Vērtības Baza Lurmena filmā „Romeo un Džuljeta”

Britu dramaturgs Viljams Šekspīrs 1595. gadā uzrakstīja vienu no savām slavenākajās traģēdijām – lugu „Romeo un Džuljeta”. Tā ir stāsts par divu naidīgi dzimtu atvasēm, kas nepretojas mīlestībai un pat mirst tās vārdā. Populārais režisors Bazs Lurmens 1996. gadā kļuva par režisoru arī filmai „Romeo un Džuljeta”, kas tika uzņemta pēc V. Šekspīra darba motīviem. Laiki mainās, bet vērtības paliek. Filmas sižets ir pārcelts uz mūsdienām, tādēļ arī tas nedaudz atšķiras no lugas oriģināla. Mīla un naids atkal iet roku rokā, kā Džuljeta sa

a
aka: „No mūsu naida izaug mana mīla!”. No vienas puses kā galvenās vērtības filmā rāda naidu, varu un ļaunumu. No otras puses tādas vērtības kā mīlestību, uzticību un svētumu iemieso galvenie mīlētāji. Es apskatīšu galvenās vērtības filmā, sliktās un labās, un sīkāk aprakstīšu ainu, kas mani saviļņoja visvairāk – Romeo un Džuljetas nāve.

Filma sākas ar abu naidīgo pušu – Monteki un Kapuleti – konfliktu. Kā svarīga vērtība šeit ir draugu uzticība (vismaz Monteki puišos), taču šajā ainā galveno lomu spēlē naids un varas iz
z
zrādīšana. Naids, kas ticis iezīdīts ar mātes pienu, liek kūsāt asinīm ik reizi, kad naidnieki tiekas, kaut gan neviens no viņiem nezina, kā šis naids cēlies. Šoreiz galvenie pretinieki ir Romeo brālēns Benvolio un Džuljetas brālēns Tibalts. Tibaltā tiek parādīta au
u
ugstākā naida izpausme, tāda, kāda, manuprāt, nemājo pat pašā Kapuleti. Karnevālā laikā Tibaltā asinīs kvēlo tāda atriebe, ka viņam ir vienalga kādas sekas būs viņa strīdam ar Romeo. Ainā, kad Romeo teic Tibaltam, ka mīl to, Tibalts izrāda savu varu un spēku, piekaujot bezpalīdzīgo Romeo. Merkucio šo kaunu neiztur un piedalās cīņā, kurā Tibalts viņu nāvīgi ievaino. Tad Romeo aiz neapdomātas atriebes nošauj Tibaltu, jo tā izrāda savu pieķeršanos un uzticību Merkucio. Tomēr virsroku Romeo sirdī gūst labais un viņš izdarīto nožēlo. Džuljetas tēvā mīt naids un tieksme pēc varas un naudas. Viņš cenšas izprecināt Džuljetu pret pašas gribu, tā izrādot savu varenību. Arī lēdija Kapuleti tika izprecināta pret pašas gribu, tādēļ viņa ienīst savu vīru. Kapuleti arī uzdrošinās pacelt ro
o
oku pret savu sievu. Tas parāda, ka viņam svarīgākā vērtība ir vara pār citiem. Džuljeta ir kā visa labā un svētā iemiesojums, un viņa lauž šo „tradīciju”, iemīlēdamās un apprecēdama savu mīļoto.

Draudzība, mīlestība un uzticība raksturo filmas labās vērtības. Lai gan visos Monteki mājo naids pret ienaidnieku, bet Romeo un viņa draugu vidu tomēr svarīgāka ir savstarpēja uzticība un draudzība. Viņi viens par otru stāv un krīt. Mīlestība nemanot iezogas Romeo un Džuljetas sirdīs un uzplaukst kā pumpurs, kad ierauga vi
i
iņi viens otru caur akvāriju. Romeo cenšas pievērst Džuljetas uzmanību, un zina, ka beidzot būs laimīgs, kad Džuljeta viņa jūtām atbild. Šī mīlestība kļūst par galveno virzītājspēku viņu abu dzīvēs. Pie baseina viņi viens otram nodod mūžīgās uzticības solījumus un paliek uzticīgi līdz nāvei. Džuljetas dzīvē svarīgākā ir uzticība un mīlestība, un viņa tās vārdā daudz upurēt. Zinot, ka Tibalts miris no Romeo rokas, viņa nenovēršas no mīļotā. Džuljeta ir gatava mirt, ja jāprec Pariss. Auklē atspoguļojas uzticība un sapratne, bet diezgan naivajā mūkā Lorenco izpalīdzība. Kad Romeo uzzina, ka Džuljeta ir mirusi, viņam vairs nav ko zaudēt. Viņš dodas uz Veronu, lai nomirtu blakus savai sievai, jo bez Džuljetas Romeo dzīvei vairs nav jēgas.

Manuprāt, nāves aina filmā tiek parādīta labāk kā lugā. Filmu skatoties ir vairāk emociju, jo sižets ir spraigāks. Kad Romeo runā savu monologu, Džuljeta jau ir atvērtusi acis un raugās viņā, un smaida. Brīdi, kad Romeo iedzer indi, viņa ar savu roku pieskaras Romeo vaigam. Izbīlis ir viņa sejā, kad viņš redz, ka Džuljeta ir dzīva. Viņš saļimst blakus savai sievai un bauda pēdējos mirkļus viņai blakus. Romeo mirst ar skūpstu uz lūpām, bet Džuljeta nošaujas, lai arī debesīs būtu kopā ar viņu. Oriģinālajā tekstā mūks Lorenco cenšas Džuljetu aizvest sev līdz uz klosteri, jo tuvojas sardze. Viņa sākumā pat nepamana, ka Romeo ir miris. Tad viņa paliek blakus Romeo un noduras ar viņa dunci. Mīla tomēr ir stiprāka un uzvar nāvi. Teksts filmā atbilda oriģinālajam tekstam. Manuprāt, tieši šis neizmainītais teksts ir šīs filmas odziņa, kas to padara tik īpašu.

Filma par Romeo un Džuljetu ir traģisks mīlasstāsts, kas manī ir mainījis priekšstatus par vērtību svarīgumu. Lai arī cilvēks ir bagāts un ietekmīgs, viņš izjūt īstu laimi tikai tad, kad mīl un gūst pretmīlu. Man ļoti patika filma, varbūt par nedaudz labāk kā oriģinālais teksts, jo filmas iespaidā es guvu daudz vairāk emocijas. V. Šekspīram izdevies uzrakstīt ģeniālu lugu, kura joprojām ir viena no skaistākajiem mīlasstāstiem pasaulē.