Filozofija

VAI esmu saprasts? Ievads: Nīče ir filozofs, kas mūsdienu pasaules veidošanā ir piedalījies no jau aizpagājušā gadsimta pozīcijām, tomēr ir bijis apbrīnojami iedarbīgs. Filozofijas superstārs, kuram īsti neder neviena kategorija, jo viņš ir dzejnieks filozofijā un domātājs dzejā. Nīči –filozofu-ārdītāju zina pat tie, kam par filozofiju ir visai miglains priekšstats. “Laikā kad klasisko filozofiju nomaina postklasiskā filozofija, Nīče izstrādā filozofiju, kas par galveno atzīst nevis prātu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Nīčes filozofija veidota īpašā literāri izsmalcinātā stilā bez centieniem sistematizēt domas vai novērst pretrunas. Viņa mācībā skatāmi pieci mezglu punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās.” Biogrāfija un darbi: Frīdrihs Vilhelms Nīče(1844-1900) dzimis mazā Vācijas pilsētiņā Rokenē pie Lucenes. 1864. gadā iestājies Bonnas universitātē, lai studētu teoloģiju un filoloģiju, bet viņu pašu vairāk interesēja filozofija- disciplīna, uz kuru viņš koncentrēja klasiskos un bībeliskos tekstus. Īpašu iespaidu atstāja A.Šopenhauera uzskati, kuros Nīči īpaši fascinēja viņa mūzikas un mākslas izpratne. 1868. gadā Nīče iepazīstas ar komponistu Rihardu Vāgneru un šī pazīšanās ietekmē Nīči ļoti ilgi- viņš īpaši uzsvēra Vāgnera nozīmi kultūrā. Šajā laikā arī Bāzeles universitāte Nīčem piedāvāja darba vietu klasiskās filoloģijas fakultātē. 1870. franču-prūšu kara laikā Nīče strādāja hospitālī palīdzot rūpēties par ievainotajiem, kur arī saslima ar ... Read more...

Mišels Fuko( Michael Foucault, 1926-1984) Līdzīgi citiem 60.-70.gadu postmodernajiem domātājiem, viņš pakļauj šaubām Rietumu universālismu, individuālismu, racionālismu, šaubās par Kanta apgaismes un tās definētās cilvēka pilngadības iespējamību. Kas ir apgaismība? Kanta atbilde „Berlinische Monatschrift”1784.g. Mendelsona raksts agrāk. Ar abu žurnāla „Berlinische Monatschrift” publicēto tekstu palīdzību vācu Aufklarung un ebreju Haskala atklāj, ka abas pieder vienai un tai pašai vēsturei; tās tiecās identificēt abu kopīgos veidošanās procesus. Filozofiskās domas iespējas (līdz Kantam) kā pārdomāt savu tagadni: *tagadni var attēlot, raksturojot tās piederību noteiktam laikmetam, kas no citiem atšķiras ar zināmām iekšējām noteiksmēm, var to nošķirt kādu dramatiski notikumi. *tagadni varēja izjautāt, tiecoties atšifrēt tajā samanāmas nākotnes notikuma zīmes. *tagadni varēja analizēt arī kā punktu, kurā notiek pāreja uz jaunu, uzaustošu pasauli. Taču man šķiet, ka Kants ir pirmais filozofs, kas šādā veidā, cieši un no iekšienes, sava darba nozīmību ir saistījis ar zināšanu problēmu, ar pārdomām par vēsturi un jo sevišķi ar pārdomām par brīdi, kurā viņš raksta un kura dēļ raksta. Kants jautājumu par Aufklarung izvirza citādi-tas nav laikmets, pie kura piederēt, nedz notikums, ne pilnestības nojausma. Kants to definē kā „ceļu uz āru”-viņš meklē atšķirību-kādu mūsdienas izvirza attiecībā pret vakardienu? Apgaismība kā process, kurš atbrīvo no „nepilngadības”-noteikts gribas stāvoklis, ... Read more...

