Gaismas ķermeņi un to lietošana.

Griestu lampas Šī tipa gaismas ķermeņi ar visdažādākās formas un materiālu kupoliem jeb „abažūriem”, kas virza gaismas plūsmu gan uz leju, gan augšu, ir ļoti pierasti un izplatīti. Parasti tie ir ieteicami telpās ar pietiekamu griestu augstumu, jo zemākās telpās var traucēt pārvietošanos. Jebkura izmēra telpā lampu iespējams novietot virs konkrētas mēbeles, piemēram, ēdamgalda vai … Read more Gaismas ķermeņi un to lietošana.

Romānika

Romānikas posma māksla(10.-12.gs.) Jaunais romānikas stils radās uz Karolingu posma makslas sasniegumu pamata un katrā Rietumeiropas valstī attīstījās atšķirīgi. Romānika(no lat. romanus-romiešu)- nosacīts apzīmējums arhitektūras un mākslas stilam, kas valdīja Rietumeiropā 10.-12.gs. Nosaukums radies 19.gs. sākumā zinātnieku vidē, lai raksturotu 10.-12.gs. Rietumeiropas arhitektūru, kas, pēc pētnieku domām, nomainīja antīko arhitektūru, tāpat kā romāņu valodas nomainīja … Read more Romānika

Brīvības piemineklis.

Brīvības piemineklis atrodas Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, Brīvības bulvārī, pie Vecrīgas. Tas tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai, bet mūsdienās tas tiek uzskatīts par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu. Piemineklis, kas tika atklāts 1935. gadā ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara.

Piramīdas- Senā Ēģipte

Ievads…………………………………………………………………………2
Piramīdas…………………………………………………………………….3
Mirušo pilsēta……………………………………………………………..4
Kapenes-mastabas……………………………………………………….4
Piramīdu veidošanās……………………………………………………5
Gizas piramīdu komplekss……………………………………………6
Heopsa piramīda…………………………………………………………6
Hefrena piramīda………………………………………………………..8
Sfinksa……………………………………………………………………..9
Nobeigums………………………………………………………………10

arhitekturas stili Latvijā

Latvijā vienuviet ir atrodamas gan vienkāršas koka būves un tradicionālas lauku sētas, gan lieliski renesanses, baroka, romantisma, klasicisma, jūgendstila un laikmetīgās arhitektūras paraugi. Liela uzmanība tiek pievērsta stilu saderībai un tīkamas pilsētvides radīšanai. Īpaši strauji attīstās Rīga, kur nereti saduras vēsturiskā mantojuma un mūsdienu arhitektūras intereses.

Lai atceramies kopīgo vēsturi – arhitektūra kopš kristietības izplatības bija galvenais mākslas veids, un tas jo koši atspoguļojas arī Latvijā. Izplatoties kristīgajai ticībai, visi Eiropā sastopamie arhitektūras stili sastopami arī pie mums! Tikai mums ir savas nacionālās iezīmes, ko noteica bargie un trauksmainie vēsturiskie laikmeti. Tāpēc mums ir gan baznīcas, gan klosteri, gan feodāļu pilis. Tā kā pāri Latvijai brāzušies gandrīz visi ievērojamākie postošākie kari, daudz kas no senajām celtnēm nav palicis, bet mēs paši labi zinām to atrašanās vietas. Arhitektūras vēsturi vislabāk mācīties Latvijā!

Kopš 12. gadsimta, kad pirmajā no mūra celtajā ēkā tika iemūrēta visskaistākā līvu meitene, Latvijas arhitektūra iet vienā solī ar Eiropas arhitektūru. Tā bija romānikas stilā būvēta kristiešu baznīca, ko uzcēla pagāniem atpirktajās teritorijās pie Daugavas – Ikšķilē – 1186. gadā. Svētā Jura baznīca un Doma baznīcas austrumu daļa ir mūsu romānikas šedevri.

Trīssimt gadu laikā, kad Rīga kļuva par ietekmīgās Hanzas savienības godpilnu locekli, mēs izvērsāmies ar vērienu. Tas bija gotikas laikmets, kad baznīcas kristiešu priesteriem cēlām ne tikai tādas, kur paslēpties no karojošajiem pagāniem, bet atbilstoši gotikas prasībām – lai cilvēka dvēsele varētu tuvināties Dievam. Laika posmā no 13. līdz 16. gadsimtam cēlām ievērojamākās gotikas stila baznīcas – Domu, Sv. Sīmaņa baznīcu Cēsīs, bet Sv. Pētera baznīca Rīgā bija un ir Hanzas savienības lepnums.

Arī pie mums bija savas Bērtuļa naktis! Renesanse pasaules uzskatos, racionālisms sadzīvē un reformācija reliģijā bija tie, kas mainīja stilu arī Latvijas arhitektūrā. Tieši renesanses laikmetā mēs sapratām, ka cilvēks dzīvo ne tikai, lai nodotos garīgiem meklējumiem, bet – lai beidzot mierīgi dzīvotu kā labs pilsonis. Tāpēc kopš renesanses laikiem mums ir daudz laicīgo ēku – pilis, bagāto pilsoņu nami, rātsnami ar harmonijas un līdzsvarotības likumībām arhitektūrā. Sv. Jāņa baznīca Rīgā un Sv. Katrīnas baznīca Kuldīgā ir mūsu renesanses dārgumi!

Baroks Latvijā ir dinamisks un grezns. Laikā no 17. gadsimta līdz 18. gadsimta beigām mēs atspērāmies un uzcēlām tādus muižu, piļu un privātmāju eksemplārus, kur ir dekoratīvo elementu pārpilnība, pārspīlētas formas un greznība. Pat Krievijas galmā tāda nebija, bet mums bija un ir vēl tagad. Pie mums strādāja slavenākie Rietumeiropas arhitekti – Ruperts Bindenšū un Bartolomeo Frančesko Rastrelli. Izcilākās mūsu baroka pērles ir Reiterna nams Rīgā un īpaši Rundāles un Jelgavas pilis. Baroka laikmetā celtajās Kurzemes baznīcās acis reibst – mūsu, latviešu, koktēlnieku atvēziens ir unikāls.

Kad visa Eiropa bija iztrakojusies greznuma demonstrēšanā, arī pie mums iestājās visu līdzsvarojošais klasicisms. Rīgas ievērojamākais būvmeistars Kristofs Hāberlands bija racionālas vienkāršības, atturīgu dekoru un skaidru formu ieviesējs gan sabiedrisko, gan dzīvojamo namu arhitektūrā. 21. gadsimtā no jauna uzcēlām Hāberlanda projektēto Rātsnamu, atjaunojām slavenā arhitekta Johana Georga Berlica projektētās pilis Mežotnē, Durbē un Kazdangā.

Lai iedziļinātos iepriekš noietajos arhitektūras stilos, historicisma stilā, mēs atcerējāmies visu kā labi skolēni – uzcēlām ļoti daudz mācību iestāžu – Universitāti, Mūzikas akadēmiju un Rīgas tagadējo centru. Tās bija romantiskas ilgas un vienlaikus atvadas pēc stiliem, kuros cilvēks jūtas ergonomiski. Tas notika 20. gadsimta mijā, kad sevi pieteica manierīgākais no stiliem arhitektūras vēsturē – jūgendstils. Tieši Rīgā šis pasauli aptverošais jaundzimušais stils sevi izteica visskaļāk, pārliecinošāk un visspilgtāk. Būvinženiera Mihaila Eizenšteina un latviešu izcilāko arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Vilhelma Bokslafa izdomai nebija robežu – namu fasādes pārpilnas dekoratīviem elementiem, virs namu dzegu līnijām novietoti obeliski, vāzes, lauvas, sfinksas, ziedi un pārpilnību raksturojošie elementi. Arhitektūras stilu gardēži uz Rīgu dodas gluži kā uz svētceļojuma vietu, jo uzskata, ka tieši Rīgā ir jūgendstila Meka. Starptautisku atzinību ir guvis jūgendstila eksperts arhitekts Jānis Krastiņš. Nacionālā romantisma stilā ir uzcelta lielākā daļa Rīgas centra ēku, un projektētāji Eižens Laube un Jānis Fridrihs Baumanis vēl joprojām ir mūsu nacionālās kultūras celmlauži.

High-tech jeb augstās tehnoloģijas stils, kas pasauli aptvēris pēdējos gadu desmitos, pie mums tiek realizēts jauno un talantīgāko arhitektu biroja “Sīlis, Zābers & Kļava” projektētajās būvēs – “Bowlero” centrs, autocentra “Domeniks”, kā arī iecienītāko restorānu interjeros. Esam apdomīgi. Arhitektes Zaiga Gaile un Zane Kalinka nenogurstoši rada jaunas idejas savu laiku nokalpojušo ēku atjaunošanai ar jaunu garu. Kad drīz vien būsim bagāti, pabeigsim tādus projektus, kurus dosies apbrīnot citi pasaules slavenie arhitektūras guru. Lai gan jau tagad kūrortpilsētā Jūrmalā savus autorprojektus veic Meinhards fon Gerkāns. Mūsu pasaulslavenais arhitekts Gunārs Birkerts ir projektējis gadsimta celtni – Gaismas pili – Nacionālo bibliotēku. Mums ir tādas vīzijas, plāni un mērķi kā nevienam Laikmetīgās mākslas muzeja, akustiskās koncertzāles Rīgā un koncertzāles projektēšanā Liepājā! Taču jau tagad pasaule pie mums brauc skatīties, kā mēs nākamajām paaudzēm saglabājam unikālus koka arhitektūras šedevrus.

Rīga.
Rīgas vēsturiskā centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz modernismam.
Vēsturiskā centra plānojumam raksturīga 19.-20. gs. mijas regulārā apbūve, kas orientēta vecpilsētas aptuveni 14. gs. veidojušos galveno ielu virzienos. Būtisku stimulu pilsētas apbūves attīstībai deva novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana 1857. – 1863. gadā.
Rezultātā tika izveidots gleznainais Bulvāru loks un 19. un 20. gs. mijā, strauji attīstoties daudzstāvu īres namu būvei, radās neatkārtojami jūgendstila paraugi. Savukārt atsevišķos Rīgas rajonos dažādu iemeslu dēļ ir saglabājušies tā laika koka apbūves kompleksi, kas ir unikāla parādība 21. gadsimta sākumā. 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs šo arhitektūras vērtību dēļ tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.

RĪGAS VĒSTURISKĀ CENTRA SAGLABĀŠANAS UN ATTĪSTĪBAS PADOME
ir sabiedriska konsultatīva institūcija, kuras darbības mērķis ir veicināt institūciju sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos, kas attiecas uz Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sastāvā ir desmit locekļi:
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs,
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas amatpersona, kas atbild par kultūras pieminekļu uzskaiti un izpēti,
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arheologs vai arhitekts,
par kultūras pieminekļu aizsardzību atbildīgās Rīgas Domes institūcijas vadītājs,
Rīgas Domes atbildīgās institūcijas amatpersona, kas atbild par Rīgas vēsturiskā centra attīstību,
Rīgas Domes atbildīgās institūcijas amatpersona, kas atbild par Rīgas pilsētas plānošanu,
kultūras ministra uzaicināts speciālists, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāvis,
Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis,
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārstāvis.

Rīgas arhitektūra un vide.

