ES un NATO

Ar ko nodarbojas Eiropas Savienība? Romas Līguma autori noteica šādu uzdevumu Eiropas Ekonomikas kopienai: „veidojot kopēju tirgu un pakāpeniski tuvinot dalībvalstu ekonomikas politikas, visā Kopienā veicināt saskaņotu saimnieciskās darbības attīstību, pastāvīgu un līdzsvarotu izaugsmi, lielāku stabilitāti, straujāku dzīves līmeņa paaugstināšanos un ciešākas attiecības starp dalībvalstīm”. Šie mērķi lielā mērā ir sasniegti, pateicoties personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvai apritei, kā arī ES politikai nodrošināt godīgu konkurenci uzņēmumu starpā un aizsargāt patērētāju intereses. Vienotā tirgus izveide noslēdzās 1993. gadā, un 2002. gadā apgrozībā laida eiro. Taču, lai nodrošinātu minētās priekšrocības visās Eiropas tautsaimniecības nozarēs un visos Eiropas reģionos, bija nepieciešama strukturāla politika, ko realizētu un finansētu ES. Eiropas politiskie vadītāji visai drīz saprata, ka Eiropas solidaritāte nav iedomājama bez pasākumiem ekonomiskās un teritoriālās saliedētības jeb kohēzijas nostiprināšanai. Citiem vārdiem sakot, bija jāsamazina plaisa starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem reģioniem. Tādēļ bija jāievieš reģionāla un sociāla politika, un ar katru ES paplašināšanās vilni šādas politikas kļuva arvien svarīgākas. Reģionālā politika ES reģionālās politikas būtība ir maksājumi no ES budžeta mazāk attīstītiem reģioniem un trūcīgākajiem iedzīvotājiem. No 2000. gada līdz 2006. gadam kopējā piešķirtā summa ir 213 miljardi eiro. Maksājumi tiek izmantoti, lai sekmētu attīstību atpalikušajos reģionos, lai pārveidotu kādreizējos rūpniecības apgabalus, lai palīdzētu jauniešiem un ilgstošajiem bezdarbniekiem atrast darbu, lai modernizētu lauksaimniecību un palīdzētu mazāk attīstītajiem lauku apgabaliem. Naudu izmaksā, izmantojot speciālos fondus – Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF), Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (ZVFI) un Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondu (ELVGF, kas ir plaši pazīstams ar akronīmu FEOGA franču valodā). Šie maksājumi sekmē privātā sektora, valsts un reģionālās investīcijas. Lai novirzītu maksājumus uz tām jomām, kur tie radīs vislielāko rezultātu, ES izvirzīja sev trīs prioritāros mērķus: * Mērķis Nr. 1 ir sekmēt to reģionu attīstību, kur iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju (t.i. gada laikā saražoto galaproduktu kopsumma vērtības izteiksmē, dalīta ar iedzīvotāju skaitu) ir mazāks par 75% no vidējā ES rādītāja. Šāda palīdzība sastāda 135 miljardus eiro jeb divas trešdaļas no visas summas, kas atvēlēta reģionālajai politikai no 2000. līdz 2006. gadam. Paredzēts, ka tā tiks izmantota aptuveni 50 reģionos nolūkā radīt nepieciešamās infrastruktūras, nodrošināt labāku apmācību vietējiem iedzīvotājiem un sekmēt investīcijas vietējos uzņēmumos. * Mērķis Nr. 2 ir palīdzēt citiem grūtībās nonākušajiem reģioniem. Tie var būt apgabali, kuros notiek ekonomikas restrukturizācija, nīkuļojoši lauku apgabali, krīzē nonākušas kopienas, kurās cilvēki pārtiek no zvejniecības, vai pilsētas teritorijas, kurās ir nopietnas problēmas. * Mērķis Nr. 3 ir apkarot bezdarbu, modernizējot mācību sistēmas un palīdzot izveidot darba vietas. Lapas augša Sieviete atslej kapnes pret zvaigzniLai sasniegtu šos mērķus ir izveidotas speciālas programmas, tādas kā Interreg, kas veicina pārrobežu un starpreģionu sadarbību, un Urban, kas sekmē ilgtspējīgu attīstību krīzē nonākušajās pilsētās un pilsētas teritorijās. Papildus minētajiem struktūrfondiem pastāv