Diplomdarbs

ANOTĀCIJA Kvalifikācijas darbs „Slepkavības un tīšu miesas bojājumu nodarīšanas, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, krimināltiesiskais raksturojums” sastāv no ievada, četrām daļām, secinājumiem un priekšlikumiem. Kvalifikācijas darbā tiek aplūkots nepieciešamās aizstāvēšanās institūta jēdziens un vēsturiska attīstība, nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījumi, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis, ka arī noziedzīgo nodarījumu pret personu jēdzieni un pazīmes, kas tika veikti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus. Sevišķu uzmanību autors pievērš noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 121.pantā un 128.pantā sastāvu analīzei, ka arī Krimināllikuma 120., 127. pantos un 121., 128. pantos sastāvu jēdzienu norobežošanai, un izvirza priekšlikumus nepieciešamās aizstāvēšanās institūta pilnveidošanai Latvijas Republikā. Satura radītājs Ievads..........................................................................................9.lpp. 1. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziena vēsturiska attīstība …………………………………………..………………11.lpp. 1.1. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziena saturs................12.lpp. 1.2. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Latvijas Kriminālkodeksā………….....…..………………….…13.lpp. 1.3. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Krimināllikumā………………………………………..15.lpp. 1.4. Nepieciešamās aizstāvēšanas būtība……..……….......16.lpp. 2. Nepieciešamās aizstāvēšanas tiesīguma nosacījumi......25.lpp. 2.1. Uzbrukšanas prettiesiskums……………….………….25.lpp. 2.2. Uzbrukuma bīstamība……………………...……….....26.lpp. 2.3. Uzbrukuma moments……………………...………..…30.lpp. 2.4. Uzbrukuma realitāte……………………………....…..35.lpp. 2.5. Aizstāvēšanas mērķis……………………….…………36.lpp. 2.6. Nodarīta kaitējuma norobežojumi………………....….36.lpp. 2.7. Aizstāvēšanas samērība…………………………....….38.lpp. 3. Nepieciešamās aizstāvēšanas stāvoklis………….…....41.lpp. 4. Noziedzīgo nodarījumu pret personu jēdziens un pazīmes, kas tika veikti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanas norobežojumus………………...……………..………..48.lpp. 4.1. Nepieciešamās aizstāvēšanas norobežojumu pārkāpšanas jēdziens slepkavības gadījumā, vai nodarot smagas vai vidējas pakāpes miesas bojājumus……………….……48.lpp. 4.2. Noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 121.p. un 128.p. sastāvu analīze………………………...........54.lpp. 4.3. Darbību, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei vai veselībai šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī, un darbību, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei vai veselībai personas aizturēšanas laikā kvalifikācija..........………………….....…...........60.lpp. 4.4. Noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 120.p., 127. pantos un 121., 128. pantos sastāvu jēdzienu norobežošana………………………………....……….63.lpp. Slēdziens……………………………………….....………..72.lpp. Izmantotas literatūras saraksts……………………........…..74.lpp. IEVADS Mūsdienās cīņa ar noziedzību joprojām paliek par sarežģītāko sociālo problēmu. It īpaši, kad runa iet par noziedzību pret cilvēka veselību, kā arī nāves nodarīšanu, jo iedzīvotāju veselība un dzīvība ir augstākās vērtības, nozaudējot kurus daļēji vai pilnīgi zaudē savu nozīmību citas vērtības. Personības aizsardzībai kalpo likumdošana. Strādājot Iekšlietu ministrijā, dota darba autors sastopas ar to, ka tiesu- izmeklēšanas praksē līdz šīm tiek pieļaujamās daudzas kļūdas, kas ir saistītas ar iedzīvotāju, kuri atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, rīcību formālo un virsējo novērtēšanu. Ar to arī ir pamatota dota darba temata izvēle. Dotais darbs veidots pamatojoties uz Krimināllikuma un krimināli- procesuālas likumdošanas pētīšanas un to salīdzinošas analīzes ar citu valstu likumdošanu, tas ir ar Krievijas, Ņujorka štata un VFR likumdošanu. Rakstot darbu tika izmantoti skaidrojumi, kas ir publicēti Latvijas Republikas Augstākas Tiesas Plēnuma nolēmumos Nr.3 no 1995. gada 29. maija „Par tiesu praksi piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanu”. KL 12. un 13. nodaļās tiek izdalīti noziegumi, kas ir izdarīti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus ( Krimināllikuma 121. un 128. panti) . Šie noziegumi tiek uzskatami par tīšiem, bet īstenotiem atbildību mīkstinošos apstākļos. Par mīkstinošiem apstākļiem ir uzskatams nepieciešamās aizstāvēšanās fakts. Tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanu, ko noteic KL 29. pants, ir konstitūcijas tiesību realizācijas svarīga garantija: personības, dzīvojamas vietas, iedzīvotāju īpašuma un citu tiesību neaizskaramība. Nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ir ļoti sarežģīts un interesants. Tā sabiedriska lietderīgums ir katra cilvēka tiesības īstenošana atvairīt bīstamus apdraudējumus valsts interesēm, sabiedriskām interesēm, kā arī cilvēka personība un tiesībām. Diezgan svarīga nozīme nepieciešamai aizstāvēšanai ir iedzīvotāju aktivizēšanā cīņā ar noziedzību, sniedzot iedzīvotājiem tiesību plašu kāstu noziedzīgo apdraudējumu novēršanai. Tā, nav uzskatami par sabiedrībai bīstamas un nav sodītas ar likumi rīcības, kaut arī kas nodarīja nāvi, smagas vai vidējas pakāpes miesas bojājumus uzbrucējam, bet kas ir nodarīti nepieciešams aizstāvēšanas stāvoklī. Un tikai tad, kad pastāv nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana, vainīgais tiks saukts pie kriminālatbildības atbilstoši KL 121. un 128. pantiem. Kāda tad ir nepieciešamās aizstāvēšanās būtība? Kas tas ir nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīgums? Kas tas ir nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis un kad notiek to norobežojumu pārkāpšana? Kādas ir izskatīto noziegumu sastāva analīzes un rīcību, kas kaitināja cilvēka dzīvībai vai veselībai šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī vai aizturot noziedznieku, kvalifikācijas īpatnības? Kādas ir noziegumu sastāvu norobežošanas pazīmes, ko paredz Krimināllikuma 120., 127. un 121., 128. panti? Uz šiem un dažiem citiem jautājumiem ir plānot atbildēt izskatot doto tematu. Izpētīt juridisko literatūru, Latvijas Republikas un citu valstu spēkā esošas likumdošanu, kā arī tiesu prakses materiālus, izdarīt atbilstošus secinājumus par likumdošanas piemērošanu attiecībā pret nepieciešamu aizstāvēšanu- tādi ir dota diplomdarba uzrakstīšanas mērķi. 1. Nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena vēsturiskā attīstība. Sākot apskatīt nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturu Krimināllikumā, vēlams un par vajadzīgs būtu šī institūta vēsturiskās attīstības izklāsts. Zināmu skaidrību šajā jautājumā vieš Solveigas Līces komentārs. Nepieciešamā aizstāvēšanās - savu vai cita personisko vai mantisko labumu aizsargāšana apstākļiem piemērotiem līdzekļiem pret nelikumīgu, tiešu apdraudējumu. Senatnē to pieļāva neierobežotos apmēros. Vēlāk valsts vara uzsāka cīņu pret privātpersonu tiesībām izrēķināties ar saviem pretiniekiem, un tagad likumi nosaka, kad un kur nepieciešamā aizstāvēšanās pielaižama. Romiešu tiesībās un itāļu statutārās tiesībās nepieciešamo aizstāvēšanos pieļāva plašos apmēros. Turpretī Karolinā nepieciešamā aizstāvēšanās atļauta tikai kā subsidiars līdzeklis (t.i., ja nav iespējams aizbēgt). No tā laika nepieciešamo aizstāvēšanos arvien vairāk ierobežo, un 18.gs. (arī 1810.g. Code penal) to pieļauj vienīgi dzīvības un miesas neaizskaramības aizsargāšanai. Vēstures gaitā nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu Latvijas teritorijā ir regulējuši vairāki krimināllikumi:  1903.g. Sodu likumi,  1933.g. Sodu likums,  1926.g. KPFSR Kriminālkodekss,  1961.g. LPSR Kriminālkodekss,  1991.g. Latvijas Kriminālkodekss,  1999.g. Krimināllikums. 