Vizma Belševica “Bille”

Dzīves gājums

Vizma Belševica (īstajā vārdā Vizma Elsberga) dzimusi Rīgā 1931. gada 30. maijā strādnieku ģimenē. Tēvs – Jānis Belševics, māte – Ieva Belševica, dzimusi Cīrule.

Vizma mācās Rīgas 41. Pamatskolā. Pēc tēva Jāņa Belševica iestāšanās vācu dienestā 1942. gadā, sākās konflikti ģimenē, un 1944. gadā tēvu sūta uz fronti. Uz Bolderāju atvadīties meita brauc viena. Līdz sūtīšanai uz fronti Jānis Belševics strādāja par beķeri armijas maizes ceptuvē Rīgā. Uz fronti tēvu nosūtīja par to, ka viņš strīdā bija izdaiļojis vācu virsnieka seju ar olu. Kurzemes katlā viņu ievainoja, iz

z
zveda uz hospitāli Vācijā – gulēja viņš angļu zonā, vēlāk dzīvoja Londonā, kur arī miris.

7. klasi Vizma pabeidz Ugālē, kur dzīvo pie radinieces, jo ģimenei trūkst iztikas līdzekļu: “Manai vecaimātei bija tāds teiciens: ne man kas bijis, ne būs. Ja man ir kāds jumts virs galvas, tas vienkārši man ir gadījies.” Arī šeit apstākļi meiteni nelutina. Cilvēki, pie kuriem viņa mājo, ir pieraduši paši cīnīties ar grūtībām, negaidot palīga, un prasa, lai to dara arī tuvinieki. Mazajai Vizmai pašai jāpelna sev iz
z
ztika. Lielā vientulība lika dziļāk ielūkoties dabā, saprast tās jaukumus. Interese par literatūru V. Belševicai ir jau kopš meitenes gadiem. Viņa aizrautīgi lasa A. Čaka, E. Ādamsona dzejoļus, taču par savu vienīgo skolotāju atzīst A. Upīti un ir daudz ierosmju gu
u
uvusi no viņa valodas, bet vēlākajos gados Vizmai Belševicai paticis lasīt A. Eglīša, Kolsberga, R. Ezeras kā arī Priedes un Putniņa darbus.

Tā kā ģimene cīnījās ar nabadzību, mazo Vizmu vecāki stingri audzināja, bet diemžēl reti kad samīļoja un paslavēja: “Skatoties bērnības fotogrāfijās, liekas, ka biju bērns kā jau bērns. Man pamatīgi un uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka, stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un tad jau ir par vēlu.” Sevišķi stingra bijusi māte: “Mana māte bija ļoti sarežģīta personība. Tas, starp citu, arī bija tāds audzināšanas princips, ka bērnu sunīja nepārtraukti, labu vārdu neteica.” Dzejniecei netīk atcerēties savu bērnību: “Es zinu, ka bērnība un jaunība ir ļoti traģisks laiks ci
i
ilvēka dzīvē. Es nekad negribētu atgriezties savā bērnībā, jaunībā. Citiem tas kaut kā aizmirstas. Es neesmu aizmirsusi.”

No Ugāles dzejniece paņem visam mūžam līdzi dziļu dabas mīlestību, sīkstumu cīņā ar dzīves grūtībām. 1945. gadā Belševica sāk mācīties Rīgas 7. vidusskolā, taču līdzekļu trūkuma dēļ no 8. klases jāizstājas. Dažus mēnešus viņa nostrādā 10. tipogrāfijā. Jaunais amats iepatīkas, un viņa mācās Poligrāfijas 2. arodskolā, kur audzēkņi ir materiāli labāk situēti, atrodas valsts apgādībā. Komjaunatnē stājas 1947. gadā. 16 gadus vecajai arodskolniecei Vizmai Belševicai žurnāls “Karogs” 6. Burtnīcā nodrukā dzejoli “V
V
Vīrs darvo jumtu”. A. Upīts ar A. Čaku paredzēja no meitenes lielas lietas, apgalvojot, ka viņa ir apdāvināta. Tomēr šis dzejolis nav viņas pirmais iznāciens atklātībā. Pirmo reizi Belševicas vārds presē parādās tajā pašā 1947. gadā “Padomju Jaunatnē” ar dzejoli “Zemes atmoda” – vēl kuslu mēģinājumu. Šajā laikā meitene dzīvoja Grīziņkalnā, pilsēta lēnām atdzima no kara. Vizma gāja arī uz Pionieru pils literāro pulciņu, kas notika Rīgas pilī. Pulciņu vadīja Rakstnieku savienības jauns autoru konsultants Valdis Lukss. Luksam Vizma patika, jo rakstīja reālistiski, tēlaini, skaidri, jau labi izkoptā un kuplā valodā. Vizma Belševica bija meitenīgi sirsnīga, atklāta, bet reizēm arī šerpa, pa reizei maigi dzēlīga. V. Rūja par Vizmu saka: “Viena no retām smukiņām semināristēm – Vizma Belševica – tūdaļ mums visiem “krita” acīs. Vizmai bija glīts, vijīgs augums, gari, glāsmaini mati, ļoti dzīvas izteiksmīgas acis. Arī parunāt, disputēt ar viņu interesanti. Varēja redzēt, ka izstudēta ne tikai 5. Poligrāfijas mākslas arodskolas obligātā mācībviela.”

Arodskolu pabeidz 1948. gadā. Pēc arodskolas beigšanas tajā pašā gadā viņa strādā laikrakstā “Pionieris” par literāro līdzstrādnieci, tad skolu daļas vadītāju (1948 – 1949, 1952 – 1953). 1950. gadā pēkšņi meitene apprecas ar virsnieku Leonīdu Turnajevu (1919 – ? ), ļeņingradieti, pēc tautības azerbaidžāni un pošas pārcelties uz Daugavpili, pametot 1949. gada nogalē darbu “Pioniera” redakcijā. Tomēr uz neilgu laiku viņa ar vīru pārceļas uz Rīgu, tad uz Kauņu un tad atkal atgriežas savā dzimtajā pilsētā Rīgā vairāk kā pēc gada. 1953. gadā viņa šķiras. No dzejoļiem neizriet, ka pirmā laulība ar kara žurnālistu būtu atstājusi dziļas pēdas dvēselē. Atrast darbu redakcijās vairs neizdodas. Neklātienē mācās Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, ko pabeidz 1955. gadā. 1955. gada pavasarī veikalos parādas pirmais dzejoļu krājums “Visu ziemu šogad pavasaris”.

1955. gada marta pēdējā dienā Vizma dodas uz Dubultu daiļrades namu, kur rakstnieks Paustovskis ieminas par Literatūras institūtu Rīgā. Tad viņa ar O. Lisovsku iet pie V. Luksa uz Rakstnieku Savienību runāt par iespējām dabūt abām rekomendācijas. Tās tiek dotas, pirms eksāmeniem tiek nolikts arī kontroldarbs krievu valodā.

Rakstnieku savienība rekomendē Belševicu uz M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Ar 1955. gada septembri Vizma ir maskaviete un klātienes studente. Mācību slodze ir liela, bet viņa ir ārkārtīgi centīga un izcili nokārto eksāmenus. Pamatnodarbe Maskavā ir lasīšana: obligātās literatūras saraksti ir plaši un itin interesanti. Kopmītnē, kurā viņa dzīvo, dzejoļus lasa veseliem vakariem no vietas. Neapspriež, nekritizē, tikai pēc kārtas lasa. Tomēr, kad Vizma saprot, ka dzīvot spēj vienīgi Latvijā, viņa pāriet uz neklātienes studijām. Jau 1957. gada 6. februārī viņa dzīvo Dubultu daiļrades namā, 1957. un 1958. gadu aizņem intensīvs tulkošanas darbs pie K. Paustovska “Zelta rozes”. Kopš 1958. gada Belševica ir Rakstnieku savienības biedre. 1959. un 1960. gadā iznāk “Zemes siltums” – Rīgā un Maskavā. 1958. gadā dzejniece brauc radošā komandējumā uz Ļvovu. 1958. gada marta beigās Vizmu uzņem Rakstnieku savienībā reizē ar J. Medeni, J. Plotnieku u. c. Piedzimst dēls Klāvs (1959. 3. I – 1987. 5. II).

