Izglītība

Izglītība

Zaļā izglītība – jaunās latviešu paaudzes fundaments

pēc
Darba nosaukums: Zaļā izglītība – jaunās latviešu paaudzes fundaments. Tēma: Kā izglītības sistēma var palīdzēt veidot laimīgu latviešu tautu un skaistu Latviju? Kā un kāpēc manī radās šī ideja? Esmu dzimusi un augusi Latvijā, šeit man ir ģimene un mājas, un, kaut arī nākotnē esmu nolēmusi daudz ceļot, palikt domāju tieši šeit, un tas arī ir iemesls, kādēļ man Latvija un norises tajā ir ļoti aktuālas, jo no tām, gribot negribot, ietekmējos. Domāju, ka būtiskākais, kam, runājot par Latviju, ir vērts pievērt uzmanību, ir latviešu tautas laimes rādītāji – pēc pētījumu datiem vidējais laimes līmenis Latvijā ir ļoti zems, tikai 5,54 balles no 10! Šis jautājums, domājams, ir sāpīgs, jo cilvēki veido tautu, tauta – valsti un mēs cits no cita ietekmējamies, arī es, protams. Un, ja valstī risinās kādas problēmas, būtībā ikviens indivīds par to ir atbildīgs (Bet ne vainīgs. Latviešiem par daudz ir ierasts vainot.) Tas manī izraisīja ilgas pārdomas ar sevi – ko darīt, lai iespējami efektīvāk un sekmīgāk visu verstu par labu? Un ideja radās. Tā balstās uz spriedumiem, ka 1) nepieciešamības gadījumā kaut ko risināt vai uzlabot, pirmkārt, ir jāvēršas pie tautas vai vismaz nozīmīgas tās daļas, 2) cilvēki cits citu pastāvīgi ietekmē: vecāki - bērnus, tauta – tautiešus un valstsvīrus, draugi – draugus, un mēs šīs zināšanas un paradumus nododam mantojumā nākamajām paaudzēm neatkarīgi no to kvalitātes un pareizības, 3) visnozīmīgākais cilvēka attīstības periods ir 0 līdz 7 gadi, un ļoti nozīmīgi ir arī pusaudža gadi, veidojoties personībai, 4) paši esam savas laimes kalēji, bet daudzi to vēl nezina, 5) visvieglāk veidojami ir jauni cilvēki, īpaši bērni, un, ņemot vērā, ka viņi radīs mūsu nākotni, tajos ir būtisks pamats ieguldīt, 6) tikai dzīvojot saskaņā ar dabu, cilvēks sevi saglabās nākotnei, un zaļa dzīvošana ir vienīgais ilgtspējīgais risinājums, un 7) kā minējis Rainis, „Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Pati ideja. Mans risinājums sabiedrības attīstībai ir šāds: pilnīgi jauna veida mācību iestāžu - zaļi domājošu diennakts bērnudārzu un internātskolu - izveide Latvijā ar mācību veidu, kas krasi atšķiras no mums ierastā. Šīs mācību iestādes vismaz sākotnēji sastādītu tikai pāris procentus no kopējā mācību iestāžu skaita, jo tas tomēr būtu jauninājums. Šajās skolās (un bērnudārzos) tāpēc ietu bērni, kam to ir izlēmuši vecāki (ieinteresēto vajadzētu būt daudz), un sākotnēji tas, protams, viss tiktu pastiprināti pētīts un vērots, jo, kā jau jauninājums, tas būtu arī eksperiments, kura ideja vēl nav paspējusi iesakņoties, tādējādi izraisot diskusijas sabiedrībā un kļūstot jo īpaši aprūpējama. Valsts + Z/s. Pašas mācību iestādes atradīsies prom no pilsētām, pie dabas, klusumā un mierā. Ļoti īpaša, tikai šīm skolām raksturīga iezīme ir tāda, ka tās būs saistītas ar bioloģiskajām zemnieku saimniecībām (tajā atspoguļosies efektīva sadarbība valsts : Z/s). Šajās saimniecībās atradīsies milzīgs lauks ar dārzeņu kultūrām, augļu kokiem, iespējams, tiks audzēta arī labība, precīzāk, tur tiks izaudzēts viss, kas nepieciešams skolām, lai bērni un personāls varētu paēst un labi iztikt un tiktu gandrīz pilnībā apgādāts ar savām pašu veltēm. Šajās saimniecībās būs arī kūtis ar ne-bīstamiem, neliela izmēra lopiņiem: kazām, kas dos ļoti veselīgus, nealerģiskus piena produktus, vistām (olas), kaķiem, suņiem u.tml. Bērnu darbi. Bērni (bērnudārzu un jaunāko klašu audzēkņi) šajās saimniecībās varēs pēc patikas piepalīdzēt un attīstīt sevī mīlestību un cieņu pret dabu un dzīvo radību, pretī saņemot atzinību un sava darba augļus. Bet vecāko klašu skolēni jau par attiecīgu samaksu brīvprātīgi šajās saimniecībās varēs nopietni doties palīgā – uzkopt, barot un vadāt lopiņus, ravēt, laistīt, stādīt, vākt ražu, skaldīt malku u.c. labus darbiņus (maks. 4h/dienā), kas netieši mācīs atbildību par veicamo darbu un cieņu pret citu paveikto, kā arī naudas vērtības izpratni. Saņemot par to samaksu, jaunieši varēs piepalīdzēt arī iekštelpās un virtuvē, veikt dažādus uzkopšanas darbus un palīdzēt pieskatīt mazos. Ēdiens. Bērni skolās ēdīs tikai veselīgu, bioloģiski turpat audzētu pārtiku, un tāpēc tie būs enerģijas, labu domu pilni un veseli kā rutki. Bērniem būs uztura speciālistu, pavāru un pašu bērnu kopīgi sastādīta ēdienkarte, kas balstīta uz vienkāršiem, tīriem, bioloģiskiem produktiem. Ēdienkarte pamatā būs veģetāra (bērni nevēlēsies, ka tiek nogalēti lopiņi, turklāt, pēc plašiem veiktiem pētījumiem, gaļa tomēr skaitās kaitīga un bez tās var gana labi iztikt). Bērni pavāru uzraudzībā palīdzēs ēst gatavošanā, tā apgūstot prasmes darbam virtuvē un gūstot iespēju vēlāk dodies par samaksu piestrādāt kā pavāra palīgiem turpat skolā. Ja nu gadīsies ēdiens, kas kādam bērnam negaršo vai tas to nevēlēsies ēst, tiks gādāts par alternatīvu ēdiena porciju, lai bērns nepaliktu izsalcis vai, vēl jo trakāk, netiktu par savu neēšanu strostēts. Gaisotne. Šajās mācību iestādēs tiks nodrošināta iespējami mājīga un neformāla atmosfēra, savstarpēja uzticēšanās, draudzīgums no pedagogu un apkārtējo puses, kā arī labi, estētiski dzīves apstākļi. Skolā būs tikai daži TV, arī datoru nebūs