Rīgas Svētā Jāņa baznīca

Rīgas Svētā Jāņa baznīca Kurš gan no Rīgas dievnamiem var lepoties ar pilsētas dibinātāja – bīskapa Alberta mūra pils pamatiem zem savām sienām? To spēj tikai Rīgas Sv.Jāņa baznīca, kura ieņem nozīmīgu vietu 1201.gadā dibinātās pilsētas telpā starp Skārņu, Jāņa un Kalēju ielām. Šo vietu vēl nozīmīgāku darīja atrašanās starp Rīdzenes upi un pirmā Rīgas … Read more Rīgas Svētā Jāņa baznīca

Vīzija par tēmu – Kādu es vēlos redzēt Latviju 2030. gadā?

Vīzija par tēmu – Kādu es vēlos redzēt Latviju 2030. gadā?

Ozolciema efekts

Ir 2030. gads… Latvija, protams, ir kļuvusi daudz turīgāka un modernāka nekā pirms 20 gadiem, taču ne tas ir ievērības cienīgs fakts, jo tāpat kā Latvija ir attīstījušās arī visas pārējās Eiropas Savienības valstis. Tomēr Latvijai ir kaut kas, ar ko lepoties un izcelties starp pārējām valstīm… Tās ir pirmās ilgtspējīga dzīvesveida apdzīvojamās vietas, kuras pierāda valsts apņemšanos reāli rīkoties, lai sasniegtu ambiciozo mērķi ar nosaukumu “EkoLatvija” – valsts, kuras iedzīvotāji dzīvo ilgtspējīgi…

Kā jau visiem zināms, ap 2010. gadu Latvijā bija radītas neskaitāmas vīzijas, rīcības plāni, projekti un vadlīnijas, ar mērķi sasniegt ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Sabiedrība atbalstīja daudzsološās idejas, taču problēma, kā jau parasti bija tā, ka reālas pārmaiņas notika ļoti lēni. Lai gan valsts atbalstīja un pat dažkārt līdzfinansēja ilgtspējīgus projektus, tomēr vairums cilvēku un uzņēmumu nespēja iztēloties savu dzīvi citādāku – zaļāku – un tāpēc arī skaistās idejas parasti palika tikai uz papīriem… Taču tad vienā saulainā dienā kādam tālredzīgam valsts ierēdnim radās ideja par projektu, kurš pierādītu ilgtspējīga dzīvesveida priekšrocības…

Projekta ietvaros tika izvēlēta kāda attāla un depresīva Latvijas lauku mazpilsēta. Tikko kā nokusa pavasara sniegi, pilsētiņas tuvumā sākās plaši izpētes darbi – pa tuvākajiem mežiem un pļavām ik dienu rosījās kāds ducis ģeologu, biologu un citu “-logu”, pamatīgi sabiedējot tos nedaudzos tūkstošus pilsētnieku, kas vēl nebija devušies prom uz metropoli Rīgu vai iespējām bagāto Īriju. Vecākie ļaudis sāka baumot, ka, redz, pamestajā karabāzē, kas atradās dažu kilometru attālumā, notikusi kāda šausminoša vides katastrofa un pilsētiņa nu drīz izmiršot pavisam… Taču pašvaldība centās iedzīvotājus nomierināt un drīz vien nāca klajā ar oficiālu paziņojumu, ka tiek rīkota publiskā apspriešana ilgtspējīga dzīvesveida ciematam “Ozolciems”. Saprotams, ka laucinieki neko daudz no ilgtspējības nesaprata un izteica savas pieticīgās vēlmes, nemaz necerot uz to piepildījumu – piemēram, lai pilsētā tiktu radītas jaunas darba vietas, kāda izklaides vieta jauniešiem un šaurās ieliņas kļūtu sakoptākas.

Pēc gadu ilgas izpētes vecās karabāzes pļavās sākās būvdarbi – tika veidots jauns asfaltēts ceļš, būvētas ēkas, rakts dīķis, ierīkotas komunikācijas un pat liktas sliedes. Sākumā izskatījās, ka top plaša rūpnīca, nevis ciemats, kas izsauca vietējo protestus, taču, patiesībā tika veidota ciemata sirds – Ozolciema sabiedriskais centrs. Pazemē tika izbūvēta pazemes autostāvvieta, izmantojot karabāzes konstrukcijas, taču virs tās ierīkota parkveidīga atpūtas vieta. Parka centrā atradās strūklaka un lielais pulkstenis, pie kura ciematniekiem norunāt tikšanās, bet parkam apkārt izvietotas vienotā senlaicīgā stilā ieturētas ēkas – medpunkts, veikali un citas celtnes -, kuru jumtos saulē zaigoja modernie saules bateriju stikli. Lielākās no ēkām bija skola ar kultūras un sporta centru, kā arī ofisu māja, kuras telpas tika aprīkotas ar vismodernākajām tehnoloģijām. Nedaudz nostāk no centra – teritorijas augstākajā vietā – uzstādīja vēja elektrostaciju. Tā vareni slējās virs koku galotnēm un ik dienu čakli gādāja par ciematnieku labsajūtu. Pieci gadi, kuru laikā pilnībā tika pabeigts gan ciemata centrs, gan uzbūvētas aptuveni 150 pasīvās ģimenes mājas ap to, paskrēja nemanot.

Ciemata izveide bija nodarījusi minimālu kaitējumu videi, pateicoties pārdomātajai plānošanai, kas balstījās uz detalizētajiem vides izpētes datiem. Būvniecība gan izmaksāja ļoti dārgi, jo tika izmantotas saules baterijas, īpaši kvalitatīvi būvmateriāli un citas ilgtspējīgās nestandarta tehnoloģijas (pasīvās mājas, kas aprīkotas ar zemes siltumsūkņiem), taču nauda netika žēlota šim projektam, jo visbūtiskākais bija nodrošināt labu dzīvi ikvienam cilvēkam ciematā un ārpus tā gan tagadnē, gan nākotnē. Turklāt bija aprēķināta milzīgo investīciju atmaksāšanās dažu gadu laikā uz ietaupītās enerģijas rēķina.

