Par Raini biju dzirdējis jau no mazotnes. Likās, tāds liels vīrs bijis - mūžam sirms, ar bārdu, sēž Esplanādē un vēro putnus. Nojautu, ka dzejnieks. Bet tolaik vēl pat iedomāties nespēju, kādu literāru un filozofisku mantojumu viņš atstājis visai cilvēcei. Zināju - septembrī cilvēki mēdz tikties pie viņa pieminekļa un lasīt dzeju. Tad un arī tagad pa retam kādu dziesmu gadās skandināt ar Raiņa tekstiem. Nāca vidusskolas laiks, un sastapos ar Raiņa Jāzepu. Lai arī cik aizrautīgi tikām iesaistīti dzejas dienās un pat vadāti pa dažādiem muzejiem, neizdevās man to Jāzepu saprast. Gribi atrast atbildi uz kādu jautājumu? Palasi Raini. Ja viņš nezina, tad atbildes nav. Tāds monumentāls un heroisks priekšstats par šo dižo dzejnieku mitinājās manā apziņā līdz šim. Nav jau tā, ka kaut kas būtu būtiski mainījies, tik liekas, ka esmu iepazinusi arī cilvēcīgo, mīlošo Raini.