daudz un tos pārsvarā izmantos mācībām (atkarības šādā vidē parasti nemēdz rasties). Bieži vien skolās tiks rīkoti dažādi jauki pasākumi, spēļu vakari un fonā bieži vien skanēs laba mūzika, arī ikdienā. Bet no bērniem būs, protams, arī savas prasības, īpaši skolā. Rezultāts šādai videi ir tāds - ja viss laimīgai dzīvošanai ir nodrošināts, pamat-morāle ielikta un mīlestības pietiek, arī mācīties gribas ar visspēcīgāko atdevi, jo tad problēmas un depresīvas domas vairs nenomāc prātu. Bērniem, tas īpaši attiecas uz bērnudārzu audzēkņiem, būs ērts, dabiska materiāla formas tērps - visiem valkājams vienāds ikdienas apģērbs. Vecākiem būs daļa no tā jāfinansē, bet tas noteikti ir daudz lētāk nekā pašiem šo apģērbu iegādāties, un vienmēr pastāvēs iespēja uz dažādiem atvieglojumiem vecākiem ar finansiālām problēmām. Apavus, dažādus velkamus niekus un virsdrēbes vecākiem būs jāiegādājas pašiem, bet finansiālu problēmu gadījumā varētu vienoties par palīdzību, vai arī apģērbu bērnam sagādātu kāda labdarības organizācija. Tas nodrošinātu vienlīdzību bērnu starpā un izslēgtu jebkura veida zīmēšanos, vai, tieši pretēji, mazvērtības/neiederības sajūtu. Atjaunojamie resursi, vides tīrība. Zaļie bērnudārzi un skolas tiks apkurināti ar atjaunojamu kurināmo – vai nu parastu malku (ko skolēni palīdzētu skaldīt) vai šķeldu, salmiem u.c. alternatīviem apkures veidiem. Tā mēs dotu citiem labu piemēru un vairotu Latvijas enerģētisko neatkarību. Skolā pastāvēs arī atkritumu šķirošanas sistēma. Bērni to praktizēs jau no paša sākuma, kas šādu sistēmu liks tiem uzskatīt par pašsaprotamu un normālu parādību vēlāk ikdienas dzīvē. Izglītība. Bērni tiks izglītoti ne tikai valsts norādītajos mācību priekšmetos, bet arī praktiskās un sadzīviskās jomās (tas īpaši attiecas uz bērnudārziem), ka arī ar savstarpējām attiecībām saistītās jomās, kas faktiski ir jāskaidro mājās, ģimenē, bet, kā liecina prakse, ļoti bieži tiek iemācītas pavirši vai pat nemaz, tā topošajiem lielajiem cilvēkiem radot lērumu ar problēmām un šķēršļiem turpmākajai dzīvei. Bērni visu mācīsies gan tiešā veidā (parastā mācību viela un pedagogu stāstītais), gan netiešā – vērojot cilvēkus, to rīcību un savstarpējās attiecības, dabu un vidi ap sevi un atmosfēru skolā. Kā jau minēju, šīs būs ne tikai parastās, bet arī dzīves skolas, tikai atšķirībā no vēsturiskajām praksēm šeit filozofija būs – viss ir atrisināms mierīgā un pozitīvā ceļā, ar bērniem visu var sarunāt. (Piebilde: tā nav tukša runa, tas viss jau ir zinātniski un praktiski pierādīts un pamatots.) Bērniem mācības pasniegs draudzīgi skolotāji, kas to darīs ar mīlestību un aizrautību, iekārdinot bērnus mācīties arvien vairāk un radot tiem iespaidu par mācībām kā par ļoti aizraujošu un patīkamu nodarbi. Ja mēs vēlamies padarīt latviešus radošākus, ir jāattīsta to labā smadzeņu puslode (ne tikai kreisā, kā tas ir ierasts). Tāpēc šais skolās bērniem būs vairāk mākslas, literatūrās un mūzikas stundu, kur tiem būs iespēja izpausties visradošākajos veidos. Šo priekšmetu pasniegšanā būs pāris atkāpes no ierastā, mazāk vēsturiskās, apnikušās un iesūbējušās klasikas, mācības padarot saistošākas. Turklāt ļoti būtiski – bērniem būs jārada pašiem, bez jebkādām iepriekš dotām skicēm un rakstiem, jo tā tiek bērnos būtiski attīstīta radošā domāšana un domas lidojums, kam, pēc pētnieku teiktā, ir milzīgas potences un perspektīvas, jo tieši radošums un inovācijas tiek uzskatītas par galveno ekonomisko dzinējspēku nākotnē, jo tad izdomai kopā ar zināšanām būs ļoti būtiska loma. Stiprs uzsvars tiks likts arī uz bērnu domāšanas un radošuma attīstību: tiem būs kopīgi jārisina dažādas problēmas/uzdevumi, jārod risinājumi uz situācijām, pašiem jāveido un jāattīsta sava doma. Bērnus mācīs meklēt un strādāt ar informāciju un to pielietot praksē, kam arī ir milzīga loma, realizējot savas idejas. Tieši šīs lietas ir būtiskākās, kas cilvēkam jāiemācās skolā, taču tas pašreiz netiek veikts gana produktīvi un esošās metodes sen jau ir novecojušas. Pedagogi, cik iespējams, strādās ar katru bērnu individuāli un centīsies nodrošināt iespējami interesantāku, radošāku un jēgpilnāku mācību vielas apguvi. Šo mācību iestāžu galvenais uzdevums būs produktīva jauniešu sagatavošana lielajai dzīvei un skaidras perspektīvas radīšana par vēlamo darbu, talantiem un interesēm nākotnē, lai cilvēks sevi spētu realizēt, cik labi vien iespējams, un būtu apmierināts ar dzīvi. Piebildīšu, ka laimīgi cilvēki tādus dara arī apkārtējos. Sports: Skolās (tas, protams, attiecas arī uz bērnudārziem) būtiska nozīme būs fiziskajām aktivitātēm – dažādām sporta spēlēm un veidiem, kā arī dejām un tām nodarbēm, kas bērniem patiks. Tā bērni augs gan veselāki un možāki, kā arī sevi labāk spēs izteikt, piem., dejojot. Vēlreiz minu, ka uzspiests skolās nekas netiks – ja būs vēlme ko panākt no bērniem, tad ar tiem mierīgā veidā aprunāsies un ar pamatojumiem visu labi izskaidros, īpaši rēķinoties ar bērna viedokli - tā tiks veicināta bērnu uzticība personālam – lielajai ģimenei - ,turklāt bērniem zemapziņā šāds konfliktu risināšanas veids saglabāsies kā vienīgais pieņemamais. Darbinieki: Darbs šādās mācību iestādēs tiks uzskatīts par ļoti nopietnu, prestižu lietu (iespēja tiks konkursa veidā