1993.g. Sodu likumā nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis paredzēts aizstāvot pret paša vai citas personas personisku vai mantisku labumu nelikumīgu apdraudējumu. Savukārt LPSR Kriminālkodeksā, sociālistisko tiesību ietekmē, tiek pievienotas arī valsts un sabiedrības intereses. Arī mūsdienu ārvalstu krimināllikumos par valsts un sabiedrības interešu drošību gādā tiesībsargājošās iestādes. Padomju nepieciešamās aizstāvēšanās institūts savā ziņā uzlika par pienākumu sevišķi aizstāvēt valsts intereses, minot tās likuma pantā pirms personiskajām tiesībām un interesēm. Pie tam savas dzīvības vērtēšanu augstāk par valsts un sabiedrības drošību uzskatīja par nopeļamu un gļēvu rīcību. 1.1.Nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturs Latvijas Krimināllikuma (turpmāk KL) 28.p. norāda, kādi apstākļi ir atzīstami par kriminālatbildību izslēdzošiem. Tātad apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst šajā likumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm:  nepieciešamā aizstāvēšanās,  aizturēšana, nodarot personai kaitējumu,  galējā nepieciešamība,  attaisnojams profesionālais risks,  noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana. Visiem iepriekš norādītajiem apstākļiem ir raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes: 1) Nodarījumi formāli satur kādu no Krimināllikuma Sevišķās daļas panta sastāviem, 2) Tie izdarīti, pastāvot nosacījumiem, kas pārvērš šos nodarījumus no sabiedrības interesēm kaitīgiem par sabiedrības interesēm derīgiem vai vismaz neitrāliem. Turklāt KL 30.p. atsevišķi nosaukta vēl šķietamā aizstāvēšanās - darbības, kuras konkrētos apstākļos var arī vērtēt kā nepieciešamo aizstāvēšanos. Tādējādi nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ir viens no kriminālatbildību izslēdzošajiem apstākļiem, kura jēdzienu šajā nodaļā autors analizēs plašāk. 1.2. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Latvijas Kriminālkodeksā. Šajā nodaļā tiks apskatīts nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturs Latvijas Kriminālkodeksā (turpmāk KK). Neskatoties uz to, ka spēkā ir Krimināllikums, Kriminālkodeksā minēto normu pieminēšana ir vajadzīga tādēļ, ka Augstākās tiesas plēnuma lēmums “Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos” ir pieņemts balstoties uz KK normu piemērošanu tiesās. Latvijas Kriminālkodeksā bija norādīti divi apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst KK paredzēta nozieguma sastāva pazīmēm. Šādi apstākļi ir:  Nepieciešamā aizstāvēšanās (KK 13.p.),  Galējā nepieciešamība (KK 14.p.). Neskatoties, ka likums paredzēja tikai divus kriminālatbildību izslēdzošus apstākļus, Augstākās tiesas plēnuma lēmumā norādīti arī tādi apstākļi kā kaitējuma nodarīšana personai sakarā ar viņas aizturēšanu un šķietamā aizstāvēšanās. Savukārt tādi apstākļi kā attaisnojams profesionāls risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana nebija minēti ne likumā, ne publicētajā tiesu praksē. Konkrētā KK norma, kas regulē nepieciešamo aizstāvēšanos ir diezgan nevajadzīgi sarežģīta un komplicēta. Latvijas KK 13.p. nosaka, ka nav uzskatāma par noziegumu darbība, kas gan atbilst krimināllikumā paredzētā nodarījuma pazīmēm, bet izdarīta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tas ir aizsargājot pret sabiedriski bīstamu apdraudējumu Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas tiesības tādējādi, ka apdraudētājam tiek nodarīts kaitējums, ja turklāt nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Vēl jurists A. Niedre savā rakstā analizē tās KK normas, kuras saistītas ar nepieciešamo aizstāvēšanos. Viņš atzīmē, ka KK par apstākli, kas izslēdz nodarījuma sabiedrisko bīstamību un prettiesiskumu, atzīta vēl galējā nepieciešamība (KK 14.p.) - tāds personas stāvoklis, kurā viņa, izdarot krimināllikumā paredzēta nodarījuma pazīmēm atbilstošu darbību un nodarot ar to kaitējumu ar likumu aizsargātām interesēm, novērš cita, lielāka kaitējuma nodarīšanu Latvijas valsts, sabiedrības, personas (savas vai citas) interesēm, ja vien šis kaitējums konkrētajos apstākļos ar citiem līdzekļiem nav bijis novēršams. Tāpat kā nepieciešamā aizstāvēšanās, arī galējā nepieciešamība likumā atzīta par sabiedriski derīgu (tas ir, mūsu sabiedrības interesēm atbilstošu) darbību. Citi apstākļi, kas izslēdz nodarījuma sabiedrisko bīstamību un prettiesiskumu, Latvijas KK nav minēti. Par tādiem nevar uzskatīt KK 7.p. 2.d. (nodarījuma mazsvarīgums) vai KK 16.p. (labprātīga atteikšanās no nozieguma izdarīšanas) normas, jo tajās gan paredzēta personas atbrīvošana no kriminālatbildības un soda, taču viņas faktiskais nodarījums nekādi nav atzīstams par sabiedriski derīgu. 1.3. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Krimināllikumā. KL 29.p., kas regulē nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu, nosaka, ka nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Tādējādi saskaņā ar KL 29.p. 1.d., nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, tomēr jāatzīmē, ka kriminālatbildību izslēdzoša ir nevis uzvedība (darbība vai bezdarbība), bet gan situācija (stāvoklis), kurā persona darbību veic. Tātad nepieciešamā aizstāvēšanās ir apstāklis, kura dēļ aizstāvēšanās nav uzskatāma par noziedzīgu rīcību, kaut arī tās sekas ir ārēji līdzīgas noziedzīgām darbībām, bet ir izdarītas, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi. 1995.gada 29.maija Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Plēnuma lēmuma Nr.3 “Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos” 1.punkts norāda, ka nepieciešamā aizstāvēšanās ir viena no garantijām, kas nodrošina personas tiesību aizstāvēt no sabiedriski bīstamiem apdraudējumiem Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas ar likumu aizsargātās tiesības un intereses (īpašuma, valdījuma u.c.) vai personu (dzīvību, veselību, dzimuma neaizskaramību u.c.), nodarot apdraudētājam kaitējumu, kas paredzēts Latvijas KK Sevišķās daļas pantā, ja nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Turklāt Plēnuma lēmumā uzsvērts, ka katrai personai ir tiesības aktīvi aizstāvēties no bīstama apdraudējuma, neatkarīgi no iespējām izvairīties no apdraudējuma, paslēpjoties vai aizbēgt no uzbrucēja vai griežoties pēc palīdzības pie citām personām vai varas iestādēm u.tml. Augšminētais princips izriet no KL 29.p. 4.d., kas nosaka, ka personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām. Dažos gadījumos nepieciešamā aizstāvēšanās nav vairs personas tiesība vai morāls pienākums, bet gan tiesisks pienākums - piemēram, policijas darbiniekiem, apsardzes dienesta darbiniekiem, inkasatoriem u.c. Tomēr jāatceras, ka nepieciešamā aizstāvēšanās nedrīkst pārvērsties par izrēķināšanos, “linča tiesu”, jo tā ir aizstāvēšanās nepieciešamības robežās, nepārkāpjot tās. Tādēļ ne mazāk svarīgi ir zināt, kāds un kādos apstākļos izdarīts uzbrukums dod tiesības personai aizstāvēt sevi vai valsts, sabiedriskās vai citas personas intereses, nodarot uzbrucējam kaitējumu, kas citos apstākļos ļautu atzīt personas rīcību par noziegumu. 