Tai pašā laikā pilsētā parādījās reklāma, kas aicināja pieteikties potenciālos ciemata iedzīvotājus. Gribētāji bija kādi simts turīgākie pilsētnieki, jo ikviens nojauta, ka ciematā dzīve būs komfortabla un moderna. Tomēr pirmo atlases kārtu izturēja tikai viens no viņiem – viņš ar ģimeni jau šobrīd nodarbojās ar bioloģisko lauksaimniecību un ikdienā centās dzīvot saskaņā ar vidi. Izturējis arī citus kritērijus un intervijās apliecinājis savu gatavību mainīt dzīvesveidu, viņš kopā ar savu sievu varēja uzsākt ekoloģiskā dzīvesveida apmācības kursus, kurus noslēdza grandiozs eksāmens. Pēc tam atlasi izturējušie veiksminieki no visas Latvijas varēja noslēgt ilgtermiņa līgumus par dalību valsts pirmajā ilgtspējīgā dzīvesveida pilotprojektā.

Ar atlases palīdzību ciematā tika radīta tāda sabiedrība, kas kopumā atbilst vidējiem Latvijas statistiskajiem rādītājiem veselības, izglītības, turības un citos jautājumos, lai atvieglotu pētījumu rezultātu salīdzināšanu. Tā kā projekts bija eksperimentāls, ciematu un tā iedzīvotājus turpmākajos divdesmit gados uzraudzīs vesela brigāde speciālistu, lai analizētu šāda dzīvesveida ietekmi uz vidi, sabiedrību un ekonomiku. Protams, atrašanās zem pētnieku lupas un ciemata īpašais statuss ciematniekiem sagādāja nelielas neērtības, bet tas tika stingri atrunāts līgumos. Papildus tam līgumos tika iekļauti arī citi ierobežojumi, piemēram, alkohola un smēķēšanas aizliegums, minerālmēslu un ģenētiski modificēto organismu izmantošanas aizliegums, īpaši noteikumi automašīnu un sadzīves preču izmantošanā un tā bez gala…

Ozolciema iedzīvotāji jau pirmo divu gadu laikā iemācījās būt draudzīgi videi – pedantiski šķirot atkritumus, gudri iekopt pārtiku ražojošu dārzu ap māju, izvēlēties tikai veselīgas un drošas sadzīves preces, kā arī taupīt elektrību. Degvielas taupīšana izrādījās viegls uzdevums, jo darba vietas vairumam cilvēku tika nodrošinātas ciemata centrā, kur varēja mierīgi aiziet ar kājām vai aizbraukt ar velosipēdu pa veloceliņu. Arī vairākiem Rīgā strādājošajiem bija iespējams veikt darbu interneta on-line režīmā, nepametot ofisu, kas bija iekārtots vai nu mājās, vai ciemata biroju ēkā, kur labi apmaksātu darbu bija atradis arī ne viens vien vietējais mazpilsētnieks. Taču nokļūšana uz biznesa darīšanām Rīgā bija ērta un ātra pateicoties modernajai tramvaja līnijai, kas savienoja ciemata centru ar mazpilsētu, no kuras tālāk varēja braukt ar starppilsētu autobusu vai vilcienu.

Uz sastrēgumos pavadīto stundu ekonomijas rēķina vairums iedzīvotāju izvēlējās pievērsties radošākām nodarbēm savā brīvajā laikā un piestrādāja ciemata sirdī izvietotajās amatnieku darbnīcās, kuru izstrādājumus bija ļoti iecienījuši ekotūristi. Tūristu skaitam pastāvīgi pieaugot, drīz vien tika nolemts ierīkot plašu autostāvvietu tuvējā pilsētā, no kuras tālāk viņiem būtu jāizmanto tramvajs. Problēmas sagādāja arī pārāk ziņkārīgie viesi, kuri allaž kāroja aplūkot zaļumos slīgstošās ekomājas, tādējādi iztramdot tur mītošās ģimenes. Problēmas risināšanai Ozolciema pašpārvalde nolēma slēgt privātmāju zonu tūristiem, ieviešot īpašu caurlaižu sistēmu. Taču, lai ozolciemnieki nenonāktu pilnīgā izolācijā, jaunā sistēma tika pielāgota tā, lai netraucētu radinieku un draugu ciemošanos.

Pašpārvaldi veidoja pārstāvji no ikvienas ģimenes, un Ozolciemam nozīmīgie lēmumi tika pieņemti ar balsošanas palīdzību. Tā kā ne katrs varēja ierasties uz iknedēļas sēdēm, tad pārvaldes sistēmā liela loma bija “e-Ozolciemam” – interneta lapai, kur varēja gan apspriesties, gan balsot par lēmumiem. Pašpārvalde darbojās saskaņā ar bargajiem projekta noteikumiem, taču notika arī negaidīti pavērsieni… Tā vienreiz iedzīvotāji secināja, ka ilgtspējībai pieklātos gādāt arī par tiem cilvēkiem, kuriem dzīvē nav īpaši paveicies. Tā rezultātā projekta vadītājiem nācās piekāpties ciematnieku iniciatīvai un izbūvēt 3 papildus ēkas ciematā. Divas pēc īpaša konkursa tika nodotas bijušo bērnunamu audzēkņiem jaunas dzīves uzsākšanai, bet trešo atvēlēja Camphill kustībai, kura sabiedrībā integrē cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Veloceliņu ik rītu piepildīja arī dažāda vecuma skolēni un studenti, kuri ar skrituļdēļiem un skrituļslidām devās uz centru. Ciemata skolā mācījās bērni un studenti arī no tuvējās pilsētas, turklāt studentiem bija nodrošināta īpaša iespēja mācīties attālināti dažās lielākajās Latvijas augstskolās. Vienīgie īpatņi, kas lietainajās un aukstajās dienās uz centru devās ar auto, bija strādājošie vecāki, kuri savus mazos lolojumus atstāja skolai blakus esošajā bērnudārzā, tomēr arī viņi izmantoja mūsdienīgās hibrīdmašīnas, nevis vecmodīgos degvielas rijējus.

