Literatūra

Literatūra

Nauda literatūrā

pēc
Domraksta temata atspoguļošanai izmantoti trīs latviešu autoru daiļdarbi, pievēršot uzmanību naudas varas izpausmēm. To var izmantot kā publisko runu. Darbam pievienotas tēzes.

A. Grīna,A. Čaka un K. Skalbes biogrāfija

pēc
Aleksandrs Grīns 1895. gada 15. augustā Biržu pagasta „Ziedos” Annas un Jēkaba Grīnu ģimenē piedzima dvīņu puikas — Jēkabs un Mārtiņš. Mārtiņš nodzīvo tikai gadu, tāpēc Jēkaba bērnība ir samērā vientuļa. Ir vecākais brālis Jānis, bet, tā kā gadu starpība ir diezgan liela — pieci gadi, Jēkabs, kas vēlāk kļūst pazīstams kā rakstnieks Aleksandrs Grīns, aug kā vientuļnieks. Viņa labākie draugi ir grāmatas. Burtus iemācīja māte, kas ir samērā zinoša valodās, un drīz vien mazais Jēkabs lasa „Skolas maizi”, Bībeli, tad seko Puškina un Ļermontova darbi. Starp citu, Jēkabam no šiem vislabāk patika Ļermontova darbi. Jaunības gados Grīna elki ir O. Vailds un E. Po, kuru ietekme vēlāk ir jūtama viņa romānos. Deviņu gadu vecumā par Jēkaba pirmo skolu kļūst Muižgales pamatskola, kurā viņš mācās trīs gadus. Pēc sekmīgi izturētiem pārbaudījumiem seko mācības Jēkabpils tirdzniecības skolā. Jēkabs ir ar gaišu galvu, bet viņam nepatika dažu skolotāju izvirzītās prasības, kas saistītas ar iekšējās kārtības un uzvedības normu ievērošanu. Radās konflikts, kura rezultāts bija pārsteigums gan Jēkabam, gan viņa vecākiem — 1910. gadā jaunekli no skolas izslēdz. Grīnu ģimene nolemj, ka Jēkabam jādodas uz Rūjienu, kur dzīvo un par mājskolotāju strādā vecākais brālis Jānis, lai izglītību varētu turpināt Rūjienas proģimnāzijā. Pēc gada ... Read more...

Eseja par Liliju Dzeni

pēc
To, ka L. Dzenei ir būtiski arī ētikas un morāles jautājumi, var saskatīt gan viņas monogrāfijās par aktieriem, gan rezenzijās. Teātrim ir jābūt kā šķīstītavai, kas kopj garu un dvēseli. Iespējams, tāpēc ka tā aktiera dzīves daļa, kas saistīta ar ikdienu, attiecībām ar kolēģiem, ģimeni, neiekļaujas “pareizajos rāmjos”, paliek gandrīz nepieminēta.

Čaks (2)

pēc
Šī tēma man ir tuva tādēļ, ka es pats esmu Rīgas, pilsētas bērns, un viss, kas šeit notiek, nav man vienaldzīgs. Tā kā kursa darbs man ir jāraksta latviešu literatūrā, tad, kas likumsakarīgi, jāraksta ir par Aleksandru Čaku, bet lai šim darbam būtu, kāda atšķirība no citiem darbiem par A.Čaku, es nolēmu savā darbā iesaistīt jaunākās paaudzes dzejnieku darbus un domas par pilsētu un A.Čaku. Starp viņiem nav tādu, kas rakstītu tikai par pilsētu(Rīgu). Jāatzīst, ka man liels šoks bija uzzināt, ka Gatis Krūmiņš nesen ir miris, jo uz viņa domām par pilsētu es un A.Čaku es biju ļoti cerējis. Es esmu iecerējis vairāk izmantot savā darbā jauno dzejnieku domas, ja vien viņi būs atsaucīgi un piekritīs sarunām ar mani, bet ja nē, tad izmantošu tikai viņu dzejas materiālus. Mani uzdevumi šajā darbā ir šādi : 1. A. Čaka Rīga – mana Rīga. 2. A.Čaka reālā Rīga. Jauno dzejnieku abstraktā pilsēta. 3. Rīga mūsdienu dzejniekiem un, kas mūsdienu dzejniekiem ir A. Čaks. Mans mērķis ir parādīt A. Čaka Rīgu, lūkojoties uz to manām acīm. Parādīt A. Čaka pilsētu ar visu tajā reāli esošo. Mūsdienu dzejnieku abstrakto skatījumu uz to. Uzzināt, kas mūsdienās cilvēkam – dzejniekam ir Rīga vai pilsēta vispār. ... Read more...

Šarls Bodlērs

pēc
Simbolisma iezīmes Šarla Bodlēra dzejoļu krājumā “Ļaunuma puķes” Ikdienā mēs katrs lietojam daudz dažādu zīmju un simbolu. Mēs tos izrunājam vai parādam, bieži pat nepadomājot par tā jēgu dziļāk. Daudzi simboli ir kļuvuši paši par sevi saprotami, piemēram, sirds ir mīlestības simbols, balts balodis simbolizē mieru, saule – gaismu, siltumu un uguni. Ar sevišķi spēcīgi izteiktu simbolisku nozīmi ir krāsas – parasti tās apzīmē noteiktas idejas, priekšstatus. Savukārt apzināti simbolus izmanto rakstnieki un dzejnieki. Nereti nākas uzmanīgi analizēt un pētīt daiļdarbus, lai šos simbolus atklātu. Lai gan oficiāli simbolika datējas ar 19. gadsimtu, man šķiet, ka jau antīkās literatūras rakstniekiem bija zināmas zīmes un simboli, kas ietvēra sevī vairāk informācijas nekā tiešo vārda vai lietas nozīmi. Simbolisms kā galveno uzdevumu sev izvirza pašu mākslu – galvenais nav saturs vai sižets, bet skaņas, vārdu spēles, daļēji apslēptas domas, mājieni, nojausmas. “Lai kur viņš iet – uz rietumiem vai rītiem, Vai tropu karstumā vai saulē bālganā, Vai Jēzum kalpodams vai Afroditei, Kā ubags nokvēpis vai Krēza zelta klāts,…” Pirmajā brīdī simbolistu darbi reizēm liekas neizprotami bezjēdzīgi, tāpēc ir jāmācās tiem dzīvot līdz, jācenšas iekļūt autora domās. Lai tā īsti varētu baudīt simbolisma dzeju, tā būtu jālasa oriģinālvalodā, jo ir ļoti grūti saglabāt ... Read more...