku kambaros viņa vārds bija pilnīgi izsvītrots no latviešu literatūras.
Luga „Galmā”- īpatnējs latviešu agrīnā modernisma paraugs.

Latviešu dekadents-pirmais, kas nāk prātā, pieminot V.Eglīša vārdu. Pirmie V.Eglīša soļi, ienākot latviešu rakstniecībā, bija izcili veiksmīgi. Viņam bija tikai 21 gads, kad žurnāls „Austrums” publicēja viņa pirmo dzejoli, kuram sekoja daudzi citi.

Stāsti, kas radušies no 1899.- 1901.gadam, pamatā pieder reālismam ar spēcīgām impresionisma iezīmēm un turpina latviešu literatūrā izkopto zemnieku dzīves tēlojuma līniju.

V.Eglīša varoņi lielākoties nav apmierināti ar savu pelēko dzīvi, sapņo par izglītību, meklē augstāku dzīves mērķi, tomēr īsti šo mērķi neapjauš. Viņi dzīvo saspringtā, nervozā gaisotnē, viņu tagadējā dzīve tiem šķiet kā pagaidu eksistence, sagatavošanās kaut kam nākotnē. Eglītis savus varoņus aizved prom no tēva sētas, ieved lielpilsētas Pēterburgas un Maskavas vidē, bet arī tur turpinās viņu nervozie, nenoteiktie meklējumi.

Gadsimtu mijā sākas V.Eglīša meklējumi jaunas literatūras virzienā, un 1903.gadā viņš publicē vienu no visvairāk uzmanības piesaistījušiem darbiem- literāro apceri „Poruks”. Te viņš formulē savus jaunos literāros principus, kuri saistās ar viņa piesliešanos dekadencei un simbolismam.

V.Eglīša intuīcija par jaunas mākslas ēras nepieciešamību diktē viņam arī krasu, apzinātu pāreju pie pilnīgi jauna stila rakstības.1903.g laižot klajā apceri par Poruku, ko var uzskatīt par vienu no agrīnajiem latviešu modernisma manifestiem, viņš demonstratīvi pieņem jaunās rakstniecības apzīmējumu „dekadence”, kas tai laikā ir izplatīts krievu simbolistu nosaukums.

Viktora Eglīša nodomi pārveidot latviešu mākslu ir vērienīgi un ambiciozi.

20.gs sākums bija pats spožākais laiks V.Eglīša dzīvē. Viņam sekoja vesela plejāde jauno literatūras censoņu, kas ieklausījās viņa teorijās, atbalstīja tās un centās īstenot rakstniecības praksē. Arī daiļradē šis posms ir auglīgs- Eglītis izdod dzejoļu krājumu „Elēģijas” (1907), kas lielā mērā koncentrē sevī latviešu simbolisma raksturīgās iezīmes, saraksta virkni prozas darbu, ko apkopo krājumā „Vērtības pārvērtējot”(1911), uzraksta drāmu „Galmā”, kura, šodienas acīm lūkojoties, diez vai spēj saistīt kāda teātra interesi, bet kas iezīmē latviešu modernās drāmas sākumu.

V.Eglīša teorētisko tēžu un jauno atziņu apliecinājums ir viņa pirmais dzejoļu krājums „Elēģijas”. Krājumā atrodams daudz tā laika simbolisma paraugu. Principiāla bija arī dzejas valoda- tās piesātinājums ar simboliem, alegorijām, jēgas pārnesumiem, kas padarīja to grūti uztveramu. Arī motīvu ziņā šis krājums bija raksturīgs ne vien latviešu, bet arī cittautu simbolisma kontekstā.

Prozas krājums „Vērtības pārvērtējot” ir viens no interesantākajiem simbolisma paraugiem stila un veidojuma bagātības un dažādības ziņā, tam ir savāda suģestējoša pievilcība. Krājuma varoņi ignorē reālo īstenību, dzīvo iedomu pasaulē. V.Eglītim īpaši tuvs izrādās pārcilvēka motīvs.

Domājot par „visdekadentiskajiem” V.Eglīša darbiem „Elēģija” un „Vērtības pārveidojot”, jāņem vērā, ka tajos ierosmi un idejas smēla vesela paaudze jauno rakstnieku.

Dekadence Latvijā bija īslaicīga parādība, ap 1909.g jau var runāt par tās galu. Iesākusies daudz vēlā nekā līdzīgas parādības Rietumeiropā un Krievijā, tā neizveidojās par izteiktu virzienu un eksistēja ne vien blakus citiem laikmeta strāvojumiem, bet arī mijiedarbībā ar tiem, pakāpeniski pārejot jaunās mākslinieciskās kvalitātēs.

Ceļš no dekadences V.Eglītim veda uz jaunklasicismu.

Lai arī V.Eglīša mūžs ir pretrunu pilns, tomēr kā rakstnieks viņš ieņem noteiktu vietu latvietīšu literatūrā. Ilgu laiku viņš bija noklusēts, padomju laikā uzskatīts par tautas ienaidnieku, atjaunotajā Latvijā vienkārši ignorēts.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. „Izlase Viktors Eglītis” LU folkloras un mākslas institūts 2004.g