Par plaukstošu biznesu ciematā bija kļuvuši semināri un kursi par vides atjaunošanas, ekoloģijas, alternatīvās enerģijas un citām zaļajām tēmām, kuras iecienījuši ekotūristi. Viesu zinātkāres remdēšanai bija ierīkotas arī speciālas demonstrāciju ēkas, kur izmantotas jaunākās videi draudzīgās tehnoloģijas – patiesībā viesu nams, kur mitinājās atbraucēji, bija viena no tām. Te atradās gan boulings, gan baseins, gan deju zāle, kur vakaros sanāca gan jauni, gan veci. Tiem tūristiem, kuri ieradās ciematā bez cēlajiem izglītošanās mērķiem un alka vienīgi izbaudīt ekoloģiski tīro vidi, nācās iziet vienas dienas ekspress-kursus, lai prastu zaļi atpūsties nekaitējot dabai. Viņi visbiežāk devās pārgājienos, izbraukumos ar riteņiem, slēpoja pa ciemata plašajām pļavām vai skrēja krosu pa speciālajām takām teiksmainajā ozolu mežā.

Daudzveidīgie kultūras pasākumi pulcināja visas tuvākās apkārtnes iedzīvotājus. Skolas aktu zālē, ofisu centra konferenču zālē vai arī brīvdabas estrādē pie lielā dīķa bieži notika deju svētki, koncerti un sporta dienas. Karstajās vasaras dienās dīķis pulcēja daudzus atpūtniekus, jo labiekārtotajā pludmalē varēja gan iznomāt ūdensvelosipēdus, gan droši peldēties. Diemžēl ziemas bija kļuvušas tik siltas, ka nepārklāja dīķi ar slidošanai pietiekošu ledu, tāpēc slidotava tika ierīkota skolas sporta laukuma teritorijā.

Tā kā iedzīvotāju veselība un drošība bija viena no projekta prioritātēm, ciemata centrā bija medpunkts ar aptieku, turklāt ģimenes ārsts bija pieejams jebkurā diennakts laikā, tāpat kā bezmaksas psihologs, kuram bija jārūpējas par ikviena iedzīvotāja garīgo labsajūtu. Pilnai drošībai ciematā bija arī savs ugunsdzēsības-glābšanas dienests, kas uzraudzīja gan bērnus pludmalē, gan pārgalvīgos sportistus, gan it kā nekaitīgos Jāņu ugunskurus, kuri tomēr apdraudēja dārgās ekomājas un tuvējos mežus. Tā kā ciemats bija plaši apstādīts ar kokiem, tad visbiežāk tieši rudens vētras gādāja par šī dienesta darbu. Taču drošības dienests gādāja par privātās zonas aizsardzību no tūristiem un kārtību dažādu pasākumu laikā.

2030. gadā bija pieejami pirmie ilgtspējīgā pētījuma rezultāti… Ciematā tika konstatēts daudz labāks iedzīvotāju demogrāfiskais un veselības stāvoklis nekā vidēji Latvijā: daudziem bija izzudušas hroniskās kaites un pat alerģijas! Racionālā un sportiskā dzīvesveida ietekmē cilvēki mazāk skatījās TV, taču daudz vairāk laika veltīja savai pilnveidei un vaļaspriekiem. Pieaudzis bija ne tikai iedzīvotāju optimisma līmenis, ticība Latvijas valdībai, patriotisms un citi psiholoģiskie faktori, bet arī ienākumu un izglītības līmenis. Pat tie iedzīvotāji, kas sen jau pabeiguši vidusskolu un augstskolu, vēlējās papildināt savas zināšanas dabaszinībās, vēsturē vai svešvalodās, kā arī iegūt prasmes kokapstrādē, gleznošanā un dejošanā, ko visu piedāvāja vietējās skolas daudzveidīgie kursi visa vecuma iedzīvotājiem. Tā kā Ozolciemā nebija iespējams darboties lieliem ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem, daudzi dibināja savus mazos ģimenes uzņēmumus, kas ražoja bioloģiski tīru pārtiku vai ekoloģiskas sadzīves preces, kā arī piedāvāja daudzveidīgus pakalpojumus ciematniekiem un daudzajiem tūristiem. Tā rezultātā bija stipri audzis iedzīvotāju vidusslānis.

Projekta pētījumi apstiprināja, ka ilgtspējīgu dzīvesveidu ir iespējams panākt, saglabājot augstu komforta līmeni un nekaitējot dabai un tās resursiem. Tādējādi tika samazināta ikviena ozolciemnieka pēda (ekoloģiskā pēda, protams), kas bija aptuveni 1,5 ha uz cilvēku, lai gan apdzīvotības līmenis bija divreiz lielāks nekā vidēji Latvijā. Šajā gadījumā tika arī labiekārtota pamestā un bīstamā militārā teritorija, kas turklāt pozitīvi ietekmēja tuvējās pilsētas ekonomiku un iedzīvotāju dzīves līmeni.

Noplukusī mazpilsēta nebija kļuvusi lielāka, taču sakoptāka un zaļāka gan… Atsaucoties uz daudzo ekotūristu vēlmēm, bija ierīkoti jauni parki, transportu nodrošināja modernie tramvaji un vecie grausti pārbūvēti par ilgtspējīgu ēku paraugiem. Tur bija ierīkotas viesnīcas, jauni veikali, kafejnīcas un pat kinoteātris, kur tūristi guva atslodzi no visur valdošās eko-mānijas. Taču par viesu labsajūtu gādāja labi atalgotie pilsētnieki. Tagad atdzimusī pilsēta pulcināja atpakaļ pa pasauli izklīdušos iedzīvotājus…

Pavisam nemanot bija pagājuši divdesmit gadi kopš līgumu slēgšanas, līdz ar to termiņš bija beidzies, un nu ikviens varēja pamest projektu bez līgumsoda sekām, tomēr iedzīvotāji bija iemīlējuši Ozolciemu, kur nodrošināti ideāli dzīves apstākļi mūsdienīgām ģimenēm. Cilvēki bija pieraduši pie jaunā dzīvesveida un nespēja iedomāties atgriešanos pilsētas apstākļos. Turklāt daudzi šeit bija sākuši veidot ģimenes un ikviens apzinājās, ka viņu bērniem šeit ir nodrošināta vispilnvērtīgākā attīstība un plašākās iespējas, tāpēc lielākā daļa izvēlējās palikt uz dzīvi ciematā, piekrītot daļēji atmaksāt infrastruktūrā ieguldītos līdzekļus. Arī Ozolciema pašpārvalde tika nodota pilnīgā iedzīvotāju pārziņā, un nu ikviens jutās kā pilnīgs savas veiksmīgās dzīves noteicējs.