Ļeņins Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Влади́мир Ильи́ч Улья́нов, Ле́нин, dzimis 1870. gada 10. aprīlī (22. aprīlī pēc jaunā stila) Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas) bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no XX gadsimta ietekmīgakajiem politiķiem.

Brieduma gadi No 1688. līdz 1690. gadam Ņūtons bija parlamenta loceklis Londonā. Sanāksmēs zinātnieks publiski nav izteicies, un, kā stāsta anekdote, vienīgā Ņūtona uzstāšanās parlamentā bijusi pavēle sulainim: „Aizveriet logu – caurvējš!” 1690. gadā slavenais zinātnieks atgriezās Kembridžā. Sāka izpausties pārpūles sekas. Smags trieciens bija ugunsgrēks, kas iznīcināja daļu no Ņūtona rokrakstiem. Gandrīz divus gadus Ņūtons slimoja ar nervu sabrukumu, kas izpaudās kā vajāšanas mānija. Tomēr draugi palīdzēja, zinātnieks 1694. gadā izveseļojās un sāka pievērsties Mēness kustības pētījumiem. 1696. gadā Ņūtona draugs, finanšu ministrs Montegjū, aicināja izcilo zinātnieku uz Londonu darbam monētu palātā. Anglija bija nonākusi finansu krīzes priekšvakarā, jo naudai – mārciņai – vairs nebija noteiktas vērtības. Vecā nauda ļoti īsā laikā bija jāpārkaļ par jaunu, protams, izdarot attiecīgus aprēķinus. Tāds bija Ņūtona uzdevums, ko viņš sekmīgi veica. Ņūtonu iecēla par monētu palātas direktoru. 1705. gadā karaliene Anna piešķīra zinātniekam sera titulu. No 1703. gada līdz mūža beigām Ņūtons bija Londonas Karaliskās biedrības pārzinis. Londonas periodā Ņūtona darbība vairs nebija tik aktīva kā Kembridžā, tomēr arī šajā posmā parādījās nozīmīgi darbi, piemēram, 1701. gadā publicētais raksts „Par siltuma un aukstuma pakāpju skalu”. Te Ņūtons aprakstīja savu termometru, kas pildīts ar lineļļu. 1704. gadā iznāca „Optika”, kuras pamatā bija Kembridžas periodā lasītās lekcijas. Grāmatai bija divi matemātikas pielikumi: „Par līkņu kvadratūru” un „Trešās pakāpes līniju uzskaitījums”. Pēdējā pielikumā Ņūtons klasificēja trešās pakāpes līknes 72 veidos, izmantojot savu teorēmu par to, ka katru kustību līkni var iegūt no vienas parabolas y2 = ax3 + bx2 + cx + d ar vienas plaknes centrālo projekciju uz citas plaknes. 1707. gadā iznāca „Vispārīga aritmētika”. Te apkopotas Ņūtona lekcijas Kembridžas universitātē no 1673. līdz 1683. gadam. Viens no galvenajiem „Vispārīgās aritmētikas” sasniegumiem bija jauna reāla skaitļa definīcija, kurā skaitlis tika definēts nevis tikai kā vienību daudzums, bet kā lieluma attiecība pret tādas pašas dabas lielumu, ko pieņem par vienību. Mūža nogali Ņūtons pavadīja slavā un bagātībā. Tomēr arī sirmā vecumā ģeniālais zinātnieks turpināja eksperimentēt, novērojot, piemēram, sīkas dzirkstelītes, kas veidojas, tuvinot adatu dzintaram vai gumijai, kuri paberzēti ar vilnas drānu. Ņūtons šķīrās no dzīves naktī no 30. uz 31. martu 1727. gadā. Ar lielu godu viņu apglabāja Vestminsteras abatijā. Virs Ņūtona atdusas vietas paceļas grezns piemineklis. Uzraksts uz tā pilnībā novērtē Ņūtona vienreizējos nopelnus zinātnes attīstībā: „Lai mirstīgie priecājas, ka dzīvoja tāds cilvēces krāšņums.”