1960. gadā viņa piedalās Gunāra Pieša un Mika Zvirbuļa televīzijas filmas uzņemšanā Salacgrīvā. Tas ir viņu kursadarbs Maskavas Kino institūtā. V. Belševicu uzaicina par dziesmu “Dod, Ilzīt, lakatiņu”, “Zilie brunči gaisā” tekstu autori.

Neklātienē mācīdamās, institūtu viņa absolvē 1961. gadā. Tieši Maskavā viesojās ārzemju mākslinieki, notika izstādes un koncerti. Vizmas kursabiedri bija vēlāk tik slavenie krievu dzejnieki: Bella Ahmaduļina, Junna Morica, Jevgenijs Jevtušenko. Radošos seminārus vadīja izcili krievu rakstnieki: Konstantins Paustovskis, Iļja Seļvinskis, Veronika Tušnova.

Apmēram trīs mēnešus 1962. gadā no 15. febr. – 15. maijam Belševica pavada komandējumā Ņūfaundlendas krastos Atlantijā.

Sešdesmito gadu sākumposms bija aktīvs radošais laiks Vizmas dzīvē, viņa bieži uzstājās dzejas sekcijas sēdēs un piedalījās gan visāda veida aizstāvības iesniegumu sacerēšanā represētā K. Skujenieka labā, gan runāja par K. Skujenieka lirikas dziļumu, emocionālo iedarbības spēku, attīstību, kopto formu. Sekciju starpā valdīja pilnīga atsvešinātība, vēlēšanās otra žanru noniecināt, nerunājot nemaz par kopīgu domāšanu ar pārējām radošajām savienībām.

Sešdesmito gadu sākumposms bija aktīvs radošais laiks Vizmas dzīvē, viņa bieži uzstājās dzejas sekcijas sēdēs un piedalījās gan visāda veida aizstāvības iesniegumu sacerēšanā represētā K. Skujenieka labā, gan runāja par K. Skujenieka lirikas dziļumu, emocionālo iedarbības spēku, attīstību, kopto formu. 1965. gadā aktīvi piedalās Rakstnieku savienības kongresa izdarītajā “apvērsumā”, liekot vecās vadības vietā demokrātiskākas pārvaldes piekritējus. Ukraina Belševicai kļūst par biežu komandējumu un ciemu vietu, kur izaug jaunas draudzības, pazīšanās. Šešdesmito gadu 2. pusē noris intensīvs tulkošanas darbs, kā arī šajā laikā top scenārijs A. Burova leļļu filmai “Dullais Dauka”. Pēc šīs filmas tika domāts arī par scenārija rakstīšanu filmai “Rīgas pasaka”, bet filma netika izveidota.

1968. gadā dzejniece uzsāk kopdzīvi ar vijoļmeistaru Zigurdu Elsbergu. 1969. gada 18. janvārī dzimst dēls Jānis, tagad Vizmai jārūpējas par diviem bērniem – Klāvi un Jāni. Būdams vidusskolā, Jānis uzraksta izcilu apceri par kanibālisma pēdām latviešu pasakās. Pirmā dzejoļu kopa “Avotā” 1990, No 12.

Attīrīt dvēseli no ikdienas gružiem, atraisīt dvēseli palīdz izbraukumi uz tuvākām vai tālākām vietām. Reizēm tas var būt arī Mežaparka Zooloģiskais dārzs. 1970. g. 4. – 24. septembrī komandējums uz Durbi, 1971. g. 12. – 13. janvārī, 22. – 29. septembrī komandējums uz Talsiem. 1972. g. 3. – 31. oktobrī komandējums uz Kuldīgu. Septiņdesmito gadu vidū bija komandējums uz Uzbekiju, kas papildina 1967. g. 15. sept. – 15. okt. Čečenu – Ingušu autonomajā republikā gūtos priekšstatus par austrumu, dienvidu pilsētu citādumu, salīdzinot ar rietumu, ziemeļu.

1986. gada jūnijā V. Belševicai piesķir nopelniem bagātās kultūras darbinieces nosaukumu.

Pensijā dzejniece aiziet 1986. gada rudenī.

1986. gada vēlā rudenī brauciens uz Dienvidslāviju, 1987. gadā uz Zviedriju, 1988. gadā uz Franciju.

1987. gada 5. februārī Dubultu daiļrades namā varmācīgā nāvē bojā iet V. Belševicas dēls Klāvs Elsbergs. Cilvēki savā bezpalīdzības mulsumā dzejnieces vairījās – katrs jutās bez vainas vainīgs par palīdzēt nevarēšanu, baidījās ar klātbūtni padziļināt jau tā pārmera lielo sāpi. Klāva nāve ļaužu prātos iešļāca mēmu niknumu, daļa domāja, ka noticis nelaimes gadījums (arī tuvie kolēģi), daļa – ka izdarīta tīša slepkavība, ar kuru vietvalži cerēja salauzt arī māti. Bet viņa izturēja.

1989. gadā pienāk atbilde par parsūdzētās K. Elsberga lietas izbeigšanu, kam seko dzejnieces publiska savas kandidatūras atsaukšana republikas prēmijai: “RS izvirzījusi manu “Dzeltu laiku” Valsts prēmijai. Pateicos kolēģiem par godu un labu gribu, tomēr lūdzu manu kandidatūru no saraksta svītrot. Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.” Klāva Elsberga piemiņas prēmija tiek piešķirta jauniem dzejniekiem, atdzejotājiem pirmā krājuma izdošanai.

1988. gada vasaras sākumā dzejniecei nācās pārciest divas operācijas. Viņa atlaba.

Ar 1989. gadu Belševica ieiet politiskās dzīves virpulī: iestājas Nacionālās neatkarības kustībā, uzstājas LNNK II kongresā u. c. Pastarpām iesniedz kādas plašākas pardomas, piemēram: “Latvieši nekad nav bijuši nacionālisti šovinisma nozīmē, jo nekad nav nicinajuši nevienu citu tautu. Mes vienmēr, sev par postu, esam uzskatījuši, ka citas tautas visu dara daudz un nesalīdzināmi labāk par mums, latviešiem. Latvieši ir tik bezgala pazemīgi un tik bezgala gatavi atzīt labo citos un slikto sevī, ka tas mums biezi bijis klupšanas akmens.”

Vizma Belševica ir apbalvota ar Ojāra Vācieša prēmiju, ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas gada locekli, par zviedriski iznākušu dzejoļu krājumu viņai piešķirta Eināra Forseta dzejas balva. 1998. gada pavasarī Zviedrijā saņemta T. Trānstremera prēmija, pirmās 2 “Billes” izvirzītas Baltijas asamblejas balvai. Apbalvota ar Latvijas Republikas visaugstākās atzinības zīmi – Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa ir Andreja Upīša un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte.