Tā kā projekts bija sekmīgs, tad Latvijas valdība nolēma izstrādāt īpašu valsts programmu, kas radītu līdzīgas apdzīvotas vietas visā Latvijas teritorijā. Un tādējādi Latvija laika gaitā kļuva par pirmo ekovalsti Eiropā…

Zaļā izglītība – jaunās latviešu paaudzes fundaments

Darba nosaukums:

Zaļā izglītība – jaunās latviešu paaudzes fundaments.

Tēma:

Kā izglītības sistēma var palīdzēt veidot laimīgu

latviešu tautu un skaistu Latviju?

Kā un kāpēc manī radās šī ideja?

Esmu dzimusi un augusi Latvijā, šeit man ir ģimene un mājas, un, kaut arī nākotnē esmu nolēmusi daudz ceļot, palikt domāju tieši šeit, un tas arī ir iemesls, kādēļ man Latvija un norises tajā ir ļoti aktuālas, jo no tām, gribot negribot, ietekmējos. Domāju, ka būtiskākais, kam, runājot par Latviju, ir vērts pievērt uzmanību, ir latviešu tautas laimes rādītāji – pēc pētījumu datiem vidējais laimes līmenis Latvijā ir ļoti zems, tikai 5,54 balles no 10! Šis jautājums, domājams, ir sāpīgs, jo cilvēki veido tautu, tauta – valsti un mēs cits no cita ietekmējamies, arī es, protams. Un, ja valstī risinās kādas problēmas, būtībā ikviens indivīds par to ir atbildīgs (Bet ne vainīgs. Latviešiem par daudz ir ierasts vainot.) Tas manī izraisīja ilgas pārdomas ar sevi – ko darīt, lai iespējami efektīvāk un sekmīgāk visu verstu par labu? Un ideja radās. Tā balstās uz spriedumiem, ka 1) nepieciešamības gadījumā kaut ko risināt vai uzlabot, pirmkārt, ir jāvēršas pie tautas vai vismaz nozīmīgas tās daļas, 2) cilvēki cits citu pastāvīgi ietekmē: vecāki – bērnus, tauta – tautiešus un valstsvīrus, draugi – draugus, un mēs šīs zināšanas un paradumus nododam mantojumā nākamajām paaudzēm neatkarīgi no to kvalitātes un pareizības, 3) visnozīmīgākais cilvēka attīstības periods ir 0 līdz 7 gadi, un ļoti nozīmīgi ir arī pusaudža gadi, veidojoties personībai, 4) paši esam savas laimes kalēji, bet daudzi to vēl nezina, 5) visvieglāk veidojami ir jauni cilvēki, īpaši bērni, un, ņemot vērā, ka viņi radīs mūsu nākotni, tajos ir būtisks pamats ieguldīt, 6) tikai dzīvojot saskaņā ar dabu, cilvēks sevi saglabās nākotnei, un zaļa dzīvošana ir vienīgais ilgtspējīgais risinājums, un 7) kā minējis Rainis, „Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

Pati ideja. Mans risinājums sabiedrības attīstībai ir šāds: pilnīgi jauna veida mācību iestāžu – zaļi domājošu diennakts bērnudārzu un internātskolu – izveide Latvijā ar mācību veidu, kas krasi atšķiras no mums ierastā. Šīs mācību iestādes vismaz sākotnēji sastādītu tikai pāris procentus no kopējā mācību iestāžu skaita, jo tas tomēr būtu jauninājums. Šajās skolās (un bērnudārzos) tāpēc ietu bērni, kam to ir izlēmuši vecāki (ieinteresēto vajadzētu būt daudz), un sākotnēji tas, protams, viss tiktu pastiprināti pētīts un vērots, jo, kā jau jauninājums, tas būtu arī eksperiments, kura ideja vēl nav paspējusi iesakņoties, tādējādi izraisot diskusijas sabiedrībā un kļūstot jo īpaši aprūpējama.

Valsts + Z/s. Pašas mācību iestādes atradīsies prom no pilsētām, pie dabas, klusumā un mierā. Ļoti īpaša, tikai šīm skolām raksturīga iezīme ir tāda, ka tās būs saistītas ar bioloģiskajām zemnieku saimniecībām (tajā atspoguļosies efektīva sadarbība valsts : Z/s). Šajās saimniecībās atradīsies milzīgs lauks ar dārzeņu kultūrām, augļu kokiem, iespējams, tiks audzēta arī labība, precīzāk, tur tiks izaudzēts viss, kas nepieciešams skolām, lai bērni un personāls varētu paēst un labi iztikt un tiktu gandrīz pilnībā apgādāts ar savām pašu veltēm. Šajās saimniecībās būs arī kūtis ar ne-bīstamiem, neliela izmēra lopiņiem: kazām, kas dos ļoti veselīgus, nealerģiskus piena produktus, vistām (olas), kaķiem, suņiem u.tml.

Bērnu darbi. Bērni (bērnudārzu un jaunāko klašu audzēkņi) šajās saimniecībās varēs pēc patikas piepalīdzēt un attīstīt sevī mīlestību un cieņu pret dabu un dzīvo radību, pretī saņemot atzinību un sava darba augļus. Bet vecāko klašu skolēni jau par attiecīgu samaksu brīvprātīgi šajās saimniecībās varēs nopietni doties palīgā – uzkopt, barot un vadāt lopiņus, ravēt, laistīt, stādīt, vākt ražu, skaldīt malku u.c. labus darbiņus (maks. 4h/dienā), kas netieši mācīs atbildību par veicamo darbu un cieņu pret citu paveikto, kā arī naudas vērtības izpratni. Saņemot par to samaksu, jaunieši varēs piepalīdzēt arī iekštelpās un virtuvē, veikt dažādus uzkopšanas darbus un palīdzēt pieskatīt mazos.