izreklamēta), kas tiks uzskatīts par ļoti labu ierakstu CV, veidojot karjeru (jauniešiem), un par interesantas pieredzes un prakses iespēju (ikvienam), un kurš katrs te strādāt tikt nevarēs. Par skolotājiem tiks izraudzīti iespējami daudzveidīgāku vecumu, nacionalitāšu un profesiju pārstāvji, lai vairotu bērnos iespaidu un pasaules uzskatu/viedokļu dažādību, kā arī veidotu interesantu, atvērtu un brīvu vidi skolās. Daudziem no darbiniekiem tas būs tikai periodisks darbs, lai būtu iespējami vairāk svaigu iespaidu un domāšanas veidu dažādības ienākšana skolās/bērnudārzos. Galvenais uzsvars tiks likts uz jauniem cilvēkiem – studentiem, EBD(Eiropas brīvprātīgais darbs) jauniešiem, NVO pārstāvjiem, dažādām savdabīgām personībām - , bet tāpat tiks aicināti arī veca gadu gājuma cilvēki – mīļi un gudri onkuļi un tantītes - ,kas atmosfēru skolās padarītu tikai daudz vieglāku, uztverošāku, mazinot aizspriedumus pret veciem cilvēkiem un dodot iespēju tiem iesaistīties darbā. Ļoti tiks gaidīti vīrieši, lai neveidotos kārtējā situācija, kad Latvijā ir gandrīz tikai skolotājas un audzinātājas-sievietes, kas varētu bērnos radīt nepareizu pasaules izpratni. Īpaši aicināti tiks arī pāri, piem., divi vecīši, kas abi rādītu bērniem kā rosīties pa dobēm un gādāt zāli kazām, vai jauniešu pāris, kas mazajiem pastāstītu ko jaunu, parādītu spēles un iemācītu, piem., rokdarbus. Tas netiešā veidā atspoguļotu laimīgu attiecību modeli. Piebilstams, ka jauni skolotāji un tie, kam šis nav pamata darbs, to veic daudz interesantāk, radošāk un līdz ar to arī kvalitatīvāk nekā parastie, profesionālie skolotāji, kam nereti darbs jau sen ir vairs tikai kā iztikas līdzeklis. Tāpēc kā bērnu, tā jauniešu-pasniedzēju labā ir pat ļoti ieteicama šāda veida darbaspēka piesaiste skolām. Jebkuram skolotājam pirms stāšanās amatā būs jāiziet īpašs kurss speciālistu vadībā, lai mācīšanas sistēma nenovirzītos no vēlamās un paredzētās (jo šeit netiks mācīts kā parastās skolās). Darbinieki saņems konkurētspējīgu atalgojumu, un tas arī piesaistīs arvien spēcīgākus un talantīgākus kadrus izglītības sistēmai, veicinot tās attīstību. Šiem pasniedzējiem skolās/bērnudārzos būs bezmaksas dzīvošana un ēšana. Darba apstākļi būs ļoti patīkami. Jāņem vērā, ka audzinātājiem un mazo bērnu skolotājiem ar bērniem sava noņemšanās būs visas dienas, ieskaitot nakts, garumā, tāpēc darbs būs atbildīgs, un atdevei jābūt. Pedagogu galvenais uzdevums būs ar mīlestību un aizrautību veikt savu darāmo un pasniegt bērniem mācību vielu, iekārdinot tos mācīties arvien vairāk un radot tiem iespaidu par mācībām kā par ļoti aizraujošu un patīkamu nodarbi. Sistēma. Paredzētā bērnudārzu un skolu sistēma, lai būtu sasniedzams vēlamais mērķis, ir tāda, ka bērnam obligāti sākumā ir jāiet zaļajā bērnudārzā , jau no pirmās grupiņas, un, pabeidzis bērnudārzu, tas tālāk var iestāties zaļajā skolā. Nepieciešamība šādai sistēmai ir kārtības un labas organizācijas nodrošināšana jaunajā mācību sistēmā. Tā kā tā vēl ir pavisam svaiga un nepārbaudīta, ir pat ļoti vēlami izvairīties no plāna novirzēm, lai to būtu iespējams objektīvi izvērtēt. Bērni tiks izglītoti pēc īpaša apmācību veida, īpašā mikroklimatā un apstākļos. Šie bērni, uzsākuši mācības skolā zinās, pirmkārt, daudz vairāk nekā tie, kas šai bērnudārzā nebūs gājuši, turklāt jaunie bērni, paši nezinot, būs paņēmuši līdzi gan sliktu, nekulturālu uzvedību, gan arī tāda veida domāšanu, kas vārētu negatīvi ietekmēt vēl nenobriedušos citu bērnu prātus, apgrūtinot jau tā noslogoto pedagogu darbu un plāna mērķtiecīgu norisi. Tā nav nekāda cietuma sistēma, tas ir tikai paredzēts, kā jau minēju, lai nerastos nevēlami blakus efekti, kas kritizēt-kārajiem vēlāk dotu iespēju plaši izpausties. Vieta un telpas. Nākotnē ir paredzams ievērojams skolēnu skaita kritums. Ņemot vērā arī pastāvošo urbanizāciju, bērnu virzīšanu uz pilsētu skolām, kā arī nelielo bērnu skaitu lauku skolās, ir skaidrs, ka pieaugs nerentablo un tukšo lauku skolu skaits. Turpretī, tā kā šīs (zaļās) būs internātskolas un bērnudārzi, kur vacāki bērnus neizņems ik pēcpusdienu, turklāt tās paredzētas dibināšanai lauku apvidos, dabas tuvumā, ļoti optimāls risinājums būtu tās izveidot bijušo parasto, tagad tukšo, lauku skolu vietā – tā atkristu jaunu būvju nepieciešamība (tās būtu tikai jāiekārto), kā arī neziņa, ko iesākt ar vecajām. Ģimene. Šīs mācību iestādes bērni uzskatīs par savām otrajām mājām (vai pat pirmajām), jo tās būs kā dzīves skoliņas. Bērni pārsvarā dzīvos prom no vecākiem un tos satiks tikai brīvdienās, bet, kaut arī daudzi šai jautājumā smagi oponēs, ka tas izklausās absurdi un varētu liegt bērnam būt laimīgam un apgūt pilnvērtīgu ģimenes modeli, es varu tikai teikt, ka parastās ģimenēs valdošais modelis nebūt nav tuvs ideālajam. Daudzās no tām pastāv tādas mūsdienu likstas kā darboholisms, šķīrušies vai konfliktējoši un stresaini vecāki, nabadzība un uzmanības trūkums. Turklāt Latvijā neiztrūkst ģimeņu (un tādu diemžēl ir daudz), kurās valda alkoholisms, apspiešana un vardarbība, milzīga nabadzība un nepiemēroti sadzīves apstākļi. Visi iepriekšminētie aspekti izraisa bērnu novirzīšanos no vēlamā ceļa un nemīlētības apziņu. Tās ģimenes, kuras uzskata, ka tajās viss rit ideāli un ka