Rīgas vēsturiskā centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz modernismam.
Vēsturiskā centra plānojumam raksturīga 19.-20. gs. mijas regulārā apbūve, kas orientēta vecpilsētas aptuveni 14. gs. veidojušos galveno ielu virzienos. Būtisku stimulu pilsētas apbūves attīstībai deva novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana 1857. – 1863. gadā.
Rezultātā tika izveidots gleznainais Bulvāru loks un 19. un 20. gs. mijā, strauji attīstoties daudzstāvu īres namu būvei, radās neatkārtojami jūgendstila paraugi. Savukārt atsevišķos Rīgas rajonos dažādu iemeslu dēļ ir saglabājušies tā laika koka apbūves kompleksi, kas ir unikāla parādība 21. gadsimta sākumā. 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs šo arhitektūras vērtību dēļ tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.

Vecrīga.
Vecrīga ir Rīgas vēsturiskais un ģeogrāfiskais centrs Daugavas labajā krastā. Vecrīga aptver samērā nelielo 13. – 18. gs. nocietinājumu sistēmas iekšējo teritoriju, kurā koncentrēti unikāli viduslaiku arhitektūras pieminekļi:

Sv.Pētera baznīca. Pirmoreiz Sv. Pētera baznīca minēta 1209. gadā. Tās vecākā daļa – pašreizējā vidusdaļa un 1408.-1409. gadā uzceltā altārdaļa – atbilst gotiskajam stilam. Baznīca vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, 15. gs. otrajā pusē iegūstot pašreizējo trīsjomu bazilikas izskatu. 1491. baznīcai uzbūvēja torni, kas vairākkārt gājis bojā, taču allaž atjaunots.
Rīgas Doms. Sv. Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma un domkapitula klostera būve sākta 1211. gadā kā Rīgas arhibīskapa dievnams. Ap 1270. gadu galvenie būvdarbi bija pabeigti. Sākotnēji baznīcai bijusi krusta forma, senākā (altāra) daļa mūrēta no rūpīgi apskaldītiem kaļķakmens blokiem romāņu stilā, vēlāk pārejot uz gotisko stilu.
Rīgas pils. Rīgas pils ir Rīgas un Latvijas laicīgās varas simbols un mājvieta. Tā sākta celt 1330. gadā kā Livonijas ordeņa mestra rezidence. Sākotnēji pils bija 3 stāvu cietokšņveida celtne (konventa ēkas tips) ar iekšējo pagalmu un 4 torņiem. 1495. –1515. gadā, atjaunojot pili, tika pārveidoti 2 torņi, iekštelpas pārsedza ar zvaigžņu un šūnu velvēm, virs vārtiem izveidoja ordeņa aizbildnes Sv.Marijas un ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga skulpturālos ciļņus.
Sv. Jura baznīca (Baltā akmens pils). Tā bija celta no baltā dolomīta ap 1207. gadu kā Zobenbrāļu orseņa mestra pils Rīgā, ko rīdzinieki sagrāva 1297. gadā, cīnoties pret ordeni. Neskarta palika viena pils daļa, kurā atradās Sv. Jura baznīca
Sv. Jāņa baznīca. Šī celtne atradās ar arku galeriju apjozta klostera pagalma dienvidu daļā, no kura līdz mūsu dienām saglabājušās divas travejas. Baznīcas pārbūves periodā 15. -16. gs. visa tās iekštelpa bija pārsegta ar smalkām tīkla velvēm, bet ārpusē uz galvenās fasādes it kā pretstatā ēkas kompaktajai masai pacēlās slaids kāpienveida zelminis. Jāņa baznīca bija pēdējā kulta celtne, kurā iespējams izsekot vēlās gotikas arhitektūras principu ietekmi.
Melngalvju nams. Melngalvju nams vairākkārt pārveidots un paplašināts, tomēr abi zelmiņi daudz saglabāja arī no pirmā un 15.gs. būves laika. Lielākās izmaiņas nama arhitektūrā notika 18.gs. beigās, kad tika uzcelta jauna liela divstāvu piebūve. Vaļējās kāpnes, kas veda tieši otrā stāva zālē, tika pārsegtas ar iegarenu kupolu. Pēdējās būtiskās izmaiņas fasādes zelminī notika 1886. gadā, kad visās gotiskajās zelmiņa ielodzēs tika iestrādāti jauni betona lējuma papildu profili.
Sv. Gara konventa sēta. Konventa sēta atrodas Vecrīgā starp Kalēju un Skārņu ielām, tā platība ir 260 m2. Tā kā jauno pili sāka celt Daugavas krastmalā Svēta gara hospitāļa vietā, hospitāli pārcēla uz bijušās ordeņa pils atliekām. Vēlāk šo vietu sāka saukt par Svētā gara konventa sētu.
Danenšterna nams. Dannenšterna nams ir viens no ievērojamākajiem baroka arhitektūras paraugiem Latvijā. Tas sastāv no trim savstarpēji savienotiem korpusiem – galveno ielas un diviem pagalma, kas savienoti ar caurbrauktuvi. Galvenais korpuss ir divstāvu ēka ar atikas stāvu, pagrabu un jumtā izbūvētiem 5 bēniņu stāviem. Barokālo portālu autors ir tēlnieks Dītrihs Valters. Nams uzbūvēts 1696. gadā un bija lielākā savrupmāja Rīgā.
Dzīvojamo ēku komplekss “Trīs brāļi”. Mazās Pils ielas 17. nams ir Rīgas vecākā saglabājusies dzīvojamā ēka. Tā būvēta 15. gadsimta beigās, kad Rīgai nodibinājās ciešas saites ar Nīderlandes tirgotājiem un pilsētas arhitektūrā sāka parādīties Nīderlandes arhitektūrai raksturīgās renesanses iezīmes. Blakus esošie (Mazajā Pils ielā 19 un 21) nami ir jaunāki. Vecākā nama priekšā vēl atstāts neliels laukumiņš lievenim ar akmens soliem un piedurvju akmeņiem. Abiem pārējiem namiem šaurības dēļ šādu piedevu vairs nav.

Jūgendstils.
Jūgendstils ir mākslas (īpaši arhitektūras un dizaina) stils, kas radās XIX gs. 90.gadu otrajā pusē Eiropā, bet par visaptverošu parādību kultūrā kļuva laikā no XX gs. sākuma līdz 1. Pasaules karam. Mākslas vēsturē to dažkārt mēdz apzīmēt par neoromantismu. Par jūgendstila vadmotīvu kļuva mākslas sintēzes ideja, un tā sāka izpausties visos smākslas veidos, sākot ar lietišķo mākslu, un beidzot ar tēlotāju mākslu un arhitektūru.

Jūgendstils attīstījās dažādās Eiropas valstīs, tajās iegūstot atšķirīgus nosaukumus: Jugendstil Vācijā, Art noveau Francijā, modernismo Spānijā, Sezessionsstil Austrijā, Stile Liberty vai Stile Floreale Itālijā, Młoda Polska Polijā. Katalonijā par jūgendstila centru kļuva Barselona, kur darbojās ievērojamais arhitekts Antonio Gaudi. Liela nozīme jūgendstilam bija arī Austrumeiropā; īpaši jāmin čehu mākslinieks Alfonss Muha.

Raksturīgākās iezīmes.

Jūgendstils ir ornamentāls stils, kam pamatā liektas līnijas, asimetriska kompozīcija, neregulāri līniju ritmi. Tēlotājā mākslā jūgendstils pamatā izpaudās grafikā (ilustrācijās, plakātos), kur īpaši raksturīgi stilizēti augu motīvi, gaismēnu trūkums, dekoratīvas, liektas līnijas.

Arhitektūrā jūgendstilam raksturīga celtnes funkcionālā uzbūve, kas izvirzījās par prioritāti, fasāde tika izcelta gan ar arhitektoniskiem līdzekļiem (erkeriem, lizēnām, durvju un logu ailām), gan ar būvplastikas elementiem (ciļņiem, skulptūrām, ornamentu). Ēkas koptēla izveidē svarīgi visi elementi: monumentālā glezniecība, vitrāža, mozaīka un pat uzraksti. Nereti jūgendstilā tika veidots viss nams, sākot ar pašu ēku un tās interjeru un beidzot ar galda piederumiem.

Arhitektūrā dominēja neoklasicisma un nacionālā romantisma elementi, stājtēlniecībā spēcīgākas bija reālisma tendences, monumentos dominēja historisms. Glezniecībā un grafikā jūgendstils saplūda ar reālismu un simbolismu, ir jaušama impresionisma un postimpresionisma ietekme.

Jūgendstils Latvijā.

Jūgendstils bija nozīmīgs mākslas virziens arī Latvijas teritorijā. Sākotnēji spilgtākie jūgendstila pārstāvji bija vācbaltiešu mākslinieki, kuri dominēja reģiona kultūras dzīvē, taču tieši ar jūgendstilu saistās pirmo latviešu nacionālo mākslinieku ienākšana kultūras apritē (Janis Rozentāls, Jānis Valters, Jūlijs Madernieks u.c.). Tāpat kā Skandināvijā arī Latvijā jūgendstils saistīts ar nacionālās pašapziņas palielināšanos.
Rīgā ir vairāk nekā 800 jūgendstila ēkas, ko radījuši Mihails Eizenšteins, Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube u. c.

Gotika ir stils tēlotājmākslā un arhitektūrā, kas aizsākās aptuveni 12.gs. vidū Francijā, nomainot līdz šim dominējošo romānikas stilu, un valdīja Eiropā līdz pat 15.gs., kad par noteicošo kļuva renesanses stils. Jēdziens “gotika” izveidojās renesanses laikmetā kā nievājošs apzīmējums iepriekšējā laikmeta mākslai, kas tika uzskatīta par barbarisku un rupju, taču vēlāk jēdziens šo nozīmi zaudēja. Gotiku tradicionāli iedala trīs posmos – agrajā, dižgotikā un vēlajā jeb t.s. liesmojošajā gotikā.

18.gs. vidū sākās gotiskā stila atdzimšana (neogotika), tā attīstījās 19.gs. un turpinājās arī 20.gs. galvenokārt baznīcu un augstskolu arhitektūrā.
Gotiskā māksla visspilgtāk skulptūrā, paneļglezniecībā, vitrāžās, fresku glezniecībā, manuskpriptu ilustrēšanā.

Gotiskā arhitektūra īpaši spilgti izpaudās katedrāļu un citu baznīcu celtniecībā. Latvijā spilgtākās gotikas stila celtnes ir Pēterbaznīca, Doma baznīca, Jēkaba baznīca,bet mākslas darbi – Marijas cilnis Lielajā ģildē un sienu gleznojumi Rīgas doma 7.portā.