1.4. Nepieciešamās aizstāvēšanās būtība. Mūsu Krimināllikumā nepieciešamā aizstāvēšanās definēta kā darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai tā draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Kaut arī nepieciešamā aizstāvēšanās nav iedomājama bez rīcības, kas vērsta uz svarīgas intereses aizsardzību, ne visai korekti to definēt kā personas uzvedību. Acīmredzams, ka kriminālatbildību izslēdz nevis personas darbība, kas veikta nolūkā aizsargāt noteiktu objektu, bet situācija, kurā tā tiek realizēta. Personas rīcība, kura vērsta uz kaitējuma radīšanu uzbrucējam, ārēji neatšķiras no noziedzīga nodarījuma, sakarā ar ko pati par sevi tā nevar izslēgt atbildību par izdarīto. Tieši situācija, kurā persona spiesta lietot spēku aizstāvēšanās nolūkā, padara darbību par likumīgu un izslēdz pienākumu atbildēt par izdarīto. Tādēļ, neraugoties uz Krimināllikumā formulēto, jāatzīst, ka kriminālatbildību izslēdz nevis personas darbība, bet situācija, respektīvi - ārējie apstākļi, kuros cilvēks ir spiests piemērot spēku nolūkā aizstāvēt nozīmīgu interesi. Salīdzinot nepieciešamās aizstāvēšanās legālo un spēku zaudējušā kriminālkodeksā paredzēto definīciju, par precīzāko jāatzīst vecā redakcija. Atbilstoši kriminālkodeksa (turpmāk- KK) 13.pantam nepieciešamā aizstāvēšanās ir apstāklis, kura dēļ darbība, kas gan atbilst krimināllikumā paredzētājam nodarījuma pazīmēm, bet izdarīta, aizsargājot pret sabiedriski bīstamu apdraudējumu Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas tiesības vai personu, nav uzskatāma par noziegumu, ja pie tam nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Diemžēl arī speciālajā literatūrā nepieciešamo aizstāvēšanos ne vienmēr raksturo kā situāciju (apstākli), kas izslēdz kriminālatbildību. Tā piemēram, nepieciešamo aizstāvēšanos dēvē par aizsardzības līdzekļiem, par tiesisko aizsardzību, par sabiedriski derīgu darbību. Nepieciešamās aizstāvēšanās izpratni sarežģī šī jēdziena daudznozīmīgums. Ar nepieciešamo aizstāvēšanos literatūrā apzīmē ne tikai apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību, bet arī personas rīcību, atvairot uzbrukumu, kā arī indivīda tiesības uz uzbrukuma atvairīšanu. Nereti, analizējot apstākļus, kas izslēdz kriminālatbildību, autori pieļauj jēdzienu aizstāšanu, apzīmējot ar "nepieciešamo aizstāvēšanos" atšķirīgas parādības. Būtu jāievēro, ka krimināltiesību teorijā ar nepieciešamo aizstāvēšanos galvenokārt saprot situāciju, kurā persona ir tiesīga radīt kaitējumu uzbrucējam. A.Judins nepieciešamo aizstāvēšanos interpretē kā tiesisko aizsardzību no sabiedriski bīstama nodarījuma, kas izpaužas kaitējuma nodarīšanā apdraudētājam. Tomēr šajā nepieciešamās aizstāvēšanās definīcijā atspoguļojas tās sociālais un nevis krimināltiesiskais novērtējums. Analizējamais apstāklis nav saprotams kā kaitējuma nodarīšana citai personai. Nepieciešamā aizstāvēšanās tikai nosacīti pilnvaro personu veikt noteiktas darbības un pieļauj kaitējuma radīšanu uzbrucēja interesēm. Nepieciešamā aizstāvēšanās ir juridiskais fakts, kas pēc ārējām pazīmēm noziedzīgu rīcību transformē sociāli derīgā un likumīgā uzvedībā. Nepieciešamā aizstāvēšanās ir nevis tiesiskā aizsardzība, bet apstāklis, kura dēļ vardarbīgā rīcība atzīstama par tiesisko aizsardzību, bet nav vērtējama kā noziedzīgs nodarījums. A.Judins uzsver, ka nepieciešamā aizstāvēšanās vienmēr ir saistīta ar vardarbību, tātad ar fiziskā spēka lietošanu pret citu personu, respektīvi, tādu līdzekļu izmantošanu, kuri visumā tiek vērtēti kā amorāli. Tomēr aizstāvēšanās laikā realizējamā vardarbība atzīstama par sociāli attaisnotu, jo tā ir atbildes reakcija uzbrukumam. Šī institūta nosaukuma pirmais aspekts atspoguļojas terminā "aizstāvēšanās", bet otrais - "nepieciešamā". Nepieciešamība nozīmē, ka, realizējot aizstāvēšanos, var tikt izmantoti līdzekļi un pielietots spēks tādā apmērā, kas vajadzīgs uzbrukuma atvairīšanai. Persona nav tiesīga radīt kaitējumu, kas nav nepieciešams aizstāvībai. Ja rīcībai piemīt administratīvā pārkāpuma pazīmes, to var atzīt par izdarītu apstākļos, kas izslēdz administratīvo atbildību. Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 18.pantam pie administratīvās atbildības nav saucama persona, kaut gan viņa ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ja tas noticis nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tas ir, aizsargājot no prettiesiskā apdraudējuma valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības, noteikto pārvaldes kārtību, tādējādi nodarīdama apdraudētājam kaitējumu. Personu tiesības uz aizstāvēšanos un kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam ir cieši saistītas ar valsts aizsargājošo funkciju. Kaut arī valsts apņemas aizsargāt sabiedrības intereses no prettiesiskiem apdraudējumiem, visai sarežģīti un pat neiespējami ir izveidot tādu mehānismu, kurš vienmēr varētu garantēt neatliekamu un efektīvu publisko palīdzību uzbrukuma atvairīšanā. Apzinoties to, valsts oficiāli atzīst katra indivīda tiesības aktīvi aizstāvēt nozīmīgās personiskās, sabiedriskās un valsts intereses no prettiesiskā uzbrukuma, garantējot personai, kura lieto spēku un nodara kaitējumu uzbrucējam, krimināltiesisko imunitāti. Atbilstoši augstāk minētajam faktoram indivīdi ir tiesīgi lietot spēku aizstāvēšanās nolūkā ārkārtējā situācijā, kad valsts, nespēdama sniegt palīdzību, nevar nodrošināt apdraudētās intereses aizsardzību. Tieši tādēļ aizstāvēšanās kā kriminālatbildības izslēdzamības apstāklis ir dēvēta par nepieciešamo. Nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ietekmē atsevišķas personas uzvedību, atturot viņu no noziedzīga nodarījuma. Apzinoties, ka nelikumīga rīcība var radīt efektīvu pretdarbību, dažas personas atsakās no ieplānotiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tādējādi nepieciešamajai aizstāvēšanai ir zināma preventīva nozīme, sakarā ar ko to pamatoti var uzskatīt par vienu no noziedzības novēršanas mehānismiem. A.Judins atzīmē, ka personu tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos disciplinē tos cilvēkus, kuri ir spējīgi pārkāpt ar likumu noteiktus aizliegumus. Kaut arī dažādas tiesību sistēmas un doktrīnas atšķirīgi skaidro nepieciešamās aizstāvēšanās nosacījumus, ir četras kopējas pazīmes, kas raksturo nepieciešamo aizstāvēšanos, proti: • apdraudējuma esamība; • nepieciešamība pēc aizstāvēšanās; • aizstāvēšanās atbilstība apdraudējumam; • vēlme atvairīt uzbrukumu. Nepieciešamā aizstāvēšanās ir apstāklis, kas piešķir personai tiesības ar spēku aizsargāt nozīmīgas intereses. Pieļaujot kaitējuma nodarīšanu, likums garantē, ka persona netiks saukta pie kriminālatbildības par izdarīto. Ikviens cilvēks, konstatējot, ka ar uzbrukumu tiek apdraudētas svarīgas Krimināllikumā aizsargātas intereses, tiesīgs, piemērojot spēku, aktīvi pretoties apdraudētājam, vai izvairīties no kaitējuma nodarīšanas viņam. Spēka pielietošana pret uzbrucēju ir personas subjektīvas tiesības; tai nav pienākuma nodarīt kaitējumu uzbrucējam. Pienākums aktīvi rīkoties, aizstāvot ar uzbrukumu apdraudētās intereses, un pat nodarīt kaitējumu, ja tas ir nepieciešams nolūkā glābt apdraudētu interesi, ir atsevišķu profesiju darbiniekiem. Piemēram, atbilstoši likumam "Par policiju" ikviena policijas darbinieka pienākums, konstatējot notikumu, kurš apdraud personu vai sabiedrības drošību, ir veikt pasākumus nolūkā novērst likumpārkāpumu un glābt cilvēkus. Tomēr arī šajā un citos līdzīgos gadījumos personai ir pienākums aktīvi aizstāvēt apdraudēto interesi, nevis radīt kaitējumu uzbrucējam. Pienākums aktīvi aizstāvēt noteiktas intereses var tikt uzlikts ne tikai ar normatīviem aktiem, kas regulē atsevišķus profesionālās darbības