Kohēzijas fonds. Šo fondu izmanto, lai finansētu transporta infrastruktūras un vides projektus ES valstīs, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 90% no ES vidējā rādītāja. Šādas Eiropas Savienības finansētas struktūrshēmas palīdzēja ES valstīm savstarpēji tuvināt savu tautsaimniecību attīstības līmeni. Šī tautsaimniecību attīstības līmeņa tuvināšana jeb ekonomikas konverģence radusies ES valdību darbības rezultātā, nolūkā izpildīt prasības, kas nepieciešamas ekonomiskās un monetārās savienības ieviešanai. Struktūrpolitikas attiecināšana uz jaunajām dalībvalstīm Eiropas Savienības paplašināšana par vēl 10 jaunām dalībvalstīm ir izaicinājums ekonomikas un sociālajai kohēzijai, jo attīstības līmenis dažos jauno valstu reģionos krietni atpaliek no pārējo ES valstu līmeņa. Līdz ar paplašināšanos Eiropa faktiski kļuvusi daudzveidīgāka, un ir vajadzīgi turpmāki pasākumi nozaru un reģionu attīstības regulēšanai. Vesela virkne instrumentu tika izveidoti, lai palīdzētu kandidātvalstīm. Pirmkārt, Phare programma, kas sniedz palīdzību Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. No 2000. līdz 2006. gadam minētās valstis būs saņēmušas pirmspievienošanās palīdzību 10,9 miljardu eiro apmērā. Otrkārt, ISPA (Pirmspievienošanās struktūrpolitikas instruments), kas paredzēts vides un transporta projektiem, ar kopējo budžetu 7,2 miljardi eiro. Treškārt, Sapard (lauksaimniecības un lauku attīstības finansēšanas instruments) ar 3,6 miljardu eiro budžetu. Tagad, kad attiecīgās valstis ir pievienojušās ES, pirmspievienošanās palīdzību šajās valstīs aizvietojušas struktūrfondu programmas un Kohēzijas fonda projekti. Lapas augša Sociālā dimensija ES sociālās politikas mērķis ir novērst acīmredzamas nevienlīdzības izpausmes Eiropas sabiedrībā. Lai sekmētu darba vietu izveidi un veicinātu strādājošo profesionālo un ģeogrāfisko mobilitāti, 1961. gadā izveidoja Eiropas Sociālo fondu (ESF). ESF budžets 2000.-2006. gadā bija 60 miljardi eiro. Finanšu palīdzība nav vienīgais veids, kādā ES cenšas uzlabot sociālos apstākļus Eiropā. Palīdzība pati par sevi neatrisinās visas problēmas, ko izraisa ekonomikas lejupslīde vai dažu reģionu atpalicība. Sociālu attīstību pirmām kārtām veicina ekonomikas izaugsme un stiprina politiski pasākumi valstu un ES līmenī. Sociālu attīstību veicina arī tiesību akti, kas garantē visiem ES iedzīvotājiem pamattiesību kopumu. Pamattiesības daļēji ir iekļautas Līgumos, piemēram, vīriešu un sieviešu tiesības uz vienādu atalgojumu par vienādu darbu. Citas tiesības ir iekļautas direktīvās par nodarbināto aizsardzību (drošība un veselības aizsardzība darbā) un obligātajos drošības standartos. Māstrihtas Eiropadome 1991. gada decembrī pieņēma Sociālo hartu, ar kuru ievieš Kopienas Hartu par strādājošo sociālajām pamattiesībām, nosakot visu ES strādājošo tiesības: tiesības uz brīvu pārvietošanos, taisnīgu samaksu, darba apstākļu uzlabošanu, sociālo aizsardzību, tiesības dibināt apvienības un slēgt koplīgumus, tiesības uz arodmācībām, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, tiesības uz informēšanu, uzklausīšanu un līdzdalību, veselības aizsardzību un drošību darbā, kā arī bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un invalīdu tiesības uz aizsardzību. 