laika un uzmanības, ko veltīt bērnam, vecākiem ir atliku likām, šīs skolas par savu atvašu izglītības iestādēm, protams, varēs neizraudzīties. Vēl vairāk – šādu skolu sākotnēji būs maz, un arī ieinteresēto vecāku skaits būs pietiekami liels, lai skolu popularizēšanā daudz darba un līdzekļu nebūtu jāiegulda. Mācības šādās iestādēs, varu derēt, tiks uzskatītas par prestižu lietu, un, pēc novērojumiem spriežot, vecāki Latvijā vēlas savu bērnu redzēt prestižā skolā. Un vēl kāds fakts jāmin - pašreiz Latvijā rindā uz bērnudārziem gaida ap 20 000 bērnu, un liela daļa vecāku būs ļoti laimīgi par šādu bērnudārzu izveidi, turklāt vēl kādu! Un šajos bērnudārzos būs jāmaksā tikpat, cik citos bērnudārzos (sākumā gan, raugoties uz pieprasījuma lielumu un valsts iespējām – vairāk). Valsts, sabiedrības un vecāku ieguvumi. Tam, ka bērni lielākoties dzīvos un uzturēsies šajās mācību iestādēs, prom no vecākiem, ir liels daudzums pozitīvu aspektu, priecējošu pašiem vecākiem un sabiedrībai. Bērns iegūs kvalitatīvu, ļoti plaša spektra izglītību, ne tikai to, ko māca parastās skolās, bet arī sadzīviskas zināšanas, piem., tajā, kā apieties ar naudu (par to tiks stāstīts), ēst gatavošanā, lauku darbos, attiecību jomā un citur. Jaunais cilvēks īpaši apmācītu pedagogu pavadībā taps par ļoti vērtīgu, tolerantu sabiedrības pārstāvi, kam ir iemācīta cieņa pret visu apkārt esošo un rūpes un atbildība pret ģimeni. Bērns uzturēsies ļoti labos apstākļos, labestīgā vidē, piekops laimīgu un zaļu, veselīgu un fiziski aktīvu dzīvesveidu, būs aprūpēts un pabarots, neēdīs čipsus un bulciņas (tas tikai īpašos gadījumos un mājās), līdz ar to arī izskatīsies labi, par ko vecākiem, protams, būs prieks. Varu pieminēt, ka bērni izaugs atšķirīgi no vecākiem, jo maz uzturēsies to sabiedrībā, bet ir pilnīgi droši, ka tas ir tikai vēlami – bērns kļūs par to, par ko tam ir vislielākā vēlme un talants būt ( nevis tiks piespiests darboties kādā noteiktā jomā, kas it kā tam ir vēlamāka) līdz ar to kļūstot par vēl vienu laimīgu, gudru un pašapzinīgu sabiedrības locekli. Šeit tiks izaudzināti bērni, kam piemitīs savs viedoklis un brīvs domu lidojums. Vēl viens pluss ir tāds, ka mācības šādās skolās neierobežos vecāku finansiālās iespējas, līdz ar to tiem būs pilnīga izvēles brīvība, kā arī daudz lielāks gribētāju skaits iesaistīties. Starp citu, ne jau visi vecāki ir ļoti laimīgi par nepieciešamību visu laiku domāt par mazajiem, šīs skolas būs brīnišķīga iespēja vecākiem atkal dzīvot tikai savu dzīvi, lieki nesatraucoties par bērnu drošību un izaugsmi, ļoti iespējams, daudzi vecāki šai gadījumā lems par labu jaunu bērnu radīšanai, kas līdz šim tiem būtu bijis šķērslis karjeras izaugsmē. Latvijā nākotnē tā varētu palielināties bērnu dzimstība, laimes koeficients, zaļa dzīvesveida piekritēju skaits un izglītības līmenis, kas nodrošinātu visu tālākminēto - kapitāla daudzuma pieaugumu (ko radītu gudri un radoši cilvēki), vides tīrību, atkritumu šķirošanas un alternatīvo resursu pielietojuma popularizēšanos, tūrisma pieaugumu (tīra ,skaista vide, bioloģiskā pārtika), kā arī būtisku ievērību no citu valstu vidus par mūsu izglītības sistēmu un bioloģiskā dzīvesveida attīstību. Jā, es uzskatu, ka Latvijai tā ir viena no vispotenciālākajām jomām, kurā sevi parādīt, ņemot vērā, ka bioloģiska dzīvesveida popularitāte pasaulē, īpaši attīstītajās zemēs, neatgriezeniski kāpj un ka mūsu vide un daba ir gana labā stāvoklī, lai to veikli sāktu realizēt. Un izglītībai vienmēr bijusi liela nozīme. Kā minējuši pasaulē ļoti ievērojami pētnieki–doktori, ir pienācis jauns laikmets, un, ja vien cilvēks sevi laikus nepielāgos jaunam domāšanas veidam un dzīvei saskaņā ar dabu, tas ir lemts bojāejai - mēs nevaram dzīvot vairs tik vieglprātīgi, kā tas bijis līdz šim. Mums ir iespēja citus apsteigt un pārsteigt, rīkoties ātrāk un drosmīgāk. Pāris pēdējie vārdi. Šis Latvijai ir ļoti būtisks laiks, jo jāpieņem nozīmīgi lēmumi, kas skars tās virzību visai tālā nākotnē, un neviens jau nevēlas pieļaut kļūdas. Bet labāk tomēr ir nedaudz noriskēt un vairāk atļauties, tā paverot sev iespējas ieraudzīt un sasniegt virsotnes, nekā, baidoties no nezināmā, turpināt staigāt ierasto ceļu, tikai atdarinot attīstītās zemes – mēs tā nekad nesasniegsim šo valstu līmeni, tikai vilksimies nopakaļ, atkārtojot tās pašas kļūdas. Latvija ir neliela zeme, un vienīgā iespēja izcelties ir izdarot ko neparastu, negaidītu, citiem un pašiem sev par pārsteigumu un tādējādi izvirzoties. Bikli sekotāji nekad nav iemantojuši cieņu, turpretī no kļūdām, ja vien tādas rodas, var mācīties, un tā jau ir virzība. Nezinu nevienu no mūsdienu lielākajiem veiksminiekiem, kas savā ceļā nebūti izgājuši cauri milzīgiem šķēršļiem, ellei un ugunij. Domājams, tieši tāpēc viņi ir tie, kas ir. Zaļa dzīvesveida aktīva izvēršana un šādu zaļu mācību iestāžu izveide Latvijā varētu tikt uzskatīts par visai drosmīgu lēmumu, tomēr labāk reiz kā pieklājas izlemt, ieguldīt un paveikt, lai vēlāk pašiem būtu prieks. Latvijai jau sen ir laiks paspīdēt savās un citu acis, varbūt ar pavisam negaidītām lietām un lēmumiem. Novēlu Latvijai iemantot ievērību, sasniegt izvirzītos mērķus un kāpt tikai uz augšu, un man ir pat ļoti liela pārliecība, ka tas tā arī būs.