veidus. Šī pienākuma tiesiskais pamatojums var būt arī līgumiskas attiecības starp personām. Piemēram, pienākums aktīvi pretoties uzbrukumam ir apsardzes darbiniekam un miesassargiem. Jāievēro, ka arī šīm personām ir uzlikts pienākums aizsargāt noteiktas intereses, nevis nodarīt kaitējumu uzbrucējam, jo kaitējuma radīšana ir pieļaujama, nevis obligāta. Kaut arī katram cilvēkam nav tiesiska pienākuma aktīvi aizsargāt apdraudētu interesi, ikvienai personai tomēr ir morāls pienākums aktīvi reaģēt uz darbību, kas aizskar nozīmīgas intereses. Aktīvā reaģēšana var atšķirties, izejot no interesēm, kuras tiek apdraudētas uzbrukuma rezultātā. Ja agresīvs nodarījums apdraud indivīda personiskās intereses, cilvēks tiek nostādīts morālas izvēles priekšā, jo no tikumiskā viedokļa nav nosodāma nedz kaitējuma radīšana uzbrucējam, nedz izvairīšanas no uzbrukuma aizbēgot, aizbraucot vai apejot vietu, kur tā intereses varētu tikt apdraudētas. Ja persona konstatē, ka ar uzbrukumu tiek apdraudētas svešas intereses, izvairīšanas no aizstāvēšanās nav morāli attaisnojama, kaut arī juridiski parasti nav sodāma. Konstatējot svešas intereses apdraudējumu, personai ir morāls pienākums savu iespēju ietvaros sniegt cietušajam palīdzību. Tas nenozīmē, ka šajā gadījumā personai obligāti jānodara kaitējums uzbrucējam, tomēr morāle pieprasa aktīvu svešas apdraudētas intereses aizstāvēšanu. No tiesiskā viedokļa atteikšanās no tiesībām aktīvi aizstāvēties un aizstāvēt svešas intereses nerada negatīvas sekas. Atbildība par to vienīgi var iestāties, ja personai ir tiesisks pienākums aizsargāt apdraudētās intereses, bet cilvēks tīši izvairās no tā. Piemēram, pienākums aizstāvēt svarīgas intereses ir policistam, un viņš, konstatējot uzbrukumu, nav tiesīgs to ignorēt. Tomēr vispārīgos gadījumos tikai personas vēlme nosaka, vai subjektīvās tiesības uz aizstāvēšanos tiks/netiks realizētas. Tiesības aizstāvēties no prettiesiska agresīva apdraudējuma, nodarot uzbrucējam fizisku vai materiālu kaitējumu, ir ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzimuma, profesijas, ieņemamā amata un citiem līdzīgiem faktoriem. Tiesības uz vardarbīgu uzbrukuma atspēkošanu un samērīga kaitējuma radīšanu apdraudētājam ir ikvienai fiziskai personai neatkarīgi no viņas vecuma. Tomēr jāievēro, ka persona līdz četrpadsmit gadu vecuma sasniegšanas nevar būt noziedzīga nodarījuma subjekts, sakarā ar ko kriminālatbildība nevar iestāties un līdz ar to tā nevar tikt arī izslēgta. Tas nenoliedz mazgadīgas personas tiesības aktīvi aizstāvēties no vardarbīga uzbrukuma. Vēl vairāk -izslēdzot mazgadīgas personas pienākumu atbildēt par uzbrucējam radīto kaitējumu, procesuālos dokumentos ir vēlams atsaukties uz nepieciešamo aizstāvēšanos, lai tādējādi uzsvērtu šīs rīcības sociālo derīgumu un nepieļautu audzinoša rakstura līdzekļu piemērošanu mazgadīgam. Tomēr kā apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, nepieciešamā aizstāvēšanās faktiski attiecas tikai uz personu, kas potenciāli var būt atzīta par noziedzīga nodarījuma subjektu. Tāpat par izdarītu apstākļos, kas izslēdz kriminālatbildību, nevar tikt atzīt kaitējuma nodarīšana uzbrucējam, ko izdarījusi persona, kura psihisko traucējumu dēļ vēlāk tiek atzīta par nepieskaitāmo. Nepieskaitāmā persona nav noziedzīga nodarījuma subjekts, un tādēļ nav aktuāla kriminālatbildības izslēgšana. Turklāt nepieciešamās aizstāvēšanās neesamību norāda aizstāvēšanās motivācijas trūkums psihiski slimas personas uzvedībā. Tādēļ nepieciešamās aizstāvēšanās subjekts ir fiziska pieskaitāma persona, kura ir sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli rada ne tikai uzbrukums, kas tieši vērsts pret personu un apdraud viņas dzīvību un veselību. Kaut arī vēsturiski nepieciešamā aizstāvēšanās veidojusies no normām, kuras pieļāvušas pašaizstāvēšanos, mūsdienu krimināltiesību koncepcijas uzsver, ka vardarbīgi var būt aizsargāta indivīda tiesisko interešu sfēra, valsts un sabiedriskās intereses, kā arī citas personas tiesības. Tieši tāpēc notiek arī terminoloģiskā transformācija - atsakoties no jēdziena "pašaizstāvēšanās" likumdošanā parādījās termins "nepieciešamā aizstāvēšana". Arī Krimināllikumā jēdzienu "nepieciešamā aizstāvēšanās" jāinterpretē paplašināti, saprotot ar to, ka faktiski kriminālatbildību izslēdz gan pašaizstāvēšanās, gan svešu interešu nepieciešamā aizstāvēšana. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis iespējams, ja ar uzbrukumu tiek apdraudēta interese, kura ir aizsargāta Krimināllikumā, piemēram, dzīvība, veselība, brīvība, dzimumneaizskaramība, valsts drošība, sabiedriskā kārtība utt. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis pastāv tikai tad, ja uzbrucēja rīcība ir noziedzīga vai pēc ārējām pazīmēm līdzīga noziedzīgam nodarījumam. Tikai gadījumā, kad ar uzbrukumu tiek nodarīts kaitējums svarīgām Krimināllikumā aizsargātām interesēm vai uzbrucējs mēģina nodarīt tādu kaitējumu, ir pamats uzskatīt, ka darbība, kas veikta nolūkā pārtraukt noziedzīgu rīcību vai novērst kaitējuma nodarīšanu, izdarīta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Interesi, kas, būdama aizsargāta ar Krimināllikuma normu, tiek apdraudēta, izdarot noziedzīgu nodarījumu, definē par noziedzīga nodarījuma objektu. Personai ir tiesības aizsargāt ikvienu interesi, kas apdraudēta ar jebkuru noziedzīgu nodarījumu. Taču aizstāvēties aktīvi, nodarot likumpārkāpējam kaitējumu, var tikai tad, ja tiek izdarīts uzbrukums- pēkšņa, agresīva un intensīva naidīga nolūka darbība, kas vērsta pret konkrētu objektu. Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par rīcībām, kas nesatur vardarbības pazīmes, piemēram, kukuļņemšanu, adopcijas noslēpuma izpaušanu, izvairīšanos no uzturēšanas, atstāšanu bez palīdzības u.c. Šīs noziedzīgas rīcības apdraud nozīmīgas personas, sabiedrības un valsts intereses. Tomēr šo interešu aktīva aizstāvēšana, nodarot kaitējumu apdraudētājam, nav pieļaujama. Ievērojot nevardarbīga noziedzīga nodarījuma raksturu un tā ārējo izpausmi, likums neatzīst par nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī nodarīto kaitējumu personai, kas īsteno nevardarbīgu nodarījumu. Neraugoties uz to, ka arī ar kukuļņemšanu, izvairīšanos no uzturēšanas un ar citiem nevardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek apdraudētas svarīgas intereses, to aizstāvēšana neprasa kaitējuma radīšanu likumpārkāpējam. XX gadsimtā krimināltiesību doktrīna ir atzinusi, ka personai ir tiesības aizstāvēties, lietojot spēku un nodarot kaitējumu uzbrucējam neatkarīgi no tā, vai uzbrukums ir bijis pilnīgi negaidīts, vai persona bijusi spējīga paredzēt tā iespējamību, pat ja tā droši zinājusi, ka kāds cilvēks ir nolēmis ar spēku nodarīt kaitējumu ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm un viņai bija iespēja griezties kompetentās iestādēs. Līdzīgs viedoklis atspoguļojas arī mūsu likumdošanā. KL 29.panta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka personas rīcība var tikt attaisnota ar nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citiem cilvēkiem. Līdzīgs skaidrojums ir arī Augstākās tiesas plēnuma lēmumā, kas norāda, ka personai ir tiesības aktīvi aizstāvēties no sabiedriski bīstama apdraudējuma tādējādi, ka apdraudētajam tiek nodarīts kaitējums, neatkarīgi no iespējām izvairīties no apdraudējuma, paslēpjoties vai aizbēgot no uzbrucēja vai griežoties pēc palīdzības pie citām personām vai varas iestādēm. Ja tiek izdarīts uzbrukums, persona ir tiesīga, novērtējot situāciju un savas spējas, pieņemt lēmumu par uzbrukuma atvairīšanu, lietojot spēku, vai par izvairīšanos no tā. Iekļaujot Krimināllikumā šos noteikumus, likumdevējs noraidījis ārzemju speciālistu ieteikumus, kuri, atsaucoties uz Latvijas Kriminālkodeksa projektu, norādīja: "Būtu ieteicams ierobežot pašaizstāvēšanās doktrīnu uz situācijām, kad nav citu iespēju izvairīties no uzbrukuma, kā vienīgi spēks" . Personai ir tiesības, lietojot spēku, aizstāvēties no jebkura uzbrukuma neatkarīgi no tā vai tas bijis gaidīts, vai notiek piepeši. Cilvēkam, apzinoties, ka pēc kāda brīža notiks uzbrukums, nav pienākuma izvairīties no uzbrukuma, aizbēgot vai aizbraucot no uzbrucēja. Persona, ja ir tāda iespēja, var ziņot par uzbrukumu policijai vai citai valsts institūcijai. Tomēr uzbrukumu atvairīšana ar saviem spēkiem, neziņojot par tā iespējamību kompetentām iestādēm, atzīstama par izdarītu nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja vien ievēroti visi pārējie šī apstākļa tiesīguma nosacījumi. Šos nosacījumus autors analizē darba turpmākajā nodaļā. 2. Nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījumi. 2.1 Uzbrukšanas prettiesiskums. Atbilstoši Krimināllikuma 29. pantam nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī atrodas persona, kas atvaira uzbrukumu vai tās draudus. Uzbrukums- tā ir ātra, strauja, varmācīga, agresīva un naidīga darbība, kas ir izpildīta ar mērķi kaitināt kādu kādai personai vai sabiedrībai, iznīcināt kādas vērtības, draudēt cilvēka dzīvei, veselībai, brīvībai vai neaizskaramībai . Uzbrukšanas pastāvēšanu neietekmē agresīvo darbību konkrētas realizēšanas formas. Bieži vien uzbrukums tiek īstenot pielietojot fizisko spēku, ieročus vai speciālus līdzekļus. Par uzbrukumu tiek atzīta arī darbība, kad kāda persona, velējoties kaitināt aizsargājamām interesēm, šim mērķim izmanto bīstamus dzīvniekus, piemēram, speciāli apmācītus suņus. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli var izveidot jebkura varmācīga darbība, kad apdraud kādas intereses, kurus aizstāv Krimināllikums. Jebkurai personai ir tiesības aizsargāt un aizstāvēt svarīgas intereses, ja uzbrukums ir prettiesisks. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli izveido darbības, kas neatbilst tiesiskam prasībām un konkrētas personas subjektīvam tiesībām. Draudi ir nelikumīgi, ja tie ir aizliegti ar pozitīviem noteikumiem, citiem vārdiem, ar normatīviem aktiem, un par prettiesiskumu liecina uzvedības neatbilstība tiesiskām prasībām. Tādā veidā, par draudu netiesīguma nosacījumiem jāatzīst to prettiesiskumu un neatbilstību likumam. 2.2. Uzbrukuma bīstamība. Uzbrukuma bīstamība kā nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījums nozīmē, ka uzbrucējs ar savu darbību nopietni kaitināja vai varēja kaitināt kādai personai, svarīgām sabiedrības vai valsts interesēm. Šis nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījums ir cieši saistīts ar uzbrukuma nelikumību. Nelikumība nozīmē kādas personas uzvedības neatbilstību tiesiskām prasībām . Uzbrukuma bīstamība nozīmē, ka uzbrucējs, pārkāpjot arējas aizlieguma normas, apdraud svarīgākām interesēm. Nepieciešama aizstāvēšana ir pieļaujama, ja uzbrukums apdraud interesēm, kas ir aizsargāti ar Krimināllikumu. Par tādam interesēm tiek atzīti sekojoši: dzīve, veselība, neaizskaramība, personas brīvība, sabiedriskais drošums, īpašums, valsts organizāciju normāla darbība un citi. Noteicot uzbrukumu kā bīstamu nelikumīgu darbību, krimināltiesību doktrīnā tiek uzsvērts, ka tam nav obligāti jābūt saistītam ar vainīgumu vai ar kriminālsodu. Darbība, kas sniedz tiesības aizstāvēties, var arī nesaturēt sevī noziegumu, bet pēc ārējam pazīmēm tai jāatbilst nozieguma darbībām. Jebkurai personai ir tiesības varmācīgi atvairīt uzbrukumu neatkarīgi no sekojoša apdraudošas personas soda par nodarīto, vai no viņa atbrīvošanas no atbildības. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis nav atzīstams, ja ļaunums tika nodarīts personai, kas pieļāva noziedzīgo darbību. Krimināllikuma 29. pants viennozīmīgi noteic, ka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var atrasties persona, kas atvaira uzbrukumu vai tā draudus, bet krimināllikums zem uzbrukuma saprot aktīvo agresīvo uzvedību, tādā veidā, darbības. Tāpēc kaitināšanu personai, kas pieļāva noziedzīgo bezdarbību, jānovērtē tikai kā ārkārtējo nepieciešamību. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli neatzīst, ja aizstāvētām interesēm draud bīstama darbība, ko nevar atzīst par noziedzīgo, un kura ārēji nav līdzīga noziedzīgai darbībai. Piemēram, nevar atzīst par izdarīto nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī vardarbību, kas ir novirzīta pret personu, kas veica administratīvo pārkāpumu. Neskatoties uz to, ka Kodekss par administratīviem pārkāpumiem aizstāv svarīgas sabiedriskas, personiskas un valsts intereses, administratīvi pārkāpumi nav tik bīstami, lai pieļautu un attaisnotu tādu kaitinājumu likuma pārkāpējam, kas atbilst noziedzīgai darbībai. Ja nav pamatojumu uzskatīt, ka nekavējoties var sākties noziedzīgs uzbrukums, persona, kas noteica, ka atbilstošas darbības satur sevī administratīvus pārkāpumus, kas apdraud noteiktam interesēm, var aizstāvēt objektu, pieprasot no pārkāpēja nekavējoties pārtraukt nelikumīgas darbības, nedodot viņam iespēju turpināt savu darbību, bet nekaitinot viņam, par ko Krimināllikums paredz atbilstošo atbildību. Ja likumīgas prasības tika ignorētas, un pārkāpējs, pārvārējot šķēršļus, mēģināja kaitināt atbilstošai personai, apdraudēja cilvēka dzīvi, veselību vai citas intereses, rodas pamatojums novērtēt pārkāpēja darbību kā noziedzību. Šajā gadījumā atbilstošai personai rodas tiesības, aizsargājoties no bīstamām noziedzīgam darbībām, kaitināt uzbrucējam. Atsevišķajos gadījumos atbilstoša persona, vērojot pārkāpumus, maldīgi secināja, kā tā ir noziedzīga. Vērojot, piemēram, kā viena persona uzmākas otrai, treša persona var maldīgi secināt, ka notiek noziedzīga darbība, kaut gan pirmās personas faktiskas darbības atrodas 167. panta kompetencē. ARK, kas paredz administratīvo pārkāpumu- sīks huligānisms. Atbilstošai personai nav jāpilda darbības, lai izskaidrotu pārkāpuma īpatnības; arī zinot, ka pārkāpējs ir nepilngadīgs, psihiski slims vai izdarīja uzbrukumu faktiskas kļūdas rezultātā, neatņem šai personai tiesības atvairīt uzbrukumu, pielietojot spēku. Augstākas tiesas plēnuma lēmumā „Par tiesu praksi, likumu par nepieciešamu aizstāvēšanu piemērošanu” noteic, ka varas pārstāvis, apkārtējas vides aizsardzības darbinieks vai apsardzes darbinieks, kā arī citas personas netiek sauktas pie kriminālatbildības par kaitinājumu, ko viņi izdara pārkāpējiem savus amata pienākumus izpildīšanas rezultātā. Pēc likuma personu, kuru apdraud, darbības nedrīkst izskatīt kā veiktus nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, piemēram, gadījumos, ja uzņēmumu, organizāciju, firmu darbinieku, fizisko personu vai apsardzes darbinieku darbības kavē varas pārstāvju likumīgiem prasījumiem. Ar nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli nevar attaisnot, piemēram, kaitināšanu policistam aizturēšanas, kratīšanas vai priekšmetu izņemšanas laikā, ja viņš darbojas savas kompetences ietvaros. Tomēr acīmredzamas amatpersonu vai citu speciāli pilnvarotu personu nelikumīgas darbības var veidot nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļus. Piemēram, ir pieļaujama varas pārstāvja vai cita amata personas kaitināšana, kas piemēro fizisko spēku nemaz nav pamatoti. Varas pārstāvja