Ēdiens. Bērni skolās ēdīs tikai veselīgu, bioloģiski turpat audzētu pārtiku, un tāpēc tie būs enerģijas, labu domu pilni un veseli kā rutki. Bērniem būs uztura speciālistu, pavāru un pašu bērnu kopīgi sastādīta ēdienkarte, kas balstīta uz vienkāršiem, tīriem, bioloģiskiem produktiem. Ēdienkarte pamatā būs veģetāra (bērni nevēlēsies, ka tiek nogalēti lopiņi, turklāt, pēc plašiem veiktiem pētījumiem, gaļa tomēr skaitās kaitīga un bez tās var gana labi iztikt). Bērni pavāru uzraudzībā palīdzēs ēst gatavošanā, tā apgūstot prasmes darbam virtuvē un gūstot iespēju vēlāk dodies par samaksu piestrādāt kā pavāra palīgiem turpat skolā. Ja nu gadīsies ēdiens, kas kādam bērnam negaršo vai tas to nevēlēsies ēst, tiks gādāts par alternatīvu ēdiena porciju, lai bērns nepaliktu izsalcis vai, vēl jo trakāk, netiktu par savu neēšanu strostēts.

Gaisotne. Šajās mācību iestādēs tiks nodrošināta iespējami mājīga un neformāla atmosfēra, savstarpēja uzticēšanās, draudzīgums no pedagogu un apkārtējo puses, kā arī labi, estētiski dzīves apstākļi. Skolā būs tikai daži TV, arī datoru nebūs daudz un tos pārsvarā izmantos mācībām (atkarības šādā vidē parasti nemēdz rasties). Bieži vien skolās tiks rīkoti dažādi jauki pasākumi, spēļu vakari un fonā bieži vien skanēs laba mūzika, arī ikdienā. Bet no bērniem būs, protams, arī savas prasības, īpaši skolā. Rezultāts šādai videi ir tāds – ja viss laimīgai dzīvošanai ir nodrošināts, pamat-morāle ielikta un mīlestības pietiek, arī mācīties gribas ar visspēcīgāko atdevi, jo tad problēmas un depresīvas domas vairs nenomāc prātu.

Bērniem, tas īpaši attiecas uz bērnudārzu audzēkņiem, būs ērts, dabiska materiāla formas tērps – visiem valkājams vienāds ikdienas apģērbs. Vecākiem būs daļa no tā jāfinansē, bet tas noteikti ir daudz lētāk nekā pašiem šo apģērbu iegādāties, un vienmēr pastāvēs iespēja uz dažādiem atvieglojumiem vecākiem ar finansiālām problēmām. Apavus, dažādus velkamus niekus un virsdrēbes vecākiem būs jāiegādājas pašiem, bet finansiālu problēmu gadījumā varētu vienoties par palīdzību, vai arī apģērbu bērnam sagādātu kāda labdarības organizācija. Tas nodrošinātu vienlīdzību bērnu starpā un izslēgtu jebkura veida zīmēšanos, vai, tieši pretēji, mazvērtības/neiederības sajūtu.

Atjaunojamie resursi, vides tīrība. Zaļie bērnudārzi un skolas tiks apkurināti ar atjaunojamu kurināmo – vai nu parastu malku (ko skolēni palīdzētu skaldīt) vai šķeldu, salmiem u.c. alternatīviem apkures veidiem. Tā mēs dotu citiem labu piemēru un vairotu Latvijas enerģētisko neatkarību. Skolā pastāvēs arī atkritumu šķirošanas sistēma. Bērni to praktizēs jau no paša sākuma, kas šādu sistēmu liks tiem uzskatīt par pašsaprotamu un normālu parādību vēlāk ikdienas dzīvē.

Izglītība. Bērni tiks izglītoti ne tikai valsts norādītajos mācību priekšmetos, bet arī praktiskās un sadzīviskās jomās (tas īpaši attiecas uz bērnudārziem), ka arī ar savstarpējām attiecībām saistītās jomās, kas faktiski ir jāskaidro mājās, ģimenē, bet, kā liecina prakse, ļoti bieži tiek iemācītas pavirši vai pat nemaz, tā topošajiem lielajiem cilvēkiem radot lērumu ar problēmām un šķēršļiem turpmākajai dzīvei. Bērni visu mācīsies gan tiešā veidā (parastā mācību viela un pedagogu stāstītais), gan netiešā – vērojot cilvēkus, to rīcību un savstarpējās attiecības, dabu un vidi ap sevi un atmosfēru skolā. Kā jau minēju, šīs būs ne tikai parastās, bet arī dzīves skolas, tikai atšķirībā no vēsturiskajām praksēm šeit filozofija būs – viss ir atrisināms mierīgā un pozitīvā ceļā, ar bērniem visu var sarunāt. (Piebilde: tā nav tukša runa, tas viss jau ir zinātniski un praktiski pierādīts un pamatots.) Bērniem mācības pasniegs draudzīgi skolotāji, kas to darīs ar mīlestību un aizrautību, iekārdinot bērnus mācīties arvien vairāk un radot tiem iespaidu par mācībām kā par ļoti aizraujošu un patīkamu nodarbi.