vesture (2)

pēc
Ievads Uzduroties dažiem veciem avīžu materiāliem un noskatoties filmu “Baigā vasara” man radās vēlēšanās noskaidrot sīkāk, kas notika pirmās Latvijas laikā. Ja paklausās citos, tad viennozīmīgu atbildi nevar iegūt. Citi kritizē K. Ulmani par viņa bailīgumu, bet citi (galvenokārt laucinieki) slavē, jo tad valdība esot iepirkusi graudus. Tāpat nekur netiek skaidri pateikts, vai Latvija bija gatava cīnīties pret okupāciju. Tādēļ mēģināju rast atbildi uz šo jautājumu. Valsts aizsardzība Beidzoties brīvības cīņām, Latvijas Republikas rīcībā bija skaitliski liela armija – ap 75.000 vīru. Pēc miera līguma parakstīšanas ar Padomju Krieviju tika samazināts kareivju un virsnieku skaits. Miera laika apstākļos Latvijas armijas skaitliskais sastāvs svārstījās ap 16.000 – 20.000 vīru, to skaitā ap 2.000 virsnieku. Armijas pamats bija četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales). Katrā kājnieku divīzijā ietilpa trīs kājnieku un viens artilērijas pulks. Bez šīm vienībām bija arī aviācijas, autotanku, bruņuvilcienu, jātnieku, smagās un zenītartilērijas pulki, kā arī citas speciālās nozīmes armijas daļas. Latvijas kara flotē ietilpa vairāki nelieli karakuģi, divas zemūdenes un daži hidroplāni. Lai gan armijas tehniskais nodrošinājums pilnībā neatbilda modernās karamākslas prasībām, tomēr kareivji bija gatavi aizsargāt savu zemi pret jebkuras valsts tīkojumiem. Ārvalstu militārie speciālisti atzina, ka Latvijas armija ir labi apmācīta, ar stingru iekšējo disciplīnu. Jaunākos virsniekus apmācīja Latvijas karaskolā, vecākie bija apguvuši izglītību Krievijas karaskolās un savas zināšanas nostiprinājuši kaujas laukā. Daudz talantīgi Latviešu virsnieki izglītību papildināja Francijas un Čehoslovākijas augstākajās kara akadēmijās. Obligātā karadienesta ilgums Latvijas pilsoņiem sākotnēji bija 18 mēneši, bet vēlāk to samazināja līdz 12 mēnešiem. Kara gadījumā bija paredzēts iesaukt rezervistus un 72 stundās armijas sastāvu varēja papildināt līdz pat 180.000 vīru. Tādā gadījumā visiem nepietiktu ieroču, bet munīcijas pietrūktu jau pēc divu nedēļu ilgas aktīvas karadarbības. Tik mazai valstij kā Latvijai nebija pa spēkam izveidot moderni apbruņotu armiju ar lielām karamateriālu rezervēm, lai gan aizsardzības vajadzībām tika izlietoti apmēram 25% no valsts izdevumiem. Iekšlietu ministrijas pakļautība atradās robežsargi, policisti un aizsargi. Robežapsardzes vienībās dienēja ap 1200 vīru. Lielākā robežsargu daļa apsargāja robežu ar Padomju Savienību. Igaunija, Lietuva un Polija bija draudzīgas valstis, tāpēc to robežas tika mazāk apsargātas. Robežsargi palīdzēja muitniekiem cīnīties pret kontrabandistiem, kas izmantoja cenu atšķirības kaimiņvalstīs. Padomju Savienības robežu vajadzēja apsargāt stingrāk, jo no austrumu puses Latvijā centās ievest naidīgu literatūru un līdzekļus komunistiskās pagrīdes organizēšanai. Austrumu robežu centās pāriet PSRS specdienestu sagatavoti aģenti, lai spiegotu un citādi kaitētu jaunajai Latvijas valstij. Iekšējās kārtības uzturēšana valstī bija policijas pārziņā. Cīņai pret noziedzību jebkurā valstī tiek veltīta īpaša uzmanība. Pēc kara Latvijā noziedznieku bija ne mazums. Daudzās vietās darbojās labi organizētas bandas, kas laupīja un slepkavoja. Bēdīgi slavens laupītājs bija Kaupēns, kurš darbojās Zemgalē. Šausmas iedvesa Adamaiša un citu bandītu ilgu laiku nesodītie noziegumi. Vairāku gadu laikā policijas un aizsargu kopdarbības rezultātā noziedzības līmenis strauji kritās. Katrā lauku pagastā bija tikai viens policijas kārtībnieks, bet viņam bija palīgi – aizsargi. Aizsargu organizācijas izveidojās jau Brīvības cīņu laikā, lai uzturētu kārtību no ienaidnieka atbrīvotajās teritorijās. Sākumā šai organizācija bija piespiedu raksturs – tajā ieskaitīja visus 18-60 gadus vecus lauksaimniekus, kas nebija iesaukti armijā. Vēlākos gados aizsargos iestājās brīvprātīgi, bet uzņēma tikai valstiski noskaņotus cilvēkus ar nevainojamu stāju. Šai organizācijai bija pusmilitārs raksturs. Katra aizsarga rīcībā bija šautene. Aizsargu štāba pakļautībā bija 19 aizsargu pulki (katrā apriņķī pa vienam). No tiem atsevišķi darbojās dzelzceļa aizsargu pulks, aizsargu aviācija un jūras aizsargi. Katrā Latvijas pagastā bija sava aizsargu nodaļa, kas daudzās vietās vadīja arī kultūras dzīvi Pie nodaļām tāpat darbojās aizsardžu un jaunsargu jeb sporta pulciņi. Kara gadījumā apbruņotajiem un labi apmācītajiem aizsargiem vajadzētu papildināt armiju. Naudas sistēma Pagaidu valdība 1919. gadā izlaida pirmās Latvijas naudaszīmes – Latvijas rubļus. Līdzās tiem kā maksāšanas līdzekļus ilgu laiku lietoja cariskās Krievijas, Krievijas Pagaidu valdības, vācu okupācijas iestāžu, lielinieku un atsevišķu pilsētu izdoto naudu. Juku laikos savu naudu iespieda daudzi, pat bermontieši. Saimnieciski smagajos apstākļos Latvijas rubļiem strauji kritās vērtība. Tikai pēc kara, atjaunojoties valsts saimniecībai, rubļa kurss nostabilizējās. 1922. gadā Latvijā ieviesa jaunu naudas sistēmu – latus un santīmus. 50 Latvijas rubļus mainīja pret vienu latu. Latvijas lata vērtība sākumā bija pielīdzināta Francijas frankam. Vēlākos gados franka vērtība kritās, bet lats palika gandrīz nemainīgs. Ārvalstu naudas sistēmu speciālistiem bija liels brīnums, kā Latvija tik īsā laikā izveidoja stabilu naudas vienību (Igaunijai un Lietuvai tas tik ātri neizdevās). Vēlākos gados Latvijā apgrozībā tika laistas 1, 2 un 5 latu sudraba monētas, sīknauda bija izgatavota no bronzas un niķeļa. Tirdzniecība Šajā nozarē nebija jūtamas tik dziļas pārmaiņas kā lauksaimniecībā un rūpniecībā. Pēc kara Latvijā lielu tirdzniecības uzņēmumu nebija daudz, un tie galvenokārt piederēja cittautiešiem. Turpmākajos gados Latvijas valdība centās dažādi atbalstīt tieši latviešu veikalniekus, lai pieaugtu to īpatsvars šajā saimniecības nozarē. Valsts dzīvē liela nozīme bija ārējai tirdzniecībai. Latvijas Republikas galvenās tirdzniecības partnervalstis