prettiesiska darbība var būt par iemeslu, kuru rezultātā kaitinājums, kas ir izdarīts amatpersonas interesēm, var būt attaisnots. Gadījumā, ja šīs kaitinājums ir proporcionāls pārkāpumam, ko izdarīja amatpersona, atbilstošas personas darbības var būt attaisnotas ar nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli. Piemēram, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var būt izdarīts kaitinājums cietuma uzraugam, ja viņš saka sist ieslodzīto. Analoģiski tiek novērtēts kaitinājums, kas tika izdarīt policistam, kas mēģināja konfiscēt kādai personai viņai piederošo īpašumu bez tiesātāja sankcijas, neuzrādot dokumentus. Atbilstoša persona neatrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja tā izdarīja uzbrukumu un apdraudēja noteiktam interesēm, un kāds cits cilvēks kaitināja viņam tieši šo draudu rezultātā. Laupītājs, piemēram, ir atbildīgs par kaitinājumu, kas tika nodarīts kādai personai arī tādos apstākļos, kad cietušais, aizstāvēšot savu īpašumu un veselību, mēģināja kaitināt uzbrucējam, bet viņš piemēroja spēku un kaitināja nevis ar mērķi piesavināt īpašumu, bet ar mērķi pārtraukt cietušas personas aktīvu aizstāvēšanu. Ja kāda persona, kas nodara nelikumīgu uzbrukumu, piespieda citu cilvēku varmācīgi aizsargāt aizsargātas intereses, tai nav tiesību kaitināt indivīdam, kurš pamatojoties uz likumu aizstāv intereses, kuras ir apdraudētas. Tomēr, ja, aizstāvot intereses, kuras tika apdraudētas, atbilstoša persona pārsniedza nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, uzbrucējam ir tiesības piemērot samērīgu spēku, lai novērstu draudus, kas rodas nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanas rezultātā. Ja cietušais, aizstāvēšot intereses, kuras ir apdraudētas, pārmērīgi kaitināja uzbrucējam, viņš arī tiek saukts pie kriminālatbildības par kaitinājumu, kas tika nodarīts nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanas rezultātā. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis netiek atzīsts, ja atbilstoša persona pati izprovocēja uzbrukumu ar mērķi izmantot viņu kā ieganstu agresora kaitināšanai. Uz to norāda arī Augstākas tiesas plēnuma lēmums „Par tiesu praksi un likumu par nepieciešamās aizstāvēšanās piemērošanu”, kurā tiek atzīmēts, ka izraisīts uzbrukums, ko atbilstoša persona gribēja izmantot ar mērķi attaisnot kautiņa iniciēšanu, izrēķināties, atriebties u.t.l, tiek kvalificēts uz kopējiem pamatiem. 2.3. Uzbrukuma moments. Aizstāvēšana ir pieļaujama tikai pret uzbrukumu, kas jau ir sācies, bet vel nav beidzies. Atbilstošie šiem tiesīguma noteikumiem personai ir tiesības aizstāvēt sava intereses tikai savlaicīgi. Aktīvā aizstāvēšana, kas ir saistīta ar kaitinājuma nodarīšanu, ir pieļaujama tikai noteiktā laika posmā. Šis laika posms ir noteikts ar uzsākšanas un pabeigšanas laiku. Atbilstoša persona var aizstāvēties no uzbrukšanas sākuma momenta. Uzbrukums sākas, ja sākas bīstamas darbības, kas apdraud svarīgas intereses, precīzāk- agresors pielietoja fizisko spēku, ieročus vai speciālus līdzekļus ar mērķi kaitināt cilvēka dzīvei vai veselībai, iegūt savā īpašumā svešu īpašumu, vai izveidot citus draudus aizsargājamām interesēm. Ja draudi sastāv no vairākiem etapiem, ir pietiekami, ja atbilstoša persona uzsāka realizēt kaut vai uzbrukuma pirmo etapu. Atbilstošai personai arī ir tiesības aizstāvēties no uzbrukuma, kas ir sagaidīts negaidīti, tas ir no agresijas, kas vēl nav sākusies, bet konkrētas personas uzvedība sniedz pamatu uzskatīt, ka pēc kāda brīža ar likumu aizstāvētas intereses tiks kaitinātas. Šajā gadījumā atbilstošai personai nav obligāti jāgaida, kamēr tiks realizētas uzbrucēja nodomās, un tiks kaitinātas aizstāvētas intereses. Šī personai ir tiesības atvairīt uzbrukumu un kaitināt tam, kurš īstenoja darbības, kas pēc brīža pārvērtīsies uzbrukumā. Šī persona ir tiesīga atvairīt kā uzbrukumu, tā arī tā draudus, kā par to ir atklāti ir teikts Krimināllikuma 29. panta redakcijā, ar nosacījumu, ka kaitinājuma nodarīšana ir pieejama. Krimināllikums pieļauj nepieciešama aizstāvēšanu pirms uzbrukuma tāpēc, ka dažos gadījumos aizstāvēšana pēc uzbrukuma uzsākšanas var būt neefektīva, un pat neiespējama. Krimināltiesības pieļauj, piemēram, kaitinājuma nodarīšanu personai, kura izvilka no kabatas pistoli, lai ar tā palīdzību kaitināt cilvēka dzīvei un veselībai. Vienlīdzīgi ar nepieciešamo aizstāvēšanu var attaisnot kaitinājuma nodarīšanu personai, kas mēģināja izvilkt no kabatas pistoli, lai izmantotu to prettiesiskiem mērķiem. Ar Krimināllikuma 29. pantu var attaisnot kaitinājuma nodarīšanu personai, kura, apbruņojoties ar nazi, tuvinājās kādam cilvēkam ar mērķi pēc kāda brīža uzbrukt viņam. Uzbrukuma draudi var būt dibināti arī ar neapbruņota cilvēka darbību. Gadījumā, ja indivīdam ir pamatojumi sargāties no nekavējoties gaidāmām neapbruņota cilvēka darbībām, kuru rezultātā var būt nodarīts nopietns kaitinājums svešām interesēm, atbilstošai personai arī ir tiesības aizstāvēties, nodarot kaitinājumu draudu avotam. Aizstāvēšana pret uzbrukumu, kas vel nav sākusies, bet ir sagaidāms, ka tas sāksies negaidīti, ir pieļaujama tikai tad, kad ir pamatojumi uzskatīt, ka konkrēta persona tiešam plāno īstenot prettiesisku uzbrukumu un nekavējoties realizēs ieplānoto. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī neatrodas persona, kas tīšam nodarīja kaitinājumu ar mērķi atvairīt nevis tūlītēju uzbrukumu, bet uzbrukumu, kas ir sagaidīts nākotnē. Tādās darbības tiek sauktas par preventīvām un kvalificētas atbilstoši krimināltiesību kopējiem nolikumiem. Piemēram, ar nepieciešam aizstāvēšanu nevar attaisnot kaitinājuma nodarīšanu šantāžistam, kas pieprasa naudu, kas piedraudēja nākotnē, ja prasības netiks piepildītas, kaitināt dotai personai. Vienlīdzīgi nepieciešama aizstāvēšana nepastāv, ja kaitinājums tika nodarīts personai, kas vel neapdraudēja aizsargātām interesēm, bet meklēja līdzdalībniekus, nodarbojas ar noziedzības darbarīku meklēšanu un plānoja noziedzīgo uzbrukumu. Nepieciešamās aizstāvēšanās tiesības nerodas arī gadījumā, kad tiek atklāti atbilstošas personas nodomi, ja šī persona mutiski, rakstiski vai kādā citā veidā paziņoja par saviem plāniem izdarīt noziedzīgo uzbrukumu nākotnē, bet pašas noziedzīgas darbības vel nav uzsākušas un nevarēja uzsākties uzreiz pēc šo nodomu atklāšanas, šajā gadījumā nedrīkst kaitināt cilvēku, attaisnojoties ar nepieciešamību aizstāvēt noteiktas intereses. Ja ar mērķi aizstāvēt svarīgas intereses no uzbrukuma, kas ir sagaidīts tūlītēji, tika nodarīts kaitinājums personai, kurai faktiski nebija tādu nodomu, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis netiek atzīsts. Aizsardzība tiek atzīta par šķietamu, bet situācija tiek novērtēta atbilstoši Krimināllikuma 30. panta nolikumiem. Tiesības aktīvi aizstāvēties, kaitinot uzbrucējam, eksistē līdz kamēr eksistē draudi. Par draudu darbības izbeigšanas momentu tiek uzskatīts laika periods, kad uzbrukums ir beidzies, bet bīstamības, kas ir saistīta ar draudiem, vairs neeksistē. Draudi tiek uzskatāmi par izbeigtiem, ja: • Uzbrukums ir atvairīts; • Tika sasniegts uzbrukuma mērķis; • Uzbrucējs patvaļīgi atteicas no bīstamu darbību turpināšanas, un persona, kas aizstāvēja intereses, kuras tika padraudētas, atzina to izbeigšanas faktu. Tāpēc nav pamatojumu uzskatīt, ka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis eksistē līdz momentam, līdz noziedzīga darbība netiks pabeigta. Atbilstošas personas tiesības aktīvi aizstāvēties, kaitinot uzbrucējam, nebeidzas momentā, kad uzbrukums nodarīja pabeigto noziedzības darbību. Ja no krimināli- tiesiska viedokļa uzbrucēja darbība tika atzīta par pabeigto noziedzības rīcību, bet draudi vel nenovērsti, aizstāvējuša persona ir tiesīga turpināt kaitināt uzbrucējam. Piemēram, atbilstoši Krimināllikuma 159. pantam izvarošana tiek atzīta par īstenoto no dzimumakta uzsākšanas momenta. Tomēr nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis turpinās līdz brīdim, kamēr eksistē draudi cietušas persona veselībai, dzīvei un neaizskaramībai. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī neatrodas persona, kura apzinoties, ka uzbrukums ir pabeigts, kaitināja cilvēkam, kurš ar savam darbībām vairs neapdraud intereses, ko aizstāvē likums. Cietušas personas uzvedība tādā situācijā tiek novērtēta nevis kā aizstāvēšana, bet kā izrēķināšana un atriebība par uzbrukumu. Tāpēc kaitinājuma nodarīšana tādam uzbrucējam tiek kvalificēta atbilstoši krimināllikuma nolikumiem. Gadījumā, ja persona, kas atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, izveidojošo apstākļu dēļ neapzina, ka uzbrukums ir pabeidzies, un noteiktam interesēm vairs nekas neapdraud, un šādā stāvokli tā turpina aktīvi darboties pretī uzbrucējam, jābūt atzītam tam, ka kaitināšana agresoram tika nodarīta nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā. Acīmredzams, ka pēc uzbrukuma beigšanas cietuša persona jau neatrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, un aizstāvēšana ir šķietama. Tomēr, ņemot vērā, ka cietuša persona uzbrukuma rezultātā parasti nespēj aukstasinīgi novērtēt uzbrucēja uzvedību, un tai nevienmēr ir pareizs priekšstats par agresora spēku, viņa darbību motīviem un plāniem, kaitinājuma nodarīšana indivīdam, kurš īstenoja uzbrukumu, ir attaisnojama, jo situācija tiek pielīdzināta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklim. Tādā veidā, kaitinājuma nodarīšana uzbrucējam pēc uzbrukuma pabeigšanas atkarībā no cietušas personas situācijas uztveršanas var būt vai nu nelikumīga, vai attaisnota no nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļa pastāvēšanas viedokļa. Aizstāvēšot intereses, kurām draud briesmas, atbilstošai personai jākoriģē savas darbības, izejot no uzbrucēja uzvedības. Ja uzbrucējs, samazinot savu aktivitāti, darbojas jau ne tik enerģiski, kā uzbrukuma sākumā, vai vispār pārtrauca prettiesisko darbību, cietušai personai nevar pieprasīt, lai tā proporcionāli novājinātu savu darbību pretī prettiesiskai darbībai, vai pilnīgi atteiktos no aktīvas aizstāvēšanas. Arī uzbrucēja paziņojums par uzbrukuma pārtraukšanu, kas tika adresēt cietušam, viennozīmīgi nenozīmē, ka tiek izbeigts nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis. Uzbrukuma pārtraukšana var liecināt netikai par uzbrucēja velmi pilnīgi atteikties no prettiesiskas darbības, bet arī par to, ka viņa mērķis ir koncentrēties un pēc īslaicīgas pauzes turpināt vardarbīgu uzbrukumu. Cietuša persona ir tiesīga aizstāvēties, kaitinot uzbrucējam, līdz tā ir pārliecināta, ka pastāv prettiesisks uzbrukums, ka nav redzama neviena faktiska pazīme, kas liecinātu par to, ka uzbrukums ir pārtraukts un netiks uzsākts no jauna tuvākā laikā. Analizējot aizstāvējušas personas uzvedību pēc uzbrukuma pabeigšanas, ir nepieciešams vērst uzmanību kā objektīvām, tā arī subjektīvām pazīmēm, kas raksturo konkrēto situāciju. Strīdus situācijās par aizstāvēšanas savlaicīgumu lemj tiesa. 2.4. Uzbrukuma realitāte. Uzbrukuma realitāte vai īstenība kā nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījums nozīmē, ka uzbrukums tika reāli īstenots, citiem vārdiem- uzbrukums objektīvi eksistē, nevis cietušas personas iztēlē. Šis nosacījums prasa, ka darbības, ko cietuša persona uztvērēja kā agresiju, netikai reāli eksistētu, bet arī faktiski atbilstu uzbrukuma pazīmēm. Uzbrukuma realitāte tiek atzīta par nepieciešamās aizstāvēšanās tiesiskuma nosacījumu nevis ar mērķi uzsvērt acīmredzamo, citiem vārdiem, ka pēc agresijas jāseko uzbrukumam, bet ar mērķi norobežot īsto nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli un maldīgo priekšstatu par šāda stāvokļa pastāvēšanu. šis tiesīguma nosacījums prasa, lai cietuša persona pareizi novērtētu konkrēto situāciju un nepieļautu kļūdas. Par uzbrukumu tiek atzīta agresīva draudoša uzvedība, pie kuras objektīvi tika nodarīts vai varētu būt nodarīts kaitinājums interesēm, ko aizsargā Krimināllikums. Ja draudi eksistē tika atbilstošas personas iztēlē, bet faktiski aizstāvējušai personai nekas nedraud, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis netiek atzīsts. Aizstāvēšana, kuras iemesls ir maldīgs priekšstats par uzbrukuma eksistēšanu un vēlme aizstāvēt intereses, kurām reāli nekas neapdraud, tiek atzīsta par šķietamu. Tās nosacījumi ir izklāsti Krimināllikuma 30. pantā. 2.5. Aizstāvēšanas mērķis. Atbilstoši šiem tiesīguma nosacījumiem nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var atrasties persona, kas pielieto spēku un kaitina citam cilvēkam ar mērķi izbeigt uzbrukumu un aizstāvēt intereses, kas ir norādītas Krimināllikumā- dzīve, veselība, brīvība, neaizskaramība, cietušas personas gods, sabiedriska kartība, valsts drošība u.t.t. Krimināltiesību teorija viennozīmīgi atzīst cilvēku tiesības aktīvi aizstāvēt savu dzīvi, veselību, dzimuma neaizskaramību un citus labumus. Atbilstoši Krimināllikumam ar nepieciešamo aizstāvēšanu nevar attaisnot kaitinājuma nodarīšanu personai, kas padraud interesēm, kas ir aizsargātas tikai ar civilu, administratīvu, darba un citu tiesību normām. Ja kaitinājums kādai personai tika nodarīts nevis ar mērķi aizstāvēt intereses, ko aizsargā Krimināllikums, bet kādu citu iemesli dēļ, tādas darbības nevar attaisnot ar nepieciešamo aizstāvēšanu. 2.6. Nodarīta kaitējuma norobežojumi. Atradoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī un aizstāvēšot noteiktus labumus, atbilstošai personai ir tiesības aktīvi darboties pretī un atvairīt uzbrukumu. Atvairot uzbrukumu, kaitināt var tikai tai personai, kura ar savam agresīvam darbībām apdraud intereses, ko aizsargā Krimināllikums. Ja noziedzīga darbība tiek realizēta ar līdzdalībniekiem, ar nepieciešamo aizstāvēšanu var attaisnot kaitējuma nodarīšanu līdzdalībniekiem, kuri nodarīja ļaunumu- organizētiem kūdītājiem, kuri sniedz atbalstu- radošo apstākļu robežās, izņemot citu kriminālatbildību. To var attaisnot ar Krimināllikuma 31. pantu, klasificējot to, kā aizturēšanu kaitējuma nodarīšanas personai ceļā. Ja nodarot kaitinājumu līdzdalībniekam, atbilstoša persona vēlas netikai aizturēt viņu, bet arī aizstāvēt intereses, kuriem draud briesmas, un maldīgi domā, ka līdzdalībnieks ir noziedzīgas darbības īstenotājs, kaitējuma nodarīšana šai personai jānovērtē atbilstoši Krimināllikuma 30. panta nolikumiem, citiem vārdiem, kā kaitējuma nodarīšana šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī. Kaitējuma nodarīšana ir obligāts nepieciešamās aizstāvēšanās nosacījums. Svarīgo interešu aizstāvēšana, kas nav saistīta ar kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam, nevar būt izskatīta kā īstenota nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Izvairīšanas no draudam- bēgšana vai aizbraukšana no noziedzības vietas, izvairīšana no sitiena vai naža dūriena u.t.l. – nav izskatīti kā darbības, kas tika īstenotas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Analoģiski tiek novērtētas personas darbības, kura, atvairot uzbrukumu, nenodara uzbrucējam nekādu kaitējumu. Vadoties ar humānisma idejām, jātiecas novērst draudus, nodarot uzbrucējam minimālo kaitējumu. Tomēr to var novērtēt kā „rekomendāciju” personai, kas darbojas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, nevis kā nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījumu. 