Ja mēs vēlamies padarīt latviešus radošākus, ir jāattīsta to labā smadzeņu puslode (ne tikai kreisā, kā tas ir ierasts). Tāpēc šais skolās bērniem būs vairāk mākslas, literatūrās un mūzikas stundu, kur tiem būs iespēja izpausties visradošākajos veidos. Šo priekšmetu pasniegšanā būs pāris atkāpes no ierastā, mazāk vēsturiskās, apnikušās un iesūbējušās klasikas, mācības padarot saistošākas. Turklāt ļoti būtiski – bērniem būs jārada pašiem, bez jebkādām iepriekš dotām skicēm un rakstiem, jo tā tiek bērnos būtiski attīstīta radošā domāšana un domas lidojums, kam, pēc pētnieku teiktā, ir milzīgas potences un perspektīvas, jo tieši radošums un inovācijas tiek uzskatītas par galveno ekonomisko dzinējspēku nākotnē, jo tad izdomai kopā ar zināšanām būs ļoti būtiska loma. Stiprs uzsvars tiks likts arī uz bērnu domāšanas un radošuma attīstību: tiem būs kopīgi jārisina dažādas problēmas/uzdevumi, jārod risinājumi uz situācijām, pašiem jāveido un jāattīsta sava doma. Bērnus mācīs meklēt un strādāt ar informāciju un to pielietot praksē, kam arī ir milzīga loma, realizējot savas idejas. Tieši šīs lietas ir būtiskākās, kas cilvēkam jāiemācās skolā, taču tas pašreiz netiek veikts gana produktīvi un esošās metodes sen jau ir novecojušas. Pedagogi, cik iespējams, strādās ar katru bērnu individuāli un centīsies nodrošināt iespējami interesantāku, radošāku un jēgpilnāku mācību vielas apguvi. Šo mācību iestāžu galvenais uzdevums būs produktīva jauniešu sagatavošana lielajai dzīvei un skaidras perspektīvas radīšana par vēlamo darbu, talantiem un interesēm nākotnē, lai cilvēks sevi spētu realizēt, cik labi vien iespējams, un būtu apmierināts ar dzīvi. Piebildīšu, ka laimīgi cilvēki tādus dara arī apkārtējos.

Sports: Skolās (tas, protams, attiecas arī uz bērnudārziem) būtiska nozīme būs fiziskajām aktivitātēm – dažādām sporta spēlēm un veidiem, kā arī dejām un tām nodarbēm, kas bērniem patiks. Tā bērni augs gan veselāki un možāki, kā arī sevi labāk spēs izteikt, piem., dejojot. Vēlreiz minu, ka uzspiests skolās nekas netiks – ja būs vēlme ko panākt no bērniem, tad ar tiem mierīgā veidā aprunāsies un ar pamatojumiem visu labi izskaidros, īpaši rēķinoties ar bērna viedokli – tā tiks veicināta bērnu uzticība personālam – lielajai ģimenei – ,turklāt bērniem zemapziņā šāds konfliktu risināšanas veids saglabāsies kā vienīgais pieņemamais.

Darbinieki: Darbs šādās mācību iestādēs tiks uzskatīts par ļoti nopietnu, prestižu lietu (iespēja tiks konkursa veidā izreklamēta), kas tiks uzskatīts par ļoti labu ierakstu CV, veidojot karjeru (jauniešiem), un par interesantas pieredzes un prakses iespēju (ikvienam), un kurš katrs te strādāt tikt nevarēs. Par skolotājiem tiks izraudzīti iespējami daudzveidīgāku vecumu, nacionalitāšu un profesiju pārstāvji, lai vairotu bērnos iespaidu un pasaules uzskatu/viedokļu dažādību, kā arī veidotu interesantu, atvērtu un brīvu vidi skolās. Daudziem no darbiniekiem tas būs tikai periodisks darbs, lai būtu iespējami vairāk svaigu iespaidu un domāšanas veidu dažādības ienākšana skolās/bērnudārzos. Galvenais uzsvars tiks likts uz jauniem cilvēkiem – studentiem, EBD(Eiropas brīvprātīgais darbs) jauniešiem, NVO pārstāvjiem, dažādām savdabīgām personībām – , bet tāpat tiks aicināti arī veca gadu gājuma cilvēki – mīļi un gudri onkuļi un tantītes – ,kas atmosfēru skolās padarītu tikai daudz vieglāku, uztverošāku, mazinot aizspriedumus pret veciem cilvēkiem un dodot iespēju tiem iesaistīties darbā. Ļoti tiks gaidīti vīrieši, lai neveidotos kārtējā situācija, kad Latvijā ir gandrīz tikai skolotājas un audzinātājas-sievietes, kas varētu bērnos radīt nepareizu pasaules izpratni. Īpaši aicināti tiks arī pāri, piem., divi vecīši, kas abi rādītu bērniem kā rosīties pa dobēm un gādāt zāli kazām, vai jauniešu pāris, kas mazajiem pastāstītu ko jaunu, parādītu spēles un iemācītu, piem., rokdarbus. Tas netiešā veidā atspoguļotu laimīgu attiecību modeli. Piebilstams, ka jauni skolotāji un tie, kam šis nav pamata darbs, to veic daudz interesantāk, radošāk un līdz ar to arī kvalitatīvāk nekā parastie, profesionālie skolotāji, kam nereti darbs jau sen ir vairs tikai kā iztikas līdzeklis. Tāpēc kā bērnu, tā jauniešu-pasniedzēju labā ir pat ļoti ieteicama šāda veida darbaspēka piesaiste skolām.

Jebkuram skolotājam pirms stāšanās amatā būs jāiziet īpašs kurss speciālistu vadībā, lai mācīšanas sistēma nenovirzītos no vēlamās un paredzētās (jo šeit netiks mācīts kā parastās skolās). Darbinieki saņems konkurētspējīgu atalgojumu, un tas arī piesaistīs arvien spēcīgākus un talantīgākus kadrus izglītības sistēmai, veicinot tās attīstību. Šiem pasniedzējiem skolās/bērnudārzos būs bezmaksas dzīvošana un ēšana. Darba apstākļi būs ļoti patīkami. Jāņem vērā, ka audzinātājiem un mazo bērnu skolotājiem ar bērniem sava noņemšanās būs visas dienas, ieskaitot nakts, garumā, tāpēc darbs būs atbildīgs, un atdevei jābūt. Pedagogu galvenais uzdevums būs ar mīlestību un aizrautību veikt savu darāmo un pasniegt bērniem mācību vielu, iekārdinot tos mācīties arvien vairāk un radot tiem iespaidu par mācībām kā par ļoti aizraujošu un patīkamu nodarbi.