bija Lielbritānija un Vācija. Padomju Savienības tirdzniecības apgrozījums ar Latviju bija tikai 3% no mūsu valsts importa un eksporta kopapjoma (tikpat, cik Zviedrijai). Latvijai vajadzīgo ievedpreču vidū galveno vietu ieņēma mašīnbūves produkcija un dažu veidu izejvielas. Rūpniecības un transporta vajadzībām nācās ievest akmeņogles, petroleju un benzīnu. Tikai 10% importa sastādīja pārtikas preces: dienvidu augļi, siļķes, vīni u.c. Latvijas eksportpreču vidū pārsvars bija lauksaimniecības un mežrūpniecības produkcijai. Pirmajos valsts pastāvēšanas gados galvenā izvedprece bija lini, turpmākajos gados – kokmateriāli, bet no trīsdesmito gadu vidus – sviests un bekons. Sviesta vērtība sasniedza pat ceturto daļu no visa Latvijas eksporta. To labprāt iepirka daudzās Eiropas valstīs. Mežrūpniecības produkcija arī deva valstij krietnus ienākumus. Latvija izveda ne tikai zāģmateriālus, bet arī augstvērtīgu finieri, papīru un sērkociņus. Tomēr rūpniecības produkcija eksporta kopapjomā ieņēma visai nelielu daļu. No tā var secināt, ka labāk izveda neapstrādātas izejvielas nekā gatavu preci. Trīsdesmitajos gados Latvijas izvedpreču vērtība pārsniedza maksu par ievedamām precēm, līdz ar to mūsu valstij radās lielāki naudas uzkrājumi, ko pārvērta zeltā un noguldīja Anglijas, Francijas, ASV un citu valstu bankās. Tautsaimniecība Autoritārisma periodā notika strauja dažādu tautsaimniecības nozaru attīstība un augšupeja. K. Ulmanis bija labs lauksaimnieks, tāpēc šai nozarei tika veltīta vislielākā labvēlība. Jau agrākos gados valdība nodrošināja piemaksas dažiem lauksaimniecības produktiem, bet pēc 1934. gada 15. maija tās vēl paaugstināja. Zemnieki saņēma arī lielus naudas aizdevumus, lai varētu iegādāties lauksaimniecības tehniku, meliorēt laukus un citādi modernizēt savas saimniecības. Valsts sekmēja laukstrādnieku materiālo apstākļu uzlabošanu. Laukstrādnieku dzīves līmeņa celšanās bija straujāka nekā pilsētu strādniekiem. Daudzi bezdarbnieki pameta pilsētas un pārcēlās uz laukiem. Tomēr darbaroku laukos trūka. No Polijas un Lietuvas ieradās tūkstošiem laukstrādnieku, kuri bija ar mieru strādāt par zemāku samaksu, jo pašu valstīs to darbs bija vēl zemāk atalgots. Lauku uzplaukumu veicināja arī daudzās lauksaimniecības skolas. Liela nozīme jaunās zemnieku paaudzes veidošanā bija mazpulku organizācijām skolās. Mazpulcēni apguva lauku darbu pieredzi, mazos dārziņos izmēģinot jaunas kultūraugu šķirnes un audzējot sugas lopus. Rudeņos notika mazpulku darbu skates un ražas izstādes. Pēc K. Ulmaņa nākšanas pie varas notika jūtamas pārmaiņas rūpniecībā. Līdz 15. maija notikumiem latviešiem piederēja ap 38% no visiem rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumiem. Ar jaundibinātās Latvijas kredītbankas palīdzību valsts savā rīcībā pārņēma daudzus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Pamazām pieauga latviešu tirgotāju un rūpnieku īpatsvars. Valdība dibināja jaunus lieluzņēmumus svarīgākajās rūpniecības nozarēs. Tie bija: “Latvijas koks”, “Ķieģeļnieks”, “Kaļķis”, “Degviela”, “Kūdra”, “Bekona eksports”, “Aldaris”, “Laima” un vēl daudzas. Izveidojās jaunas rūpnīcas un pieauga strādnieku skaits. Bezdarbnieku skaits samazinājās un trīsdesmito gadu beigās tas bija diezgan mazs, tomēr salīdzinot Somijā, Lietuvā un Igaunijā bezdarbnieki bija vēl mazāk. Latvijas rūpniecības ražojumiem bija laba slava pasaules tirgū. 1939. gadā salīdzinājumā ar 1929. gadu rūpniecības produkcijas vērtība bija palielinājusies par divām trešdaļām. Bezdarbnieku skaits 1937.g. dec. Igaunijā Somijā Lietuvā Latvijā Norvēģijā Zviedrijā Dānijā Polijā Francijā Vācijā Anglijā 1726 3770 3787 3968 33906 109634 168009 470009 389626 994784 1338850 Tautas ienākums uz vienu strādājošā stundu Latvijā bija lielāks nekā Igaunijā, Čehoslovākijā, Polijā, Itālijā, PSRS un citās valstīs. Salīdzinājumā ar 1913.gadu Latvijā tautas ienākums uz katru strādājošo stundu bija pieaudzis vidēji katru gadu par 2,6 %. Tas tolaik bija augstākais rādītājs Eiropā (otrajā vietā atradās Zviedrija un Norvēģija ar 2,2 % pieaugumu). Rūpniecības uzplaukums sekmēja strādnieku labklājību. Daudzi ārzemnieki tolaik ievēroja, ka Latvijā nav daudz bagātnieku, bet vēl mazāk nabagu. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā bija zemas ministru un citu valsts ierēdņu algas, bet augsts strādnieku darba atalgojums. Autoritārā perioda laikā īpaši tika veicināta celtniecības attīstība. 1936. gadā sāka darboties īpaša Nacionālās celtniecības komiteja. Visvairāk izmainījās Rīgas pilsēta, tā kļuva latviskāka. Ievērības cienīgas ir šādas tā laika celtnes kā Tiesu pils, Finansu ministrija, Kara muzejs, Armijas ekonomiskais veikals (tagadējais “Centrs”), kā arī daudzas jaunas skolas un dzīvojamie nami. Ārpus galvaspilsētas uzcēla plašo un moderno Ķemeru viesnīcu, Vienības namu Daugavpilī un 15. maija namu Liepājā. Lielus līdzekļus prasīja Jelgavas pils atjaunošana. Laukos radās jaunas skolas, dzelzceļa stacijas un tilti. Pilsētu ielas tika paplašinātas, bruģētas un asfaltētas, lai atbilstu modernā transporta prasībām. Rīgā un citās pilsētās apzaļumoja daudzas ielas un ierīkoja jaunus parkus. Diemžēl Vecrīgā, veidojot Doma laukumu, tika nojauktas daudzas senas ēkas. Galvaspilsētu apmeklēja daudzi tūristi, kas to tīrības ziņā salīdzināja ar Parīzi. Lielākā Latvijas jaunbūve bija Ķeguma spēkstacija uz Daugavas. To sāka būvēt 1936. gadā. Pirmo Daugavas saražoto elektroenerģiju Latvijas iedzīvotāji saņēma 1939. gadā. Ķeguma spēkstacijas būvniecību vadīja speciālisti no Zviedrijas. Daugavas radītā enerģija nodrošināja Rīgas rūpnīcu, ielu un iedzīvotāju dzīvokļu vajadzības. Latvijas valstij ietaupījās nauda, jo samazinājās kurināmā un degvielas imports. Kara tuvošanās Trīsdesmito gadu otrajā pusē daudzās Eiropas valstīs nemieru radīja PSRS un Vācijas militārā spēka pieaugums. Daudzām tautām vēl labi atmiņā bija palicis komunistu mēģinājums ar Sarkanās armijas palīdzību izplatīt sociālismu. No šīs ieceres PSRS vadītāji neatteicās. Padomju Savienībā komunistu valdības priekšgalā bija Josifs Staļins, kurš nesaudzīgi izrēķinājās pat ar saviem līdzgaitniekiem. Savukārt Vācijā pie varas nāca nacionālsociālistu partijas vadītājs Ādolfs Hitlers. Vācija izstājās no Tautu Savienības, steidzīgi bruņojās un gatavojās jaunam karam. Lielbritānijas un Francijas spēkos bija apvaldīt Vācijas karošanas tieksmes, bet vadošo politiķu tuvredzības dēļ tas netika izdarīts. Ilgi nebija jāgaida. 