2.7. Aizstāvēšanas samērība. Ja, atvairot uzbrukumu, kāda persona iznīcinās vai bojās īpašumu, kas pieder uzbrucējam, pie tā nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, tad nav nekādu pamatojumu ierosināt pret to tiesas prāvu pēc Krimināllikuma 185. panta (īpašuma tīša iznicināšana un bojāšana) vai atzīt uzbrucēju par civilprasītāju, jo kaitējums tika nodarīts nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Līdzīgi ar nepieciešamo aizstāvēšanu var būt attaisnota uzbrucēja sasiešana, un viņa brīvības ierobežošana ar mērķi pārtraukt pretlikumīgus draudus. Atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī šī persona ir tiesiska padarīt tādus zaudējums, kas atbilst uzbrukumam, tomēr, aizstāvēšoties, nav atļauts pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus. Aizstāvēšanai jābūt proporcionālai draudu raksturam un bīstamības pakāpei. Analizējot zaudējumus, kas tika nodarīti aizstāvēšanas laikā, ir jāņem vērā to, ar kādu mērķi aizstāvēšanas laikā tika nodarīti zaudējumi. Noteicot zaudējumu, kas tika nodarīti nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, samērīgumu, jāsalīdzina aizstāvētas intereses ar vērtībām, kuriem tika nodarīti kaitinājumi aizstāvēšanas laikā. Sakarā ar zaudējumu, kas tika nodarīti nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, izmēru, prasība par to, ka novēršot uzbrukumu tiem jābūt pēc iespējas mazākiem, nav izvirzīta. Pirmkārt, aizstāvēšoties no uzbrukuma, aizstāvējuša persona nevienmēr var precīzi novērtēt, kādi zaudējumi var būt nodarīti uzbrukuma rezultātā. Otrkārt, nodarot uzbrucējam mazāko vai līdzvērtīgo kaitējumu nevienmēr būs pietiekami, lai izbeigtu uzbrukumu un aizstāvēt aizstāvējušas personas intereses. Lai noteiktu, vai tika ievēroti nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumi, jāizpēta visus apstākļus, kas raksturo konkrēto situāciju. Ir nepieciešams noteikt, kā darbojas uzbrucējs, kādu mērķi viņš gribēja sasniegt, vai viņš bija apbruņots, vai uzbrukumā piedalījās viena persona vai vairākas, kur un kādā laikā tika veikt uzbrukums; kādām vērtībām uzbrukums izveidoja draudus, u.t.t. Tādā veida nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumi tieši tiek noteikti ar uzbrukuma raksturu un bīstamību. Noteicot uzbrukuma raksturu īpašu uzmanību jāvelta sekojošam: • Uzbrucēja aktivitātes pakāpe (uzbrukuma intensitāte); • Uzbrucēja raksturīgas īpašības (vecums, fiziskus spēkus, alkoholiska vai narkotiska reibuma stāvoklis, veselības stāvoklis un t.t.); • Uzbrucēja apbruņošanu (šaujamas/ auksts ierocis vai pastāv priekšmeti, kas spēj kaitināt cilvēka ķermeni, un t.t.); • Uzbrucēju skaits (dalībnieku vai līdzdalībnieku pastāvēšana); • Uzbrukuma vieta; • Uzbrukuma laiks; • Agresijas upura fiziska attīstīšana. Novērtējot uzbrukuma bīstamību, faktiski jāizanalizē zaudējumus, ko uzbrucējs vēlējas vai varēja nodarīt aizstāvējuša interesēm, ja viņš nesatiktu pretestību. Novērtējot uzbrukumu, jāievēro netikai objektīvu, bet arī iespējamo bīstamību, precīzāk- nedrīkst norobežoties tikai ar objektīvo apstākļu izskaidrošanu, ir svarīgi novērtē arī subjektīvus faktorus, piemēram, kā aizstāvējuša persona uztvēra agresīvu uzvedību. Ja aizstāvējuša persona, atstājot intereses, kuri tika apdraudēti, pārkāpa nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus un nopietni kaitināja uzbrucējam, kas neatbilst uzbrukuma pakāpei, uzbrucējs nav atbrīvots no kriminālatbildības par bīstamu uzbrukumu, kas veidoja nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli. Likumdevējs paredzēja, ka nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana ir aizstāvēšanas acīmredzama neatbilstība uzbrukuma bīstamībai. Tas nozīmē, ka nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumi tika pārkāpti, ja aizstāvējuša persona, nodarot kaitējumu uzbrucējam, apzinājās vai varēja apzināties, ka tā aizstāvēšanai pielietoja paņēmienus un/vai izmantoja līdzekļus, kas nav tik nepieciešami uzbrukuma atvairīšanai un noteikto interešu aizstāvēšanai. 3. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļa izprašana un precīza saprašana arī ir nepieciešama tālākai dota diploma darba tēmas izskatīšanai. Ir neapšaubāmi, ka nedrīkst pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, ja tiks noteikts, ka nepastāv nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis. Lai atzītu, ka persona atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, jābūt noteiktam, ka tieši pastāv apdraudējums ar likumu aizsargātām interesēm, vai ka apdraudējums jau ir sācies bet vel nav beidzies. Juridiskajā literatūrā tiek izdalīti apstākļi, kas pieder pie apdraudējumiem un kas noteic nepieciešamās aizstāvēšanās apstākļus: 1. Apdraudējumam, pret ko ir pieļauta nepieciešama aizstāvēšana, jābūt sabiedriski bīstamam, tas ir tādam, kas nodara kaitējumu labumiem, interesēm vai apdraud tos. Likums norobežo apdraudējuma sociāli- politisko raksturojumu tikai ar sabiedrisko bīstamību (ar materiālo pazīmi), un neprasa, lai apdraudējums būtu vienlaikus arī pretlikumīgs. Bet no tā seko, ka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis rodas arī tajos gadījumos, kad sabiedriski bīstamas darbības notiek no personas puses, kas atrodas efekta stāvoklī, puses; no personu, kas nesasniedza kriminālatbildības vecumu, puses vai arī dažos citos gadījumos. Ar šo nosacījumu likums pieļauj un attaisno nepieciešamu aizstāvēšanu. Darbības, kas ir virzītas atvairīt sabiedriski bīstamu apdraudējumu, izriet no cilvēka neatņemamas tiesības uz aizstāvēšanu, tie ne tikai nesatur noziedzības sastāvu, kā neradošo sabiedrisko bīstamību, bet, tieši otrādi, sekmē sabiedriskas tiesiskas kartības uzlabošanu, krimināllietu pareizo atrisināšanu, kas ir saistītas ar nepieciešamo aizstāvēšanu, sekmē iedzīvotāju aktivizēšanu cīņā ar noziedzību. Tā, Meļņikova kungs tika aizstūrēts, jo ir turēt aizdomās par tīšas slepkavības nodarīšanu, bet tiesas izmeklēšanas laikā, un pēc tam tiesas sēdes laikā, tika noskaidrots, ka Meļņikovs darbojas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, nepārsniedzot norobežojumus. Meļņikovs, jau ilgstošo laiku nedzīvojošs ar savu sievu, pirms doties komandējumā uz ziemeļiem nolēma apciemot viņu. Dzīvoklī viņš satika dzīvojošo ar sievu Rikovu. Par viņu attiecībām Meļņikovs jau sen zināja, kaut gan faktiski laulības attiecības nebija pārtrauktas. Meļņikovs sarunājas gaitenī, stāvot ar muguru pret durvīm, jo Rikovs neielaida viņu istabā. Toņa paaugstināšana pārauga par strīdu. Pēc tam viss nonāca līdz roku palaišanas, un vienā momentā Rikovs uzmetas virsū Meļņikovam, paķerot guļošus gaitenī nunčakus. Aizstāvēšoties no draudoša uzbrukuma, Meļņikovs izrauj nazi un saka cīnīties. Tomēr, Rikovs jau paspēja dot pāris sitienus ar nunčakām pa Meļņikova ķermeni. Meļņikovs nevarēja aizskriet no dzīvokļa, jo tā tika aizslēgta, bet pagriezties lai to attvertu bija bīstami. Tad viņam izdevās iedurt ar nazi Rikova krūtī, pēc kā pēdējais ar stipro sitienu izsita Meļņikova galvu. Pēc tā Meļņikov izdarīja pēdējo dūrienu ar nazi , pēc kā Rikovs nomira. Dota darbība tika pareizi klasificēta atbilstoši Krimināllikuma 121. pantam, jo Meļņikovs atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, atvairīja sabiedriski bīstamu apdraudējumu no Rikova puses. Bet nevar būt atz