nauda senatnē

Naudas vēsture vienlaikus ir arī pilsētu un valstu vēsture. Pateicoties tam, ka Rīgā bijušas dažādas varas, kas bieži mainījās, apgrozībā nonāca daudzveidīgas monētas. Šajā projektā vēlos iepazīstināt ar četrām monētām  zelta guldeni, Rīgas brīvpilsētas vērdiņu, Rīgas dukātu un četrkapeiku livonēzu, kas veido četras Rīgas vēstures lappuses un aptver laika posmu no 16.18. gadsimtam. Kopš 16. gadsimta Rīgā atradās naudas kaltuve. Kalšanas process bija primitīvs. Ar monētu izgatavošanu nodarbojās monētu meistari un viņu palīgi. Kaltuvē strādājošajiem maksāja par darbu atbilstoši apstrādātā sudraba un zelta daudzumam. Ar laiku monētkaļi kļuva par monētu kaltuvju nomniekiem, kas katru gadu maksāja rātei, arhibīskapam vai ordeņa mestram noteiktu naudas summu. Pamazām ieviesa tehniskos jauninājumus, piemēram, veltņu mašīnu monētu izgatavošanai. Naudas kalšanu kontrolēja īpašs rātes iecelts uzraugs. Monētu viltotājus bargi sodīja – gan ar naudas, gan ar miesas sodiem (piemēram, nocērtot roku). Nauda bija vērtīga  17. gadsimtā par 10 dālderiem varēja nopirkt vienu zirgu vai divas labi barotas cūkas.

Es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētu mantu

Izdzirdot šos vārdus – es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētu mantu, pirmajā brīdī šķiet, ka tas nav pareizi sacīts, taču ja iedziļinās šī teikuma jēgā, tad tā patiesi arī ir – mēs neesam tik bagāti, lai pirktu nekvalitatīvas un lētas preces. Ja veikala plauktā stāv divi džemperi, kuri no pirmā acu uzmetiena ar neko neatšķiras, bet to cenas ir dažādas, protams, ka pircējs, steigā iepērkoties, izvēlēsies to, kurš ir lētāks. Bet šī nebūt nav tā pareizākā izvēle, jo šīs cenas taču neatšķiras bez nekāda iemesla. Dārgākā prece ir daudz kvalitatīvāka un ilgāk kalpos, bet lētākā, pēc neilga laika, paliks nederīga. Bieži vien cilvēki nopērk vairākas lētas preces, vienas kvalitatīvas vietā. Pēc manām domām, šādu kļūdu pieļauj lielākā daļa cilvēku, tikai nezinu, kādēļ cilvēkiem ir šāds uzskats – jo vairāk, jo labāk. Tas laikam ir kā instinkts, nopirkt vairāk preču, par pēc iespējas mazākiem izdevumiem. Gadās arī tā, ka ieraugot preci ar lielu atlaidi, kaut gan pircējam tā nemaz nav nepieciešama, viņš to tomēr iegādājas, ar domu, ka gan jau kādreiz noderēs, bet pirkšanas brīdī viņam tā nav vajadzīga, un pastāv liela iespēja, ka viņš to arī nekad neizmantos. Rakstot šo eseju, es aizdomājos par to, ka arī es un ... Read more...