Sistēma. Paredzētā bērnudārzu un skolu sistēma, lai būtu sasniedzams vēlamais mērķis, ir tāda, ka bērnam obligāti sākumā ir jāiet zaļajā bērnudārzā , jau no pirmās grupiņas, un, pabeidzis bērnudārzu, tas tālāk var iestāties zaļajā skolā. Nepieciešamība šādai sistēmai ir kārtības un labas organizācijas nodrošināšana jaunajā mācību sistēmā. Tā kā tā vēl ir pavisam svaiga un nepārbaudīta, ir pat ļoti vēlami izvairīties no plāna novirzēm, lai to būtu iespējams objektīvi izvērtēt. Bērni tiks izglītoti pēc īpaša apmācību veida, īpašā mikroklimatā un apstākļos. Šie bērni, uzsākuši mācības skolā zinās, pirmkārt, daudz vairāk nekā tie, kas šai bērnudārzā nebūs gājuši, turklāt jaunie bērni, paši nezinot, būs paņēmuši līdzi gan sliktu, nekulturālu uzvedību, gan arī tāda veida domāšanu, kas vārētu negatīvi ietekmēt vēl nenobriedušos citu bērnu prātus, apgrūtinot jau tā noslogoto pedagogu darbu un plāna mērķtiecīgu norisi. Tā nav nekāda cietuma sistēma, tas ir tikai paredzēts, kā jau minēju, lai nerastos nevēlami blakus efekti, kas kritizēt-kārajiem vēlāk dotu iespēju plaši izpausties.

Vieta un telpas. Nākotnē ir paredzams ievērojams skolēnu skaita kritums. Ņemot vērā arī pastāvošo urbanizāciju, bērnu virzīšanu uz pilsētu skolām, kā arī nelielo bērnu skaitu lauku skolās, ir skaidrs, ka pieaugs nerentablo un tukšo lauku skolu skaits. Turpretī, tā kā šīs (zaļās) būs internātskolas un bērnudārzi, kur vacāki bērnus neizņems ik pēcpusdienu, turklāt tās paredzētas dibināšanai lauku apvidos, dabas tuvumā, ļoti optimāls risinājums būtu tās izveidot bijušo parasto, tagad tukšo, lauku skolu vietā – tā atkristu jaunu būvju nepieciešamība (tās būtu tikai jāiekārto), kā arī neziņa, ko iesākt ar vecajām.

Ģimene. Šīs mācību iestādes bērni uzskatīs par savām otrajām mājām (vai pat pirmajām), jo tās būs kā dzīves skoliņas. Bērni pārsvarā dzīvos prom no vecākiem un tos satiks tikai brīvdienās, bet, kaut arī daudzi šai jautājumā smagi oponēs, ka tas izklausās absurdi un varētu liegt bērnam būt laimīgam un apgūt pilnvērtīgu ģimenes modeli, es varu tikai teikt, ka parastās ģimenēs valdošais modelis nebūt nav tuvs ideālajam. Daudzās no tām pastāv tādas mūsdienu likstas kā darboholisms, šķīrušies vai konfliktējoši un stresaini vecāki, nabadzība un uzmanības trūkums. Turklāt Latvijā neiztrūkst ģimeņu (un tādu diemžēl ir daudz), kurās valda alkoholisms, apspiešana un vardarbība, milzīga nabadzība un nepiemēroti sadzīves apstākļi. Visi iepriekšminētie aspekti izraisa bērnu novirzīšanos no vēlamā ceļa un nemīlētības apziņu. Tās ģimenes, kuras uzskata, ka tajās viss rit ideāli un ka laika un uzmanības, ko veltīt bērnam, vecākiem ir atliku likām, šīs skolas par savu atvašu izglītības iestādēm, protams, varēs neizraudzīties. Vēl vairāk – šādu skolu sākotnēji būs maz, un arī ieinteresēto vecāku skaits būs pietiekami liels, lai skolu popularizēšanā daudz darba un līdzekļu nebūtu jāiegulda. Mācības šādās iestādēs, varu derēt, tiks uzskatītas par prestižu lietu, un, pēc novērojumiem spriežot, vecāki Latvijā vēlas savu bērnu redzēt prestižā skolā. Un vēl kāds fakts jāmin – pašreiz Latvijā rindā uz bērnudārziem gaida ap 20 000 bērnu, un liela daļa vecāku būs ļoti laimīgi par šādu bērnudārzu izveidi, turklāt vēl kādu! Un šajos bērnudārzos būs jāmaksā tikpat, cik citos bērnudārzos (sākumā gan, raugoties uz pieprasījuma lielumu un valsts iespējām – vairāk).