Romānika visvairāk izpaudās arhitektūrā, īpaši piļu un sakrālajā arhitektūrā. Arhitektūrai raksturīgs simetriskums un regulāru ģeometrisko formu izmantojums. Lai celtnes izturētu velvju radīto sānspiedienu, tika veidotas biezas sienas ar nelieliem logiem. Griestu pārseguma veidošanai izmantoja cilindriskās, vēlāk krusta, velves un pusapļa arkas. Pilis un baznīcas tika veidotas līdzīgas cietokšņiem, to centrālaie elementi parasti bija torņi, īpaši donžons – liels, brīvi stāvošs tornis. Baznīcu arhitektūras pamatā bieži bija kristiešu krusta forma, tika celtas trīs vai piecu jomu bazilikas ar vienu vai diviem šķērsjomiem jeb transeptiem. Baznīcu austrumdaļā veidoja pusapaļas apsīdas. Centrālo jomu no sānu jomiem nodalīja ar arkādēm, kuras balstīja kolonnas vai pilastri. Klosteru baznīcās sāka veidot krustejas – arkāžu galeriju ieskautu baznīcas pagalmu. Pazīstamas romānikas baznīcas ir Pizas katedrāle Itālijā un Vormsas katedrāle Vācijā. Romānikas stila celtnes sastopamas arī Latvijā, lai gan laika gaitā tās tikušas ievērojami pārbūvētas, piemēram, Sv. Jura baznīca (tagad Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzejs), kas ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Rīgā un Turaidas pils, kuras komleksā ietilpst vienīgais donžons Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Baroks bija mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Baroks izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī arhitektūrā, literatūrā un mūzikā.
Baroks radās Itālijā (Romā) pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, un absolūtisma laikmetā (17.-18.gs.) tas izplatījās arī daudzās citās Eiropas zemēs.
Baroka nosaukums, iespējams, radies no sena portugāļu valodas vārda barocco, kas apzīmē neregulāras formas pērles. 1925. g. Pazaureks izteica hipotēzi, ka vārds “baroks” ir radies no vārda “parūka” (itāliešu parrucca, franču perruque).
Pazīstamākie baroka mākslinieki ir Karavadžo, Velaskess, Surbarans, Anibale Karači, Žoržs de Latūrs, Nikolā Pusēns, Rembrants, Risdāls, Pīters Pauls Rubenss u.c.; skulptori – Džovanni Lorenco Bernīni, Frančesko Boromini, Klods Pero.

Alberta ielas nami.
(1903-1906)
Alberta iela tiek uzskatīta par Rīgas jūgendstila pērli. Katrs tās nams ir atšķirīgs un neatkārtojams 20. gs. sākuma būvniecības sasniegums. Nekur citur Rīgā nav vērojams tik izteiksmīgs un koncentrēts arhitektu fantāzijas lidojums. Par valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem atzīti Alberta ielas 2., 2.a, 4., 6., 8., 11., 12. un 13. nams. Izcili šajā rajonā ir arī Elizabetes ielas 33. nams un Strēlnieku ielā 4.a esošā celtne, kas turklāt lieliski restaurēta.

Te būs divi attēli.

Nacionālais teātris
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
1900-1908.

Ēka tika celta kā II pilsētas (krievu) teātris, arhitekts A. Reinbergs (1860.-1908.) uzcēla ēku (tagad Nacionālais teātris). Teātris bija veidots tā dēvētā Rīgas birģeru klasicisma garā. Teātra ēkai bija labi iekārtota skatuve, augsts inženiertehnisko komunikāciju piesātinājuma līmenis, labi izgaismotas parādes rakstura kāpnes un foajē. Atlantu figūras pie teātra ieejas darinājis tēlnieks A. Folcs.

Latvijas Universitāte
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
(1866-1903)
Raiņa bulvāris 19.

Liela nozīme centra pilsētbūvnieciskajā ainavā bija Rīgas Politehnikuma (vēlāk Politehniskā institūta, tagad Latvijas Universitātes) ēkai, kuru mierīgās, monumentālās formās ar zināmām romāņu stila un bizantiešu arhitektūras stilizācijas iezīmēm izprojektēja pirmais arhitektūras fakultātes dekāns profesors Gustavs Hilbigs (1822.-1883.). Ēkas pirmo kārtu uzcēla 1866.-1869. gadā.

Valsts Mākslas muzejs
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
1903 – 1905

Šī ēka (arhitekts V. Neimanis) celta vienlaikus ar biržas komercskolu un it kā noslēdz bulvāru loka reprezentatīvo apbūvi. Muzejs risināts liela mēroga, bagātās barokālās formās, tam ir majestātisks vestibils ar parādes kāpnēm un ērtas ekspozīciju zāles, kurām otrajā stāvā ir virsgaisma, pārsegumi vietām veidoti dzelzsbetona konstrukcijās.

Rīgā ir sastopami sekojoši arhitektūras stili
(Stilu rašanās secībā):
1. Romānika
Doma baznīcas austrumu fasāde – apsīda
Ieejas portāls no Doma klostera baznīcas transepta
Jura baznīcas apsīda

2. Gotika
Doma baznīcas ziemeļu, dienvidu un rietumu fasāde, tornis
Doma klostera krusteja
Jēkaba baznīca
Jāņa baznīcas draudzes telpas fasāžu arhitektūra
Pētera baznīcas fasāžu un interjera arhitektūra, izņemot fasādi un torni
Livonijas ordeņa pils / pilslaukumā / konventa nams ar diviem apaļajiem un diviem četrstūra torņiem ( fasādes pārveidotas 18. un 19. gs. )
Dzīvojamā ēka M. PILS ielā 21 / viens no “Trim Brāļiem” /.

3. Renesanse / Manierisms /
Jāņa baznīcas altāra austrumu daļa
Dzīvojamās ēkas M. PILS ielā 19 fasāde
Rīgas pils ” Zviedru Erkers” priekšpils ZR stūrī

4. Baroks
Pētera baznīcas tornis
Reformātu baznīca
Sv. Marijas Magdalēnas klostera baznīca
Reiterna nams
Mencendrofa nams
Dzīvojamā ēka Tirgoņu ielā 10
Jēkaba baznīcas portāls

5. Klasicisms
Pētera – Pāvila baznīca Citadelē
Arsenāla ēka
Jēzus baznīca
Katlakalna baznīca
Kara hospitalis ( pie Brasas stacijas )
Dzīvojamās ēkas Vecrīgā:
Anglikāņu ielā 5
Vecpilsētas ielā 17
Grēcinieku ielā 1
Smilšu ielā 9

6. Historisms
Mārtiņa baznīca
Dānijas Karalistes Vēstniecības ēka
Latvijas Universitātes ēka
Anglikāņu baznīca
Lielā un Mazā Ģilde
Mākslas Akadēmija
Baznīca Bolderajā, Gobas ielā
Alberta baznīca
Saeimas ēka
Dievmātes Sāpju baznīca
Nacionālās Operas nams
Pareizticīgo katedrāle Brīvības bulvārī
Rīgas Domes ēka
Nacionālais teātris

7. Jurgendstils
ēka Smilšu ielā 2
ēka Audēju ielā 7 / 9
Alberta iela 21A
Alberta iela 12
Alberta iela 13
Alberta iela 10
Tērbatas ielā 14
Tērbatas ielā 49/51
Brīvības ielā 93
K. Barona ielā 49

8. Nacionālais Romantisms
Krusta baznīca
Skola Tērbatas ielā 15/17
Ēka Brīvības ielā 37
Ēka Alberta ielā 11

9. ART DECO / ART DEKO /
Marijas ielā 8
K. Barona ielā 67/69
savrupmāja O. Vācieša ielā 33

Citi pilsētvides objekti.

Fortifikāciju likvidēšana 19. gs. vidū, straujā pilsētas izaugsme un iedzīvotāju pieaugums noteica izmaiņas arī būvniecībā. Bez reprezentatīvām celtnēm un prestižajiem īres namiem pieauga arī sabiedrisko ēku, vidusšķiras īres namu un strādnieku rajonu izbūve. 20. gs. sākumā pilsētvides attīstībā iezīmējās racionālisms, īpaši skaidri tas izpaudās kultūras un izglītības iestāžu arhitektūrā. Skolas, kuras Rīgā cēla 20. gs. sākumā pēc pilsētas arhitekta R. Šmēlinga projektiem, izceļas ar skaidri izstrādātu būvprogrammu un racionālu arhitektoniski telpisko risinājumu. To pašu var teikt arī par citām R. Šmēlinga šā laika celtnēm – 1908.-1912. gadā uzcelto pilsētas 2. slimnīcas kompleksu (tag. P. Stradiņa klīniskā slimnīca) un Āgenskalna tirgus ēku (1914. g.). Raksturīgs ir šo būvju ārējais izskats, kurā sarkanais apdares ķieģelis mijas ar gaiša apmetuma laukumiem.

Īpaša uzmanība Rīgā vienmēr pievērsta arī tirdzniecībai un ar to saistītām celtnēm. Pirmā tirgus vieta Rīgā meklējama pie Skārņu ielas, jo feodālās pilsētas tirgus laukuma malā parasti atradās pilsētnieku celta un uzturēta baznīca (Rīgā – Sv. Pētera baznīca). Tagadējās Skārņu ielas vidu līdz Jura baznīcai aizņēma skārņu rinda, kas, šķiet bijuši vecā tirgus sastāvdaļa (pirmoreiz tie pieminēti 1295. gadā). Turpat tuvumā (tag. Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī) atradās monētu kaltuve, kas liecina par aktīvu tirdzniecību. Vēlāk, tirgum izplešoties, tas pārcēlās uz Rātslaukuma teritoriju, kur atradās līdz pat 20. gs. sākumam, kad tika uzbūvēts tolaik modernākais Rīgas Centrāltirgus. Savukārt par tirdzniecības kompleksa pirmsākumu Rīgā liecina kvartāls starp Elizabetes, Dzirnavu un Marijas ielām, t.s. Berga bazārs.

Berga bazārs
Vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis
1888-1893
Marijas 13

Ēku komplekss starp Elizabetes un Dzirnavu ielām un Marijas ielām.
Celts pēc K. Pēkšēna projekta latviešu rūpniekam un sabiedriskajam darbiniekam K. Bergam. Komplekss ietvēra 3 – 4 stāvu īres namus Dzirnavu ielā 84, Marijas ielā 13, Elizabetes ielā 85a; ēku pirmajos stāvos iebūvēti veikali, to fasādes veidotas neorenesanses formās. Berga bazāra galvenā sastāvdaļa ir kvartāla iekšpusē iebūvētā ēku grupa ar pasāžu pirmajā stāvā.

Centrāltirgus
Prāgas 2

Centrālais tirgus Rīgā ( 1924.- 1930., Arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri V.Isajevs un G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru kopējā platība ir 16000 m2 . Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā . Tirgus paviljonu pamatā ir cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I pasaules kara nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Veiksmīgi atrisināts tirgus kompleksa pilsētbūvnieciskais un funkcionālais izvietojums, tā iesaiste pilsētas ainavā. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko formveides paņēmienu, kā arī neoklasicisma ietekme. Protams, konstruktīvā struktūra lielā mērā noteica būves veidolu un tikai nozīmīgākās daļas, ievērojot celtnes saimniecisko raksturu, varēja pamatoti akcentēt interpretējot art-deco formas.

Koka arhitektūra.
Īpaša loma Rīgas pilsētvidē ir koka arhitektūrai. Atšķirībā no vairākām citām Eiropas zemēm, Rīgā koka arhitektūra turpināja attīstīties līdz pat 2. pasaules karam. Savukārt pēc kara Latvijai gāja secen Rietumeiropā 60-70 gados izplatītais modernisma vilnis, lielā mērā padomju saimniekošanas sistēmas radītā dzīvokļu trūkuma dēļ. Laika gaitā koka arhitektūra Rīgā uzkrājusi arī zināmu sociālu kultūrvides slodzi – turīgāki ļaudis līdz šim lūkojuši izvairīties no koka ēkām. Pēdējā laikā gan Rīgā parādījies cerīgs koka arhitektūras mīļotāju vilnis, kas cenšas atdzīvināt senās un savdabīgi skaistās celtnes.

