Cilvēka dzīvē svarīgs ir katrs posms, tiklab dzīves sākums kā jaunība, brieduma gadi vai vecums. Ikviens no šiem posmiem mums katram ir vienreizējs, neatkārtojams un tāpēc pēc iespējas krāšņāk izdzīvojams. Mūsdienu psiholoģiskie pētījumi pierāda, ka ikkatra cilvēka emocija, psiholoģisks pārdzīvojums, vai tas pozitīvs vai negatīvs, atstāj ietekmi uz cilvēka turpmāko psiholoģisko attīstību.
Ja pieaugušais pats parasti spēj atbildēt par savu dzīvi un apzinās savas rīcības, uzvedības sekas, tad bērns ir kā māla pika savu audzinātāju rokās. Ar savu attieksmi, prasībām, vidi un, kas ir ļoti svarīgi, personīgo piemēru, pieaugušie veido jauno cilvēku. Tas, kas „ielikts” bērnā prenatālajā periodā un pirmajā dzīves gadā, ir kā pamats visai dzīvei. Cik šis pamats drošs un stabils – par to esam atbildīgi mēs, pieaugušie. Mums ir tas gods un tā iespēja veidot nākotnes sabiedrību tādu, kādu vēlamies to redzēt. Bet, ja citus attīstības posmus pētot, var ņemt par pamatu cilvēku pašu atstāstītas liecības par savām izjūtām, tad tas nav iespējams, kad runa ir par pirmajiem dzīves periodiem. Tas šos pētījumus padara dažādos laika posmos tik pretrunīgus, viedokļus – tik dažādus.