1997. gadā Amsterdamā šī Harta kļuva par neatņemamu līguma sastāvdaļu, un tādēļ tā ir piemērojama visās dalībvalstīs. Lapas augša Nodarbinātības politika 20. gadsimta pēdējā desmitgadē ES iedzīvotāji arvien uzstājīgāk vērsās pie savu valstu valdībām, mudinot tās aktīvāk sekmēt jaunu darba vietu izveidi. Kā eiropiešus varēja pārliecināt par Eiropas integrācijas priekšrocībām un nākotni, ja vairāk kā 10% no ES darbaspēka (līdz 1997. gadam) bija bezdarbnieki? Tādēļ Amsterdamas līgumā iekļāva jaunu nodaļu par nodarbinātību, padarot darba vietu izveidi par vienu no ES ekonomikas politikas prioritātēm. 1997. gada 20. un 21. novembrī, Eiropadomei tiekoties Luksemburgā, 15 dalībvalstu vadītāji vienojās par koordinētu stratēģiju, lai paaugstinātu savu valstu politiku efektīvitāti. Šīs stratēģijas uzdevumi bija uzlabot arodmācības, palīdzēt dibināt jaunus uzņēmumus un uzlabot „sociālo dialogu”, t.i. attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem. Stratēģijā bija iekļautas vadlīnijas nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai. Dalībvalstis un ES iestādes regulāri izvērtē panākto vadlīniju īstenošanā, izmantojot kopīgi saskaņotu novērtējuma procedūru. Tiekoties Lisabonā 2000. gada martā, Eiropadome nostiprināja un paplašināja Luksemburgas stratēģiju, kura turpmāk kļuva pazīstama ar nosaukumu „Lisabonas stratēģija”. Tās jaunais mērķis bija desmit gadu laikā panākt, lai ES kļūtu par „konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas ir spējīga uz pastāvīgu ekonomisko kāpumu, labākām darba vietām un ciešāku sociālo saliedētību” (skat. 8. nodaļu „Ceļā uz zināšanu sabiedrību”). Lapas augša Kopējo politiku finansēšana 1999. gada martā Eiropadome, tiekoties Berlīnē, vienojās par kopējo ES budžeta apjomu laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam. Šo vienošanos nosauca „Programma 2000”, un tās mērķis bija nodrošināt Eiropas Savienībai pietiekamus līdzekļus, lai īstenotu tās politikas un sagatavotos paplašināšanās kārtai. Minētā programma bija vērsta arī uz stingrāku ES izdevumu kontroli, apliecinot Eiropas nodokļu maksātājiem, ka ES līdzekļu izmantošana būs pienācīga un efektīva. ES pašu līdzekļi, ko galvenokārt veido tās ieņēmumi no PVN un dalībvalstu iemaksām, pamatojoties uz to nacionālo kopproduktu (NKP), nedrīkst pārsniegt 1,27% no Eiropas Savienības NKP laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam. Šādas budžeta vadlīnijas dos iespēju segt paplašināšanās izmaksas līdz 2006. gada beigām, neapšaubot šobrīd īstenotās solidaritātes politikas un nemazinot Eiropas Savienības iespēju veikt jaunus pasākumus. ES kopējais budžets 2003. gadā bija mazāks par 100 miljardiem eiro – krietni mazāks par Berlīnē noteiktajām maksimālajām robežām. Lapas augša Kopējās lauksaimniecības politikas reforma Tiekoties Berlīnē un runājot par „Programmas 2000” pasākumiem, Eiropadome nolēma veikt kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu, lai samazinātu izmaksas un palielinātu Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju. KLP mērķi, kas ir izklāstīti Romas Līgumā, lielā mērā jau ir sasniegti: lauksaimniekiem ir nodrošināts pietiekami augsts dzīves līmenis, tirgi ir stabilizēti, patērētājiem ir nodrošināta lauksaimniecības produktu pieejamība tirgū par samērīgām cenām, struktūras ir modernizētas. Arī citi laika gaitā pieņemtie principi ir īstenoti. Patērētājiem ir garantēta piegādes drošība, lauksaimniecības produktu cenas ir stabilas, un tās neietekmē svārstības pasaules tirgū. Taču KLP ir savu panākumu upuris. Līdz ar lauksaimniecības metožu modernizāciju un konkurences pieaugumu Eiropas lauksaimniecības nozarē arvien vairāk cilvēku atstāja laukus, un lauksaimniecības nozarē nodarbināto īpatsvars ES darbaspēkā no 20% samazinājās līdz mazāk kā 5%. Ražošana pieauga ātrāk kā patēriņš, un ES budžetam bija jāsedz lielās