Rīgā saglabājušās atsevišķas koka celtnes no 18.gs. vidus (Daugavgrīvas ielā 28, Šepmuižiņas dzīvojamā ēka, Borherta muižiņas dzīvojamā ēka) un Kleistu, Hartmaņa, Nordeķu, Depkina muižiņas. Vairāk saglabājušās vēlāku periodu ēkas, piemēram, klasicisma ēku grupa Daugavgrīvas ielā 67, Bloka muižas dzīvojamā ēka un apbūves daļas, kas veidojušās pēc 1812. g. priekšpilsētu dedzināšanas. Tās parasti ir viena vai divstāvu ēkas, kas celtas pēc paraugfasādēm. Atbilstoši vietējām celtniecības tradīcijām, tās ieguvušas savdabīgu risinājumu. Paraugfasāžu ietekmē radusies daļa koka apbūves pilsētas

centrā, bijušajā Maskavas forštatē, Sarkandaugavā un Ķīpsalā. Pēdējā no minētajām vietām saglabājušās arī vairākas zvejnieku un pārcēlāju mītnes (19.gs. pirmā puse), kas ir arī tautas celtniecības pieminekļi. Īpašs koka ēku celtniecības uzplaukums vērojams l9.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad valdīja eklektisms un jūgendstils. Šim laikam raksturīgas detaļas apjomā un fasādēs – ap ritmiski kārtotajām logailām, frontonos, dzegās. Šajā laikā savu praksi sāka arī daudzi latviešu arhitekti, kuru darbi kopā ar citu tautību Rīgas arhitektu veikumu lielā mērā nosaka pilsētas vizuālo tēlu. No šī laika ēkām jāmin ēkas Balasta dambī 38/40 (1907., J.Alksnis), O.Vācieša ielā 5 (1872, O.Bārs), Brīvības ielā 100 (pagalmā, 1899., K.Felsko), Matrožu ielā 4/6, A.Vanags). Bieži koka ēkās saglabājušies lieliski kāpņu telpu un dzīvokļu interjeri. Diemžēl visas koka ēkas ar retiem izņēmumiem ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Taču Rīgas koka apbūve ir unikāla Eiropas mēroga parādība. Aktuāls uzdevums ir tās saglabāšana vienotā ansamblī, nevis izrunājot no vides konteksta atsevišķās būves.

Ievērojamākās koka celtnes Rīgā:
(Nepārbūvētas vai maz pārbūvētas)

1. BAROKS / 18. GS. 2. PUSE /
Kleistu muižas kungu māja
Hartmaņa muižas vecā dzīvojamā māja Kalnciema ielā 28
Jeruzalemes viesnīca O. Vācieša ielā 19
Pusmuižnieka sēta Daugavgrīvas ielā 28

2. KLASISICISMS / 19. GS. 1. PUSE /
Jēzus baznīca
Valdemāra ielā 43-45
Kādreizējais hospitālis
Elizabetes ielā 83/85
Valdemāra ielā 22

3. HISTORISMS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Valdemāra 35
Kr. Barona 59/61
Matisa iela 28a
Akas ielā 13
Dzirnavu ielā 51
Dzirnavu ielā 64
Daugavgrīvas ielā 17
Brīvzemnieka ielā 7
Kalnciema ielā 16 un 24
Kandavas ielā 4/6

4. EKLEKTISMS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Tērbatas ielā 47
Valdemāra ielā 14
Blaumaņa ielā 23
Kalnciema ielā 7 / ar jūgendstila interjeriem /

5. JŪGENDSTILS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Kristapa ielā 2/4
Jēzusbaznīcas ielā 21/23

6. NACIONĀLAIS ROMANTISMS KOKA ARHITEKTŪRĀ
Enkuru ielā 5a
Liepājas ielā 7
Matrožu ielā 4/6
Zvejnieku 9
Olgas 2
Lapu 17
O. Vācieša 2

7. VĒSTURISKO KOKA ĒKU RAJONI RĪGĀ
Starp Dārtas, Talsu, Kristapa, Daugavgrīvas ielām
L. un M. Kalnu ielas apkaimē
starp Dzegužkalnu, Daugavgrīvas ielu un Dagmāras ielu
ap Pāvila baznīcu un Avotu ielu

Jēkabpils – veco plostnieku un strūdzinieku pilsēta, kurai 1670 . gadā hercogs Jēkabs deva savu vārdu. Pilsēta, kura izveidojusies Daugavas abos krastos, un 2000. gadā nosvinējusi savu 330. gadu jubileju. Jēkabpils ir astotā lielākā Latvijas pilsēta, un tā atrodas 2 stundu brauciena attālumā no Rīgas. Jēkabpils pilsētai ir raksturīga 19. gs. vienstāvu koka apbūve, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtās sarkano ķieģeļu ēkas ar profilēto detaļu greznajām fasādēm. Pilsētā atrodas 7 dažādu konfesiju dievnami, pareizticīgo klosteris un Krustpils viduslaiku pils. Vienā no klusākajām pilsētas ieliņām – Filozofu ielā – atrodas Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta”. Šeit var apskatīt 19. gs. beigām raksturīgus tautas celtniecības pieminekļus. Jēkabpils Vēstures muzejs. Jēkabpils Vēstures muzejs kopš 1994.gada atrodas Krustpils pilī, valsts nozīmes arhitektūras piemineklī (1237). Pils celtne nes sevī 700 gadu būvvēstures noslēpumus un ir viena no retajām Latvijas viduslaiku pilīm, kas neatrodas drupu stāvoklī. No 1583.-1919.gadam pils ir baronu Korfu dzimtas īpašums. Līdz 1994.gadam – militārs …
http://www.ltg.lv/jekabpils.vestures.muzejs

KRUSTPILS LUTERĀŅU BAZNĪCA. Krustpils luterāņu draudzei pirmā baznīca tikusi celta 1522.gadā, taču 1618. gadā baznīcu no jauna ceļ Krustpils muižas īpašnieks Nikolajs Korfs. Šī celtne nodeg un 1683. gadā to ceļ tagadējās baznīcas vietā. Dievnams pastāvējis līdz 1818. gadam, kad tiek uzsākta jaunas ēkas celtniecība. To pabeidz 1820. gadā. 1848. gad …
http://www.ltg.lv/krustpils.luteranu.baznica

Sēļu sēta. Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa Sēļu sēta. Vasaras sezonā atvērta muzeja brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta”. Atvērts: P-Pt 9-17, S, Sv 10-15. Ziemas sezonā svētdienās slēgts. Ieejas maksa Ls. 0,30-0,60. Adrese: Rīgas iela 216-b, Jēkabpils LV-5202, tel. 52-21042 …
http://www.ltg.lv/selu.seta

Arhitektūra
Jēkabpils pilsētā.
Vecpilsētas laukums

Gadsimta pirmajā pusē bijis bruģēts ar nekaltiem laukakmeņiem, to sauca par Jēkabpils pilsētas tirgus laukumu. Uz laukumam piegulošajām Brīvības un Pasta ielām ir daudz māju ar vēsturisku vērtību.
Aizsargu nams (tagad – Jēkabpils Tautas nams), ugunsdzēsēju depo (tagad šeit – veikali, bibliotēka, tūrisma informācijas centrs), Šņornieka divstāvu nams, kur tagad pirmajā stāvā ir banka.

Te būs atēls.

Agrobiznesa koledžas ēka
Pasta ielā 1
Bijušais Lauksaimniecības tehnikums. Ēka celta 1820. gadā klasicisma stilā. Sākotnēji tajā atradās apriņķa skola.

Te būs atēls.

19. gs. dzīvojamā ēka
Pasta ielā 77/79.
Mājas celtniecībā izmantota pildrežģu konstrukcija.

Te būs atēls.

Dzīvojamo ēku ansamblis
Brīvības ielā 178 – 184.
Brīvības iela ir viena no senākajām un garākajām ielām Jēkabpilī, saglabājusi daļu no senās apbūves. Ēkas celtas 19. gs. 70. gados, tām raksturīga garenbūve, orientētas ar galu pret ielu, ar diviem gala logiem un vismaz diviem logiem un durvīm garensienā. Tā kā pagalms atrodas starp divām dzīvojamām mājām, tad parasti viena no gala sienām (tā, kas iziet uz kaimiņu pagalmu) ir bez logiem.

Te būs atēls.
Jēkabpils apriņķa tiesas nams
Brīvības ielā 120.
Celts krievu klasicisma stilā. Tagad te izvietojusies Jēkabpils pilsētas dome.

Te būs atēls.

Valsts bankas ēka
A. Pormaļa ielā 11
Celta 1931. gadā klasicisma stilā, saglabāts oriģinālais bankas interjers, pašreiz – Unibankas Jēkabpils filiāle. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Te būs atēls.

Kena muižas dzīvojamā ēka
Dambju ielā 19.
Tagad Jēkabpils Mākslas skola. Vecākās saglabājušās apbūves arhitektūras “kulminācija” Dambju ielā. Vienīgā neogotikas celtne Jēkabpilī. No muižas apbūves saglabājusies kūts, stallis un klēts. Padomju laikos pazudis romantiskais mansarda jumts, tomēr tipiskās zobiņveida karnīzes un dzegas, smailo arku pārsedzes virs logiem, mazie tornīši un pats ēkas novietojums – muižas parka vienā galā – nosaka šīs celtnes vērtību Jēkabpils apbūvē.

Te būs atēls.

Krustpils pils.
Krustpils jeb Krusta pils minētie celšanas gadskaitļi ir 1231.g. un 1237.g., pils tika saspridzināta 1577.gadā. Pili labiekārtoja sākot ar 1622.g., tika uzcelts arī kaļķu un ķieģeļu ceplis. Pēc Ziemeļu kara pils bija daļēji nopostīta un 18.gs.1.pusē, daļēji izmantojot vecos mūrus, tika uzcelta jauna ēka ar maziem stūra tornīšiem, kuriem bija barokāli kupoli. Pils saglabāja viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu, bet vārtu tornim uzbūvēja jaunu augšējo daļu. Plašāka būvniecība notika 19.gs.sāk., kad tika pieaicināts arhitekts Johans Dāvids Šulcs. Arī 19.gs. 2.p. pilī notika remontdarbi un no šī laika fragmentāri saglabājusies interjeru apdare. Pilī 1.stāvā redzami arī 18.gs.sāk. sienu gleznojumi. Pilsmuižas kompleksā ietilpst plašs saimniecības ēku komplekss, kas novietots nedaudz atstatu aiz kādreizējā aizsardzības grāvja. Kopā 1864.g. bija 46 ēkas, to skaitā kūtis, kalpu mājas, staļļi, manēža, trīsdaļīga oranžērija, alus darītava, “Šveices māja” u.c.
Kopš 1996.g. Jēkabpils Vēstures muzejs.