Dzejniece ir pārdzīvojusi ulmaņlaikus, padomju laikus un II pasaules karu. Padomju laikos daudz kas tika aizliegts, savukārt trūcīgajām ģimenēm arī brīvā valstī bija jācīnās par izdzīvošanu. Rakstnieci kaitina Ulmaņa kults, kaut arī viņš bija labs saimnieks un lielsaimniekiem pie viņa klājās labi: “ .kādu bērnības grāmatu jau gandrīz katrs reiz uzraksta. Padomju laikos man par tādas grāmatas izdošanu nebija ko sapņot. Turklāt mana bērnība ritējusi burvīgajos ulmaņlaikos, kad piena upes ķīseļa krastos tecēja.Man gribējās rakstiski piebilst: kā nu kuram. Ulmaņlaiki, protams, bija nesalīdzināmi labāki par padomju laikiem. Brīvai valstij būt – atkal nesalīdzināmi labāk nekā zem impērijas zābaka, nerunājot nemaz par slepkavošanām, Sibīriju, cietumiem. Bet ļoti bīstami ir būvēt savu nākotni uz pagātnes mīta.Un šī te izbundzinātā ulmaņlaiku dzīves aina mani ērcina. Mana krustmāte rentēja kādu gabaliņu zemes te no viena, te otra saimnieka Kurzemē. Saimniekus redzējām dažādus, un mums viņi nemaz nerādījās balti. Starp citu, tieši viņi aizsāka latviešu tautas iznīdēšanu. Viņi neņēma kalpus ar bērniem, pat ne precētus kalpus, kuriem bērni varētu būt. Viņi ņēma neprecētus puišus un meitas no Polijas, lēto darbaspēku. Un latvietim bija jāizvēlas – vai nu viņam būs bērni, vai darbs. Tā kā bez darba bērnus uzturēt nevarēja, izvēle vispār atkrita.” V. Belševica uzskata, ka padomju sistēma slikti ietekmē cilvēkus, tāpēc viņa priecājas, ka ar Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu, beidzies padomju laiks: “.man patīk, ka mums beidzot ir inteliģenta prezidente, par kuru mums nevajadzēs sarkt pasaules priekšā.Vaira Vīķe-Freiberga kā personība man ļoti patīk. Par visu vairāk kā prezidents mums bija nepieciešams cilvēks, kuram asinīs nav padomju sistēmas. Jo, vai mēs to gribam, vai negribam atzīt – šī sistēma cilvēku sakropļo. Bet prezidentam jābūt veselam un garīgi neatkarīgam cilvēkam.”

1992. gadā V. Belševica intervijā G. Berelim atzina, ka dzeju vairs nerakstot. Bet prozu gan – bērnības grāmatas. 1995. g. klajā nāca pirmie Billes stāsti. Bet kopš to iznākšanas rakstniece arī prozu vairs neraksta. Vizma jau ilgus gadus smēķē, ko ārsts reiz bija ieteicis izbeigt, taču par to rakstniece saka: “Ja nesmēķēju, nevaru rakstīt. Un es negribu visu savu atlikušo mūžu būt tikai nesmēķētāja.” Tagad viņa ir atmetusi smēķēšanu un tiešām vairs neraksta. Šobrīd rakstniece nepiedalās arī sabiedriskajā dzīvē, bet dzīvo vēl joprojām Valdemāra ielā: “Es dzīvoju, cik vien iespējams, no visa nost, jo man nav fiziska spēka piedalīties. Es mēģināju iesaistīties politiskajā darbībā no paša sākuma un cerēju, ka mana pienākuma sajūta pārvarēs manu nespēku. Izrādījās, ka tomēr nevaru. Un, kad nu es nevaru, tad esmu malā, jo tam, kurš nevar, nevajag maisīties.”

Vizmas Belševicas personība

Vizma Belševica ļoti mīl dabu un nesūdzas par to, ka bijis jādzīvo trūkumā: “Laukos es augu pilnīgā naturālā saimniecībā. Nu, tagad mēs tā drusku pavalkājam un aizsviežam.Ne jau tikai apģērbu.Un lai visu to tik neprātīgos kvantumos ražotu, tiek nogalināta daba.Man vienkārši nav nepieciešams tas, kas cilvēkiem ir nepieciešams. Piemēram, man nekad nav bijusi nepieciešama nekāda manta. Man patīk, kam ir, es labprāt skatos un redzu.” Lielā nabadzība netraucē priecāties par skaistumu: “Bet vispār man patīk uzlūkot skaistu dzīvi, patīk skaisti ģērbti cilvēki. Skaistas mantas, mājas, kas skaisti iekārtotas, – es tās uzlūkoju ar estētisku baudu. Bez mazākās skaudības, jo – tā kā man nekas nav bijis un nevar būt, tam nav ar mani tieša sakara. Es uz to skatos kā uz tīro mākslu. Nekādas iekārošanas.Pret un par naudasmaku es nekad neesmu cīnījusies. Un šis ir materiālo lietu laiks. Esmu pilnīgi svešā pasaulē, kurā neredzu savu vietu. Esmu dzimusi nabadzībā, augusi nabadzībā, dzīvojusi nabadzībā. Varētu pat teikt, ka tā ir mana izvēle. Viss, kas ir skaists šajā pasaulē – lietas, vietas man ārkārtīgi patīk, es tās apbrīnoju, bet negribu, lai man kas piederētu. Esmu tik slinka, bet par visu vajag rūpēties. Lielākā daļa cilvēku dzīvo slikti tādēļ, ka nevar strādāt, negrib. Padomjlaiki ir pieradinājuši pie sistēmas, ka cilvēks darbā varēja skaitīties, saņemt algu un, vai viņš strādāja labi vai slikti – atlaist nevarēja.”

Rakstniecei nepatīk dot intervijas, nepatīk tenkas, viņa saprot, cik grūti būt populāram cilvēkam: “Es uzskatu, ka pie cilvēktiesībām vajadzētu pievienot vēl cilvēka tiesības uz privāto dzīvi. Man šķiet, ka daudzus slavenus estrādes un kino cilvēkus ar šo rakņāšanos un viņu dzīves vazāšanu burtiski iedzen pašnāvībā. Es nekad nerakstīšu memuārus par tiem laikiem, kad biju pieaugusi un uzturējos rakstnieku aprindās. Es nevēlos stāstīt par cilvēkiem gluži visu, ko es par viņiem zinu. Ja arī viņi ir miruši, viņiem ir bērni un tuvinieki, kuriem tas sāpēs. Man nepatīk tenkas ne privātā dzīvē, ne presē. Lasītājus tas interesē? Nu, un tad? Cilvēkam daudz ko gribas, bet ne jau visu, ko gribas, viņš var dabūt.” Par Vizmu nav pārlieku daudz rakstīts, nav viņa arī pārāk slavēta, bet kolēģu vidū Vizmas vārdam ir zelta raudze. Pret nepatiesību Vizma allaž ir jutusi alerģiju, vienalga, vai tā paudusies avīzes ievadrakstā vai kolēģa paviršā replikā.