pārprodukcijas izlietojuma izmaksas. Bez tam, ražošana tika subsidēta, izmantojot šim nolūkam ievērojamu ES gada budžeta daļu. Lauksaimniecības subsīdijas KLP ietvaros 2002. gadā sasniedza 45,4 miljardus eiro, kas ir 40% no visa Eiropas Savienības budžeta. Šī politika bija jāmaina, tādēļ „Programma 2000” mainīja KLP mērķus un metodes. Galvenais mērķis tagad bija mudināt lauksaimniekus ražot augstas kvalitātes produktus tādos daudzumos, kas vairāk atbilst pieprasījuma apjomiem, un pakāpeniski atteikties no intensīvās zemkopības metodēm, kas atstāj negatīvu iespaidu uz vidi. Palīdzība lauksaimniekiem vairs nebūtu saistīta ar viņu saražoto produktu daudzumu. Minētā reforma sāk dod rezultātus: ražošana ir iegrožota. Eiropas Savienība ir viens no pasaules vadošajiem lauksaimniecības produktu eksportētājiem un importētājiem. Lauksaimniekus mudina lietot ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes, kas pasargā vidi un saglabā lauku apgabalus. Lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir jauni uzdevumi: nodrošināt zināmu ekonomisku aktivitāti katrā lauku teritorijā un uzturēt Eiropas ainavu daudzveidību. Šī daudzveidība un dzīve saskaņā ar dabu, pietāte pret „lauku dzīves veidu” ir svarīga Eiropas identitātei. Eiropas Komisija, kas ir atbildīga par KLP vadību, uzskata, ka lauksaimnieku un patērētāju interesēm būtu jāsaplūst vēl vairāk. Patērētājiem ir tiesības uz augstas kvalitātes pārtiku, kas pilnībā atbilst veselības aizsardzības prasībām. Tieši neveiksmīgas ES pārtikas drošības un dzīvnieku veselības politikas dēļ 1990. gadu un 2000. gadu sākumā visā Eiropā uzliesmoja mutes un nagu sērga, kā arī „govju trakumsērga” jeb govju sūkļveida encefalopātija. Lai novērstu slimības izplatību, bija jāievieš pārdošanas un tirdzniecības embargo. 2002. gadā Komisija ierosināja turpmākas reformas, kas ļautu Eiropai ietekmēt noteikumu veidošanu Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Komisija vēlas, lai vislielākā prioritāte būtu pārtikas kvalitāte, piesardzības princips un dzīvnieku labturība. Līdzīgā veidā Eiropas Savienība ir sākusi reformas zivsaimniecības politikā. Galvenais mērķis ir samazināt jaudas pārpalikumu zvejas flotēs, saglabāt zivju krājumus un nodrošināt finanšu palīdzību cilvēkiem, kas atstāj zvejniecības nozari. Lapas augša Ilgtspējīga attīstība ES politikas sākotnēji tika vērstas uz vienotā tirgus atbalstu, taču pakāpeniski tās aptvēra daudzus citus ikdienas dzīves aspektus un problēmas, kas jārisina Eiropas sabiedrībai: vides aizsardzība, veselības aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība, konkurence un drošums transporta nozarē, izglītība un kultūras iespējas. Lai efektīvi atrisinātu problēmas, kas sniedzas pāri valstu robežām, ir vajadzīgi saskaņoti starpvalstu pasākumi. Lielāko daļu pārrobežu problēmu nav iespējams atrisināt bez likumdošanas ES līmenī un finansējuma, kādu spēj sniegt vienīgi ES. Lai ievērotu iedzīvotāju vajadzības, ar Amsterdamas līgumu Eiropas Savienībai piešķīra daudz plašākas pilnvaras un atbildību tādās jomās kā veselības aizsardzība un patērētāju tiesību aizsardzība. Vides aizsardzība ir visspilgtākais piemērs Eiropas Savienības iestāžu un sabiedrības viedokļa mijiedarbībai. Cilvēki šodien apzinās, ka piesārņojumam nav robežu, ka dabas mantojums ir jāaizsargā un ka ikvienam ir tiesības uz drošiem un veselīgiem produktiem un dzīves apstākļiem. Tādēļ Eiropas Savienībai bija jāpieņem pasākumi daudzos ļoti konkrētajos jautājumos: viseiropas standarti gaisa piesārņojuma jomā, ozona slāņa aizsardzība, samazinot