Baroks

Baroks (no Itāļu barocco- samākslota, neparasts; arī baroks) – valdošais stils Eiropas un Latīņamerikas mākslā 16.gs. beigas – 18.gs. vidum. Baroks radās Itālijā pēc renesanses un manierisma un absolūtisma ziedu laikā uzplauka daudzās Eiropas valstīs, vēlāk arī Latīņamerikas zemēs.
Arhitektūrā atsevišķas celtnes un ansambļi veidoti pēc sarežģītiem simetriskiem plāniem, plastiski vienotu liela mēroga apjomu izkārtojumā uzsverot telpisko dziļumu. Brīvi izmantoja antīkās arhitektūras formas. Ēku eksterjērā un interjerā dominēja liektu līniju ritmi un dekoratīvu elementu bagātība. Arhitektūrā baroks visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu celtniecībā. Baznīcas veidoja plānā gareniskas vai centriskas, ar kupola segumu, konstruktīvi un dekoratīvi akcentējot fasādes (tās bieži bija ar torņiem). Daudzkrāsains dekors, gaismas efekti iekštelpās radīja piemērotu vidi teatrāliem dievkalpojumiem. Pilīs uzsvēra to reprezentatīvo funkciju: veidoja vērienīgas, krāšņas fasādes, ēkas sānspārnu ietvertu goda laukumu, interjerā – plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes, galerijas. Ansambli papildināja fraņču parks (veidots līdzenā vietā, lielā platībā ar vienotu celtnes un parka komponentu galveno asi. Šādam parkam raksturīgs stingrs ģeometrisks plānojums. Tā mauri, dzīvžogi, iezīmētās puķu dobes, baseini un strūklakas kārtoti noteiktā sistēmā, bet apcirpto koku alejas paver tālas perspektīvas. Franču parka tips radās Francijā 17.gs. Tā klasisks paraugs ir Versaļas pils parks.). arī pilsētbūvniecībā arhitekti tiecās pēc ansambļu izveides, reorganizējot veco, haotisko apbūvi, izveidojot laukumus, taisnas ielas.

Arhitektūras evolūcija baroka virzienā.
Baroka laika arhitekti neieviesa Itālijā īpašus ēku tipus, bet lielākoties papildināja renesanses tipa ēkas ar jauniem konstruktīviem un dekoratīviem elementiem. Tas ļāva mainīt gan celtņu ārējo veidolu, gan iekštelpu izveidi. Tika izmantoti dinamiski kātoti būvapjomi, liektas līnijas, kā arī sarantas tektoniskās saites starp ēkas fasādi un iekštelpām.
Baroka posmā Itālijā visvairāk plauka sakrālo ēku, kā arī piļu un greznu villu celtniecība. Pilis cēla visumā līdzīgas renesanses pilīm, tikai dižākas un reprezentatīvākas, bieži vien ar sānspārniem, kas ļāva veidot parādes pagalmu. Neparasti greznas bija ārpilsētu pilis un villas, ko ieskāva parki un dārzi, kurus savukārt greznoja paviljoni, mākslīgi ūdenskritumi un dekoratīvi skulpturāli veidojumi.
Viens no ievērojamākajiem Itālijas baroka agrīnā posma arhitektiem bija Domeniko Fontāna (1543-1607). Viņš savā ansambļu izveidē bieži izmantoja seno romiešu triumfa arkas formu. Viena no lielākajām D. Fontānas projektētajām ēkām ir Laterānas pils Romā (1590).
Baroka stils savu briedumu Itālijas arhitektūrā sasniedza ap 17.gs. vidu. Viena no baroka savdabīgākajām īpatnībām ir celtnes sienu izlocītās formas, galvenokārt centrisko dievnamu vai bazilikas kupola telpās. Šādā sienā dažreiz izliekumi mijas ar ieliekumiem, dažreiz ar taisniem vai asiem leņķiem.
Baroka māksla ir kompleksa māksla, tāpēc iespaidu kāpina arī prasmīgi izvietotas statujas un velvju apgleznojumi. Taču visspēcīgāk skatītāju ietekmē gaismas efekti, kas veidojas kā kontrasti starp dienas gaismas pielieto kupolu un tumšajām ēnām kapelu telpās, jo baroka bazilikai sānjomu vietā ir izveidotas kapelu virknes. Tieši zem kupola telpas žilbinošā gaisma rada to bagātīgo ēku spēli, kas pasvītro katra iekštelpas arhitektūras elementa plastiku.
Spilgtākā mākslinieciskā personība itāliešu dižbarokā ir arhitekts Lorenco Bernīni (1598-1680). 1624.gadā viņš sāka strādāt Pētera katedrālē un nostrādāja tur līdz mūža beigām. Arhitekti bija iecerējuši šo dievnamu kā centrisku celtni, kas pauž mieru un līdzsvaru. Katedrāli sāka būvēt un uzcēla līdz kupolam kā centrisku celtni. Bet, kontrreformācijai uzvarot, Vatikāna vadība izšķīrās par piebūvēm, kurām bija jāpārvērš tā par baziliku.
Bernīni iecerēja ansambli, kam vajadzēja atbilst vairākiem mērķiem: 1) aizvest skatītāju tik tālu prom no katedrāles, lai aiz fasādes balustrādes parādītos kupols; 2) izcelt katedrāles fasādi kā iespaidīgā ansambļa centrālo daļu; 3) ieslīpi veidojot katedrāles laukumu, radīt ilūziju, ka katedrāle atrodas uz relatīvi augstas pamatnes; 4) iekļaut katedrāles fasādes vertikāļu ritmiku visa ansambļa ritmos. Šai nolūkā Bernīni izveidoja pie katedrāles divus laukumus: vienu trapecveida, otru ovālu; abu laukumu kopīgā centrālā ass turpinājums. Šī ass šķērso pamatni augstam, jau agrāk uzceltam obeliskam, kas iezīmē ovālā laukuma centru. Laukumu ietver divas pusloka galerijas ar gigantisku dubultu kolonādi. Tā katedrāle tika iekļauta kolosālā ansamblī kā tā svarīgākā sastāvdaļa.

Arhitektūrā jūtama nosliece uz patētisku ,,vareno stilu’’. Baroks renesanses tektonisko skaidrību plastiski deformēja, padarīja to dinamisku, sulīgu, piesātinātu. Taisnās līnijas izliecās, kolonnas dubultojās, pilastri pāršķēlās vai apauga ar puskolonnām. Baroka telpas arhitektoniskā noformējuma pamatā parasti ir lielais orderis, bet tas nereti pazūd apdares dekoratīvajā bagātībā. Latvijā baroka ietekmei atsevišķos reģionos ir noteiktas atšķirības, tomēr kopumā nosacīti var izdalīt trīs galvenos baroka mākslas evolūcijas posmus: agrīno (no 17.gs. 50.gadiem līdz 18.gs. 30.gadiem), kad baroka arhitektonisko kompozīciju sistēmā vēl jūtama viduslaiku arhitektūras ietekme; attīstīto baroku (18.gs. 30.-60.gadi), kad šī stila formas sasniedz māksliniecisko briedumu, bet interjeros pāriet rokoko gaisīgajā ekspresijā, un vēlīno (18.gs. 60.-80.gadi), kad vērojama barokālo kompozīcijas paņēmienu un dekoratīvo formu vispārēja transformēšanās gan izsmalcināti greznajā rokoko ievirzē, gan arī klasicisma iespaidotā vispārinātas vienkāršošanās virzienā.
Baroka mākslas tradīciju iespaidā jaunas iezīmes ieguva arī pilsoņu dzīvojamās mājas veidols. Ēkas visbiežāk tika novietotas ar jumta kori paralēli ielai, fasādes kompozīcijā izmantojot simetrijas principus. Monumentalitāte un plastiskā izteiksmība tām piešķīra īpašu reprezentablitāti. Tāda piemīt pat apjomā samērā nelielām vienstāvu dzīvojamā ēkām, kādas cēla Kuldīgā, Ventspilī u.c. pilsētās.
Savdabīgas lokālas iezīmes raksturīgas barokam Austrijā (J.B. Fišers for Erlahs, J.L. Hilderbrants, F.A. Manlberčs) un vācu absolūtisma valstiņās (B. Neimanis, A. Šlīters, M.D. Pepelmanis, brāļi Āzami). Francijā baroka uzplaukums sākās 17.gs. otrajā pusē (Š. Lebrēns).

Baroks Vācijas arhitektūrā.
Katoliskajos Dienvidos radās baroka arhitektūra, kaut arī baroks šeit attīstījās 100 gadus vēlāk nekā citās zemēs.
Bez pārspīlēti greznajiem dievnamiem Vācijā 18.gs. pirmajā pusē uzcelts arī daudz piļu, jo pat nabadzīgu novadu valdnieki kāroja katrs pēc savas ,,Versaļas’’. Šo piļu celtniecībā tika ievērotas fraņču baroka tendences un apietas klasicisma tradīcijas.
Vācijas baroka pils ir frontāli izstiepta ēka ar diviem paviljoniem katrā galā un centrālo paviljonu vidū. 18.gs. 20.gados pieaug centrālā paviljona – bijušā vārtu torņa izmēri, ievērojami pārsniedzot galu paviljonu platumu un augstumu. Tādējādi centrālais paviljons izvēršas par pils galveno daļu. Reizēm tā iekštelpa netiek dalīta stāvos un tajā iekārto greznas, izliektas, divdaļīgas kāpnes ar greznām balustrādēm, ko rotā vāzes, amoru statuetes, tādējādi kāpinot formu dinamiku. Tāda, piemēram, ir slavenā vācu baroka celtnieka B. Neimaņa (1687-1753) celtā Bruhzales pils kāpņu telpa (1729).
Reizēm kāpnēm atdots tikai centrālā paviljona apakšējais stāvs. Otrajā stāvā atrodas pils galvenā telpa – svinīga zāle (piemēram, Vircburgā (1722 – 1744). Bet reizēm kāpnes tiek turpinātas paviljona ārpusē un tur veido svinīgu ieeju ar ieapaļi izcirstiem un stingri simetriski sakārtotiem pakāpieniem. Baroka pils fasādes dekorējumam bieži izmanto lielā ordera puskolonnas. Durvis un logi ir plaši un augsti. Pirmā cokola stāva logus reizēm noslēdz pusaploce, otrajā stāvā tie ir kvadrātiski. Arī ieejas durvis parasti ir četrstūrainas. Tās vainago divas volūtas ar aplauzumu un akcentu vidū. Četrstūrainos logus no ārpuses papildina barokāli frontoni. Iekštelpās sienas un griestus dekorē plastiski modelēts ornaments ar skaidri izteiktām barokālām, galvenokārt volutu veida un lauztām līnijām. Šajā ietvarā ir izvietotas grieztu gleznas ar iluzoriem efektiem – bezgalīgām, augstām debesīm, kurās lidinās amori un antīkie dievi.

Baroks Francijā.
Francijas karaļa Ludvika 14. Versaļas pils (1660.-1680.). Katrā stāvā uz parku raugās 123 logi. Pats parks ar savām griezto koku alejām, urnām un skulptūrām, dīķiem un terasēm jūdzēm tālu stiepjas pāri visai apkaimei. Barokāla šī pils drīzāk ir savos mērogos, nevis detaļās. Tās autoru galvenais nodoms bija sadalīt celtnes milzīgās būvmasas skaidri uztveramos spārnos un apveltīt katru no tiem ar diženumu un cēlumu. Pamatstāva vidusdaļu viņi akcentēja ar joniešu kolonnu rindu, virs kuras paceļas statuju virknēm rotāts antablements, un abpus efektīgajai centra kompozīcijai izveidoja līdzīga rakstura dekorācijas. Tāpēc baroka formu patiesie mērķi un funkcijas vislabāk atklājas tieši šāda rakstura celtnēs.