1938.gadā Vācija sev pievienoja Austriju, 1939. gada martā pakļāva Čehoslovākiju un atņēma Lietuvai piederošo Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu. Hitleriskās Vācijas intereses sniedzās vēl tālāk uz austrumiem. PSRS sāka uztraukties, jo arī tā vēlējās paplašināties uz nelielo kaimiņvalstu rēķina. Baltijas valstu diplomāti redzēja draudošās briesmas, bet cerēja, ka šo valstu neitralitāte un ar abām naidīgajām valstīm noslēgtie savstarpējās neuzbrukšanas līgumi tās pasargās. Baltijas valstu vadītāji cerēja arī uz citu lielvalstu palīdzību. 1939. gada vasarā PSRS apspriedās par sadarbību gan ar Lielbritāniju un Franciju, gan ar Vāciju. Vācijas efektīvākas darbības dēļ par partneri tika izvēlēta šī valsts. Vācijas ārlietu ministrs Rībentrops pēc Hitlera uzdevuma ieradās Maskavā, lai ar krieviem sadalītu teritorijas. Jāatzīmē, ka Staļins labprāt piekrita piedāvājumam, un tādā veidā Baltijas un citas austrumu valstis ieguva PSRS. Arī pašā Vācijā noslēgto vienošanos pieņēma ar lielu sajūsmu. Līdz karam bija palicis pussolis. Kara sākums 1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai. Pēc divām dienām Francija un Lielbritānija uzsāka pretdarbību un karš bija sācies. Baltijas valstis paziņoja par savu neitralitāti. Poliju ieņēma mēneša laikā. Tika nedaudz izmainīta agrāk panāktā vienošanās, novilkta jauna robežlīnija, pēc kuras daļa šīs valsts tika atdota PSRS. Skaidrs, ka viss uz austrumiem no šīs robežas tagad bija Padomju varā. Tajā pašā laikā Francijas un Lielbritānijas uzbrukumi Vācijai bija diezgan pasīvi. Uzspiestais līgums Pasaules notikumi drīz vien atspoguļojās arī Latvijas ikdienā. Pāri Latvijas - Polijas robežai ieradās bēgļi un nelielas sakautā poļu karaspēka nodaļas. Jūras tirdzniecību traucēja vācu zemūdeņu darbība Baltijas un citā jūrās. Galvenokārt ar vietējām izejvielām strādājošā Latvijas rūpniecība tirdzniecības apsīkumu neizjuta tik ļoti kā 1. pasaules kara laikā. Vēl mazāk pārmaiņu bija lauksaimniecībā. Arī PSRS nekavējās sagrābt savas laupījuma daļas. Pēc Polijas krišanas PSRS pieprasīja Baltijas valstīm atļaut to teritorijās izvietot Sarkanās armijas kara bāzes. Šādas prasības izvirzīja katrai valstij atsevišķi, lai tās nemēģinātu apvienoties. Pirmās pretenzijas tika izvirzītas Igaunijai, tad Latvijai. 1939. gada 5. oktobrī tika noslēgts PSRS un Latvijas “savstarpējās palīdzības” līgums. Pēc tam līdzīgs liktenis piemeklēja Lietuvu. Lai lietuvieši vairāk uzticētos šādiem piespiedu sabiedrotajiem, Lietuvai atdeva Viļņas pilsētu un palielu apgabalu ap to (šīs teritorijas no 1922. gada Lietuvai bija atņēmusi Polija). Līgums ar Padomju Savienību paredzēja Latvijas rietumu daļā izvietot līdz 25.000 sarkanarmiešu un ierīkot padomju flotes bāzi Liepājā. Tas bija pirmais solis uz valsts neatkarības zaudēšanu, jo svešā karaspēka lielums pārsniedza Latvijas armijas pamatsastāvu. Tas pats notika abās kaimiņvalstīs. Līgumu slēgšanas brīdī Baltijas valstīm nebija cerību sagaidīt palīdzību no ārpuses. Padomju Savienības valstsvīri apgalvoja, ka Sarkanā armija neiejaukšoties Baltijas valstu iekšējās lietās. Tikai Somija atteicās no uzspiestā “savstarpējās palīdzības” līguma. Sarkanā armija bez kara pieteikuma uzbruka šai nelielai valstij. Somu varonīgā pretestība saviļņoja visu pasauli, bet Sarkanā armija neguva gaidītos panākumus. Daudzu valstu brīvprātīgie devās palīgā somiem, bet lielvalstu valdības kaut cik jūtamu palīdzību Somijai nesniedza. Padomju Savienību izslēdza no Tautu savienības. 1940. gada 12. martā Somija bija spiesta noslēgt miera līgumu un atdot daļu no savas teritorijas. Tomēr zaudējumi nebija veltīgi, jo tika saglabāts galvenais – valsts neatkarība. Padomju armija cieta šajā karā milzīgus dzīvā spēka zaudējumus un izpelnījās pasaules tautu nicinājumu. Vācija, zinot Baltijas valstu tālāko likteni, 1939. gada oktobrī slēdza ar šīm valstīm līgumus par vācu tautības pilsoņu repatriāciju. Baltijas vāciešiem šeit bija dzimtene un īpašumi, bet gaidāmā padomju okupācija tos spieda doties uz Vāciju. No Latvijas kopumā izceļoja ap 60.000 cilvēku. Vāciešu īpašumi pārgāja Latvijas valsts pārziņā, bet daļu no to vērtības vajadzēja atmaksāt Vācijai. Neatkarības pēdējais cēliens Latvijā 1939./40. gada ziema bija barga. Kara apstākļi aizvien vairāk apgrūtināja valsts saimniecību. Ārējās tirdzniecības sašaurināšanās radīja iztrūkumus degvielas un kurināmā apgādē. Rūpniecībā sašaurinājās ražošana un cēlās preču cenas. Pieauga bezdarbs. Bezdarbnieku vidū LKP biedri centās izvērst revolucionāru aģitāciju, bet tai nebija lielu panākumu. Latvijas valdība aicināja ievērot taupību. Mežos vairāk sagatavoja malku, lai varētu aizstāt akmeņogles. Degvielu un cukuru sāka izsniegt uz taloniem. Paredzot vēl grūtākus laikus, daudzi Latvijas iedzīvotāji lielos vairumos iepirka sāli, sērkociņus, cukuru un petroleju. Valsts vadītājs K. Ulmanis savās runās pauda optimismu un aicināja neuztraukties. Smagā situācija valstī radīja nesaskaņas valdībā. K. Ulmanis no valdības atbrīvoja kara ministru ģenerāli Jāni Balodi. Viņa vietā iecēla ģenerāli Krišjāni Berķi. Saimnieciskās grūtības mazināja tautas uzticību Kārlim Ulmanim. Latvijas un PSRS salīdzinājums pirms 2. pasaules kara Teritorija km2 Iedzīvotāji Laucinieki % Lauksaimniecībā izmantojamā zeme (ha / 1 iedz.) Labības raža (centneri / ha) Kartupeļu raža (centneri / ha) Zirgu skaits uz 100 iedz. Liellopu skaits uz 100 iedz. Cūku skaits uz 100 iedz. Aitu