LATVIJAS REPUBLIKĀ NOTIKUŠĀ 1934.GADA 15.MAIJA APVĒRSUMA JURIDISKS RAKSTUROJUMS

“Tā būs demokrātiska taisnīga valsts, kura nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai,” nobeidzot savu runu, svinīgi pasludināja jaunieceltais Latvijas Republikas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas aktā Latviešu operas namā (tag. Nacionālajā teātrī) 1918.gada 18.novembī. Šī Kārļa Ulmaņa runa izpelnījās jūsmīgus aplausus.

Vēsturnieki un politiķi ļoti pretrunīgi skaidro 1934.gada maija notikumus Latvijā. Kārlis Ulmanis ļoti labi apzinājās tiesiskas valsts pamatprincipus, taču viņš pats nespēja un nevēlējās atbalstīt šo paša deklarēto principu 1934.gada 15.maijā, kad izšķīrās par demokrātijas likvidēšanu.

Līdz 15.maija valsts apvērsumam Latvijā pastāvēja demokrātiska valsts pārvaldes iekārta. Tā bija parlamentāra republika, kas balstījās uz demokrātisku 1922.gada 15.februārī pieņemto Satversmi. Tā stājās spēkā 1922.gada 7.novembrī 12. dienā.

Šī darba mērķis ir noskaidrot, vai Kārlis Ulmanis bija tiesīgs pārņemt varu valstī savās rokās 1934.gada naktī no 15.uz 16.maiju un kas varēja viņam draudēt par veikto valsts apvērsumu.

Jebkurš apvērsums ir pastāvošās valsts pārvaldes iekārtas vai pārvaldes gāšanas fakts. Saskaņā ar definīcju – apvērsums ir politiskās varas pāreja no viena politskā spēka (šķiras, sociālā slāņa, politiskā grupējuma vai partijas) rokām cita politiska spēka rokās.

Valsts apvērsuma juridiskie pamati un pirmssākumi ir meklējami Latvijas ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, kas vienlaicīgi bija arī Zemnieku savienības vadītājs, iesniegtajos Satversmes grozījumos Saeimai 1933.gada 3.novembrī.

Grozījumi skāra valstij un demokrātijai ļoti nozīmīgus Satversmes pantus. Pavisam K.Ulmanis bija paredzējis grozīt 19 valsts pamatlikuma pantus, 15 no kuriem attiecās tieši uz Valsts prezidentu. Nozīmīgākie no tiem bija:

– 5.pants. Saeima sastāv no 50 tautas priekšstāvjiem.
– 35.pants. Valsts prezidentu ievēl tauta uz 5 gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās.
– 39.pants. Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu ilgāk kā 10 gadus no vietas.

Izdarot grozījumus 5.pantā K.Ulmanis būtu panācis likumdošanas varas – Saeimas skaitliskā sastāva samazināšanu par 50 %, respektīvi uz pusi, līdz ar to ierbežojot citu politisko partiju un savu idejisko pretinieku pārstāvniecību Saeimā. Valsts prezidenta pilnvaru pagarināšanu uz 5. gadiem (35.pants) būtu kā juridiskais garants viņa ilgākai valdīšanai valstī.

LATVIEŠU DARBĪBA UN LIKTEŅI PADOMJU SAVIENĪBĀ

Mēs toreiz maz par viņiem interesējāmies. Šad tad tika izmests kāds vārds, ka “pēc Pasaules kara un revolūcijas Krievijā palika…”, un dzīve ritēja tālāk. Kādreiz avīzēs parādījās ziņas, ka, robežu pārejot, noķerts kāds komunistu aģents, ka apmaiņas kārta uz Padomiju izsūtīts kāds apcietināts komūnists un Latvijā no turienes atgriezies kāds vairāk vai mazāk pazīstams tautietis. Mūsu laikraksti publicēja vienu otru rakstu par latviešiem Krievijā, un Vilberts Krasnais neatkarības pēdējos gados sarakstīja darbu “Latviešu kolonijas” (Rīgā, 1938). K. Merts (Lapiņš) publicēja vairākus romānus un pamfletus par latviešu lieliniekiem un latviešu dēkām Krievijas revolūcijas mutuļos. Virsnieki Kārlis Goppers, Sergejs Staprans un Indriķis Reinbergs laida klajā atmiņas par savu pretlieliniecisko darbību tai pašā laikmetā. Tomēr, man šķiet, plašākās lasītāju aprindās šie darbi neizplatījās. Es pats jaunos gados biju cītīgs lasītājs, bet — kauns atzīties — ar minētajiem autoriem galvenokārt iepazinos tikai trimdas laikā.