Krievu baroka arhitektūra.
Baroks Krievijā attīstījās īpatnēji. Stils uzplauka 18.gs. 40.-50.g. Krievu attīstītā baroka periods nes sevī īstu nacionālo stilu. Ēku plānu un kompozīciju risināšana atšķiras ar lielu vienkāršību un strukturalitāti. Dekoratīvie elementi pārsvarā atrodas ēku ārpusēs. Šie elementi iekļauj sevī arhitektūras motīvus un ornamentālus veidojumus.
Atšķirībā no Rietumeiropas arhitektūras, monumentālu ēku fasādes aptaisīja nevis ar akmeni, bet ar apmetumu un ģipša detaļām, kas veicināja pastiprinātā plastiskuma sākumu, kā arī ļāva pielietot krāsas. Spilgtas, kontrasta krāsas: zila, gaiši zila ar baltu, dzeltena ar baltu u.c., tas viss ēkām piedeva īpaši spilgtu, optimistisku krāsu un atbilstošu raksturu krievu nacionālajai arhitektūrai.
Neskatoties uz itāļu, franču, vācu, holandiešu u.c. arhitektu aicinājumiem, Pēterburgas arhitektūra Pētera 1. 18.gs. pirmajā ceturtdaļā – salikās kā patiesa krievu arhitektūra, atbilstoša nacionālai īpatnībai. 18.gs. otrajā pusē krievu arhitektūrā sāka izplatīties dekoratīvie kolonnu motīvi, antablementi, frontoni, skulptūru motīvi.

Krievu arhitektūras evolūcija.
Ēkām gandrīz vienmēr bija taisnstūra forma un anfilādes sistēmas telpu izvietojums, tās cēla divos vai trijos stāvos. Fasādes atšķīrās ar plānumainību, orderis ieviesās pilastra veidā. Kaut gan orderu proporcijas neatšķīrās ar precizitāti, bet tas atpirkās ar formu plastiskumu.
Piļu ēkām bija ierobežoti izmēri. Materiālu trūkumu un nepieciešamību ātri veikt celtniecības darbus, kā arī darbinieku trūkums; tas viss ierobežoja praktiskās iespējas.
Fasādes krāsoja divās krāsās – pamatā bija sarkans vai zils tonis. Uz šī intensīvi krāsaina fona, tradicionāli krievu arhitektūrai, izceļas baltas lāpstiņas – pilastri, dzega, logu apmales, rusta šuves. Orderu elementi bieži vien apvienoja otro un trešo stāvu, pirmais stāvs kalpoja viņiem par pabūvi, jumtus taisīja augstus. Iekštelpu plānojumu noteica centrāli novietots vestibils ar kāpnēm, kuras veda uz galveno, parādes taisnstūra divkrāsu zāli, kas atradās uz ēkas ass. Šī zāle parasti izplatījās nevis platumā, bet gan dziļumā attiecībā pret galveno fasādi.
Krievu attīstības perioda baroks atšķiras no rietumu baroka. Tajā spilgti izteikta – itāļu, struktūru skaidrība un parasti plānotu celtņu, cieši saistīti konstruktīvi pamati un to dekorējošie elementi. Citas atšķirības – aktīvi lietotas spilgtas krāsas, kā arī drosmīgi koloristiski kontrasti.
Interjers.
Interjera stils evolucionēja kopā ar krievu arhitektūras attīstību 18.gs. pirmajā pusē un vidū. Augstmaņu namos un pilīs uz ēkas ass plānoja zāli vakara sapulcēm – asambleja, bieži vien divkrāsainā; un te koncentrēti dekoratīvās arhitektūras pamata līdzekļi – apgleznošana, veidošana. Ievērojamu vietu ieņēma īpašnieka kabinets un parādes guļamistaba, kur pieņēma viesus. Telpu sienas apmeta, balināja vai krāsoja, to apakšdaļā taisīja koka paneli, to sadalīja pildiņos ar nelielu profilēšanu, parasti ozolkoka. Dažreiz apšuvums sedza pilnīgi visas sienas. Pils telpās gāja attīstīta augšējā sofīte, tā bija pāreja plafonā. Logi palielinājās. Sienu apsišanai pietiekami plaši pielietoja audumus – audekli, stopu, samtu. Grīdas bieži vien bija dēļu vai parketa, ar parastu ģeometrisku zīmējumu. Dažreiz grīdas taisīja no marmora baltajā un melnajā šaha rūtiņā.
Pils telpās un zālēs nereti pielietoja glezniecību iesprauduma veidā uz audekla plafona centrā. Glezniecība dažreiz pārgāja uz augšējo sofīti.
Lielas stilistiskas pārmaiņas pārdzīvo mēbeles. Vecas, iebūvētas, smagas mēbeles aizstāj ar pārnesamo – krēsli, galdi, jauno tipu skapji. Daļa mēbeļu bija ievestai – holandiešu, vācu, mazliet vēlāk – angļu. Mēbelēs saglabājās vēl dažas vecās krievu konstrukcijas iezīmes – dominēja taisa virsma, augstas muguriņas. Elkoņu balsti, kājiņas bija rotātas ar dekoratīvām detaļām.
No apgaismošanas ierīcēm īpaši plaši izmantoja sienas un pārnesamas apgaismošanas ierīces. Tās bija gatavotas no vara un misiņa. Ibērēm bija metāliski vai spoguļu atstarotāji. Izmantoja arī galda svečturus. Īpašu lomu interjeros spēlēja lielas podiņu krāsnis. Šajā laikā rodas arī kamīni.
Interjerus 18.gs. vidū – attīstītā baroka periodā – noraksturo grezni Rastrelli izrotājumi. Attīstāmais viņa dekoratīvais stils atrada spilgtu izpaušanos parādes zālēs, piepilsētu pilīs. Nelielo izmēru telpās Rastrelli parasti pielietoja šādu sienu iekārtojumu: lejā gāja zems panelis, sadalīts ornamentētos pildiņos. Sienas pamata daļa tika sadalīta lielos laukumos. Tie bija ierāmēti dažādos, plānos rāmjos. Griezti bija plakani un klāti ar plafonu gleznojumiem. Par plafonu pamatu bieži vien kalpoja augšējā sofite vai arī griezti balstījās uz profilētas dzegas.


Baroks Rīgā.
17.gs. beigās Latvijā no Holandes, Ziemeļvācijas, Polijas un Zviedrijas ienāca jaunas vēsmas pilsētbūvniecībā un līdz ar to – arī baroka stils.
Ēkas Iekšrīgā sāka celt simetriski gar ielas malu. Šo regularitāti papildinot ar dekoratīvajiem elementiem. Namu fasādēs iezīmējās simetrisks dalījums, kas loģisko turpinājumu ieguva iekštelpu izveidē. Savu nozīmi zaudēja agrāk izplatītā halle ar atklāto pavardu, toties palielinājās dzīvojamo telpu skaits un izmēri. Interjerus sāka izgleznot ar monumentāliem gleznojumiem. Fasāde plaši izmantoja pilastrus, jaunu dekoratīvu izveidi guva portāli.
Te baroka mākslas ietekme pakāpeniski aptvēra ne tikai pilsētas, bet arī laukus. Šī stila iezīmes parādījās gan atsevišķu muižu ansambļu veidojumā, gan sakrālajā arhitektūrā.
Samērā vienkāršās 1-2 stāvu koka ēkas 17.gs. aizvien biežāk nomaina plašas mūra celtnes ar izteiksmīgām jumta izbūvēm un frontoniem (Bramberģes muiža, 17.gs. otrā puse).
Rīgā atrodas vairākas skaistas agrā baroka laikmeta dzīvojamēkas, starp kurām īpaši izceļas divas – Reiterna nams Mārstuļu ielā 2/4 (1684-1688) un Dannenšterna nams Mārstaļu ielā 21 (1694-1698).
Reiterna nams.1688.g. tika pabeigts bagātajam Rīgas rātskungam Johanam Reiternam celtais nams ar fasādi, ko veidoja pēc joniskā ordera parauga. Nama frīzē attēloti dažādi dzīvnieki, bet vidū – kā zviedru lauva pieveic krievu lāci. Izcilo baroka portālu ierobežo lielā ordeņa pilastri ar joniskiem kapiteļiem un ļoti grezni ornamentāli ciļņi. Uzskata, ka portālu veidojis H.V. Šmīselis, bet skulpturālo dekoru – H.J. Herolds. Portāls ir ievērojams arī ar to, ka virs korintiskajiem kolonnu kapiteļiem skatāmi ēkas īpašnieka un viņa dzīvesbiedres portreti.
Reiterna nama fasādi, kuras izveidē piedalījās R. Bindenšū, rotā ļoti izstiepti lielā ordera pilastri ar joniskiem kapiteļiem un bagātīgi ornamentāli ciļņi (to autors, kā domā, ir Saksijas tēlnieks J. Herolds). Ieejas portālā meistars H.V . Šmīselis izveidojis brīvstāvošas kolonnas ar korintiskiem kapiteļiem – tādas Vecrīgas ieliņu šaurībā nav nevienai cita ēkai. Portāla mākslinieciskā kompozīcija varbūt ir pārāk atšķirīga no visas pārējās fasādes rakstura, taču pilnīgi pieļauj Vecpilsētas telpiskās vides uztveres īpatnības. Šis portāls it kā uzsver baroka mākslas plastisko telpiskumu.
Dannenšterna nams. Viena no ievērojamākajām baroka celtnēm Latvijā ir holandiešu tirgotāja un kuģu īpašnieka Ernesta Metšū Dannenšterna nams Rīgā, Mārstuļu ielā. Divos barokālajos portālos redzams īpašnieka ģerbonis ar egles un zvaigznes attēlu. Virs dzegas redzami divi nelieli dekoratīvi frontoni. Portālu rotājumos izmantota barokam raksturīgā lauztā arka ar pusguļus novietotām alegoriskām figūrām un akanta lapu savijumiem. Nams sastāv no trim savienotiem būvobjektiem – galvenā korpusa un divām pagalma piebūvēm.
Dannenšterna nama arhitektūrā visai savdabīgi sintezēts tradicionālais pilsētas dzīvojamēkas – noliktavas telpiskais izveidojums ar baroka pils māksliniecisko veidolu. Ēkai ir seni velvēti pagrabi, bēniņos uzbūvēti veseli pieci noliktavu stāvi. Taču visizteiksmīgākā ir augstvērtīgā dabiskajā akmenī veidotā ielas fasādes apdare (Stokholmas tēlnieka D. Valtera darbs) ar varenu, sīkdaļās izkoptu lielā ordera pilastru kārtojumu un diviem simetriski novietotiem, formās analogiem ieejas portāliem. Raksturīgi šī laika portāli saglabājušies arī Tirgoņu ielā 10(1698) un Peitavas ielā 9/11.
Reiterna un Dannenšterna nami līdz ar Pētera baznīcas jaunizveidoto rietumu fasādi un torni ir paši nozīmīgākie agrīnā baroka būvmākslas pieminekļi Latvijā.