skaits uz 100 iedz. Piena gada izslaukums no govs (kg) Gaļas produkcija uz 1 iedz. (kg) Piena produkcija uz 1 iedz. (kg) Saražotais sviests uz 1 iedz. (kg) Dzīvojamā platība pilsētās uz 1 iedz. (m2) Par vidējo strādnieka mēnešalgu varēja nopirkt (kg): rupjmaizi baltmaizi cūkgaļu sviestu 66.000 2.000.000 63,5 1,9 12,3 140 20 61 41 68 1900 85 835 15 9 550 212 83 42 21.400.000 170.500.000 67,2 2,3 9,1 96 10 36 18 60 1027 21 170 1 4 276 66 21 12 Latvieši Padomju Savienībā Latvijas preses izdevumos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados varēja rast ziņas par latviešu dzīvi ārvalstīs, arī PSRS. Padomju Savienībā tolaik dzīvoja ap 20.000 latviešu. Visā plašajā valstī darbojās latviešu skolas, latviešu valodā iznāca laikraksti un žurnāli. Tolaik darbojās arī latviešu teātri, izdevniecības un klubi. Daudzi latviešu komunisti ieņēma augstus amatus partijā, valdībā un Sarkanajā armijā. Ar 1937. gadu Padomju Savienībā sākās plašas atsevišķu valsts ierēdņu un pat veselu tautu vajāšanas. Staļina aizdomīgums bija par pamatu daudzu viņā līdzgaitnieku iznīcināšanai. Vajāšanas īpaši smagi skāra latviešus. Gandrīz visi augstākus amatus ieņēmuši latvieši tika nošauti, bet to ģimenes – izsūtītas. Staļina rīkojumu izpildītāji pilnīgi pārtrauca latviešu skolu darbību, aizliedza preses izdevumu un grāmatu iespiešanu. Par šiem trīsdesmito gadu nogales traģiskajiem notikumiem Padomju Savienībā Latvijas prese klusēja, jo Latvijas valdība centās nesadusmot lielo kaimiņvalsti. Tālab Latvijas iedzīvotāji gandrīz neko nezināja par Staļina diktatūras patieso seju. Neatkarības zaudēšana 1940. gada pavasarī un vasaras sākumā Vācijas karaspēks okupēja Dāniju, Norvēģiju, Beļģiju, Holandi un Luksemburgu. Hitlerieši salauza angļu un franču pretestību Francijā, jūnija vidū vācu karaspēks iesoļoja Parīzē. Drīz pēc tam Francija padevās. Šie notikumi saistīja visas pasaules tautu uzmanību. Tikmēr Staļina vadītā Padomju Savienība izmantoja Vācijas pretinieku apjukumu un steidzās sagrābt laupījumu pie Baltijas jūras. Visas trīs Baltijas valstis saņēma PSRS notas, kurās pret šo valstu valdībām bija pausti melīgi apgalvojumi un nepamatotas prasības. Padomju Savienība pieprasīja nomainīt valdības un izvietot šajās valstīs vēl vairāk Sarkanās armijas vienību. Šoreiz pirmā cieta Lietuva, kuru Padomju karaspēks okupēja 15. jūnijā. Nākamā dienā arī Igaunijas un Latvijas valdības saņēma PSRS notas. Lietuvas okupācija liecināja, ka tas pats sagaida Latviju un Igauniju. Uz palīdzību no citām valstīm nebija ko cerēt. Lai Latvijas valdība zinātu, kas tai draud nepaklausības gadījumā, tad jau naktī uz 15. jūniju sarkanarmieši uzbruka kādai latviešu robežsargu mītnei uz austrumu robežas. Ēkas nodedzināja, vairākus cilvēkus nogalināja vai ievainoja, bet pārējos sagūstīja un aizdzina pāri robežai. Latvijas armijas virsnieki un kareivji bija gatavi cīnīties pret daudzkārt stiprāko pretinieku, lai gan trūka modernas kara tehnikas un izbūvētu aizsardzības līniju. Latvijas aizsardzību apgrūtinātu tajā esošās Sarkanarmijas bāzes un neapsargātā jau okupētās Lietuvas robeža. Pretošanās gadījumā Latvijas armija tiktu sakauta un iznīcināta dažu dienu laikā. Tādā pašā stāvoklī atradās arī Igaunija, lai gan tās austrumu robežas sedza grūti pārvarami dabiski šķēršļi (Peipusa ezers un Narvas upe). Latvijas valdība piekāpās kaimiņvalsts nepamatotajām prasībām. Ministru kabinets atkāpās, tikai K. Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā. 17. jūnija rītā Latviju okupēja Sarkanās armijas daļas. Rīgā iebrauca padomju tanki un izvietojās pie svarīgākajiem valsts objektiem: Daugavas tiltiem, centrālās dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa, Spilves lidlauka, ostas, radiostacijas u.c. Latviešu karavīri bezspēcīgās dusmās noraudzījās uz okupētājas valsts armijas pārvietošanos. Policistiem un aizsargiem vajadzēja rūpēties par kārtību Sarkanās armijas pārvietošanās laikā. Nespējot pārdzīvot šādu pazemojumu, nošāvās Latvijas robežsargu komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins un vēl daži citi virsnieki. Sarkanās armijas tankus ar sajūsmu sagaidīja pavisam neliela Latvijas iedzīvotāju daļa, kuri cerēja uz labākiem dzīves apstākļiem. Valsts prezidents K. Ulmanis centās tautu nomierināt un mazināt apjukumu ar uzstāšanos radiofonā. Viena latviešu sabiedrības daļa vēl cerēja, ka tiks atjaunota demokrātiski vēlētas Saeimas darbība un Latvija joprojām paliks neatkarīga valsts. Taču valsts turpmāko likteni izlēma Maskavā. Secinājumi Daudz kas no tā laika notikumiem ir svarīgs arī mūsdienās. Tāpat kā toreiz arī pašlaik mums ir nesaskaņas ar Krieviju, cenšanās noturēt tirdzniecību un rūpniecību latviešu rokās un neatdot investoriem, zāģmateriālu izvešana u.c. Tā laika priekšrocības bija sekmīgais lauksaimniecības produktu eksports, mazāka plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, vairāk apbruņojuma. Pie mīnusiem var pieskaitīt karadarbību Eiropā un pašvako rūpniecību. Valsts kopumā ekonomiski bija tikpat attīstīta, cik šodien, bet militārā ziņā daudz pārāka, kaut vai tāpēc, ka tai piederēja 45 tanki, 101 lidmašīna, 1700 ložmetēju u.c. Kad 1940.gada vasaras vidū Latvijas valdībai vajadzēja izvēlēties – karot vai nekarot, tā izdarīja pareizo izvēli. Tā nebija sagatavojusies un tiktu ātri sakauta, kaut gan potenciāls bija pietiekoši liels. Būtībā Latvija daudz neatpalika no Somijas, bet šīs valsts vadošie cilvēki spēja izdarīt attiecīgos secinājumu jau daudz agrāk. Ja kāda valsts taisītos iekarot Latviju šodien, es neredzu iemeslu, kādēļ lai tā savu nepanāktu. Ne jau tie 3% no budžeta aizsardzības vajadzībām ko dos. Tāpat neticu, ka kāda no lielvalstīm sniegs palīdzību. Draudi neatkarībai no citu valstu puses ir nopietna lieta un uz to arī ir nopietni jāskatās.

kā mācīties mācīties

pēc
Svarīgs priekšnosacījums ir izgulēties. Kā minimums ir jāguļ 6 stundas un ne vairāk par 8-9 stundām. Ja iespējams ir jāguļ 2x diennaktī.