Visu mūžu Belševica nodarbojusies tikai ar literatūru. “Es esmu vārgs, dzīvei nederīgs radījums, kurš var rakstīt. Tas ir mans vienīgais glābiņš, es nevaru neko citu, nekam citam es nederu.Es nevaru savu nervu dēļ strādāt kantoros un iestādēs, nespēju būt kopā ar cilvēkiem, vismaz ne ilgstoši.” Valoda Vizmai Belševicai ir mūža lielākā mīlestība: “Ja manā radošajā mūžā ir bijusi kāda kaislība, mānija, tad tā ir valoda. Es pat bērnībā nespēju lasīt nepareizā valodā uzrakstītus darbus. Attiecībā uz valodu man ir iedzimta absolūtā dzirde, kas kopta visu mūžu. Apzināti es to sāku darīt 14 gadu vecumā, kad kladēs izrakstīju vārdu, kas vēl nav manā aktīvā.Rakstot prozu, esmu pūlējusies, lai to būtu saistoši lasīt un lai cilvēks būtu spiests lasīt labu latviešu valodu. Tas man ir svarīgs blakusuzdevums. Mums ir unikāla valoda, ko mēs nesaprotam, laižam novārtā.” Bet dzejoļu rakstīšana belševicai ir “smags fizisks darbs, jo jājūt ar visu miesu.” Arī rakstniekam Paulam Bankovskim patīk Vizmas Belševicas valoda: “Zinu, ka man tik eleganti neuzrakstīt, kaut spiestu ar varu.” Viņš iesaka rakstnieces rakstīto palasīt ikvienam, “kas jaunības stulbumā metas rakstīt pats.” Knuts Skujenieks sauc Belševicu par spilgti latvisku rakstnieci: “Vizmas godīgi sarūpētais literārais devums līdzinās zemkopja darbam. Šai līdzībai visvairāk atbilst dzejnieces valoda. Tā ir patiešām kopta un veidota pastāvīgās filoloģijas studijās, atrodot vārdus gan vecās vārdnīcās, gan ļaužu mutēs. Lielā mērā šo kopšanu sekmējuši atdzejojumi un prozas tulkojumi. Kaut arī tie veikti, lai nopelnītu dienišķo maizi, taču profesionālā ētika mudinājusi Vizmu strādāt pie šiem darbiem ar vislielāko atdevi un rūpību. Formas rimtais līdzsvars ar dramatisko, pat traģisko saturu dod lielu gandarījuma sajūtu. Tas ir pa spēkam tikai izcilam autoram.”

Rakstniece Nora Ikstena teikusi: “Vizmas Belševicas acu skats ir reizē labestīgs un caururbjošs. Viņas klātbūtnē vairākkārt esmu sajutusi, cik drūpošs un nestabils ir tas maskēšanās aizsargvalnis, kuru ap sevi dažādu iemeslu dēļ būvē cilvēki.”

“Man nekad nav bijusi tāda rakstīšana pāri ģimenei. Bērni un mazbērni ir pirmie. Pret vīru es nejūtu tādu atbildību, viņš ir pieaudzis cilvēks. Man varbūt būtu par kādām 3 grāmatām vairāk, ja dēls Jānis būtu varējis iet bērnudārzā. Viņš to fiziski nespēja un no bērnudārza bija slims. Ārsti nevarēja pateikt, kas viņam kaiš – nepārtraukti paaugstināta temperatūra un gadu jau gandrīz dilst ārā.”

Intervijā Dainim Bērziņam uz jautājumu, vai rakstniecei pašai ir ass, sarežģīts raksturs, viņa atbild: “Spīva esmu bijusi tad, ja runa ir par principa un sirdsapziņas jautājumiem. Esmu bijusi ļoti asa publiski, mājās es neciešu nekādus asumus. Man var darīt pāri, es to pacietīšu, lai tik man nav jaskandalējas. Visi ar mani izrīkojas tā, kā viņiem nāk prātā.”

“.par labu uzskatu to grāmatu, ko var lasīt gan pieaugušie, gan bērni. Laba grāmata ir domāta visiem.”

“Mani pārsteidz tas vieglums, dīvainā pašapziņa, kas daudziem piemīt, ka viss, ko es varu pateikt vai pasaku, ir publicēšanas cienīgs.Man ir šķitis, ka ne viss, ko varu pateikt, patiešām ir jāsaka. Es būtu laimīga palikt literatūrā ar pašas sastādītu nelielu savu izlasīti.”

“Esmu lasījusi Bībeli vairākkārt, pie kam vecajā tulkojumā. Man patīk tā valoda, dzejiskums.”

“Tas man ir bijis ļoti sāpīgi, jo es vienmēr uzskatu cilvēkus par eņģeļiem, kamēr viņi man desmitkārt nepierāda pretējo. Kad viņi to pierāda, esmu ļoti sāpināta.”

“Latvieši gan brēc, ka viņiem nekā nav, ka viss ir provinciāli, bet kur viņi iet pasaulē, tur iet mirdzēdami.”

“Ja jaunam dzejniekam jau ir iznākusi grāmata, tas uzliek atbildību, liek strādāt pie sava talanta, izkopt to. Nevienu gatavu krājumu, ko varētu dēvēt par spožu debiju, neesmu lasījusi. Tāds nav bijis. Ir talanta iezīmes, momenti, dzirkstis. Tālāk seko smags darbs. Šobrīd mākslā tas gan nevienu neinteresē.”

LITERĀRĀ DARBĪBA

DZEJA

Belševicas pirmās publikācijas (dzejoļi “Zemes atmoda”, “Vīrs darvo jumtu”) parādās 1947. gadā. “Zemes atmoda” iespiesta laikrakstā “Padomju jaunatne” 1947. gada 30. aprīlī. Dzejoļos uzmanību pievērsusi vienkāršajam strādājošajam cilvēkam un viņa darbam. Dzejolis “Vīrs darvo jumtu” izpelnās atzinīgus Belševicas cienītākā rakstnieka Andreja Upīša vārdus, kas ir spēcīgi rosinātāji turpmākai jaunradei. V. Belševica pēckara Latvijā ir spožākā dzejniece. Līdzīgi V. Strēlertei – Belševica nav daudzrakstītāja – dzejniece atzīstas, kāpēc neraksta daudz: “Man dzejoļi dzimst grūti. Ļoti reti tas notiek viegli. Pirmā rinda ir “debesu dāvana”. To dzejnieks, kā jau kāds teicis, nezin no kurienes ņem. Ja pirmā rinda nav kritusi no gaisa, tad tas nav labs dzejolis. Kad nu pirmā rinda nokritusi, tad man tā jānesā kā bērns, ilgi, jākrāj spēki. Taču tas ir grūti, sāpīgi. Tāpēc es nerakstu daudz. Kad rakstu, asociāciju straume gāžas pāri kā ūdenskritums. Kad cīņa galā, tad dzejolis ir izsmēlis tik daudz jūtu un enerģijas, ka iestājas pilnīgs un fizisks pagurums. Dažreiz jūtos gluži vai slima.” V. Belševica pamatoti sauc savas dzejas par pārsāpētām, radot izbrīnu dažos recenzentos, kam svešas dzejnieku daiļrades procesa grūtības. Taču dzejniecei šī spītīgā cīņa ar grūtībām un gandarījums pēc uzvaras patīk, viņu nevaldzina tas, kas dodas roka viegli. Dzejniece prasīgumā pret sevi publicēšanai dod tikai mākslinieciski augstvērtīgus darbus: “To, ko daru, cenšos izdarīt savu iespēju robežās. Es pret sevi izturos, cik vien bargi spēju. Arī tad, kad man sevis ir ļoti žēl.” Neviens krājums nav tapis pavirši, tikai tāpēc, lai paliktu lasītāju uzmanības lokā, tomēr katra viņas grāmata, katra lielāka publikācija sadūrusies ar izdošanas grūtībām, izsaukusi strīdus, skandālus. Vizma ne pēc savas dabas, ne darba nav skandāliste vai dumpiniece. Tam viņa ir pārāk nopietna un atbildīga. Vizma Belševica mīl savu dzimto valodu un viņu cildina par vienu no labākajām latviešu valodas pratējām. Viņas valoda ir kopta un veidota pastāvīgās filoloģiskās studijās, atrodot vārdus gan vecās vārdnīcās, gan ļaužu mutēs: “Vārdus es ņemu, kur atrodu un dzirdu: vārdnīcās, prozā, dzejā, krogū, autobusā, skolas puiku žargonā, tirgus sievu skandālā, nebūt neiedama īpaši medīt.” Lielā mērā šo kopšanu sekmējuši atdzejojumi un prozas tulkojumi. Kaut arī tie veikti, lai nopelnītu dienišķo maizi, taču profesionālā ētika mudinājusi Vizmu strādāt pie šiem darbiem ar vislielāko atdevi un rūpību. Gandrīz katram dzejolim ir sava īpatna ritmika un panta veidojums, stāsti ne stiepjas garumā, ne apcērtas pirms laika. Vizmas dzejā ir arī dzejoļi, kurus varētu dēvēt par mazām novelēm, piemēram, “Pusaugā”, “Pravieša piemiņai” u. c., kuros jaušams sižeta pavediens un spilgti raksturi.