Kurzemes baroks.
Kurzemes baznīcām baroka laikmetā ir vairākas raksturīgas īpašības, kas vispirms konstatējamas baznīcu ārskatā. Baroka laikmeta dievnamiem ir raksturīgas masīvas sienas ar retām logu ailām, kas darinātas gotiskās vai romāniskās formās. Galvenajam jomam cieši pieslejas izvirzītais kvadrātveida tornis, apsīda ir poligonāla. Tās parasti ir vienjoma vai trīsjomu bazilikas (vidusjoms ir ievērojami platāks par sānu jomiem). Kurzemes baznīcu īpatnība ir arī vienkārša, smagnējā ārējā noformējuma kontrasts ar grezno, izdomas bagāto interjeru.
Kurzemes baznīcas baroka laikmetā.
Apriņķu luterāņu baznīca (Liepājas raj.). tipisks 17.-18.gs. Kurzemes baznīcas paraugs. Tā ir taisnstūra celtne (35x11m) ar sašaurinātu poligonālu altārdaļu un izvirzītu torni rietumu fasādē.
Greznā baznīcas iekārta ir viens no izcilākajiem vēlā baroka stila paraugiem Latvijas mākslā. Baznīcas interjera materiāls – griezts koks, krāsojums – zils ar baltu un zeltu. Kanceli balsta eņģeļa figūra. Griestos alegoriski gleznojumi, kur attēloti kristīgie tikumi – ticība, cerība, mīlestība u.c.
Ēdoles luterāņu baznīca (Kuldīgas raj.). celta 17.gs. vidū pēc Ēdoles muižnieka barona fon Bēra pasūtījuma. Tā ir tradicionāla Kurzemes baznīca – vienkāršs taisnstūra būvķermenis (26x13m) ar poligonālu apsīdu un izvirzītu masīvu taisnstūrveida torni. Ārsienas – neapmests sarkanu ķieģeļu mūris ar spēcīgi profilētu barokālu dzegu. Perspektīvais ieejas portāls un logu ailas noslēdzas ar smailloka arku. Baznīcā saglabājušies sākotnējā interjera elementi – kokā griezts altāris un kancele – kas veido vienotu agrīnā baroka ansambli. Kanceli balsta eņģeļa figūra, uz kanceles korpusa un kāpņu margām – Kristus un apustuļu figūras. Interjera krāsojumā dominē melns un zelts. Nelielās ērģeles ir vienas no nedaudzajām 18.gs. ērģelēm, kas Latvijā saglabājušās. Tās piemērotas tieši baroka ērģeļmūzikas atskaņošanai.
Landzes luterāņu baznīca (Piltene, Ventspils raj.). tā ir tradicionāla Kurzemes baznīca – taisnstūra būvķermenis ar izvirzītu torni. Logi ar smailloku arkas noslēgumu un vitrāžām. Šīs baznīcas interjers pieder pie nozīmīgākā attīstītā baroka snieguma Latvijas teritorijā. Sānu nišās starp korintiskā ordera kolonnām pa labi no altāra centra – Mozus ar bauslības galdiņiem, pa kreisi – Jānis Kristītājs. Otrajā stāvā – četras evaņģēlistu figūras – sēdošs Lūka un Jānis, stāvošs Matejs un Marks. Frontons augsts, taisns un lauzts, tā centrā ovāls medaljons, aiz kura Salvator Mundi figūra, frontona pakājē eņģeļu figūras.
Lestenes baznīca (Tūkuma raj.). baznīcas ārējais veidols atbilst tālaika Kurzemes baznīcu tipiskām formām. Tornis stipri izvirzīts uz priekšu. Iekštelpa augsta un šaura, proporcijās jūtams gotikas iespaids, bet visumā telpa veidota pēc Ziemeļeiropas baroka parauga. Baznīcas interjers pamatā tika veidots līdz ar tās celšanu, tādēļ tam ir īpaša vieta Latvijas kultūras vēsturē. Interjera kokgriezumu autors ir N. Sēfrenss jaunākais, tā priekšmeti (kancele, altāris, ērģeles) veidoja vienotu ansambli. Baznīcas altāra retabls gandrīz pilnīgi atkārtoja Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retablu, bija bagātīgi rotāts ar svēto, apustuļu, eņģeļu figūrām. Stilistiski atšķirīgai kanceles kāpņu margu ciļņu veidojums, kur reālistiska dabas uztvere savdabīgi apvienojas ar simboliku un dekoratīvu stilizāciju. Ērģeles būvētas 1709.g., tās bija ievērojamas arī ar figūrām, kas kustējās spēlēšanas laikā (Dāvids ar arfu, eņģelis u.c.).
Liepājas Sv. Annas baznīca. Tas ir vecākais dievnams Liepājā. Šīs baznīcas altāris ir 10m augsts, sadalīts trijos galvenajos stāvos. 1.stāva vidusdaļā ,,Krustā sistais’’, abās pusēs pa četrām gludām kolonnām ar korintiskiem kapiteļiem, starp kolonnām svēto un apustuļu figūras. 2.stāva vidusdaļā ,, Kristus apraudāšana’’, katrā pusē pa trim korintiskām vītām kolonnām, starp tām eņģeļu figūras. 3.stāva vidusdaļā medaljonā ,,Kristus augšāmcelšanās’’, abpus medaljonam skulptūras un pa vienai vītai kolonnai.
Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca celta 1742.-1758.g. Baznīcas arhitektūras elementi raksturīgi pārejas periodam no baroka stila uz klasicismu. Ēka ir taisnstūra (48x21m) būvķermenis. Galvenais portāls atrodas rietumu pusē, torņa pakājē; abpus ieejai divas alegoriskas sieviešu figūras, kas simbolizē ticību un mīlestību. Baznīcas interjera priekšmeti darināti dažādos laikos, to stils nav viengabalains. Baznīcas kokgriezuma altāra retabls (13m augsts) ir lielākais Latvijā. Altāra centrā Kristus pie krusta, abās pusēs evaņģēlisti, viņu figūras saskatāmas baroka iezīmes.
Piltenes luterāņu baznīca (Piltene, Ventspils raj.). tā ir taisnstūra baznīca ar ievirzītu kvadrātveida torni. Interjeru vieno kokgriezumu krāsojums; dominē balta krāsa un zeltījums. Ērģeļu prospekts (18.gs. 20.gadi) kopējā siluetā līdzīgs Ugāles baznīcas ērģelēm. Altāra retabls ar korintiskām kolonnām, malās rokaila ornaments. Augšdaļā to noslēdz Sv. Trīsvienības simbols – trīsstūris staru glorijā. Rentabla centrā glezna ,,Kristus pie krusta’’ (autors – A. Fon Renne).
Ugāles luterāņu baznīca (Ventspils raj.). viena no raksturīgākajām Kurzemes 17.gs. beigu – 18.gs. sākuma baznīcām. Altāra retabla, kanceles, bikssola autors – Johans Daniels Šauss. Retabla centrā – Krustā Sistais ar Sv. Mariju un Sv. Magdalēnu. Abpus centram pa trim korintiskām kolonnām, starp tā Kristus figūras. Pirmo stāvu noslēdz profilēta, lauzta dzega, tās malās Kristus figūras (kreisajā pusē tās papildina krusts, labajā pusē tām ir uz priekšu iztieptas rokas). Otrā stāva centrā – ,,staru vainags’’, retablu noslēdz lauzts frontons ar gulošām eņģeļu figūrām, frontonu lauzumā Salvator Mundi statuja. Kanceli balsta figūra – Mozus ar bauslības galdiņu. Kanceles korpusu un kāpņu margas rotā vītas kolonnas, starp tām pildiņos nišas, tajās apustuļu figūras. Virs kanceles jumtiņa akanta lapas un valūtas, kas veido pamatni noslēdzošai figūrai – Pasaules radītājam ar zemeslodi.
Valdemārpils luterāņu baznīca (Talsu raj.). raksturīga Kurzemes baznīca – taisnstūra būvķermenis, poligonāla apsīda, tornis galvenajā fasādē, divi kontrforsi. Altāra mensa taisnstūraina, predella ļoti šaura, rotāta ar zvaigžņu joslu, retabls neliels un graciozs (arī retabla zvaigžņu rotājums). Retabla pirmajā stāvā divas ar gleznotu vītni apvītas kolonnas, starp tām glezna ,, Svētais Vakarēdiens’’. Otrajā stāvā tievākas un mazākas kolonnas, centrā uzraksts. Retablu noslēdz krucifikss, krāsojums melns, nedaudzas detaļas baltas, izmantots arī zeltījums.
Zlēku baznīca (Ventspils raj.). baznīca ir trīsjomu celtne, tornis četrstūra, izvirzīts galvenajā fasādē. Baznīcas joma logi ar smailloka noslēgumu, sakristejas logiem taisnstūra forma. Draudzes telpas pārsegumā krusta velves un masīvas pusaploces arkas. Baznīcas soli rotāti ar kokgriezumiem, uz solu durvīm figurāli (Bībeles sižeti), ornamentāli gleznojumi un klusās dabas, kas ir savdabīgs rustikālās glezniecības paraugs. Retabla pirmajā stāvā divi polihromi ciļņi (,,Svētais Vakarēdiens’’ un ,,Kristus Ģētzemenes dārzā’’), ko ietver grezni rotātas kolonnas. Ārpus kolonnām nišās Mozus un Ārona figūras. Otrā stāva centrā ,,Kristus zaimošana’’, bet sānu nišās pa vienai apustuļa figūrai. Altāra kompozīciju noslēdz krucifiksa grupa – ,,Krustā sistais’’, ,,Dievmāte un apustulis Jānis’’. Grezni rotāta arī kancele (kolonnas, Jāņa Kristītāja, Dievmātes un apustuļu, eņģeļu figūras, maskas, drapērijas). Kanceles balstam kalpo eņģeļa figūra. Eņģeļa apģērbs koķets (ar kailām rokām, vienu atsegtu kāju).
Matīšu baznīca celta 1688.gadā. Tā gan pēc plānojuma, gan rietumu fasādes kompozīcijas, gan torņa izveidojuma varētu būt Rīgas būvmeistara R. Bindenšū darbs. Sevišķi raksturīgs ir torņa vainagojums. Barokālus torņus, kuros virs mūra daļas paceļas poligonāls kupols, virs tā kolonnu rotonda, bet savukārt virs tās piramidāla smaile, 17.gs. beigās ieguva vesela virkne baznīcu. Tieši šāda veida baznīcu torņi visdažādākajās variācijās ir īpaši izplatīti klasiskajās baroka zemēs Austrijā un Dienvidvācijā.
Subates luterāņu baznīca ir savdabīgs agrā baroka būvmākslas piemineklis. Tās ārējā veidolā ar visu fasāžu viennozīmīgo arhitektonisko apdari vēl jūtama renesanses tektoniskā skaidrība, bet iekštelpā uz atturīgā sienu un cilindriskās pārseguma velves fona izceļas krāšņie ērģeļu prospekta, altāra retabla un kanceles skulpturālie kokgriezumi – īsts baroka mākslas meistardarbs.
Baznīcu iekštelpās nereti līdzās profesionāļu izpildītiem, formās precīziem, mākslinieciski izkoptiem iekārtas priekšmetiem un apdares detaļām sastopami arī neprofesionāļu tautas amatnieku darbi. Šai ziņā viens no raksturīgākajiem piemēriem ir Apriķu baznīca ar saviem koka pārseguma velvju apgleznojumiem. To teiksmainajam krāšņumam gan piemīt zināmā vienveidība, taču kopumā jūtams baroka graciozums un pat monumentalitāte, gleznojuma izpildes tehnika ir virs amatnieciskas viduvējības.
Plaša baroka māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palete izmantota arī nelielajā Rīgas Reformātu baznīcā, kas celta 1727.-1731.gados pēc būvmeistara K. Meinerta projekta. Smilšakmenī izkaltais portāls uzstādīts 1737.gadā. Praktiskie reformātu draudzes locekļi baznīcas iekštelpu 1805.gadā sadalīja divos stāvos, apakšējo izīrēdami noliktavu vajadzībām.

