Latvijas ceļš uz neatkarību
19.gs. beigās un 20.gs. sākumā latviešu tautas vēsturē sākās jauns posms. Rūpniecības attīstības rezultātā strauji augošajās pilsētās radās kreisi orientētas latviešu politiskās organizācijas (1904.g. tās apvienojās un izveidoja Latviešu Sociāldemokrātisko strādnieku partiju). Vienlaicīgi arī laukos pieauga latviešu zemnieku saimnieciskais iespaids. Jaunlatviešu un Jaunās strāvas sabiedriskās cīņas un idejas par jauniem ideāliem, latviešu inteliģence pakāpeniski pieņēma. Priekšplānā izvirzījās sociāla rakstura prasības un sabiedriski politiskās darbības mērķi. Latviešu zemnieks joprojām bija spiests zināmā mērā pakļauties vācu (Latgalē – poļu) muižniekiem. Klāt nāca arī atkarība no cara patvaldības ierēdņiem, kuri par katru cenu centās panākt Baltijas guberņu pārkrievošanu. Arī lielākajās pilsētās pašvaldības atradās ietekmīgo vācu tautības pilsoņu pārziņā un latviešiem tikai ar milzīgām grūtībām izdevās panākt arī savu pārstāvju ievēlēšanu pilsētas domēs.