hlorfluorogļūdeņražu emisijas, notekūdeņu attīrīšanas uzlabošana un atkritumu apsaimniekošanas uzlabošana kopumā, ķīmisku vielu lietojuma kontrole un uzraudzība, transportlīdzekļu trokšņu līmeņa samazināšana, u.c. Vides aizsardzība nenozīmē vienīgi stingrāku likumu pieņemšanu. Eiropas Savienība ir finansējusi vides projektus un sniegusi finanšu palīdzību, lai palīdzētu uzņēmumiem izpildīt Eiropas tiesību aktu prasības vides jomā. 2002. gada augustā Johanesburgā notika Apvienoto Nāciju rīkotā Pasaules augstākā līmeņa sanāksme par ilgtspējīgu attīstību. Lai sagatavotos sanāksmei, Eiropadome tikās Barselonā 2002. gada martā. Tā izvirzīja ES skaidru prioritāti: padarīt savu ilgtspējīgās attīstības politiku par piemēru, kam varētu sekot visa pasaule. Politikā jāparedz dabas resursu saglabāšana un ilgtspējīga to pārvalde, starptautiska vides pārvaldes sistēma, pasākumi, lai uzlabotu Eiropas tehnoloģijas un sadarbību ar jaunattīstības valstīm šādu tehnoloģiju izmantošanā. Eiropadome Barselonā nosprauda mērķi palielināt attīstības palīdzību līdz 0,7% no NKP. Tomēr vēl jāatrisina vairāki jautājumi. Kā sekmēt ekonomikas izaugsmi, kas ir tik svarīga jaunattīstības valstīm, neapdraudot vidi? Kā pārvaldīt ūdens resursus? Kā panākt to, ka tiek izmantoti neizsīkstoši enerģijas avoti? Kā paglābt Āfriku no bada un slimībām? Lai pēc iespējas efektīvāk atrisinātu šīs problēmas, arī šajās jomās saskaņoti pasākumi ES līmenī būtu labāki par atsevišķu Eiropas valstu pasākumiem. Lapas augša Tehnoloģiju attīstība Eiropas Savienības dibinātāji pilnīgi pareizi saprata, ka Eiropas labklājība nākotnē būs atkarīga no tās spējas saglabāt savas pasaules līdera pozīcijas tehnoloģijās. Viņi redzēja priekšrocības, ko var gūt, apvienojot Eiropas pētniecību. Tā 1958. gadā līdz ar EEK viņi izveidoja Euratom – Eiropas Atomenerģijas kopienu. Tās mērķis bija nodrošināt dalībvalstīm iespēju kopīgi izmantot kodolenerģiju nemilitāriem nolūkiem. Tās kopīgais pētniecības centrs, ko veido deviņi pētniecības institūti, izvietots piecās vietās: Beļģija, Vācija, Itālija, Nīderlande un Spānija. Tomēr zinātnes un tehnoloģijas jauninājumu procesa tempiem kļūstot straujākiem, Eiropas pētniecībai vajadzēja kļūt daudzveidīgākai, apvienojot iespējami dažāda profila zinātnes un pētniecības darbiniekus. ES bija jārod jauni risinājumi sava darba finansēšanai un jauni rūpnieciska izmantojuma veidi saviem atklājumiem. Kopīgā pētniecība ES līmenī ir paredzēta tam, lai papildinātu valsts pētniecības programmas. Tā koncentrējas uz projektiem, kas apvieno daudzas laboratorijas dažādās ES valstīs. Tā atbalsta fundamentālus pētījumus tādās jomās kā vadāma kodolsintēze, potenciāli neizsmeļams enerģijas avots 21. gadsimtā (JET – Joint European Torus). Tā sekmē pētniecību un tehnoloģisko attīstību tādās nozīmīgās rūpniecības nozarēs kā elektronika un datori, kam ir stipra konkurence ārpus Eiropas. 2002. gada jūnijā ES pieņēma savu sesto Pētniecības un tehnoloģiju attīstības (PTA) pamatprogrammu, kas aptver laika posmu no 2002. gada līdz 2006. gadam. Ar budžetu 17,5 miljardi eiro, šī programma finansē veselu virkni projektu, kuri apvieno tūkstošiem pētnieku, kas nāk no visas ES. Tā paredzēta arī tam, lai stimulētu PTA atsevišķās dalībvalstīs un palielinātu summu, ko valstis atvēl šai programmai, no 1,9% līdz 3% no to IKP. Tās prioritātes ir arī zinātnes par dzīvību (ģenētika un biotehnoloģijas), nopietnu slimību ārstēšana, nanotehnoloģijas, aeronautika un kosmosa pētniecība, ilgtspējīgas energosistēmas, globālas vides izmaiņas un ekosistēma.