Dzejnieces liktenis ir traģisks – līdzīgs daudzu pasaules dzejnieku likteņiem, kuri, dzīvojot fašistiskā vai komunistiskā režīmā un vēloties būt godīgi pret sevi un tautu, gājuši bezkompromisa ceļu. Vizmas dzeja ir viņas liktenis. Dzeja ir skarba un rūgta, tajā nesastapsim daudz sievišķīgu valšķību, sentimentu, mīļvārdīgumu un daudzvārdīgumu, tomēr tajā ir gan romantiskas jausmas, gan sūras vilšanās, ģimene un bērni, mūžības problēmas un maizes darbs. Tik patiesi skarbi par savu likteni nav rakstījis neviens cits latviešu dzejnieks. Daudzas būtiskas V. Belševicas dzejas īpatnības saskatījusi I. Čaklā: “Vizmai Belševicai vairāk nekā citām dzejniecēm piemīt ne tikai savdabība un sievišķīgs siltums, smalkums, bet arī suģestējošs personības dziļums, iekšējās redzes skarbums un spēks. Nezaudējot savā dzejā tās dzīves izjūtas priekšrocības, kas piemīt sievietei: intīms un intuitīvs kontakts ar dzīvību, mātes jūtas, īpaša cilvēcisko attiecību smalkuma izjūta – Vizma Belševica dzejā nekad nekļūst naivi un sīki sievišķīga, to caurstrāvo lepnums un pasaules izjūtas vērienīgums, atbildības sajūta par sev uzticēto dzīvības un mākslas daļu.” Nora ikstena: “Belševicas dzeja man devusi apskaidrotības sajūtu. Viņas dzejas valodā ikdienišķi vārdi nevilšus top par spēka vārdiem.” Bet pati dzejniece par saviem dzejoļiem saka: “Katrs pants ir doma. Un katra doma – sitiens. Sitiens pa vienaldzību, nelietību, gara kūtrību, gļēvulību. Sitiens un atgādinājums.”

Jaunības gados dzejniece rakstīja dzejoļus par saviem intīmajiem pārdzīvojumiem – par prieku, sāpēm, vilšanos, ko sniedz cilvēku savstarpējās attiecības mīlestībā un draudzībā. Viņas pirmie dzejoļi liecināja arī par dziļu dabas skaistuma izjūtu, cieņu pret dzīvību. Taču šāda dzeja “padomju dzīves jauncelsmes posmā” tika atzīta par nederīgu, pat kaitīgu. Intervijā ar literatūrzinātnieku Rolfu Ekmani 1989. g. 12. febr. Vizma Belševica atzīstas: “Bet viegli man nebija – man nebija viegli pārkāpt tam pāri, ka dzejā nedrīkst būt nekas, ko es personīgi jūtu.” Tas tā ir jo sevišķi tāpēc, ka: “Mākslas darbs, dzeja īpaši, ir kā trauks, kurā lasītājs vai skatītājs ielej savas jūtas.” 1953. un 1954. gads ir ražīgs publikāciju ziņā: parādās viņas pirmās recenzijas, politiskie kalendāra diktētie apraksti redakcijai un dzejoļi.

Rakstot savu pirmo dzejoļu krājumu “Visu ziemu šogad pavasaris”, viņa bijusi dedzīga Staļina laika komjauniete. Tā viņus tolaik mācījuši, tā viņi tolaik rakstījuši. 1955. gada pavasarī grāmata nonāk veikalos. Šī grāmata ir pārskats par astoņiem literārās darbības gadiem, kurā galvenokārt viņa raksta par to, ko pati izjutusi, pārdzīvojusi, pieredzējusi – par bērnības pilsētu, Ļeņingradas blokādi, padomju cilvēku varenību, mīlestību. No V. Belševicas turpmākās daiļrades pamatīpatnībām šajā krājumā iezīmējas tikai viena – lielā dzīves konkrētība. Krājumā daudz epitetu un salīdzinājumu, jo tie bija Luksa iecienītie tēlainības līdzekļi.

Lūzums Vizmas uzskatos notika 50. gadu otrajā pusē, kad viņa mācījās M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā. Dzejniece alka patiesības. Dzima pirmais protesta vilnis pret netaisnību, pret varu, kas apspieda radošo personību un lika ražot literatūru pēc priekšrakstiem.

Pirmajam dzejoļu krājumam ar palielām gadu atstarpēm seko citi, katrs iezīmēdams kādu jaunu dzejnieces personības attīstības pakāpi. Zemes mīlestību pauž otrs dzejoļu krājums “Zemes siltums” (1959), kur daudz dzejoļu veltīts joprojām dabai, cilvēka darbam. Dzejnieces meistarība ir krietni augusi, tajā nav jūtama Luksa ietekme. Jau iezīmējas jūtu kaisme, kas tik raksturīga V. Belševicas turpmākajai daiļradei. Ar nelielām atšķirībām šī grāmata iznāk krievu valodā 1960. gadā.

60. gados Vizmas Belševicas daiļradē pamazām nobriest viņas personību raksturojošais pasaules uztveres dramatisms, kas ietver sevī indivīda, tautas pārdzīvojumus, cilvēces, laikmeta sarežģītos notikumus.

Turpmākie divi krājumi – “Jūra deg” (1966), “Gadu gredzeni” (1969) liecina, ka V. Belševicas dzīves uztvere kļuvusi dziļāka, asas un sarežģītas problēmas dzejnieci nodarbina arvien vairāk. Sarežģītāka kļuvusi dzejas izteiksme. Dzejniece daudz izmantojusi ne vien teiku, bet arī literatūras, mākslas, vēstures motīvus. Dažkārt attēlotie vēsturiskie notikumi un personas krājumā “Gadu gredzeni” neatbilst vēsturiskajai patiesībai vai arī ir neskaidri. Ar poēmu “Piezīmes uz Livonijas Indriķa hronikas malām” (krājumā “Gadu gredzeni”) V. Belševica nonāca plašā lasītāju uzmanības lokā, jo poēma pauda dedzīgu protestu pret latviešu tautas paverdzināšanu padomju impērijā. Tā ir tulkota krievu, baltkrievu, norvēģu, zviedru un desmitiem citās valodās. Pēc krājuma “Gadu gredzeni” publicēšanas Latvijas PSR kompartijas ideologi V. Belševicai neļāva izdot grāmatas septiņus gadus, “Gadu gredzenu” eksemplārus pat izņemot no bibliotēkām un ļoti negribīgi piekāpjoties, ja viņas vārds parakstīts zem tulkotiem darbiem. Par spīti tam dzejniece nesalūza un šajā klusēšanas posmā radās dzidrā un mierīgā pusmūža lirika.

Kopš 1971. gada vidus V. Belševicas darbus neatļāva publicēt, jo viņa aizstāvēja rakstnieku Ivanu Dzjubu tiesā, sakot, ka, “ja rakstniekam redzams, ka viņa tauta, valoda ir apdraudēta, tad viņam par to jāraksta”. Tikai ar 1974. gada 10. augustu atsākas viņas stāstu un dzejoļu iespiešana.

