Izglītības vajadzības nākotnē

Izglītības vajadzības nākotnei Mēs dzīvojam laikā, kad viss strauji mainās un attīstās. Nekas nestāv uz vietas. Paskatoties uz bērniem, arī viņi savās domās, rīcībā seko līdzi jaunajam laikam, jaunajām idejām un tehnoloģijām, taču skolas rada vispusīgi pierastu un neinteresantu vidi. Mācību programmas ir nedzīvas un nepakļāvīgas pārmaiņām- pārāk daudz formālās izglītības, kā arī sen jau pieņemto izglītību principu neievērošana. Kā, lai bērniem būtu interese mācīties, ja ārpus skolas notiek dzīvīgāka un krāsaināka dzīve? Skolēniem jāparāda jaunas saiknes ar pasauli. Ja paskatās uz esošajiem izglītības principiem, tad viens no tiem ir humanitātes princips- cilvēka atzīšana par pamatvērtību, viņa brīvība, patstāvība un atbildība. Kāda runa var būt skolās par patstāvību , ja skolēni tiek padarīti atkarīgi no instrukcijām un sodīti, ja tiecas pēc patstāvības. Strādājot atzīmju un citu pakļaujošu māņu dēļ, skolēnam zūd saikne ar patieso izglītības nozīmi viņa dzīvē- izglītības elementi kļūst par atkarības rīkiem, nevis par brīvību. Tāpat arī skolotāji visus bērnus liek vienā standartā- katram bērnam ir jābūt tādam kādam ir jābūt nevis tāds kāds viņš ir. Bet kur paliek tas, ka katrs bērns ir individuāla personība?- Lūk, arī individualizācijas princips- respektēt un attīstīt individualitātes intereses, vajadzības un darbības motīvus, vērtības un spējas, ievērojot sabiedrības centienus un vajadzības. Daudzas ... Read more...

Bezdarbs kā psiholoģiska un sociālekonomiska problēma

Nedrošība par savu nākotni, bailes ilgstoši būt bez darba. Agresija. Nevēlēšanās iziet no mājām un tikties ar cilvēkiem – šīs ir tikai dažas izjūtas, kas var pārņemt bez darba palikušo. Lai izkļūtu no šīm negācijām, jāsper pirmais solis – jāgrib kaut ko mainīt. Sociālās un ekonomiskās pārmaiņas ir izraisījušas arī psiholoģiskas problēmas.

Jauniešu domas par politiku

Bieži dzird jauniešus runājam, ka politika viņus neinteresējot, ka vēlēšanās viņi nepiedalīšoties vai arī joka pēc balsi atdošot par muļķu vai banānu partiju, ka raidījumus par politiku viņi neieredzot. Arī Saeimas namā deputātu rindās lielākoties sastopama tā pati vecā gvarde, ar patīkamiem izņēmumiem, protams. Un tomēr. Visus jauniešus nevar nosaukt par apolitiskiem un bāzt vienā maisā. Par to lieliski var pārliecināties, pārlūkojot vidusskolēnu rakstītās esejas par tēmu: politika un es. Piedāvājam arī jums ieskatīties šajos desmit darbiņos, kuros brīžiem pavīd pārdrošas idejas, kā, piemēram, jauns valdības modelis, savdabīgi spriedumi un priekšlikumi. Jāpiebilst, ka uzdevumu uzrakstīt eseju par politisku tēmu 10.vidusskolas 12.klases skolēni pagājušā gada decembrī saņēma politikā. Šādi sauc skolā pasniegto mācību priekšmetu. Būtu jāpievēršas politikai, nevis īgni jāgriež tai mugura “(..) Jau sākumskolā man bija iepaticies kopīgi ar vecākiem televīzijā skatīties ziņu apskatus, biju klāt vecāku un radinieku diskusijās pirms vēlēšanām, tā nemanot ieaugot politikā, kas tagad man kā vidusskolniecei šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nejūtos pilnvērtīgi pavadījusi dienu, ja neesmu redzējusi TV “Panorāmu”. (..) Atceros, ka bērnībā mamma teica, ka ziņas jāklausās, lai zinātu, vai rīt nebūs kara. Brīžiem man ir vēlēšanās ietekmēt sabiedrisko domu, jo gribas taču ­ un tam vajadzētu būt ikkatra pilsoņa mērķim ­ uzlabot savas ... Read more...