Kurzemes baroka pilis.
1736.g. Kurzemes hercogs E.J. Bīrons ataicināja uz Rundāli vienu no izcilākajiem tālaika Krievijas arhitektiem Fraņčesko Bartolameo Rastrelli (1700-1771), lai plašajā Zemgales līdzenumā sāktu būvēt Kurzemes hercogu varas rezidenci.
Rundāles pils celta divos būvperiodos (1736-1740, 1763-1768) kā tipisks baroka ansamblis ar franču parku, kanālu, pils korpusu, manēžu, saimniecības ēkām, staļļiem, dārznieka māju un medību mežu. No pagalma uz pils trim centrālajiem korpusiem ved septiņas kāpnes. Ēkai noslēgtību piešķir divi ziemeļu puses šķērskorpusi. Viss ansambļa arhitektoniskais kopveidols labi harmonē ar Zemgales līdzenuma mierīgo ainavu. Arhitekts te atteicies no barokam raksturīgo formu vētrainās dinamikas, klusinājis to, akcentējot galvenokārt horizontālās līnijas. Iekštelpu plānojumu raksturo anfilādes princips – telpas savieno durvis (citkārt arī arkas), kas izvietotas cita aiz citas uz vienas ass. Rundāles pils stuka (mākslīgs materiāls, no kā veido dekoratīvās tēlniecības darbus un arhitektūras detaļas), dekoru no 1765.g. līdz 1768.g. darinājis tēlnieks J.M. Grafs. Īpaši bagātīga apdare veidota Baltajai zālei. Plafona gleznojumus (1766-1767) veidojuši itāliešu mākslinieki F. Martīni un K. Cuki.
Jelgavas pils ir vismonumentālākā šāda tipa celtne Latvijā. Pirmajā būvperiodā (1737-1741) tika izveidoti grandiozie baroka stila korpusi un sagatavoti materiāli telpu apdarei. Pils ēkas fasādes joprojām saglabā savu barokālo noformējumu – simetriski izvietotus rizalītus, bagātīgi profilētas dzegas, kā arī pilastrus, ko rotā čuguna kapiteļi.
Pastāv uzskats, ka abu piļu celtniecības laikā, un tie bija pirmie lielākie Rastrelli darbi, arhitekta radošais rokraksts vēl bija agrīnajā attīstības fāzē, tas vēl nebija sasniedzis baroka mākslas pilnbriedu. Tiešam, Kurzemes pilis jūtami atšķiras no Rastrelli citiem, vēlākajiem darbiem – Ziemas pils Pēterburgā (1754-1762) u.c., kuros baroka patētiskā heroika, neparastais krāšņums, formu dinamika un plastiskums ir sevišķi izteikti.

Latgales baroks.
Rietumeiropas vēsturiskie stili Latgalē nonāca ļoti vēlu un no gluži citiem pirmavotiem nekā Kurzemē un Vidzemē. Kad 18.gs. pirmajā pusē Latgalē sāka izplatītie vēlā baroka ieskaņas, tās ieplūda no dienvidiem – no Itālijas caur Dienvidvāciju, Austriju un Poliju (šai sakarībā tiek lietots termins ,,jezuītu baroks’’). Latgalē nav romānikas un gotikas arhitektūras pieminekļu, nav bijis šo stilu tradīciju. Vēlīnais baroka, ienākot Latgalē, te sastapis neskartu zemnieku tautiskās amatniecības vidi.
Nozīmīgi baroka arhitektūras pieminekļi saglabājušies Krāslavā. Pils un parka ansamblis ir vērtējams kā izcilākais baroka laikmeta magnāta rezidences paraugs Latgalē.
Krāslavas baznīca (1676, pārbūvēta 1763) ir raksturīgs piemērs vienam no Latgalē izplatītajiem baznīcu tipiem. Tā ir trīsjomu baznīca bez torņiem, un baznīcas vidusjoms ir daudz augstāks par sānjomiem. Tās monumentālais altāris pieder vienam no Latgalē izplatītākajiem altāru tipiem (paraugi – Romā, Dž.L. Bernīni un A. Poco darbi). Tā ir reprezentatīva lielu izmēru polihroma kompozīcija. Varenas kolonnas, kas imitē krāsainu marmoru, ietver poļu gleznotāja J. Matejko darinātu altārgleznu. Baznīcas arhitektoniku, koncentrējot sevī visu tās dinamiku.
Dagdas baznīca (1741) ir kā sava veida pārejas posms starp beztorņu un torņu baznīcu. Tās torņi ir zemi, bet tās vidusjoms tikai nedaudz paceļas pār sānjoniem. Dagdas baznīcā, tāpat kā nereti citās Latgales baznīcās, vērojamas vienlaikus katoļu un pareizticīgo kulta pazīmes, piemēram, baznīcas plāns ir krustenisks, bet ēkas centrālbūves raksturu maskē fasādes torņi.
Ievērojot novada vēstures īpatnības, to, ka šeit gadsimtiem ilgi līdzās pastāvējusi pareizticība, vecticība un katoļticība, šādu iezīmi varētu uzskatīt par lokāli latgalisku iezīmi.
Pasienas baznīca (1761-, Ludzas raj.) pieder citam, Latgalē visizplatītākajam baznīcas tipam. Tā ir trīsjomu bazilika ar diviem augstiem torņiem fasādē. Tā kā Pasienas baznīca celta samērā vēlu, te izpaužas arī nepārprotamas rokoko ietekmes. Arī šī tipa baznīcām sevišķi bagāta Viļņa. Viļņā rodamas analoģijas gan Pasienas baznīcai, gan dažām citām šā tipa baznīcām. Ievērības cienīgs ir Pasienas baznīcas interjers. Tā mērķis bija iespējami spēcīgāk iedarboties uz dievlūdzēja jūtām, modināt viņa dvēselē mistisku bijību, satraukt viņa fantāziju ar noslēpumiem, iracionāliem optiskiem efektiem. Raksturīga pazīme – dekoratīvo elementu vairojuma paņēmiens.
Aglonas baznīca bija celta no koka un ir nodegusi (1766). Tagadējo mūra baznīcu ar diviem augstiem torņiem fasādē 18.gs. otrajā pusē (1768-1800) cēluši dominikāņu mūki. Baznīca celta baroka stilā, bet fasādes vienkāršajās masās un nepārtrauktajās līnijās, kā arī interjera dekoratīvajos motīvos jau jūtama klasicisma ietekme. Celtne rekonstruēta 1991-1993.
Vēlā baroka profānbūves.
No vēlā baroka laika profānbūvēm jāatzīmē vairākas muižu pilis (piemēram, Dzelzavas pils, ap 1750, pēc 1905.gada restaurējis arhitekts V. Boksfals), kuras visumā saglabāja jau pazīstamo baroka siluetu ar augstu mansarda jumtu un lielā ordera dalījuma motīvu fasāžu arhitektoniskajā apdarē. Mākslinieciski visievērojamākās tomēr ir Kurzemes hercogu Bīronu pilis Svētē, Kroņaucē un Zaļeniekos.
No Svētes pils, kuru 18.gs. 80.gados paplašināja S. Jensens, saglabājušies atsevišķi fasādes fragmenti – cokolstāva rustojums, daļa dzegas, lielā ordera pilastri ar skaistiem kompozītordera kapiteļiem (iespējams, J.M. Grafa darbs).
Kroviņvircas pils, kuru kādreiz dēvēja par Kurzemes Versaļu, bija pēdēja hercoga Pētera Bīrona galvenā rezidence. No plašā un greznā pils ansambļa saglabājies vienīgi Kavalieru nams – ēka, kas bija domāta galma personālam. To ap 1780.gadu cēlis S. Jensēns. Ļoti vienkārša apjoma celtne izceļas ar daudzslāņainu apdares plastiku. Uz vairāku ne pārāk izvirzītu pilastru ritmizētā kārtojuma it kā uzklāts vēl lielā ordera motīvs, kura dalījumu ritms sabiezē centrālajā daļā. Garenfasādi vainago horizontāla dzega, trūkst silueta akcenta. Iespējams, ka tāds ir bijis, bet laika gaitā zudis. Arī galu fasādes ir rizalīti, virs tiem frontonos izveidoti pilastru kūļi. Visas ārējās plāksnes ir iespējami uzlauztas, nemierīgas, trauksmaini kustīgas.
Hercoga Pētera medību pils (Zaļenieku muižas pils) Zaļeniekos celta 1768.-1774.gados. Nav izslēgts, ka to projektējis Rastrelli – vismaz vērojama zināma formu analoģija ar viņa darbiem Pēterburgā (Strognovu pils). Taču virkne detaļu – kolonnu kapiteļi, dzegu profili u.c. drīzāk norāda uz S. Jensena māksliniecisko rokrakstu. Pils arhitektoniskais veidols ir klasiski skaidrs, ar precīzu kompozīcijas tektoniku.
Pati ievērojamākā S. Jensena – Rastrelli darba tiešā turpinātāja Kurzemes galmā – celtne ,,Academia Petrina’’ – Pētera akadēmija Jelgavā, kas 1773.-1775.gados pārbūvēta no senākas, 18.gs. sākumā celtās ēkas – bijušās hercogienes Annas pils. Ēkā (tagad Jelgavas novadpētniecības muzejs) atradās hercoga Pētera dibinātā ģimnāzija – pēc augstskolas parauga veidota mācību iestāde. Galvenā fasādē jūtama īpaša elegance un harmoniskas proporcijas. Centrālais rizalīts tuvs klasicisma stilistikai, taču korintiskās trīsceturtdaļkolonnas barokam raksturīgā manierē sagrupētas uz centru sabiezinātā ritmā, kam atbilst arī frontona plaknes uzlauzījums līdz ar to aptverošajām dzegām. Virs ēkas paceļas astronomiskiem novērojumiem domāts tornis – svarīga pilsētas silueta sastāvdaļa. Fasādes apdares detaļas ( tāpat interjeros, kas nav saglabājušies) veidojis J.M. Grafs. Ēka stipri cieta abos pasaules karos. Restaurēta 1947.-1951.g. (arhitekts A. Pūpols).
Atšķirībā no ,,Academia Petrina’’ stingri klasiskā rakstura O. Fītinghofa nama Rīgā fasāžu apdare veidota gaisīgajās rokoko formās (celts starp 1762. un 1766.gadu). gan portālos, gan kartušās un sandrikos izmantoti rokaja motīvi. Visas šīs detaļas labi saglabājušās līdz mūsdienām, kaut arī ēka pamatīgi pārveidota (1884.gadā pēc arhitekts K. Felsko projekta tai uzbūvēts 4.stāvs).
Baroka attīstības polarizācijas gaitā 18.gs. otrajā pusē Latvijas arhitektūrā pakāpeniski ienāca klasicisms. Kā bija redzams, jau S. Jensena daiļradē daudz kas būtībā iekļāvās klasicisma arhitektoniski telpiskās domāšanas rāmjos.