Nākamais krājums “Madarās”, kas iznāk 1976. gada novembrī, ir intīmāka rakstura – dzejniece iegājusi sievietes iekšējā pasaulē un apraksta attiecības ar ģimeni un tuviem cilvēkiem. Šajā krājumā sasniegusi lielu domas skaidrību un precizitāti, augstu meistarību.

1981. gada janvārī iznāk V. Belševicas dzejoļu izlase “Kamola tinēja”. No pirmā dzejoļu krājuma dzejniece tajā nav ievietojusi nevienu dzejoli, no krājuma “Zemes siltums” – piecus, no “Jūra deg” un “Gadu gredzeni” – lielāko daļu, bet no krājuma “Madarās” – gandrīz visus. Izlasē ir arī nedaudz ārpuskrājumu dzejoļu. S. Sirsone: “Krājums “Madarās” ir citāda rakstura pakāpe dzejnieces nerimtīgajā daiļrades gājumā. Ar dziļiem pārdzīvojumiem un daudzveidīgu to izpausmi bagāta pakāpe. Bet intīmāka, reizēm it kā trauslāka.”

1987. gada jūnijā iznāk dzejoļu krājums “Dzeltu laiks”. Tajā ir daudz dzejoļu par tautas brīvību un laika tecējumu.

Viens no pamatmotīviem, kas caurvij V. Belševicas dzeju, ir doma par to, kā dzīvot sabiedriski nozīmīgu cilvēka cienīgu dzīvi. Prasības, ko dzejniece izvirza ikvienam, ir augstas. Viņa vēršas pret gļēvumu un dvēseles seklumu. Arī mīlestības tematikas V. Belševicas dzejā ir daudz, viņa runā par mīlestību gandrīz visā tās iespējamā daudzveidībā. Ļoti liela vieta V. Belševicas dzejā ir dabai. Pasauli un savus pārdzīvojumus viņa uztver un atspoguļo caur dabas prizmu. Dabā viņas liriskā varone jūtas labāk nekā cilvēkos.

Daudzi Belševicas dzejoļi ir lirodramatiski un nereti veidoti kā monologa vai dialoga viencēlieni, kuros darbojas vairākas personas, atklājas dažādi raksturi, dažkārt notiek to sadursme. Ar sarunu, personifikāciju dzejniece panāk ciešu kontaktu ar lasītāju, dzejas iedarbības tiešumu, intimitāti un neatstāj lasītāju vienaldzīgu. V. belševicas dzejā daudz pieminēta ir melnā, baltā krāsa, reizēm “uzšaujas” pa sarkanai liesmai, “uzdzirksteļo” zelts (“Prometeja kliedziens”). Pārējās krāsas viņas dzejā parasti minētas tikai tik daudz, cik tas nepieciešams īstenības patiesam atainojumam. Tēlainība V. Belševicas dzejā ir precīza, tā ir vienkārša, doma dzejoļos nepazūd sarežģītu asociāciju un metaforu straumē. V. Belševicas dzejoļi veidoti ar lielu rūpību, auklēti un loloti ar mīlestību. Viņas dzejolī lasām:

“Kā celtnieks namu ceļ, kur pašam dzīvot,

pie vārda vārdu iemūrēju rindās.”

Taču īstie vārdi nav viegli dzejniecei devusies rokās:

“Pazudušo vārdu tikko jaušamās pēdas

Visu dienu sirdi māc kā tuva bēda.”

Uzrakstītais ir izjusts un pārdzīvots līdz pašiem sirds dziļumiem, tapis ar maksimālu sevis atdevi.

V. Belševica pieder pie dzejniekiem, kam parasti dzejolis dzimst kā melodija, kas pamazām izsakās vārdos. Dzejniece stāsta: “Man gandrīz katram dzejolim ir sava meldija. Dažkārt vēl pirms dzejoļa staigāju īdēdama. Meldija nosaka dzejoļa noskaņu, ievirzi. Dažreiz jūtos it kā šokēta, ja kāds ņem un uzkomponē citādi.” Šī viņas daiļrades procesa īpatnība manāma daudzu dzejoļu virsrakstos: “Dziesma dūdieviņam”, “Dziesmiņa par princi”, “Dziesmas gaidīšana”, “Dziesmas dziedāšana”.

Meistarībai gads gadā pilnveidojoties, V. Belševica devusi ar lielu atbildības sajūtu un sirds degsmi veidotus darbus, kuros jūtama savdabīga, neatkārtojama garīgi bagāta personība. Rakstot dzeju, Vizma Belševica veic dabas, valodas un tautas aizsargāšanas darbu bez speciālas programmas, bet diendienā, rindu rindā. Bet pati dzejniece par sevi saka: “Esmu savā tautā ļoti respektēta, bet ne mīlēta.Subjektīvi es absolūti nejūtos kā dzejniece. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka dzeja ir dzīvesveids. Man nav.”

PROZA

Kopš daiļrades sākuma gadiem V. Belševicas radošo fantāziju nodarbinājušas arī dažādas prozas ieceres. 1954. gadā Vizma Belševica pirmoreiz piesaka sevi prozā ar “Skaistules bēdu stāstu”, bet gadu vēlāk ar darbu “Zirneklis”. Rakstnieces prozas darbi netika ievēroti tik ātri kā dzeja. Pati par šiem pirmajiem mēģinājumiem arī nebija augstās domās.

Domājams, ka 1956. gada vasaras sākumā, atpūšoties un atveseļojoties pēc Maskavas satricinājumiem, tapis stāsts “Meistars Īlis”, kuru ar sižetu no rakstniecei labi pazīstamās poligrāfiskās mākslas arodskolas dzīves publicē žurnāls “Karogs”, bet 1963. gadā tiek sarakstīti 2 interesanti darbi par zvejnieku dzīvi – “”Kurkulīša” bojā eja” un “Kapteiņa Tūtara dzīves gudrība”. To sarakstīšanu ietekmēja Salacgrīvā pavadītais laiks. Pēc gada tiek sarakstīta fabula “Pīlādzītis rudenī”.

1965. gada pavasara pusē izdevniecība “Liesma” laiž klajā zilu grāmatiņu baltiem burtiem “Ķikuraga stāsti”. Tajā ievietoti pieci darbi, kas izauguši no iespaidiem, ko rakstniece guvusi 1960. gada rudenī, ilgāku laiku dzīvojot Salacgrīvā starp zvejniekiem.

V. Belševicas nākošā prozas grāmata – noveļu un īso stāstu sakopojums “Nelaime mājās” (1979) iznāk pēc ilga laika posma. Jau pati pirmā novele kopš pirmajām frāzēm savaldzina lasītāju ar dzīves patiesīguma iespaidu un patur savā gūstā līdz grāmatas pēdējai lappusei. Rakstniece krājumā runā par dažādām dzīves ēnas pusēm, par cilvēku vājībām. Šī grāmata ir viena no labākajām 70. gadu latviešu īso stāstu grāmatām. Grāmatā publicēti darbi, kas radušies septiņdesmito gadu vidū, piemēram, noveles “Trīs mārciņas cīsķenu” un “Burbeķīša”. Katrs no darbiem pieder savam žanra arhetipam: “Cīsķeni” ir tuvi drāmai, “Burbeķīša” – no anekdotes izaugušai novelei. Par “Burbeķīši” V. Belševica teikusi: “Es savā prozā paslēpjos aiz raksturlomām. Kurš ticēs, ka es esmu tāda Burbeķīša. Neviens. Dzejā cilvēks tā ārā nenāk.”

