Literatūra

Viena no vietām kuru viņš atcerējās visu savu mūžu bija Berķenēles pusmuiža, kur Rainis pavadīja savus...

dramatiska poema

Mēs, cilvēki, visi kā viens esam pelnījuši brīvību, brīvi izpaust savu viedokli, brīvi dzīvot, to zinām mēs visi, bet ir liela daļa, kuri no mums aizmirst arī to, ka līdz ar brīvību mums ir jāuzņemas arī atbildība par to, ko mēs darām, ir jāsaprot, ka mums nav tikai tiesību, bet ir arī pienākumi. Šī ir pusaudžu lielākā problēma – mēs visi gribam būt lieli, mēs gribam, lai mūs neviens nekontrolē, lai mēs varam iet, kur mums ienāk prātā un būt neatkarīgi, tikai mēs nekad neesam tā pamatīgi domājuši vai mēs varam un esam gatavi uzņemties arī pilnu atbildību pats par sevi un par to ko mēs darām.

Viens pieskāriens… Pasaule izmainās. Viens skūpsts un tāda sajūta, it kā kļavas lapa kristu zemē, ķerot ikkatru mirkli. Kā iemīlējies eņģelis, kas sēd uz mākoņa maliņas un vēro cilvēciņu, savu cilvēciņu, ko sargāt. Tā ir mīlestība, kas mūsu domas padara gaišākas, skaistākas un vienkārši burvīgas. Brīdis, kad paskaties otram cilvēkam acīs, ir satraucošs. Tajās var redzēt visu viņa pasauli – domas, sapņus, cerības un ilgas. Acis ir dvēseles spogulis, kurās ieskatoties notrīs viss augums. Vairs nespēj domāt. Tas ir mirklis, kad spējam iemīlēties. Un tā pa īstam… Kļavu lapas rudenī… Koši sarkanas un dzeltenas. Romantiski! Bet vēl romantiskāk ir justies kā trauslai kļavas lapai, kur brīdis, kad tā, lēni virpuļodama, krīt no koku zariem, ir kā mīlestība. Vējš nēsā lapu sev līdzi, to rūpīgi saudzēdams, un lēni un maigi nogulda to zemē. Tās ir rūpes, kas sniedz gandarījumu, neļauj otram cilvēkam pazust. Un tieši rūpes ir iemesls, kāpēc tā pieķeramies otram cilvēkam. Tajā brīdī mēs tiešām jūtamies kādam nozīmīgi. Migla mūsu ceļā… Kā dūmaka, kas ceļas no kļavu lapu čupas. Kāds to ir aizdedzinājis… Kāds ir vīlies mīlestībā, neradis mierinājumu otra skavās un juties kā eņģelis, kas mīlas dēļ spārnus zaudējis. Skumji! Tāda vilšanās ir kā aukstums, kas ieskauj ķermeni. ... Read more...

Kalpa zēna rudens. Ir pateiktas ardievas vasarai, kalpa zēna vasarai. Mēneši pagājuši, un kalendārs pie sienas palicis pavisam plāns. Dienas aizritējušas kā sāļas asaras. Sirdī iestājies dīvains tukšums, tā gaida jaunas dvesmas. Ir pienācis oktobris, vējainais rudens mēnesis. Migla no dūksnājiem ceļas bieza un auksta. Vakarus tā ietērpj necaurredzamā audeklā, bet rītos tā nesteidzas nozust. Dienas paliek, īsākas, bet naktis garākas. Debesis noslīgušas pavisam zemu un izliekas drūmas un smagas. Saule paliek aiz drūmajiem lietus mākoņiem. Saule raud, un viņas asaras izlaužas cauri mākoņiem. Lāses ir lielas un aukstas. Rudenīgais vējš nekaunīgi izģērbj kokus, atņemot tiem krāsainos uzsvārcīšus. Tie, kailie saspiedušies bariņos, gaida, kad migla tos pažēlos un noaudīs miglas mētelīšus. Lietus lāses zaros spīd kā tūkstoš dimanta pērlīšu. Rudens ainavā īpaša vieta ir eglēm. Tās nomazgā lietus vasaras putekļus un graciozi vējā cilā savas zaru rokas. Apklusušas putnu dziesmas, tikai vējš un lietus…. Es iesēžos ratos, ap pleciem aplieku lietus mētelīti. Skatienu pārlaidu savai bagāžai. Daudz jau tur nekā nebija. Cieši aizvērts čemodāns, kurā glīti guļ sakārtotas dažas grāmatas un rakstāmlietas. Blakus neliels sainītis ar pārtiku. Tajā māte bija ievīstījusi ievārījuma bulciņu, nelielu gabalu speķa un maizes kukulīti. Visas drēbes bija mugurā. Ceļš bija mālains. Lietus to bija padarījis ... Read more...