1935.gada 5. janvārī gandrīz septiņdesmit gadu pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības proklamēšanas, latviešu valodas tiesības pirmo reizi tiek apstiprinātas ar likumu. Valodas politiku ikvienā valstī parasti atspoguļo valsts iekšpolitikas pamattendences, nacionālos un sociālos konfliktus, patieso demokrātijas un valstiskā brieduma līmeni. Ceļš līdz stingram valodas likumam Latvijā saistāms ar latviešu sarežģīto sociolingvistisko vēsturi. Divi nozīmīgākie posmi tautas vēsturē- tautības un nācijas veidošanās periodi- latviešiem ir iezīmīgi konkurences ziņā. Kopš 12.gadsimta nozīmīgās sfērās- valsts pārvaldē, daļēji kultūrā un izglītībā- funkcionē vācu valoda, vēlāk tai pievienojas vai to aizstāj zviedru un poļu valoda. Pēc Ziemeļu kara, Latvijas teritorijai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, vācu muižnieki gan saglabā vācu valodu administrācijā, tomēr krievu valodai tiek rezervētas īpašas tiesības. Kopš tā laika latviešu valoda attīstās uz vācu un krievu valodas konkurences fona un tiek lietotā kā ģimenes un sadzīves valoda, lēni un pakāpeniski nacionālajai apziņai veidojoties, tā sāk pretendēt uz pienācīgu vietu arī nozīmīgākās sociālajās sfērās. 1995. gadā varam pieminēt vēl vienu gadskārtu: pirms 90 gadiem, 1905.gada aprīlī, rusifikācijas tendenču krasa pieauguma brīdī, „Latviešu inteliģences darbinieku rezolūcijā” pirmo reizi oficiāli, atklāti un lietišķi runāts arī par latviešu valodas stāvokli. Atzīts, ka „latviešu valodas pilsonisku tiesību aprobežojumi ir vispār viens no svarīgākajiem šķēršļiem uz tautas saimnieciskās labklājības ... Read more...