1977. g. rudenī “Literatūra un Māksla” publicē stāstu “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Tas raisa spēcīgu pārsteiguma, emocionālās iedarbības efektu. Bet Paulīnes ideja paskatīties, kāda viņa izskatīsies zārkā, pārveidotā variantā sastopama novelē “Baltajā sieva”.

Belševicai ir izdoti tulkoti krājumi: “Dzeja par lakstīgalu infarktu” (1969, Maskavā) un “Gaišzilā vasara” (1970, Erevānā, armēņu valodā).

Kopā ar Janīnu Markulāni uzrakstījusi scenāriju filmai “Pieviltie” (1961), kas stāsta par reliģiju Latgalē, par to, kā jaunieši atrod īsto ceļu dzīvē. No Sudrabu Edžus stāsta viņa izveidojusi leļļu īsfilmas “Dullais Dauka” (1968) scenāriju. Sarakstījusi lugu “Sofijas nolaupīšana” pēc H. Loftinga darbu motīviem, teātrī uzvesta 1980. gadā, sarakstījusi pasaku grāmatu “Zem zilās debesu bļodas” 1987. gadā.

Sešdesmitajos gados dzejniece tulko un atdzejo: iznāk Dantes “Vita nova” (1965), pie kā viņa strādā kopā ar Jāni Liepiņu, lasītāji saņem E. Po stāstu izlasi (1960). Viens aiz otra seko atdzejoti izcilā ukraiņu dzejnieka M. Vingranovska dzejoļi, kas apkopoti grāmatā “Dārzi un likteņi” (1967). Atdzejojusi arī citu autoru darbus: I. Drača – “Ar Tevi uz Tu” (1968; daļēji atdzejojusi), atdzejojusi ukraiņu padomju dzeju izlasei “Vētrā iesākta dziesma”, V. Šekspīra “Dots pret dotu” un sonetus, A. Puškina “Bahčisarajas strūklaku”. Tulkojusi Dž. K. Džeroma “Trīs vīri laivā”, R. Kiplinga “Blēņu stāstus maziem bērniem”, A. Milna “Vinniju Pūku un viņa draugus”, A. Muntes “Stāstu par Sanmikēlu”, E. Po “Stāstu izlasi”, D. Graņina “Pēc kāzām”, A. Grīna “Zelta ķēdi” un “Ceļu uz nekurieni”, K. Paustovska “Zelta rozi”, K. Goci “Zaļo putniņu”. Starp 1971. un 1974. gada augustu iznāk 4 tulkoti Hemingveja sējumi, Hjū Loftinga “Stāsts par doktoru Dūlitlu” un “Doktora Dūlitla peldošā sala”, Heilija “Lidosta”, Bāla “Pirmie zaudējumi”, atdzejoti dzejas teksti Skota grāmatā “Aivenho”, Lesjas Ukrainas vārsmas. No mūsdienu latviešu padomju rakstniekiem V. Belševica kā tulkotāja strādājusi aktīvi, ar lielu atdevi un atbildības sajūtu: “Vienu lielu un tīšu meklējumu es taisīju “Zelta rozes” tulkošanas laikā. Tur bija divas nodaļas par valodu, kuras man visžēlīgi atļāva izlaist kā netulkojamas, jo tur esot vārdi, kuriem latviešu valodā neesot ekvivalentu. Es apvainojos par latviešu valodu, izrakstīju visus “klupšanas akmeņus” un ar šo listi blakus izurbu visu Mīlenbaha blāķi. Atradu un notulkoju. Un vēl – kad bija nepieciešama stilizācija Marka Tvena “Jeņķa” atsevišķiem gabaliem, veselu gadu urbos pagājušā gadsimta “Latviešu Avīzēs”, Stendera vārdnīcā, sprediķu grāmatās utt., lai atrastu gan vārdus, gan iedzītu asinīs to lietojumus un teikumu struktūras.” Rūpīgs darbs ar vārdu ir kļuvis par V. Belševicas radošā darba pamatlikumu. No 1979. Līdz 1981. gadam iznāk dzejnieces tulkojumi: E. Gilberta romāns “Dzimtais akmens”, M. Ļevidova “Džonatans Svifts”, Dž. Berija “Pīters un Vendija”, V. Šekspīra “Makbets”; atdzejoti A. Mirzajeva, L. Kostenko, M. Vinhranovska dzejoļi.

90. gados lielu popularitāti guvušas trīs Billes atmiņu grāmatas – “Bille” (1996), “Bille dzīvo tālāk” (1997) un “Billes skaistā jaunība” (1999). Zviedrijā iznākušas vairākas dzejoļu izlases un Billes triloģija, kas par pārsteigumu rakstniecei guvusi lielu popularitāti: “Es pat necerēju, ka tik turīgā zemē kā Zviedrijā “Billi” sapratīs.” Recenziju kopskaits varētu būt ap 200, bet neviena negatīva vārda, un Zviedrijas literāti viņu uzskata tikpat kā par savējo. V. Belševicas darbu tulkotājs zviedru valodā ir dzejnieks Juris Kronbergs, kuram pirmie iespaidi par Belševicu gadu gaitā nav mainījušies: “Vizmas tiešums, asums, spēja zibensātrumā noformulēt trāpīgu viedokli, viņas humora izjūta, kā arī padsmitgadnieka bezkompromisa nostāja.” Par “Billi” Nora Ikstena saka: “Billes stāsts nav ierobežots vienā kultūras un valodas vidē, par ko liecina Jura Kronberga tulkoto Billes grāmatu lielie panākumi Zviedrijā.”

“Bille” ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par jaunās meitenes Vizmas bērnību pirmskara Latvijā: “Manā bērnībā, kā tas izriet no “Billes”, es pat lielāko daļu sava laika pavadīju naturālās saimniecības apstākļos, kad visu darīja paši – pastalas taisīja paši, vērpa un auda. Tie bija mani veidošanās gadi, no tā cilvēks netiek ārā, no savas bērnības.” Billei bija grūta bērnība, bet rakstniece saka, ka: “Mūsdienu bērniem ir jāredz daudz briesmīgākas lietas nekā Billei, un Billes dzīve salīdzinājumā ar viņu ikdienu var šķist idille. Šodienas Billei dzertu nevien tēvs, bet arī māte. Manuprāt, bērnība nav nekāda idille, kā to parasti mēdz pasniegt. Tas ir smags un ļoti jūtīgs laiks. Vēl sāpīgāka ir jaunība.” “Billē” daudzi pārdzīvojumi ir rakstnieces pašas, bet daudzi ir notikuši ar draudzenēm. “Billes” I daļa ir rakstīta lauku mājā, bet II – Visbijā. “Billē” varēja saskatīt “ulmaņlaiku” trūcīgo Rīgas nomales ļaužu ikdienu ar tikko skolas vecumu sasniegušas meitenes acīm. Darbs uzreiz ieguva lasītāju simpātijas, un nākošā grāmata “Bille dzīvo tālāk” – , kura vēstīja par šīs pašas meitenes vēlākām gaitām, Otrā pasaules kara trokšņiem fonā ducinot, tāpat tika atsaucīgi uzņemta. Iznāk arī 3. grāmata – “Billes skaistā jaunība” tā varētu aptvert aptuveni pāris gadu ilgu laika posmu no 1944. gada līdz 1946. gadam.