Valsts, sabiedrības un vecāku ieguvumi. Tam, ka bērni lielākoties dzīvos un uzturēsies šajās mācību iestādēs, prom no vecākiem, ir liels daudzums pozitīvu aspektu, priecējošu pašiem vecākiem un sabiedrībai. Bērns iegūs kvalitatīvu, ļoti plaša spektra izglītību, ne tikai to, ko māca parastās skolās, bet arī sadzīviskas zināšanas, piem., tajā, kā apieties ar naudu (par to tiks stāstīts), ēst gatavošanā, lauku darbos, attiecību jomā un citur. Jaunais cilvēks īpaši apmācītu pedagogu pavadībā taps par ļoti vērtīgu, tolerantu sabiedrības pārstāvi, kam ir iemācīta cieņa pret visu apkārt esošo un rūpes un atbildība pret ģimeni. Bērns uzturēsies ļoti labos apstākļos, labestīgā vidē, piekops laimīgu un zaļu, veselīgu un fiziski aktīvu dzīvesveidu, būs aprūpēts un pabarots, neēdīs čipsus un bulciņas (tas tikai īpašos gadījumos un mājās), līdz ar to arī izskatīsies labi, par ko vecākiem, protams, būs prieks. Varu pieminēt, ka bērni izaugs atšķirīgi no vecākiem, jo maz uzturēsies to sabiedrībā, bet ir pilnīgi droši, ka tas ir tikai vēlami – bērns kļūs par to, par ko tam ir vislielākā vēlme un talants būt ( nevis tiks piespiests darboties kādā noteiktā jomā, kas it kā tam ir vēlamāka) līdz ar to kļūstot par vēl vienu laimīgu, gudru un pašapzinīgu sabiedrības locekli. Šeit tiks izaudzināti bērni, kam piemitīs savs viedoklis un brīvs domu lidojums. Vēl viens pluss ir tāds, ka mācības šādās skolās neierobežos vecāku finansiālās iespējas, līdz ar to tiem būs pilnīga izvēles brīvība, kā arī daudz lielāks gribētāju skaits iesaistīties. Starp citu, ne jau visi vecāki ir ļoti laimīgi par nepieciešamību visu laiku domāt par mazajiem, šīs skolas būs brīnišķīga iespēja vecākiem atkal dzīvot tikai savu dzīvi, lieki nesatraucoties par bērnu drošību un izaugsmi, ļoti iespējams, daudzi vecāki šai gadījumā lems par labu jaunu bērnu radīšanai, kas līdz šim tiem būtu bijis šķērslis karjeras izaugsmē. Latvijā nākotnē tā varētu palielināties bērnu dzimstība, laimes koeficients, zaļa dzīvesveida piekritēju skaits un izglītības līmenis, kas nodrošinātu visu tālākminēto – kapitāla daudzuma pieaugumu (ko radītu gudri un radoši cilvēki), vides tīrību, atkritumu šķirošanas un alternatīvo resursu pielietojuma popularizēšanos, tūrisma pieaugumu (tīra ,skaista vide, bioloģiskā pārtika), kā arī būtisku ievērību no citu valstu vidus par mūsu izglītības sistēmu un bioloģiskā dzīvesveida attīstību. Jā, es uzskatu, ka Latvijai tā ir viena no vispotenciālākajām jomām, kurā sevi parādīt, ņemot vērā, ka bioloģiska dzīvesveida popularitāte pasaulē, īpaši attīstītajās zemēs, neatgriezeniski kāpj un ka mūsu vide un daba ir gana labā stāvoklī, lai to veikli sāktu realizēt. Un izglītībai vienmēr bijusi liela nozīme. Kā minējuši pasaulē ļoti ievērojami pētnieki–doktori, ir pienācis jauns laikmets, un, ja vien cilvēks sevi laikus nepielāgos jaunam domāšanas veidam un dzīvei saskaņā ar dabu, tas ir lemts bojāejai – mēs nevaram dzīvot vairs tik vieglprātīgi, kā tas bijis līdz šim. Mums ir iespēja citus apsteigt un pārsteigt, rīkoties ātrāk un drosmīgāk.

Pāris pēdējie vārdi.

Šis Latvijai ir ļoti būtisks laiks, jo jāpieņem nozīmīgi lēmumi, kas skars tās virzību visai tālā nākotnē, un neviens jau nevēlas pieļaut kļūdas. Bet labāk tomēr ir nedaudz noriskēt un vairāk atļauties, tā paverot sev iespējas ieraudzīt un sasniegt virsotnes, nekā, baidoties no nezināmā, turpināt staigāt ierasto ceļu, tikai atdarinot attīstītās zemes – mēs tā nekad nesasniegsim šo valstu līmeni, tikai vilksimies nopakaļ, atkārtojot tās pašas kļūdas. Latvija ir neliela zeme, un vienīgā iespēja izcelties ir izdarot ko neparastu, negaidītu, citiem un pašiem sev par pārsteigumu un tādējādi izvirzoties. Bikli sekotāji nekad nav iemantojuši cieņu, turpretī no kļūdām, ja vien tādas rodas, var mācīties, un tā jau ir virzība. Nezinu nevienu no mūsdienu lielākajiem veiksminiekiem, kas savā ceļā nebūti izgājuši cauri milzīgiem šķēršļiem, ellei un ugunij. Domājams, tieši tāpēc viņi ir tie, kas ir. Zaļa dzīvesveida aktīva izvēršana un šādu zaļu mācību iestāžu izveide Latvijā varētu tikt uzskatīts par visai drosmīgu lēmumu, tomēr labāk reiz kā pieklājas izlemt, ieguldīt un paveikt, lai vēlāk pašiem būtu prieks. Latvijai jau sen ir laiks paspīdēt savās un citu acis, varbūt ar pavisam negaidītām lietām un lēmumiem.

Novēlu Latvijai iemantot ievērību, sasniegt izvirzītos mērķus un kāpt tikai uz augšu, un man ir pat ļoti liela pārliecība, ka tas tā arī būs.

Kultūra kā simbolisku formu kopums

Tiek apspriestas trīs tēzes:
1.TĒZE
Bieži runājot par kultūru tiek runāts daudz par un ap to, bet netiek pateikts nekas skaidrs un konkrēts. Kā atpazīt, kur beidzas kultūra un sākas kas cits? Kas ir šis cits?
2.TĒZE
Varbūt tas, kas mums, latviešiem, šķiet pavisam nepieņemams ir kultūras sastāvdaļa kādai citai tautai? Kāpēc dažādām tautām kultūras atšķiras?
3.TĒZE
Domājot par kultūru un tās nozīmi, man rodas daudzi jautājumi. Kāpēc kultūra ir nepieciešama un cik daudz tā nozīmē 21. gadsimtā, tehnoloģiju laikmetā? Vai kultūra ierobežo? Sarežģī dzīvi , vai arī padara to vieglāku?

Rīga Livonijas kara laikā

Rīga Livonijas kara laikā (1558. – 1583. g.) Rīgas tālāko politisko likteni izšķirīgi ietekmēja Livonijas karš. Visām valstīm, kas piedalījās karā (Lietuva un Polija, Zviedrija un Krievija) un iesaistījās cīņā par kundzību Baltijas jūrā, Rīga, neapšaubāmi, bija visvairāk kārotais kumoss. Militāri politiskos cīņas apsvērumus allaž noteica tirdznieciskās intereses. Krievu Livonijas politikā nozīmīgākais motīvs nebija ne … Read more Rīga Livonijas kara laikā