Intervijā “Dienai” ar Egīlu Zirni 1999. gada maijā Vizma Belševica teikusi, ka viņai darbi vairs netop, jo viņa “pelnīti atpūšas”. Vizma domā, ka vecumā vairs nevajag rakstīt, jo rakstīšana kļūst par inerci, jo nav jūtu, iedzīvošanās spēju. Tomēr ir grūti aiziet no literatūras un nerakstīt. “Pēc “Billes” pabeigšanas man bija uznākusi pat alerģija pret rakstīšanu. Nevarēju rakstīt vēstules, un pat vairāk – man bija grūti parakstīties pat par pensijas saņemšanu. Tagad ļaušos tā. pilnam mieram. Neapzvēru, ka nerakstīšu vairs neko un nekad – kaut gan uzskatu, ka tā būtu pareizāk, jo cilvēkam jāprot apstāties.” Tas ir saprotams, jo visus savus darbus, tulkojumus rakstniece ir uzrakstījusi ar roku: “.es negribu, lai starp mani un manu darbu būtu tehnika. Kā pagājušā gadsimta cilvēku tehnika mani biedē. Un lai es tagad mācītos rakstīt ar rakstāmmašīnu.” Dzejnieces rokraksts atgādina sīkas putnu pēdiņas smiltīs vai sniegā – vieglas un līdzenas, sīksīki pēdu krustiņi. V. Belševica uzskata, ka“ tā nav arī nekāda laime – būt rakstniekam. Un galīgi jau nu ne – ja rakstnieks ir sieviete.”

“Vizma ir spilgti latviska rakstniece, un par to liecina viņas popularitāte.” Belševicas “Rakstu” priekšvārdā saka Knuts Skujenieks: “Viņai nevar sazīmēt īpašas literāras ietekmes. Un tieši šis spilgtais latviskums viņas darbus padara arī starptautiski saprotamus un pieejamus. Vizmas darbs jebkurā literatūras jomā apliecina tradicionāli latvisko darba tikumu, ko daudzi piesauc, bet reti kurš pie tā turas.”

Par savu rakstīšanu Vizma Belševica ir teikusi: “Patiesību rakstīt es nedrīkstu, melot es vēl neesmu iemācījusies, tādēļ rakstu par dabu”. Bet Leons Briedis teica: “Viņa ir mana sirdsapziņa.” Un tāda viņa sevišķi 70. gados bija daudziem – piemērs, mēraukla, sirdsapziņa. Viņa un viņas darbi palīdzēja daudziem cilvēkiem garīgi izdzīvot. Šodien viņas darbi palīdz kā jaunajiem, tā sveštautiešiem saprast, kā bija trīsdesmitajos gados, kara un pēckara gados, padomju laikā. Jo viņas darbos ir gan emocionālā, gan reāliju precizitāte. Detaļās pagātne kļūst dzīva, emocionālā precizitāte panāk ticamību, bagātīgā valoda dod baudu lasīt, bet humors nav tikai izklaide, bet arī svarīgs izziņas avots. Par Belševicas darbiem ir rakstīts un tiks rakstīts vēl daudz, tulkota 20 valodās.

Māris Čaklais “Rakstu” 2. sējumā raksta: “Kas tad ir tas īpašais, kas Vizmu Belševicu kā mākslinieci paceļ tikai viņas varēšanas augstumos? Tā ir pastāvība, noteiktais skats uz mainīgām, plūstošām parādībām. Spēja uzburt savu skaidro, skarbo, bet reizēm tik sasildošo emociju.”

“Billes” analīze

“Bille” ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par meitenes Vizmas bērnību Latvijā. Grāmatā aprakstīts, kā pilsētas nomalē dzīvoja ļoti trūcīgi cilvēki, kam ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze. Pie viņiem nemanīja patriotismu un vēlēšanos iekļauties Padomju Savienībā. Rakstniece Vizma Belševica raksta par sevi – par Billi, par to, kāda viņa bija pirms vēl negāja skolā, kāda skolas gaitas uzsākot, par to, kādu viņa redzēja plašo pasauli ap sevi.

Meitene Bille bija pilsētas Rīgas bērns, bet viņa auga nabadzīgā stingrā ģimenē (Tāpat kā Vizma). Bille vienmēr apskaudusi bagātās un laimīgas ģimenes un vēlējusies dzīvot kā visi, kam nav grūtību ar naudu: “Citām nav visa māja lupatām aizkrauta, citām nav jāiet pie Bānīša ar zilo burtnīciņu, citām nav augu dienu jāklausās, ka jēlnadzis, lēvurs un kauns ļaudīs vest, Bille grib, lai viņai ir ka citām!” Mammucis nekad nav ar meitu apmierināts: “Citi bērni kā bērni. Šī tikai tāda ņerga.” Tāpēc Billei vienmēr trūcis vecāku mīlestības, sevišķi no mātes: “Billi neapmīļoja neviens, ja nu papucis kādreiz.”

Tāpat kā pieaugušie nesaprot Billi, Bille nekad nav sapratusi pieaugušos un nav bijusi par viņiem augstās domās: “Laikam jau lielie, kad saka vienu, domā pavisam ko citu. Nevar tikai saprast – ko.Bille reizēm meloja, kad viņai jautāja kaut ko tādu, uz ko taisnību atbildēt nevarēja, bet lielie meloja, kad viņiem neviens neko nejautāja.” Billei nav skaidrs, kāpēc bērni netiek novērtēti, kāpēc taisnība vienmēr ir pieaugušajiem: “Kas lielos nepazina! Vienmēr viņiem taisnība, vienmēr tie gudrie!” Viņai pieaugušo pasaule liekas sarežģīta un ar neparastiem, nevajadzīgiem likumiem: “Vispār grūti saprast, kāpēc kleitai jābūt par bērnu garākai, tā bija tīrā drēbes šķērdēšana, bet ko pasaulē varēja saprast? Tā pieklājas, un viss.”

Bille bija ļoti apdāvināta un apķērīga, un skolā viņai bija diezgan labas sekmes: “Piecnieki Billei ir tikai lasīšanā, dziedāšanā un rēķināšanā.vingrošanā visai klasei piecnieki, vienīgi Billei četri vai pat trīs.” Skolā Bille ir priekšā visiem citiem, tāpēc viņai tur ir garlaicīgi: “Skola nu jau pierasta un pat apnikusi. Nekādi pasaules brīnumi Billei neatklājas, un neko jaunu viņa nav uzzinājusi.” Lasīt viņa iemācījusies pati: “Kad Bille pirmoreiz lasīja Sprīdīti, tad gan visi slavēja un brīnījās, kur skuķis iemācījies, jo mācījis neviens nebija, un Bille pati arī brīnījās, ka māk lasīt.” Meitenei ļoti patīk lasīt grāmatas, un viņa ir laimīga, kad tiek pierakstīta bērnu bibliotēkā.

Grāmata ir veltīta rakstnieces mazbērniem: Matīsam, Ievai un Baibai. Tajā ir lakoniska, koncentrēta valoda, teikumi ir īsi un vienkārši.

Nobeigums

Vizma Belševica ir talantīga dzejniece un rakstniece, bet savu talantu viņa ir izkopusi daudz lasot un mācoties. Dzīves nežēlību izjutusi jau agrā bērnībā, dzīvojot nabadzībā un trūkumā. Par to tiek sarakstītas 3 autobiogrāfiskas grāmatas: “Bille”, “Bille dzīvo tālāk” un “Bille jaunībā”.

Viņa ir atdzejojusi un tulkojusi daudzu rakstnieku darbus, ieguldot ļoti lielas pūles. Kā pati atzīst, dzejoļu rakstīšana no viņas prasa daudz enerģijas, tomēr šis darbs viņai patīk un sniedz gandarījumu.

Dzejniece ļoti mīl savu dzimteni Latviju, tāpēc daudz par to raksta dzejoļos, viņa raksta par to, cik svarīgi ir dzīvot brīvā valstī un nepakļauties, ļoti augstu vērtē cilvēka dzīvību.